Tagad Ramzesam kļuva skaidrs: vai nu viņš neizpildīs faraona rīkojumu, vai būs spiests pakļauties priesteru gribai. Tas radīja viņā sašutumu un netīksmi pret priesteriem.
Viņš nesteidzās apgūt tempļos apslēptās zinības, toties sāka cītīgi piedalīties mielastos, kurus rīkoja viņam par godu.
Bija atgriezies Tutmoss, lielais izpriecu meistars. Viņš atveda princim labas vēstis no Sāras. Viņa bija vesela un lieliski izskatījās, bet tagad tas jau mazāk aizkustināja Ramzesu. Priesteri bija sastādījuši nākamajam bērnam tik labu horoskopu, ka princis bija aizgrābts. Viņi apgalvoja, ka Sārai būšot dēls, kuru dievi dāsni apveltīšot, un, ja tēvs viņu iemīlēs, viņš dzīvē daudz ko sasniegs.
Troņmantnieks smējās, sevišķi par pareģojuma otro daļu.
— Dīvaina ir priesteru gudrība! — viņš sacīja Tutmosam. — Viņi zina, ka būs dēls, ko es, tēvs, nezinu, un šaubās, vai viņu mīlēšu, lai gan nav grūti iedomāties, ka es mīlēšu bērnu, pat ja tā būs meita. Par viņa nākotni lai neraizējas. Es par to parūpēšos!..
Pahona mēnesī (janvāris — februāris) troņmantnieks pārcēlās uz Ke-mura nomu, kur viņu sirsnīgi sagaidīja nomarhs Snofru. No Onu pilsētas līdz Atribijai varēja aiziet septiņās stundās, taču princis ceļā pavadīja veselas trīs dienas. Iedomājoties lūgšanas un gavēņus, kas viņu gaidīja, iepazīstot tempļu noslēpumus, Ramzess aizvien vairāk tiecās pēc izpriecām. Viņa svīta to saprata, un dzīres sekoja dzīrēm.
Atkal uz ceļiem, pa kuriem troņmantnieks brauca uz Atribiju, bariem pulcējās ļaudis, sveicot viņu ar prieka saucieniem, ziediem un mūziku. Kad viņi tuvojās pilsētai, apkārtējā līksmība sasniedza kalngalus. Kāds milzīga auguma strādnieks pat metās zem kaujasratiem. Un, kad
Ramzess apturēja zirgus, no pūļa iznāca vairākas jaunas sievietes un rotāja viņa ratus ar ziediem.
— Viņi tomēr mīl mani! — Ramzess nodomāja.
Kem-uras provincē princis vairs neizvaicāja nomarhu par faraona ienākumiem, neapmeklēja darbnīcas, nelika sev lasīt priekšā rakstvežu pārskatus. Viņš zināja, ka neko nesapratīs, un atlika šīs nodarbības līdz tam laikam, kad viņam atklās tempļu noslēpumus. Tikai reiz, ieraudzījis pakalna galā dieva Sobeka templi, Ramzess izteica vēlēšanos uzkāpt tā pilonā, lai palūkotos uz apkārtni.
Godātais Snofru nekavējoties izpildīja troņmantnieka gribu, un Ramzess pavadīja tornī dažas patīkamas stundas.
Kem-uras province bija auglīgs līdzenums. Pārdesmit kanālu un Nīlas attekas to šķērsoja visos virzienos gluži kā no sudraba un gaišziliem diegiem noausts tīkls. Novembrī iestādītās melones un kvieši jau ienācās. Uz lauka, vākdami gurķus vai sēdami kokvilnu, līkņāja kaili cilvēki. Vairums ēku bija ar salmiem vai palmu lapām apjumtas kleķa būdas. Toties pilsētās slējās mūra mājas ar lēzeniem jumtiem, kas iztālēm atgādināja baltus kubus ar tumšām durvju un logu spraugām. Ļoti bieži uz viena tāda kuba atradās otrs — nedaudz mazāks, bet uz tā trešais — vēl mazāks, un katrs stāvs bija savā krāsā. Ēģiptes žilbinošajā saulē šīs lauku zaļuma vidū izkaisītās, palmu un akāciju ieskautās mājas šķita kā milzu pērles, rubīni un safīri.
