Hojaka mēnesī, no septembra vidus līdz oktobra vidum, Nīlas ūdeņi sasniedza visaugstāko līmeni un sāka tikko manāmi kristies. Dārzos novāca tamarindu augļus, dateles un olīvas. Koki sāka ziedēt otrreiz.
Tai laikā viņa majestāte Ramzess XII pameta savu saulaino pili pie Memfisas un ar milzīgu svītu vairākos desmitos izrotātu kuģu devās uz Tēbām pateikties turienes dieviem par bagātīgiem paliem un pie reizes upurēt kapenēs saviem mūžam dzīvajiem senčiem.
Visvarenais valdnieks ļoti vēlīgi atvadījās no sava dēla un troņmantnieka. Taču valsts lietu pārvaldīšanu savas prombūtnes laikā uzticēja Herhoram.
Princis Ramzess tik ļoti ņēma pie sirds šo monarha neuzticības pierādījumu, ka trīs dienas nerādījās laukā no savas mājas, neko neēda un tikai raudāja. Pēc tam viņš pārstāja skūties un pārcēlās uz muižu pie Sāras, lai izvairītos no tikšanās ar Herhoru un lai iespītētu mātei, kuru uzskatīja par savu nelaimju vaininieci.
Nākamajā dienā šai nomaļajā vietā viņu apciemoja Tutmoss, atvezdams sev līdzi divas laivas ar muzikantiem un dejotājām un trešo, pilnu ar ēdienu groziem, ziediem un vīna krūkām. Taču princis aizsūtīja muzikantus un dejotājas atpakaļ un, paņēmis Tutmosu zem rokas, devās ar viņu dārzā,
— Tevi droši vien atsūtīja šurp mana māte — lai viņa dzīvo mūžos! — ģ ar nolūku šķirt mani no jūdietes? — viņš jautāja savam adjutantam, — Tad pasaki viņai, ka pat tai gadījumā, ja Herhors kļūtu ne vien par vietvaldi, bet par faraona dēlu, es darītu to, kas man patīk… Saprotu, ko tas nozīmē… Šodien man grib atņemt Sāru, bet rīt gribēs atņemt varu… Lai zina, ka es neatteikšos ne no kā.
Princis bija aizkaitināts, Tutmoss paraustīja plecus un, brīdi klusējis, atteica:
— Kā viesulis aiznes putnu tuksnesī, tā dusmas izmet cilvēku netaisnības krastos, Vai var brīnīties par priesteru neapmierinātību ar to, ka troņmantnieks saistījis savu dzīvi ar citas zemes un ticības sievieti? Sāra viņiem nepatīk īpaši tādēļ, ka viņa ir viena. Ja tev būtu vairākas, turklāt dažādas sievietes kā visiem jaunajiem muižniekiem, neviens nepievērstu uzmanību jūdietei. Bet, galu galā, ko ļaunu viņi Sārai nodarījuši? Neko. Gluži otrādi, kāds priesteris pat pasargājis viņu no satracinātā pūļa, taču tev labpatika vēlāk atbrīvot šos ļaudis no cietuma.
— Un mana matē? — troņmantnieks viņu pārtrauca. Tutmoss iesmējās,
Tava augsti cienījamā māte mīl tevi kā savas acis un sirdi. Protams, arī viņai nepatīk Sāra, taču zini, ko man reiz pateica ķēniņiene?… Lai es atviļot tev Sāru!.. Lūk, kādu joku izdomāja! Es arī atjokoju pretī: «Ramzess man uzdāvāja pāri dzinēj suņu un divus sīriešu zirgus, kad tie viņam bija apnikuši; varbūt kādreiz viņš atdos man arī savu mīļāko, kura man būs jāpieņem, turklāt, iespējams, ar piedevu …»
Veltīgi tu tā domā. Es tagad nešķiršos no Sāras un tieši tāpēc, ka viņas dēļ tēvs neiecēla mani par vietvaldi.
Tutmoss nogrozīja galvu.
Tu loti maldies, — viņš iebilda, — tā maldies, ka mani tas pat biedē! Vai tiešām tu nezini faraona nelabvēlības īsto iemeslu, kas zināms ikvienam daudzmaz izglītotam cilvēkam Ēģiptē?
