Pēkšņi dziedāšana apklusa, trokšņa un skrejoša pūļa dipoņas pārmākta.
Pagāni! Ēģiptes naidnieki! — kāds kliedza. — Jūs dziedat dziesmas, kad visi ir bēdu pārņemti, un slavināt jūdieti, kas ar savu burvestību apturējusi Nīlas plūdumu…
Vai! jums! — kliedza kāds cits. — Jūs mīdāt kājām troņmantnieka zemi!.. Nāve piemeklēs jūs un jūsu bērnus!..
— Mēs aiziesim, taču lai iznāk jūdiete, lai varam izteikt viņai mūsu žēlabas…
— Bēgsim!.. — Tafeta iesaucās.
Uz kurieni? — Gedeons jautāja.
Nemūžam! — sašuta Sāra; viņas biklā seja pietvīka aiz dusmām. — Vai tad es nepiederu troņmantniekam, kura priekšā šie ļaudis krīt pie zemes?
Un, iekams tēvs un kalpotāja attapās, izskrēja uz terases — viscaur baltā — un uzsauca satrauktajam pūlim aiz žoga:
— Te es esmu!.. Ko gribat no manis?
Murdoņa uz brīdi aprima, taču drīz vien atskanēja draudīgas balsis:
— Esi nolādēta, svešzemniece, tavs grēks aiztur Nīlas ūdeņus!..
Gaisā nosvilpa daži uz labu laimi mesti akmeņi. Viens no tiem trāpīja Sārai pierē.
— Tēvs!.. — viņa iekliedzās, saķērusi galvu. Gedeons paņēma viņu uz rokām un aiznesa no terases.
Tumsā bija redzams, kā pāri žogam rāpjas kaili cilvēki baltās cepurītēs un priekšautos.
Lejā nebalsī kliedza Tafeta, bet vergs — nēģeris —, cirvi paķēris, nostājās mājas durvis, draudot sašķaidīt galvu ikvienam, kas uzdrošināsies ieiet.
— Dodiet šurp akmeņus! Nobeigt šo nūbiešu suni! — pūlim sauca uz žoga sēdošie ļaudis.
Taču negaidot pūlis norima. No dārza dziļuma iznāca cilvēks ar skūtu galvu, tērpies panteras ādā.
— Pravietis!.. Svētais tēvs!.. — pūli pārskanēja čuksti.
Uz žoga sēdošie sāka lēkt zemē.
Ēģiptiešu tauta, — priesteris sacīja rāmā balsī, — kā tu iedrošinies pacelt roku pret to, kas pieder troņmantniekam?
Tur dzīvo nešķīsta jūdiete, kas aizkavē Nīlas plūdus … Vai! mums … Trūkums un bads draud Lejasēģiptei!
Mazticīgie vai garā vājie ļaudis! — priesteris turpināja. — Kur dzirdēts, ka viena sieviete spētu aizkavēt dievu gribu? Ik gadu tota mēnesī ūdens Nīlā sāk celties un līdz hojaka mēnesim pali joprojām pieaug. Vai kādreiz ir bijis citādi, lai gan mūsu zemē allaž dzīvojuši svešzemnieki, nereti priesteri un prinči; vārgdami nebrīves smagajā darbā, aiz dusmām un naida tie varēja apkraut mūs ar visbriesmīgākiem lāstiem, un dažs labs atdotu dzīvību par to, lai saule rīta stundā neuzlēktu pār Ēģipti vai Nīla nepārplūstu gada sākumā. Bet kāda jēga viņu lūgšanām? Vai nu tās netika uzklausītas- debesīs, vai arī svešie dievi bija bezspēcīgāki mūsu dievu priekšā. Tad kā gan sieviete, kurai pie mums klājas labi, varētu piesaukt nelaimi, ko nav spējuši piesaukt mūsu visvarenākie ienaidnieki?…
Svētais tēvs runā patiesību!.. Gudri ir pravieša vardi! — atskanēja, balsis pūlī.
Un tomēr Mozus, jūdu — vadonis, uzsūtīja tumsību un mēri Ēģiptei… — iebilda kāda balss.
Kas to teica, lai iznāk priekšā!.. — priesteris iesaucās. — Lai iznāk, ja viņš nav ēģiptiešu tautas ienaidnieks.
Pūlis kurnēdams iešalcās gluži kā vējš, kas atskrien no tālienes cauri koku lapotnei, taču priekšā neviens neiznāca.
No tiesas saku jums, — priesteris turpināja, — ka jūsu vidū klīst ļauni cilvēki, līdzīgi hiēnām avju barā. Ne jau jūsu trūcība viņiem rūp, viņi grib pamudināt jūs uz nekrietniem darbiem, lai jūs izpostītu troņmantnieka māju un sadumpotos pret faraonu. Ja izdotos viņu zemiskais nodoms un daudziem no jums krūtis sārtotos asinīm, šie cilvēki patvertos no šķēpiem gluži tāpat kā šobrīd no mana aicinājuma.
