Lielāko daļu nakts Ramzess pavadīja drudžainos sapņos. Te viņam rādījās valsts rēgs kā bezgalīgs labirints ar masīvam, necaursitamām sienām. Te atkal viņš redzēja pavīdam priesteri, kura viedie vārdi norādīja viņam izeju no labirinta. Tā nu viņa gara acu priekšā nostājās divi vareni spēki: valsts intereses, kuras viņš līdz šim nebija ap-jautis, lai gan bija troņmantnieks, un — priesteru kārta, ko viņš gribēja iznīdēt un pakļaut sev.
Tā bija smaga nakts. Princis svaidījās guļvietā un jautāja sev, vai viņš nav bijis akls un tikai šodien kļuvis redzīgs, lai pārliecinātos par savu nesaprātību un niecību. Pilnīgi citādi viņam tagad tēlojās gan mātes brīdinājumi, gan tēva savaldība, paužot augstāko gribu, un pat ministra Herhora skarbums.
«Valsts un priesteri!..» viņš pusmiegā atkārtoja, no-plūzdams aukstiem sviedriem.
Tikai debesu dieviem zināms, kas notiktu, ja domas, kuras tonakt dzima Ramzesa dvēselē, pagūtu attīstīties un nobriest. Varbūt, kļuvis par faraonu, viņš būtu viens no laimīgākajiem un valdītu ilgāk par citiem ķēniņiem? Varbūt viņa vārds, iekalts pazemes un virszemes tempļu sienās, nonāktu pie pēctečiem, vislielākās slavas apmirdzēts? Varbūt viņš un viņa dinastija nezaudētu troni un Ēģipte izvairītos no milzīgā satricinājuma visgrūtākajā laikā?
Taču rīta gaisma izkliedēja rēgus, kas lidinājās pār prinča kalstošo galvu, un nākošās dienas krasi mainīja viņa priekšstatu par valsts interešu nesatricināmību.
Ramzesa uzturēšanās cietumā nepalika bez sekām. Izmeklētājs nekavējoties ziņoja par to augstākajam tiesnesim. Tiesnesis otrreiz pārskatīja lietu, pats nopratināja vairākus apsūdzētos, dažu dienu laikā atbrīvoja lielāko daļu no viņiem un pasteidzināja pārējo lietu izskatīšanu.
Taču, kad prasītājs neieradās tiesā, lai gan viņu izsauca tiesas zālē un tirgus laukumā, lieta par uzbrukumu tika izbeigta un visus apsūdzētos izlaida.
Viens no tiesnešiem gan aizrādīja, ka pēc likuma vajadzētu ierosināt prāvu pret troņmantnieka muižas pārvaldnieku par nepatiesu apsūdzību un, ja tas tikšot pierādīts, piespriest viņam tādu sodu, kāds draudējis apsūdzētajiem. Taču šo ierosinājumu izlikās nedzirdam.
Muižas pārvaldnieks, kuru troņmantnieks nosūtīja uz Taseti nomu, pazuda no tiesnešu redzes loka, un drīz vien kaut kur pagaisa arī lāde ar uzbrukuma lietas aktīm.
To uzzinājis, Ramzess devās pie augstākā rakstveža un smaidīdams jautāja:
Nu, godājamais, nevainīgos atbrīvoja, viņu lietu zaimīgā kārtā iznīcināja, taču varas autoritāte no tā nav cietusi?
Mans princi, — kā parasti, dzedri atbildēja augstākais rakstvedis, — es nebiju domājis, ka ar vienu roku tu iesniedz sūdzību, bet ar otru gribi to paņemt atpakaļ. Pūlis apvainoja troņmantnieku, un mūsu pienākums bija sodīt vainīgos. Taču, ja esi piedevis pārestību, valsts neiebildīs pret to.
Valsts!.. Valsts!.. — Ramzess atkārtoja, — Valsts — tie esam mēs, — viņš piebilda, piemiegdams acis.
Jā, valsts — tas ir faraons un … viņa uzticamākie kalpi, — rakstvedis atteica.
