Dažas dienas vēlāk princim Ramzesam ļāva ieiet pie ķēniņienes Nikotrises, viņa cienījamas matēs, kas bija faraona otrā sieva, bet tagad visdižākā valdniece Ēģiptē.
Dievi nebija maldījušies, aicinādami viņu kļūt par ķēniņa māti. Tā bija diezgan pilnīga, stalta auguma sieviete un, par spīti saviem četrdesmit gadiem, vēl skaista. Viņas acis, seja, visa viņas stāja pauda tādu cildenumu, ka pat brīžos, kad viņa gāja viena, bez svītas pavadības, necila priesterienes tērpā, ļaudis neviļus nolieca viņas priekša galvu.
Ķēniņiene pieņēma dēlu fajansa plāksnēm izliktā kabinetā. Viņa sēdēja zem palmas inkrustācijām rotātā krēslā. Pie viņas kājām uz soliņa gulēja mazs sunītis; otra pusē uz ceļiem tupēja melna verdzene ar vēdekli. Faraona laulātā draudzene bija tērpusies caurspīdīga, ar zeltu izšūtā muslīna apmetnī. Viņas parūkā mirdzēja lotosveida dārgakmeņu diadēma.
Kad princis zemu palocījās, sunītis viņu apostīja un atkal nogūlās, bet ķēniņiene, pamājusi ar galvu, vaicāja;
Kālab tu, Ramzes, vēlējies mani redzēt?
Vēl pirms divām dienām, māt…
— Es zināju, ka esi aizņemts. Taču šodien mums ir diezgan laika un es varu tevi uzklausīt.
— Tu, māt, runā ar mani tā, ka man, šķiet, uzdveš tuksneša vējš un es neuzdrošinos tev izteikt savu lūgumu.
Tev laikam vajadzīga nauda? Ramzess mulsi nodūra galvu.
Daudz?
Piecpadsmit talantu…
— Ak, dievi! — ķēniņiene iesaucās. — Nupat, pirms dažam dienam, tev izmaksāja desmit talantus no valsts kases!
Ej, manu meitiņ, pastaigā pa dārzu, tu droši vien esi nogurusi! — ķēniņiene sacīja melnajai verdzenei un, palikusi vienatnē ar dēlu, jautāja viņam:
— Tātad tava jūdiete ir tik prasīga? Ramzess nosarka, taču pacēla galvu.
— Tu zini, māt, ka tā nav, — viņš atteica. — Taču es apsolīju atalgojumu karavīriem un virsniekiem un…. nevaru to izmaksāt!
Ķēniņiene nosodoši palūkojās viņā.
Cik tas nejauki, — viņa sacīja, — ja dēls pieņem lēmumus, neapspriedies ar māti! Tieši paturot prātā tavu vecumu, es tev gribēju iedot feniķiešu verdzeni, kuru man atsūtīja no Tīras ar desmit talantiem pūranaudas, bet tu devi priekšroku jūdietei.
Viņa man iepatikās. Tādas skaistules nav ne starp tavam kalpotājām, nedz ari starp viņa. majestātes sievietēm…
Bet viņa taču ir jūdiete!
Atmet šos aizspriedumus, māt! Tā nav tiesa, ka jūdi ēd cūkgaļu un nogalina kaķus…
Ķēniņiene pasmaidīja.
Tu runā kā zemākās priesteru skolas zēns, — viņa atteica, paraustīdama plecus, — un aizmirsti, ko sacījis Ramzess Lielais: «Dzeltenādainā tauta ir lielāka un bagātāka par mums. Darbosimies pret viņu, taču uzmanīgi, lai tā nekļūtu vēl stiprāka …» Tālab es uzskatu, ka šīs cilts meitene neder par pirmo mīļāko faraona pēctecim.
Vai tad Ramzesa vārdi var attiekties uz nožēlojama nomnieka meitu! — princis iesaucās. — Un kur galu galā pie mums ir jūdi? … Jau kopš trim gadsimtiem viņi pametuši Ēģipti un tagad veido jocīgu valsti, ko pārvalda priesteri….