Es neko nezinu…
Jo ļaunāk, — Tutmoss apmulsis noteica. — Tātad tu nezini, ka kopš manevru laika kareivji, īpaši grieķi, visos krodziņos dzer uz tavu veselību?
Tālab jau viņi saņēma naudu.
— Jā, bet ne tālab, lai pilnā rīklē aurotu, ka, uzkāpis tronī pēc ķēniņa — lai viņš dzīvo mūžos! — tu sāksi lielu karu, pēc kura notiks pārmaiņas Ēģiptē… Kādas pārmaiņas?… Un kurš, faraonam dzīvam esot, drīkst runāt par viņa troņmantnieka nodomiem?…
Princis sadrūma.
— Tā ir viena lieta, bet pateikšu tev arī otru, — Tutmoss turpināja, — jo ļaunums kā hiēna nekad nestaigā viens pats. Vai zini, ka zemnieki dzied dziesmas par to, kā tu atbrīvoji no cietuma tavai mājai uzbrukušos, un — vēl ļaunāk — runā, ka, uzkāpis tronī, tu atcelšot vienkāršajiem ļaudīm nodokļus? Taču jāteic, ka ikreiz, kad zemnieku vidū sākušas runas par apspiešanu un nodokļiem, vienmēr sekojuši nemieri. Un tad vai nu ārējais ienaidnieks iebrucis novājinātā valstī, vai Ēģipte saīrusi tik daudz daļās, cik tajā-bijis nomarhu… Spried beidzot pats, vai tas ir piedienīgi, ka Ēģiptē kāda vārds tiek minēts biežāk nekā faraona vārds un kāds nostājas starp tautu un mūsu pavēlnieku… Ja atļausi, pastāstīšu tev, kā uz to raugās priesteri,
Protams, runā…
Kāds ļoti gudrs priesteris, kas no Amona tempļa pitoniem novēro debess ķermeņu kustību, izdomājis tādu līdzību: «Kad Mēness seko mirdzošajam dievam pa gabalu, ir gaišs dienā un Ir gaišs naktī. Taču, kad Mēness pieiet Saulei pārāk tuvu, tas zaudē savu spožumu un naktis ir tumšas. Bet, ja gadās tā, ka Mēness aizstājas Saulei priekšā, tad notiek aptumsums un visa pasaulē valda liels satraukums.» Saule — tas ir faraons, bet Mēness — troņmantnieks.
Un visas šīs pļāpas, — Ramzess pārtrauca, — nonāk līdz ķēniņa ausīm?… Vai! man. Labāk es nebūtu piedzimis par faraona dēlu!..
Faraons, būdams dievs zemes virsū, zina visu. Taču viņš ir pārāk dižens, lai pievērstu uzmanību zaldātu klaigām vai zemnieku kurnoņai. Viņš saprot, ka ikviens ēģiptietis atdos par viņu dzīvību un tu — pirmais to darīsi.
— Taisnība! — princis norūpējies atteica. — Taču es šeit saskatu vienīgi jaunas priesteru ļaunprātības, — viņš piebilda atdzīvodamies. — Tātad es aizēnoju mūsu valdnieka diženumu ar to, ka atbrīvoju nevainīgos no cietuma vai neļauju savam nomniekam izspiest no zemniekiem nelikumīgus nodokļus?… Bet tas, ka viņa godība Herhors pārvalda armiju, Ieceļ karavadoņus, ved sarunas ar svešzemju valdniekiem un manam tēvam liek pavadīt dienas aizlūgumos … Tutmoss aizspieda ausis un, kājas dauzīdams, iesaucās:
— Rimsties! Rimsties!.. Katrs tavs vārds ir zaimošana … Valsti pārvalda tikai ķēniņš, un viss, kas notiek zemes virsū, nāk no viņa gribas. Herhors ir faraona kalps un dara to, ko viņam liek valdnieks… Kādreiz tu pats par to pārliecināsies … Lai mani vardi netiek pārprasti!..
Prinča vaigs tā samācās, ka Tutmoss steidzīgi atvadījās no drauga.
