38165.fb2 Faraons - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 23

Faraons - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 23

Divdesmitā nodaļa

Ap pulksten deviņiem vakarā Phuts izgāja no viesnīcas «Pie kuģa» kopā ar nēģeri; kas nesa lāpu. Pusstundu pirms tam Asarhadons bija aizsūtījis uz Kapeņu ielu uzticamu cilvēku, pavēlēdams viņam uzmanīt, vai harrānietis slepus neatstās māju «Pie zaļās zvaigznes» un kurp viņš dosies.

Otrs saimnieka uzticamais cilvēks sekoja Phutam pa gabalu; šaurajās ieliņās viņš lavījās gar namu sienām, platākajās — izlikās par piedzērušu.

Ielas jau bija tukšas, nesēji un pārdevēji gulēja. Gaisma dega vienīgi pie amatniekiem, kuri steidza pabeigt darbu, un pie bagātniekiem, kas vakariņoja, apmetušies uz lēzeniem jumtiem.

Dažviet bija dzirdamas arfu un flautu skaņas, dziesmas, smiekli, veseru klaudzoņa, galdnieka zāģa čīkstoņa, palaikam atskanēja dzērāja klaigas vai kāds palīgā sauciens.

Ielas, pa kurām gāja Phuts, lielākoties bija šauras, līkas un grambainas. Jo tuvāk viņš nāca savam mērķim, jo mājas kļuva aizvien zemākas, aizvien vairāk bija dārzu, pareizāk sakot, palmu, vīģeskoku un nīkulīgu akāciju, kas liecās pāri žogam, it kā grasītos aizbēgt»

Kapeņu ielā aina uzreiz mainījās. Mūra namu vietā parādījās plaši dārzi un to vidū — skaistas savrupmājas. Pie kādiem vārtiem nēģeris apstājās un nodzēsa lapu.

— Tā ir «Zaļā zvaigzne», — viņš sacīja un, zemu paklanījies Phutam, griezās uz mājām.

Harranietis pieklauvēja pie vārtiem. Pēc brīža parādījās vārtsargs, uzmanīgi aplūkoja atnācēju un nomurmināja:

Anaēls, Sahiēls…

Amabiēls, Abalidots, — Phuts atbildēja.

— Esi sveicināts! — vārtsargs sacīja un ātri atdarīja vārtus.

Nogājis soļus divdesmit pa dārzu, Phuts nonāca savrupmājas priekštelpā, kur viņu sagaidīja pazīstamā priesteriene. Dziļuma stāvēja kāds cilvēks ar melnu bārdu un melniem matiem, tik ļoti līdzīgs pašam harrānietim, ka tas nespēja apslēpt savu pārsteigumu.

— Viņš aizstās tevi glūniķiem, kas novēro tevi, — priesteriene smaidot noteica.

Par Phutu nogrimētais cilvēks uzlika sev galvā rožu vainagu un priesterienes pavadībā uzkāpa otrajā stāvā, no kurienes drīz vien atskanēja flautas skaņas un kausu šķindoņa. Bet pašu Phutu divi zemākie priesteri aizveda uz pirti, kas atradās dārzā. Tur, apmazgājuši viņu un iesvaidījuši viņam matus, tie ietērpa Phutu baltās drānas.

No pirts visi trīs atkal iznāca alejā un ilgi gāja pa dārziem, līdz nokļuva klajā laukumā.

— Tai pusē, — viens no priesteriem sacīja Phutam, — ir senas kapenes, šai pusē — pilsēta, bet, lūk, šeit — templis. Ej, kurp gribi, un lai gudrība norāda tev ceļo, bet svētie vārdi pasargā no briesmām!

Abi priesteri atgriezās dārzā. Phuts palika viens. Mēness nespīdēja, tomēr nakts nebija pārāk tumša. Tālumā, miglā tīta, vizuļoja Nīla, augstāk pie debesīm mirgo i a Lielā Lāča septiņas zvaigznes. Virs ceļinieka galvas zaigoja Orions, bet virs tumšajiem piloniem kvēloja Sīriuss.

