Kad vakarā priesteri un troņmantnieks atgriezās tempļa pagalmā, tur dega vairāki simti lāpu, turklāt tik spoži, ka bija gaišs kā dienā.
Pēc Nofri mājiena atkal iznāca muzikantu, dejotāju un jaunāko priesteru procesija ar dievietes Hathoras veidolu. Un, kad ļaunie gari bija padzīti, Pentuers atsāka savu Izklāstu:
— Jūs redzējāt, svētie tēvi, ka mēs kopš deviņpadsmitās dinastijas laikiem esam zaudējuši simt tūkstošus mēru zemes un divus miljonus iedzīvotāju. Ar to izskaidrojams, kādēļ valsts ienākums samazinājies par trīsdesmit diviem tūkstošiem talantu. Un to mēs visi zinām. Taču tas ir vienīgi sākums Ēģiptes nelaimēm. Viņa majestātei, šķiet, atliek vēl divdesmit tūkstoši talantu ienākuma. Bet vai domājat, ka faraons to visu saņem? Piemēra pēc izstāstīšu jums, ko godājamais Herhors atklājis Zaķu apgabalā. Deviņpadsmitās dinastijas laikā tur dzīvoja divdesmit tūkstoši cilvēki, kuri maksāja nodokļos trīssimt piecdesmit talantus gadā. Tagad tur — dzīvo piecpadsmit tūkstoši, kuri maksā tikai divsimt septiņdesmit talantu. Tikmēr faraons divsimt septiņdesmit vietā saņem simt septiņdesmit talantu. «Kādēļ?» jautājis godājamais Herhors. Un lūk, ko noskaidroja izmeklēšana. Deviņpadsmitās dinastijas laikā nomā bijuši apmēram simt ierēdņi, kuri saņēmuši katrs tūkstoš drahmu algas gadā. Tagad tai pašā teritorijā, lai gan iedzīvotāju skaits samazinājies, ir vairāk par divsimt ierēdņiem, kuri saņem, katrs divus tūkstošus piecsimt drahmu gadā. Vietvaldim Herhoram nav zināms, kā ir citos nomos, taču nav apstrīdams, ka faraona kase deviņdesmit astoņu tūkstošu talantu vietā gadā saņem tikai septiņdesmit četrus…
Saki labāk — piecdesmit tūkstošus, svētais tēvs, — Ramzess piemetināja.
Vēlāk paskaidrošu arī to, — priesteris atteica. — Katrā ziņā iegaumē, princi, ka faraona kase tagad izmaksā ierēdņiem divdesmit četrus tūkstošus talantu, lai gan deviņpadsmitās dinastijas laikā maksāja tikai desmit tūkstošus.
Dziļš klusums valdīja priesteru vidū: daudziem bija radinieki valsts dienestā, turklāt samērā labi atalgoti. Taču Pentuers bija nepielūdzams.
Tagad, — viņš turpināja, — attēlošu tev, troņmantniek, ierēdņu dzīvi un tautas likteni senos laikos un patlaban.
Vai vērts tam izšķiest laiku? Katrs taču pats var to redzēt… — priesteri iekurnējās.
— Es vēlos to uzzināt tūlīt, — Ramzess stingri noteica. Kurnēšana aprima.
Pentuers pa amfiteātra pakāpieniem nogāja pagalmā, viņam sekoja troņmantnieks, virspriesteris Nofri un pārējie. Viņi apstājās pie gara priekškara. Pēc Pentuera mājiena atsteidzās jauni priesteri ar kvēlojošām lāpām. Otrs mājiens — un daļa priekškara nolaidās.
No klātesošo lūpām izlauzās pārsteiguma sauciens. Viņu priekšā bija spilgti apgaismota dzīva glezna, kurā piedalījās ap simt cilvēku. Gleznai bija trīs stāvi: pirmajā bija attēloti zemnieki, otrajā — ierēdņi, bet pašā augšā uz diviem lauvām, kuru galvas noderēja par parocēm, balstījās faraona zelta tronis.