No torņa virsotnes Ramzesam pavērās skats, kas saistīja viņa uzmanību. Viņš ievēroja, ka ēkas tempļu tuvumā ir visskaistākās un tīrumos ap tām strādā vairāk cilvēku,
«Priesteriem ir visbagātākās muižas!..» viņš atcerējās un vēlreiz pārlaida acis tempļiem un svētnīcām, kas bija redzamas no torņa.
Bet, tā kā princis bija izlīdzis ar Herhoru un nevarēja iztikt bez priesteru pakalpojumiem, viņam negribējās par to domāt.
Nākamajās dienās godātais Snofru sarīkoja troņmantniekam medības Atribijas pilsētas austrumu apkaimē. Sākumā viņi kanālu krastos šāva putnus ar lokiem vai ķēra tos milzīgās cilpās, sagūstot vairākus desmitus uzreiz, vai arī laida putniem virsū piekūnus. Pēc tam princis un viņa svīta devās dziļāk austrumu tuksnesī — un sākās lielās zvēru medības ar suņiem un panteru; dažās dienās viņi nogalināja vai sagūstīja simtiem dzīvnieku.
Kad godājamais Snofru manīja, ka troņmantniekam apnikušas izpriecas zem klajas debess un nakšņošana teltīs, viņš pārtrauca medības un atgriezās ar saviem viesiem Atribijā.
Viņi ieradās pilsētā ap četriem pēcpusdienā, un nomarhs ielūdza visus savā pilī uz mielastu.
Snofru pats pavadīja princi līdz vannai, gaidīja, kamēr tas atveldzēsies, un pats no sava šķirstiņa ņēma mirres Ramzesa iesvaidīšanai. Tad viņš uzraudzīja frizieri, kas kārtoja troņmantniekam matus, un beidzot, ceļos nometies, lūdza princi žēlīgi pieņemt jaunas drānas.
Tas bija tikko noausts un Izrakstīts krekls, ar pērlēm nošūts priekšauts un ar zeltu caurausts apmetnis no ļoti izturīga, bet tik smalka un mīksta auduma, ka to varēja saņemt plaukstā.
Troņmantnieks laipni piekrita un izteicās, ka vēl nekad neesot saņēmis tik skaistu dāvanu.
Saule jau bija norietējusi, kad nomarhs ieveda Ramzesu dzīru zālē.
Tas bija liels, kolonnu ieskauts un ar mozaīku izlikts pagalms. Sienas klāja gleznojumi, kas attēloja Snofru priekšteču dzīves ainas — karagājienus, jūrasbraucienus un medības. Jumta vietā virs pagalma plivinājās milzīgs tauriņš ar košiem spārniem, kurus gaisa atsvaidzināšanai kustināja neredzami vergi. Bronzas gaismekļos, kas bija piestiprināti pie kolonnām, dega spožas lāpas, izplatīdamas smaržainus dūmus.
Zāle bija sadalīta divās daļās: viena puse bija tukša, otrā stāvēja galdiņi un krēsli mielasta dalībniekiem. Dziļumā atradās paaugstinājums, uz kura zem krāšņas telts pavērtām sienām bija sagatavots galds un zvilnis Ramzesam.
Pie katra galdiņa stāvēja lielas vāzes ar palmām, akācijām un vīģeskokiem. Troņmantnieka galdu iekļāva skujkoki, kas izplatīja dziedinošu smaržu.
Sanākušie viesi sagaidīja princi ar līksmiem saucieniem. Kad Ramzess ieņēma vietu zem baldahīna, no kurienes bija pārskatāma visa zāle, viņa svīta nosēdās pie galdiem.
