Jāšus, divu virsnieku pavadībā troņmantnieks devās uz Būbastiju, Imu-henta noma slaveno galvaspilsētu.
Bija pagājis pauni mēnesis, un sākās epifi (aprīlis— maijs).. Saule stāvēja augstu, solīdama Ēģiptei grūtu, svelmainu laiku. Vairākkārt jau bija uzbrāzis negantais tuksneša vējš. Cilvēki un dzīvnieki ļima aiz karstuma, bet zālē un kokos nosēdās pelēki putekļi, zem kuriem mirst viss dzīvais.
Bija beigusies rožu novākšana, un tagad tās pārstrādāja eļļa, laukos bija nokopta labība un nopļauts āboliņš. Aku vindas bez apstājas smēla ūdeni, lai aplaistītu tīrumus un sagatavotu tos jaunajai sējai Sāka novākt vīģes un vīnogas.
Nīlas ūdeņi bija kritusies, kanāli bija izsīkuši un nejauki smakoja. Pāri visai zemei lidinājās smalki putekļi, bet no debesīm strāvoja kveldējošas saules stari.
Lai gan troņmantnieks bija apmierināts, viņam bija apnikusi greknožēlnieka dzīve: viņš ilgojās pēc dzīrēm, sievietēm un līksma skaļuma.
Apkārtne šeit bija gleznaina. Imu-henta nomā dzīvoja nevis īsteni ēģiptieši, bet gan hiksi, kuru drosmīgie priekšteči reiz bija iekarojuši Ēģipti un valdījuši tajā vairākus gadsimtus,
īstenie ēģiptieši nicināja šos padzīto uzvarētāju pēctečus. Taču Ramzess uzlūkoja viņus ar labpatiku. Tie bija stalti, spēcīgi cilvēki ar lepnu un vīrišķīgu stāju. Viņi nekrita troņmantnieka un virsnieku priekšā pie zemes kā ēģiptieši un raudzījās uz dižciltīgajiem bez naida, taču arī bez izbailēm. Uz viņu mugurām, nemanīja nūju sitienu rētas; rakstveži no viņiem mazliet baidījās, zinādami, ka hikss uz sitienu atbild ar sitienu un dažkārt pat nogalina savu apspiedēju. Turklāt hiksi baudīja faraona labvēlību, tālab ka no viņu vidus nāca labākie karavīri
Tuvojoties pilsētai, kuras tempļi un pilis putekļu mākoņu dēļ bija redzami itin kā caur dūmaku, apkārtne kļuva aizvien dzīvīgāka. Pa platu ceļu un tuvējiem kanāliem veda lopus, kviešus, augļus, vīnu, ziedus, maizi. Pilsētas virzienā plūstošā ļaužu un preču straume, blīva un klaigulīga kā pie Memfisas lielo svētku dienās, šais vietas bija parasta parādība. Ap Būbastiju cauru gadu valdīja tirgus kņada, kas aprima vienīgi naktīs.
Iemesls tam bija vienkāršs: pilsēta bija slavena ar seno Ištaras templi, kas pievilka svētceļniekus no visas Rietumāzijas. Nepārspīlējot var teikt, ka pie Būbastijas ik dienas" teltīs un zem klajas debess apmetās līdz trīsdesmit tūkstošiem svešzemnieku: arābu, feniķiešu, jūdu, filistiešu, hetu, asīriešu un citu, Ēģiptes valdība labvēlīgi izturējās pret svētceļniekiem, kuri sagādāja tai prāvus ienākumus. Priesteri pacieta viņus, bet kaimiņu nomu iedzīvotāji ar viņiem rosīgi tirgojās.
Jau stundas attālumā no pilsētas varēja redzēt atbraucēju kleķa būdas un teltis, kas bija uzslietas uz kailas zemes.
Tuvojoties Būbastijai, šo mitekļu skaits aizvien pieauga un aizvien biežāk ceļā gadījās to iemītnieki Vieni gatavoja ēdienu zem klajas debess, otri drūzmējās pie tirgotavām, kur pārdeva nemitīgi pienākošās preces, trešie procesijās devās uz templi Drīz tur, drīz šeit savu mākslu rādīja zvēru dresētāji, čūsku dīdītāji, atlēti, dejotājas un burvju mākslinieki, pulcēdami ap sevi skatītāju barus.
