Uzturēšanās Duau nomā tā nogurdināja troņmantnieku, ka viņš lika izbeigt visas svinības viņam par godu un paziņot, lai tauta nenāk viņu sumināt. Svīta brīnījās un pat nedaudz kurnēja. Taču pavēle tika izpildīta, un Ramzesa dzīve kļuva mierīgāka. Viņam atlika laiks kareivju apmācībām, kas bija viņa mīļākā nodarbošanās, un viņš varēja sakārtot savas domas.
Patveries pils visattālākajā stūrī, princis apsvēra, cik lielā mērā izpildījis tēva rīkojumu. Viņš bija savām acīm apskatījis Duau nomu, tā laukus, pilsētas, iepazinis iedzīvotājus un ierēdņus. Pats pārbaudījis un pārliecinājies, ka provinces austrumu daļā iebrucis tuksnesis, redzējis, ka darbacilvēki ir truli un pret visu vienaldzīgi, dara tikai to, ko viņiem liek, un arī tad negribīgi, un galu galā nāca pie slēdziena, ka patiesi uzticamus pavalstniekus var atrast vienīgi aristokrātijas vidū. Tās pārstāvji ir vai nu faraonam rada, vai pieder pie karavīru kārtas un ir mazdēli tiem, kas karojuši zem Ramzesa Lielā karogiem.
Katrā ziņā šie cilvēki no sirds pieķērušies dinastijai un gatavi tai kalpot jo dedzīgi. Ne tā kā zemnieki, kas, izklieguši apsveikumus, ātrāk steidzas pie saviem vēršiem un cūkām.
Taču galvenais nebija paveikts. Ramzess ne tikai nebija noskaidrojis, kādēļ mazinās faraona ienākumi, bet pat nespēja izprast, kur slēpjas ļaunums un kā to novērst. Viņš apzinājās, ka dieva Seta teiksmainā cīņa ar dievu Osīriju neko neizskaidro un nenorāda līdzekļus, kā tikt galā ar nelaimi.
Taču princis — kā nākamais faraons — gribēja saņemt lielus ienākumus, tādus kā senie Ēģiptes valdnieki, un neganti niknojās, iedomājoties vien, ka, uzkāpis tronī, var izrādīties tāds pats nabags kā viņa tēvs, ja ne vēl nabagāks, «Nemūžam!» viņš sacīja, sažņaugdams dūres.
Lai palielinātu ķēniņa bagātības, Ramzess bija gatavs mesties virsū ar zobenu pašam dievam Setam un tikpat nežēlīgi sacirst viņu gabalos, kā Sets to bija izdarījis ar savu brāli Osīriju, Taču briesmīgā dieva un viņa leģionu vietā troņmantnieka priekšā bija tukšums, klusums un neziņa.
Šo domu tirdīts, viņš reiz griezās pie virspriestera Nofri.
— Saki man, svētais tēvs, kuram zināma jebkura gudrība, — kādēļ valsts ienākumi mazinās un kā tos varētu palielināt?
Virspriesteris pacēla rokas pret debesīm.
— Lai slavēts gars, — viņš iesaucās, — kas tevi, godātais valdniek, uzvedinājis uz tādām domām! Kaut tu ietu dižo faraonu pēdās, uzceltu Ēģiptē krāšņus tempļus un ar dambju un kanālu palīdzību vairotu auglīgo zemju platību…
Sirmgalvis bija tā aizkustināts, ka pat apraudājās.
Vispirms, — princis viņu pārtrauca, — atbildi uz manu jautājumu. Vai tad var domāt par kanālu un tempļu būvi, ja valsts kase ir tukša? Ēģipti piemeklējusi vislielākā nelaime: tās valdniekiem draud trūkums. Tas ir pirmais, kas jāizdibina un jāizlabo, pārējais nāks pats no sevis,
To, princi, tu uzzināsi vienīgi tempļos, altāru pakājē, — virspriesteris atteica. — Vienīgi tur var tikt apmierināta tava cildenā ziņkārība.
Ramzess nepacietīgi sakustējās.
— Jūsu godības acīs tempļi aizēno visu valsti, pat faraona kasi! — viņš iesaucās. — Es pats esmu priesteru skolnieks, esmu uzaudzis tempļu paēnā, esmu redzējis slepenās mistērijas, kurās jūs attēlojat Seta ļaunprātību, Osīrija nāvi un augšāmcelšanos, taču kāds labums no tā? Kad tēvs jautās, kā piepildīt valsts kasi, man nebūs viņam ko atbildēt. Drīzāk jālūdz viņš, lai nododas lūgšanām vēl dedzīgāk un biežāk, nekā to darījis līdz šim.
— Tu zaimo dievu, princi, tālab ka nezini reliģijas augstākos noslēpumus. Zinādams tos, tu rastu atbildes uz daudzajiem jautājumiem, kas tevi nomoka. Un, ja tu būtu redzējis to, ko esmu redzējis es, tu noticētu, ka Ēģiptei pats svarīgākais Ir celt godā tempļus un priesterus.
