Netālu no Būbastijas pilsētas atradās liels dievietes Hathoras templis.
Pauni mēnesī (marts — aprīlis), pavasara ekvinokcijas laikā ap desmitiem vakarā, kad Sīriuss sliecās uz norietu, pie tempļa vārtiem apstājās divi priesteri, kuri, liekas, bija atnākuši no tālienes. Viņiem sekoja grēknožēlnieks. Viņš gāja basām kājām, galvu nokaisījis pelniem, seju aizklājis ar raupju audekla gabalu.
Lai gan nakts bija gaiša, arī priesteru vaibstus nevarēja saskatīt. Pār viņiem krita ēna no divām milzīgam statujām, kas attēloja dievieti ar govs galvu; dieviete uzraudzīja ieeju templī un ar savu žēlsirdīgo skatienu sargāja Imu-henta nomu no mēra, sausuma un dienvidu vējiem.
Brīdi atpūties, grēknožēlnieks pieplaka ar krūtīm pie zemes un ilgi lūdza dievu. Tad piecēlās, paņēma vara āmuriņu un pieklaudzināja pie vārtiem. Varena zvanoņa pārvēlās pār visiem pagalmiem, nogranda pret biezajiem tempļa mūriem un pārbrāza pār kviešu druvām, par zemnieku kleķa būdām, pār sudrabainajiem Nīlas ūdeņiem, kur vārām klaigām atsaucās iztramdītie putni.
Beidzot aiz vārtiem kļuva sadzirdama čaboņa un kāds ievaicājās:
Kas mūs modina?
Dieva kalps Ramzess, — grēknožēlnieks atbildēja.
Kāpēc esi atnācis?
Pēc gudrības gaismas.
Kādas tev uz to tiesības?
— Esmu iesvētīts zemākā garīdznieku kārtā un lielo procesiju laikā templī nesu lāpu.
Vārti plaši atdarījās. Uz sliekšņa stāvēja priesteris baltās drānās. Pastiepis roku, viņš lēni un skaidri sacīja:
— Ienāc! Un, kad pārkāpsi šo slieksni, lai miers iemājo tavā dvēselē un lai piepildās līgojumi, kurus tu pazemīgā lūgšanā raidi dieviem!
Kad grēknožēlnieks nokrita pie viņa kājām, priesteris, mezdams noslēpumainas zīmes virs viņa galvas, nočukstēja:
— Tā vārdā, kurš ir, bija un būs… kurš visu radījis … kura elpa piepilda redzamo un neredzamo pasauli un ir mūžīgā dzīvošana…
Un, kad vārti aizdarījās, priesteris paņēma Ramzesu pie rokas un tumsā starp milzīgām priekštelpas kolonnām aizveda.uz viņam paredzēto mitekli. Tā bija neliela celle, ko apgaismoja kvēpeklis. Uz akmens grīdas bija nomests siena klēpis, kaktā stāvēja ūdenskrūka, bet līdzās bija nolikts miežu plācenis.
Redzu, ka šeit es tiešām atpūtīšos no nomarhu viesmīlības! — Ramzess līksmi iesaucās.
Domā par mūžību! — priesteris noteica un devās projām.
Princi nepatīkami aizskāra šī atbilde. Lai gan viņš bija izsalcis, viņš neēda plāceni un nedzēra arī ūdeni. Nosēdies uz siena klēpja un raudzīdamies uz savām savainotajām kājām, viņš domāja: «Kādēļ es šurp atnācu?… Kādēļ labprātīgi atteicos no sava augstā stāvokļa?…»
Celles kailās sienas atsauca viņam atmiņā zēnības gadus, kas bija pavadīti priesteru skolā. Cik gan sitienu viņš tur bija saņēmis! Cik naktis nogulējis par sodu uz akmens grīdas! Un tagad viņu atkal pārņēma senais ienaids un bailes no bargajiem priesteriem, kuri uz visiem viņa jautājumiem un lūgumiem vienādi atbildēja: «Domā par mūžību!»