Visam šim jūklim pāri virmoja tveice un skanēja nerimstošas klaigas.
Pie pilsētas vārtiem Ramzesu sagaidīja viņa galminieki, kā arī Imu-henta noma nomarhs ar ierēdņiem. Taču uzņemšana bija tik vēsa, ka pārsteigtais troņmantnieks pačukstēja Tutmosam:
Kādēļ viņi raugās manī tā, it kā es būtu atbraucis tiesāt un sodīt?
Tādēļ, ka tu, — viņa mīlulis atbildēja, — izskaties kā cilvēks, kurš redzējis valgā dievus.
Tutmosam bija taisnība. Vai nu no askētiskas dzīves, vai no mācīto priesteru sabiedrības, bet varbūt arī no ilgstošām pārdomām Ramzess bija pārvērties — kļuvis kalsnāks, sejā nopietnāks, stājā nosvērtāks. Dažās nedēļās viņš bija novecojis par vairākiem gadiem.
Kādā no "pilsētas galvenajām ielām drūzmējas tik. daudz ļaužu, ka policistiem nācās pašķirt ceļu troņmantniekam un viņa svītai. Pūlis nes veica princi un it kā pat neievēroja viņu; cilvēki pulcējās ap nelielu pili, šķiet, kādu gaidīdami
— Kas šeit notiek? — Ramzess jautāja nomarham, pūļa vienaldzības nepatīkami aizskarts»
— Šeit dzīvo Hirams, — nomarhs atbildēja, — Tīras princis. Būdams žēlsirdīgs cilvēks, viņš ik dienas Izsniedz dāsnas žēlastības dāvanas, un tādēļ šurp saskrien ubagi
Troņmantnieks, sēdēdams zirgā, pagriezās un sacīja:
— Es redzu šeit faraona strādniekus. Vai viņi arī nāk pie feniķiešu bagātnieka pēc žēlastības dāvanām?
Nomarhs neatbildēja. Par laimi, viņi tuvojās pilij, un Ramzess aizmirsa Hiramu.
Vairākas dienas ilga dzīres par godu troņmantniekam, Taču dzīres trūka līksmības un lāgiem notika nepatīkami starpgadījumi.
Reiz kāda troņmantnieka mīļākā, dejodama viņa priekša, sāka raudāt. Ramzess apskāva viņu un vaicāja, kas viņai kaišot.
Sākumā tā negribēja atbildēt, taču, prinča laipnības iedrošināta, sacīja, raudādama vēl gaužāk:
Valdniek, mēs, tavas sievietes, esam no dižciltīgām ģimenēm un esam pelnījušas, lai mums parāda cieņu…
Protams, — princis piekrita.
Bet tavs mantzinis ierobežo mūsu izdevumus. Viņš pat grib atņemt mums kalpones, bez kurām mēs nevaram nedz nomazgāties, nedz sasukāties.
Ramzess paaicināja mantzini un stingri piekodināja viņam izpildīt visas augstdzimušo jaunavu prasības.
Mantzinis nokrita troņmantnieka priekšā pie zemes un apsolīja dot visu, ko vien viņas vēlēsies.
Dažas dienas vēlāk sadumpojās pils vergi, kuri sūdzējās, ka viņiem nedodot vīnu.
Troņmantnieks pavēlēja izsniegt vīnu. Taču nākamajā diena karaspēka skates laikā pie viņa ieradās pulku pārstāvji ar vispazemīgāko sūdzību par to, ka viņiem samazinātas gaļas un maizes devas.
Troņmantnieks arī šoreiz lika izpildīt lūdzēju prasības. Taču drīz vien viņu no rīta uzmodināja skaļi kliedzieni pie pašiem pils vārtiem. Ramzess pajautāja, kas tur atgadījies, un dežūrvirsnieks paskaidroja, ka sanākuši ķēniņa strādnieki un pieprasot neizmaksāto algu.
Atsauca mantzini, kuram princis nikni uzklupa.
— Kas jums te notiek? — viņš kliedza. — Kopš atbraucu, nav dienas, kad man kāds nesūdzētos par pārestībām. Ja tā turpināsies, es uzsākšu izmeklēšanu un darīšu galu jūsu zādzībām!
Mantzinis drebēdams nokrita pie zemes un izdvesa:
— Nogalini mani, valdniek, bet ko es varu darīt, ja tava valsts kase, tavas klētis un tavi laidari ir tukši?
