Hathoras templis ar lielu godu sagaidīja Pentueru. Zemākie priesteri izgāja pusstundas ceļa attālumā viņam pretī, lai sveiktu augsto viesi. No visām Lejasēģiptes brīnumainajām vietām sabrauca daudz virspriesteru, lielo praviešu, dieva dēlu, lai dzirdētu gudrības vārdus. Dažas dienas vēlāk ieradās dižais priesteris Nofri un pravietis Mentesufiss.
Pentueru godināja ne tikai tādēļ, ka viņš bija kara ministra padomdevējs un, lai gan vēl samērā jauns, priesteru augstās padomes loceklis, bet arī tādēļ, ka viņš bija slavens visā Ēģiptē. Dievi bija apveltījuši viņu ar neparastu atmiņu, daiļrunību un apbrīnojamu gaišredzību. Ikvienā lietā un norisē viņš saskatīja ko tādu, kas citiem palika apslēpts, un prata to izskaidrot visiem saprotamā valodā. Uzzinājis, ka Pentuers noturēs reliģiskas svinības Hathoras templī, ne viens vien nomarhs un faraona augstmanis apskauda visnecilāko priesteri, kurš dzirdēs viņa iedvesmas pilnos vārdus.
Priesteri, kas bija izgājuši uz ceļa sveikt Pentueru, domāja, ka augstais viesis ieradīsies galma kaujasratos vai nestuvēs, kuras nesīs astoņi vergi. Cik liels gan bija viņu pārsteigums, kad viņi ieraudzīja kalsnu askētu ar kailu galvu, raupjā kreklā vientulīgi jājam uz ēzeļmātes un jo pazemīgi viņus sveicinām!
Kad viņu aizveda uz templi, viņš upurēja dievietei un tūlīt pat devās aplūkot vietu, kur jānotiek svinībām.
Kopš tā brīža Pentueru neredzēja, taču pašā templī un pagalmos sākās neparasta rosība. Tika savesti dažnedažādi dārgi trauki, graudi, tērpi, sadzīti vairāki simti zemnieku un strādnieku. Pentuers ieslēdzās ar viņiem svinībām paredzētajā pagalmā un sāka rīkoties. Pēc astoņu dienu darba viņš pavēstīja Hathoras tempļa virspriesterim, ka viss ir sagatavots.
Visu šo laiku princis Ramzess, uzturēdamies savā cellē, nodevās lūgšanām un gavēšanai. Pēdīgi kādu dienu trijos pēcpusdienā pie viņa ieradās, soļodami pāros, desmit priesteri un ielūdza viņu uz svinībām.
Tempļa priekštelpā princi sveica vecākie priesteri un kopā ar viņu nokvēpināja vīraku dievietes Hathoras milzīgās statujas priekšā. Tad viņi nogriezās šaurā un zemā sānu ejā, kuras galā kvēloja uguns. Gaiss šeit bija piedvindzis ar darvu, kas vārījās katlā.
Katlam līdzās no cauruma grīdā skanēja šaušalīgi vaidi un lāsti.
— Ko tas nozīmē? — Ramzess jautāja vienam no priesteriem, kas viņu pavadīja.
Uzrunātais neko neatbildēja, taču visu klātesošo sejās bija lasāms satraukums un bailes.
Šai brīdī dižais priesteris Nofri paņēma rokā lielo karoti un, pasmēlis no katla verdošo darvu, svinīgā balsī sacīja:
— Tā lai mirst ikviens, kas izpaudis svēto noslēpumu!..
To pateicis, viņš ielēja darvu grīdas caurumā, bet no pazemes atskanēja izmisīgs brēciens…
— Nokaujiet mani, ja jums dvēselē ir kaut kripata žēlsirdības!.. — kāda balss lūdzās.
— Lai tārpi sagrauž tavu miesu! — Mentesufiss sacīja, arīdzan ieliedams izkausētu darvu caurumā.
— Suņi! Šakāļi! — skanēja no pazemes.
Lai sadeg tava sirds, un pīšļi lai tiek Izmesti tuksnesī! — noteica nākamais priesteris, darīdams to pašu.
Ak, dievi, vai var ciest tādas mokas? — gaudās balss.
Lai tavs gars, nozieguma un kauna apzīmogots, klimst pa vietām, kur dzīvo laimīgi cilvēki!.. — sacīja nākamais priesteris un arī ielēja karoti darvas.
