— Kāda velna pēc viņš pina klāt manu sievu? — Betlzs ieaurojās pērkona balsī par atbildi kāda biedra mēģinājumam viņu samierināt. — Nebija nekādas vajadzības, — viņš apņēmīgi papildināja. — Nebija nekādas vajadzības, — viņš atkārtoja vēl un vēlreiz, soļodams uz priekšu un atpakaļ un gaidīdams Lonu Makfeinu.
Bet Lons Makfeins tobrīd ar kvēlošu seju un lunkanu mēli lielīgi bārstīja ķecerīgus vārdus tieši baznīcas pārstāvim sejā. — Jā, tēvs, — viņš brēca, — tad es ar vieglu sirdi ietišos uguns segā un visā garumā nolikšos kvēlošu ogļu guļvietā. Nevienam nekad nebūs sacīt, ka Lons Makleins, nosaukts par meli, ir norijis apvainojumu, ne pirkstiņa nepakustinādams! Un es neprasu nekādas piedošanas! Lai arī mana mūža gadi bijuši trakulīgi, tomēr sirds man arvien bijusi īstajā vietā.
— Tā jau nav sirds, Lon, — tēvs Rubo iestarpināja. — Tā ir lepnība, kas tevi urda nokaut savu tuvāko.
— Ek jūs, franči! — Lons attrauca. Un, jau pagriezies uz iešanu, piebilda: — Bet vai mesu manai piemiņai jūs nolasīsiet, ja laime nebūs man labvēlīga?
Bet priesteris tikai pasmaidīja un, cilādams mokasīnos autās kājas, devās uz klusējošās upes plašo klaidu. Līdz āliņģiem veda cieši nomīdīta taka sešpadsmitcollīgo nartu slieču platumā. Tai abās pusēs slējās dziļas, irdenas sniega kupenas. Cilvēki nesarunādamies soļoja rindā cits aiz cita, bet melnā sutanā ģērbtā priestera stāvs viņu vidū piešķīra visam gajienam bēru procesijas svinīgumu. Bija silta ziemas diena — Četrdesmitās Jūdzes laika apstākļiem — diena, kad debesis, smaguma piesūkušās, noslīga tuvāk pie zemes un dzīvsudraba stabiņš termometrā sakāpa līdz neparastam līmenim — divdesmit grādiem zem nulles. Tomēr nekā patīkama nebija šajā siltumā. Stratosfēras augšējos slāņos gaiss nestrāvoja, un mākoņi karājās nekustīgi, drūmi solīdami drīzu sniegputeni, bet zeme vienaldzīga un nejūtīga, samierinājusies ar visu, gulēja ziemas miegā.
Kad āliņģis bija sasniegts, Betlzs, mēmā gājienā laikā domās, acīm redzot, vēlreiz pārdzīvojis visu ķildu, izšava pēdējo reizi savu «Nebija nekādas vajadzības!», bet Lons Makfeins joprojām nīgri klusēja. Dusmas viņu žņaudza tā, ka viņš nespēja parunāt.
Tomēr sirds dziļumos, kad uz brīdi pašu raizes neguva virsroku, abi vīri nevarēja vien nobrīnīties par saviem biedriem. Viņi bija gaidījuši protestēšanu, un šī klusējošā nepretošanās viņus sāpīgi aizskāra. Viņiem šķita, ka pelnījuši lielāku atsaucību no biedru puses, jo visi taču dzīvojuši tik tuvā saskarē, un ka nu šiem tiekot nodarīts pāri; neiespējama likās pat doma vien, ka tik daudzi viņu brāļi, ne vārdiņa neiebilstot, sapulcējušies tikpat kā uz svētkiem noskatīties, kā viņi abi nošaus viens otru. Domāt, it kā viņu vērtība sabiedrības acīs būtu kritusies. Biedru izturēšanās abus vīrus iedzina neizpratnē.
— Muguru pret muguru, Deivid. Un vai šausim no piecdesmit soļu attāluma vai no divtik liela?
— Piecdesmit, — skanēja asinskārīga atbilde, gan pikti norūkta, tomēr stingra un noteikta.
Bet te pēkšņi īra vērīgā acs pamanīja jauno Manilas šķiedras tauvu, kas gan nebija dižīgi izlikta izradīšanai, bet it kā nejauši aptīta ap Meilmuta Kida delmu, un viņu cauršalca aizdomu pilnas bažas.