Klausiet pravieti!.. Lai slava tev, dieva cilvēk!.. — kliedza pūlis, noliecot galvas. Dievbijīgākie krita pie zemes.
Uzklausi mani, ēģiptiešu tauta… Par tavu ticību priestera vārdiem, par paklausību faraonam un troņmantniekam, par godu, kādu parādāt dieva kalpam, jums tiks atvēlēta žēlastība. Ejiet mierā uz savām mājām, un varbūt nebūsit vēl paguvuši nokāpt no šī paugura, kad Nīla sāks pārplūst…
Ai, kaut tā būtu!..
Ejiet!.. Jo lielāka būs jūsu ticība un dievbijība, jo ātrāk ieraudzīsit dieva žēlastības zīmi…
Ejam… Ejam!.. Esi svētīts, pravieti, pravieša dēls ….
Pūlis sāka izklīst, daudzi skūpstīja priestera drānas. Pēkšņi kāds iesaucās:
— Brīnums!.. Notiek brīnums!.. Memfisas tornī iedegta uguns … Nīla pārplūst!… Raugieties — aizvien vairāk uguņu!.. Patiesi mūs uzrunāja dižens svētais! Lai tu dzīvo mūžos!..
Visi pagriezās pret priesteri. Taču viņš vairs nebija redzams. Viņš bija nozudis tumsā.
Pūlis, kas nesen bija satraukts un vēl pirms brīža pārsteigts un pateicības pārpilns, aizmirsa savas dusmas un priesteri — brīnumdari, To pārņēma neprātīgs prieks. Visi skriešus metās uz upes krastu, kur jau kvēloja daudzi jo daudzi ugunskuri un skanēja pūļa varenā dziedāšana:
— Esi sveicināta, ak, Nīla, svētā upe, kas radusies uz šīs zemes! Rāmā plūdumā tu nāc, lai dotu dzīvību Ēģiptei. Ak, neredzamais dievs, kas izkliedini tumsu, aprasini pļavas, lai sagādātu barību mēmajai radībai… Ak, ceļš, kas plūst no debesīm, lai sniegtu atveldzi zemei, ak, maizes aizgādni, kas ienes līksmību mājokļos … Ak, zivju pavēlniek! Kad tu nāc pār mūsu laukiem, neviens putns neaiztiks tajos ražu. Kviešu tēvs, miežu radītāji… Tu dod atpūtu miljoniem nelaimīgo ļaužu rokām un uz mūžu mūžiem saglabā svētnīcas.
Tikmēr lāpu apgaismotā troņmantnieka laiva atpeldēja no pretējā krasta, dziesmu un līksmu saucienu sagaidīta. Tie paši cilvēki, kas pirms pusstundas gribēja ielauzties prinča muižā, tagad krita pie zemes viņa priekšā vai metās ūdenī, lai skūpstītu airus un malas laivai, kurā bija ieradies valdnieka dēls.
Lāpām degot, Ramzess, pacilāts un līksms, Tutmosa pavadībā iegāja Sāras mājā. Ieraudzījis viņu, Gedeons sacīja Tafetai:
— Es ļoti baiļojos par savu meitu, taču man negribas sastapties ar viņas kungu…
Viņš pārkāpa pār žogu un tumsā cauri dārzam, bet pēc tam pāri laukiem devās uz Memfisu. Muižas pagalmā jau skanēja Tutmosa skaļā balss:
— Sveika, daiļā Sāra!.. Ceru, ka tu mūs labi uzņemsi pateicībā par muzikantiem, kurus tev atsūtīju…
Uz lieveņa parādījās Sāra ar apsietu galvu, atbalstīdamās pret nēģeri un kalpotāju.
— Ko tas nozīmē? — Ramzess pārsteigts jautāja.
— Briesmu lietas!.. — Tafeta iesaucās. — Pagāni uzbruka tavai mājai… Viens no viņiem trāpīja Sārai ar akmeni…
Kādi pagāni?…
Tie tur … ēģiptieši! — Tafeta paskaidroja.
Ramzess uzmeta viņai nicīgu skatienu. Tad pēkšņi viņu sagrāba niknums.
Kas iesita Sārai?… Kas meta akmeni?… — viņš iekliedzās, satvēris nēģera plecu.
Tie … kas krastā … — vergs atteica.
Ei, sardze! — princis, dusmās aizsvilies, iesaucās. — Apbruņot visus muižas ļaudis un panākt šo baru!..
Nēģeris atkal paķēra cirvi, sargi sāka saukt strādniekus laukā no būdām, bet Ramzesa svītas karavīri satvēra zobenus,
Dieva dēļ, ko tu gribi darīt?… — Sāra lūdzoši čukstēja, mezdamās princim ap kaklu.
