Svešzemnieku rajons Memfisā atradās pilsētas ziemeļaustrumu daļā, netālu no Nīlas. Tur bija vairāki simti māju un pārdesmit tūkstoši iedzīvotāju: asīriešu, jūdu, grieķu, bet visvairāk feniķiešu.
Tas bija turīgs kvartāls. Galveno artēriju veidoja plata, diezgan taisna, akmens plāksnēm bruģēta iela. Abās pusēs slējās ķieģeļu, smilšakmens vai kaļķakmens mājas četru — sešu stāvu augstumā. Pagrabos atradās izejvielu noliktavas, pirmajos stāvos tirgotavas, otrajos — mantīgu cilvēku dzīvokļi, augstāk — audēju, kurpnieku, juvelieru darbnīcas vai amatnieku šaurie mitekļi. Šī rajona celtnes, kā jau visā pilsētā, bija pārsvarā baltas, lai gan varēja sastapt arī zaļas kā pļava, dzeltenas kā kviešu druva, zilgas kā debesis un sarkanas kā asinis.
Daudzu namu fasādes bija rotātas gleznojumiem, kas attēloja iemītnieku nodarbošanos. Uz juveliera mājas gara virkne zīmējumu stāstīja par to, ka tās īpašnieks darina zelta ķēdes un rokassprādzes, kuras pērk svešzemju ķēniņi un nevar vien nobrīnīties par tām. Uz kāda tirgotāja milzīgā savrupnama sienas bija atainotas epizodes, kas rādīja tirdzniecības grūtības un briesmas: jūrā cilvēkus sagrābj baismīgi nezvēri ar zivs astēm, tuksnesī — spārnoti pūķi, kas spļauj uguni, bet tālajās salās tos vajā milži, kuru sandales ir lielākas par feniķiešu kuģiem.
Dziednieks uz savas dziednīcas sienas bija attēlojis cilvēkus, kuriem viņš palīdzējis ne vien izdziedēt sakropļotās rokas un kājas, bet pat atgūt zobus un zaudēto jaunību. Uz ēkas, kur atradās kvartāla varas iestādes, bija uzzīmēta muca, kurā ļaudis meta zelta gredzenus, rakstvedis, kuram kāds čukstēja ausī, zemē izstiepies cilvēks, kuru divi citi dauzīja ar nūjām.
Iela vienmēr bija ļaužu pilna. Gar sienām stāvēja nestuvju un vēdekļu nesēji, izsūtāmie. un strādnieki, kas piedāvāja savus pakalpojumus. Vidū nepārtrauktā virknē vilkās preču vezumi, kuros bija iejūgti ēzeļi vai vērši. Pa ietvēm klaigādami snāja svaigā ūdens, vīnogu, dateļu, žāvētu zivju pārdevēji, kā arī ielu tirgotāji, puķu pārdevējas, muzikanti un visādi burvju mākslinieki.
Šai ļaužu straumē, kur visi kustējās, grūstīja cits citu, pārdeva un pirka, kliegdami dažādās balsīs, izcēlās policisti brūnos kreklos līdz ceļiem, zilsarkani svītrotos priekšautos, kailām kājām, ar īsu zobenu pie sāna un lielu nūju rokā. Šie varas pārstāvji pastaigājās pa ietvi, lāgiem pārmīdami kādu vārdu, taču lielākoties stāvēja uz akmens paaugstinājuma, lai labāk redzētu jūkli, kas ņirbēja pie viņu kājām;.