— Tā bija, — Pentuers sacīja, — deviņpadsmitās dinastijas laikā. Paraugieties uz zemniekiem: viņu arklos iejūgti vērši vai ēzeļi, lāpstas un kapļi viņiem ir no bronzas — tātad izturīgi. Skatieties, kas tie par staltiem cilvēkiem! Tagad tādus var sastapt vienīgi ķēniņa gvardē — spēcīgas rokas un kājas, izrieztas krūtis, smaidošas sejas. Viņi ir nomazgājušies un iesvaidījušies. Viņu sievas gatavo ēdienu, darina apģērbu vai mazgā traukus. Bērni rotaļājas vai mācās skolā. Toreizējais zemnieks, kā redzat, ēda kviešu maizi, pupas, gaļu, zivis, dārzeņus, augļus, dzēra alu un vīnu. Palūkojieties, cik skaistas ir viņu krūkas un bļodas! Pavērojiet viņu cepurītes, priekšautus un vīriešu apmetņus — viss rotāts daudzkrāsainiem izšuvumiem. Vēl smalkāk izšūti sieviešu krekli… Un redzat, cik rūpīgi viņi sasukājušies, kādas viņiem spraudes, auskari, gredzeni un rokassprādzes! Šīs rotaslietas darinātas no bronzas ar krāsainu emalju, bet dažkārt arī no zelta, kaut vai tievas stieplītes veidā. Bet tagad paceliet acis augstāk — uz ierēdņiem. Viņi staigā apmetņos (arī zemnieks apvilka tādu pašu svētku reizē), Ēd viņi tāpat kā zemnieki, tas ir, vienkārši, bet sātīgi. Tikai trauki viņiem ir krāšņāki par zemnieku traukiem un šķirstiņos biežāk gadās zelta gredzeni. Ceļo viņi ar ēzeļiem vai ratos, kuros iejūgti vērši.
Pentuers sasita plaukstas — un dzīvā glezna sakustējās: zemnieki sāka pasniegt ierēdņiem vīnogu grozus, miežu, zirņu un kviešu maisus, vīna, alus, piena un medus krūkas, visvisādus medījumus, veselus baķus baltu un krāsainu audumu. Ierēdņi, saņemot šos produktus, daļu atstāja sev, taču skaistākos un dārgākos priekšmetus nolika augstāk — pie troņa pakājes. Podests, kur atradās faraona varas simbols, bija piekrauts ar produktiem, kas veidoja tādu kā pauguru.
— Jūs redzat, — Pentuers sacīja, — laikos, kad zemnieki dzīvoja pārticībā, ķēniņa kase tikko spēja uzņemt pavalstnieku veltes. Bet paraugieties, kas notiek tagad!
Jauns mājiens — atkal nolaidās daļa priekškara, un pavērās otra glezna, kas vispārējos vilcienos atgādināja iepriekšējo.
— Lūk, tagadējie zemnieki, — Pentuers no jauna ierunājās, un viņa balsī jautās satraukums. — Paši viņi ir kauli un āda un izskatās savārguši; viņi ir netīri un vairs neiesvaidās ar olīveļļu. Toties muguras viņiem klātas nūju sitienu rētām. Neredz nedz vēršu, nedz ēzeļu, un kam tie vajadzīgi, ja arklu velk sieva un bērni? Kapļi un lāpstas viņiem ir no koka, kas viegli lūst un kavē strādāšanu. Apģērba zemniekiem nav nekāda, vienīgi sievietes staigā raupjos kreklos, taču viņām ne sapņos nerādās tie izšuvumi, ar kādiem rotājās viņu vectēvi un vecmāmiņas. Un palūkojieties, ko ēd zemkopis! Dažreiz miežus un kaltētas zivis, bet parasti lotosauga sēklas un tikai retumis — kviešu plāceni, un nekad viņš neredz ne gaļu, ne alu, ne vīnu. Jūs jautāsit, kur palikuši viņa trauki un visa iedzīve. Nekā viņam nav, tikai krūka ar ūdeni. Citām lietām jau nebūtu vietas tai alā, kur viņš mitinās… Neļaunojieties uz mani, ja tagad pievērsīšu jūsu uzmanību vēl kaut kam. Lūk, tur nekustīgi zemē guļ daži bērni — tie ir miruši. Jūs ne Iedomāties nevarat, cik bieži mūslaikos zemnieku bērni mirst no bada un darba. Taču pat viņi, kas tik skumjā kārtā aizgājuši bojā, ir laimīgāki par tiem daudzajiem, kuri, palikuši dzīvi, nonāk zem uzrauga nūjas vai, gluži kā jēri, tiek pārdoti feniķiešiem.