«Vecis jau nonācis bērna prātā,» Ramzess nodomāja un pārtrauca sarunu. Virspriesteris Nofri allaž bija ļoti dievbijīgs, taču pēdējā laikā sāka izrādīt dīvainības šai ziņā.
«Aplam gan es rīkotos,» Ramzess pie sevis prātoja, «nododams sevi priesteru rokās, lai piedalītos viņu bērnišķīgajās ceremonijās. Droši vien Nofri ari man liktu stundām ilgi stāvēt altāra priekšā ar paceltām rokām, kā to dara pats, gaidot brīnumu.»
Farmuti mēnesī (janvāra beigas, februāra sākums) princis atvadījās no Teti, grasīdamies doties projām uz Heka» Anedžas nomu. Viņš pateicās nomarham un augstmaņiem par lielisko uzņemšanu, taču sirdī viņam palika skumja apziņa, ka nav ticis galā ar tēva uzdevumu,
Teti radinieku un augstāko ierēdņu pavadībā troņmantnieks pārcēlās otrā Nīlas krastā, kur viņu sagaidīja cienījamais nomarhs Ranusers ar augstmaņiem un priesteriem. Kolīdz viņš uzkāpa uz Heka-Anedžas zemes, priesteri pacēla augšup dieva Atoma — provinces aizgādņa statuju, ierēdņi nokrita pie zemes, bet pats nomarhs pasniedza viņam zelta sirpi, lūgdams, lai viņš — kā troņmantnieks — uzsāk pļauju. Sākās miežu novākšana.
Ramzess paņēma sirpi, nopļāva dažus vārpu skumšķus un kopā ar vīraku sadedzināja tos robežu sargātāja dieva priekšā. Pēc tam to pašu izdarīja nomarhs un augstmaņi. Un beidzot sāka pļauju zemnieki. Viņi vāca tikai vārpas, mezdami tās maisos, bet salmi palika uz lauka.
Izpildījis šos rituālus, kas viņu loti garlaikoja, princis iekāpa kaujasratos. Pa priekšu aizsoļoja neliela karaspēka nodaļa, tai nopakaļ priesteri; divi augstmaņi veda aiz iemauktiem troņmantnieka zirgus. Aiz troņmantnieka otros kaujasratos brauca nomarhs Ranusers, un viņam sekoja milzīga augstmaņu un galminieku svīta, Tauta pēc
Ramzesa pavēles pretī nenāca, taču uz lauka strādājošie zemnieki, viņus ieraugot, krita pie zemes.
Tādejādi pārbraukuši vairākus pār Nīlas attekām un kanāliem uzceltos pontontiltus, viņi pievakarē ieradās provinces galvaspilsētā Onu.
Vairākas dienas ilga apsveikuma mielasti, tika godināts troņmantnieks un viņam tika stādīti priekšā Ierēdņi. Tad Ramzess lika izbeigt svinības un lūdza nomarhu iepazīstināt viņu ar noma bagātībām.
Apskate sākās nākamajā dienā un turpinājās vairākas nedēļas. Ik dienas laukumā pie pils, kur dzīvoja troņmantnieks, pulcējās dažnedažādi amatnieki, lai parādītu viņam savus darinājumus»
Nāca ieroču meistari ar zobeniem, šķēpiem un āvām, mūzikas instrumentu meistari — ar stabulēm, taurēm, tamburīniem un arfām. Tiem sekoja prāvs pulks galdnieku: viņi stiepa krēslus, galdus, dīvānus, nestuves un kaujasratus, kas bija rotāti krāšņiem zīmējumiem, in-krusteti ar krāsainu koku, perlamutru un ziloņkaulu. Pēc tam nesa metāla virtuves traukus un piederumus: ārdus, iesmus, dlvosu podus, lēzenas pannas ar vākiem. Juvelieri lepojas ar neiedomājami skaistiem zelta gredzeniem, rokassprādzēm un kājsprādzēm, kas bija darinātas no elektrona jeb zelta un sudraba sakausējuma, kā arī važiņām; visu klāja smalki griezumi, rotāja dārgakmeņi vai krāsaina emalja.
Gājienu noslēdza podnieki, nesdami pāri par simt veidu mala trauku. Tur bija dažnedažāda lieluma vāzes, podi, bļodas, krūkas un krūzes, klātas košiem zīmējumiem, izdaiļotas ar dzīvnieku un putnu galvām.
Ikviena amata pārstāvji dāvināja troņmantniekam savus labākos darinājumus. Tie piepildīja lielu zāli, taču to vidū nevarētu atrast divus vienādus priekšmetus. Pēc interesantās, taču nogurdinošās ceremonijas nomarhs jautāja Ramzesam, vai viņš ir apmierināts. Brīdi padomājis, princis atbildēja:
— Skaistākas lietas esmu redzējis vienīgi tempļos un mana tēva pilīs. Bet, tā kā tās var pirkt tikai bagāti cilvēki, es nezinu, vai valsts no tiem saņem pietiekami lielu ienākumu.
