Nākošās dienas rītā Ramzess aizsūtīja savu nēģeri ar rīkojumiem uz Memfisu, un ap pusdienlaiku pie Sāras muižas piestāja liela laiva ar grieķu kareivjiem augstās ķiverēs un mirdzošās bruņās.
Sešpadsmit cilvēki ar vairogiem un īsiem šķēpiem rokās pēc komandas izkāpa krastā un nostājās divās rindās. Viņi jau grasījās doties uz Sāras māju, kad tos apturēja otrs prinča ziņnesis, kas lika kareivjiem palikt uz vietas un izsauca pie troņmantnieka tikai viņu vadoni Patroklu.
Nodaļa stāvēja nekustīgi, gluži kā divas ar spožu skārdu apsistas kolonnu rindas. Ziņnesim sekoja vienīgi Patrokls ķiverē ar spalvām un purpursārtā tunikā, zeltītās bruņās, kuras uz krūtīm rotāja sievietes galvas attēls ar gaisā saslējušamies čūskām matu vietā.
Troņmantnieks pieņēma slaveno ģenerāli dārza vārtos. Viņš nepasmaidīja kā parasti, pat neatbildēja uz Patrokla zemo paklanīšanos, bet, vēsi palūkojies viņā, sacīja:
— Pasaki, godājamais, manu grieķu pulku kareivjiem, ka es nesākšu viņus apmācīt, iekams ķēniņš, mūsu valdnieks, otrreiz neiecels mani par viņu vadoni. Viņi zaudējuši šo godu, dzērumā klaigājot par mani krogos to, ko uzskatu par aizvainojošu. Vēršu tavu uzmanību arī uz grieķu pulku nepieļaujamo izlaidību. Korpusa kareivji sabiedriskās vietās spriedelē par politiku, par kaut kādu iespējamu karu, un tas jau līdzinās valsts nodevībai. Par tādām lietām runāt var tikai faraons un valsts padomes locekļi. Toties mums, mūsu pavēlnieka kareivjiem un kalpiem, lai kādu stāvokli mēs ieņemtu, tikai klusu ciešot jāpilda visžēlīgā valdnieka pavēles. Lūdzu tevi, godājamais, paziņo to maniem pulkiem, un vēlu tev panākumus!
— Tava pavēle tiks izpildīta, — grieķis atbildēja un, pagriezies uz vietas, ieročus šķindinādams, devās uz savu laivu.
Viņš zināja par kareivju sarunām krogos un uzreiz noprata, ka troņmantniekam, kuru armija dievināja, atgadījies kas nepatīkams. Tādēļ, piegājis pie krastā stāvošas nodaļas, pieņēma bargu sejas izteiksmi un rokas nikni vicinādams, iesaucās:
Varonīgie grieķu kareivji! Kraupainie suņi, lai jūs saēd spitālība!… Ja kopš šā brīža kāds grieķis izrunās krogā troņmantnieka vārdu, es sašķaidīšu vīna krūku pret viņa galvu, bet lauskas ietriekšu viņam rīklē — un ārā no pulka! Ganīsit cūkas pie ēģiptiešu zemniekiem, bet jūsu ķiverēs vistas dēs olas. Tāds liktenis gaida stulbus; kareivjus, kas neprot turēt mēli aiz zobiem. Bet tagad — apkārt griezties — un marš uz laivu, lai jūs mēris iznīdē! Ķēniņa kareivim pirmām kārtām jādzer uz faraona veselību uz godājamā kara ministra Herhora labklājību, lai viņi dzīvo mūžos!..
Lai dzīvo mūžos! — kareivji atkārtoja.
Visi Iekāpa laivā sadrūmuši. Taču, tuvojoties Memfisai, Patrokls izlīdzināja grumbas pierē un lika dziedāt dziesmu, kuras ritmā sevišķi viegli bija soļot un sevišķi braši cilājās airi, Tā bija dziesma par priestera meitu, kas tik ļoti mīlējusi karavīrus, ka likusi savā gultā lelli, bet pati cauras naktis pavadījusi ar sargkareivjiem sardzes telpā,
Pievakarē pie Sāras muižas piestāja otra laiva, no kuras izkāpa Ramzesa īpašumu galvenais pārvaldnieks.
Princis arī šo augstmani pieņēma dārza vārtos — varbūt aiz bardzības, bet varbūt lai tam nebūtu jāiet viņa mīļākās — jūdietes — mājā.