Pēc vairākiem trokšņainas dzīves mēnešiem nonākt tādā klusumā, apmainīt prinča galmu pret tumsību un vientulību un, aizmirstot dzīres, sievietes un mūziku, ieslēgties drūmajos akmens mūros…
— Esmu zaudējis prātu!.. Esmu zaudējis prātu!.. — Ramzess atkārtoja.
Kādā brīdī princis jau grasījās pamest templi, taču atturēja doma, ka viņam var neatdarīt vārtus. Netīrumi, kas klāja kājas, pelni, kas bira no matiem, raupjais grēknožēlnieka krekls — viss iedvesa viņam riebumu. Kaut viņam būtu vismaz zobens!.. Bet vai šais drānās un šai vietā viņš to uzdrošinātos lietot?…
Ramzess sajuta nepārvaramas bailes, un tas viņu atskurbināja. Viņš atcerējās, ka tempļos dievi uzsūta cilvēkiem šīs bijīgās trīsas un ka tās ir atklāsmes sākums.
«Es taču esmu vietvaldis un troņmantnieks,» viņš nodomāja, «kas man var šeit ko nodarīt?…»
Ramzess piecēlās un izgāja no celles. Viņš nonāca lielā, kolonnām apjoztā pagalmā. Spoži mirdzēja zvaigznes, pagalma vienā galā bija redzami milzīgi piloni, otrā — atvērti tempļa vārti.
Viņš devās turp. Šeit valdīja tumsa, un vienīgi kaut kur tālumā, it kā karādamies gaisā, dega vairāki gaismekļi. Starp ieeju un ugunīm slējās biezas kolonnas, kuru kapiteļi izplūda nakts melnumā. Dziļumā, dažu soļu attālumā no viņa, neskaidri vīdēja dievietes varenās kājas un rokas, kas atbalstījās uz ceļiem, no kuriem vāri atspīdēja gaismekļa mirgojums.
Pēkšņi Ramzess izdzirda čaboņu. No tālienes, no sānu altāra, iznira virkne baltu stāvu, kuri virzījās pa pāriem. Tā bija priesteru nakts procesija dievietei par godu. Viņi dziedāja divos koros. Priesteru balsis, iesākumā neskaidras, kļuva aizvien varenākas, tā ka bija dzirdams ikviens vārds, bet, procesijai attālinoties, tās izkliedējās starp kolonnām, aprima un pēdīgi noklusa.
Pirmais koris: — Esmu tas, kas radījis debesis un zemi un piepildījis tās ar dzīvu radību.
Otrais koris: — Esmu tas, kas radījis ūdeni un lielos plūdus, kas devis māti vērsim — visa esošā tēvam.
Pirmais koris: — Esmu tas, kas radījis debesis un to velvju noslēpumu un licis iemājot tur dievu dvēselēm.
Otrais koris: — Esmu tas, kas, acis atdarīdams, visu piepilda ar gaismu un aizdarīdams visu ietin tumsā.
Pirmais koris: — Nīlas ūdeņi plūst pēc viņa pavēles…
Otrais koris: — Bet dievi nezina viņa vārdu.
«Šie cilvēki ne tikai ēd, dzer un krāj bagātības,» Ramzess nodomāja, «viņi patiesi kalpo dieviem pat naktī. Taču kāds no tā labums statujai?…»
Princis ne vienreiz vien bija redzējis robežsargātāju dievu statujas, kuras apmētāja ar dubļiem kaimiņu noma iedzīvotāji vai apšaudīja ar lokiem svešzemju kareivju pulki. Ja dievi pacietīgi panes pulgošanu, diez vai viņus aizkustina lūgšanas un procesijas. «Un kurš gan redzējis dievus?» viņš sev jautāja.
Tempļa milzīgie apmēri, tā neskaitāmās kolonnas, gaismekļi, kas dega statujas priekšā, — viss saistīja Ramzesu. Viņam gribējās iepazīt šo noslēpumaino tumsu, un viņš devās uz priekšu.
Pēkšņi Ramzesam likās, it kā viņa pakausim liegi pieskartos kāda roka … Viņš atskatījās … Neviena nebija… Viņš gāja tālāk.
Šoreiz rokas apķēra viņa galvu un liela plauksta uzgula uz pleca…
— Kas tu esi? — princis iekliedzās un metās pie kolonnām, taču paklupa un tikko nepakrita — kāds bija saķēris viņu aiz kājām.
