Mēs jau zinām, ka brāļi Zojēzi atstāja soda vietu un aizgāja. Viņi atstāja savus kalpus ar zirgiem pie karaļa karietes un devās projām pa blīvi apdzīvotās pilsētas daļas ielām, kas šai dienā bija gluži tukšas.
Tiklīdz viņi bija ārā no pilsētas, tie roku rokā turpināja ceļu. Abi klusēja. Vēl nesen tik jautrais Indriķis bija kļuvis nopietns, domās nogrimis, gandrīz vai drūms.
Anselms likās nemierīgs un domīgs par brāļa klusēšanu.
— Nu, Indriķi, — viņš beidzot ierunājās, - kurp tu mani ved?
— Es tevi nevedu, es eju tev pa priekšu, brāli, — atbildēja Indriķis, it kā pēkšņi no sapņa pamozdamies. — Vai tu vēlies kaut kur iet?
— Un tu?
Indriķis skumji pasmaidīja.
— O, man vienalga, kurp eju, — viņš atbildēja.
— Tu taču šovakar kaut kur iesi, — Anselms turpināja. — Katru vakaru tu ap šo laiku izej un atgriezies ļoti vēlu. Reizēm tu nemaz neatgriezies.
— Vai tu gribi mani iztaujāt? — Indriķis ievaicājās maigi un zināmā godbijībā pret vecāko brāli.
— Tevi iztaujāt? Lai Dievs sargā! Noslēpumi pieder tiem, kas viņus sargā.
— Ja tu vēlies, es no tevis nekā neslēpju. Tu to jau zini.
— Tu no manis nekā neslēp, Indriķi?
— Nē, brāli. Vai tad tu neesi mans kungs un draugs?
— Nolādēts! Es domāju, ka tu par mani nemaz nerūpējies, jo es esmu tikai nabaga muļķis. Es domāju, ka tu cieni mūsu gudro brāli, ticības balstu, reliģijas spīdekli, kas reiz kļūs kardināls, es domāju, ka tu uzticies viņam, un varbūt viņš tev piedod grēkus un, kas zina, varbūt… dod arī padomu.
Indriķis satvēra brāļa roku un to sirsnīgi paspieda.
— Tu man esi daudz vairāk nekā padomdevējs, vairāk nekā grēku atlaidējs, vairāk nekā tēvs, mīļo Anselm, — viņš sacīja. — Es atkārtoju, tu esi mans draugs.
— Tad pasaki, draugs, kāpēc tu tagad arvien esi tik skumjš, kaut gan agrāk biji tik jautrs, un kāpēc tu izej nevien dienā, bet arī naktī?
— Es neesmu skumjš, brāli, — Indriķis smiedamies atbildēja.
— Kas tad tev noticis?
— Es esmu iemīlējies.
— Labi. Bet šīs dziļās pārdomas?
— Es mūžam domāju tikai par savu mīlu.
— Un to tu saki nopūzdamies?
— Jā.
— Tu nopūties, Indriķi, grāf Busāž, tu, Žojēza brāli, tu, ko ļaunas mēles dēvē par Francijas trešo karali? Tu jau zini, ka hercogs Gīzs ir otrais, ja tik ne pats pirmais! Tu nopūties, kaut gan esi bagāts, skaists, kaut gan tu kļūsi Francijas pērs, kā es, un hercogs, kā es, tu mīlēdams nopūties un gremdējies dziļdomībā, kaut gan tava dzīves gudrība skan: hilariter (jautri).
— Manu mīļo Anselm, visiem šiem pagātnes un nākotnes labumiem, manai laimei nav nekādas nozīmes. Es neesmu godkārīgs.
— Tas nozīmē, ka tikai tagad tu tāds vairs neesi.
— Es necenšos iegūt to, par ko tu runā…
— Varbūt šai mirklī. Gan jau vēlāk tu pie tā atkal atgriezīsies.
— Nē, brāli, es nekā negribu, es nekā nevēlos.
