Nīlas kreisajā krastā kādā no Memfisas ziemeļu priekšpilsētām atradās muiža, ko troņmantnieks bija atvēlējis Sārai, jūda Gedeona meitai.
Tas bija ap divdesmit akru liels gandrīz kvadrātveida zemes gabals, kas, no mājas jumta raugoties, pavērās kā uz delnas. Muižas lauki pakalna nogāzē bija sadalīti četros līmeņos. Divi paši lielākie — apakšējie zemes gabali, kurus vienmēr applūdināja Nīla, bija paredzēti labībai un dārzeņiem. Trešajā līmenī, kas dažkārt palika neapplūdis, auga palmas, vīģes un citi augļu koki. Ceturtais — visaugstākais līmenis bija apstādīts ar olīvkokiem, vīnogulājiem, lazdām un kastaņām, kuru vidū stāvēja dzīvojamā māja.
Māja bija celta no koka, divos stāvos, kā parasti, ar terasi un audekla telti. Apakšā dzīvoja Ramzesa melnais vergs, augšā — Sāra ar savu radinieci un kalponi Tafetu. Māju apjoza neapdedzinātu ķieģeļu žogs, aiz kura mazliet attālāk atradās mājokļi lopiem, laukstrādniekiem un uzraugiem,
Sāras istabas bija nelielas, taču grezni iekārtotas. Grīdas sedza paklāji, pie durvīm un logiem karājās daudzkrāsaini svītroti aizkari. Kokgriezumiem izdaiļotas gultas un krēsli, inkrustētas drēbju lādes, galdiņi ar vienu vai trim kājām, bet uz tiem krāšņi ziedi, slaikas vīna krūkas, šķirstiņi ar smaržu pudelītēm, zelta un sudraba kausi un pokāli, fajansa vāzes un bļodas, bronzas gaismekļi. Ikviens — pat vissīkākais iedzīves priekšmets vai trauks bija rotāts griezumiem vai krāsainiem zīmējumiem, ikviens apģērba gabals — izšuvumiem un bārkstīm.
Jau desmit dienas Sāra dzīvoja šai nomaļajā vietā, aiz bailēm un kauna vairīdamās no cilvēkiem, tādēļ gandrīz neviens no muižas ļaudīm viņu nebija redzējis. Viņa sēdēja istabā ar aizkārtiem logiem, šuva, auda uz mazām stellēm vai vija Ramzesam ziedu vainagus. Palaikam viņa izgāja uz terases un, uzmanīgi pašķīrusi telts aizkaru, vēroja Nīlu, pilnu laiviņām, kurās airētāji dziedāja līksmas dziesmas, vai bažīgi raudzījās uz ķēniņa pili ar pelēkajiem piloniem, kas stingri un drūmi slējās upes otrā krastā, — un atkal atgriezās pie sava darba.»
Pasēdi šeit, māmuļ, — viņa sacīja, aicinādama pie sevis Tafetu. — Ko tu dari tur, lejā?
Dārznieks atnesa augļus, bet no pilsētas atsūtīja maizi, vīnu un nomedītus putnus; vajadzēja saņemt.
— Pasēdi te un parunājies ar mani — man ir bail…
— Muļķīte! — smiedamās atbildēja Tafeta. — Man arī pirmajā dienā mācās virsū bailes, Bet, kolīdz izgāju aiz žoga, — viss pārgāja. No kā man jābaidās šeit, kur visi krīt manā priekšā uz ceļiem? Un tavā priekšā jau laikam, uz galvas stāvēs!.. Izej dārzā, tur ir skaisti kā paradīzē. Aizstaigā līdz laukam., kur novāc kviešus… Sēdies izrakstītā laivā — laivinieki vai kalst aiz ilgošanās, grib palūkoties uz tevi un pavizināt pa Nilu,
Es baidos…
No kā?
Pati nezinu. Kamēr šuju, man liekas, esmu tur, mūsu ielejā, un teju, teju atnāks tēvs… Bet, kolīdz vējš pēkšņi pašķir loga aizkaru un ieraugu no augšas šo neiedomājami lielo zemi, liekas… vai zini, kas? Ka mani sagrābis ērglis un aiznesis uz savu ligzdu klintī, no kurienes vairs lejā netikšu…
Ak, ja tu redzētu, kādu vannu šodien atsūtījis princis — vara vannu!.. Un kādu trijkāji ugunskuram, kādus traukus un iesmus.:. Un zini ko? Šodien es uztupināju divas vistas uz olām — drīz mums būs cālēni…
Pēc saulrieta, kad neviens viņu nevarēja redzēt, Sāra bija drošāka; viņa mēdza iziet uz terases un lūkoties uz upi. Un, kad tālumā parādījās laiva, kuras daudzās lāpas meta pār melno ūdeni ugunssarkanas švīkas, Sāra piespieda rokas pie krūtīm, kur, gluži kā sagūstīts putnēns, trīsēja viņas nabaga sirds. Viņa zināja, ka tur pie viņas brauc Ramzess, un pati nespēja saprast, kas notiek viņas dvēselē: vai tas ir prieks par tikšanos ar daiļo jaunekli, ko bija sastapusi ielejā, vai bailes atkal ieraudzīt lielo valdnieku un kungu, kas viņu tā mulsināja.