Iesēdies laivā ar baldahīnu un aizkariem, viņš atviegloti nopūtās, iedzēra krietnu glāzi vīna un nodevās pārdomām:
«Ak!.. Lai slava dieviem, ka man nav tāds raksturs kā Ramzesam! Tas ir visnelaimīgākais cilvēks vislaimīgākajos apstākļos … Viņam varētu piederēt visdaiļākās Memfisas sievietes, bet viņš ir uzticīgs vienai, lai iespītētu mātei! Taču viņš iespītē nevis mātei, bet visām tikumīgajām jaunavām un uzticīgajām sievām, kas kalst aiz bēdām, ka troņmantnieks, turklāt tāds skaistulis, netīko pēc viņu šķīstības un neliek viņām kļūt neuzticīgām. Viņš varētu ne vien dzert, bet peldēties labākajos vīnos, taču princis dod priekšroku parastajam karavīru alum un sausajam, ar ķiploku ierīvētajam plācenim. No kurienes viņam šie zemnieku ieradumi? Nesaprotu! Vai tik ķēniņiene savā laikā neskatījās uz kādu laukstrādnieku, kas ieturēja maltīti?…
Viņš varētu no rīta līdz vakaram neko nedarīt. Viņu pat barotu kā bērnu dažādi dižciltīgi kungi, viņu sievas un meitas. Taču viņš ne vien pats stiepj roku pēc ēdiena, bet par lielu sarūgtinājumu visiem jaunajiem muižniekiem pats mazgājas, pats ģērbjas, un viņa frizieris aiz bezdarbības caurām dienām ķer cilpās putnus un aprok savu talantu.
«Ai, Ramzes, Ramzes!..» švīts skumji nopūtās, «Vai tad tāda prinča laikā var attīstīties mode?… Gadu no gada mēs valkājam aizvien tos pašus priekšautus, bet parūkas turas vienīgi galma augstmaņu dēļ, tālab ka Ramzess nemaz nenēsā parūku, un tas mazina muižnieku kārtas cēlo pašcieņu.
Bet pie visa vainojama nolādētā politika … Kāda laime, ka man nav jāzīlē, ko domā Tīrā vai Nīnivē, nav jārūpējas par karaspēka algu, nav jārēķina, par cik palielinājies vai samazinājies iedzīvotāju skaits Ēģiptē un kādus var savākt nodokļus! Briesmīgi iedomāties, ka mani zemnieki man nemaksā tik, cik man pienākas vai cik es izdodu, bet cik atļauj Nīlas pali. Mūsu barotāja Nīla taču nejautā maniem kreditoriem, cik esmu viņiem parādā…»
Tā domāja Tutmoss, ik brīdi stiprinādams garu ar zeltainu vīnu. Un, iekams laiva sasniedza Memfisu, viņu pievārēja tik dziļš miegs, ka vergiem vajadzēja savu kungu iecelt nestuvēs uz rokām.
Pēc Tutmosa aiziešanas, kas drīzāk atgādināja bēgšanu, troņmantnieks iegrima dziļās domās. Kā priesteru skolas audzēknis un augstākās aristokrātijas pārstāvis princis bija skeptiķis. Viņš zināja — kamēr vieni priesteri ilgstoši gavē un mērdē savu miesu, cenšoties iegūt spēju izsaukt garus, citi uzskata to par tukšu Izdomu vai krāpšanu. Viņš tika bieži redzējis, kā svēto vērsi Apiju, kura priekšā krita pie zemes visa Ēģipte, dauzīja ar nūju viszemākie priesteri, kas padeva viņam barību un pieveda govis aplecināšanai.
Viņš saprata arī, ka viņa tēvs Ramzess XII, kas tautai bija mūžam dzīvais dievs un visvarenais pasaules valdnieks, patiesībā ir tāds pats cilvēks kā visi, tikai mazliet vārgulīgāks par citiem viņa vecuma ļaudīm, un ka viņa rīcību loti ierobežo priesteri.
Princis to visu apjauta un par daudz ko zobojās pie sevis un pat atklāti, Taču viņa brīvdomība allaž sabruka neapgāžamās patiesības priekšā: jokot ar faraona vārdu nedrīkst neviens!..