Pietika šīs sarunas ar augsto ierēdni, lai izgaisinātu troņmantnieka apziņā izveidojušos neatvairāmu, lai gan vēl neskaidru priekšstatu par valsts nozīmi. Tātad valsts nav mūžsena, nesagraujama ēka, kuras slavai faraoni pievieno akmeni pēc akmens, bet drīzāk gan smilšu kaudze, kuru ikviens valdnieks pārber, kā viņam labpatikas. Valstī nav to šauro — par likumiem dēvēto durvju, izejot pa kurām katram, lai kas viņš birtu — zemnieks vai troņmantnieks —, jānoliec galva. Šai ēkā ir dažādas ieejas un izejas — šauras mazajiem un vājajiem, platas un ērtas — stiprajiem.
«Ja tā,» princis nolēma, «es nodibināšu kārtību, kāda man patīk!..»
Un viņš atminējās divus cilvēkus: atbrīvoto nēģeri, kurš, negaidot pavēli, bija gatavs atdot dzīvību par to, kas pieder troņmantniekam, un nepazīstamo priesteri.
«Būtu man vairāk tādu cilvēku, mana griba valdītu Ēģiptē un aiz Ēģiptes robežām!..» viņš sacīja sev un nolēma visādā ziņā sameklēt priesteri.
Viņš acīmredzot bija tas, kas atturēja pūli no uzbrukuma viņa mājai. Viņš ne tikai lieliski pārzināja likumus, bet arī prata virzīt masas.
«Nenovērtējams cilvēks!.. Man viņš jāatrod …»
Kopš tā laika Ramzess nelielā laivā ar vienu airētāju sāka apbraukāt zemnieku būdas savas muižas apkaimē, Hitonā un lielā parūkā, ar garu mērstieni rokā viņš izskatījās pēc ūdeņu pārrauga, kas vēro Nīlas pārplūšanu.
Zemnieki labprāt sniedza, viņam dažādus paskaidrojumus par paliem un reizē lūdza, lai valdība izdomā kādus vieglākus ūdens smelšanas veidus nekā vinda ar spaini. Viņi stāstīja arī par uzbrukumu troņmantnieka muižai, sacīja, ka nezinot, kas metis akmeņus. Atcerējās priesteri, kuram bija izdevies savaldīt pūli. Taču, kas viņš tāds, — tie nezināja,
— Ir, — sacīja kāds zemnieks, — mūsu apkārtnē priesteris, kas dziedē acis, ir vēl kāds, kas aizdziedina brūces un saliek salauztas rokas un kājas. Ir tādi, kas māca rakstīt un lasīt. Viens spēlē dubultflautu un pat gluži labi. Bet tā priestera, kas toreiz uzradās troņmantnieka dārzā, viņu vidū nav, un viņi paši par šo priesteri nekā nezina. Tas droši vien ir pats dievs Hnums vai kāds gars, kas sargā troņmantnieku, lai viņš dzīvo mūžos un lai viņam laba ēstgriba!..
«Bet varbūt tas patiešām ir kāds gars!» Ramzess nodomāja.
Ēģiptē allaž vieglāk sastapt ļaunus vai labus garus nekā sagaidīt lietu.
Nīlas straume no sarkanas kļuva brūna, un augustā, atira mēnesī, tās līmenis sasniedza pusi sava augstuma. Piekrastes dambjos atvēra slūžas, un ūdens sāka strauji piepildīt kanālus un milzīgo mākslīgo Merida ezeru Faijūmas provincē, kas slavena ar brīnišķām rozēm. Lejasēģipte bija gluži kā jūras līcis, Ieskauts pauguriem, pa kuru nogāzēm izkaisītas mājas un dārzi. Sauszemes satiksme, pilnīgi aprima, un uz upes ņirbēja neskaitāmas laivas — baltas, dzeltenas, sarkanas, tumšbrūnas —, kas atgādināja rudens lapas. Visaugstākajās vietās beidza novākt kokvilnas ražu, otrreiz pļāva āboliņu un sāka ievākt tamariņdū augļus un olīvas.