Es gribēju, — troņmantnieks sacīja, — sastapt tevi un pateikt, ka manu zemnieku vidū klīst kaut kādas ap-lamas runas par nodokļu samazināšanu vai ko tamlīdzīgu … Vēlos, lai zemnieki zinātu, ka es viņus no nodokļiem neatbrīvošu. Taču, ja kāds, par spīti brīdinājumam, nemitēsies par to pļāpāt, — tiks sodīts ar nūjām…
Varbūt labāk lai maksā soda naudu… debenu vai drahmu, kā princis pavēl? — pārvaldnieks Ieminējās.
Protams, var uzlikt naudas sodu … — princis atbildēja, brīdi svārstījies.
Bet tagad varbūt iekaustīt ar nūjām nepaklausīgākos, lai labāk ielāgo visžēlīgo pavēli? — pārvaldnieks nočukstēja,
— i Protams, nepaklausīgākos var iekaustīt ar nūjām,
— Uzdrošinos vērst jūsu uzmanību uz to, — muguru neatliecis, čukstus sacīja pārvaldnieks, — ka zemnieki, nepazīstama cilvēka musināti, kādu laiku tiešām runāja par nodokļu atcelšanu. Bet nu jau vairākas dienas, kopš šīs sarunas pēkšņi apklusušas.
— Tādā gadījumā var ari nesodīt, — Ramzess nolēma.
— Ja nu vienīgi par brīdinājumu? — pārvaldnieks ieminējās.
— Bet vai jums nav žēl nūju?
— Šīs mantas mums nekad nepietrūks.
Katrā ziņā mēreni, — princis viņam piekodināja, — Es negribu, lai līdz ķēniņa ausīm nonāk, ka es bez vajadzības moku zemniekus… Par dumpīgām runām vajag sist un ņemt naudas sodus, taču, ja nav iemesla, var parādīt cēlsirdību.
Saprotu, — pārvaldnieks atteica, raugoties acīs princim, — lai kliedz, cik uziet, ka tik klusībā nemelš, ko nevajag.
Šīs sarunas ar Patroklu un pārvaldnieku aplidoja visu Ēģipti.
Pēc pārvaldnieka aizbraukšanas princis nožāvājās un, pametis apkārt garlaikotu skatienu, domās sacīja sev:
«Es darīju, ko varēju. Bet tagad, ja vien spēšu, neko nedarīšu…»
Šai brīdī no muižas ēku puses līdz princim atlidoja kluss vaids un bieži sitieni. Ramzess atskatījās un ieraudzīja, ka uzraugs Ecēhiēls, Rūbena dēls, dauza ar nūju vienu no saviem algādžiem, piemetinādams:
— Klusu!..… Nekliedz!.. Nekrietnais lops!..
Algādzis, gulēdams zemē, centās aizspiest muti ar roku,
lai apklusinātu pats savus bļāvienus.
Ramzess grasījās mesties turp, taču apdomājās.
«Ko es varu viņam padarīt?…» viņš nodomāja. «Ta taču ir Sāras muiža, un. šis jūds ir viņas radinieks…»
Viņš saknieba lūpas un nozuda starp kokiem, jo izrēķināšanās jau bija beigusies.
«Tad tā saimnieko pazemīgie jūdi?» princis domāja. «Tad tā tas ir? Manī viņš raugās kā nobijies suns, bet sit algādžus?… Vai viņi visi tādi?…»
Un pirmoreiz Ramzesa modās aizdomas, ka varbūt ari Sāra tikai izliekas laba esam.
Sāras dvēselē tiešām norisa pārmaiņas. Pirmajā tikšanās brīdī Ramzess viņai iepatikās. Taču šīs jūtas uzreiz apslāpēja pārsteidzošā ziņa, ka daiļais jauneklis ir faraona dēls un troņmantnieks. Un, kad Tutmoss vienojās ar Gedeonu, ka Sāra pārcelsies uz prinča māju, viņa ilgi nespēja atgūties. Ne par kādiem pasaules labumiem viņa nebūtu atteikusies no Ramzesa, taču diez vai var apgalvot, ka Sāra toreiz viņu mīlēja. Mīlestībai vajadzīga brīvība un laiks, lai uzplaucētu savus skaistākos ziedus; taču Sārai nebija dots nedz laiks, nedz brīvība. Nākošajā dienā pēc tikšanās ar Ramzesu viņu, gandrīz neprasot viņas piekrišanu, pārveda uz troņmantnieka muižu aiz Meipfisas. Vēl pēc dažām dienām Sāra kļuva par prinča mīļāko un Izbrīnījusies, pagalam pārsteigta, nesaprata, kas ar viņu notiek.