«Pie mums zvaigznes mirdz spožāk,» Phuts nodomāja. Viņš saka čukstēt lūgsnas nepazīstamā valodā un devās uz templi.

Phuts vēl nebija nogājis ne pārdesmit soļu, kad no kāda dārza iznāca cilvēks un sāka iet viņam nopakaļ. Bet tieši tobrīd nolaidās tik bieza migla, ka laukumā, izņemot tempļa jumtu, neko nevarēja saredzēt.

Nogājis vēl kādu gabalu, harranietis uzdūrās augstam mūrim un, pavēries debesīs, devās uz rietumu pusi. Virs viņa galvas lidoja naktsputni un milzīgi sikspārņi. Migla ta sabiezēja, ka Phutam nācās iet, gar sienu taustoties.

Gājiens bija diezgan ilgs, taču pēkšņi Phuts nonāca pie zemiem vārtiņiem, kuros bija sadzīts milzum daudz bronzas naglu. Viņš sāka tās skaitīt no kreisā stūra uz [eju, turklāt vienas cieši piespieda, citas — pagrieza.

Kad viņš piedūrās pēdējai naglai, vārtiņi klusu pavērās. Harranietis paspēra dažus soļus un nokļuva šaurā nišā, kur bija pavisam tumšs.

Uzmanīgi taustīdams ar kāju grīdu, viņš uzdūrās tādai kā akas malai, no kurienes dvesa aukstums. Phuts nolaida kājas un droši nošļūca lejā, lai gan šai vieta un šai zemē bija pirmoreiz. Taču aka nebija dziļa. Phuts nonāca šaurā gaitenī ar slīpu grīdu un sāka kāpt lejā tik pārliecināti, it kā sen zinātu ceļu.

Gaiteņa galā bija durvis. Atnācējs sataustīja koka āmuriņu un trīsreiz pieklauvēja. Par atbildi nez no kurienes atskanēja balss:

Tev, kas nakts stundā traucē svētās vietas mieru, — vai tev ir tiesības šeit ienākt?

Neesmu darījis pāri nedz vīram, nedz sievai, nedz bērnam … Manas rokas nav aptraipītas asinīm …. Ne-esmu ēdis nešķīstus ēdienus… Neesmu piesavinājies svešu mantu … Neesmu melojis un neesmu izpaudis lielo noslēpumu, — harranietis mierīgi atbildēja.

Vai esi tas, kuru gaida, vai esi tas, par ko uzdosies? — balss jautāja pēc kāda brīža.

Esmu tas, kuram bija jāatnāk no brāļiem austrumos, taču otrs vārds arīdzan ir mans. Ziemeļu pilsēta man ir māja un zeme, kā es jau teicu svešajiem, — Phuts atbildēja.

Durvis atdarījās, un harranietis iegāja plašajā pazemē, ko apgaismoja gaismeklis, kurš dega uz galdiņa pie purpursārta aizkara. Uz aizkara bija ar zeltu izšūta spārnota lode ar divām čūskām. Malā stāvēja ēģiptiešu priesteris baltās drānās.

Tev, kas šeit ienāci, — sacīja priesteris, norādot ar roku uz Phutu, — vai tev zināms, ko nozīmē šis simbols uz aizkara?

Lode, — ienākušais — atbildēja, — attēlo pasauli, kurā mēs dzīvojam, bet spārni norāda, ka šī pasaule lidinās telpā līdzīgi ērglim.

— Un čūskas? — priesteris vaicāja.

— Divas čūskas atgādina gudrajam, ka tas, kurš izpaudīs šo lielo noslēpumu, mirs divkārt — miesīgi un garīgi.

Bridi klusējis, priesteris atkal jautāja:

Ja tu patiešām esi Berojs (šeit priesteris nolieca galvu), Haldejas lielais pravietis (viņš atkal nolieca galvu), kuram nav noslēpumu ne uz zemes, ne debesīs, tad pasaki savam kalpam — kura zvaigzne ir visbrīnumainākā?