Ramzesu atkal sagrāba bailes, vēl lielākas nekā cellē, un viņš kā neprātīgs sāka skriet, uzgrūzdamies kolonnām, kuras, šķiet, tīšām aizkrustoja viņam ceļu. Tumsa apņēma viņu no visām pusēm.
— Ak, svētā dieviete, glāb!.. — viņš nočukstēja.
Un tūdaļ pat apstājās: dažus soļus no viņa bija plaši atdarīti tempļa vārti, kuros raudzījās zvaigžņotas debesis. Viņš pagriezās — gigantisko kolonnu meža vidū dega gaismekļi, un to mirgojums vāri atspīdēja no dievietes Hathoras bronzas ceļiem. Princis atgriezās savā cellē uzbudināts un satriekts. Sirds sitās krūtīs kā cilpā sagūstīts putns. Pirmoreiz kopš daudziem gadiem viņš nokrita pie zemes un sāka kvēli lūgt žēlsirdību un piedošanu.
— Tu tapsi uzklausīts! — pār viņu atskanēja tīkama balss.
Ramzess strauji pacēla galvu, taču cellē neviena nebija. Tad viņš sāka lūgt dievu vēl kvēlāk un tā arī aizmiga, pieplacis ar seju pie akmens grīdas.
Nākošajā dienā princis pamodās, būdams cits cilvēks: viņš bija izjutis dievu varu un saņēmis cerību uz piedošanu.
Kopš tās nakts Ramzess dedzīgi un ar patiesu ticību nodevās dievbijīgiem pārbaudījumiem. Viņš ļāva noskūt sev matus, ietērpās priestera drānās, ilgi lūdza dievu savā cellē un četrreiz diennaktī dziedāja visjaunāko priestera korī. Iepriekšējā dzīve, pilna izpriecu, viņam šķita derdzīga, un princis ar šausmām domāja par neticību, ko bija ieguvis, uzturoties dižciltīgās jaunatnes un svešzemnieku vidū. Ja viņam tagad kāds ļautu izvēlēties troni vai priestera amatu, viņš nezinātu, kam dot priekšroku.
Kādu dienu tempļa virspriesteris paaicināja Ramzesu pie sevis un atgādināja, ka viņš esot atnācis ne tikai lūgt dievu, bet arī iepazīt gudrību.
Uzteicis Ramzesa dievbijīgo dzīvesveidu, kas ļāvis atbrīvoties no pasaulīgām rūpēm, priesteris lika viņam iepazīties ar tempļa skolām.
Drīzāk aiz paklausības nekā aiz ziņkārības princis tieši no virspriestera devās uz iekšējo pagalmu, kur atradās lasīšanas un rakstīšanas klase.
Tā bija liela zāle, kur gaisma iespīdēja pa atveri jumtā. Uz masām sēdēja kādi pārdesmit skolnieki ar vaskotiem dēlīšiem rokās. Viena siena bija no gluda alabastra. Pie tās stāvēja skolotājs un ar krāsainiem krītiņiem vilka rakstu zīmes.
Princim ienākot, skolnieki (gandrīz visi vienā vecumā ar viņu) nokrita pie zemes, bet skolotājs noliecies pārtrauca stundu, lai nolasītu jaunekļiem pamācību par zinību lielo nozīmi.