Viendien, sestdienas; priekšvakarā, muižā ieradās tēvs — pirmoreiz, kopš viņa bija apmetusies šai mājā. Sāra raudādama metās pie viņa: pati nomazgāja viņam kājas, skūpstot apslacīja galvu mirrēm. Gedeons bija padzīvojis vīrs ar skarbiem sejas vaibstiem. Mugurā viņam bija krekls līdz potītēm ar izšuvumiem rotātu, krāsainu apmali, bet virs tā dzelteni svārki bez piedurknēm, tāds kā uzmetnis, kas nokarājās uz krūtīm un muguras. Galvā bija uzmaukta neliela, smaila cepure.
Tu atnāci?… Atnāci! — Sara atkārtoja, atkal un atkal skūpstīdama viņam rokas, seju un matus.
Es pats brīnos, ka esmu šeit! — Gedeons skumji atteica, — Lavījos cauri dārzam kā zaglis. No pašas Memfisas man likās, ka visi pretimnācēji rāda uz mani ar pirkstiem un katrs garāmgājējs jūds nospļaujas man pakaļ,
Bet tu jau pats mani atdevi princim, tēvs!.. — Sāra nočukstēja.
Atdevu, jo ko gan citu es varēju darīt? Man tikai tā šķiet, ka uz mani rāda ar pirkstiem un spļauj. Tie ēģiptieši, kas mani pazīst, klanās man jo zemāk, jo dižāki viņi ir. Pa to laiku, kamēr tu esi šeit, mūsu kungs Senuserts sacīja, ka vajadzēšot paplašināt manu māju, Haija kungs uzdāvināja man muciņu lieliska vīna un mūsu visgodājamākais nomarhs atsūtīja pie manis uzticamo kalpu apvaicāties par tavu veselību un pajautāt, vai es būtu ar mieru nākt pie viņa par pārvaldnieku.
— Un jūdi? — Sāra jautāja.
Ko jūdi?… Viņi zina, ka es piekritu ne no laba prāta. Nu… un katram jau gribētos, lai viņam tā nodarītu pāri. Lai Jahve mūs visus tiesā! Labāk pasaki — kā tev klājas?
Paradīzē viņai nebūs labāk, — Tafeta iejaucās. — Caura dienu mums nes augļus, vīnu, maizi, gaļu, ko vien sirds tīko. Un kāda mums ir vanna! Viscaur no vara. Un kādi virtuves trauki!..
Pirms trim dienām, — Sāra viņu pārtrauca, — pie manis bija feniķietis Dagons. Es nevēlējos viņu redzēt, taču viņš neatlaidās…
Viņš man iedeva zelta gredzenu, — Tafeta piebilda.
Viņš sacīja man, — Sāra turpināja, — ka esot mana kunga nomnieks, uzdāvināja man divas kājsprādzes, pērļu auskarus un smaržzāļu šķirstiņu no Puntas valsts.
—. Par ko viņš tev uzdāvināja to?
Ne par ko. Lūdza tikai, lai es labi pret viņu izturētos un izdevīgā brīdī pateiktu savam kungam, ka Dagons ir viņa visuzticamākais kalps.
Tev drīz būs pilna lāde auskaru un rokassprādžu, — Gedeons smaidīdams noteica. — Ak, — viņš, brīdi klusējis, piebilda, — savāc labi daudz dārglietu, un bēgsim uz mūsu zemi! Šeit mums allaž klāsies sūri. Sūri, kad ir slikti, bet vēl sūrāk — kad labi.
— Bet ko teiks mans kungs? — Sāra skumīgi jautāja. Tēvs pašūpoja galvu.
Nepaies ne gads, kad tavs kungs tevi pametīs, un citi viņam vēl palīdzēs. Ja tu būtu ēģiptiete, viņš tevi paņemtu uz savu māju, bet jūdieti…
Pametīs?… — Sāra atkārtoja nopūzdamās.
Ko tur bēdāt par to, kas būs, — viss dieva rokā! Atnācu pavadīt ar tevi sestdienu ….
— Bet man ir lieliskas zivis, gaļa, plāceņi un vīns, ko jūdi var dzert, — Tafeta steigšus ieminējās. — Jā, un es nopirku Memfisā septiņžuburu svečturi un vaska sveces… Mums būs labākas vakariņas nekā pašam Haija kungam.
Gedeons ar meitu izgāja uz terases. Kad viņi palika divatā, tēvs ierunājās:
— Tafeta man sacīja, ka tu visu laiku sēžot mājās. Kādēļ? Vajag iziet kaut vai dārzā.
Sāra nodrebēja,
Es baidos, — viņa nočukstēja.
No kā tev jābaidās savā dārzā?… Tu jau šeit esi kundze, liela kundze,.