— Tu esi netaisns, brāli. Ja kāds saucas par Zojēzu, Francijas pilsoņu skaistākajā vārdā, ja kādam brālis ir karaļa mīlulis, tad tāds grib visu, vēlas visu… un iegūst visu.
Indriķis gurdi pakratīja gaišmataino galvu.
— Runā, jo mēs esam vieni un tālu no visas pasaules, — turpināja Anselms. — Vai tev sakāms kaut kas nopietns, Indriķi?
— Nē, nē, tikai to, ka es esmu iemīlējies, un to tu jau zini, jo es nupat atzinos.
— Pie velna! Tas taču nav nekas nopietns, — Anselms iesaucās. — Pie pāvesta mēteļa, arī es esmu iemīlējies!
— Ne tā, kā es, brāli.
— Arī es dažreiz atceros savu iemīļoto.
— Bet ne arvien.
— Arī man ir nepatikšanas, pat rūpes.
— Jā, bet tev atgadās arī prieks, jo tevi mīl.
— O, arī man gadās dažādi kavēkļi. No manis prasa mūžīgu klusēšanu.
— Prasa? Tu sacīji „prasa", brāli. Ja tava mīļākā prasa, tad viņa pieder tev.
— Protams, ka viņa pieder man… man un Majēnas hercogam. Indriķi, man ir Majēnas nelieša mīļākā, kāda manī muļķīgi iemīlējusies meitene, kas hercogu tūlīt atstātu, ja tā nebaidītos, ka viņš tai atriebsies. Tu zini, viņš ir paradis sievietēm atriebties. Es ienīstu arī Gīzu, un tas mani iepriecina… Es priecājos uz viņu abu rēķina. Nu, runā jel, ko tu mīli, Indriķi? Tava mīļākā taču būs vismaz daiļa?
— Ak, brāli, tā nav mana mīļākā.
— Vai viņa ir skaista?
— Ļoti.
— Kā viņu sauc?
— Nezinu.
— Nerunā muļķības!
— Goda vārds!
— Mans draugs, es sāku ticēt, ka lieta ir daudz nopietnāka, nekā es iedomājos… Pie pāvesta gultas, tās nav skumjas, bet dullums!
— Viņa ar mani ir runājusi tikai vienu vienīgu reizi, vai pareizāk sakot, viņa vienmēr runājusi man klātesot, un kopš tā laika es viņas balsi neesmu
dzirdējis.
— Un tu neapjautājies?
— Kam?
— Kam? Kaimiņiem.
— Viņa apdzīvo vientuļu māju, un neviens viņu nepazīst.
— Tad viņa būs tikai rēgs?
— Tā ir sieviete, slaida un skaista kā nimfa, nopietna un cienīga kā eņģelis Gabriels.
— Kā tu viņu pazīsti? Kur tu viņu sastapi?
— Kādu dienu es sekoju vienai meitenei, un iekļuvu kādā mazā dārziņā, kas piekļāvās baznīcai, kur zem kokiem atrodas sols. Vakara krēsla sabiezēja. Meitene pazuda. Viņu meklēdams, es sasniedzu solu.
— Turpini, es klausos.
— Pustumsā es ieraudzīju sievietes drēbes un izstiepu rokas.
— "Piedodiet, kungs, "pēkšņi atskanēja kāda vīrieša balss, kuru es nebiju pamanījis," piedodiet." - Un vīrieša roka pieklājīgi, bet noteikti aizbīdīja mani projām.
— Un viņš iedrošinājās tevi aizskart, Zojēz?
— Klausies tālāk! Šā vira seja bija paslēpta kapucei līdzīgā cepurē, un es viņu noturēju par mūku. Mani iespaidoja arī viņa laipnā un pavēlnieciskā balss, kādā viņš mani brīdināja, ar pirkstu norādīdams uz sievieti desmit soļu attālāk, kuras baltais ģērbs bija mani šurp atvilinājis… Viņa bija nometusies ceļos pie akmens sola, it kā tas būtu altāris.