Redzu, — ķēniņiene atteica, viegli saraukdama uzacis, — ka tava mīļākā velti nezaudē laiku … Esi uzmanīgs, Ramzes! Atceries, ka viņu vadonis Mozus ir priesteris atkritējs, kuru mūsu tempļos līdz šim laikam nolād… Atceries, ka jūdi iznesa no Ēģiptes vairāk dārgumu, nekā bija vērts viss viņu dažu paaudžu darbs: viņi nolaupīja mums ne vien zeltu, bet arī ticību Vienīgajam un mūsu svētajiem likumiem, kurus tagad pasludina par savējiem. Turklāt zini, — viņa uzsvēra, — ka šīs cilts meitas labāk izvēlas nāvi nekā sveša cilvēka gultu. Un, ja viņas dažkārt arī atdodas ienaidnieku karavadoņiem, tad vienīgi tālab, lai dabūtu tos jūdu pusē vai nogalinātu…
— Tici man, māt, — visas šīs tenkas izplata priesteri. Viņi negrib laist troņa piekājē citas ticības cilvēkus, kas varētu noskaņot faraonu pret viņiem…
Ķēniņiene piecēlās un, sakrustojusi rokas uz krūtīm, ar izbrīnu raudzījās dēlā.
Tātad tā ir taisnība, ka tu esi priesteru ienaidnieks, kā man sacīja? — viņa noteica. — Tu, viņu mīļākais skolnieks?!
Man vēl ir viņu nūju pēdas uz muguras … — princis atbildēja.
— Taču arī tavs vectēvs, mans tēvs Amenhoteps, kas tagad mīt ar dieviem, bija virspriesteris, un viņam piederēja milzīga vara valstī.
Tieši tādēļ, ka esmu valdnieka mazdēls un dēls, es nespēju samierināties ar Herhora varu…
Šai amatā viņu iecēla tavs vectēvs — svētais Amenhoteps…
— Bet es viņu gāzīšu! Māte paraustīja plecus.
Un tu, — viņa ar skumjām piebilda, — gribi komandēt korpusu? Tu jau esi izlutināta meitene, nevis vīrs un karavadonis.
Kā tu sacīji?… — princis viņu pārtrauca, ar mokām valdīdamies.
Es nepazīstu savu dēlu … Nesaskatu tevī nākamo Ēģiptes valdnieku! Dinastija tavā persona būs kā laiva bez stūres …. Tu padzīsi no galma priesterus, un kas tev paliks?… Kas būs tava acs Lejasēģiptē un Augšēģiptē? Aiz robežām?… Bet faraonam taču jāredz viss, uz ko vien krīt Osīrija dievišķais stars…
— Priesteri būs mani kalpi, nevis ministri…
Viņi jau ir visuzticamākie kalpi. Viņu lūgšanu sargāts, tavs tēvs valda trīsdesmit trīs gadus un izvairās no kariem, kas varētu būt postoši…
— Priesteriem!
Faraonam, valstij, — ķēniņiene pārtrauca. — Vai zini, kādā stāvoklī ir mūsu kase, no kuras tu vienā dienā paņem desmit talantus un pieprasi vēl piecpadsmit?… Vai zini — ja nebūtu priesteru pašaizliedzības, ar kādu viņi valsts kases labā pat dieviem atņem īstos dārgakmeņus, tos apmainot pret viltotiem, ķēniņa īpašumi jau atrastos feniķiešu rokās…
Viens veiksmīgs karš bagātinās mūsu kasi gluži kā Nīlas pali mūsu laukus.
Ķēniņiene iesmējās.
— Nē, — viņa sacīja, — tu, Ramzes, vēl esi tāds bērns, ka nevar pat uzskatīt par grēku tavus bezdievīgos vārdus. Pievērsies, lūdzu, saviem grieķu pulkiem un pēc iespējas ātrāk tiec vaļā no jūdu meitenes, bet politiku atstāj… mums.
— Kādēļ man būtu jātiek vaļā no Sāras?
— Ja viņai piedzims no tevis dēls, var rasties sarežģījumi valstī, kurai jau tā daudz rūpju. Un uz priesteriem, — viņa piebilda, — vari dusmoties, tikai neapvaino viņus publiski. Viņi zina, ka ir daudz jāpiedod troņmantniekam, sevišķi ja viņam tik neapvaldīts raksturs. Taču laiks remdinās visu par godu dinastijai un par labu valstij.
Ramzess brīdi domāja, tad pavaicāja:
— Tātad es nevaru cerēt uz valsts kases naudu?
Nekādā ziņā! Augstākajam rakstvedim jau šodien būtu jāaptur naudas izmaksa, ja es nebūtu iedevusi viņam četrdesmit talantus, kurus man atsūtīja Tīra.
Ko lai daru ar karaspēku? — princis sacīja, nepacietīgi berzēdams pieri.
Dabū projām jūdieti un palūdz priesteriem… Varbūt viņi tev aizdos.