Pentueram aiz satraukuma aiztrūka balss. Taču pēc brīža viņš turpināja, izlikdamies nemanām priesteru nīgro klusēšanu,
— Bet tagad paraugieties uz ierēdņiem — cik viņi veselīgi, sārti, cik labi ģērbušies! Viņu sievām ir zelta rokassprādzes un auskari un tik smalkas drānas, ka pat ķēniņmeitas varētu viņas apskaust. Zemniekiem neredz nedz vērša, nedz ēzeļa, toties ierēdņi ceļo ar zirgiem vai nestuvēs… Dzer viņi tikai vīnu un turklāt — labu vīnu!..
Pentuers sasita plaukstas — un glezna atkal sakustējās. Zemnieki sāka pasniegt ierēdņiem labības maisus, augļu grozus, vīnu, dzīvniekus… To visu Ierēdņi, tāpat kā iepriekš, nolika pie troņa pakājes, taču krietni mazākā daudzumā. Ķēniņa stāvā vairs neslējās produktu kalni, toties ierēdņu stāvs bija pārpildīts,
— Tāda ir šolaiku Ēģipte, — Pentuers sacīja, — trūcīgi zemnieki, bagāti rakstveži — un valsts kase tukšāka nekā senāk. Bet tagad…
Viņš deva mājienu, un notika kaut kas negaidīts. Nez kādas rokas sāka grābt labību, augļus, audumus no faraona un ierēdņu podesta. Kad produktu daudzums krietni saplaka, tās pašas rokas sāka ķerstīt un vest projām zemniekus, viņu sievas un bērnus.
Klātesošie pārsteigti raudzījās uz nepazīstamo cilvēku dīvainajām Izdarībām. Pēkšņi kāds iekliedzās:
— Tie ir feniķieši! Viņi mūs aplaupa!
Jā, svētie tēvi, — Pentuers sacīja, — šīs rokas pieder feniķiešiem, kas ielavījušies mūsu vidū. Viņi aplaupa faraonu un rakstvežus, bet zemniekus, ja tiem vairs nav ko atņemt, padara par vergiem,
Jā, tie ir šakāļi, lai viņi nolādēti! Padzīt viņus, neliešus! — priesteri sauca, — Viņi nodara vislielāko postu valstij…
Taču ne jau visi tā kliedza.
Kad iestājās klusums, Pentuers lika aiznest lāpas uz pagalma citu pusi un veda turp savus klausītājus. Tur bija iekārtota tāda kā izstāde,
— Paraugieties, svētie tēvi, — viņš sacīja, — Deviņpadsmitās dinastijas laikā šīs lietas pie mums Ieveda svešzemnieki: no Puntas valsts mēs saņēmām smaržvielas, no Sīrijas — zeltu, dzelzs ieročus un kaujasratus. Tas bija viss. Tolaik Ēģipte pati daudz ko ražoja. Paraugieties uz šīm milzīgajām krūkām — kāda formu un krāsu dažādība! Vai uz mēbelēm. — rau, krēsls, kas izlikts ar desmittūkstoš zelta, perlamutra un dažādkrāsu koksnes gabaliņiem. Palūkojieties uz apģērbiem: kāds šuvums, kādi» audumi, cik daudz nokrāsu… Un bronzas zobeni, spraudes, rokassprādzes, auskari! Un zemkopības priekšmeti… Tas viss tika Izgatavots pie mums deviņpadsmitās dinastijas laikā.