Kaut jūs zeme aprītu! Jel apžēlojieties! Ļaujiet elpu atvilkt…
Kad pienāca Ramzesa kārta, balss pazemē jau bija apklususi.
— Tā dievi soda nodevējus!… — vērsdamies pie prinča, sacīja tempļa virspriesteris.
Ramzess apstājās un ieurbās viņā ar niknu skatienu. Šķita, ka viņš teju, teju izkliegs savu sašutumu un pametīs šos bendes. Taču viņš sajuta bailes no dieviem un atskārta, ka ir vara, kuras priekšā piekāpjas ari faraoni. Princi pārņēma izmisums, viņam gribējās bēgt no šejienes, atteikties no troņa … Taču viņš klusēja un gāja tālāk kopā ar priesteriem, kas skandēja lūgšanas.
«Tagad es zinu,» viņš nodomāja, «kur paliek dieva kalpiem nevēlami cilvēki.»
Izkļuvuši no šaurās, dūmainās ejas, procesija atkal nonāca zem klajām debesīm uz paaugstinājuma. Lejā atradās milzīgais pagalms, kuru no trijām pusēm mūra vietā apjoza vienstāva ēkas. No vietas, kur bija apstājušies priesteri, amfiteātra veidā nolaidās pieci plati kāpņu laukumi, pa kuriem varēja staigāt pagalmam apkārt vai nokāpt tur.
Pašā pagalmā neviena nebija, taču no ēkām raudzījās nez kādi cilvēki.
Virspriesteris Nofri, kā jau vecākais pēc amata, stādīja troņmantniekam priekšā Pentueru. Pēc briesmu darbiem, kas bija norisinājušies šaurajā ejā, askēta seja dīvaini pārsteidza troņmantnieku ar savu lēnprātību. Lai kaut ko sacītu, viņš griezās pie Pentuera:
— Šķiet, esmu jau kaut kur sastapis tevi, svētais tēvs?
— Pagājušogad manevros pie Pi-Bailas. Es tur atrados viņa godības Herhora rīcībā, — priesteris atteica.
Skanīgā un mierīgā Pentuera balss mulsināja Ramzesu. Viņam likās, ka viņš jau bija dzirdējis šo balsi kādos neparastos apstākļos. Bet kur un kad?
Priesteris atstāja uz viņu patīkamu iespaidu. Ja vien viņš spētu aizmirst, kā kliedza cilvēks, kuram lēja virsū darvu!..
— Varam sākt, — virspriesteris Nofri pavēstīja.
Pentuers izgāja amfiteātrī un sasita plaukstas. No vienstāva ēkām izsteidzās bariņš dejotāju un iznāca priesteri ar instrumentiem, nesdami nelielu dievietes Hathoras veidolu. Muzikanti gāja pa priekšu, tiem sekoja dejotājas, izpildīdamas svētu deju, bet aizmugurē nesa vīraka dūmu apņemtu veidolu. Procesija apgāja apkārt visam pagalmam, ik pēc dažiem soļiem apstājoties un lūdzot dievību dāvāt savu svētību, bet ļaunos garus — atstāt vietu, kur jānotiek reliģiskām svinībām.
Kad procesija atgriezās pie ēkām, Pentuers panācās uz priekšu. Augstākie priesteri — skaitā kādi divdesmit — sastājās lokā ap viņu.
— Pēc viņa majestātes faraona gribas, — Pentuers uzsāka, — un ar augstākās priesteru varas piekrišanu mums jāatklāj troņmantniekam dažas Ēģiptes valsts pastāvēšanas īpatnības, kuras zināmas vienīgi dievībām, valdniekiem un priesteriem. Es zinu, godājamie tēvi, ka ikviens no jums to visu princim labāk izskaidrotu, jo ar jūsu muti runā gudrība un dieviete Muta. Bet, tā kā uz mani, nožēlojamu mācekli, ir gūlies šis pienākums, atļaujiet, lai to izpildu jūsu cildenā vadībā un pārraudzībā.