— Un ko t' jūs taisaties darīt ar to virvi?
— Pasteidzieties takl — Meilmuts Kids paskatījās savā pulkstenī. — Man būdā ir iejauta maizes mīkla, un negribas, ka tā sakristos. Un kājas ar sāk salt.
Arī pārējie visādos uzskatamos veidos izrādīja savu nepacietību.
— Jā, bet virve, Kid? Tā tak ir pavisam jauna, un tavi maizes klaipi gan nebūs tik smagi, ka jāvelk ārā ar virvi?
Pa to laiku Betlzs bija paskatījies apkārt. Tēvs Rubo, kam nupat bija ataususi šīs situācijas humorpilnā jēga, noslēpa smaidu aiz cimdotās rokas.
— Nē, Lon, šī virve domāta cilvēkam. — Ja vien vajadzēja, Meilmuts Kids prata runāt ļoti izteiksmīgi.
— Kuram cilvēkam? — Arī Betlzs atģidās, ka te kaut kas varētu attiekties tieši uz viņu.
— Tam otrajam.
— Un kurš tas būtu?
— Paklau, Lon, un tu arī, Betlz! Mēs savā starpā apspriedām jūsu ķīviņu un nonācām pie viena secinājuma. Mēs zinām, ka mums nav tiesību aizliegt jums šauties…
— Pilnīgi pareizi, puisi
— Un mēs pat negrasāmies to darīt. Bet ir kaut kas, ko mēs varam darīt un arī darīsim: panāksim, lai šī būtu vienīgā divkauja Četrdesmit Jūdžu vēsturē, dosim mācību katram che-cha-qua, kas vien kādreiz brauks augšup vai lejup pa Jukonu. Tas no jums, kurš paliks dzīvs, tiks pakārts pie tuvākā koka. Tā, tagad ķerieties pie lietas!
Lons šaubīdamies pasmīnēja, tad viņa seja noskaidrojās.
— Skaiti soļus, Deivid, — piecdesmit soļu, apgriezties un šaut tikmēr, kamēr viens no mums izlaiž garu. Šitie jēra dvēseles jau savu mūžu nedabūs gatavu kaut ko tādu, un liec vērā, ka ta ir tikai mānīšanās īsti jcnkiju garā.
Viņš devās uz priekšu ar pašapmierinātu smaidu sejā, bet Meilmuts Kids viņu apturēja.
— Lon! Vai sen jau, kopš tu mani pazīsti?
— Sen gan.
— Un tu, Betlz?
— Nākamgad jūnija palos būs pieci gadi.
— Un vai jūs kaut reizi pa visiem šiem gadiem esat piedzīvojuši, ka es butu lauzis doto vārdu? Vai dzirdējuši ko tamlīdzīgu par mani?
Abi vīri papurināja galvu, cenzdamies izprast, kas aiz tā visa slēpjas.
— Nu, kā tad jūs domājat — vai uz manu solījumu var paļauties?
— Tikpat kā uz parādzīmi, — Betlzs atteica.
— Pavisam droši, tikpat droši, kā es ticu, ka reiz nokļūšu debesīs, — braši apstiprināja Lons Makfeins.
— Tad klausieties! Es, Meilmuts Kids, dodu jums vārdu — un jūs zināt, ko tas nozīmē! — ka tas no jums, kurš netiks nošauts, desmit minūtes pēc dueļa karāsies virvē. — Viņš pakāpās atpakaļ ta, kā to būtu varējis darīt Pilāts pēc tam, kad bija mazgājis rokas.
Iestājās pauze, un pār Četrdesmitās Jūdzes vīriem nogula klusums. Debesis bija noslīgušas vēl zemāk, un no tam lidinājās sala kristāliņu makulis - sīki, ģeometriski precīzi puteklīši, krāšņi, gaistoši kā elpas pūsma, un tomēr tiem bija lemts eksistēt, līdz saule atgriezdamās būs nostaigājusi pusi sava ziemas ceļa. Abiem šiem vīriem sava laikā bija gadījies riskēt bezcerīgos gadījumos — un viņi bija riskējuši ar lāstu vai ar joku uz lūpām, bet ar nesatricināmu cerību sirdī, ka palīdzēs laimīgā gadījuma dievs. Tomēr šoreiz uz šo žēlsirdīgo dievību nebija ko gaidīt. Viņi vērīgi pētīja Meilmuta Kida seju, bet tikpat labi būtu varējuši vērties sfinksas acīs. Minūtes pagāja klusumā, un abi arvien skaudrāk juta nepieciešamību kaut ko sacīt. Pēdīgi klusumu lauza kāda vilku suņa gaudas no Četrdesmitās Jūdzes puses. Žēlabainā skaņa, pieņemdamās skaļumā, pauda visas ciešanas, kādas izjūt salauzta sirds, un tad pēdīgi noklusa ar gari stieptām elsām.
