Kopš tā vakara, kad Sara dziedāja, pils laiva vairs nerādījās uz Nīlas — un princis Ramzess sāka nopietni garlaikoties.
Tuvojās mehira mēnesis, decembris. Ūdeņi kritās, atbrīvodami aizvien jaunas zemes platības, zāle no dienas diena kļuva garāka un biezāka, un tajā košām dzirkstīm iekvēlojas smaržīgi visdažādāko krāsu ziedi. Gluži kā saliņas zaļajā jūrā, vienas dienas laikā uzradās ziedošas skupsnas — balti, zili, dzelteni, sārti paklāji, no kuriem nāca reibīgs aromāts.
Un tomēr princis skuma un pat no kaut kā baidījās. Kopš tēva aizbraukšanas viņš nebija bijis pilī un neviens no turienes nebija ieradies pie viņa, arī Tutmoss, kas pēc pēdējas sarunas bija nozudis kā zalktis zālē. Vai galminieki saudzēja viņa vientulību vai gribēja viņu nokaitināt, vai gluži vienkārši baidījās apmeklēt nežēlastībā kritušo troņmantnieku?… Ramzess nezināja.
«Varbūt tēvs arī mani atstums no troņa kā vecākos brāļus?…» Ramzess dažkārt domāja, un uz pieres viņam izspiedās sviedri, bet kājas kļuva aukstas. «Ko tad lai iesāk?»
Turklāt Sāra bija nevesela: viņa vājēja, bālēja, lielās acis bija iekritušas, dažreiz no rītiem viņa sūdzējās par nelabumu.
— Vai tik kāds nebūs nobrīnējis nabadzīti!.. — vaimanāja viltīgā Tafeta, kuru princis nevarēja ciest par viņas pļāpīgumu un nelāga izdarībām. Vairākas reizes troņmantnieks bija redzējis, ka Tafeta vakaros nosūta uz Memfisu milzīgus grozus ar pārtiku, veļu un pat traukiem. Nākošajā dienā viņa. skaļi žēlojās, ka mājās trūkstot miltu, vīna vai trauku. Kopš troņmantnieks bija pārcēlies uz muižu, tika tērēts desmitreiz vairāk produktu nekā agrāk.
«Esmu pārliecināts,» Ramzess domāja, «ka šī pļāpīgā ragana apzog mani savu jūdu dēļ, kuri dienā pazūd no Memfisas, bet naktī ložņā pa netīriem kaktiem kā žurkas!..»
Tolaik princis izklaidējās, vienīgi vērojot, kā novāc dateles.
Kails zemnieks nostājās pie augstas, taisnas un gludas palmas, apmeta apkārt kokam un sev virves cilpu un, ar pēdām pret stumbru atspiezdamies, atpakaļ atmeties, rāpās augšup. Pakāpies mazliet, viņš pabīdīja cilpu dažas collas augstāk un tādējādi, riskēdams lauzt kaklu, uzrausās dažkārt divu trīs stāvu augstumā, pašā galotnē, kur auga lielu lapu čemuri un dateļu ķekari.
Šo akrobātisko vingrinājumu liecinieki bija ne tikai Ramzess, bet arī jūdu bērni. Sakuma viņi baidījās no prinča un nerādījās, viņam klātesot. Vēlāk no krūmiem un no aizžoga sāka lūkoties sprogainas galviņas un spridzīgas ačeles.
Neizprotamā Sāras slimība, viņas biežās asaras, izzūdošā pievilcība, viņas radinieku skaļā saimniekošana muižā Ramzesam galīgi sagandēja uzturēšanos šai jaukajā nostūrī. Viņš vairs nebraukāja ar laivu, nemedīja, neskatījās, kā novāc dateles, bet sadruvējies klīda pa dārzu un no terases vēroja faraona pili.
Neaicināts viņš turp nekad neatgrieztos, taču viņš sāka prātot par braukšanu uz savu muižu, kas atradās Lejasēģiptē, netālu no jūras.
Tādā noskaņojumā viņu sastapa Tutmoss, kas reiz ieradās pils parādes laivā un atveda troņmantniekam ielūgumu no faraona.
Ķēniņš atgriezās no Tēbām un vēlējās, lai troņmantnieks izbrauc viņu sagaidīt.
Princis sarka un bālēja, lasīdams laipno pavēlnieka vēstuli, Viņš bija tā aizkustināts, ka pat neievēroja nedz Tutmosa jauno, milzīgo parūku, no kuras plūda piecpadsmit visdažādāko smaržvielu aromāts, nedz viņa tuniku un apmetni, kas bija caurspīdīgāks par miglas dūmaku, nedz zelta pērlītēm rotātās sandales.