Apmierinājuma čuksti pāršalca pagodinātos priesterus. Pentuers vērsās pie troņmantnieka:
— Lūk, jau vairākus mēnešus, dieva kalps Ramzes, tu, gluži kā tuksnesī nomaldījies ceļinieks ceļu, meklē atbildi uz jautājumu, kādēļ mazinājušies un joprojām mazinās faraona ienākumi. Tu izvaicāji nomarhus, un, lai gan šie augstmaņi apveltīti ar augstāko cilvēcisko gudrību, viņu atbildes neapmierināja tevi. Tu griezies pie dižajiem rakstvežiem, un arī viņi sapinās tavos jautājumos kā putni valgos, jo pat rakstvežu skolā izglītojies cilvēka prāts nespēj aptvert neaptveramo. Beidzot, paguris no veltīgiem skaidrojumiem, tu sāki vērot nomu dzīvi, cilvēkus un viņu roku darinājumus, taču neko nesaskatīji, tālab ka ir lietas, par kurām cilvēki klusē kā akmeņi, bet par kurām tev pastāstīs pat akmens, ja uz to kritīs dievu gaisma. Kad tādā kārtā tevi pievīla visi zemes prāti un spēki, tu vērsies pie dieviem. Basām kājām, galvu nokaisījis pelniem, tu atnāci kā grēknožēinieks uz šo lielo templi, kur lūgšanās un atturībā šķīstīji savu miesu un stiprināji garu. Dievi un jo sevišķi varenā Hathora uzklausīja tavus lūgumus un ar manu necienīgo muti dos tev atbildi, kura tev jānoglabā dziļi savā sirdī…
«Kā viņš zina,» princis domāja, «ka es izvaicāju rakstvežus un nomarhus? A, viņam to pateica Nofri un Mentesufiss … Viņiem jau viss zināms!»
— Klausies, — Pentuers turpināja. — Ar tempļa augstāko priesteru atļauju es tev atklāšu, kas bija Ēģipte pirms četrsimt gadiem, kad valdīja visslavenākā un visdievbijīgākā Tēbu deviņpadsmitā dinastija, un kāda tā ir tagad…
Kad toreizējās dinastijas pirmais faraons Ramzess pārņēma varu, valsts kases ienākumi no graudiem, lopiem, alus, dārgmetāliem un dažnedažādiem izstrādājumiem, sasniedza simt trīsdesmit tūkstošus talantu. Ja būtu tautā, kas visas šīs preces varētu mums apmainīt pret zeltu, faraons Ik gadus saņemtu simt trīsdesmit tūkstošus minu zelta. Bet, ta kā viens kareivis var nest uz muguras divdesmit sešas minas lielu svaru, tad šī zelta pārnešanai būtu vajadzīgi pieci tūkstoši kareivju.
Priesteri sāka sačukstēties ar neslēptu apbrīnu. Un Ramzess pat aizmirsa pazemē nomocīto cilvēku.
Taču tagad, — Pentuers turpināja, — viņa majestātes Ienākumi no visiem šīs zemes produktiem līdzinās tikai deviņdesmit astoņiem tūkstošiem talantu, un par tiem saņemto zeltu pārnestu četri tūkstoši kareivju.
Es zinu, ka valsts ienākumi krietni mazinājušies, — Ramzess pārtrauca, — bet kādēļ?
Esi pacietīgs, dieva kalps, — Pentuers atbildēja. — Mazinājušies ne tikai ķēniņa ienākumi. Deviņpadsmitās dinastijas laikā Ēģiptē bruņotu cilvēku skaits sasniedza astoņdesmit tūkstošus. Ja pēc dievu gribas katrs toreizējais kareivis pārvērstos par vīnogas lieluma oli…
— Tas nav Iespējams, — Ramzess nočukstēja.
Dievi spēj visu, — virspriesteris Nofri bargi noteica.
… vai labāk — ja katrs kareivis noliktu zemē vienu oli, būtu simt astoņdesmit tūkstoši oļu, un, paverieties, godājamie tēvi, — šie oļi aizņemtu, lūk, tik daudz vietas… — Pentuers norādīja uz sarkanīgu taisnstūri, kas bija izveidots uz zemes.
Šai figūrā ietilptu visi Ramzesa Pirmā laika kareivju noliktie oļi. Tā ir deviņus soļus gara un kādus piecus soļus plata. Figūra ir sarkanīga — tā ir ēģiptiešu ādas krāsa, jo tolaik visi mūsu pulki sastāvēja tikai no ēģiptiešiem…
Priesteri atkal sāka sačukstēties. Troņmantnieks sadrūma: viņam šķita, ka šis pārmetums domāts viņam, kuram tā patika svešzemnieku kareivji.