Šādā uzraudzībā ielu zagļiem bija jārīkojas ļoti veikli. Parasti divi uzsāka kautiņu un, kad apkārt bija salasījies pūlis un policisti sāka slānīt ar nūjām kā kaušļus, tā skatītājus, pārējie amatabiedri aptīrīja kabatas., Gandrīz pašā. kvartāla centrā atradās Tīrā dzimuša feniķieša Asarhadona viesnīca, kurā ērtākas pārraudzības labad bija jāapmetas visiem iebraucējiem. Tā bija milzīga kvadrātveida māja ar daudziem logiem. Tā stāvēja savrup, tādēļ tai varēja staigāt apkārt un glūnēt iekšā no visām pusēm. Virs galvenajiem vārtiem karājās kuģa modelis, uz fasādes gleznojumi attēloja ķēniņu Ramzesu XII upurējam dieviem vai izrādām gādību par svešzemniekiem, kuru vidū feniķieši izcēlās ar lielu augumu un spilgti sarkanu krāsu. Logi bija šauri, vienmēr atvērti un tikai vajadzības gadījumā tika aizkārti ar audekla vai krāsainu klūdziņu aizkariem. Saimnieka dzīvoklis un istabas viesiem aizņēma trīs augšējos stāvus, lejā atradās vīna pagrabs un ēdamzāle. Matroži, nesēji, amatnieki un vispār nabadzīgākie iebraucēji ēda un dzēra pagalmā, kur bija mozaīkas grīda un audekla nojume, kas bija izvilkta tā, lai visi viesi būtu pārskatāmi. Turīgākie un dižciltīgākie dzīroja galerijā, kas apjoza pagalmu. Pagalmā viesi sēdēja uz grīdas pie akmens plātnēm, kas aizstāja galdus. Galerijās, kur bija vēsāks, bija novietoti galdiņi, soli un krēsli, un pat zemi, mīksti dīvāni, uz kuriem varēja nosnausties.
Katrā galerijā atradās liels galds, nokrauts ar maizi, gaļas ēdieniem, zivīm, kā arī augļiem un lielām krūkām ar alu, vīnu un ūdeni. Nēģeri un nēģerietes iznēsāja viesiem ēdienus, novāca tukšās krūkas, atnesa no pagraba pilnās, bet rakstveži, kas vēroja galdus, rūpīgi pierakstīja ikvienu maizes gabalu, ķiploka galviņu un ūdens-krūzi. Pagalma vidū uz paaugstinājuma stāvēja divi uzraugi ar nūjām; viņi uzmanīja kalpotājus un rakstvežus, kā arī ar nūjas palīdzību nokārtoja strīdus starp trūcīgākajiem dažādu tautību viesiem. Kārtība bija stingra, tālab arī zādzības un kautiņi šeit gadījās reti.
Pats viesnīcas saimnieks, pilsētā pazīstamais feniķietis Asarhadons, gadus piecdesmit vecs vīrs garā kreklā un muslīna uzmetnī, staigāja starp viesiem, vērodams, lai katrs saņem to, ko viņa sirds vēlas.
— Ēdiet un dzeriet, mani dēli! — viņš sacīja grieķu matrožiem. — Tādu cūkgaļu un alu jūs nekur nedabūsit. Dzirdēju, ka jūs piemeklējusi vētra pie Rafijas. Jums jāziedo dieviem bagātīgs upuris par to, ka viņi jūs izglāba,… Memfisā var visu mūžu neredzēt vētru, bet uz jūras pērkons nav lielāks retums kā pie mums vara debens …. Man ir gan medus, gan milti, gan vīraks svētajai upurēšanai, un tur, kaktos, stāv visu tautu dievi. Manā viesnīcā cilvēks var paēst un pielūgt dievu par gluži pieņemamu cenu.
Pēc tam viņš uzkāpa galerijā pie tirgotājiem.
— Ēdiet un dzeriet, godājamie kungi! — viņš skubināja, zemu klanīdamies. — Laiki tagadiņ ir labi! Viņa augstība troņmantnieks — lai viņš dzīvo mūžos! — brauc uz Būbastiju ar milzīgu svītu, bet no Augšēģiptes ieradušies kuģi ar zeltu — tur ne viens vien no jums krietni nopelnīs. Mums ir irbes, jaunas zosis, nupat kā zvejotas zivis, lielisks stirnu cepetis, Un kādu vīnu man atsūtīja no Kipras!.. Lai es neesmu feniķietis, ja kauss šī dievišķā dzēriena nemaksā divas drahmas! Taču jūs, mani tēvi un labvēļi, to dabūsit šodien par drahmu. Bet tikai šodien.
Pusdrahmas par kausu, tad nobaudīsim, — kāds tirgotājs attrauca.
Pusdrahmas?… — saimnieks atkārtoja. — Drīzāk Nīla plūdīs atpakaļ uz Tēbām, nekā es atdošu šo nektāru par pusdrahmu! Varbūt tikai tev, Belezisa kungs, kuru visi uzskata par Sīdonas rotu… Ei, vergi! Pasniedziet mūsu labvēļiem lielo krūku Kipras vīna…
Kad viņš aizgāja, par Belezisu nosauktais tirgotājs sacīja saviem biedriem:
— Lai man nokalst roka, ja šis vīns maksā pusdrahmas! Bet vis viens! Būs mazāka noņemšanās ar policiju.