Viņš pārgāja pie citiem priekšmetiem,
— Bet tagad, skatieties, krūkas Ir mazas un tikpat kā bez rotājumiem, mēbeles vienkāršas, audumi raupji un vienveidīgi. Neviens no šolaiku Izstrādājumiem nedz lieluma, nedz Izturības vai skaistuma ziņā nespēj līdzināties senākajiem. Kādēļ?
Pentuers paspēra vēl dažus soļus un turpināja:
— Lūk, preces, ko feniķieši mums atved no visām pasaules malām: pārdesmit veidu smaržvielu, krāsains stikls, mēbeles, trauki, audumi, kaujasrati, rotaslietas. Tas viss nāk no Āzijas, un mēs to pērkam. Vai tagad saprotat, kā feniķiešiem, izdodas Izraut maizi, augļus un lopus no rakstvežu un faraona rokām.? Šie svešzemju Izstrādājumi izpostījuši mūsu amatniekus, gluži kā siseņu bars noposta zāli.
Atvilcis elpu, priesteris turpināja:
— Starp precēm, kuras feniķieši piegādā ķēniņam, nomarhiem un rakstvežiem, pirmo vietu ieņem zelts. Tirdzniecība ar zeltu Ir visuzskatāmākais piemērs postam, ko aziāti nodara Ēģiptei. Kurš ņem no viņiem- vienu talantu zelta, tam pēc trim gadiem jāatdod divi talanti. Visbiežāk gan feniķieši, šķietami atvieglojot parādniekam parāda nomaksu, par katru talantu iznomā no viņa uz trim gadiem divus mērus zemes ar trīsdesmit diviem cilvēkiem,. Palūkojieties šurp, augsti godājamie, — viņš sacīja, norādīdams uz spilgtāk apgaismoto pagalma daļu, — šis zemes kvadrāts, kas ir simt astoņdesmit soļus garš un arī tikpat plats, nozīmē divus mērus. Bet, lūk, šis pulciņš vīriešu, sieviešu un bērnu veido astoņas ģimenes. Un tas viss kopā — cilvēki un zeme — nonāk, uz trim gadiem briesmīgā verdzībā. Pa to laiku viņu īpašnieks — faraons vai nomarhs — negūst no viņiem nekādu peļņu un, beidzoties termiņam, saņem atpakaļ noplicinātu zemi, bet cilvēkus… labākajā gadījumā kādus divdesmit, tādēļ ka pārējie nomirst smagās mocībās!.. Klātesošie sašutumā sāka kurnēt.
— Es sacīju, ka feniķietis par vienu aizdoto talantu zelta iznomā uz trim gadiem divus mērus zemes ar trīsdesmit diviem cilvēkiem. Paraugieties, kas tas par zemes «gabalu un cik daudz tur cilvēku! Bet tagad palūkojieties šurp! Lūk, šis zelta gabals, mazāks par vistas olu, ir talants. Vai varat iedomāties, augsti godājamie, cik gaužām nekrietni ir feniķieši, kuri tirgojas tādā kārtā? Šim nieka zelta gabalam nav nekādu vērtīgu īpašību: tas ir dzeltens, smags metāls, kas nerūs, — lūk, arī viss. Cilvēks nevar apsegt savu kailumu ar zeltu, tāpat kā nevar ar to remdēt nedz izsalkumu, nedz slāpes… Ja man piederētu zelta bluķis piramīdas lielumā, es tikpat būtu tāds pats nabags kā lībietis, kas klimst pa rietumu tuksnesi, kur nav ne vīģu, ne ūdens. Un par šo nederīgo metālu feniķietis paņem sev zemes gabalu, kas var pabarot un apģērbt vairākas ģimenes, un piedevām viņš paņem vēl pašas ģimenes. Trīs gadus viņš izmanto šos cilvēkus, kuri prot apstrādāt un apsēt zemi, ievākt graudus, pagatavot miltus, darīt alu, aust apģērbu, celt mājas un izgatavot mēbeles. Tikmēr faraonam vai nomarham uz trīs gadiem laupīts šo ļaužu darbs. Tie nemaksā nodevas viņam, bet strādā alkatīga feniķieša labā. Jums zināms, augsti godājamie, ka tagad nepaiet ne gads, kad bada izvārdzinātie, darba izmocītie, nūjām dauzītie zemnieki nesaceltu dumpi kada no nomiem. Daļa šo cilvēku aiziet bojā, citi nonāk akmeņlauztuves, un valstī kļūst aizvien mazāk iedzīvotāju tikai tādēļ vien, ka feniķietis iedevis kādam gabalu zelta! Vai ir iedomājams vēl lielāks posts?…Un vai šādos apstākļos Ēģipte gadu no gada nezaudēs zemi un cilvēkus? Veiksmīgie kari iedragājuši mūsu valsti, bet feniķiešu tirdzniecība ar zeltu to pilnīgi nobeidz.