— Tagad, — Pentuers turpināja, — ar lielām pūlēm varētu savākt simt divdesmit tūkstošus kareivju, un, ja katrs no viņiem nomestu zemē oli, izveidotos, lūk, tāda figūra,. Paraugieties, godājamie…
Blakus pirmajam atradās otrs taisnstūris, nedaudz mazāks. Tas sastāvēja no vairākām dažādas krāsas svītrām.
Šī figūra ir apmēram piecus soļus plata, bet garumā ir tikai seši soļi. Valsts tādējādi zaudējusi milzum daudz kareivju, trešo daļu no tā, kas mums bija agrāk,
Valstij vairāk vajadzīga tava gudrība, praviet, nekā kareivji, — Nofri piebilda.
Pentuers palocījās viņam un runāja tālāk: — Šai jaunajā figūrā, kas attēlo tagadējo faraona armiju, jūs redzat, godājamie, līdzās sarkanajai krāsai, kura apzīmē ēģiptiešus, vēl trīs citas svītras: melnu, dzeltenu un baitu. Tās attēlo algotu karaspēku: etiopiešus, aziātus, lībiešus un grieķus. Pavisam viņu ir ap trīsdesmit tūkstošu, taču viņi izmaksā Ēģiptei tikpat daudz, cik piecdesmit tūkstoši ēģiptiešu.
Vajag pēc iespējas ātrāk tikt vaļā no svešzemnieku pulkiem, — Nofri sacīja, — tie ir dārgi, nekam nederīgi un māca mūsu tautai neticību un nepaklausību. Jau tagad daudzi ēģiptieši nekrīt pie zemes priesteru priekšā… Turklāt dažs labs nonācis tiktāl, ka aplaupa tempļus un kapenes… Tādēļ nost algotņus! — Nofri dedzīgi atkārtoja. — Valstij viņi nodara tikai ļaunumu, bet kaimiņi tur mūs aizdomās par naidīgiem nodomiem…
Nost algotņus! Padzīt dumpīgos pagānus! — priesteri viņu atbalstīja.
Kad pēc gadiem, tu, Ramzes, uzkāpsi tronī, — Nofri turpināja, — tu izpildīsi šo svēto pienākumu pret valsti un dieviem.
— Atbrīvo tautu no neticīgajiem! — priesteri sauca. Ramzess, nodūris galvu, klusēja. Viņam šķita, ka zeme līgojas zem kājām.
Viņam būtu jāpadzen karaspēka labākā daļa? Viņam, kurš gribēja savākt divkārt lielāku armiju un četrkārt lielākus varonīgo svešzemnieku pulkus!..
«Viņi ir nežēlīgi pret mani!» Ramzess nodomāja.
— Tātad, svētie vīri, — Pentuers turpināja, — mēs iepazinām divas nelaimes, no kurām cieš Ēģipte: mazinājušies faraona ienākumi, un sarukusi viņa armija…
— Ko tur armija!.. — virspriesteris nomurmināja, nicīgi atmezdams ar roku,
— Un tagad — ar dievu žēlastību un jūsu atļauju — es parādīšu, kādēļ tā noticis un kādēļ tā būs ari turpmāk.
Princis pacēla galvu un palūkojās uz runātāju. Viņš sen vairs nedomāja par cilvēku, kuru bija mocījuši pazemē.
Pentuers nogāja dažus soļus gar amfiteātri, viņam sekoja augstākie priesteri.
Vai redzat šo garo, šauro zemes strēmeli, kas beidzas ar platu deltu? Strēmeles abās pusēs atrodas kaļķakmeņi, smilšakmeņi un granīti, bet aiz tiem plešas smiltāji. Vidū plūst straume, kas deltā sadalās vairākās attekās.
Tā ir Nīla!.. Tā ir Ēģipte!.. — iesaucās priesteri.
Skatieties, — Nofri sacīja, — lūk, es atkailinu roku… Vai redzat šīs divas zilās dzīslas, kas iet no elkoņa līdz plaukstai? Vai tā nav Nīla, kura sākas iepretim Alabastra kalniem un stiepjas līdz pat Faijūmai? Bet tagad palūkojieties uz manas delnas virspusi: šeit ir tik daudz dzīslu, cik attekās sazarojas svētā upe aiz Memfisas. Un mani pirksti — vai tie neatgādina attekas, ar kurām Nīla ieplūst jūrā?