Beidzot Ramzess atguvās un, neskatīdamies uz Tutmosu, jautāja:
Kālab tu tik ilgi nebrauci pie manis? Vai tevi nobiedēja nežēlastība, kurā es biju nonācis?…
Ak, dievi! — švītīgais adjutants iesaucās. — Kad un kā nežēlastībā tad tu biji? Ikviens ķēniņa ziņnesis viņa vārdā apvaicājās par tavu veselību, un cienījamā ķēniņiene Nikotrise un viņa godība Herhors vairākkārt piebrauca ar laivu pie tavas mājas, cerēdami, ka tu spersi viņiem pretī kaut vai simt soļus, pēc tam kad viņi spēruši dažus tūkstošus… Par armiju es nemaz nerunāšu. Tavu pulku kareivji klusē apmācību laikā kā palmas un neiziet no kazarmām, bet varonīgais Patrokls caurām dienām dzer un lādas.
Tātad princis nebija nežēlastībā, un, ja arī bija, tad tā beigusies!.. Šī doma Iedarbojās uz Ramzesu kā kauss laba vīna. Viņš ātri iegāja vannā un iesvaidījās, uzvilka jaunu veļu un jaunus svārkus, paņēma savu bruņucepuri ar spalvām un devās pie Sāras, kas bāla gulēja Tafetas uzraudzībā.
Sāra iekliedzās, ieraudzījusi princi tā saposušos, Viņa apsēdās gultā un, apķērusi rokām viņa kaklu, vāri nočukstēja:
Tu brauc projām, mans kungs!.. Un vairs neatgriezīsies!
Kādēļ tu tā domā? — troņmantnieks brīnījās. — Vai tad es pirmoreiz braucu prom?
Es atminos tevi tādā pašā tērpā tur… mūsu ielejā, — Sāra turpināja. — Ai, kur tas laiks!.. Tik ātri aiztraucies, un liekas, tas bija tik sen…
Bet es atgriezīšos, Sāra! Un atvedīšu tev visprasmīgāko dziednieku,
Kādēļ? — Tafeta iejaucās. — Viņa ir vesela, mana dūjiņa… viņai tikai jāatpūšas. Bet ēģiptiešu dziednieki novedīs viņu līdz īstai slimībai…
Ramzess pat nepalūkojās uz pļāpīgo sievišķi,
— Tas bija visskaistākais mēnesis manā mūžā, — Sāra sacīja, piekļaudamās Ramzesam. — Taču tas neatnesa man laimi.
No ķēniņa laivas atskanēja tauru skaņas, kas atkārtoja upes augštecē doto signālu. Sāra nodrebēja.
Vai dzirdi, kungs, šīs briesmīgās skaņas?… Tu klausies un smaidi, un — vai! man — raisies vaļā no maniem apkampieniem… Kad taures sauc, nekas tevi neatturēs un vismazāk jau tava verdzene…
Tu gribi, lai mūždien klausos muižas vistu kladzināšanā? — princis aizkaitināts viņu pārtrauca, — Paliec sveika! Esi vesela un līksma un gaidi mani…
Sāra izlaida viņu no skavām un palūkojās viņā tik žēlabaini, ka troņmantnieks atmaiga un noglāstīja viņu.
Nu, esi taču mierīga… Tev bail no mūsu tauru skaņām … Bet vai toreiz tās bija ļauna zīme?..
Kungs! Es zinu, viņi tevi vaļā nelaidīs… Tad parādi man pēdējo žēlastību… Es tev iedošu, — Sāra sacīja elsodama, — būri ar baložiem… Tie ir šeit piedzimuši un Izauguši… Un lūk: kolīdz iedomāsi savu kalponi, atver būri un izlaid vienu balodīti… Viņš man atnesīs ziņu no tevis, bet es… noskūpstīšu viņu… tin apmīļošu … Bet tagad ej!
Princis apskāva viņu un devās uz laivu, piekodinādams savam nēģerim, lai tas sagaida Sāras baložus un panāk viņu vieglā laiviņā.
Troņmantniekam parādoties, ierībējās bungas, Iespiedzās stabules un airētāji skaļi uzgavilēja viņam, Nonācis starp kareivjiem, princis dziļi uzelpoja un izstaipījās, it kā atbrīvojies no valgiem,
Nu, — viņš sacīja Tutmosam, — man apnikuši gan sievišķi, gan jūdi… Ak, Osīrij!.. Labāk pavēli mani izcept uz lēnas uguns, taču neliec dēdēt muižā.
Jā, — Tutmoss piebalsoja, — mīlestība ir kā medus: to var nobaudīt, bet nav iespējams tajā gremdēties. Brr!.. Pat šermuļi skrien pār kauliem, kad Iedomājos, ka tu bezmaz divus mēnešus esi nodzīvojis, pārlikdams no skūpstiem naktī, no datelēm rītos un no ēzeļmātes piena pusdienās…
— Sāra ir ļoti laba meitene, — princis iebilda.
