Troņmantnieka pastaigām ar nolūku sameklēt priesteri, kas bija izglābis Sāru un princim devis prātīgu padomu, bija negaidītas sekas. Priesteri neizdevās atrast, toties ēģiptiešu zemnieku vidū sāka izplatīties leģendas par pašu princi. Kāds vīrs naktīs braukāja nelielā laivā no ciemata uz ciematu un stāstīja zemniekiem, ka troņmantnieks atbrīvojis cilvēkus, kuriem par uzbrukumu viņa mājai draudējis darbs akmeņlauztuvēs. Turklāt princis piekāvis ierēdni, kas gribējis izspiest no zemniekiem nelikumīgus nodokļus. Beigās šis vīrs piemetināja, ka princi Ramzesu īpašā aizgādībā ņēmis dievs Amons, kas esot viņa tēvs.
Vienkāršā tauta kāri klausījās šos nostāstus un labprāt ticēja tiem., pirmkārt, tādēļ, ka tie sakrita ar faktiem, otrkārt, tādēļ, ka stāstītājs pats allaž uzradās nez no kurienes kā gars un atkal nozuda.
Ramzess nemaz nerunāja ar Dagonu par saviem zemniekiem un pat neaicināja viņu pie sevis. Princim bija neērti ķildoties ar feniķieti, no kura viņš bija dabūjis naudu un pie kura, šķiet, vēl ne vienreiz vien būs spiests griezties.
Taču dažas dienas pēc Ramzesa sadursmes ar Dagona rakstvedi augļotājs pats ieradās pie troņmantnieka ar kādu baltā lakatā ievīstītu priekšmetu. Iegājis istabā, viņš nometās ceļos, atraisīja lakatu un izņēma no tā brīnišķīgu zelta kausu, Kauss bija bagātīgi rotāts krāsainiem dārgakmeņiem un griezumiem, kas uz pamatnes attēloja vīnogu novākšanu, bet uz pokāla — dzīres,
— Pieņem šo kausu, valdniek, no sava verga, — augļotājs sacīja, — un lai tas kalpo tev simt… tūkstoš gadus …. mūžu mūžos!
Taču princis saprata, kas feniķietim padomā. Tālab, nepieskardamies dārgajai dāvanai, bargu seju sacīja Dagonam:
Vai redzi, Dagon, šo purpursārto lāsmojumu kausa iekšpusē?
Protams, — augļotājs atteica, — kā lai es neredzētu šo purpursārtumu, kas liecina, ka mans kauss ir no tīra zelta!
Bet es tev sacīšu, ka tās ir vecākiem atņemto bērnu asinis! — draudīgi atbildēja troņmantnieks un pagriezies izgāja no istabas.
— Ak, Ištara!.. — novaidējās feniķietis.
Lūpas viņam kļuva zilas un rokas sāka drebēt tā, ka viņš ar pūlēm atkal ievīstīja savu kausu lakatā.
Dažas dienas vēlāk Dagons devās ar šo kausu uz muižu pie Sāras. Viņš ietērpās dārgās, ar zeltu cauraustās drānās; kuplajā bārdā viņam bija noslēpta stikla lodīte, no kuras sūcās smaržvielas, matos viņš bija iespraudis divas spalvas.
Daiļā Sāra, — viņš iesāka, — lai Jahve dod tavai ģimenei tik daudz svētības, cik ūdens tagad ir Nīlā! Mēs, feniķieši, un jūs, jūdi, taču esam kaimiņi un brāļi. Es pats kvēloju pret tevi tādā karstā mīlestībā, ka, raugi ja tu nepiederētu mūsu godājamajam valdniekam, es dotu Gedeonam — lai viņam veselība! — desmit talantus un padarītu tevi par savu likumīgo sievu.
Pasarg dievs! — Sāra atbildēja. — Man nevajag cita kunga kā vienīgi manējā. Bet kā tas nāk, cienījamo Dagon, ka tev uznākusi patika šodien apciemot prinča kalponi?
Teikšu tev patiesību, it kā tu būtu Tamāra, mana sieva, kura, lai arī dižciltīga Sīdonas meita un atnesa man lielu pūru, ir jau veca un nav cienīga tev sandales noaut…
Saldais medus, kas plūst pār tavām lūpām, ir rūgtuma pilns, — Sāra bilda,
Medus, — Dagons turpināja apsēzdamies, — lai ir tev, bet rūgtums lai indē manu sirdi. Mūsu princim Ramzesam — lai viņš dzīvo mūžos! — ir lauvas mute un vanaga acis. Viņam labpatika iznomāt man savas muižas, kas pildīja ar prieku manas iekšas. Taču viņš man neuzticas, un es augas naktis neguļu aiz apbēdina juma, bet tikai nopūšos un leju asaras savā guļvietā, kur labāk man blakus būtu gulējusi tu, Sāra, nevis mana sieva Tamāra, kas manī nespēj vairs modināt iekāri…
Jūs gribējāt runāt par ko citu … — Sāra pietvīkusi viņu pārtrauca.