Dižena patiesība! — iesaucās priesteri, aplūkodami savas rokas.
Tad lūk, — virspriesteris aizvien dedzīgāk turpināja, — Ēģipte ir Osīrija rokas nospiedums. Uz šīs zemes lielais dievs nolika savu roku: pret Tēbām atbalstījās viņa dievišķais elkonis, pirksti skāra jūru, bet Nīla ir viņa dzīslas… Vai gan jābrīnās, ka mēs saucam šo zemi par svētu?!
Protams, — priesteri čukstēja, — Ēģipte neapšaubāmi ir Osīrija rokas nospiedums.
Bet vai tad, — princis ierunājās, — Osīrija rokai ir septiņi pirksti? Nīlai taču, ieplūstot jūrā, ir septiņas attekas.
Iestājās klusums. To pārtrauca Nofri, vērsdamies pie Ramzesa ar labsirdīgu ironiju.
Vai tu patiešām domā, jaunekli, — viņš sacīja, — ka Osīrijam nevarētu būt septiņi pirksti, ja viņš to vēlētos?
Saprotams, — priesteri piebalsoja.
Turpini, slavenais Pentuer, — Mentesufiss sacīja.
Jums taisnība, svētie tēvi, — Pentuers atkal ierunājās, — šī straume ar saviem atzarojumiem ir Nīlas aina, šaurā zāles josla, ko ieskauj akmeņi un smiltis, — tā ir Augšēģipte, bet ūdensdzīslu šķērsotā delta — visplašākā un visbagātākā valsts daļa — Lejasēģipte. Tad lūk, deviņpadsmitās dinastijas, valdīšanas sākumā visā Ēģiptē, no Nīlas krācēm līdz jūrai, bija piecsimt tūkstoši mēru zemes. Un uz katra šī zemes mēra dzīvoja sešpadsmit cilvēki: vīrieši, sievietes un bērni. Taču nākamo četrsimt gadu laikā gandrīz ar katru paaudzi Ēģipte zaudēja daļu auglīgās zemes.
Runātājs deva mājienu. Kādi piecpadsmit jauni priesteri izskrēja no ēkas un sāka aizbērt ar smiltīm atsevišķus zāles lauciņus.
— Ar katru paaudzi, — priesteris turpināja, — auglīgā zeme saruka un tās šaurā josla kļuva vēl šaurāka. Tagad, — te runātājs pacēla balsi, — mūsu valsts piecsimt tūkstošu mēru vietā izmanto tikai četrsimt tūkstošus mēru. Citiem vārdiem sakot, divu dinastiju valdīšanas laikā Ēģipte zaudējusi zemi, kas baroja divus miljonus cilvēku…
Klātesošo vidū atkal sacēlās kurnoņa.
Un vai tev, Ramzes, zināms, kur palikuši lauki, kuros kādreiz auga kvieši un mieži vai ganījās lopu bari? Tu, protams, zini, ka tos apraka tuksneša smiltis. Bet vai tev netika teikts, kādēļ tā notika? Tādēļ, ka aptrūka cilvēku, kuri ar spaini un arklu no rīta agruma līdz nakts tumsai cīnījās ar tuksnesi. Un vai zini, kādēļ aptrūka šo dievu strādnieku? Kur viņi palika? Kas viņus izdzina no valsts? Tur vainojami kari ārpus Ēģiptes robežām. Mūsu karaspēks guva uzvaras pār ienaidniekiem, mūsu faraoni iemūžināja savus slavenos vārdus pat Eifratas krastos, bet mūsu zemnieki kā jūga lopi nesa aiz viņiem pārtiku, ūdeni un citus smagumus un pa ceļam apmira tūkstošiem. Un, lūk, atriebdamies par to, rietumu smiltis aprija mūsu zemes, un tagad būs vajadzīgs pārvarīgs daudzu paaudžu darbs, lai no šī smilšu kapa atkal iegūtu Ēģiptes melnzemi.