Ramzess zināja savas zemes vēsturi un neaizmirsa, ka Ēģiptē dižciltīgajiem un stiprajiem mēdz piedot daudz ko. Dižciltīgs kungs varēja aizbērt kanālu, slepus nogalināt cilvēku, klusībā zoboties par dieviem, pieņemt veltes no svešzemju sūtņiem… Taču divi grēki nebija pieļaujami: priesteru noslēpumu atklāšana un nodevība pret faraonu. Tas, kas bija izdarījis vienu vai otru, pazuda bez pēdām, dažkārt tikai pēc gada, lai gan apkārt viņam bija draugi un kalpotāji. Kur viņš palika un kas ar viņu notika … to neviens pat jautāt nedrīkstēja.
Ramzess ar bažām domāja, ka viņam draud līdzīgs liktenis, kopš kareivji un zemnieki sākuši daudzināt viņa vārdu un spriedelēt par kaut kādiem viņa plāniem, gaidāmām pārmaiņām valstī un nākotnes kariem. Princim bija tāda sajūta, ka bezvārda nabagu un dumpinieku pūlis ar varu ceļ viņu, troņmantnieku, augstākā obeliska virsotnē, no kurienes var tikai nogāzties un sašķaidīt sev galvu.
Kādreiz vēlāk, kad pēc ilgās tēva dzīves viņš kļūs par faraonu, viņam būs tiesības un līdzekļi veikt tādus darbus, par kuriem Ēģiptē neviens neuzdrīkstētos pat domāt. Taču tagad viņam tiešām jāpiesargās, lai viņu neuzskatītu par dumpinieku, kas saceļas pret valsts pamatiem.
Ēģiptē ir viens atzīts valdnieks — faraons. Viņš valda, viņš pauž savu gribu, viņš domā visu vietā, un vai! tam, kas uzdrošinās apšaubīt viņa visvarenību vai runāt par saviem nodomiem un kaut kādām pārmaiņām.
Plāni tapa tikai vienā vietā — zālē, kur faraons uzklausīja savus tuvākos padomdevējus un izteica savas domas, Jebkuras pārmaiņas varēja nākt tikai no turienes. Tur dega vienīgā redzamā valsts gudrības lāpa, kas apgaismoja visu Ēģipti. Taču arī par to drošāk bija klusēt.
Šīs domas vēja ātrumā joņoja troņmantnieka galvā, kad viņš sēdēja Sāras dārzā uz akmens sola zem kastaņas un raudzījās apkārtējā ainavā,
Nīlas ūdeņi jau sāka kristies un kļuva dzidri kā kristāls. Bet visa zeme vēl atgādināja milzīgu līci, viscaur nosētu saliņām, kur vīdēja dārzu ieskautas mājas vai lielu, kuplu koku puduri
Ap šīm saliņām slējās vindas ar spaiņiem, ar kuriem kaili, vara brūni cilvēki netīros gurnautos un cepurītēs smēla ūdeni no Nīlas un padeva to augstāk un augstāk citā virs citas novietotajās akās.
Ramzesam tieši iepretim bija stāvs paugurs, kura nogāzē darbojās trīs vindas — viena smēla ūdeni no upes un pārlej a to zemākajā akā, otra no zemākās cēla to dažas olektis augstāk vidējā akā, trešā no vidējās padeva ūdeni akā, kas atradās paugura virsotnē, Un tur tādi paši kaili cilvēki smēla ūdeni un laistīja sakņu dārzus vai ar rokas-sūkņiem apsmidzināja kokus.
Lejup laisto un augšup celto vindu kustības, spaiņu noliekšanās, sūkņu izšļakstītās strūklas bija tik ritmiskas, ka ļaudis, kas šos sūkņus darbināja, varēja noturēt par automātiem. Neviens nepārmij ar kaimiņu ne vārda, nemaina savu vietu, neatskatās un tikai vienmērīgi pieliecas un atliecas no rīta līdz vakaram, mēnesi no mēneša — un tā no bērnības līdz pašai nāvei.
«Un šie radījumi,» princis domāja, raugoties uz zemkopju darbu, «grib mani padarīt par savu murgu īstenotāju!.. Kādas pārmaiņas valstī viņi var prasīt? Ja nu vienīgi — lai tas, kurš smeļ ūdeni zemākajā akā, pāriet augšā un nevis laista dobes no spaiņa, bet gan apsmidzina kokus ar sūkni?»
Ramzesu sagrāba niknums uz šiem cilvēkiem: viņu muļķīgo pļāpu dēļ viņš nebija iecelts par vietvaldi
Pēkšņi viņš izdzirda klusu čaboņu starp kokiem, un maigas rokas uzgula viņa-pleciem.