Es jau pats nezinu, par ko gribēju runāt, kopš ieraudzīju tevi un kopš mūsu valdnieks, pārbaudīdams, kā es saimniekoju viņa muižās, piekāva ar nūju un laupīja veselību manam rakstvedim, kas vāca nodokļus no zemniekiem. Šie nodokļi taču nav domāti man, Sāra, bet mūsu valdniekam … Ne jau es ēdīšu vīģes un kviešu maizi no šīm muižām, bet tu, Sāra, un mūsu valdnieks… Es iedevu princim naudu, bet tev dārglietas. Tad kālab nekrietnajiem ēģiptiešu zemniekiem jāputina laukā mūsu valdnieks un tu, Sāra?… Un, lai tu saprastu, cik ļoti tu satrauc manus prātus ar savu daiļumu, un lai tu zinātu, ka no šīm muižām es nekādu labumu iegūt negribu, bet visu atdodu jums, ņem, Sāra, lūk, šo kausu no tīra zelta, izrotātu dārgakmeņiem un griezumiem, kas aizgrābtu pašus dievus.
Tā runādams, Dagons izņēma no baltā lakata kausu, ko nebija ņēmis princis,
— Es pat negribu. Sara, lai šis zelta kauss glabātos tavā mājā un lai tu dotu no tā dzert mūsu valdniekam. Atdod kausu savam tēvam Gedeonam, kuru es mīlu kā brāli, un saki viņam šādus vārdus: «Dagons, tavs dvīņubrālis, troņmantnieka muižu nelaimīgais nomnieks, ir izputināts. Dzer, mans tēvs, no šī kausa, domā par savu dvīņubrāli Dagonu un lūdz Jahvi, lai mūsu valdnieks, princis Ramzess, nepiekautu viņa rakstvežus un nemulsinātu savus zemniekus, kuri jau tā negrib maksāt nodokļus.» Un tu pati, Sāra, zini: ja kādreiz tu ļautu man sev tuvoties, es dotu tev divus talantus, bet tavam tēvam talantu un vēl kaunētos, ka dodu tik maz, jo tu esi vērta, lai tevi glāstītu pats faraons un troņmantnieks, un godājamais ministrs Herhors, un drošsirdīgais Nitagers, un visbagātākie feniķiešu augļotāji. Tev piemīt tāda burvība, ka es, tevi redzot, ģībstu, bet, kad neredzu, — aizveru acis un aplaizos. Tu esi saldāka par vīģēm, smaržaināka par rozēm … Es dotu tev piecus talantus … Ņem šo kausu, Sāra…
Sāra atkāpās, acis nodūrusi.
— Es neņemšu kausu, — viņa atteica, — jo mans kungs aizliedzis man pieņemt jebkādas dāvanas.
Dagons apstulba un raudzījās viņā izbrīnītām acīm.
Tu laikam nezini, Sāra, cik maksā šis kauss?… Turklāt es to dāvāju tavam tēvam, savam brālim…
Es nevaru to pieņemt… — Sāra klusu atkārtoja.
Ak, dievi!.. — Dagons iesaucās. — Nu, labi, Sāra, tu man kādreiz samaksāsi par šo kausu un neteiksi neko savam kungam… Tāda skaistule kā tu nevar iztikt bez zelta un dārglietām un bez sava augļotāja, kas piegādātu naudu, kad viņai labpatiksies, nevis tikai tad, kad vēlēsies viņas kungs…
Nevaru!.. — Sāra nočukstēja, neslēpdama riebumu pret Dagonu.
Feniķietis tūlīt pat mainīja foni un smiedamies turpināja:
— Ļoti labi, Sāra!.. Es tikai gribēju pārliecināties, vai esi uzticīga mūsu valdniekam. Tagad redzu, ka esi uzticīga, lai gan muļķa cilvēki melš…
Ko?… — Sāra aizsvilās, klupdama virsū Dagonam ar sažņaugtām dūrēm.
Ha-ha-ha! — feniķietis smējās. — Cik žēl, ka to nedzirdēja un neredzēja mūsu valdnieks… Taču es viņam kādreiz pastāstīšu, kad viņš būs labā prātā, ka tu ne tikai esi viņam uzticīga kā suns, bet pat atteicies no zelta kausa, tālab ka viņš aizliedzis tev pieņemt dāvanas… Bet šis kauss, tici man, Sāra, iekārdinātu ne vienu vien sievieti… un vēl kādu sievieti…
Dagons pasēdēja vēl brīdi, cildinādams Sāras likumus un padevību, un beidzot, maigi atvadījies no viņas, iesēdās savā laivā ar telti un devās uz Memfisu, Laivai attālinoties no krasta, feniķieša sejā izzuda smaids un parādījās dusmu izteiksme. Un, kad Sāras māja nozuda aiz kokiem, Dagons pieslējās un, rokas pret debesīm pacēlis, sāka vaimanāt:
— Ak, Bāl Sīdon! Ak, Ištara! Atriebiet manu pārestību nolādētajai Jūdas meitai… Lai pagaist viņas viltīgais skaistums kā lietus piliens tuksnesī… Lai slimības izdeldē viņas miesu un vājprāts pārņem dvēseli! Lai viņas kungs padzen viņu no mājām kā kraupainu cūku! Lai pienāk laiks un ļaudis atgrūž viņas izkaltušo roku, kad, slāpēs iztvīkusi, viņa lūgsies malku duļķaina ūdens!