Reiz, braukdams garām applūdušām, muižām, Ramzess ievēroja kādā no saliņām neparastu kustību. Aiz kokiem skanēja skaļas sieviešu klaigas…
«Laikam kāds nomiris,» princis nodomāja. No otras saliņas nelielās laivās veda prom maisus ar labību un lopus; ļaudis, kas stāvēja pie saimniecības ēkām, lādējās un draudēja laivās sēdošajiem.
«Kaimiņi saķildojušies …» Ramzess nolēma,
Tālākās muižās bija mierīgi, taču iedzīvotāji nevis strādāja vai dziedāja dziesmas, bet klusēdami sēdēja zemē,
«Beiguši darbu un atpūšas.»
No vienas saliņas atīrās laiva ar raudošiem bērniem; kāda sieviete metās tai nopakaļ un, stāvēdama, līdz jostasvietai ūdenī, draudēja ar dūrēm.
«Ved bērnus uz skolu,» Ramzess nodomāja.
Galu galā šie atgadījumi, saistīja viņa uzmanību.
No blakussalas atkal atskanēja, kliedzieni.
Princis pielika roku pie acīm un ieraudzīja guļam zemē cilvēku, kuru kāds nēģeris sita ar nūju… — Kas šeit notiek? — Ramzess jautāja laiviniekam.
— Vai tad neredzat, kungs? Sit nabaga zemnieku! — laivinieks atbildēj smiedamies. — Laikam būs ko noziedzies, tāpēc arī brakšķ viņa kauliņi.
— Un kas tu esi?
— Es? — lepni atbildēja laivinieks, — Es esmu brīvs zvejnieks. Atdodu, kas pienākas no loma, ķēniņam un varu braukāt pa visu Nīlu, no pirmajām krācēm līdz pašai jūrai. Zvejnieks ir kā zivs vai meža zoss, bet zemnieks — kā koks: baro kungus ar saviem augļiem un nekur nevar aizbēgt. Tikai kunkst, kad uzraugi bojā viņam mizu.
— Oho-ho! …. Paverieties turp … — zvejnieks pašapmierināti iesaucās. — Ei, tēvs!.. Neizstreb visu ūdeni!.. Citādi būs neraža!
Šis jautrais uzsauciens bija domāts grupai ļaužu, kas nodevās dīvainām Izdarībām. Daži kaili vīrieši turēja aiz kājām kādu cilvēku un bāza viņu ar galvu ūdenī vispirms līdz kaklam, tad līdz krūtīm un beidzot līdz jostasvietai. Līdzās stāvēja vīrišķis ar nūju netīrā hitonā un aitādas parūkā.
Nedaudz attālāk nebalsī kliedza sieviete, kuru turēja aiz rokām.
Sodīšana ar nūjām bija tikpat izplatīta «laimīgajā» faraona valstī kā ēšana un gulēšana. Sita bērnus un pieaugušos, zemniekus, amatniekus, kareivjus, virsniekus, ierēdņus. Ikviens saņēma savu tiesu nūju, izņemot priesterus un augstmaņus, kurus nebija vairs kam sist. Tādēļ troņmantnieks diezgan vienaldzīgi vēroja zemnieku, kas tika dauzīts ar nūju, toties viņa uzmanību piesaistīja zemnieks, kuru bāza ūdenī.
— Ho! Ho! — laivinieks smējās. — Nu gan dzirdina viņu! Uzpūtīsies tā, ka sievai vajadzēs stiķēt gurnautu.
Ramzess lika piebraukt krastā. Tikmēr zemnieku izvilka no ūdens, ļāva viņam izklepoties un atkal sagrāba aiz kājām, nepievēršot uzmanību tam, ka sieviete necilvēciski kliedza, skrāpēdama un kozdama tiem, kas viņu turēja,
— Stāt! — princis uzkliedza bendēm, kas vilka zemnieku.
Dariet savu darbu! — caur degunu iebļāvās vīrišķis aitādas parūkā. — Redz, kāds drosminieks atradies!..
Šai brīdī Ramzess iebelza viņam pa galvu ar savu mērstieni, kas, par laimi, nebija pārāk smags. Netīrā hitona īpašnieks tā arī notupās zemē un, aptaustījis parūku un galvu, palūkojās uzbrucējā aizmiglotām acīm.