Priesteru sejās bija redzams apmierinājums: viņi daudz labprātāk klausījās par feniķiešu viltību nekā par greznību, ko atļāvās rakstveži.
Brīdi atpūties, Pentuers vērsās pie troņmantnieka, — Un, lūk, jau vairākus mēnešus, — viņš sacīja, — tu, Ramzes, ar bažām vaicā, kādēļ mazinājušies faraona ienākumi. Dievu gudrība tev parādīja, ka tukšāka kļūst ne vien valsts kase, bet samazinās ari armija un ka abi šie ķēniņa varenības avoti izsīks arī turpmāk. Un tas beigsies ar pilnīgu valsts sabrukumu, ja debesis nesūtīs Ēģiptei valdnieku, kurš apturēs nelaimju straumi, kas jau vairākus gadu simteņus pārplūdina tavu dzimteni. Kad mums bija daudz zemes un iedzīvotāju, faraona valsts kase bija pilna. Tātad jāatkaro tuksnesim auglīgās zemes, ko tas aprij, bet tautai jānoņem slogs, kas to novājina un samazina iedzīvotāju skaitu.
Priesteri atkal sāka uztraukties, ka Pentuers vēlreiz pieminēs rakstvežus.
— Tu redzēji, troņmantniek, pats savam acīm un visi redzēja, ka tai laikā, kad tauta bija pārtikusi, vesela un apmierināta, valsts kase bija pilna. Taču, kad tauta nonāca trūkumā, kad zemkopju sievām un bērniem nācās iejūgties arklā, kad kviešus un gaļu viņiem saka aizstāt lotosauga sēklas, nabadzīgāka kļuva arī valsts kase. Un, ja tu gribi, lai valsts sasniedz to varenību, kāda tai bija pirms deviņpadsmitās dinastijas kariem, ja velies, lai faraonam, viņa rakstvežiem un armijai visa būtu papilnam, — nodrošini zemei ilggadēju mieru, bet tautai labklājību. Lai pieaugušie atkal ēd gaļu un tērpjas izšūtas drānās, un bērni lai rotaļājas vai mācās skolā. Atceries arī, ka Ēģipte auklē pie krūtīm indīgu čūsku…
Klātesošie ziņkāri un bažīgi klausījās.
Čūska, kas izsūc asinis tautai, atņem īpašumus nomarhiem un mazina faraona varenību, — tie ir feniķieši!..
Padzīt viņus! — klātesošie iesaucās. — Nemaksāt viņiem parādus, neielaist viņu tirgoņus, neuzņemt kuģus!..
Viņus nomierināja virspriesteris Nofri, vērsdamies pie Pentuera ar asarām acīs.
— Es nešaubos, — viņš sacīja, — ka ar tavu muti mūs uzrunāja dieviete Hathora, un ne tikai tādēļ, ka cilvēks nespēj būt tik gudrs un visuzinošs ka tu, bet vēl arī tādēļ, ka redzēju tev virs galvas mirdzumu divu ragu veidā. Pateicos tev par dižajiem vārdiem, ar kuriem tu izgaisināji mūsu neziņu… Dodu tev savu svētību un lūdzu dievus, lai viņi ieceļ tevi par manu pēcnieku!..