Ieskanējās arfa. Zālē ienāca sievietes krāšņos, gaisīgos tērpos, ar atsegtām krūtīm, kas zaigoja dārgakmeņu rotās. Četras visdaiļākās meitenes ielenca Ramzesu, citas piesēdās pie viņa svītas augstmaņiem.
Gaisā virmoja rožu, kreimeņu un vijolīšu aromāts. Ramzess juta, ka deniņos viņam iedunas asinis.
Vergi un verdzenes baltos, rožainos un gaišzilos kreklos sāka iznēsāt saldumus, ceptus putnus, medījumus, zivis, vīnu un augļus, kā arī ziedu vainagus, kurus dzīrotai! lika galvā. Milzīgais tauriņš vēcināja spārnus aizvien ātrāk. Tukšajā zāles daļā sākās izrāde: uzstājās dejotājas, vingrotāji, āksti un, burvju mākslinieki. Ja kāds izrādīja sevišķu veiklību, skatītāji meta viņam, ziedus no saviem, vainagiem vai zelta gredzenus.
Mielasts ilga vairākas stundas, to pārtrauca saucieni par godu troņmantniekam, nomarham un viņa ģimenei.
Ramzesu, kurš bija atlaidies ar lauvas ādu pārklātajā zvilni, apkalpoja četras dāmas. Viena ap vēdina ja viņu ar vēdekli, otra mainīja ziedu vainagus uz galvas, abas pārējās pienesa ēdienus. Mielasta beigās tā, ar kura princis bija labprātāk runājies, atnesa viņam vīna kausu. Pusi Ramzess iemalkoja pats, atlikušo pasniedza viņai un, kad meitene izdzēra, noskūpstīja viņu uz lūpām.
Tad vergi veikli nodzēsa lāpas, tauriņš mitējās plivina! spārnus, un tumšajā zālē iestājās klusums, kuru palaikam pārtrauca vienīgi nervozi sieviešu smiekli.
Pēkšņi atskanēja skubīgu soļu dipoņa un piesmakuši vīrieša balss:
— Laidiet mani!.. Kur troņmantnieks? Kur troņmantnieks?…
Zālē sacēlās kņada. Sievietes Izbailēs raudāja, vīrieši kliedza:
— Kas tur bļaustās? Atentāts pret troņmantnieku?! Ei, sardze!..
Bija dzirdama plīstošu trauku šķindoņa, lūstošu krēslu brakšķēšana.
Kur troņmantnieks? — auroja svešinieks,
Sardze! Sargiet troņmantnieku! skanēja no zāles.
— Iededziet gaismu! — atskanēja troņmantnieka jauneklīgā balss, — Kas mani meklē? Esmu šeit!
Tika ienestas lāpas. Zālē mētājās apgāzti un salauzti galdi un krēsli, aiz kuriem slēpās dzīrotāji. Uz paaugstinājuma troņmantnieks rāvās laukā no sieviešu rokām, kas centās viņu noturēt. Tutmoss sajauktā parūkā, pacēlis bronzas krūku, bija gatavs belzt pa galvu ikvienam, kas tuvotos Ramzesam. Durvīs parādījās vairāki ar zobeniem apbruņoti kareivji:
— Kas tas ir? Kas te ielauzies? — pārbiedētais nomarhs kliedza.
Beidzot visi ieraudzīja satraukuma vaininieku, Kāds milzīga auguma kails, dubļiem notašķīts cilvēks ar asiņainām švīkām, uz muguras tupēja uz ceļiem pie paša paaugstinājuma, rokas pret troņmantnieku pastiepis,
— Lūk, slepkava! — nomarhs iebļāvās. — Ņemiet viņu ciet!