Nomarhu pārsteidza jaunā valdnieka vienaldzība pret mākslas darbiem un satrauca viņa rūpes par valsts ienākumiem. Taču, gribēdams izpatikt Ramzesam, viņš sāka vadāt princi pa ķēniņa fabrikām un darbnīcām.
Viņi apmeklēja dzirnavas, kur vergi mala graudus. Pabija ceptuvēs, kur cepa maizi un sausiņus armijai, Apskatīja lielās aušanas un ādas fabrikas, krāsnis, kur kausēja bronzu traukiem un ieročiem, ķieģeļcepļus un kurpnieku darbnīcas.
Šie uzņēmumi atradās pilsētas austrumu daļā. Sākumā Ramzess aplūkoja tos ar interesi, taču drīz vien viņam apnika strādnieki, kuriem bija iebiedēts, novārdzināts» slimīgs Izskats un sitienu pēdas uz muguras.
Viņš centās mazāk laika pavadīt darbnīcās, labprātāk vērodams Onu pilsētas apkārtni. Tālu austrumos bija redzams tuksnesis, kur pērngad notika manevri. Kā uz delnas princis redzēja traktu, pa kuru bija maršējuši viņa pulki, vietu, kur skarabeju dēļ kara mašīnām bija nācies nogriezties tuksnesī, un varbūt pat koku, kurā bija pakāries kanālu izrakušais zemnieks … Lūk, no tā pakalna viņš kopā ar Tutmosu bija raudzījies uz ziedošo Gošenas zemi un pulgojis priesterus. Tur starp pauguriem viņš bija sastapis Sāru, pret kura iekvēlojās mīlestībā viņa sirds,
Cik ļoti gan viss tagad bija mainījies! Kopš Ramzess ar Herhora gādību bija dabūjis korpusu un vietvaldību, viņš vairs neienīda priesterus, Sāra bija kļuvusi viņam vienaldzīga kā mīļākā, toties aizvien vairāk Ramzesa prātus saistīja bērns, kuram viņa drīz dāvās dzīvību.
«Kā viņai tur klājas?» princis domāja, «Sen jau nav nekādu ziņu no viņas.»
Kad viņš tā lūkojās tālē uz austrumu pakalniem, atminoties neseno pagātni, viņa svītas priekšgalā stāvošais nomarhs Ranusers nosprieda, ka troņmantnieks pamanījis kaut kādas nelikumības un domā, kā viņu sodīt,
«Ko viņš varēja ieraudzīt?» cienījamais nomarhs prātoja, «Vai to, ka puse ķieģeļu pārdota feniķiešu tirgotājiem? Vai, arī to, ka noliktavā trūkst desmit tūkstošu pāru sandaļu? Vai varbūt kāds nelietis pačukstējis viņam kaut ko par kausētavām?…»
Ranusers bija ārkārtīgi nobažījies.
Pēkšņi princis pagriezās pret svītu un pasauca Tutmosu, kuram bija allaž jāatrodas viņa tuvumā. Troņmantnieks pagāja ar viņu sāņus.
Paklau, — viņš sacīja, norādot uz tuksnesi, — vai redzi tos kalnus?
Mēs tur bijām pagājušogad, — adjutants nopūzdamies atgādināja.
— Man ienāca prātā Sāra.
— Es tūlīt aizkvēpināšu vīraku dieviem! — Tutmoss iesaucās. — Jo man jau sāka likties, ka, kļuvis par troņmantnieku, tu esi aizmirsis savus uzticamos kalpus!
Ramzess palūkojās uz viņu un paraustīja plecus.
Izvēlies, — viņš sacīja, — no dāvanām, kuras man atnesa, dažas visskaistākās vāzes, kaut ko no traukiem, bet galvenais — rokassprādzes un važiņas un aizved visu Sārai…
Dzīvo mūžos, Ramzes! — švīts klusu noteica. — Tu esi cēlsirdīgs valdnieks!
Pasaki viņai, — princis turpināja, — ka mana sirds allaž pilna labvēlības pret viņu. Pasaki, ka es vēlos, lai viņa saudzē sevi un domā par bērnu. Kad pienāks radību laiks un es būšu izpildījis tēva rīkojumus, tad, pasaki Sārai, es ņemšu viņu pie sevis un viņa dzīvos manā mājoklī. Es nevaru pieļaut, ka mana bērna māte skumtu vientulībā. Brauc, dari, ko vēlēju, un atgriezies ar labām vēstīm!
Tutmoss nokrita sava pavēlnieka priekšā pie zemes un tūdaļ pēc tam devās ceļā. Troņmantnieka svīta nespēja uzminēt, ko viņi runā, taču, redzot prinča labvēlību pret Tutmosu, apskauda jauno adjutantu. Bet godājamais Ranusers juta augam nemieru savā dvēselē.
«Kaut tik man nenāktos,» viņš ar rūgtumu domāja, «padarīt sev galu un pašos spēka gados pamest savu nomu! Kā gan es, nelaimīgais, piesavinoties faraona mantu, neiedomāju atmaksas stundu!»
Seja viņam bija kļuvusi dzeltena, kājas ļodzījās. Taču Ramzess, atmiņu pārņemts, nemanīja viņa satraukumu.