Ilgi, nerimstoši piekrišanas saucieni atbalstīja tempļa augstākā priestera vēlējumu. Priesteri bija apmierināti, ka Pentuers netika vēlreiz pieminējis rakstvežus. Prātnieks apvaldījās: viņš norādīja uz valsts iekšēju vāti, taču neuzplēsa to un guva vispārēju atzinību.
Ramzess nepateicās Pentueram, tikai piekļāva viņa galvu pie savām krūtīm. Taču neviens nešaubījās, ka dižā pravieša svētruna saviļņoja troņmantnieka dvēseli un bija kā sēkla, no kuras var izaugt Ēģiptes slava un varenība.
Nākošajā rītā, saulei austot, Pentuers, ne no viena neatvadījies, pameta templi un aizbrauca uz Memfisu.
Ramzess vairākas dienas klusēja un nodevās pārdomām; viņā norisa mokoša iekšēja cīņa.
Būtībā Pentuers nepateica neko jaunu: visi žēlojās par zemes un iedzīvotāju samazināšanos Ēģiptē, par zemnieku trūkumu, par rakstvežu pārmērībām un feniķiešu laupītkāri. Taču pravieša svētruna radīja skaidrību troņmantnieka juceklīgajos priekšstatos, piešķīra tiem apveidu un labāk izgaismoja dažus faktus.
Pentuera vārdi par feniķiešiem iedvesa viņam šausmas. Ramzess līdz šim nebija apjautis, cik milzīgu ļaunumu šī tauta nodara viņa valstij. Troņmantnieka šausmas bija vēl jo lielākas tādēļ, ka ari viņš bija iznomājis Dagonam savus zemniekus un redzējis, kā augļotājs izspiež no viņiem nodokļus.
Taču atskārsme, ka viņš pats saistīts ar feniķiešu augļotāju, izraisīja negaidītas sekas: Ramzesam vairs negribējās domāt par feniķiešiem. Kolīdz viņā uzliesmoja dusmas pret šiem cilvēkiem, tās tūdaļ pat apslāpēja kauns — viņš taču zināmā mērā bija feniķiešu līdzdalībnieks.
Toties princis lieliski saprata, cik postoši valsti ietekmē iedzīvotāju un zemes samazināšanās, un šim jautājumam vientulīgo pārdomu brīžos pievērsās visas viņa domas.
«Ja mums būtu,» viņš prātoja, «tie divi miljoni cilvēku, kurus zaudējusi Ēģipte, mēs varētu ne vien atkarot tuksnesim auglīgās zemes, bet arī palielināt to platību… Un tad, par spīti feniķiešiem, mūsu zemnieki dzīvotu labāk un valsts ienākumi pieaugtu. Taču kur lai ņem cilvēkus?»
Gadījums viņam palīdzēja rast atrisinājumu. Kādu vakaru, pastaigādamies pa tempļa dārzu, Ramzess sastapa pulciņu vergu, kurus ģenerālis Nitagers bija sagūstījis pie austrumu robežas un atsūtījis kā velti dievietei Hathorai. Viņi bija lieliski noauguši, strādāja vairāk par ēģiptiešiem un, tā kā viņus labi baroja, bija pat apmierināti ar savu likteni.
Ieraugot viņus, troņmantniekam, gluži kā zibens, atplaiksnīja jauna doma, un aiz uztraukuma viņš bezmaz zaudēja prātu. Ēģiptei vajadzīgi cilvēki, daudz cilvēku, simtiem tūkstošu, pat miljons, divi miljoni. Un lūk, viņi — cilvēki! Atliek tikai iebrukt Āzijā, sagrābt visus, ko sastop ceļā, un sūtīt uz Ēģipti. Un tikmēr nebeigt karu, līdz katram ēģiptiešu zemniekam būs savs vergs.
Tā viņa prātā dzima vienkāršs un grandiozs plāns, kuru īstenojot valsts iegūtu cilvēkus, zemnieki — palīgus darbā, faraona kase — neizsmeļamu ienākumu avotu.