Brīnumains ir Horssets, kas apiet debesis divpadsmit gadu laikā, tālab ka apkārt tam riņķo četras mazākas zvaigznes. Taču vēl brīnumaināks ir Horska, kas apiet debesis trīsdesmit gadu laikā, tālab ka tam ir ne vien savas zvaigznes, bet arī liels gredzens, kurš nekad neizzūd.

To noklausījies, ēģiptiešu priesteris nokrita haldejieša priekša uz vaiga. Tad iedeva viņam purpursārto šalli un muslīna šķidrautu, parādīja, kur stāv vīraks, un, zemu klanīdamies, atstāja pazemi.

Haldejietis palika viens. Viņš pārmeta šalli pār labo plecu, aizklāja seju ar šķidrautu un, paņēmis zelta karoti iebēra tajā vīraku, kuru aizdedzināja pie gaismekļa aizkara priekša. Čukstēdams kaut kādus vārdus, viņš trīsreiz apgriezās apkārt, un vīraka dūmi apņēma viņu gluži kā trīskārtējs gredzens.

Tukšajā pazemē uzreiz sākās dīvaina kustība. Šķita, ka griesti paceļas un sienas paveras. Purpursārtais aizkars pie altāra plīvoja kā nemanāmu roku cilāts. Gaiss ievirmojās, it kā laistos neredzamu putnu bari.

Haldejietis pašķīra drānas uz krūtīm un izņēma noslēpumainam zīmēm klātu zelta medaljonu. Visa pazeme nodrebēja, svētais aizkars noraustījās, tumsā iekvēlojās uguntiņas.

Tad mags pacēla augšup rokas un ierunājās:

— Debesu tēvs, labais un žēlsirdīgais, šķīsti manu dvēseli … Dod necienīgam kalpam savu svētību un izstiep visvareno roku pār dumpīgiem gariem, lai varu rādīt tavu visspēcību…

Lūk, zīme, ko skaru, jums klātesot…

Lūk, es — uz dievu paļāvīgs, es — gaišredzīgs un bezbailīgs… Es — varenais — jūs piesaucu un kvēli lūdzos … Parādieties man, paklausīgie, — Aijes, Saraijes, Aijes, Saraijes vārdā…

Tūdaļ pat no visām pusēm atskanēja balsis. Gar gaismekli vispirms aizlaidās kāds putns, pēc tam pavīdēja rūsganas drānas, tad cilvēks ar asti, beidzot gailis ar kroni, kas nometās uz galdiņa pie aizkara.

— Visvarenā un mūžīgā dieva vārdā… Amorul, Ta-neha, Rabur, Latisten,.

Tālās balsis atsaucās otrreiz,

— īstenā un mūžam dzīvojošā Eloija, Arhima, Ra-bura vārdā kvēli lūdzos jūs un piesaucu… Tās zvaigznes vārdā, kas ir saule, ar šo, lūk, zīmi, dzīvā dieva slavenajā un briesmīgajā vārdā…

Pēkšņi viss apklusa. Altāra priekšā parādījās rēgs ar kroni galvā, zizli rokā, lauvam uz muguras.

Beroj!.. Beroj!.. — rēgs dobjā balsī ierunājās. — Kādēļ tu mani izsauc?

Gribu, lai brāļi šai templī mani saņem atklātu sirdi un ieklausās vārdos, ar kuriem nāku pie viņiem no brāļiem Babilonijā, — haldejietis atbildēja.

— Lai notiek tā! — rēgs sacīja un nozuda. Haldejietis sastinga kā statuja — atpakaļ atmestu galvu,

augšup paceltām rokām. Viņš stāvēja vairāk par pusstundu šādā pozā, kas neiespējama parastam cilvēkam.