— Nemūžam! Labāk paņemšu no feniķiešiem. Ķēniņiene pagrozīja galvu.
Tu esi troņmantnieks. Dari, kā vēlies… Taču tev būs jādod liela drošības nauda, un feniķietis, reiz kļuvis par tavu kreditoru, vairs neizlaidīs tevi no rokām. Viņš ir viltīgāks par jūdu.
Lai segtu tādus parādus, pietiks nelielas daļas mana ienākuma.
Redzēsim. Es patiesi tev gribētu palīdzēt, taču man nav… — ķēniņiene atteica, skumji nolaizdama rokas. — Rīkojies, kā zini, bet atceries, ka feniķieši ielavās mūsu muižās kā žurkas labības klētīs: kolīdz viena ielien pa spraugu, tai pakaļ atnāk citas. Ramzess vilcinājās aiziet.
— Tu gribi man vēl ko sacīt? — ķēniņiene jautāja. — Es tikai vēlos pajautāt… Sirdī jutu, ka tev, māt, ir kaut kādi nodomi attiecībā uz mani. Kādi? Ķēniņiene noglāstīja viņam vaigu.
Ne tagad! Vēl ir par agru! Vēl tu esi brīvs kā jebkurš jauns muižnieks mūsu zemē. Tādēļ izmanto to. Taču pienāks laiks, Ramzes, kad tev būs jāapņem sieva, kurās bērni būs ķēnišķu asiņu bērni un vecākais dēls — tavs troņmantnieks. Lūk, par šo laiku es domāju,.
Un kas tad ir?
Pagaidām nekā noteikta. Katrā ziņā politiķes gudrība saka man, ka tev par sievu jāizvēlas priestera meita…
Varbūt Herhora meita? — smiedamies princis iesaucās.
Kādēļ gan ne? Herhors ļoti drīz kļūs par virspriesteri Tēbās, bet viņa meitai ir tikai četrpadsmit gadu.
Un viņa būtu ar mieru ieņemt man līdzās jūdietes vietu? — Ramzess ironiski vaicāja,
Vajag pacensties, lai ļaudis aizmirst šos tavus maldus.
Skūpstu tavu kāju pēdas, māt, un aizeju, — Ramzess sacīja. — Tik daudz dīvaina šeit saklausījos, ka jau baiļojos, kaut Nīla nesāk plūst uz krāču pusi vai piramīdas nepārvirzās uz austrumu tuksnesi.
Nezaimo, mans bērns, — ķēniņiene nočukstēja, bažīgi lūkodamās dēlā, — šai zemē redzēti ne tādi brīnumi vien…
— Vai tas, — dēls ar rūgtu smaidu jautāja, — ka valdnieka pils sienas noklausās savus kungus?
… ka faraoni mira pēc dažu mēnešu valdīšanas un gāja bojā dinastijas, kas pārvaldīja deviņas tautas.
Tālab ka šie faraoni kvēpināmā trauka dēļ aizmirsa zobenu, — princis atbildēja,
Viņš palocījās un izgāja.
Troņmantnieka soļiem pieklustot milzīgajā priekštelpā, pārvērtās ķēniņienes sejas izteiksme: cildeno mieru nomainīja ciešanas un bažas, lielajās acīs iemirdzējās asaras. Viņa pieskrēja pie dievietes statujas, nokrita uz ceļiem un, uzbērusi oglēm indiešu vīraku, saka lūgt:
— Ak, Isīda, Isīda, Isīda! Trīskārt piesaucu tavu vārdu. Ak, Isīda, kas dzemdējusi čūsku, krokodilu un strausu, trīskārt lai slavēts tavs vārds … Ak, Isīda, kas paglāb kviešu graudus no ļauniem vējiem un mūsu senču miesas no laika postošās varas! Ak, Isīda, apžēlojies, pasargā manu dēlu! Trīskārt lai piesaukts tavs vārds gan šeit… gan tur… gan visur … Gan šodien, gan vienmēr, gan mūžīgi mūžos, kamēr vien mūsu dievu tempļi lūkosies Nīlas ūdeņos.
Tā lūgdama un elsodama, ķēniņiene noliecās un pieskārās ar pieri pie zemes. Un šai brīdī pār viņu atskanēja kluss čuksts:
— Taisnā vārds allaž tiks uzklausīts…
Ķēniņiene pietrūkās un dziļā izbrīnā pavērās apkārt. Taču istabā neviena nebija. Vienīgi no sienām uz viņu noraudzījās uzgleznotie ziedi, bet no altāra — dievietes statuja, debesu miera pārpilna.