Ramzess bija sajūsmināts. Taču nākamajā dienā viņa sirdī atkal pamodās šaubas.
Pentuers jo sevišķi uzsvēra, bet vēl agrāk to bija apgalvojis Herhors, ka Ēģiptes nelaimju cēlonis bijuši uzvarām vainagotie kari. No tā izrietēja, ka jauns karš neveicinās valsts uzplaukumu.
«Gan Pentuers, gan Herhors ir diži prātnieki,» princis klusībā sprieda. «Ja viņi uzskata karu par kaitīgu un ja tāpat domā lielais priesteris Nofri un citi priesteri, tad varbūt tiešām karš ir bīstams pasākums. Šis uzskats laikam ir pareizs, ja to atbalsta tik daudz gudru un svētu cilvēku.»
Troņmantnieks bija dziļi sarūgtināts. Viņš bija izgudrojis vienkāršu paņēmienu, kā izglābt Ēģipti no pagrimuma, turpretī priesteri apgalvoja, ka tieši karš varot novest valsti līdz pilnīgam sabrukumam.
Taču drīz vien kāds atgadījums mazliet sašķobīja troņmantnieka ticību priesteru patiesīgumam vai, pareizāk sakot, pamodināja princī agrāko neuzticību.
Reiz viņš ar kādu dziednieku gāja uz bibliotēku. Ceļš veda cauri šauram, tumšam gaitenim. Troņmantnieks riebumā novērsās, nevēlēdamies iet tālāk.
Es neiešu turp, — viņš sacīja.
Kādēļ? — dziednieks izbrīnījies jautāja.
Vai tu neatceries, svētais tēvs, ka gaiteņa gala ir pazemes telpa, kur nežēlīgi nomocīja kādu nodevēju?
A! — dziednieks atminējās. — Tai cauruma mēs pirms Pentuera svētrunas lejām izkausētu darvu.
— Un nonāvējāt cilvēku!
Dziednieks pasmaidīja. Tas bija labsirdīgs un dzīvespriecīgs vīrs.
Manīdams Ramzesa sašutumu, viņš mazliet sastomījās, tad sacīja:
— Jā, svētos noslēpumus nedrīkst izpaust… Pirms katrām lielākām svinībām mēs to atgādinām nākamajiem priesteriem.
Dziednieka runas tonis šķita Ramzesam dīvains, un viņš lūdza to izteikties skaidrāk.
— Es nevaru izpaust noslēpumu, — dziednieks atbildēja, — taču, ja tu, valdniek, apsolīsi to saglabāt, pastāstīšu tev kādu atgadījumu.
Ramzess piekrita, un dziednieks sāka stāstīt:
— Kāds ēģiptiešu priesteris, apmeklēdams pagānu zemes Aramejas tempļus, satika tuklu un ar savu likteni šķietami apmierinātu cilvēku, kurš bija ļoti nabadzīgi ģērbies. «Paskaidro man,» priesteris jautāja līksmajam nabagam, «kādēļ tev, lai gan tu acīmredzot esi trūcīgs, ir tāds izskats, it ka tu ēstu ne sliktāk par tempļa priekšnieku?» Cilvēks, palūkojies apkārt, vai kāds nenoklausās, atbildēja: «Tādēļ, ka man ir ļoti žēlabaina balss un esmu šī tempļa grēcinieks, kas cieš mokas. Kad tauta sanāk uz dievkalpojumu, es ielienu pazemē un sāku vaidēt un kliegt, cik vien jaudas. Par to mani visu gadu sātīgi baro un par katru mocību dienu dod krūku alus.» Tā mēdz darīt pagānu zemē Aramejā, — priesteris pabeidza, pielikdams pirkstu pie lūpām. — Atceries, princi, ko tu man apsolīji, un domā par mūsu izkausēto darvu, ko vēlies.
Šis stāsts satrieca Ramzesu. Tiesa, viņš izjuta atvieglojumu, uzzinājis, ka cilvēks templī nebija nomocīts līdz nāvei, taču viņā pamodās senās aizdomas.