Tikmēr daļa pazemes sienas atvirzījās, un ienāca trīs ēģiptiešu priesteri. Ieraugot haldejieti, kas it kā lidinājās gaisā, ar muguru pret neredzamu balstu atspiedies, priesteri pārsteigti saskatījās. Vecākais no viņiem sacīja:

— Senāk pie mums bija tādi, bet tagad neviens to neprot,

Viņi apgāja to no visām pusēm, piedūrās sastingušajam ķermenim un ar bažām raudzījās uz seju, dzeltenu un bālu kā mironim.

— Vai viņš miris?… — jaunākais jautāja.

Pēc šiem vārdiem atpakaļ atliektais haldejieša ķermenis sāka atgriezties vertikālā stāvoklī. Sejā parādījās viegls sārtums, paceltās rokas nolaidās. Viņš nopūtās, izberzēja acis, it kā būtu pamodies, palūkojās uz ienācējiem un pēc brīža ierunājās.

Tu, — viņš vērsās pie vecākā, — esi Nofri, Ptaha tempļa virspriesteris Memfisā. Tu — Herhors, Amona virspriesteris Tēbās, visvarenākais cilvēks pēc faraona šai valstī. Tu, — viņš norādīja uz jaunāko, — esi Pentuers, otrais pravietis Amona templī un Herhora padomdevējs…

Un tu, bez šaubām, esi Berojs, dižais priesteris un babiloniešu gudrais, par kura atnākšanu mums pavēstīja pirms gada, — Nofri atteica.

— Tu sacīji patiesību, — haldejietis atbildēja.

Viņš apskāva visus pēc kārtas, bet priesteri nolieca haldejieša priekšā galvas.

— Es nesu jums lielo ziņu no mūsu kopējās dzimtenes, kuras vārds ir gudrība, — Berojs turpināja. — Uzklausiet to un rīkojieties, kā nākas.

Pēc Herhora mājiena Pentuers atnesa trīs viegla koka krēslus vecākajiem un zemu soliņu sev. Apsēdies netālu no gaismekļa, viņš izņēma no azotes nelielu stiletu un ar vasku klātu dēlīti. Kad visi trīs ieņēma vietas, haldejietis iesāka:

Pie tevis, Nofri, griežas priesteru augstākā kolēģija Babilonā. Svētā priesteru kārta Ēģiptē pagrimst. Daudzi krāj naudu, saietas ar sievietēm un pavada dzīvi izpriecās. Gudrība ir atstāta novārtā. Jums nav varas nedz pār neredzamo pasauli, nedz pār pašu dvēselēm. Daži no juras zaudējuši augstāko ticību, un nākotne ir apslēpta jūsu acīm. Taču ļaunākais ir tas, ka daudzi priesteri, apzinoties savu gara nevarību, nostājušies uz melu ceļa un veikliem paņēmieniem krāpj vientiešus, Tā saka augstākā kolēģija: ja gribat atgriezties uz pareizā ceļa. Berojs paliks ar jums kādus gadus, lai ar dzirksteli, kas atnesta no lielā Babilonas altāra, iedegtu patiesības gaismu pār Nīlu.

Viss ir tā, kā tu saki, — Nofri ar skumjām balsi noteica. — Paliec mūsu vidū dažus gadus, lai augošā jaunatne iepazītu jūsu gudrību.

Bet tagad tev, Herhor, vārdi no augstākās kolēģijas…

Herhors nolieca galvu.

— Nonievādami lielos noslēpumus, jūsu priesteri nav pamanījuši, ka Ēģiptei tuvojas posta gadi. Jums draud iekšējas nelaimes, un tās novērst var vienīgi tikums un gudrība. Taču ļaunāks ir kas cits: ja tuvāko desmit gadu laikā jūs uzsāksit karu ar Asīriju, tās karaspēks sagraus jūsējo. Viņi atnāks pie Nīlas krastiem un iznīcinās visu, kas šeit pastāv kopš mūžseniem laikiem. Tik draudīgs zvaigžņu stāvoklis kā pašlaik virs Ēģiptes pirmoreiz bija XIV dinastijas laikā, kad jūsu zemi iekaroja un izlaupīja hiksi. Trešoreiz tas atkārtosies pēc piecsimt vai sešsimt gadiem, kad jūs apdraudēs Asīrija un parsuas tauta, kas dzīvo uz austrumiem no Haldejas.