— Es nerunāju par viņu, bet par viņas radiniekiem, kas pārmākuši muižu kā papiruss purvāju. Redzi, viņi lūkojas tev nopakaļ un varbūt pat sūta ardievu sveicienus, — nerimās glaimotājs.
Princis aizkaitināts novērsās, bet Tutmoss jautri pamirkšķināja virsniekiem, it kā gribēdams tiem likt saprast, ka tagad Ramzess viņus tik drīz nepametīs.
Jo tālāk viņi virzījās augšup pa upi, jo kuplāk pulcējās ļaudis abos krastos, jo dzīvāk ņirbēja laivas uz Nīlas, jo vairāk peldēja faraona laivai pretī mesto ziedu, vainagu un pušķu.
Jūdzes attālumā no Memfisas stāvēja pūļi ar karogiem, dievu tēliem un muzikantiem un valdīja vētras auriem līdzīga duna.
— Lūk, arī ķēniņš! — Tutmoss jūsmīgi Iesaucās.
Skatītāju acīm pavērās vienreizīgs skats. Plata iejoma vidū brauca milzīgā faraona laiva; tās priekšgals bija izliekts kā gulbja kakls. No labās un no kreisās puses, gluži kā divi milzu spārni, slīdēja neskaitāmas pavalstnieku laivas, bet aiz tām krāšņā vēdeklī bija izvērsusies Ēģiptes valdnieka svīta.
Visi gavilēja, dziedāja, sita plaukstas vai meta ziedus ķēniņam, kuru neviens neredzēja. Pietika ar to, ka virs zeltainas telts un strausa spalvu pušķiem plīvoja sarkangalšzilais karogs — faraona klātbūtnes zīme.
Cilvēki laivas bija kā apskurbusi, cilvēki krastā — kā galvu zaudējuši. Vai ik brīdi kāda laiva pagrūda vai apgāza citu un kāds ievēlās ūdenī, no kura, par laimi, bija aizbēguši krokodili, neiedomājamā trokšņa "izbiedēti. Ļaudis krastā grūstījās, neviens nepievērsa uzmanību kaimiņam un nenovērsa acu no zeltītā laivas priekšgala un ķēniņa telts. Gaisu pāršalca saucieni:
— Dzīvo mūžīgi, mūsu valdniek!.. Mirdzi, Ēģiptes Saule!..
Vispārējā līksme drīz pārņēma arī troņmantnieka laivu: virsnieki, kareivji un airētāji, sablīvējušies vienā barā, centās pārkliegt cits citu, bet Tutmoss, piemirsis troņmantnieku, uzrāpās laivas augstajā priekšgalā un tikko neiekrita ūdenī.
Pēkšņi ķēniņa laivā ieskanējās taures, un tām nekavējoties atsaucas Ramzesa laivas taure. Otrs signāls — un troņmantnieks piebrauca pie milzīgās faraona laivas.
Galma ierēdnis skaļi pasauca Ramzesu. Starp abām laivām tika pārmests ciedru tiltiņš ar grieztām margām — un dēls nostājas tēva vaiga priekšā.
Atkalredzēšanās ar faraonu un gaviļu saucienu vētra bija tā apstulbinājusi princi, ka viņš nespēja izdvest ne vārda. Viņš noslīga pie tēva kājām, un valdnieks piekļāva viņu pie savām ķēnišķajām krūtīm.
Brīdi vēlāk telts pavērās — un tauta abos Nīlas krastos ieraudzīja savu ķēniņu tronī, bet uz augšējā pakāpiena — viņa priekšā ceļos noslīgušo princi.
Iestājās tāds klusums, ka varēja dzirdēt šalkojam karodziņus laivās. Un pēkšņi atskanēja pērkondārdošs kliedziens: tauta priecājās par tēva samierināšanos ar dēlu, sumināja tagadējo valdnieku un sveica nākamo. Ja kāds bija cerējis uz nesaskaņām faraona ģimenē, nu varēja pārliecināties, ka ķēniņa, dzimtas jaunais zars cieši turas pie stumbra.
Viņa majestāte izskatījās saguris. Mīļi sasveicinājies ar dēlu, faraons nosēdināja viņu līdzās tronim un sacīja:
Mana sirds tiecās pēc tevis, Ramzes, jo kvēlāk, jo labākas bija ziņas par tevi. Tagad redzu, ka esi ne vien jauneklis ar lauvas sirdi, bet arī saprātīgs vīrs, kas prot novērtēt savu rīcību un apvaldīt sevi valsts intereses….Saviļņotais Ramzess klusēdams noslīga pie tēva kājām. Ķēniņš turpināja:
Tu esi pareizi rīkojies, atteikdamies no diviem grieķu pulkiem, tālab ka tev pienākas viss Menfatas korpuss, par kura komandieri es tevi šodien ieceļu.