Iekams Sāra paguva aprast ar jauno dzīvi, viņu satrauca un izbiedēja apkārtējo ļaužu nelabvēlīgā attieksme pret viņu, jūdieti, tad kaut kādu nepazīstamu dižciltīgu sieviešu apmeklējums un beidzot uzbrukums muižai. Tas, ka Ramzess aizstāvēja viņu un gribēja dzīties pakaļ uzbrucējiem, pārbiedēja Saru vēl vairāk. Viņa saprata, ka atrodas valdonīga un ātrsirdīga cilvēka rokās, kurš var izliet svešas asinis, nogalināt…
— Sāra pārņēma izmisums? viņai šķita, ka viņa sajuks prātā, dzirdot, cik bargi princis sauca pie ieročiem kalpotājus.
Taču viens nenozīmīgs vārds, ko princis neviļus izmeta, atskurbināja Sāru un piešķīra jaunu virzienu viņas jūtām.
Ramzess, domādams, ka viņa ir ievainota, norāva viņai no galvas apsēju un, ieraudzījis zilumu, iesaucās:
— Tas ir tikai zilums! Bet kā tas pārvērš seju…
Tai brīdī Sāra aizmirsa gan sāpes, gan bailes. Viņu sagrāba jauns nemiers. Zilums bija pārvērtis viņu, un tas pārsteidza princi. Tikai pārsteidza!
Zilums nozuda pēc dažām dienām, taču Sāras dvēselē palika un milža līdz šim nezināmas jūtas. Viņa izjuta greizsirdību uz Ramzesu un baidījās, ka princis var viņu pamest.
Un vēl viņu kremta kādas rūpes: Sāra jutās viņa priekšā kalpone, verdzene. Viņa bija un gribēja būt prinča vispazemīgākā verdzene, kas seko viņam kā ēna, taču vienlaikus vēlējās, lai, vismaz glāstot viņu, Ramzess neizturētos kā kungs un pavēlnieks.
Viņa taču piederēja viņam, bet viņš viņai. Kādēļ gan princis neizrāda, ka viņu kaut mazdrusciņ mīl, bet ik ar vārdu, ar visu savu izturēšanos liek saprast, ka viņus šķir bezdibenis? Kāds?… Vai tad viņa nav turējusi viņu savos apkampienos? Vai viņš nav skūpstījis viņas lūpas un krūtis?…
Reiz Ramzess atbrauca pie viņas ar suni. Viņš palika tikai dažas stundas, taču visu šo laiku suns gulēja pie viņa kājām Sāras vietā, un, kad viņa gribēja tur apsēsties, suns ierūcās … Princis smējās un tāpat gremdēja pirkstus netīrā dzīvnieka spalvā kā viņas matos, un suns tāpat raudzījās viņam acīs kā viņa, tikai, šķiet, drošāk.
Sāra nespēja nomierināties, un viņu pārņēma naids uz gudro dzīvnieku, kas atņēma viņai daļu prinča glāstu un izturējās pret viņas kungu tik brīvi, kā viņa neiedrošinājās. Vai tad viņa varēja tik vienaldzīgi lūkoties sānis, kad troņmantnieka roka gulēja viņai uz galvas?
Un te vēl Ramzess ieminējās par dejotajām. Sāra aiz-svilās:
«Kā? Viņš ļāvis šīm kailajām, bezkaunīgajām sievietēm sevi glāstīt? Un Jahve, redzēdams to no augstajām debesīm, negāza netiklēm virsū pērkonu?..
Tiesa, Ramzess sacīja, ka viņa esot viņam dārgāka par visām. Taču viņa vārdi nenomierināja Sāru; viņa nolēma nedomāt vairs ne par ko, tikai par savu mīlestību. Kas būs rīt — nav svarīgi.
Un, kad viņa pie Ramzesa kājām dziedāja dziesmu par ciešanām un sāpēm, kas pavada cilvēku no šūpuļa līdz kapam, viņa izpauda tajā savu dvēseli, savu pēdējo cerību — uz dievu.
Tagad Ramzess bija ar viņu un viņa varēja justies laimīga.
Bet ar to jau arī sākās Sarās rūgtākas nedienas.
Princis dzīvoja ar viņu zem viena jumta, pastaigājās ar viņu pa dārzu, dažkārt ņēma līdzi laivā un vizināja pa Nīlu, taču ne par mata tiesu nekļuva viņai tuvāks kā toreiz, kad mita otrā krastā, pils parkā.
Viņš bija kopā ar viņu, taču domāja par kaut ko citu, un Sāra pat nespēja atminēt, par ko. Viņš viņu apskāva vai rotaļājās ar viņas matiem, bet raudzījās uz Memfisas pusi: vai nu uz milzīgajiem faraona pils piloniem, vai kaut kur tālumā…
Dažreiz viņš pat neatbildēja uz Sarās jautājumiem vai pēkšņi palūkojās viņā kā nule pamodies, kā izbrīnījies, ka redz viņu sev līdzās.