Un viņš vēl ilgi spļaudījās un murmināja kaut ko zem deguna, kamēr melns mākonis uz brīdi aizklāja sauli un ūdens laivas tuvumā sāka mutuļot, saceldams lielus viļņus. Kad viņš beidza, atkal iespīdējās saule, bet upe vēl bangoja, it kā sāktos jauni pali.
Dagona airētāji nobijās un mitējās dziedāt, taču, nošķirti no sava kunga ar telts aizkaru, viņi neredzēja, ko viņš tur dara.
Kopš tā laika feniķietis vairs nerādījās troņmantniekam acīs. Taču, atgriezies reiz savā paviljonā, princis atrada guļamistabā brīnumdaiļu sešpadsmitgadīgu feniķiešu dejotāju, kurai bija vienīgi smalks, zirnekļa tīklam līdzīgs plīvurs ap pleciem un zelta stīpa ap galvu.
— Kas tu esi? — viņš jautāja.
— Esmu priesteriene un tava kalpone. Un mani atsūtījis mans kungs Dagons, lai es novērstu tavas dusmas no viņa.
— Un kā tu to izdarīsi?
— Lūk, tā… Apsēdies šeit, — viņa sacīja, nosēdinādama viņu krēslā. — Es nostāšos uz pirkstgaliem, lai būtu augstāka par tavām dusmām, un ar šo svētīto plīvuru atgaiņāšu no tevis ļaunos garus. Tiš! … Tiši … — viņa iečukstējās, griezdamās ap Ramzesu, — Lai manas rokas aizdzen drūmumu no tavas pieres … Lai mani skūpsti atdod tavām acīm skaidru skatienu… Lai mani sirdspuksti pilda ar mūziku tavas ausis, Ēģiptes pavēlnieki… Tiš!.. Tiš!.. Viņš nepieder jums… viņš ir mans … Mīlestībai vajag tāda klusuma, ka pat dusmām jāaprimst…
Dejodama meitene rotaļājās ar Ramzesa matiem, apskāva princi, skūpstīja viņa acis. Beidzot nogurusi apsēdās pie troņmantnieka kājām un ielikusi galvu viņam klēpī, vērīgi lūkojās Ramzesā, pavērusi lūpas un satraukti elpodama.
— Tu vairs nedusmojies uz savu kalpu Dagonu? — viņa čukstēja, glāstīdama prinča seju.
Ramzess gribēja noskūpstīt meiteni uz lūpām, taču feniķiete pietrūkās no viņa ceļiem un aizskrēja, saukdama:
Ai nē, nedrīkst!..
Kādēļ?
— Esmu šķīsta jaunava, lielās dievietes Ištaras priesteriene. Tev ļoti jāmīl un jāgodā mana aizgādne, iekams tu varēsi mani noskūpstīt,
— Un tu drīksti?
— Es visu drīkstu, jo esmu priesteriene un zvērēju saglabāt šķīstību.
— Kālab tu atnāci šurp?
Izkliedēt tavas dusmas. Es to izdarīju un aizeju. Paliec sveiks un esi allaž žēlsirdīgs!.. — viņa piebilda ar neatvairāmu skatienu.
Kur tu dzīvo?… Kā tevi sauc?… — princis jautāja.
Mani sauc Glāsma. Un es dzīvoju… Ē, vai vērts tev sacīt? Tu vēl tik drīz pie manis neatnāksi.
Viņa pameta ar roku un nozuda, bet princis kā apskurbis nekustīgi sēdēja krēslā. Taču pēc brīža, piecēlies un paskatījies pa logu, ieraudzīja greznas nestuves, kuras četri nūbieši veicīgi nesa uz Nīlas krastu.
Ramzess nenožēloja, ka viņa aizgājusi. Meitene viņu pārsteidza, bet neaizrāva.
«Sāra ir mierīgāka … un skaistāka,» viņš nodomāja. «Turklāt… šī feniķiete, liekas, ir vēsa un viņas glāsti — iemācīti.»
Taču kopš tā brīža princis vairs nedusmojās uz Dagonu, jo vairāk tādēļ, ka reiz, kad viņš bija pie Sarās, atnāca zemnieki un, pateikušies par aizstāvību, paziņoja, ka feniķietis neliekot viņiem maksāt jaunus nodokļus.
Tā bija pie Memfisas. Toties citās prinča muižās nomnieks centās atgūt zaudēto.