38165.fb2
Tādi bija Sāras un viņas mīļotā diezgan retie tuvības brīži. Devis rīkojumus Patroklam un galvenajam pārvaldniekam, troņmantnieks tagad krietnu dienas daļu pavadīja ārpus muižas, visbiežāk laivā. Braukādams pa Nīlu, viņš zvejoja zivis, kas bariem šaudījās svētītajā upē, vai ari brida pa purvāju un, slēpdamies starp garajiem lotosauga stiebriem, šāva ar loku meža putnus, kas klaigājot laidelējās apkārt kā knišļi. Taču arī šeit viņu nepameta godkārīgie sapņi. Dažkārt, pamanījis uz ūdens dzeltenu zosu baru, princis uzvilka loku un iedomājās: «Ja trāpīšu; būšu otrs Ramzess Lielais…» Klusi nosvilpusi, bulta krita, un sašautais putns, spārnus plivinādams, Izgrūda tik sāpjpilnu kliedzienu, ka visā purvājā sacēlās kņada. Zosu, pīļu un stārķu mākoņi uzlidoja gaisā un, aplaiduši lielu loku virs mirstošā biedra, nometās citā vietā. Kad viss apklusa, Ramzess uzmanīgi paīrās tālāk, lūkodamies turp, kur šūpojās meldri, un ieklausīdamies putnu aprautajās balsīs. Ieraudzījis starp zaļumiem skaidra ūdens klaidu un jaunu baru, viņš atkal uzvilka loka stiegru un sacīja:
— Ja trāpīšu, būšu faraons. Ja netrāpīšu…
Šoreiz bulta krita ūdenī un, palēkusies vairākas reizes, nozuda starp lotosiem. Bet Ramzess, aizrautības pārņemts, laida aizvien jaunas un jaunas bultas, nogalinādams putnus vai tikai iztramdīdams tos.
Muižā zināja viņa atrašanās vieto pēc klaigājošu putnu bariem, kas ik pa brīdim pacēlās gaisā un lidinājās virs laivas.
Kad pievakarē viņš noguris atgriezās muižā, Sara gaidīja uz sliekšņa ar ūdensbļodu, viegla vīna krūku un rožu vītnēm. Princis uzsmaidīja viņai, noglāstīja vaigu un, ielūkodamies viņas biklajās acīs, domāja:
«Gribētos zināt, vai viņa spēj sist ēģiptiešu zemniekus kā viņas mūžam izbiedētie radinieki. Lai gan Sara varbūt ir citāda …»
Reiz, pārnācis mājās agrāk nekā parasti, viņš sastapa pagalmā mājas priekšā prāvu pulciņu kailu bērnu, kas jautri delverējās. Ieraudzījuši princi, viņi kliegdami izklīda uz visām pusēm gluži kā meža zosis purvājā,
— Kas tie par knēveļiem? — Ramzess jautāja Sārai.
— Kādēļ viņi bēg no manis?
— Tie ir tavu kalpu bērni, — Sāra atteica.
— Jūdu?
— Manu brāļu…
— Ir gan vaislīga jūsu tauta! — princis iesmējās.
— Un kas tas tāds?… — viņš piebilda, norādīdams uz cilvēku, kurš bailīgi lūkojās ap stūri.
— Tas ir Aods, Boruha dēls, mans radinieks… Viņš grib tev kalpot, kungs. Vai drīkstu viņu pieņemt muižas darbā?
Ramzess paraustīja plecus.
Muiža ir tava, — viņš atteica, — un tu drīksti pieņemt par kalpiem visus, kurus vēlies.
Tev netīk mani brāļi?… — Sāra nočukstēja, bažīgi raudzīdamās Ramzesā un noslīgdama pie viņa kājām.
Princis izbrīnījies palūkojās viņā.
— Es par viņiem pat nedomāju, — viņš nicīgi atbildēja, Šīs sīkās nesaskaņas, kas ugunīgām lāsēm dedzināja
Sāras dvēseli, nemainīja Ramzesa izturēšanos pret viņu. Viņš allaž bija laipns un, kā parasti, apmīļoja Saru, lai gan aizvien biežāk un biežāk viņa skatiens pievērsās Nīlas otram krastam, pils varenajiem piloniem.
