Svētdien, 10.jūnijā, vienpadsmitos no rīta viss galms sapulcējās istabā, kas atradās blakus kabinetam, kurā kopš satikšanās ar Diānu Meridoru lēni un drausmīgi mira Anžū hercogs.
Ne ārstu māksla, ne karalienes mātes izmisums nevarēja baismo nelaimi
novērst.
Desmitā jūnija rītā Mirons paziņoja karalim, ka slimība nav dziedināma, un ka Anžū Fransuā vakaru vairs nesagaidīs.
Karalis likās ļoti apbēdināts un galminiekiem sacīja:
— Šī nelaime ļoti ielīksmos mūsu naidniekus.
— Mūsu liktenis Dieva rokās, mans dēls, — karaliene māte aizrādīja.
Čiko, kas mierīgi stāvēja blakus Indriķim III, piebilda:
— Uz Dievu ceri, pats dari, sirel
Pusdivpadsmitos slimnieks vairs nevarēja redzēt un kļuva zils. Vaļējā mute aizvērās. Asins izplūdumi norima, rokas un kājas sāka sastingt.
Indriķis sēdēja sava brāļa galvgalī.
Katrīna stāvēja starp gultu un sienu, mirēja roku savējā turēdama.
Šatotjēras bīskaps un kardināls Žojēzs lasīja psalmus. Galminieki, ceļos nometušies, krustījās un skaitīja lūgšanas.
Ap pusdienu slimnieks atvēra acis. Mākoņu spraugā parādījās saule un zeltoja hercoga nāves gultu.
Fransuā, kas visu laiku bija gulējis kā pārakmeņojies, pacēla pret debesīm roku.
Tad viņš savilka uzacis, kā savas dzīves drausmīgāko noslēpumu atcerēdamies.
Hercogs ievaidējās. Viņš pārlūkoja istabu, sadzirdēja lūgšanas, juta, ka dzīvība atstāj viņa ķermeni, un saprata savu stāvokli.
Viņš iekliedzās un iesita sev pa pieri tik spēcīgi, ka visi nodrebēja.
— Busī… Diāna!..
Pēdējo vārdu dzirdēja tikai Katrīna.
Anžū hercogs bija miris.
Katrīna atlaida dēla roku.
Indriķis III notrīsēja un nedroši atbalstījās uz Čiko pleca.
Mirons pielika pie hercoga lūpām zelta plāksnīti un pēc īsa brīža paziņoja:
— Anžū hercogs ir miris!
— Miris! — karalis krustīdamies atkārtoja. — Brāli, brāli!..
— Francijas troņa vienīgais mantinieks, — izdvesa Katrīna, atstādama līķi un dodamās pie sava vienīgā bērna.
— O, — sacīja Indriķis, — Francijas tronis karalim bez mantiniekiem ir pārāk plats… karaļa kronis vienai galvai pārāk liels… Bez bērniem, bez mantiniekiem… Kas būs mans pēcnācējs?
Viņš vēl nebija beidzis pēdējo teikumu, kad uz trepēm un zālēs atskanēja skaļš troksnis.
Mirušā istabā ieskrēja Nambū un paziņoja:
— Viņa augstība monsieur hercogs Gīzs!
Šīs atbildes satriekts, karalis nobāla, piecēlās no krēsla un palūkojās mātē.
Katrīna bija vēl bālāka par savu dēlu. Dzirdot ļauno vēsti, kas izšķīra viņas dzimtas likteni, karaliene māte satvēra dēla roku, teikdama:
— Lūk, kur draud briesmas… Bet nebaidies, es esmu pie tevis!
Dēls un māte sapratās.
Hercogs ienāca divu ģenerāļu pavadībā. Viņš ienāca lepni, kaut gan viņa skatiens, karali un viņa brāļa nāves cisas meklējot, šķita mazliet samulsis.
Indriķis III stāvēja tai dzejiskajā diženumā, ko viņš varbūt vienīgais dažos gadījumos spēja parādīt. Pavēlniecisku, gluži karalisku mājienu viņš aizturēja hercogu un norādīja tam uz prinča liki nāves gultā.
Hercogs noliecās un lēni noslīdēja ceļos.
Visi galminieki nometās ceļos un nolieca galvas.
Vienīgi Indriķis III un viņa māte palika stāvam, un karaļa skatienā beidzamo reizi ielāsmojās lepnums.
Čiko redzēja šo skatienu un klusi nomurmināja:
— Dižos viņš pazudinās un pazemīgos aplaimos!
BEIGAS