Noprotu, — viņš sacīja jau gluži dabiski, — ka man ir gods runāt ar augstas kārtas cilvēku …. Lai tev, mans kungs, allaž labs prāts, un lai žults nekad neizplūst pa tavu miesu…
Ko jūs darāt ar šo cilvēku?… — princis viņu pārtrauca.
Tu jautā, mans kungs, — vīrišķis aitādas parūkā atkal caur degunu atteica, — kā svešzemnieks, kas nepazīst nedz vietējās paražas, nedz cilvēkus un runā ar viņiem pārāk nekautrīgi. Tad zini — esmu viņa godības Dagona, Memfisas pirmā augļotāja, nodokļu piedzinējs. Un, ja tas vēl tev nelika nobālēt, tad uzzini turklāt, ka cēlsirdīgais Dagons ir troņmantnieka — lai viņš dzīvo mūžos! — nomnieks, pilnvarotais un draugs un ka tu pieļāvi vardarbību prinča Ramzesa zemē, ko var apliecināt mani ļaudis.
Tātad tas … — princis gribēja viņu pārtraukt, taču pēkšņi aprāvās. — Ar kādām tiesībām jūs tā mokāt zemnieku, kas pieder troņmantniekam?
Viņš, nelietis, negrib maksāt nodokļus, bet troņmantnieka kase ir tukša
Ierēdņa palīgi, redzot nelaimi, kādā iekļuvis viņu kungs, palaida vaļā savus upurus un stāvēja, nezinādami, ko iesākt. Atbrīvotais zemnieks atkal sāka spļaut un kratīt laukā ūdeni no ausīm, toties viņa sieva nokrita glābējam pie kājām.
— Lai kas tu būtu, — viņa vaimanāja, pastiepdama rokas pret princi, — dievs vai pat faraona sūtnis, uzklausi mani! Mēs esam troņmantnieka — lai viņš dzīvo mūžos! — zemnieki un nule kā samaksājām visus nodokļus: gan prosā, gan kviešos, gan puķēs, gan vēršu ādās. Te atnāk pie mums, lūk, šis cilvēks un liek iedot viņam vēl septiņus mērus kviešu.
«Ar kādām tiesībām?» mans vīrs jautā. «Visi nodokļi taču jau nomaksāti.» Bet viņš nogāž manu vīru pie zemes, spārda viņu kājām un saka: «Ar tādām tiesībām, ka godājamais Dagons tā licis.» — «Kur lai ņemu,» mans vīrs atbild, «ja mums vispār nav maizes un jau mēnesi mēs pārtiekam no lotosauga sēklām vai saknītēm, un arī tās aizvien grūtāk sadabūt, tālab ka lieliem kungiem patīk rotāties ar lotosa ziediem!»
Viņa sāka raudāt. Princis pacietīgi gaidīja, kamēr viņa nomierināsies, bet zemnieks, kuru pirms tam bija bāzuši ūdeni, burkšķēja:
— Tas sievišķis ar savu pļāpāšanu piesauks nelaimi. Es tev sacīju, ka man nepatīk, ja sievišķi jaucas manās darīšanās!
Tikmēr nodokļu piedzinējs, piegājis tuvāk laiviniekam, pajautāja viņam klusām, norādīdams uz Ramzesu:
— Kas ir šis zaļknābis?
Kaut tev mēle nokalstu! — laivinieks atteica. — Vai neredzi, ka, jādomā, liels kungs: labi maksā un pamatīgi bliež!
Es uzreiz nopratu, — ierēdnis nočukstēja, — ka tas ir augstas kārtas cilvēks. Jaunībā bieži tiku dzīrojis ar lieliem kungiem.
Redzams, no šīm dzīrēm tev vēl tauku traipi palikuši uz drēbēm, — laivinieks nomurmināja.