Sarunas ar viesiem netraucēja saimniekam vērot rakstvežus, kas pierakstīja ēdienus un dzērienus, uzraugus, kas uzmanīja kalpotājus un rakstvežus, bet galvenais — kādu atbraucēju, kas, pavilcis zem sevis kājas, bija iekārtojies priekšējā galerijā uz spilveniem un snauda pie dateļu saujas un krūzes tīra ūdens. Atbraucējs bija gadus četrdesmit vecs, viņam bija kupli mati, kraukļmelna bārda, domīgas acis un apbrīnojami cildeni sejas vaibsti, kurus, šķiet, nekad neizķēmoja nedz dusmas, nedz izbailes.
«Tas ir bīstams žurka!..» saimnieks klusībā nodomāja, iesānis lūkodamies uz viesi. «Viņš ir līdzīgs priesterim, bet valkā tumšu apmetni… Atstāja pie manis glabāšanā dārglietas un zeltu par veselu talantu, bet neēd gaļu un nedzer vīnu … Tas ir vai nu liels pravietis, vai liels blēdis!..»
No ielas pagalmā ienāca divi kaili psillas jeb čūsku dīdītāji ar maisu, kas bija pilns indīgiem rāpuļiem, un sāka izrādi. Jaunākais pūta stabuli, bet vecākais metās aptīt sevi ar mazām un lielām čūskām, no kurām arī vienas būtu diezgan, lai aizdzītu visus viesnīcas «Pie kuģa» viesus. Stabule spiedza, dīdītājs locījās, vaibstījās, konvulsīvi raustījās un visu laiku kaitināja rāpuļus, līdz viena čūska iedzēla viņam rokā, otra sejā, bet trešo, vismazāko, viņš norija dzīvu. Viesi un kalpotāji satraukti vēroja šīs izdarības. Kad čūskas dzēla dīdītājam, visi bailēs drebēja un miedza ciet acis, taču, kad psilla norija čūskulēnu, skatītāji ierēcās sajūsmā.
Vienīgi atbraucējs no priekšējās galerijas pat nepameta skatienu uz izrādi un, kad dīdītājs piegāja pēc samaksas, pameta viņam uz grīdas divus vara debenus un norādīja ar roku, lai viņš nenāk klāt.
Izrāde ilga pusstundu. Kad psillas bija atstājuši pagalmu, pie saimnieka pieskrēja nēģeris, kas apkalpoja iebraucēju istabas, un sāka viņam kaut ko norūpējies čukstēt. Tad nez no kurienes uzradās policijas desmitnieks un, aizvedis Asarhadonu uz attālāko nišu, ilgi ar viņu runājās, turklāt godājamais viesnīcas īpašnieks vienā laidā dauzīja sev pie krūtīm, lauzīja rokas un šausmās saķēra galvu. Beidzot, iespēris nēģerim pa vēderu, viņš lika pasniegt desmitniekam ceptu zosi un krūku Kipras vīna, bet pats devās uz priekšējo galeriju pie viesa, kas it kā snauda, lai gan acis viņam bija vaļā.
Bēdīgi jaunumi man tev jāpavēsta, cienītais kungs, — saimnieks sacīja, apsēzdamies līdzās atbraucējam,
Dievi uzsūta cilvēkiem lietu un skumjas, kad viņiem labpatīk, — viesis vienaldzīgi atteica.
Kamēr mēs te vērojām psillas, — saimnieks turpināja, raustīdams iesirmo bārdu, — zagļi ielavījušies trešajā stāvā un nozaguši tavas mantas — trīs maisus un lādi, kurai laikam liela vērtība!..
— Tev jāpaziņo par manu zaudējumu tiesai.
Kālab tiesai? — saimnieks nočukstēja. — Mūsu zagļiem ir sava kopa…. Mēs aizsūtīsim pēc vecākā, novērtēsim mantas, tu samaksāsi viņam divdesmit procentu vērtības — un viss atradīsies! Es vara tev palīdzēt.
Manā zemē, — atbraucējs paziņoja, — neviens neielaižas sarunās ar zagļiem, un arī es to nedarīšu. Es dzīvoju pie tevis, esmu tev uzticējis savu īpašumu, un tu par to atbildi.