Es gribu atriebties par tevi! — viņš atbildēja. — Kas metis akmeni uz manu īpašumu, metis to uz mani!
Tutmoss nobālis grozīja galvu.
Paklau, valdniek, — viņš sacīja, — kā tu naktī pūlī pazīsi tos, kas pastrādājuši noziegumu?
Man vienalga!.. Pūlis to-izdarījis, un pūlis par to atbildēs…
Tā neteiks neviens soģis. Bet tev nāksies būt par augstāko soģi, — Tutmoss centās princi apvaldīt.
Ramzess kļuva domīgs. Viņa draugs turpināja:
Padomā, ko rīt sacīs mūsu pavēlnieks, faraons! Un kāds prieks valdīs Ēģiptes ienaidnieku vidū austrumos un rietumos, kad viņi uzzinās, ka troņmantnieks turpat pie ķēniņa pils naktī uzbrūk savai tautai…
Ak, ja tēvs man iedotu kaut pusi armijas! Tad apklustu uz mūžu mūsu ienaidnieki jebkur pasaulē!… — princis nočukstēja, piecirzdams kāju pie zemes.
Galu galā … atceries to zemnieku, kas pakārās … Tev bija žēl, ka miris nevainīgs cilvēks, bet tagad … Vai tiešām tu pats gribi nogalināt nevainīgos?…
Diezgan!.. — troņmantnieks viņu pārtrauca. — Manas dusmas ir kā trauks, kas pilns ar ūdeni… Vai! tam, pār kuru tas izlīs!
Tutmoss bailēs atkāpās,
— Ejam mājā, — troņmantnieks sacīja un, paņēmis Sāru pie rokas, uzkāpa ar viņu otrajā stāvā, nosēdināja pie galda, uz kura atradās vakariņas, un, pacēlis svečturi, noņēma viņai no galvas apsēju.
— Tā jau nav brūce, — viņš iesaucās, — tikai zilums! Viņš ilgi un vērīgi raudzījās uz Sāru.
— Nemūžam nebūtu domājis, ka tev var būt zilums, — viņš noteica. — Pavisam cita seja…
— Es tev vairs nepatīku? — klusu ievaicājās Sara, paceldama uz viņu baiļpilnas, lielas acis.
— Ai, nē!.. Turklāt tas pāries…
Ramzess pasauca Tutmosu un nēģeri un lika pastāstīt, kas šeit noticis.
Viņš mūs aizstāvēja, — Sāra sacīja, — nostājās ar cirvi durvīs…
Tas tiešām tā ir? — princis jautāja, cieši lūkodamies uz vergu.
Vai tad es varēju pieļaut, ka tavā mājā, kungs, iebrūk sveši cilvēki?
Ramzess pabužināja viņa sprogaino galvu.
— Tu rīkojies kā drosmīgs cilvēks, — viņš sacīja. — Dāvāju tev brīvību. Rīt saņemsi atalgojumu — un vari doties pie savējiem.
Nēģeris salīgojās. Viņš izslaucīja acis, kurās mirdzēja asaras, nometās ceļos un, pieri pie grīdas piedūris, iesaucās:
— Nedzen mani prom no sevis, kungs!..
— Labi, — troņmantnieks atteica, — paliec pie manis, taču kā brīvs karavīrs. Lūk, tādi cilvēki man ir vajadzīgi, — viņš piebilda, paraudzīdamies uz Tutmosu. — Viņš nav tik daiļrunīgs kā grāmatu krātuves uzraugs, taču vienmēr gatavs cīnīties…
Un atkal sāka izvaicāt par uzbrukumu. Taču, kad nēģeris izstāstīja viņam par priesteri un tā veikto brīnumu, princis saķēra galvu un iesaucās:
— Esmu nelaimīgākais cilvēks Ēģiptē!.. Drīz pat savā gultā atradīšu priesterus… No kurienes viņš ir?… Kas viņš tāds?….
To nēģeris nevarēja paskaidrot, taču sacīja, ka priesteris aizstāvējis Sāru, ka uzbrukumu vadījuši nevis ēģiptieši, bet gan cilvēki, kurus priesteris nosaucis par Ēģiptes ienaidniekiem un kurus viņš velti aicinājis iznākt priekšā.
— Brīnumi!.. Brīnumi!.. — domīgi atkārtoja princis, iemezdamies gultā. — Mans melnais vergs rīkojas kā drosmīgs karavīrs un gluži prātīgs cilvēks… Priesteris aizstāv jūdieti, tālab ka viņa ir mana… Kas tas par dīvainu priesteri?… Ēģiptiešu tauta, kas metas ceļos faraona suņu priekšā, uzbrūk troņmantnieka mājai kaut kādu Ēģiptes ienaidnieku vadībā… Man tas pašam viss jānoskaidro…