— Kas ir, Sāra? — princis jautāja, galvu nepagriezdams.
Tu skumsti, mans kungs. Mozus tā nepriecājās, ieraugot apsolīto zemi, kā es, kad tu pateici, ka pārcēlies šurp, lai dzīvotu ar mani. Un, lūk, jau veselu diennakti esam kopā, bet vēl neesmu redzējusi smaidu tavā sejā. Tu pat nerunā ar mani, staigā sadrūmis un naktī neglāsti mani, tikai nopūties.
Esmu sarūgtināts…
Izstāsti visu man. Rūpes ir kā dārgums, kas mums dots glabāšanai. Kamēr sargi to viens, pat miegs bēg no acīm, un tikai tad kļūst vieglāk, kad rodi sev biedru.
Ramzess apskāva viņu un nosēdināja sev līdzās uz sola.
Kad zemnieks, — viņš sacīja ar smaidu, — nepagūst pirms paliem novākt ražu, viņam palīdz sieva. Viņa arī slauc govis, nes viņam ēdienu no mājas, mazgā viņu, kad viņš atgriežas no darba. Tā radies priekšstats, ka sieviete var atvieglot vīrietim rūpes.
Un tu tam netici, kungs?
Troņmantnieka rūpes, — Ramzess atteica, — nespēj atvieglot sieviete, pat ja viņai ir tāda vara kā manai mātei…
Ak, dievs! Kas tās par rūpēm, saki man … — Sāra neatlaidās, pieglauzdamās troņmantnieka plecam. — Pēc mūsu nostāstiem, Ādams pameta paradīzi Ievas dēļ, bet viņš laikam bija visdižākais ķēniņš visbrīnišķīgākajā ķēniņvalstī…
Princis iegrima domās, tad pēc brīža turpināja:
Arī mūsu gudrie māca, ka ne viens vien vīrietis atteicies no augsta goda sievietes dēļ. Taču nav gan dzirdēts, ka ar sievietes atbalstu kāds ko lielu būtu sasniedzis. Varbūt tikai kāds karavadonis, kuram faraons atdevis meitu ar bagātu pūru un iecēlis augstā amatā. Nē, palīdzēt vīrietim kļūt diženam vai vismaz izkļūt no rūpestiem sieviete nespēj.
Varbūt tālab, ka neviena nemīl tā kā es tevi, kungs, — Sāra nočukstēja.
Zinu, ka tāda mīlestība sastopama reti… Tu nekad neesi pieprasījusi no manis dāvanas, neesi atbalstījusi cilvēkus, kuri nekaunas taisīt karjeru pat prinču mīļāko guļamistabās. Tu esi bikla kā avs un klusa kā nakts pie Nīlas. Tavi skūpsti ir kā Puntas zemes mirres, un tavas skaujas saldas kā darbā noguruša cilvēka miegs. Nav man vārdu, lai cildinātu tavu daiļumu un tikumu. Tu esi brīnums starp sievietēm, kuru lūpas allaž pilda vīrieti ar nemieru, bet mīlestība maksā dārgi Taču ar visiem saviem tikumiem kā tu vari atvieglot manas rūpes? Vai vari izdarīt tā, lai ķēniņš uzsāktu lielu karagājienu uz austrumiem un ieceltu mani par pavēlnieku vai iedotu man kaut vai Menfatas korpusu, kuru es lūdzu, vai padarītu mani par Lejasēģiptes valdnieku? Un vai tu vari iedvest visiem ķēniņa pavalstniekiem, lai viņi domā un jūt kā es, viņam visuzticamākais? Sāra nolaida rokas uz ceļiem un skumji nočukstēja:
— Taisnība, to es nevaru… Es neko nevaru!..
— Nē, tu vari daudz! … Tu vari mani ielīksmot, — Ramzess smaidīdams atteica. — Es zinu, ka esi mācījusies dejot un spēlēt, Nomet savas drānas, garas kā priesterienei, kas sargā uguni, ietērpies caurspīdīgā, muslīnā kā… feniķiešu dejotājas … un dejo, un glāsti mani kā viņas…
Sāra saķēra viņu pie rokas un, acīm kvēlojot, iesaucās:
Tu saejies ar šīm netiklēm? Pasaki… Lai uzzinu par savu postu… Un pēc tam aizsūti mani pie tēva uz mūsu vientulīgo Ieleju, kur sastapu tevi sev par nelaimi.