Godājamais Asarhadons pakasīja muguru.
Cilvēk no tālās zemes, — viņš ierunājās klusinātā balsī, — jūs, lieti, un mēs, feniķieši, esam brāļi, un es tev no sirds iesaku neielaisties ar ēģiptiešu tiesu, tālab ka tajā ir tikai tās durvis, pa kurām ieiet, bet nav to, pa kurām iziet.
Nevainīgu dievi izvedīs caur sienu, — viesis atteica.
— Nevainīgu!.. Kurš no mums ir nevainīgs šai nebrīves zeme? — saimnieks čukstēja. — Lūk, paveries — tur policijas desmitnieks notiesā zosi, brīnišķīgu zosi, kuru es pats labprāt apēstu. Bet vai zini, kādēļ es atdevu to, sev no mutes atraudams tādu gardumu? Tādēļ, ka desmitnieks atnāca izvaicāt par tevi…
To pateicis, feniķietis pašķielēja uz atbraucēju, kas joprojām saglabāja nesatricināmu mieru.
Viņš, — saimnieks turpināja, — jautā man: «Kas ir šis melnais vīrs, kas divas stundas sēž pie dateļu saujas?» Es viņam saku: «Ļoti cienījams cilvēks, Phuta kungs.» — «No kurienes viņš ieradies?» — «No hetu zemes, no Harrānas pilsētas; viņam tur kārtīga četrstāvu māja un liels zemes gabals.» — «Kālab viņš šeit atbraucis?» — «Atbraucis,» saku, «lai saņemtu no kāda priestera piecus talantus, kurus aizdevis vēl viņa tēvs.» Un zini, godātais kungs, ko man uz to atbildēja desmitnieks? Lūk, ko: «Asarhadon, zinu, ka tu esi uzticams faraona kalps, ka tev ir labs ēdamais un vīns, tādēļ brīdinu tevi — esi uzmanīgs! Sargies no svešzemniekiem, kas ne ar vienu nebiedrojas, vairās no vīna un visādām izpriecām un klusē. Šis Phuts no Harrānas, iespējams, ir asīriešu spiegs.» Sirds man pamira, kad es to izdzirdēju, — saimnieks turpināja. — Bet tev laikam viss vienalga? — viņš apskaitās, redzēdams, ka pat briesmīgās aizdomas par spiegošanu nesatrauca heta mieru.
Asarhadon, — brīdi klusējis, sacīja viesis, — esmu uzticējis tev sevi un savu īpašumu, tad padomā par to, lai man atdod maisus un lādi, citādi sūdzēšos tam pašam desmitniekam, kurš apēdis tev paredzēto zosi.
Nu… tad atļauj man samaksāt zagļiem kaut piecpadsmit procentu tavu mantu vērtības, — saimnieks sacīja.
Es aizliedzu tev jebko maksāt.
Iedod viņiem kaut trīsdesmit drahmu…
Ne debena.
— Iedod nabagiem kaut desmit drahmu…
— Ej mierā, Asarhadon, un lūdz dievus, lai viņi tev atdod saprātu, — atbraucējs joprojām tikpat rāmi atbildēja.
Saimnieks, elsdams aiz niknuma, pietrūkās no spilveniem.
«Skat, kāds riebeklis!» viņš pie sevis errojās. «Viņš atbraucis ne tikai pēc parāda. Viņš te vēl iedzīvosies…
Sirds man saka — viņš ir bagāts tirgotājs, varbūt pat krodzinieks, kas kopā ar priesteriem un tiesnešiem atvērs man blakus otru viesnīcu… Lai tevi sasper debesu uguņi!.. Lai tevi saēd spitālība!.. Skopulis, blēdis, zaglis, kas neļauj godīgam cilvēkam neko nopelnīt!»