Tutmoss pacēla savu krūku, pie durvīm stāvošie kareivji metās pie paaugstinājuma. Savainotais cilvēks, pieplakdams ar pieri pie zemes,
iesaucās:
— Apžēlojies, Ēģiptes Saule!..
Kareivji jau grasījās viņu sagrābt, kad Ramzess, izrāvies no sieviešu rokām, piegāja pie nabaga,
— Neaiztieciet viņu! — princis uzsauca kareivjiem. — Ko tev vajag no manis? — viņš jautāja milzim.
— Gribu pastāstīt par pārestībām, valdniek … Snofru, piegājis pie troņmantnieka, pačukstēja viņam:
— Tas Ir hikss. Paraugies uz viņa pinkaino bārdu un matiem … Turklāt nekaunība, ar kādu viņš ielauzies šeit, pierāda, ka šis noziedznieks nav dzimis ēģiptietis…
— Kas tu tāds esi? — Ramzess vaicāja.
Esmu Bakura, no zemesracēju nodaļas. Mums pašlaik nav darba, tālab nomarhs Teti lika mums…
Tas ir dzērājs un vājprātis!.. — saniknotais Snofru čukstēja troņmantniekam ausī. — Kā viņš runā ar tevi, valdniek ….
Taču Ramzess tā palūkojās uz nomarhu, ka tas, iztapīgi paklanījies, pakāpās atpakaļ.
Ko jums lika godājamais Teti? — troņmantnieks jautāja Bakuram.
Viņš lika mums, valdniek, staigāt gar Nīlas krastu, mesties ūdenī, apstāties krustcelēs un kliegt tev par godu. Un solīja samaksāt, kas pienākas… Bet nu jau divi mēneši, valdniek, kopš neesam neko saņēmuši! Nedz miežu plāceņus, nedz zivis, nedz olīveļļu, lai iesvaidītos.
— Ko tu par to sacīsi? — princis vērsās pie nomarha.
— Dzērājs un slepkavnieks! Bezkaunīgs melis! — Snofru izsaucās.
— Ko tad jūs kliedzāt man par godu?
— Kā tika pavēlēts! — milzis atteica. — Mana sieva un meita kliedza kopā ar citiem: «Lai dzīvo mūžos!» — bet es lēcu ūdenī un metu vainagus tavā laivā. Par to man bija jāsaņem, pusdebens. Un, kad tev labpatika visžēlīgi iebraukt Atribijas pilsētā, man pavēlēja mesties zem zirgu pakaviem un apturēt kaujasratus.. Troņmantnieks iesmējās.
— Nudien, — viņš sacīja, — es gan nedomāju, ka mūsu. dzīrošana beigsies tik jautri! …. Un cik tev samaksāja par to, ka meties zem kaujasratiem?
— Man solīja trīs debenus, bet nesamaksāja neko — nedz man, nedz sievai, nedz meitai. Un visai nodaļai lika badoties veselus trīs mēnešus»
— No kā jūs pārtiekat?
No žēlastības dāvanām vai no tā, ko nopelnām pie zemniekiem, Gaužā trūkuma dēļ mēs trīsreiz dumpojāmies un gribējām atgriezties mājās, bet virsnieki un rakstveži vai nu solīja mums samaksāt, vai arī pavēlēja mūs iekaustīt…
Par šiem kliedzieniem man par godu, — troņmantnieks smiedamies piebilda.
Jā, valdniek… Vakar mums bija pats lielākais dumpis, par ko godājamais nomarhs Snofru lika piekaut katru desmito, Dabūja visi, bet visvairāk tika man, tālab ka esmu milzonīgs un man jābaro vēl divas mutes: sieva un meita. Piekaustīts izrāvos viņiem no rokām, lai nokristu uz vēdera tavā priekšā un izsacītu tev mūsu žēlabas. Sit mūs, ja esam vainīgi, bet lai rakstveži izmaksā mums, kas pienākas, citādi mēs nomirsim badā, mēs paši un mūsu bērni…
Tas ir apsēstais! — Snofru iesaucās. — Palūkojieties, justi augstība, kādus zaudējumus viņš man sagādājis … Ne desmit talantu es vairs nedabūtu par šiem galdiem, bļodām un krūkām!