Drīz vien princis ievēroja, ka ne tikai viņš vien skumst savā labprātīgajā trimdā. Kādu dienu no pretējā krasta atīrās grezna ķēniņa laiva, šķērsoja Nīlu Memfisas virzienā un sāka braukāt tik tuvu muižai, ka Ramzess varēja saskatīt, kas tajā atrodas. Viņš pazina savu mati zem purpura baldahīna starp galmadāmām; iepretim viņai uz zema soliņa sēdēja vietvaldis Herhors. Tiesa, tie abi neskatījās uz Ramzesa pusi, taču viņš saprata, ka top novērots,
«Ahā!» viņš pasmaidīja pie sevis. «Mana cienījamā māte un viņa godība ministrs grib izvilināt mani no šejienes pirms ķēniņa atgriešanās.»
Iestājās tibi mēnesis, oktobra beigas un novembra sākums. Nīlas ūdeņi kritās, ar katru dienu atsegdami aizvien jaunas melnas, staignas zemes platības. Tiklīdz kaut kur noskrēja ūdens, turp uzreiz devās šaurs spīļarkls, ko vilka divi vērši. Aiz arkla gāja kails arājs, blakus vēršiem — dzinējs ar īsu pātagu, bet aiz viņa — sējējs; grimdams līdz potītēm dūņās, viņš nesa priekšautā kviešu graudus un kaisīja tos pilnām saujām.
Ēģiptei sākās skaistākais gadalaiks — ziema. Temperatūra nepārsniedza piecpadsmit grādus, zeme ātri pārklājās ar smaragdkrāsas zaļumu, kurā uzdzirkstīja narcises un vijolītes, To smarža aizvien biežāk piejaucas zemes un ūdens miklajam smārdam.
Jau vairākkārt laiva ar ķēniņieni Nikotrisi un vietvaldi Herhoru bija parādījusies Sāras mājas tuvumā. Ikreiz princis redzēja, ka viņa māte līksmi tērzē ar ministru, un pārliecinājās, ka viņi tīšuprāt neskatās uz šo pusi, kā gribēdami izrādīt savu nevērību,
— Pagaidiet! — troņmantnieks aizkaitināts nočukstēja, — Es jums pierādīšu, ka arī es negarlaikojos.
Un, kad reiz neilgi pirms saulrieta no otra krasta atīrās ķēniņa zeltītā laiva, kuras purpursarkano telti stūros rotāja strausa spalvas, Ramzess lika sagatavot laiviņu diviem un sacīja Sārai, ka braukšot ar viņu vizināties.
— Jahve! — Sāra iesaucās, sasizdama rokas, — Tur taču ir tava māte un vietvaldis!
— Paņem līdzi savu arfu, Sara,
Vēl arī arfu? — viņa drebēdama jautāja. — Bet ja nu tava cienījamā māte gribēs runāt ar tevi? Es tad metisos ūdenī!..
Neesi bērns, Sāra! — smiedamies atbildēja troņmantnieks. — Vietvaldim un manai mātei ļoti patīk dziedāšana. Tu pat vari Iegūt viņu labvēlību, ja nodziedēsi kādu skaistu jūdu dziesmu, kaut ko par mīlestību
Es nezinu tādu dziesmu, — atteica Sāra, kuras dvēselē Ramzesa vārdi modināja cerību. Varbūt tiešām viņas dziedāšana iepatiksies varenajiem valdniekiem un tad…
Pils laivā pamanīja, ka troņmantnieks sēžas ar Sāni vienkāršā laiviņā un pat airē pats,
Redziet, jūsu godība, — ķēniņiene pačukstēja ministram, — viņš brauc mums pretī ar savu jūdieti.
Troņmantnieks izturējās tik saprātīgi pret saviem kareivjiem un zemniekiem un izrādīja tādu nožēlu, atstādams pili, ka jūsu majestāte var piedot viņam šo nelielo nesmalkjūtību, — ministrs atteica.