— Es paliku stāvam, brāli. Šī dēka man atgadījās septembra sākumā. Gaiss bija silts. Rozes un vijolītes dārza dobēs maigi smaržoja. Mēness virs baznīcas torņa saplosīja baltu mākoni, un logi tā gaismā sāka sudraboties, kaut gan līdz tam aizdegto sveču blāzmā tie bija laistījušies zeltainā atspulgā. Vai tas bija vietas diženums, vai personīgais cildenums, bet ceļos nometusies sieviete krēslā man atmirdzēja kā marmora statuja, it ka viņa tiešām būtu no marmora darināta. Viņa man iedvesa godbijību, kas stindzināja manu sirdi.
Es ziņkārē palūkojos viņā.
Viņa noliecās pār solu, apskāva to rokām, uzspieda akmenim lūpas, un drīz vien es redzēju viņas plecus raustāmies nopūtās un raudās. Tu nekad neesi redzējis tik lielas sāpes, brāli. Nekad asākā dzelzs tik skaudri nav plosījusi sirdi.
Raudādama viņa tik kaisli skūpstīja akmeni, ka es vai prātu zaudēju. Viņas asaras mani aizkustināja, viņas skūpsti padarīja mani traku.
— Pie pāvesta krusta, viņa bijusi traka, — iebilda Zojēzs. — Skūpstīt akmeni! Raudāt gluži ne par ko!
— O, tās bija lielas sāpes, kas viņu spieda raudāt! Tā bija dziļa mīla, kas viņai lika skūpstīt akmeni. Bet ko viņa mīlēja? Ko viņa apraudāja? Ko viņa pielūdza? To es nezinu.
— Bet vai tam vīram tu neapjautājies?
— Protams.
— Ko viņš atbildēja?
— Viņa esot zaudējusi savu laulāto draugu.
— Apraudāt laulāto draugu? Goda vārds, skaista atbilde! Un tu ar to apmierinājies?
— Man vajadzēja apmierināties, jo citu viņš neko nepaskaidroja.
— Bet šis vīrietis, kas viņš ir par radījumu?
— Līdzīgs kalpam, kas dzīvo pie viņas.
— Kā viņu sauc?
— Viņš vilcinājās pateikt.
— Jauns? Vecs?
— Viņam varēja būt divdesmit astoņi vai trīsdesmit gadi.
— Un kas pēc tam notika? Viņa taču tur nelūdzās un neraudāja visu nakti?
— Nē. Beigusi raudāt, viņa piecēlās. Šī sieviete izdvesa tik noslēpumainas skumjas, ka es viņai netuvojos, ko būtu darījis ar kuru katru citu sievieti, bet atkāpos. Viņa tuvojās man vai drīzāk tai vietai, kur es stāvēju, jo viņa mani neredzēja. Tad viņas seju apspīdēja mēness stars un tā likās iemirdzamies gaišā zaigā: viņa atkal bija kļuvusi nopietna, ne trīsu, ne asaru, tikai rēns miklums, ko viņa steidzās nosusināt. Tikai viņas acis vēl mirdzēja. Viņas mute liegi pavērās, lai ieelpotu dzīvību, kas likās uz mirkli bija gribējusi viņu atstāt. Viņa paspēra dažus soļus kā vieglā nogurumā un sapnī Vīrietis pieskrēja pie viņas un sāka to vest. Likās, ka viņa bija aizmirsusi, ka iet pa zemi. Ak, brāli, kāds daiļums, kāda dievišķa vara!
~ Turpini, turpini! — iesaucās Anselms, kas par stāstījumu sāka interesēties, kaut gan sākumā bija gribējis zoboties.