Lai gan princis bija pārskaities, viņš saprata, ka mantzinis var arī nebūt vainīgs. Padzinis to, troņmantnieks ataicināja Tutmosu.
— Paklau, — Ramzess vērsās pie sava mīluļa, — te notiek kaut kas tāds, ko es nesaprotu un pie kā neesmu pieradis: mani vergi, karavīri un ķēniņa strādnieki nesaņem algu, manām sievietēm nedod, ko tās veļas. Taču, kad jautāju mantzinim, ko tas nozīmē, viņš atbildēja, ka mums neesot nekā ne valsts kasē, ne laidaros.
— Viņš sacīja taisnību.
— Kā tā? — Ramzess aizsvilās. — Manam ceļojumam ķēniņš izsniedza divsimt talantu preces un zeltā. Vai tiešām tas viss iztērēts?
— Jā, — Tutmoss atbildēja.
— Kādā veidā? Kam? — troņmantnieks sašuta. — Visa ceļojuma laikā mūs taču uzņēma nomarhi?
— Bet mēs viņiem par to maksājām.
Tātad viņi ir blēži un zagļi, ja izliekas, ka uzņem mūs kā viesus, bet pēc tam aplaupa!
Nedusmojies, — Tutmoss sacīja, — es tev visu paskaidrošu.
— Sēdies.
Tutmoss apsēdās un uzsāka:
— Vai tu zini, ka es jau mēnesi baudu tavas virtuves labumus, dzeru vīnu no tavām krūkām un valkāju tavas drēbes?
— Tev ir uz to tiesības.
— Taču agrāk es nekad to neesmu darījis. Esmu dzīvojis, ģērbies un izklaidējies par savu naudu, lai neapgrūtinātu tavu valsts kasi. Tiesa, tu bieži esi maksājis manus parādus, bet tā bija tikai daļa manu izdevumu.
— Nav vērts pieminēt parādus.
— Līdzīgā stāvoklī, — Tutmoss turpināja, — ir kādi desmit tava galma dižciltīgie jaunekļi. Viņi dzīvo uz tava rēķina, tādēļ ka viņiem nekā nav. Mēs ņemam no tavas kases, jo mūs spiež trūkums, un to pašu dara nomarhi. Ja varētu, viņi rīkotu tev dzīres un pieņemšanas uz sava rēķina. Bet, kad nav par ko līksmoties, jāpieņem pabalsts. Vai tiešām arī tagad tu sauksi viņus par zagļiem?
Ramzess, domās iegrimis, sāka staigāt pa istabu.
— Jā, es pārsteidzīgi nosodīju viņus, — viņš atteica. — Niknums aizmigloja man acis. Taču es nevēlos, lai mani galminieki, karavīri un strādnieki ciestu pārestības. Un, ta ka mani krājumi ir izsmelti, vajag aizņemties. Simt talantu laikam pietiks? Kā tu domā?
— Es domāju, ka mums neviens neaizdos simt talantus, — Tutmoss klusu atbildēja.
Troņmantnieks augstprātīgi palūkojās viņā.
Vai tā atbild faraona dēlam? — viņš jautāja.
Vari padzīt mani, — Tutmoss skumjā balsī noteica, — bet es sacīju taisnību. Tagad mums neviens neaizdos, jo nav tāda. cilvēka, kas var aizdot…
Un Dagons? — troņmantnieks izbrīnījās, — Vai viņa vairs nav manā galmā? Vai viņš būtu nomiris?
Dagons ir Būbastijā, taču viņš augas dienas kopā ar citiem feniķiešu tirgotājiem pavada Ištaras templī, nožēlodams grēkus un nododamies lūgšanām…
Kur viņam tāda dievbijība uznākusi? Vai tādēļ, ka es esmu bijis templī, arī mans augļotājs uzskata par vajadzīgu apspriesties ar dieviem?
Tutmoss sāka grozīties uz soliņa.
Feniķieši, — viņš sacīja, — ir satraukti, pat nomākti, dabūjuši zināt…
Ko?
Kāds palaidis baumas, ka, uzkāpis tronī, tu feniķiešus padzīšot, bet viņu īpašumus konfiscēšot valsts kases labā…
Nu, līdz tam viņiem vēl laika diezgan, — troņmantnieks smaidīdams noteica.