Sieviete izraudājusies atkal ierunājās:
Un šodien atnāk šis rakstvedis ar saviem ļaudīm un saka manam vīram: «Ja tev nav kviešu, atdod mums divus savus dēlus, tad godājamais Dagons ne tikai noņems tev šo nodokli, bet maksās par katru zeņķi gadā pa drahmai…»
Tīrais negals man ar tevi! — uzbrēca viņai vīrs, kuru nupat bija bāzuši ūdenī. — Iedzīsi mūs visus postā ar savu pļāpāšanu… Neklausieties viņā, labais kungs, — viņš vērsās pie Ramzesa. — Govs domā, ka ar asti aizbaidīs mušas, bet sievišķim liekas, ka ar mēli aizdzīs nodokļu piedzinējus. Nedz viena, nedz otra nezina, ka ir muļķes…
Pats tu esi muļķis! — sieva viņu pārtrauca. — Gaišais kungs, kas esi līdzīgs ķēniņdēlam…
Esiet liecinieki — šī sieviete zaimo… — nodokļu piedzinējs pačukstēja saviem ļaudīm.
Smaržīgais zieds! Kā flauta skan tava balss … Uzklausi mani! — sieviete lūdzās Ramzesu. — Tad, lūk, mans vīrs saka tam ierēdnim: «Es drīzāk atdotu divus vērsēnus, ja tie man būtu, nekā savus zēnus, kaut arī jūs man par katru maksātu četras drahmas gadā. Jo, kolīdz bērns aizies no mājām kalpot, neviens viņu vairs neredzēs …»
Kaut es būtu galu dabūjis! Kaut zivis krimstu manas miesas Nīlas dibenā! — zemnieks kunkstēja. — Tu visu apkaimi ar savām žēlabām pieklaigāsi… sieva…
Nodokļu piedzinējs, redzēdams, ka viņu atbalsta visvairāk ieinteresētā puse, iznāca priekšā un atkal ierunājās caur degunu:
Kopš saule lec virs ķēniņa pils un noriet aiz piramīdām, šai zemē notikuši visādi brīnumi…. Faraona Semerheta laikā rādījās brīnumainas parādības un mēris piemeklēja Ēģipti. Badtau laikā atvērās zeme pie Bubastijas un aprija daudz cilvēku … Neferherēsa valdīšanas laikā Nīlas ūdeņi vienpadsmit dienas bija saldi kā medus, Gadījās vēl arī citas brīnumlietas, par kurām es zinu, tālab ka esmu gudrības pilns. Taču nav vēl pieredzēts, ka no ūdens iznāktu nepazīstams cilvēks un godājamā troņmantnieka muižā neļautu piedzīt nodokļus.
Ciet klusu! — Ramzess iesaucās. — Un vācies projām no šejienes! Neviens jums neatņems bērnus, — viņš piebilda, vērsdamies pie sievietes.
Kas man ko neaizvākties, — ierēdnis atteica, — man ir viegla laiva un pieci airētāji! Taču iedodiet man, jūsu godība, kādu zīmi manam kungam Dagonam.
Noņem parūku un parādi viņam zīmi savā paurī, — princis sacīja. — Bet Dagonam pasaki, ka tādas pašas zīmes ievilkšu viņam pa visu muguru…
Jūs dzirdat šos zaimus?… — nodokļu piedzinējs pačukstēja saviem ļaudīm, kāpdamies atpakaļ uz krastu un zemu klanīdamies.
Viņš iesēdās laivā un, kad viņa palīgi atīrās un laiva aizpeldēja pārdesmit soļu, padraudēja uz krasta pusi ar dūri un nokliedza:
— Kaut jums iekšas sagrieztos, dumpinieki! Zaimotāji!.. Es došos no šejienes tieši pie troņmantnieka un pastāstīšu viņam, kas notiek viņa muižā…
Tad paņēma nūju un sāka zvetēt savus ļaudis par to, ka tie nebija viņu aizstāvējuši.
— Tā būs arī ar tevi!.. — viņš kliedza, draudēdams Ramzesam.
Princis ielēca savā laivā un saniknots lika laiviniekam dzīties pakaļ nekaunīgajam augļotāja ierēdnim. Taču vīrišķis aitādas parūkā nometa nūju un pats ķērās pie airiem, bet viņa ļaudis palīdzēja viņam tik centīgi, ka pakaļdzīšanās bija veltīga.