Klausieties, klausieties!.. — Nofri sauca. — Kāds dievs runā ar šā cilvēka muti! Jā, mūsu kara uzvaras bija Ēģiptes kaps…
Ramzess nespēja sakopot domas: viņam šķita, ka šie smilšu kalni grūst pār viņa galvu.
— Es sacīju, — Pentuers turpināja, — ka vajadzīgs milzu darbs, lai atraktu Ēģipti un atdotu tai agrākās bagātības, kuras aprijuši kari. Bet vai mēs to jaudāsim?
Viņš paspēra vēl dažus soļus gar amfiteātri, viņam sekoja aizgrābtie klausītāji. Kopš pastāvēja Ēģipte, neviens vēl tik skaidri nebija attēlojis valsts postu, lai gan to nojauta visi.
— Deviņpadsmitās dinastijas laikā Ēģiptē bija astoņi miljoni iedzīvotāju. Ja toreiz katrs cilvēks — sieviete, sirmgalvis un bērns — būtu nometis uz šī laukuma pa pupiņai, tās izveidotu šādu figūru…
Pentuers norādīja ar roku uz to vietu pagalmā, kur divās rindās cits citam līdzās gulēja astoņi lieli no sarkanajām, pupiņām izlikti kvadrāti.
— Šī figūra ir sešdesmit soļus gara un trīsdesmit soļus plata, un, kā redzat, dievbijīgie tevi, tā izveidota no vienādām pupiņām, lai parādītu, ka visi toreizējie iedzīvotāji bija dzimuši ēģiptieši. Bet tagad — palūkojieties!
Viņš pagāja tālāk un norādīja uz citu — dažādas krāsas kvadrātu grupu.
— Toties šī figūra, būdama trīsdesmit soļus plata, ir tikai četrdesmit piecus soļus gara. Kādēļ? Tādēļ, ka tajā ir vienīgi seši kvadrāti, jo tagadējā Ēģiptē vairs nav astoņi, bet tikai seši miljoni iedzīvotāju. Ievērojiet ari — iepriekšējo figūru viscaur veidoja sarkanās pupiņas, bet šai figūrā ir melnu, dzeltenu un baltu pupiņu laukumi, tālab ka gan mūsu armijā, gan tautā tagad ir daudz svešzemnieku: melnie etiopieši, dzeltenie sīrieši un feniķieši, baltie grieķi un lībieši.
Pentueram neļāva pabeigt. Priesteri apskāva viņu, pār Nofri valgiem ritēja asaras.
Tik dižens pravietis vēl nav dzīvojis! — skanēja visapkārt.
Nav aptverams, kā viņš varējis izdarīt šos aprēķinus!.. — noteica Hathoras tempļa labākais matemātiķis,
Tēvi, — Pentuers sacīja, — nevērtējiet par augstu manus nopelnus. Mūsu tempļos arī agrākus gadus tā attēloja valsts saimniecību. Es tikai uzgāju to, ko bija piemirsušas vairākas paaudzes…
Bet aprēķini? — matemātiķis jautāja.
Aprēķini tiek veikti visos nomos un tempļos, — Pentuers atbildēja, — bet kopsavilkumi glabājas ķēniņa pilī.
Un figūras? — matemātiķis nerimās.
— Figūras ir tie paši lauki, un mūsu mērnieki tos mācās zīmēt vēl skolā.
— Nav zināms, ko vairāk apbrīnot šai cilvēkā — viņa gudrību vai lēnprātību!… — Nofri sacīja. — Dievi mūs nav vēl aizmirsuši, ja mums ir tāds vīrs…
Šai brīdī torņa sargs aicināja visus uz lūgšanu.
— Vakarā es pabeigšu savus paskaidrojumus, — Pentuers noteica, — tagad piebildīšu tikai dažus vārdus. Jūs vaicāsit, kādēļ izmantoju šiem attēlojumiem pupiņas. Kā zemē iemests grauds ik gadu nes ražu savam saimniekam, tā cilvēks ik gadu iemaksā nodokļus valsts kasē. Ja kādā nomā iesēs par diviem miljoniem pupiņu mazāk nekā iepriekšējos gados, raža būs krietni mazāka un saimniekam būs niecīgi ienākumi. Tā arī valstī: ja nav vairs divu miljonu iedzīvotāju, samazināsies arī nodokļu ievākums.
Ramzess, kas bija klausījies ļoti uzmanīgi, klusēdams devās projām.