Nomierinies, — princis sacīja, rotaļādamies ar viņas matiem. — Man nākas redzēt dejotājas ja ne dzīrēs, tad ķēniņa svinībās vai aizlūgumu laikā tempļos. Taču viņas visas kopā nav tevis vienas vērtas … Un kura gan no viņām spētu līdzināties tev? Tu. esi kā Isīdas ziloņkaula statuja, bet tām katrai ir kāds trūkums. Vienas ir pārāk tuklas, citām ir kārnas kājas vai neglītas rokas, bet ir arī tādas, kas valkā liekus matus. Nav nevienas, kas būtu tik daiļa kā tu! Ja tu būtu ēģiptiete, visi tempļi censtos tevi iegūt par sava kora priekšdziedātāju. Ko es runāju, — ja tu tagad parādītos Memfisā caurspīdīgā tērpā, priesteri samierinātos ar tevi, ja vien tu piekristu piedalīties procesijās.
Mēs, Jūdas meitas, nedrīkstam valkāt nekautrīgus tērpus…
Arī dejot un dziedāt nedrīkstat?… Kālab tad tu to mācījies?
Mūsu sievietes un meitenes dejo cita ar citu dievam par godu, nevis tālab, lai modinātu vīriešu sirdīs iekāri. Un dziedam mēs… Pagaldi, mans kungs, es tev nodziedāšu…
Viņa piecēlās no sola, iegāja mājā un drīz atkal atgriezās. Viņai nopakaļ jauna meitene ar izbiedētām melnām acīm nesa arfu.
Kas tā par meiteni? — princis jautāja. — Pag, kur esmu redzējis šo skatienu?…. Ak jā, kad biju šeit pēdējoreiz, kādas Izbiedētas acis vēroja mani no krūmājiem…
Tā ir Estere, mana radiniece un kalpotāja, — Sāra atbildēja. — Viņa dzīvo pie manis jau mēnesi, taču baidās no tevis, kungs, un allaž aizbēg. Varbūt viņa kādreiz ari raudzījušies uz tevi no krūmājiem.
Tu vari iet, mans bērns, — princis sacīja aiz bikluma apstulbušajai meitenei. Un, kad tā nozuda aiz kokiem, pajautāja: — Viņa arī ir jūdiete? Un tavas mājas sargs, kas raugās manī kā auns uz krokodilu?
Tas ir Samuēls, Ezras dēls, arī mans radinieks. Es pieņēmu viņu nēģera vietā, kuram tu, kungs, dāvāji brīvību. Tu taču atļāvi man pašai izvēlēties kalpotājus?….
Jā, protams! Un strādnieku uzraugs? Viņam arī ir dzeltena āda, un viņš raugās tik pazemīgi, kā neviens ēģiptietis nespētu» Arī viņš ir jūds?
Tas ir Ecēhiēls, Rubeņa dēls, mana tēva radinieks. Vai viņš tev nepatīk, mans kungs?… Tie visi ir tev ļoti uzticami kalpi.
Viņi šeit nav tādēļ, lai man patiktu, bet gan tādēļ, lai sargātu tavu mantu, — princis sadrūmis noteica. — Taču man nav nekādas daļas gar šiem cilvēkiem,. Dziedi, Sāra,.
Sāra nometās zālē pie viņa kājām un, nostrinkšķinājusi uz arfas dažus akordus, Iedziedājās:
— Kur ir tas, kam nebūtu rūpestu? Kur tas, kas, pie miera dodamies, varētu pateikt: lūk, diena, ko aizvadīju bez skumjām? Kur ir cilvēks, kas, kapā guldamies, sacītu: mana dzīve pagājusi bez raizēm un bažām kā rāms vakars pie Jordānas?
Un cik daudz ir to, kuri diendienā savu maizi slaka asarām un kuru māja ir pilna nopūtu?
Raudot cilvēks piedzimst, vaidot atstāj šo pasauli. Baiļu pārņemts viņš ienāk dzīvē, rūgtuma pārņemts aiziet viņsaulē, un neviens viņam nevaicā, kur viņš gribētu palikt.