— Drīzāk pūce panāks bezdelīgu nekā mēs viņus, mans daiļais kungs, — smiedamies sacīja Ramzesa laivinieks. — Jūs laikam neesat ūdeņu pārraugs, bet gan virsnieks un, kā rādās, no paša ķēniņa gvardes. Uzreiz gāžat pa galvu! Es to it labi zinu: pats piecus gadus nodienēju armijā un pats mēdzu gāzt pa pauri vai pa vēderu, un man tīri jauki klājās. Un, ja gadījās, ka man kāds iebelza, uzreiz apģidu, ka tas ir kāds no augstas kārtas … Pie mums Ēģiptē — lai to nemūžam nepamet dievi! — ir briesmīgi saspiesti: pilsēta pie pilsētas, māja pie mājas, cilvēks pie cilvēka. Ja kāds grib apgriezties šai burzmā, tam jāgāž, ar ko vien pagadās.
— Tu esi precējies? — princis jautāja.
— Tpī! Ja ir sievišķis un vieta pusotram cilvēkam, tad esmu precējies, bet citādi — neprecējies. Esmu taču dienējis armijā un zinu, ka sieviete labi noder vienreiz dienā — un arī ne vienmēr. Sāk apnikt.
— Varbūt nāksi kalpot pie manis? Nenožēlosi….
— Piedodiet, jūsu godība, es uzreiz nopratu, ka jūs varētu pulku komandēt, lai gan. esat jauns. Taču kalpot es ne pie viena neiešu. Esmu brīvs zvejnieks. Mans vectēvs bija, ja atļauts teikt, gans Lejasēģiptē, bet mūsu dzimta cēlusies no hiksiem, Tiesa, stulbie ēģiptiešu zemnieki zākājas par mums, bet man tikai smiekli nāk. Zemnieks un hikss, sacīšu tieši, ir kā vērsis un bullis. Zemnieks var iet aiz arkla vai arkla priekšā, bet hikss nevienam neies kalpot. Ja nu tikai ķēniņa armijā — jo tā ir armija!
Runātīgais laivinieks joprojām mēļoja, taču troņmantnieks viņā vairs neklausījās. Viņa dvēselē aizvien skaļāk atbalsojās mokpilni jautājumi, pilnīgi jauni viņam. Tātad šīs saliņas, gar kurām viņš brauca, ir viņa īpašums?…
Dīvaini, viņš nemaz nezināja, kur atrodas un kā izskatās viņa muižas, Un tātad viņa vārdā Dagons bija aplicis zemniekus ar jauniem nodokļiem. Un šī neparastā kustība, kuru viņš vēroja, braukdams gar krastiem, izskaidrojama ir nodokļu piedzīšanu?… Zemniekam, kuru krastā sita, acīmredzot nebija ar ko maksāt. Bērni, kas gauži raudāja laiva, bija pārdoti katrs par drahmu uz veselu gadu. Un sieviete, kas bija iebridusi līdz jostasvietai ūdenī un lādējās, — ir viņu māte!..
«Sievietes ir nemierpilni radījumi,» princis sacīja pats sev. «Tikai Sāra ir bikla un klusa, bet citas to vien zina kā pļāpāt, raudat un kliegt…»
Viņam ienāca prātā zemnieks, kas centās nomierināt savu aizkaitināto sievu. Zemnieku bāza ūdenī, bet viņš nedusmojas; sievai neko nedarīja, bet viņa brēca.
«Ja, sievietes ir nemierpilni radījumi!..» viņš domās atkārtoja. «Pat mana cienījamā māte… Kāda atšķirība starp viņu un tēvu! Ķēniņš ne zināt nevēlas, ka es pametu kareivjus meitenes dēļ, bet, lūk, ķēniņiene nespēj man piedot ka esmu paņēmis mājās jūdieti… Sāra ir vismierīgākā sieviete, kādu pazīstu. Toties Tafeta kulsta mēli, raud un kliedz par četrām….»