Priesteri klausījās, šausmu pārņemti. Herhors bija nobālis, Pentueram izkrita no rokām dēlītis. Nofri bija sagrābis pie krūtīm piekārto amuletu un apkaltušām lūpām čukstēja lūgsnu.

— Sargieties no Asīrijas, — haldejietis turpināja, — jo pienācis tās laiks. Asīrieši ir nežēlīga tauta!.. Tā nicina darbu un dzīvo no kara! Uzvarētos asīrieši uzdur uz mieta vai nodīrā tiem ādu. Viņi izposta iekarotās pilsētas, bet iedzīvotājus aizved gūstā. Viņu atpūta ir meža zvēru medības, un viņi uzjautrinās, šaudot ar loku gūstekņus vai izdurot viņiem acis. Tempļus asīrieši pārvērš drupās, svētos traukus lieto savu dzīru laikā, bet priesterus un gudros padara par saviem ākstiem. Viņi izrotā mājokļu sienas ar ādām, kas nodīrāta dzīviem cilvēkiem, un liek galdā ienaidnieku asiņainās galvas.

Kad haldejietis apklusa, ierunājās Nofri:

Dižais praviet! Tu iesēj bailes mūsu dvēselēs., bet nenorādi glābiņu. Iespējams — un droši vien tā ir, ja jau tu apgalvo, — ka liktenis kādu laiku nebūs mums labvēlīgs. Taču kā izvairīties no tā? Ir Nīlā vietas, kurām pāri netiek neviena laiva, tālab stūrmaņu gudrība apiet draudīgos atvarus. Tas pats ir ar tautu nelaimēm. Tauta ir laiva, bet laiks — upe, kuru palaikam sagriež virpuļi. Un, ja sīka zvejas laiva prot paglābties no briesmām, kādēļ gan daudzmiljonu tauta, nonākusi postā, nevar izbēgt no bojāejas?

Tavi vārdi ir gudri, — Berojs atteica, — taču es tikai daļēji spēšu tev atbildēt.

Vai tad tu nezini visu, kas notiks? — Herhors ievaicājās.

Nejautā man to, ko zinu, bet nevaru pastāstīt. Vissvarīgāk jums ir tuvākajos desmit gados saglabāt mieru ar Asīriju, un tas jums ir pa spēkam. Asīrija vēl baidās no jums, tā neko nezina par jūsu zemei nelabvēlīgo likteņu sakritību un grib uzsākt karu ar tautām, kas dzīvo jūras krastā uz ziemeļiem un austrumiem. Tagad jūs varētu ar viņu noslēgt miera līgumu…

Ar kādiem noteikumiem? — Herhors jautāja.

Ar ļoti izdevīgiem. Asīrija atdos jums Izraēla zemi līdz pat Ako pilsētai un Edomas valsti līdz Eiatas pilsētai. Tādējādi bez kara jūsu robežas pavirzīsies desmit dienu gājiena attālumā uz ziemeļiem un par desmit dienām uz austrumiem.

— Un Feniķija? — Herhors jautāja.

— Sargieties no kārdinājuma!.. — Berojs iesaucās. «— Ja faraons tagad izstieps roku pēc Feniķijas, mēneša laikā asīriešu armijas, kas paredzētas gājienam uz ziemeļiem un austrumiem, pagriezīsies uz dienvidiem, un nepaies ne gads, kad, viņu zirgi peldēsies Nīlā…

— Bet Ēģipte nevar atteikties no ietekmes uz Feniķiju, — Herhors viņu dedzīgi pārtrauca.