Tēvs!.. — troņmantnieks, bezgala aizkustināts, nočukstēja.
Turklāt Lejasēģiptē, kas no trim pusēm atklāta, ienaidnieka uzbrukumiem, man ir vajadzīgs drosmīgs un prātīgs vīrs, kas visu redzētu, prastu visu apsvērt un veikli rīkotos vajadzības gadījumā. Tādēļ ieceļu tevi tai valsts daļā par savu vietvaldi.
Ramzesam no acīm sāka ritēt asaras — viņš atvadījās no jaunības un priecājās par varu, pēc kuras tik daudz gadu ar ilgām un bažām bija tiekusies viņa dvēsele.
— Esmu noguris un slims cilvēks, — valdnieks turpināja, — ja mani nemāktu rūpes par valsts nākotni un ja tu nebūtu vēl tik jauns, es jau šodien lūgtu mūžam dzīvos senčus atsaukt mani savas slavas mājoklī. Bet, tā kā man no dienas dienā kļūst grūtāk, tu, Ramzes, sāksi jau tagad dalīt ar mani varas nastu. Ka cāļu māte māca saviem cāļiem uzmeklēt graudus un slēpties no vanaga, tā es iemācīšu tev grūto valsts pārvaldīšanas mākslu un modrību pret ienaidnieku ļaunprātībām, lai tu ar laiku varētu uzklupt viņiem kā ērglis tramīgām irbēm.
Ķēniņa laiva un tās greznā svīta piestāja pie pils. Nogurušais valdnieks iesēdās nestuvēs. Šai brīdī pie troņmantnieka piegāja Herhors.
— Atļauj man, cēlsirdīgais princi, — viņš vērsās pie Ramzesa, — pirmajam izteikt savu prieku par tavu paaugstināšanu. Novēlu tev vienlīdz laimīgi vadīt karaspēku un pārvaldīt svarīgāko valsts provinci par godu Ēģiptei.
Ramzess cieši paspieda viņam roku.
Vai tu to izdarīji, Herhor? — viņš jautajā.
Tu esi to pelnījis, — ministrs atteica.
— Pieņem manu pateicību, un tu pārliecināsies, ka tā ir ko vērta.
— Tavi vārdi vien man ir pietiekama balva, — Herhors atbildēja.
Princis gribēja iet, taču Herhors viņu aizkavēja, — Vienu vārdu, troņmantniek, — priesteris sacīja viņam. — Brīdini savu sievieti, Saru, lai viņa nedzied reliģiskas dziesmas.
Un, kad Ramzess izbrīnījies palūkojās viņā, piebilda:
Toreiz, kad braucām pa Nīlu, šī meitene dziedāja, mūsu vissvētāko himnu, kuru drīkst dzirdēt vienīgi faraons un virspriesteri. Nabadzīte varētu tikt smagi sodīta par savu prasmi dziedāt un neziņu, ko dzied.
Tātad viņa zaimojusi dievu? — Ramzess apmulsis jautāja.
Pati to nezinādama, — virspriesteris atteica. — Par laimi, dzirdēju tikai es viens un uzskatu, ka starp šo dziesmu un mūsu himnu ir visai attāla līdzība, Katrā ziņā lai viņa to nekad vairs nedzied.
Taču viņai vēl jāšķīstās no grēka, — princis piemetināja. — Vai būs diezgan svešzemniecei, ja viņa upurēs Isīdas templim trīsdesmit govis?
Protams, lai upurē, — Herhors atbildēja, viegli saviebies, — dievi neniecina veltes.
Un tu, cēlais Herhor, — Ramzess sacīja, — pieņem šo brīnišķīgo vairogu, kuru es saņēmu no sava svētā vectēva.
Man?… Amenhotepa vairogs? … — ministrs aizkustināts iesaucās. — Vai esmu tā cienīgs?.
Savā gudrībā tu līdzinies manam vectēvam, bet pēc sava stāvokļa kļūsi līdzīgs viņam.
Herhors zemu palocījās. Dārgakmeņiem rotātajam zelta vairogam bija ne vien liela naudas vērtība, bet ari amuleta spēks. Tā bija ķēnišķa dāvana.
Taču vēl lielāku nozīmi Herhors piešķīra prinča vārdiem, ka viņš pēc sava stāvokļa kļūšot līdzīgs Amerihotepam. Amenhoteps bija faraona sievastēvs… Vai tiešām troņmantnieks nolēmis apprecēt viņa — Herhora meitu? …
Tas bija ministra un ķēniņienes Nikotrises senlolotais sapnis. Taču jāatzīst, ka Ramzesam, runājot par Herhora nākošo stāvokli, prātā nebūt nebija precības ar viņa meitu, bet gan jauni, augsti posteņi, kuru tempļos un galmā netrūka.