— Drīz vien viss beidzās, brāli. Kalps viņai kaut ko iečukstēja, un viņa nolaida plīvuru. Viņš droši vien pateica, ka es atrodos dārzā. Bet viņa uz manu pusi pat nepaskatījās. Viņa tikai nolaida plīvuru, un es viņu vairs neredzēju. Man šķita, it kā debesis būtu satumsušas, it kā tuvumā nebūtu nevienas dzīvas būtnes, tikai no kapiem izkāpušas ēnas, kas pa zāli klusēdamas aizslīdēja man garām.
Viņa devās projām. Es sekoju.
Šad un tad vīrietis atgriezās un mani redzēja, jo es biju tik apduUis un samulsis, ka nepūlējos slēpties. Ko tu gribi? Manā galvā vēl valdīja parastās domas, manā sirdi vēl kūsāja vecais raugs.
— Ko tu ar to gribi teikt, Indriķi? — jautāja Anselms. — Es tevi nesaprotu.
Jauneklis smiedamies atbildēja:
— Es gribu sacīt, ka mana jauniba bijusi trokšņaina, kad es iedomājos daudz mīlējis, un ka visas sievietes līdz šim mirklim man bijušas sievietes, kurām es varēju piedāvāt savu mīlu.
— O-o, kas tas? — iesaucās Žojēzs, kas, negribēdams izrādīt, ka par sava brāļa atzišanos ir uztraucies, atkal mēģināja atgūt savu jautrību. — Uzmanies, Indriķi, tad tā nebūs dzīva sieviete!
— Manu brāli, — jauneklis gluži klusi izdvesa, drudžaini saspiezdams Žojēza roku, — tik tiešām, ka Dievs mani dzird, es nezinu, ka tā ir šīszemes radījums.
— Pie pāvesta tupeles, — iebilda Anselms, — tu mani biedē, ja tik Žojezs drīkst baidīties. Bet tas taču ir zināms, ka viņa staigā, raud, un ka viņa ari skūpstās. Tu taču pats par to stāstīji, un man liekas, ka tā ir ļoti laba zīme, dārgais draugs. Bet tas vēl nav viss. Kas pēc tam notika?
— Pēc tam nekas daudz vairs nenotika. Es viņai sekoju. Bet viņa ne reizi nemēģināja bēgt, mainīt ceļu, izvairīties. Likās, ka viņa to nemaz neiedomājās.
— Kur viņa dzīvo?
— Bastīlijas tuvumā, Lesdigieras ielā. Pie durvīm viņas pavadonis atgriezās un ieraudzīja mani.
— Tad tu viņam pamāji, ka vēlies ar viņu runāt.
— Es neiedrošinājos. Tu smiesies, ja atzīšos, ka kalps mani iespaidoja tāpat, kā viņa kundze.
— Vienalga, tu taču iegāji namā?
— Nē, brāli.
— Tiešām, Indriķi, man ir liels prieks noliegt, ka tu esi Zojēzs. Bet nākamajā dienā tu taču atkal biji tur?
— Jā, bet velti, velti kapsētā, velti Lesdigieras ielā.
— Viņa bija pazudusi?
— Kā aizbēgusi ēna.
— Tu taču apvaicājies?
— Ielā ir tikai daži iedzīvotāji, un neviens nevarēja mani iepriecināt. Es lūkojos pēc kalpa, ko cerēju izprašņāt, bet viņš vairs nerādījās. Taču gaisma, ko es vakaros redzēju spīdam slēģu spraugās, mani ielīksmoja, jo norādīja, ka viņa vēl šo namu apdzīvo. Es izlietoju simtiem līdzekļu, lai iekļūtu pie viņas: vēstules, sūtņus, puķes, dāvanas, bet nekas nelīdzēja. Kādā vakarā pazuda arī gaisma un vairs nekad neparādījās. Nebija šaubu, ka dāmai mana vajāšana bija apnikusi un ka viņa Lesdigieras ielu bija pametusi. Viņas jauno drīves vietu neviens nezināja.
— Tu taču šo daiļo Erkšķrozīti atkal atradi?