Dzīrotāji, mazliet atguvušies, sāka kurnēt.
— Tas ir kaut kāds laupītājs! … — čukstēja viesi, — Skatieties, tas patiešām ir bikss… Viņā vēl kūsā tās nolādētās asinis, kas bija viņa senčiem, kad tie Izpostīja Ēģipti… Tik dārgas mēbeles … Tik krāšņi trauki sašķaidīti drumslās!..
— Viens neatalgotu strādnieku dumpis nodara valstij — vairāk ļaunuma, nekā vērtas visas šīs bagātības, — Ramzess skarbi noteica.
— Svēti vārdi!.. Vajag tos uzrakstīt uz pieminekļiem! — skanēja balsis no viesu vidus. — Dumpis atrauj cilvēkus no darba un apbēdina ķēniņa sirdi… Nav pieļaujams, ka strādnieki divus mēnešus nesaņem algu…
Princis ar neslēptu nicinājumu palūkojās uz mainīgām debesīm līdzīgajiem galminiekiem un bargi vērsās pie nomarha:
— Uzticu tev šo savainoto cilvēku. Esmu drošs, ka viņam ne mats no galvas nenokritīs. Rīt pat vēlos redzēt viņa nodaļu un pārbaudīt, vai tā ir taisnība, ko viņš sacījis.
Pēc šiem vārdiem troņmantnieks izgāja, atstādams nomarhu un viesus pilnīgā apjukumā.
Nākošajā dienā princis, ar Tutmosa palīdzību ģērbdamies, jautāja viņam:
— Vai strādnieki atnākuši?
— Jā, valdniek. Viņi kopš rītausmas gaida tavus rīkojumus…
— Un tas… Bakura — kopā ar viņiem? Tutmoss saviebās un atteica:
— Noticis kas dīvains: godājamais Snofru licis viņu ieslodzīt savas pils tukšajā pagrabā. Un, lūk, šis nelietis, būdams bezgala stiprs, izlauzis durvis uz otru pagrabu, kur stāvēja vīns, apgāzis vairākas vērtīgas krūkas un tā apdzēries, ka…
— Kas ir ar viņu? — Ramzess jautāja.
— Ka … nomiris.
— Un tu tici, — princis iesaucās, — ka viņš nomiris no vīna?…
— Ir vien jātic, jo nav pierādījumu, ka viņu nogalinājuši, — Tutmoss atbildēja.
— Bet es tos sameklēšu!.. — Ramzess iekliedzās.
Viņš sāka skraidīt pa istabu, sprauslādams kā aizkaitināts lauvēns. Kad troņmantnieks bija nomierinājies, Tutmoss sacīja:
— Nemeklē, valdniek, vainu tur, kur tā nav redzama; tu pat lieciniekus neatradīsi. Ja kāds patiešām nožņaudzis šo strādnieku pēc nomarha pavēles — viņš neatzīsies. Pats nelaiķis arī neko nepateiks, Un ko gan nozīmē viņa sūdzība par nomarhu! Neviena tiesa nesāks izmeklēšanu…
— Bet ja es pavēlēšu?… — troņmantnieks jautāja.
— Tādā gadījumā viņi izdarīs izmeklēšanu un pierādīs Snofru nevainību. Tu, valdniek, jutīsies neveikli, bet visi nomarhi, viņu radinieki un kalpotāji kļūs tavi ienaidnieki.
Troņmantnieks stāvēja istabas vidū, domās nogrimis.