Ka priesteri krāpj vienkāršo tautu, par to Ramzess nešaubījās. Vel mācīdamies priesteru skolā, viņš bija redzējis svētā vērša Api ja procesiju. Tauta ticēja, ka Apijs ved priesterus, turpretī katrs skolnieks zināja, ka dievišķais dzīvnieks iet turp, kurp priesteri viņu dzen.
Kas to lai zina, vai visa Pentuera svētruna nebija tāda pati «Apija procesija», domāta īpaši viņam! Ir taču tik viegli nobērt zemē dažādkrāsu pupiņas, un nav pārlieku grūti izveidot dzīvas gleznas. Viņš bija redzējis daudz grandiozākas izrādes — kaut vai Seta cīņu ar Osīriju — tajā piedalījās vairāki simti cilvēku. Un vai tad arī tā nebija priesteru izdomāta krāpšana? Izrādi dēvēja par dievu cīņu, taču tie bija pārģērbušies cilvēki. Osīrijs izrādē gāja bojā, lai gan priesteris, kas tēloja Osīriju, bija vesels kā degunradzis. Kādus tik brīnumus tur nerādīja: ūdens mutuļoja, dārdēja pērkons, plaiksnīja zibeņi, zeme drebēja un izvirda uguni… un tas viss bija krāpšana. Kādēļ lai Pentuera izrāde būtu patiesība? Herhors nevēlas karu, Nofri arī neveļas karu, bet Pentuers ir palīgs vienam un mīlulis otram.
Troņmantniekā norisa cīņa: te viņam šķita, ka viņš visu saprot, te viss atkal aizplīvurojās. Te viņu spārnoja cerības, te viņš nekam neticēja. Stundu no stundas, dienu no dienas viņa dvēsele te uzbangoja, te norima, kā ceļas un krītas Nīlas ūdeņi.
Taču pamazām Ramzess atguva līdzsvaru, un, kad pienāca laiks atstāt templi, viņam jau bija izveidojušies noteikti uzskati.
Pirmkārt, viņam kļuva skaidrs, ka Ēģiptei vajadzīga zeme un cilvēki. Otrkārt, visvienkāršākais veids, ka iegūt cilvēkus, ir karš ar Āziju.
Taču Pentuers centās viņam pierādīt, ka karš var tikai palielināt valsts postu. Un, lūk, radās jautājums, vai Pentuers runā patiesību vai melo.
Doma par to, ka priesteris runājis patiesību, dzina troņmantnieku izmisumā, tādēļ ka viņš nesaskatīja citu iespēju celt valsts labklājību. Bez kara Ēģiptes iedzīvotāju skaits gadu no gada samazināsies un faraona kase vairos savus parādus. Un viss beigsies ar briesmīgu katastrofu, kas var izrādīties liktenīga nākamajam valdniekam.
Un ja nu Pentuers meloja? Bet kādēļ? Acīmredzot viņam to iedvesa Herhors, Nofri un citi priesteri. Taču kālab viņi pretojās karam, kāds viņiem no ta labums? Ikviens karš taču sagādā priesteriem un faraonam milzu bagātības.
Un tomēr — vai priesteri varēja viņu krāpt tik svarīgā lietā? Tiesa, viņi bieži tā rīkojas, bet ne tik nopietnos gadījumos un ne jau tad, kad runa ir par valsts nākotni un tās pastāvēšanu. Viņi taču kalpo dieviem un glabā lielos noslēpumus. Viņu tempļos mājo gari, par ko Ramzess pats bija pārliecinājies pirmajā šeit pavadītajā naktī. Bet, ja dievi aizliedz neiesvētītajiem tuvoties saviem altāriem un tik cītīgi sargā tempļus, tad kālab viņi nesarga Ēģipti — vislielāko svētumu?
Kad dažas dienas vēlāk Ramzess pēc svinīgā dievkalpojuma, priesteru svētības izvadīts, atstāja Hathoras templi, viņu urdīja divi jautājumi.
Vai karš ar Āziju tiešām var kaitēt Ēģiptei?
Vai priesteri šai ziņā var krāpt viņu, troņmantnieku?