— Tikai aiz nejaušības. Es esmu netaisns, brāli. Tā ir Dieva gādība, lai man nezustu visa dzīve. Klausies! Tas tiešām ir ļoti savādi! Pirms divām nedēļām pusnaktī es gāju pa Busī ielu… Tu zini, brāli, ka Parīzē ir ļoti stingri ugunsgrēku noteikumi. Kāda nama otrā stāva logā es ieraudzīju nevien uguni, bet īstu ugunsgrēku. Es spēcīgi pieklauvēju pie durvīm. Logā parādījās kāds vīrietis. „Pie jums deg!" es saucu. — „Klusu, apžēlojieties!" viņš atbildēja. „Klusu, es patlaban pūlos apdzēst." — „Vai nepasaukt sargu?" — „Nē, nē, Dieva dēļ nesauciet nevienu!" — „Bet ja jums var palīdzēt?"
„Vai jūs gribat? Nāciet, un jūs izdarīsit pakalpojumu, par ko es jums būšu visu mūžu pateicīgs." — „Kā es iekļūšu iekšā?" — „Te ir durvju atslēga."
Un viņš nosvieda pa logu kādu atslēgu.
Es ātri uzskrēju pa trepēm un iesteidzos istabā, kurā dega grīda. Es atrados ķīmiķa laboratorijā. Viņš bija izdarījis mēģinājumu un izlējis uz grīdas kādu šķidrumu, kas bija aizdedzies. Man ienākot, uguns bija jau savaldīta, tā ka es varēju aplūkot dzīvokļa saimnieku.
Tas bija gadus trīsdesmit vecs vīrietis. Viņa seju izķēmoja briesmīga rēta, bet otra līdzīga bija redzama uz pakauša. Cirtaini mati noslēpa sejas pārējo daļu. Viņš sacīja:
„Es jums pateicos, monsieur, bet jūs jau redzat, ka briesmas garām. Vai jūs nebūtu tik laipns un neaizietu, jo kuru katru mirkli var ienākt mana kundze, un viņa var sākt dusmoties, ieraudzīdama šeit kādu svešnieku."
Balss noskaņa liecināja, ka tas ir nepazīstamās dāmas pavadonis. Kapsētas dārzā viņš bija ietinies kapucē un es viņa seju neredzēju, tikai dzirdēju viņa balsi. Es gribēju viņam to pateikt, kad pēkšņi atvērās durvis un ienāca kāda dāma.
„Kas ir, Remī?" viņa jautāja, cēli uz sliekšņa apstādamās. „Kas tas par troksni?"
Ak, brāli, tā bija viņa. Mirstošās uguns atblāzmā viņa izskatījās vēl daiļāka nekā mēness mirdzumā. Tā bija viņa, sieviete, par kuru domādams, es galīgi sabeidzu savu sirdi.
Es iekliedzos, un kalpotājs uzmanīgi palūkojās manī.
„Pateicos, monsieur, pateicos," viņš vēlreiz atkārtoja. „Jūs redzat, ka uguns nodzēsta. Ejiet, es jūs lūdzu, ejiet!" — „Mans draugs," es sacīju, „jūs mani atlaidiet?" — „Kundze," aizrādīja kalpotājs, „tas ir viņš." — „Kas?" viņa jautāja. — „Jaunais kavalieris, ko mēs satikām dārzā un kas mums sekoja uz Lesdigieras ielu."
Viņa palūkojās mani, un viņas skatienā es pamanīju, ka viņa mani redz pirmo reizi.
„Monsieur," viņa sacīja, „esiet tik labs un ejiet projām."
Es vilcinājos, es gribēju runāt, bet vārdi nenāca pār lūpām. Es stāvēju mēms un sastindzis un skatījos viņā.
«Uzmanieties, monsieur," kalpotājs sacīja drīzāk skumji nekā bargi, «uzmanieties, jūs piespiedīsit kundzi otrreiz bēgt no jums!"
„Lai Dievs sargā," es atbildēju palocīdamies. «Kundze, es taču jūs neapgrūtinu."