Reiz izgāju dārzā pa dienu. Mani ieraudzīja nez kādi cilvēki un sāka runāt savā starpā: «Re, kur troņmantnieka jūdiete, kuras dēļ kavējas pali…»
— Muļķi viņi ir, — Gedeons sacīja, — vai tad Nīla pirmoreiz veselu nedēļu kavējas ar paliem? Nu, pagaidām ej laukā pa vakariem…
— Nē… Nē! — Sēra iesaucās, atkal nodrebēdama. — Otrreiz devos vakarā turp, uz olīvbirzi. Pēkšņi no sānceliņa iznāca divas sievietes — gluži kā ēnas … Es nobijos un gribēju bēgt… Tad viena no viņām, jaunāka, neliela auguma, saķēra mani aiz rokas un saka: «Nebēdz projām, mēs gribam uz tevi paraudzīties.» Bet otra, vecākā, augumā garākā, nostājas dažus soļus no manis un Ielūkojās man acīs … Ak, tēvs, es domāju, ka pārvērtīšos akmenī… Kas ta bija par sievieti!.. Kāds viņai bija skatiens!..
Kas viņas varētu būt? — Gedeons vaicāja.
Vecākā izskatījās pēc priesterienes.
Un viņas neko tev neteica?
— Neko. Tikai, kad aiziedamas nozuda aiz kokiem, es saklausīju, šķiet, vecākās sievietes balsi, kas sacīja: «Viņa patiešām ir daiļa …»
Gedeons kļuva domīgs.
— Varbūt tās bija, — viņš noteica, — kādas dižciltīgas sievietes no pils?…
Rietēja saule. Nīlas abos krastos pulcējās lieli ļaužu pūļi, nepacietīgi gaidīdami signālu, ka sākušies pali, kas togad patiesi kavējās. Jau divas dienas pūta jūras vējš, un upe bija kļuvusi zaļa. Jau saule bija aizgājusi garām Sotisa zvaigznei, bet priesteru akā Memfisā ūdens nebija cēlies ne par pēdu. Ļaudis bija satraukti, tālab ka Augšēģiptē, kā ziņoja, lauki applūda pareizi un pali solījās būt bagātīgi.
— Kas tos aiztur pie Memfisas? — jautāja norūpējušies zemkopji, ar ilgošanos gaidīdami signālu.
Kad pie debesīm parādījās zvaigznes, Tafeta uzklāja ēdamistabas galdam baltu galdautu, uzlika uz ta svečturi ar septiņām Iedegtām svecēm, piebīdīja trīs krēslus un pavēstīja, ka tūlīt pasniegšot sestdienas vakariņas.
Gedeons apklāja galvu un, rokas augšup pacēlis, ierunājās, raudzīdamies debesis:
— Ābrahāma, Īzaka un Jēkaba dievs, tu, kas izved! mūsu tautu no Ēģiptes zemes, tu, kas devi dzimteni vergiem un izraidītajiem, noslēdzi mūža derību ar Jūdas dēliem … Dievs Jahve, dievs Adonāj, ļauj mums bezgrēcīgi baudīt naidnieku zemes augļus, atpestī mūs no skumjām un ballēm, kurās dzīvojam, un atsauc atpakaļ Jordānas krastos, kurus pametām tev par godu…
Šai brīdī otrpus žogam atskanēja baiss:
Viņa godība Tutmoss, ķēniņa un troņmantnieka uzticamākais kalps…
Lai tie dzīvo mūžos!. — atsaucās dažas balsis no dārza.
Viņa godība, — pirmā balss turpināja, — sūta sveicienu Libānas daiļākajai rozei.
Kad tā apklusa, ieskanējās arfa un flauta.
— Mūzika!.. — iesaucās Tafeta, sasizdama plaukstas. — Mēs svinēsim sestdienu ar muziķu!.
Sara un viņas tēvs, sākumā pārsteigti, pasmaidīja un apsēdās pie galda.
— Lai spēlē, — Gedeons sacīja, — viņu mūzika mums ēstgribu nebojās!
Flauta un arfa nospēlēja dažas ievadfrāzes, tad iedziedājās maigs tenors:
— Tu esi skaistākā no visām meitenēm, kas redz savu atspulgu Nīlas ūdeņos, Melnāki par kraukļa spārnu ir tavi mati, tavas acis biklākas nekā stirnai, kas ilgojas pēc sava staltradža. Smuidrs kā palma ir tavs augums, un lotoss apskauž tavu daiļumu. Tavas krūtis ir kā vīna ķekari, no kuru sulas noreibst ķēniņi….
Atkal ieskanējās flauta un arfa, un pēc tam dziesma:
— Iznāc dārzā atpūsties. Tavi kalpi atnesīs traukus un visvisādus dzērienus. Iznāc, lai svinam šo nakti un rītu, kas atnāks pēc Jās. Manā paēnā, saldiem augļiem pilnā vīģeskoka paēna, tavs mīļotais atgulsies pie tavas labās rokas — un tu ielīksmosi viņu un padevīgi ļausies visām viņa iegribam…
Atkal flauta un arfa, pēc tam atkal dziedāšana:
— Esmu klusas iedabas, par to, ko redzu, nekad nestāstu un savu augļu saldumu ar tukšu pļāpāšanu negandēju…