Tutmoss, šķiet, gribēja vēl ko piebilst, taču saminstinājās.
Runā, — viņš beidzot sacīja klusinātā balsī, — ka viņa majestātes veselība krietni pasliktinājusies…
Tā nav taisnība! — satrauktais princis viņu pārtrauca. — Es to būtu zinājis…
Bet priesteri slepus notur aizlūgumus par faraona izveseļošanos, — Tutmoss čukstēja. — Es to droši zinu,
Princis bija pārsteigts.
— Kā, — viņš iesaucās, — mans tēvs ir smagi slims, priesteri notur aizlūgumus, bet man par to nekā nesaka?…
— Runā, ka viņa majestātes slimība var ilgt gadu.
Ramzess atmeta ar roku.
— Eh, tu klausies pasaciņas un uztrauc mani, Stāsti man labāk par feniķiešiem.
— Esmu dzirdējis vienīgi to, ko visi: it kā tu, uzturoties templī, esi pārliecinājies par feniķiešu ļaunumu un apņēmies padzīt viņus.
— Templī? — troņmantnieks atkārtoja. — Kurš gan var zināt, par ko esmu pārliecinājies un ko nolēmis templī?
Tutmoss paraustīja plecus un neatbildēja.
— Vai tiešām arī tur nodevība?… — princis nočukstēja, — Ataicini pie manis Dagonu, — viņš skaļi sacīja,
— man jāatrod šo baumu avots un jādara tām gals!
— Tu pareizi rīkosies, valdniek, — Tutmoss atteica, — jo visa Ēģipte ir satraukta. Jau tagad nav no kā aizņemties, un, ja šīs baumas turpināsies, apsīks tirdzniecība. Mūsu aristokrātija nonākusi trūkumā un neredz izeju no šī stāvokļa. Arī tavs galms, princi, ir panīcis. Vēl mēnesis — un tas pats var notikt ar ķēniņa galmu…
— Klusē, — Ramzess viņu pārtrauca, — un uz vietas ataicini pie manis Dagonu!
Tutmoss steidzīgi aizgāja. Taču augļotājs ieradās pie. troņmantnieka tikai pievakarē. Mugurā viņam bija balts apmetnis ar melnu apmali.
— Prātu esat zaudējuši, vai? — troņmantnieks iesaucās, ieraudzījis viņu šādā tērpā. — Es tevi tūlīt ielīksmināšu! Man nekavējoties vajadzīgi simt talanti. Ej un nerādies man acīs, iekams nebūsi to nokārtojis!..
Taču augļotājs aizklāja seju rokām un sāka raudāt.
— Ko tas nozīmē? — troņmantnieks aizkaitināts vaicāja.
— Valdniek, — Dagons atbildēja, noslīgdams ceļos,
— ņem manu īpašumu, pārdod mani un manu ģimeni, laupi visu, pat dzīvību… Bet simt talantu! Kur lai dabūju tādu naudu? Tās nav nedz Ēģiptē, nedz Feniķijā…
Troņmantnieks sāka smieties.
— Sets tevi apmājis, Dagon! Vai tiešām tu varēji noticēt, ka es gribu jūs padzīt?
Augļotājs otrreiz nokrita pie viņa kājām,
Kā lai es zinu? Esmu vienkāršs tirgotājs un tavs vergs. Un pietiek ar vienu mēnesi, lai izputētu mana bagātība un sabirztu pīšļos mana dzīvība…
Paskaidro man — ko tas nozīmē? — troņmantnieks, zaudējis pacietību, jautāja.
Es nemāku tev neko teikt. Un, ja ari mācētu, lielais zieģelis dara manu muti mēmu… Tagad es tikai lūdzu dievu un leju asaras…
«Vai tad feniķieši arī lūdz dievu?» Ramzess nodomāja.
— Nespēdams tev nekādi pakalpot, — Dagons turpināja, — došu vismaz labu padomu: šeit, Būbastijā, dzīvo slavenais Tīras princis Hirams, vecs, gudrs un ļoti bagāts vīrs. Ataicini viņu un palūdz viņam simt talantus. Varbūt viņš tev izlīdzēs…
No Dagona neko nepanācis, Ramzess atlaida viņu, apsolīdamies sūtīt pēc Hirama,