— Galu galā, — Tutmoss sacīja, — viss it kā liecina par to, ka nelaimīgais Bakura bijis dzērājs un vājprātis, taču galvenais — svešzemnieks, Vai tad īsts, saprātīgs ēģiptietis, pat ja viņam gadu nemaksātu algu un viņš būtu divtik pamatīgi noslānīts, uzdrošinātos ielauzties nomarha pilī un aurot pēc troņmantnieka? …
Ramzess nodūra galvu un, redzēdams, ka blakusistabā stāv galminieki, sacīja klusinātā balsī: — Zini, Tutmos, kopš esmu devies šai ceļojumā, Ēģipte man šķiet pavisam cita. Dažkārt es vaicāju sev, vai neesmu svešā zemē. Dažkārt manu sirdi pārņem nemiers: es jūtu, ka man acis aizklāj tāds kā plīvurs, līdzās notiek visādas neģēlības, bet es tās neredzu ….
— Ir nepūlies tās saskatīt, jo tad tev liksies, ka mūs visus sūta uz akmeņlauztuvēm! — smiedamies atbildēja Tutmoss. — Atceries: nomarhs un ierēdņi ir tava ganāmpulka gani. Ja kāds izslauks sev krūzi piena vai nokaus aitu, tu taču nenogalināsi viņu un nepadzīs!. Aitu tev ir daudz, bet atrast ganus — grūti.
Troņmantnieks, jau saģērbies, pārgāja uz pieņemšanas zāli, kur bija sapulcējusies viņa svīta: priesteri, virsnieki un ierēdņi. Kopā ar viņiem princis atstāja pili un devās uz iekšējo pagalmu.
Tas bija plašs laukums, apstādīts ar akācijām, kuru paēnā Ramzesu gaidīja strādnieki. Atskanot taurei, viss bars pietrūkās kājās un nostājās piecās rindās.
Ramzess, spožas augstmaņu svītas ielenkts, pēkšņi apstājās, gribēdams iztālēm palūkoties uz zemesracējiem. Visiem bija baltas cepurītes galvā un tādi paši gurnauti. Viegli varēja atšķirt brūnos ēģiptiešus, melnos nēģerus, dzeltenos aziātus, baltos Lībijas un Vidusjūras salu iedzīvotājus.
Pirmajā rindā stāvēja zemesracēji ar cērtēm, otrajā — ar kapļiem, trešajā — ar lāpstām. Ceturto rindu veidoja nesēji, katrs no viņiem turēja lauzni un divus spaiņus, piekto — arī nesēji, taču ar lielām nesamkastēm, pa diviem cilvēkiem uz katru. Ar tām viņi nesa projām izrakto zemi.
Kādus divdesmit soļus viņiem priekšā stāvēja meistari; katram rokās bija resna kārts un liels koka cirkulis vai stūrenis.
Kad Ramzess piegāja viņiem klāt, tie nokliedza kori: — Lai tu dzīvo mūžos! — un, noslīguši ceļos, krita uz vaiga. Troņmantnieks lika viņiem piecelties, bet pats joprojām viņus uzmanīgi vēroja.
Tie bija veselīgi, stipri cilvēki, kas neizskatījās pēc tādiem., kuri divus mēnešus pārtikuši no žēlastības dāvanām.
Pie troņmantnieka pienāca nomarhs Snofru ar svītu. Taču Ramzess, izlikdamies, ka nemana viņu, griezās pie kāda no meistariem:
— Jūs esat zemesracēji?
Desmitnieks nokrita pie zemes un klusēja.
Princis paraustīja piecus un uzsauca strādniekiem:
— Vai jūs no Sehemas?
— Esam zemesracēji no Sehemas! — visi atbildēja korī.
— Vai algu saņēmāt?
— Saņēmām — esam paēduši un laimīgi ķēniņa kalpi, — atbildēja koris, skaldīdams katru vārdu.
— Apkārt griezties! — troņmantnieks nokomandēja. Strādnieki pagriezās. Gandrīz katram uz muguras bija dziļas un biežas nūju sitienu rētas, taču svaigu švīku nebija.