Ak, ja tur nesēdētu viņš tai laivelē, es liktu to nogremdēt! — ķēniņiene — māte sašutusi noteica,
Kādēļ? — ministrs jautāja. — Princis nebūtu virspriesteru un faraonu pēctecis, ja necenstos saraut grožus, kurus viņam diemžēl uzliek likums vai mūsu, Iespējams, maldīgās paražas. Katrā ziņā viņš pierādījis, ka svarīgos brīžos prot valdīt pār sevi. Viņš spējīgs pat atzīt paša kļūdas — tas ir rets tikums, troņmantniekam nenovērtējams. Un tas, ka viņš grib mūs pakaitināt ar savu iemīļoto, pierāda, ka viņu sāpina nežēlastība, kādā viņš nonācis, lai gan nodomi viņam bija viscildenākie,
Bet šī jūdiete!… — ķēniņiene čukstēja, nervozi plūkādama spalvu vēdekli»
Viņa mani vairs neuztrauc, — ministrs turpināja, — Tas ir skaists, bet muļķīgs radījums, kas nedomā un ari neprastu Izmantot savu ietekmi uz troņmantnieku. Viņa nepieņem dāvanas un pat ne ar vienu netiekas, Ieslēgusies savā ne pārāk dārgajā būrī. Ar laiku viņa varbūt iemācītos likt lietā savu prinča mīļākās stāvokli un vismaz Izplēstu no viņa kases pārdesmit talantu. Taču, iekams tas notiks, viņa apniks Ramzesam…
Kaut ar tavu muti runātu visu zinātājs Amons!
Es par to nešaubos. Princis ne brīdi nav viņu bezprātīgi mīlējis, kā tas gadās mūsu aprindu jaunekļiem, kuriem viena veikla intrigante var laupīt īpašumu, veselību un pat novest viņus līdz tiesai. Viņš uzjautrinās ar viņu kā nobriedis vīrietis ar verdzeni, Un tas, ka Sāra ir uz grūtām kājām…
Ak tā?… — ķēniņiene iesaucās. — Kā tu zini?
To nezina nedz troņmantnieks, nedz pati Sāra… — Herhors pasmaidīja. — Taču mums jāzina viss, Šo noslēpumu gan nebija grūti atklāt. Pie Sāras dzīvo viņas radiniece Tafeta, neiedomājami pļāpīga sieviete.
Vai ārstu jau aicinājuši?
Atkārtoju — Sāra neko nezina. Bet Tafeta aiz bažām, kaut princis neatsaltu pret viņas audzēkni, labprāt nobeigtu bērnu. Un to nu mēs viņai neļausim. Tas taču būs troņmantnieka bērns,
Un ja nu dēls?… Viņš varētu sagādāt mums daudz rūpju, — ķēniņiene sacīja.
Viss ir paredzēts, — priesteris turpināja. — Ja būs meita, mēs dosim viņai pūru un audzināšanu, kāda pieklājas augstas kārtas meitenei. Bet, ja dēls, — viņš paliks jūds…
— Mans mazdēls — jūds!..
Pāragri neatgrūd viņu. Mūsu sūtņi ziņo, ka Izraēliešu tauta sāk ilgoties pēc sava ķēniņa, Iekams bērns paaugsies, viņu ilgas nobriedīs. Un tad mēs … mēs dosim, viņiem valdnieku — tik tiešām labu asiņu valdnieku!..
Tu kā ērglis ar skatienu aptver austrumus un rietumus, — ķēniņiene noteica. — Es jūtu, ka mans riebums pret šo meiteni mazinās.
Visniecīgākajai faraona asinslāsei jāzalgo pār tautām kā zvaigznei pār zemi, — Herhors sacīja.
Šai brīdī troņmantnieka laiviņa atradās tikai pārdesmit soļu attālumā no pils laivas un faraona sieva, aizklājusies ar vēdekli, palūkojās caur tā spalvām uz Saru.
Viņa patiešām, ir daiļa!.. — ķēniņiene nočukstēja,
Tu saki to jau otrreiz, cienījamā kundze,
Tev arī tas ir zināms, — ķēniņiene pasmaidīja. Herhors nodūra skatienu.
Prinča laiviņā ieskanējās arfa, un Sara drebošā balsī iedziedājās:
— Cik liels ir tavs dievs! Cik liels gan ir tavs dievs, tavs kungs, Izraēl!..
— Brīnišķīga balss! — ķēniņiene nočukstēja. Virspriesteris uzmanīgi klausījās.
— Viņa dienām nav sākuma, — Sara dziedāja, — un viņa mājām nav robežu. Mūžīgā debess viņa acs priekšā mainās kā drānas, ko cilvēks apvelk un atkal novelk… Zvaigznes iedegas un dziest kā dzirksteles no cieta koka, bet zeme ir kā olis, ko ceļinieks reiz skāris ar kāju, iedams aizvien tālāk.
Cik liels gan ir tavs dievs, Izraēl! Nav neviena, kas viņam sacītu: «Dari to!» — nav klēpja, kas viņu dzemdētu. Viņš radījis neizmērojamus dziļumus un lidinās pār tiem pēc sava prāta. Viņš atšķir gaismu no tumsas, no zemes pīšļiem rada dzīvas būtnes un apvelta tās ar balsi.