Kur ir tas, kas nav izjutis dzīves rūgtumu? Varbūt bērns, kuram nāve laupījusi māti? Vai zīdainis, kurš nepazīst barotājas krūti, tālab ka bads to Izzīdis agrāk, nekā viņš pie tās paguvis pieplakt ar savām lūpām?
Kur ir uz likteni paļāvīgs cilvēks, kas bez bažām gaida rītdienu? Vai tas, kurš strādā uz lauka, zinot, ka nespēj pavēlēt lietum un norādīt ceļu siseņiem? Vai tirgotājs, kurš savu bagātību atstāj vēju varā, nezinot, no kurienes tie atpūtis, un uztic dzīvi aklai dzelmei, kas visu aprij un atpakaļ neatdod?
Kur ir cilvēks, kam sirdī nav nemiera? Vai mednieks, kurš dzen pēdas žiglkāju briedim un sastop savā ceļā lauvu, kam viņa bulta ir nieks? Vai kareivis, kurš sūrā grūtumā dodas pretī slavai un atrod asus šķēpus un bronzas zobenus, kas alkst asiņu? Vai dižens ķēniņš, kurš, zem purpura apmetņa smagas bruņas valkādams, ar modru aci seko vareno kaimiņu karapulkiem, bet ar ausi tver katru čaboņu, lai paša teltī viņu negāztu nodevība?
Allaž un visur cilvēka sirdi māc skumjas. Tuksnesī viņam draud lauva un skorpions, alās — pūķis, ziedos — indīga čūska. Saulei spīdot, alkans kaimiņš prāto, kā viņam atņemt zemi, naktī manīgs zaglis taustās ap viņa klēts durvīm. Bērnībā viņš ir bezspēcīgs, vecumā nevarīgs, spēku plaukumā briesmu apdraudēts kā valzivs ūdens dzelmē.
Tālab, ak, dievs, mans radītā], pie tevis vēršas cilvēka izmocītā dvēsele. Tu sūtīji to šai pasaulē, kur tik daudz slazdu un tīklu. Tu iedvesi tai nāves bailes, tu nogriezi visus ceļus uz mieru, atstādams vienu ceļu, kas ved pie tevis. Kā bērns, kurš, staigāt nemācēdams, ķeras pie mātes stērbeles, lai nepakristu, tā nožēlojams cilvēks izstiepj rokas pēc tavas žēlsirdības un remdina savu nemieru.
Sāra apklusa. Princis iegrima domās un pēc brīža sacīja:
— Jūs, jūdi, esat drūma tauta. Ja Ēģiptē tā ticētu, kā māca jūsu dziesma, Nīlas krastos apklustu smiekli. Bagātie paslēptos pazemes tempļos, un tauta nevis strādātu, bet patvertos alās un velti gaidītu tur dieva žēlastību.
Mums ir cita dzīve. Mēs visu varam sasniegt, bet katram jāpaļaujas tikai uz sevi. Mūsu dievi nepalīdz gļēvuļiem. Viņi nokāpj uz zemes tikai tad, kad varonis, uzņēmies pārcilvēcisku varoņdarbu, izsmeļ visus savus spēkus. Tā bija ar Ramzesu Lielo, kad viņš metās uz ienaidnieka kaujasratiem — to bija divarpus tūkstoši un katros pa trim karavīriem. Vienīgi tad nemirstīgais tēvs Amons nāca viņam palīgā un sagrāva svešzemniekus. Taču, ja viņš necīnītos, bet gaidītu jūsu dieva palīdzību, Nīlas krastos ēģiptietis sen staigātu ar spaini un māliem, bet nicināmie heti — ar papirusiem un nūjām!
Tālab, Sāra, drīzāk tavs daiļums nekā tava dziesma izkliedēs manas skumjas. Ja es rīkotos tā, kā māca jūdu gudrie, un paļautos uz debesīm, vīns bēgtu no manām lūpām un sievietes aizmirstu ceļu uz manu mājokli. Un tad es nebūtu faraona troņmantnieks gluži tāpat kā mani pusbrāļi, no kuriem viens nejaudā pāriet pār istabu, neatbalstijies uz diviem vergiem, bet otrs lēkā pa kokiem.