«Mani krāpj!» troņmantnieks nodomāja. Viņš lika strādniekiem atgriezties kazarmās un, joprojām neievērodams nomarhu, devās atpakaļ uz pili.
— Vai arī tu man sacīsi, — viņš pa ceļam uzrunāja Tutmosu, — ka šie cilvēki ir strādnieki no Sehemas?
— Viņi taču paši tev pateica! — adjutants atbildēja. Ramzess lika atvest zirgu un aizjāja pie saviem pulkiem, kuru nometne atradās ārpus pilsētas.
Visu dienu viņš pavadīja, apmācīdams kareivjus. Ap pusdienlaiku mācību laukumā nomarha vadībā ieradās kādi pārdesmit nesēji ar teltīm, traukiem, ēdieniem un vīnu. Taču troņmantnieks aizsūtīja viņus atpakaļ uz Atribiju un, kad pienāca ēšanas reize kareivjiem, lika arī sev pasniegt auzu plāceņus ar kaltētu gaļu.
Tie bija lībiešu algotņu pulki. Kad troņmantnieks vakarā pavēlēja viņiem nolikt pie malas ieročus un atvadījās no viņiem, šķita, ka virsnieki un kareivji zaudējuši prātu. Kliegdami: — Dzīvo mūžos! — tie skūpstīja viņam rokas un kājas, izveidoja no šķēpiem nestuves un dziedot aiznesa princi līdz pilsētai, pa ceļam cīnīdamies par godu nest viņu uz pleciem.
Nomarhs un provinces ierēdņi, redzēdami lībiešu barbaru kvēlo mīlestību uz troņmantnieku un prinča labvēlīgo attieksmi pret viņiem, sāka uztraukties.
— Lūk, tas ir valdnieks!.. — lielais rakstvedis čukstēja Snofru. — Ja vien viņš gribētu, šie ļaudis sašķaidītu ar zobeniem mūs un mūsu bērnus…
Sarūgtinātais nomarhs nopūtās, domās vērsdamies pie dieviem un nododams sevi viņu žēlsirdīgajai gādībai.
Vēlu naktī Ramzess atgriezās savā pilī, kur kalpotāji paziņoja, ka viņam ierādīta cita guļamistaba.
— Kādēļ?
— Tādēļ, ka tai guļamistabā manīta indīga čūska, kas noslēpušies tā, ka to nav iespējams atrast.
Jaunā guļamistaba atradās ēkas spārnā, kas piekļāvās nomarha mājai. Tā bija četrstūraina telpa, ko apņēma kolonnas. Alabastra sienas klāja apgleznoti plakanciļņi, kuri lejasdaļā attēloja augus vāzēs, bet augšā — olīvlapu un laurlapu vītnes.
Gandrīz vidū stāvēja plata, ar melnkoku, ziloņkaulu un zeltu rotāta guļvieta. Istabu apgaismoja divas smaržīgas lāpas. Zem kolonādes bija novietoti galdiņi ar vīnu, ēdieniem un rožu vainagiem. Griestos vīdēja liela, ar audeklu aizvilkta četrstūra atvere.
Iegājis vannā, Ramzess atlaidās mīkstajā guļvietā. Kalpotāji bija aizklīduši uz attālākām Istabām. Lāpas izkvēloja. Guļamistabā Ieplūda vēsa vēja pūsma, pilna ziedu aromāta. Kaut kur augšā ieskanējās klusināta arfu mūzika.
Ramzess pacēla galvu.
Griestu atverē pazibēja plata gaismas strēle, spilgta un reizē liega. Brīdi vēlāk augšā parādījās zelta laiva ar ziedu lapeni; tās stabi bija apvīti ar rožu vītnēm, bet jumts Izpušķots ar vijolītēm un lotosiem. Iekārta auklās, kuras rotāja zaļumi, zelta laiva klusi nolaidās uz grīdas; no ziediem Iznāca kaila, brīnumdaiļa meitene. Viņas klaidā palaistie dzintarkrāsas mati skurbinoši smaržoja,
Izkāpusi no savas gaisa laivas, viņa noslīga Ramzesa priekšā uz ceļiem.