Briesmīgie lauvas viņam Ir siseņi, milzīgais zilonis viņam ir nieks, bet valzivs viņam līdzās Ir kā mazs bērns.
Viņa trejkrāsainais loks dala debesis divās daļās un atbalstās zemes pamalēs. Kur gan ir vārti, kas savā lielumā līdzinātos tam lokam? Viņa ratu dārdoņa liek tautām nodrebēt, un nav zem saules cilvēka, kas spētu patverties no viņa ugunīgām bultām…
Viņa elpa ir ziemeļu vējš, kas atdzīvina iztvīkušos kokus, viņa dvaša — hamsins, kas izkveldē zemi.
Kad viņš izstiepj savu roku pār ūdeņiem, ūdens pārvēršas akmenī, Viņš pārlej jūras no vienas vietas otrā kā sieviete alu no kubla kublā. Viņš saplosa zemi kā satrupējušu audeklu un pārklāj ar sidrabainu sniegu kalnu kailās virsotnes.
Viņš kviešu graudā slēpj simtiem jaunu graudu un māca putniem izperēt mazuļus. Viņš snaudošā kūniņā atmodina zeltainu tauriņu un cilvēka miesām kapā liek gaidīt augšāmcelšanos…
Klausoties dziedāšanā, airētāji pacēla airus — un purpursarkanā ķēniņa laiva līgani slīdēja pa upes straumi. Pēkšņi Herhors pieslējās un Iesaucās:
— Stūrējiet atpakaļ uz Memfisu!..
Airi atsitās pret ūdeni, laiva spēji pagriezās un saka lauzt sev ceļu augšup pa straumi. Tai nopakaļ skanēja Sarās izgaistošā dziesma: -
— Viņš redz vissīkākās skudras sirdspukstus un apslēptās takas, pa kurām maldās cilvēka vientuļā doma. Bet nav neviena, kas ielūkotos viņa sirdī un atminētu viņa nodomus.
Viņa starojošo drānu priekšā garā stiprie aizklāj savu vaigu. Viņa skatiena priekšā vareno tautu un pilsētu dievi nonīkst un nokalst kā novītusi lapa.
Viņš ir spēks. Viņš ir dzīvība. Viņš ir gudrība. Viņš ir tavs kungs, tavs dievs, Izraēl!..
Kādēļ tu liki airētājiem braukt atpakaļ, godātais? — ķēniņiene Nlkotrise jautāja.
Vai zini, kundze, kas tā par dziesmu?… — Herhors atteica vienīgi priesteriem saprotamā valodā, — Šī muļķa meitene Nīlas vidū dzied lūgsnu, kuru drīkst izrunāt tikai mūsu tempļu svētvietās.
— Tātad tā Ir zaimošana?….
— Par laimi, mūsu laivā atrodas tikai viens priesteris, — ministrs atbildēja. — Es to neesmu dzirdējis un, ja ari būtu dzirdējis, aizmirsīšu. Taču baidos, kaut dievu dusmas nepiemeklē meiteni.
— Bet no kurienes viņa zina šo briesmīgo lūgsnu?… Ramzess taču nevarēja viņai to iemācīt?
— Princis nav vainīgs. Neaizmirsti, kundze, ka jūdi ne vienu vien šādu dārgumu iznesa no Ēģiptes. Tālab mēs uzskatām viņus par dievzaimotājiem.
Ķēniņiene paņēma virspriesteri pie rokas.
Bet manam dēlam, — viņa čukstēja, raugoties viņam acīs, — nekas ļauns nenotiks?…
Galvoju tev, kundze, ka nevienam nekas ļauns nenotiks, ja jau es neko neesmu dzirdējis un neko nezinu… Taču princi vajag izšķirt ar šo meiteni…
Saudzīgi izšķirt! Vai ne, vietvaldi? — māte lūdzoši jautāja.
Pēc iespējas saudzīgāk, pēc iespējas neuzkrītošāk, bet tas jādara …. Man šķita, — virspriesteris runāja it kā pie sevis, — ka esmu visu paredzējis — visu, tikai ne apsūdzību zaimošanā, kas šīs sievietes dēļ var draudēt troņmantniekam!..
Herhors iegrima domās un piebilda:
— Jā! Var neievērot daudzus mūsu aizspriedumus, taču viens ir neapšaubāms: faraona dēls nedrīkst saistīt savu dzīvi ar jūdieti…