— Mani draugi, — viņš sacīja, — cilvēkam, kurš netiecas pēc gara gaismas, jāstrādā vienkāršs darbs un jā-piepūta acis. Turpretī tādam, kurš izprot zinību vērtību un tām nododas, Iespējams sasniegt jebkuru varu, jebkuru galma amatu. Ielāgojiet to! Paraugieties, cik nožēlojama ir dzīve tiem, kas neprot rakstīt! Kalējs ir melns, nokvēpis, rokas viņam ir tulznainas, un viņš dienu un nakti strādā. Akmeņkalis, lai piepildītu vēderu, apdauza pirkstus līdz asinīm. Mūrnieku, kas piešķir kapiteļiem lotoszieda veidu, dažkārt vējš norauj no jumta. Audējs augu dienu stāv uz ceļiem. Ieroču meistars mūždien ir ceļā: kolīdz vakarā pārrodas mājā, no rīta jau atkal steidz projām. Krāsotājam, kas apglezno mājokļu sienas, pirksti allaž ar krāsu notriepti. Bet ziņnesim, atvadoties no ģimenes, jāraksta testaments, jo viņam draud briesmas sastapt ceļā plēsīgus zvērus vai aziātus. Es jums parādīju, kāds liktenis ir dažādu amatu ļaudīm, jo gribu, lai jūs iemīlētu rakstīšanas mākslu. Tā ir svarīgāka par jebkuru citu iemaņu. Tas, kurš apguvis rakstīšanas mākslu, tiek godāts kopš bērnības, viņam uztic diženus darbus. Toties tas, kurš to nav apguvis, dzīvo trūkumā. Mācīties skolā ir tikpat grūti kā uzkāpt stāvā kalnā, taču skolas zinību jums pietiks veselai mūžībai. Tālab steidzieties iespējami ātrāk apgūt un iemīlēt tās. Rakstveža amats ir ķēnišķīgs amats: tintnīca un grāmata sniedz viņam prieku un bagātību!..
Pēc šīs odas zinībām, kuru ēģiptiešu skolnieki diendienā klausījās trīstūkstoš gadu no vietas, skolotājs paņēma krītu un sāka rakstīt uz alabastra sienas alfabētu. Katrs burts tika attēlots ar vairākām hieroglifiskām vai demotiskām zīmēm. Putna acs vai spalva apzīmēja burtu A, aita vai puķupods — burtu B, stāvošs cilvēks vai laiva — burtu K, čūska — R, sēdošs cilvēks vai zvaigzne — S.
Zīmju pārpilnības dēļ bija ārkārtīgi grūti iemācīt lasīt un rakstīt.
Ramzess pagura, klausīdamies vien; vienīgā izklaide bija, kad skolotājs kādam skolniekam lika uzzīmēt vai nosaukt burtu un slānīja viņu ar nūju, ja tas kļūdījās.
Atvadījies no skolotāja un skolniekiem, princis no rakstvežu skolas devās uz mērnieku skolu. Tur jaunekļus mācīja zīmēt plānus laukiem, kuriem lielākoties bija taisnstūra veids, un nivelēt zemi ar divu mērstieņu un stūreņa palīdzību. Šai pašā klasē mācīja rakstīt ciparus, kas bija tikpat sarežģīti kā hieroglifi un demotiskās zīmes, Vienkāršākās aritmētiskās darbības veidoja augstākā kursa programmu un tika veiktas ar lodītēm.
Ramzesam tas drīz vien apnika, un pagāja vairākas dienas, iekams viņš nolēma apmeklēt dziedniecības skolu.
Tā vienlaikus bija arī slimnīca, pareizāk sakot, liels, ēnains dārzs, kur auga smaržīgas zāles. Slimnieki šeit caurām dienām uzturējās laukā un saulē, gulēdami uz lavām, kurās matraču vietā bija nostiepts audekls.
Ramzess ienāca dziedināšanas pašā karstākajā brīdī. Vairāki pacienti peldējās caurteces dīķī, kādu iezieda ar smaržīgām ziedēm, citu apkvēpināja. Daži bija iemidzināti ar skatienu un roku kustībām. Kāds vaidēja — viņam ievilka izmežģīto kāju.
Smagi slimai sievietei priesteris sniedza krūzē mikstūru, teikdams:
— Nāc, brīnumdziedēkli, nāc, izdzen sāpes no manas sirds, no maniem locekļiem!
Princis dižā dziednieka pavadībā devās uz aptieku, kur kāds priesteris gatavoja dziedinošas zāles no augiem, medus, olīveļļas, no čūsku un ķirzaku ādas, no dzīvnieku kauliem un taukiem.
Ramzesam ienākot, priesteris nepacēla acu no sava darba. Svērdams un berzdams kaut kādas vielas, viņš murmināja lūgšanu:
Izdziedināja Isīdu, izdziedināja Isīdu, izdziedināja Horu… Ak, Isīda, lielā brīnumdare, izdziedini mani, atpestī no visām ļaunām, nelabām kaitēm, no dieva karstumiem un no dievietes karstumiem… Ak, Šanagat, Enagata dēls! Erukate! Kauarušagate!.. Paparuka, paparaka, paparuka…
— Ko viņš saka? — princis jautāja.