— Nudien, lai lāsts pār manu galvu! — Betlzs saslēja siltās virsjakas apkakli un bezpalīdzīgi paskatījās apkārt.
— Varenu spēli tu esi uzsācis, Kid, — Lons Makfeins iesaucās. — Visas likmes tiek spēles turētājam, bet ne kripatiņas pretspēlētājam! Pats velns nevarētu izpunktie- rēt kaut ko tik bezjēdzīgu — un lai esmu nolādēts, ja es uz to ielaižos!
Krikšķinādami, apspiezdami pa piesmakušam smiekliņam un pamezdami cits citam zīmīgus mirkšķus, ko tikko varēja samanīt aiz sala apsarmojušām skropstām, vīri kāpa augšup pa piekrastes ledū izcirstajiem kāpieniem un devās pāri ielai uz pastu. Stieptā gaudošana tagad atskanēja tuvāk, un taja jautās kāda jauna, draudīga pieskaņa. Aiz pakša griezīgi iespiedzās sieviete. Kāds iebrēcās: «Tur viņš nāk!» Tad vīru pūlī iedrāzās indiāņu zēns, kuram sekoja pusducis pārbiedētu suņu, skriedami uz dzīvību un nāvi. Un tiem pakaļ kā pelēks zibens joņoja Dzeltenais Ilknis ar saboztu spalvu. Visi aizmuka kur kurais, aizkavējās tikai jenkijs. Indiāņu zēns bija kaut kur aizķēries un paklupis. Betlzs apstājās tieši tik ilgi, lai sa- grabtu zēnu aiz vaļīga zvērādu kamzoļa, tad metās uz saistīto pāļu aizžogojumu, kur jau bija patvērušies daži viņa biedri. Dzeltenais Ilknis, trenkdams kādu no suņiem, lēkšoja atpakaļ. Bēgošais suns, gan vēl ne traks, bet apdullis aiz bailēm, notrieca Betlzu no kājām un aizjoņoja pa ielu augšup. Meilmuts Kids nemērķēdams izšāva' uz Dzelteno Ilkni. Trakais suns, pa pusei apmetis gaisā kūleni, nokrita uz muguras, tad ar vienu vienīgu lēcienu bija kājās un jau pusceļā līdz Betlzam.
Tomēr nākamais — liktenīgais lēciens tika apturēts. Lons Makfeins izdrāzās no aizžogojuma un metās zvēram pretī; viņu ķermeņi gaisā triecās viens pret otru. Kūleņiem abi aizripoja pa zemi: Lons izstieptā rokā turēja suni aiz rīkles, aizmiedzis acis zem smirdošajām slienām, kas šļakstījās viņam sejā. Tad Betlzs, turēdams revolveri rokā un aukstasinīgi nogaidījis izdevīgu mirkli, izšķīra šo cīņu.
— Tā, lūk, bija godīga spēle, Kid, —- Lons piezīmēja, piecēlies kājās, un izpurināja sniegu no piedurknēm, — un godīga likmes daļa ari man ka pretspēlētājam.
Tovakar, kamēr Lons Makfeins, kārodams atgriezties visu piedodošās baznīcas apkampienos, bija devies uz tēva Rubo būdu, Meilmuts Kids izrunājās plaši un gari, tomēr gandrīz veltīgi.
— Bet vai tu būtu to darījis, — Makenzijs neatlaidās, — ja nu viņi tiešām būtu šāvušies?
— Vai esmu jel reizi lauzis savu vārdu?
— Nē, bet šoreiz nav runa par to. Atbildi uz jautājumu. Vai būtu?
Meilmuts Kids izslējās.
— Skraf, es visu laiku sev jautāju to pašu, bet…
— Nu, nu?
— Nu jā, līdz šim atbildi vēl neesmu atradis.