Tad Ramzess atminējās zemnieka sievas vārdus, ka jau mēnesi neēdot maizi, bet tikai lotosauga sēklas un saknītes. Šīs sēklas ir kā magonēm, bet saknēm nav nekādas garšas, Viņš tās neēstu ne trīs dienas no vietas. Pat priesteri, kas nodarbojas ar dziedniecību, iesaka mainīt barību. Jau skola viņam tika mācīts, ka gaļa jāēdot pārmaiņus ar zivīm, kviešu maizi, datelēm, miežu plāceņiem. Bet veselu mēnesi pārtikt no lotosauga sēklām! …. Jā, bet kā tad zirgs, govs?… Zirgiem un govīm patīk siens, un miežu klimpas tiem ar varu jābāž rīklē. Droši vien arī zemnieki dod priekšroku lotosauga sēklām, bet kviešu un miežu plāceņus, zivis un gaļu ēd bez patikas. Taču dievbijīgi priesteri, brīnumdarītāji, gan nemūžam nepieskaras nedz gaļai, nedz zivīm. Acīmredzot augstmaņiem un faraona dēliem vajadzīga gaļa kā lauvām un ērgļiem, bet zemniekiem — zāle ka vēršiem…
Un tas, ka zemnieku bāza ūdenī par nodokļu parādiem? Eh, vai tad viņš, peldoties ar biedriem, nav grūdis viņus ūdenī un pats nav niris?… Kas par varenu smiešanos tad bija!.. Niršana — tā ir rotaļāšanās. Kas attiecas uz sišanu ar nūju, vai mazums viņš tika sists skolā? Tas ir sāpīgi, taču, jādomā, ne visiem. Suns, kad viņu sit, smilkst un kož, bet vērsis pat neatskatās. Tāpat dižciltīgam cilvēkam sāp, kad viņu sit, bet zemnieks kliedz tikai tālab, lai izbļautos. Un ne jau visi kliedz. Kareivji un virsnieki pat dzied zem nūjām…
Šīs gudrās pārdomas tomēr nespēja remdināt tikko manāmu, taču uzmācīgu nemieru troņmantnieka dvēselē. Viņa nomnieks Dagons pieprasa no zemniekiem nelikumīgus nodokļus, kurus tie vairs nespēj samaksāt!
Šai brīdī princim ne tik daudz rūpēja zemnieki, cik viņa māte. Viņa droši vien zina par feniķieša saimniekošanu. Ko viņa par to sacīs dēlam, kā palūkosies uz viņu, cik zobgalīgi pasmaidīs?… Viņa nebūtu sieviete, ja neatgādinātu: «Es taču tev sacīju, Ramzes, ka šis feniķietis izputinās tavus īpašumus!..»
«Ja nodevēji priesteri,» princis domāja, «ziedotu man divdesmit talantus, es rīt pat padzītu Dagonu, lai mani zemnieki netiktu sisti un bāzti ūdenī un māte nezobotos par mani… Desmitā… simtā daļa bagātību, kas guļ tempļos un priecē vienīgi priesteru alkatīgās acis, gadiem atbrīvotu mani no feniķiešiem …»
Un te Ramzess negaidīti atskārta, ka starp zemniekiem un priesteriem pastāv dziļš antagonisms.
«Herhora dēļ pakārās zemnieks uz tuksneša robežas … Lai uzturētu priesterus un tempļus, smagi strādā ap divi miljoni ēģiptiešu… Ja priesteru īpašumi piederētu faraona kasei, man nenāktos aizņemties piecpadsmit talantus un mani zemnieki netiktu tik briesmīgi apspiesti… Lūk, kur slēpjas Ēģiptes nelaimes un tas faraonu vājums!..»
Princis apzinājās, ka zemnieki cieš pārestības, un, atklājis, ka ļaunuma vaininieki ir priesteri, izjuta atvieglojumu. Ramzesam nenāca prāta, ka viņa spriedumi var būt maldīgi un netaisni.
Viņš gan nesprieda, vienīgi ļāvās sašutumam. Taču cilvēka sašutums nekad nevēršas pret viņu pašu, gluži tāpat kā izsalkusi pantera neēd pati sevi, bet, asti luncinādama un ausis pieglaudusi, noskata upuri sev tuvumā.