Godājamais Asarhadons vēl nebija paguvis aprimties, kad uz ielas ieskanējās flauta un tamburīns, un pēc brīža pagalmā ieskrēja četras gandrīz kailas dejotājas. Nesēji un matroži sagaidīja tās ar prieka saucieniem, un pat cienīgie tirgotāji no galerijas sāka ziņkāri lūkoties un apmainīties piezīmēm par viņu izskatu. Dejotājas ar roku kustībām un smaidiem sveica klātesošos. Viena saka spēlēt dubultflautu, otra šķindināja līdzi tamburīnu, bet divas pašas jaunākās dejoja apkārt pagalmam, cenzdamās aizskart viesus ar saviem muslīna plīvuriem. Dzīrotāji sāka dziedāt, klaigāt un aicināt pie sevis dejotājas, bet pagalmā izcēlās kautiņš, kuru uzraugi bez pūlēm izbeidza, paceldami augšup savas nūjas. Tikai kāds lībietis, nūjas ieraugot, tā saniknojās, ka izrāva aiz jostas aizbāzto nazi, taču divi nēģeri uzklupa viņam, atņēma dažus vara gredzenus kā samaksu par noēsto un izmeta viņu uz ielas.
Viena dejotāja piesēdās pie matrožiem, divas piegāja pie tirgotājiem, kuri sāka cienāt viņas ar vīnu un saldumiem, bet pati vecākā ņēmās apstaigāt galdus un vākt naudu.
— Dievišķās Isīdas templim! — viņa sauca. — Ziedojiet, dievbijīgie svešzemnieki, dievietei Isīdai, visas dzīvās radības aizgādnei… Jo vairāk dosit, jo vairāk labklājības un svētības saņemsit no dieviem… Mātes Isīdas templim!..
Viņai meta tamburīnā vara stieples ritulīšus, lāgiem zelta graudiņus. Kāds tirgotājs jautāja, vai varot viņu apciemot, un priesteriene smaidot pamāja ar galvu.
Kad viņa iegāja priekšējā galerijā, Phuts no Harrānas iebāza roku ādas maisā un, izņēmis zelta gredzenu, sacīja:
— Ištara ir varena un laba dieviete, ņem to viņas templim.
Priesteriene vērīgi palūkojās viņā un nočukstēja: — Anaēls, Sahiēls…
— Amabiēls, Abalidots … — atbraucējs tikpat klusu atbildēja.
— Redzu, ka tu mīli māti Isīdu, — priesteriene skaļi noteica. — Tu laikam esi bagāts un devīgs, tālab ir vērts tev pazīlēt.
Viņa apsēdās Phutam blakus, apēda dažas dateles un, saņēmusi viņa roku, ierunājās:
— Tu esi ieradies no tālās Bretora un Hagita zemes,… Ceļojums tev bija laimīgs … Jau vairākas dienas tevi novēro feniķieši, — viņa piebilda klusāk. — Tu esi atbraucis pēc naudas, lai gan neesi tirgotājs. Atnāc pie manis šovakar, kad norietēs saule … Tavas vēlmes, — viņa skaļi turpināja, — piepildīsies… Es dzīvoju Kapeņu ielā, mājā «Pie zaļās zvaigznes», — atkal čukstus.
— Tikai sargies no zagļiem, kas tīko pēc tavas bagātības, — viņa pabeidza, redzēdama, ka godājamais Asarhadons noklausās.
— Manā viesnīcā nav zagļu, — feniķietis aizsvilās.
— Zog laikam tie, kas nāk šeit no ielas.
— Nedusmojies, vecīt, — priesteriene zobgalīgi atteica, — jo tev uz kakla tūdaļ parādās sarkana švīka — nelabas nāves pazīme.
To izdzirdis, Asarhadons trīskārt nospļāvās un čukstus noskaitīja burvju vārdus pret Jauniem pareģojumiem. Kad viņš aizgāja, priesteriene atkal pievērsās harrānietim. Iedeva viņam rozi no sava vainaga un, šķiroties apskāvusi viņu, devās pie citiem galdiem.
Atbraucējs pasauca saimnieku.
— Es vēlos, — viņš sacīja, — lai šī sieviete apmeklē mani. Liec viņu atvest uz manu istabu.
Asarhadons palūkojās viņam acīs, sasita rokas un sāka pilnā kaklā smieties.
— Sets apmājis tevi, harrāniet!.. — viņš iesaucās.
— Ja kas tamlīdzīgs notiktu manā mājā ar ēģiptiešu priesterieni, mani padzītu no pilsētas. Šeit var pieņemt tikai svešzemnieces.
Tādā gadījumā es došos pie viņas, — Phuts atbildēja. — Tā ir gudra un dievbijīga sieviete, viņa man daudz kur palīdzēs. Kad norietēs saule, dosi man pavadoni, lai es ceļā nenomaldos.