— Tu esi Snofru meita? — troņmantnieks viņai jautāja.
Tu uzminēji, valdniek.
Un tomēr atnāci pie manis?
— Lūgt, lai tu piedod manam tēvam… Viņš ir nelaimīgs! … Kopš pusdienas lej asaras, pīšļos gulēdams…
Un, ja es nepiedošu viņam, tu aiziesi?
Nē, — klusu nočukstēja meitene.
Ramzess piekļuva viņu sev un kaislīgi noskūpstīja. Viņa acis kvēloja.
Par to es piedošu viņam, — viņš sacīja.
Ai, cik tu labs! — meitene iesaucās, pieglauzdamās troņmantniekam. Tad piebilda labinādamās; — Un tu pavēlēsi atmaksāt zaudējumus, kurus viņam sagādājis tas vājprātīgais strādnieks?
Pavēlēšu.
Un ņemsi mani uz savu pili? Ramzess palūkojās viņā.
Ņemšu, jo esi daiļa,
— Patiešām? — viņa atteica, mezdamās princim ap kaklu. — Ieskaties manī labāk… Ēģiptes skaistuļu vidū es ieņemu tikai ceturto vietu.
— Ko tas nozīmē?
— Memfisā vai Memfisas tuvumā dzīvo tava pirmā… Par laimi, viņa ir jūdiete! Sehemā — otrā…
— Es nekā par to nezinu, — Ramzess piebilda,
— Ak tu, nelaimīgais balodīt! Tu droši vien nezini arī par trešo, kas palika Onu?…
— Vai tad arī viņa pieder pie mana nama?…
— Nepateicīgais! — iesaucās skaistule, iesizdama viņam ar lotosziedu. — Pēc mēneša tu sacīsi to pašu par mani… Bet es neļaušu sev pāri darīt…
— Tāpat kā tavs tēvs…
— Tu vēl neesi piedevis viņam?… Atceries, es aiziešu …
— Paliec jel… paliec!..
Nākošajā dienā troņmantnieks piedalījās mielastā, kuru viņam par godu bija sarīkojis Snofru, atklāti uzslavēja viņa provinces pārvaldīšanu un, atalgojot par zaudējumiem, ko bija sagādājis piedzērušais strādnieks, uzdāvāja pusi trauku un piederumu, kurus bija saņēmis Onu pilsētā.
Šo dāvanu otru pusi dabūja nomarha meita, daiļā ībiba, jau kā troņmantnieka galmadāma. Turklāt viņa lika sev izsniegt no Ramzesa kases piecus talantus tērpiem, zirgiem un verdzenēm.
Vakarā princis žāvādamies sacīja Tutmosam:
— Faraons, mans tēvs, atklāja man kādu dižu patiesību: sievietes maksā lielu naudu!
— Ļaunāk ir, ja viņu nav, — švīts atbildēja.
— Man viņas ir četras, un es pat nezinu, kā tas noticis. Divas es varētu atdot tev.
Vai arī Saru?
Viņu — nē, īpaši, ja viņai piedzims dēls.
— Ja dosi šīm drostaliņām labu pūru, vīri viņām atradīsies.
Troņmantnieks atkal nožāvājās.
— Man netīk runāt par pūru, — viņš sacīja. — A-a-a! Kāda laime, ka beidzot izraušos no šejienes un dzīvošu starp priesteriem…
— Tu patiešām to darīsi?
— Man tas jādara. Galu galā varbūt uzzināšu no viņiem, kādēļ faraoni slīgst nabadzībā..; A-a-a! Nu — un pie reizes atpūtīšos…