— Noslēpums, — dižais dziednieks atteica, pirkstu pielūpām pielikdams.
Kad viņi izgāja tukšajā pagalmā, Ramzess vaicāja dižajam dziedniekam:
— Saki man, svētais tēvs, — kas ir dziedniecības māksla un uz ko balstās ārstēšanas paņēmieni? Esmu dzirdējis, ka slimība ir ļaunais gars, kas iemājo cilvēkā un moka viņu, līdz dabū sev piemērotu barību, un ka viens ļaunais gars pārtiek no medus, cits — no olīveļļas, vēl cits — no dzīvnieku izdalījumiem. Tādēļ dziedniekam vispirms jāzina, kāds gars iemājojis slimniekā, un pēc tam — kāda barība viņam dodama, lai tas nemocītu cilvēku.
Priesteris iegrima domās, tad sacīja:
Kas ir slimība un kā tā pārņem cilvēku, to es tev nevaru pateikt, Ramzes. Taču paskaidrošu tev, jo tu jau esi šķīstījies, kā mēs nosakām zāles. Iedomājies, ka cilvēkam ir slimas aknas. Tad, lūk, mēs, priesteri, zinām, ka aknas atrodas Peneter-Devas zvaigznes ietekmē un ka dziedniecība atkarīga no šīs zvaigznes. Taču pastāv divas skolas: vieni apgalvo, ka cilvēkam ar slimām aknām jādod viss, pār ko Peneter-Devai ir vara, un proti: varš, lazurīts, ziedu, galvenokārt verbenu un baldriāna novārījumi, visbeidzot — ūbeles un āža dažādas ķermeņa daļas. Toties citi uzskata, ka slimas aknas jāārstē ar pretējiem līdzekļiem. Un, tā kā Peneter-Devas pretstats ir Sebeks, tad zāles būs dzīvsudrabs, smaragds un ahāts, lazdas un tūsklapes, kā arī pulverī saberztas vardes un pūces ķermeņa daļas. Bet tas vēl nav viss. Svarīga arī diena, mēnesis un dienas laiks, jo katru dienu un katru stundu ietekmē zvaigzne, kas vai nu pastiprina, vai pavājina zāļu iedarbību. Pēdīgi jāatceras, kāda zvaigzne un kāda zodiaka zīme ir labvēlīga slimniekam. Vienīgi tad, kad dziednieks to visu būs ņēmis vērā, viņš varēs nekļūdīgi noteikt vajadzīgās zāles.
Un vai visus slimniekus, kas ierodas templī, jūs izdziedināt?
Priesteris noliedzoši papurināja galvu.
— Nē, — viņš sacīja, — cilvēka prāts, kuram tik daudz jāaptver, var viegli kļūdīties. Un ļaunākais ir tas, ka skaudīgi gari, citu tempļu ģēniji, rūpēdamies par savu slavu, bieži vien traucē dziedniekam un izjauc viņa zāļu iedarbību. Tālab iznākums var būt dažāds: viens slimnieks pilnībā izveseļojas, otrs mazliet atspirgst, bet trešais paliek, kāds bijis. Lai gan ir gadījumi, kad slimnieks savārgst vēl vairāk un pat nomirst… Viss dievu ziņā!..
Ramzess klausījās uzmanīgi, tomēr sirdī bija spiests atzīt, ka daudz ko nesaprot. Un, atcerējies sava nāciena mērķi, jautāja dižajam dziedniekam:
Jums, svētie tēvi, bija jāatklāj man faraona valsts kases noslēpums. Vai tam ir kāds sakars ar visu, ko es redzēju?
Itin nekāds, — dziednieks atbildēja. — Valsts lietas mums ir svešas. Lūk, atbrauks svētais Pentuers — tas ir liels prātnieks, viņš noņems plīvuru no tavām acīm.
Ramzess atvadījās no dziednieka, ar vēl lielāku nepacietību gaidīdams, ko viņam parādīs.