Visi ļaunie gari iemājojuši tavā sirdī, — saimnieks attrauca. — Šī pazīšanās tev maksās ne mazāk kā divsimt drahmu, bet, iespējams, arī visas trīssimt, turklāt vēl nāksies iedot kalpotājām un templim, Bet par tādu summu, teiksim, par piecsimt drahmām, tu vari iepazīties ar tiklu jaunavu, manu meitu; viņai ir jau četrpadsmit gadu, un — kā prātīga meitene — viņa krāj sev pūru. Neklaiņo naktī pa nepazīstamu pilsētu; tā vien raugi, nonāksi policijas vai zagļu rokās. Izmanto labāk to, ko dievi tev atvēl mājās. Piekriti?
— Bet vai tava meita brauks man līdzi un Harrānu? Saimnieks pārsteigts palūkojās viņā. Pēkšņi viņš iesita
sev pa pieri, it kā atminējis noslēpumu, un, saķēris atbraucēju aiz rokas, vilka viņu uz klusu loga nišu.
Tagad es visu zinu!.. — viņš satraukti čukstēja. — Tu tirgojies ar sievietēm!.. Taču atceries, ka par ēģiptietes aizvešanu tev var atņemt īpašumu un nosūtīt uz akmeņlauztuvēm. Ja nu vienīgi… pieņemsi mani par biedru, jo man te zināmi visi ceļi…
Tādā gadījumā pastāsti, kā nokļūt pie šīs priesterienes, — Phuts atbildēja. — Un neaizmirsti, ka, saulei norietot, man vajadzīgs pavadonis, bet no rīta — mani maisi un lāde, citādi sūdzēšos tiesā.
To pateicis, Phuts izgāja no ēdamzāles un devās augšā uz savu istabu.
Pagalam pārskaities, Asarhadons piegāja pie galdiņa, pie kura dzīroja feniķiešu tirgotāji, un pasauca sāņus vienu no viņiem — Kušu.
— Labus viesus gan tu. man piegādā!.. — saimnieks viņam uzbruka. — Šis Phuts tikpat kā neko neēd, liek man izpirkt no zagļiem viņam nozagtās mantas un tagad — it; kā par izsmieklu — grasās doties pie ēģiptiešu dejotājas, nevis apdāvināt manas sievietes.
— Kas tur ko brīnīties! — Kušs smaidot atteica. — Ar feniķietēm viņš varēja iepazīties Sīdonā, taču šeit dod priekšroku ēģiptietēm. Muļķis ir tas, kas Kiprā nedzer Kipras vīnu, bet apmierinās ar Tīras alu.
Es tev saku, — saimnieks viņu pārtrauca, — tas ir bīstams cilvēks… Viņš izliekas par vienkāršu pilsētnieku, lai gan izskatās pēc priestera!..
Bet tu, Asarhadon, izskaties pēc virspriestera, lai gan esi tikai parasts krodzinieks! Sols paliek sols ari tad, ja noklāts ar lauvas ādu,
Bet kālab viņš iet pie priesterienēm?… Esmu gatavs apzvērēt, ka tā ir viltība un ka lietu bezkauņa dodas nevis pie sievietēm, bet gan uz kādu sazvērnieku sanāksmi.
Dusmas un alkatība aptumšojušas tavu prātu, — Kušs pārmetoši noteica. — Tu esi līdzīgs cilvēkam, kas, meklēdams vīģeskokā meloni, neredz dateles, Ikvienam tirgotājam ir skaidrs — ja Phuts grib dabūt savus piecus talantus, viņam jāiemanto labvēlība pie visiem, kas grozās starp priesteriem. Bet tu, lūk, to nesaproti…
— Tālab ka sirds man saka, ka tas droši vien ir asī-riešu spiegs, kas tīko pēc viņa majestātes dzīvības.
Kušs nicīgi paraudzījās uz Asarhadonu.
Tad novēro viņu, uzmani katru viņa soli. Un, ja ko pamanīsi, varbūt tev atlēks kaut kas no viņa mantības.
Lūk, tagad tu pateici prātīgu vārdu! Lai šis žurka iet pie savām priesterienēm un no viņām, kurp labpatīk! Bet es sūtīšu tam pakaļ savas acis, kurām nekas apslēpts nepaliks!