Viņa neatbildēja. Neatsaucīga, mēma, nejūtīga, it kā mani nemaz nebūtu dzirdējusi, viņa novērsās, un es redzēju viņu pazūdam ēnā un nokāpjam pa kādām trepēm. Es neiedrošinājos sekot, jo viņa atgādināja
rēgu.
— Un tas ir viss?
— Tas ir viss. Kalps pavadīja mani līdz durvīm un sacīja: „Monsieur, aizmirstiet Jēzus un svētās Marijas vārdā, es jūs lūdzu, aizmirstiet!"
Samulsis, satriekts, galvu rokās saķēris, es aizbēgu. Man likās, ka es esmu kļuvis muļķis.
Tagad es katru vakaru apmeklēju šo ielu, un tāpēc arī patlaban mani soļi ved šai virzienā. Katru dienu es apmeklēju šo ielu, paslēpjos aiz kāda nama stūra, viņas mājai iepretim, zem balkona, kura ēnas mani labi apsargā. No desmit reizēm vienreiz es viņas istabā redzu uguni. Tur ir mana dzīvība, tur ir mana laime!
— Lieliska laime!
— Ja es sākšu iekārot kādu citu, es to pazaudēšu.
— Bet ja šīs skumjas tevi sabojās?
— Brāli, — Indriķis skumji pasmaidīja, — ko tu vēlies? Es jūtos tik laimīgs.
— Neiespējami!
— Laimes nevajag daudz. Es zinu, ka viņa ir tur, ka viņa tur dzīvo, elpo. Es redzu viņu cauri sienai daudz skaidrāk, nekā īstenībā. Ja viņa šo namu atstās, ja man vēlreiz būs jāizcieš divas nedē)as, kādas man nācās izbaudīt, es kļūšu jokdaris, vai iestāšos klosterī un palikšu par mūku.
— Nē, Dieva dēļ! Pietiek, ka ģimenē ir viens jokdaris un mūks. Vairāk mums nevajag, dārgais draugs. Es tev apsolu, brāli, ka divās nedēļās būsi savu mīļāko ieguvis. Atļauj man rīkoties.
Neievērojot mīļotā brāļa gļēvulību un šaubas, vecākais brālis apgalvoja, ka viņš savu mērķi sasniegs. Indriķis viņam pastāstīja, ka dāmas mājai iepretim atrodas līdzīgs namiņš, ko apdzīvo vientuļš pilsonis. Beidzot Žojēzs sacīja:
— Tu vinu šovakar redzēsi.
— Es?
— Pulkstens astoņos vakarā nostājies zem viņas balkona.
— Es būšu tur kā arvien, bet bez kādām cerībām, kā katru dienu.
— Pasaki man noteiktu adresi.
— Starp Busī vārtiem un Sentdēna pili, gandrīz uz Ostēna ielas stūra, divdesmit soļus no lielās viesnīcas „Pie drošsirdīgā bruņinieka zobena".
— Labi, astoņos vakarā.
. — Ko tu gribi darīt?
— To tu redzēsi un dzirdēsi. Tagad dodies mājās, uzvelc skaistāko ģērbu, paņem košākos dārgakmeņus, matus iezied ar smalkākajām smaržām: šovakar tu iekļūsi cietoksnī.
— Lai Dievs tev palīdz, brāli!
— Indriķi, ja Dievs ir kurls, tad lai velns… Es iešu. Mani gaida mana mīļā, nē, es gribēju sacīt — Majēnas hercoga mīļākā… Pie pāvesta brillēm! Viņa nav tik uzpūtīga.
— Brāli!
— Piedod, daiļais mīlas bruņiniek. Tātad šovakar, Indriķi!
Brāļi atsveicinājās un izšķīrās. Pēc divsimt soļiem viens droši pacēla durvju klauvētāju kādai skaistai gotiskai mājai Dievmātes katedrāles tuvumā un lika tam skaļi nokrist. Otrais klusi ienira kādas līkas šķērsieliņas tumsā.