— Ja tā neatteiksies, pati sagatavos sev bojāeju, — haldejietis atbildēja, — Lūk. augstākās kolēģijas vārdi. «Pasaki Ēģiptei,» Babilonas brāļi piekodināja, «lai tā uz desmit gadiem kā irbe pieplok pie zemes, jo tai uzglūn ļaunā likteņa vanags. Pasaki, ka mēs, haldejieši, ienīstam asīriešus vēl vairāk nekā ēģiptieši, tādēļ ka nesam viņu varas slogu. Taču, par spīti tam, mēs iesakām Ēģiptei saglabāt mieru ar šo asinskāro tautu. Desmit gadi nav liels laiks, pēc tam jūs varēsit ne tikai atgūt savu iepriekšējo stāvokli, bet izglābt arī mūs.»

— Tas ir tiesa! — Nofri piekrita.

Spriediet paši! — haldejietis turpināja. — Ja Asīrija uzsāks ar jums karu, tā vilks sev līdzi Babiloniju, kurai derdzas karš, tā izsmels mūsu bagātības un aizkavēs gudrības attīstību. Pat ja jūs netiksit pakļauti, jūsu valsts būs izpostīta uz ilgiem gadiem un zaudēs ne vien daudz cilvēku, bet arī auglīgās zemes, tālab ka bez jūsu pūliņiem tās gada laikā aizputinās smiltis.

To mēs saprotam, — Herhors piebilda, — un tādēļ nedomājam aizskart Asīriju. Taču Feniķija…

Kas jums daļas gar to, — Berojs atbildēja, — ka asīriešu laupītājs piežmiedz feniķiešu zagli? No tā iegūs mūsu un jūsu tirgotāji. Un, ja jūs gribēsit pakļaut savai varai feniķiešus, ļaujiet viņiem apmesties savos krastos. Esmu pārliecināts, ka bagātākie un veiklākie aizbēgs no asīriešiem.

Bet kas notiks ar mūsu floti, ja Asīrija sāks rīkoties Feniķijā? — Herhors jautāja.

Tā patiesībā nav jūsu, bet feniķiešu flote, — haldejietis atteica. — Kad jūsu rīcībā nebūs Tīras un Sīdonas kuģu, jūs sāksit būvēt savus un apmācīsit ēģiptiešus kuģniecības mākslā. Ja būsit gudri un lietpratīgi, jums izdosies sagrābt no feniķiešiem tirdzniecību visos rietumos…

Herhors atmeta ar roku.

Es pateicu, ko man vēlēja, — Berojs sacīja, — bet jūs dariet, kā jums labpatīk. Taču atcerieties, ka tuvākie desmit gadi nebūs jums labvēlīgi.

Liekas, svētais vīrs, — Pentuers ieminējās, — ka tu runāji arī par Iekšējām nelaimēm, kas draudot Ēģiptei nākotnē. Kā tas izpaudīsies, vai nepateiksi savam kalpam?

Par to nejautājiet man. Tas jums jāzina labāk par mani, svešu cilvēku. Jūsu gaišredzība atklās jums slimību, bet pieredze norādīs, kā to izdziedēt,

Tautu briesmīgi apspiež stiprie un bagātie! — Pentuers nočukstēja.

— Dievbijība mazinājusies!.. — Nofri sacīja,

Ir daudz cilvēku, kas sapņo par svešu zemju iekarošanu, — Herhors piebilda, — Bet es jau sen redzu, ka mēs karot nespējam. Varbūt pēc desmit gadiem…

Tātad jūs noslēgsit savienību ar Asīriju? — haldejietis jautāja,

Amons, kas lasa manā sirdī, — Herhors atbildēja, zina, cik pretīga man šāda savienība. Vēl necik sen nicināmie asīrieši maksāja mums nodevas. Taču, ja tu, svētais tēvs, un augstākā kolēģija sakāt, ka liktenis Ir pret mums, mēs esam spiesti noslēgt savienību…

— Jā, esam spiesti… — Nofri piebalsoja.

Tādā gadījumā paziņojiet par savu lēmumu kolēģijai Babilonā; viņi izkārtos tā, ka ķēniņš Tiglatpalasars atsūtīs pie jums sūtņus. Ticiet man, šis līgums ir ļoti izdevīgs: jūs bez kara vairojat savus īpašumus!.. Starp citu, par to domājusi mūsu priesteru kolēģija.

Lai pār jums nāk visāda svētība: bagātība, vara un gudrība! — Nofri sacīja. — Tev taisnība, jāceļ mūsu priesteru kārta, un tu, svētais vīrs Beroj, mums palīdzēsi

Vajag atvieglot tautas smago stāvokli! — Pentuers piebilda.

Priesteri… tauta!.. — Herhors it kā pie sevis noteica. — Vispirms jāapvalda tie, kas vēlas karu… Tiesa, faraons ir manā pusē, un man šķiet, ka esmu guvis zināmu ietekmi uz troņmantnieku, Taču Nitagers, kuram karš vajadzīgs kā zivij ūdens… Un algotņu karaspēka komandieri, kuriem pie mums tikai kara laikā ir kāda nozīme … Un mūsu aristokrātija, kas domā, ka karš segs tās parādus feniķiešu augļotājiem un sagādās tai bagātību…

Bet zemkopji ļimst zem darba nepanesamā sloga, un sabiedriskos darbos strādājošie saceļas pret pārvaldnieku nežēlību, — Pentuers piemetināja.

Tas vienādi savu! — Herhors sacīja. — Tu, Pentuer, domā par zemniekiem, un strādniekiem, tu, Nofri, — par priesteriem, Nezinu, ko jūs spēsit paveikt, taču zvēru — ja mans paša dēls mudinātu Ēģipti uz karu, es viņu nesaudzētu.

— Tā ari rīkojies, — haldejietis sacīja. — Un tie, kas veļas, lai karo, tikai ne tur, kur viņi var sadurties ar Asīriju.

Ar to apspriede bija beigusies. Haldejietis uzmeta šalli pleca un aizklāja seju ar šķidrautu. Nofri un Herhors nostājas viņam abās pusēs, bet Pentuers aiz muguras, visi ar seju pret altāri.

Kad Berojs, sakrustojis rokas uz krūtīm, kaut ko nočukstēja, pazemē atkal sākās kustība, atskanēja tāla dunoņa. Klātesošie pārsteigti ieklausījās. Tad mags skaļi pasludināja:

— Baralanensi, Baldahiensi, Paumahi, piesaucu jūs, lai jūs būtu mūsu vienošanās liecinieki un ņemtu mūs savā aizgādībā…

Pēkšņi ieskanējās taures tik skaidri saklausāmi, ka Nofri nokrita pie zemes, Herhors šausmās atskatījās, bet Pentuers nometās ceļos un drebēdams aizspieda ausis.

Purpursārtais aizkars pie altāra sakustējās, un tā krokas ieguva ķermeņa apveidu, it kā no turienes gribētu iznākt cilvēks.

— Esiet liecinieki, — haldejietis pārvērstā balsī sauca, — jūs, debesu un elles spēki! Bet tas, kurš lauzīs zvērestu vai izpaudīs noslēpumu, lai top nolādēts…

… nolādēts!.. — kāda balss atkārtoja.

un pazudināts…

… un pazudināts…

— … šai, redzamajā, un tai, neredzamajā pasaulē. Jahves neminamajā vārdā, kuram atskanot nodreb zeme, atkāpjas no krastiem jūra, apdziest liesma un viss dabā sadalās elementos…

Pazemē, šķiet, plosījās īsta vētra. Tauru skaņas jaucās ar tāla pērkona dārdiem. Altāra aizkars nokrita un aizlidoja gandrīz pa zemi, bet aiz tā nemitīgos zibens uzliesmojumos pavīdēja dīvaini radījumi — puscilvēki, pusaugi un pusdzīvnieki, savijusies neiedomājamā ņudzeklī…

Tad pēkšņi viss apklusa un Berojs lēnām pacēlās gaisā virs triju priesteru galvām.

Pulksten astoņos no rīta harrānietis Phuts atgriezās feniķieša viesnīcā «Pie kuģa», kur jau bija atradušies viņam nozagtie maisi un lāde. Pēc brīža pārradās arī Asarhadona uzticamais kalps, kuru saimnieks aizveda uz pagrabu un īsi noprasīja:

Nu, kā?

Es nostāvēju visu nakti, — kalps atbildēja, — laukumā, kur ir Seta templis. Ap desmitiem vakarā no dārza, kas atrodas piecus īpašumus tālāk no «Zaļas zvaigznes» mājas, iznāca trīs priesteri. Viens no viņiem, melnu bārdu un melniem matiem, devās pāri laukumam uz Seta templi. Es skrēju viņam pakaļ, taču nolaidās migla un es pazaudēju viņu no acīm. Vai viņš atgriezās «Zaļajā zvaigznē» un kad — es nezinu.

Viesnīcas saimnieks, noklausījies kalpa stāstā, iesita sev pa pieri un sāka murmināt:

— Ja mans harrānietis tērpjas priestera drānās un apmeklē templi, viņš ir priesteris. Un, tā kā viņam ir bārda un mati, viņš acīmredzot ir haldejiešu priesteris. Bet tas, ka viņš slepus satiekas ar šejienes priesteriem, modina aizdomas. Policijai es to neteikšu, jo varu iekulties nepatikšanās, bet paziņošu kādam ietekmīgam sīdonietim. No tā, liekas, var gūt labumu ja ne sev, tad mūsējiem.

Drīzumā atgriezās otrs sūtnis. Asarhadons arī ar viņu nokāpa pagrabā un izdzirda sekojošo:

Es visu nakti nostāvēju pretī mājai «Pie zaļās zvaigznes». Harrānietis bija tur, piedzērās un tā auroja, ka policists pat aizrādīja vārtsargam…

Kā?… — saimnieks jautāja. — Harrānietis visu nakti bija «Zaļajā zvaigznē»? Un tu viņu redzēji?

Ne tikai es, bet arī policists…

Asarhadons pasauca pirmo kalpu un lika abiem atkārtot viņu stāstus. Tie atkārtoja vārds vārdā katrs savu. No viņu stāstītā izrietēja, ka Phuts cauru nakti līksmojies «Zaļajā zvaigznē», ne uz brīdi neiziedams no turienes, un tai pašā laikā vēlu naktī devies uz Seta templi, no kura nav atgriezies.

— O!.. — feniķietis klusībā nomurmināja. — Šeit slēpjas liela blēdība… Vajag pēc iespējas ātrāk paziņot feniķiešu kopienas vecākajiem, ka šis hets prot vienlaikus būt divās vietās. Turklāt palūgšu viņu izvākties no manas viesnīcas. Man nepatīk tādi, kuriem ir divas sejas — viena sava, otra — katram gadījumam. Tāds cilvēks ir vai nu liels blēdis, vai burvis, vai sazvērnieks.

Tā kā Asarhadons baidījās gan no viena, gan otra, gan trešā, viņš, lai paglābtos no burvestībām, steidzas aizlūgt visus dievus, kas rotāja viņa viesnīcu, tad skrēja uz pilsētu paziņot par notikušo feniķiešu kopienas vecākajam un zagļu kopas vecākajam. To paveicis un atgriezies mājās, viņš pasauca policijas desmitnieku un pateica viņam, ka Phuts, pēc visa spriežot, ir bīstams cilvēks, Harranietim pieprasīja, lai tas atstāj viesnīcu: tas nenesot nekādus ienākumus, tikai modinot policijas aizdomas pret viņa iestādi.

Phuts labprāt piekrita, paziņodams, ka šovakar pat braucot uz Tēbām.

«Kaut tu neatgrieztos no turienes!..» viesmīlīgais saimnieks nodomāja. «Kaut tu sapūtu akmeņlauztuvēs vai tiktu zobos krokodilam!»