Hirams turēja solījumu. Ik dienas uz troņmantnieka pili Būbastijā bariem nāca vergi un garām virtenēm vilkās ēzeļi, apkrauti ar kviešiem, miežiem, kaltētu gaļu, audumiem un vīnu. Zeltu un dārgakmeņus nesa feniķiešu tirgotāji Hirama kalpotāju uzraudzībā.
Tādējādi troņmantnieks piecu dienu laikā saņēma apsolītos simt talantus. Hirams uzrēķināja sev nelielu procentu — vienu talantu no četriem gadā un nepieprasīja ķīlu, bet aprobežojās ar troņmantnieka parādzīmi, kas bija apstiprināta tiesā.
Galma vajadzības bija dāsni apmierinātas. Trīs troņmantnieka mīļākās saņēma jaunus tērpus, smaržvielas un vairākas verdzenes, kalpotāji — pārpilnām ēdamā un vīna, ķēniņa strādnieki — neizmaksāto algu, kareivji — palielinātas devas.
Galms bija sajūsmināts, jo sevišķi tādēļ, ka Tutmosam un citiem dižciltīgajiem jaunekļiem feniķieši pēc Hirama pavēles aizdeva diezgan prāvas summas, bet Imu-henta provinces nomarhs un augstākie ierēdņi dabūja bagātīgas dāvanas.
Lai arī tveice pieņēmās, dzīres sekoja dzīrēm, izpriecas izpriecām. Troņmantnieks, redzēdams vispārēju jautrību, arī pats bija apmierināts. Viņu uztrauca tikai viens — Nofri un citu priesteru izturēšanās. Viņš domāja, ka šie augstmaņi pārmetīs viņam, ka viņš tik daudz aizņēmies no Hirama pretēji pamācībām Hathoras templī. Taču svētie tēvi klusēja un pat nerādījās galmā.
Ko gan nozīmē, — viņš reiz sacīja Tutmosam, — ka priesteri mums neko nepārmet? Dzīvot tik lepni kā tagad mēs neesam atļāvušies nekad. Mūzika skan no agra rīta līdz vēlai naktij, bet mēs dzīrojam no saules lēkta un aiz-miegam sieviešu skaujas vai ar vīna krūku pagalvī.
Ko viņi var mums pārmest? — Tutmoss sašutis atteica. — Mēs taču atrodamies Ištaras pilsētā, un šai dievietei tīkamākais dievkalpojums ir līksmība, bet kārotākais upuris — mīlestība. Un priesteri saprot, ka pēc tik ilgas atturības un gavēņiem tev ir tiesības palīksmoties.
— Viņi tev sacīja to? — princis bažīgi jautāja.
— Ne vienreiz vien. Vēl vakar svētais tēvs Nofri pateica man smiedamies, ka tik jaunu cilvēku kā tevi vairāk saistot izpriecas nekā dievkalpojumi vai valsts pārvaldīšana.
Ramzess kļuva domīgs. Tātad priesteri uzskata viņu par vieglprātīgu jaunekli, lai gan viņš ja ne šodien, tad rīt kļūs tēvs? Bet — jo labāk! Svētie tēvi būs pārsteigti, kad viņš sāks runāt ar tiem vīru valodu.
Tiesa, princis pats sev pārmeta, ka no brīža, kopš atstājis Hathoras templi, nevienu dienu nebija pievērsies nomām. Priesteri nodomās, ka viņu pilnībā apmierina Pentuera paskaidrojumi vai arī ka viņam jau apnicis nodarboties ar valsts lietām.
— Jo labāk!.. — viņš atkārtoja. — Jo labāk!.. Manīdams galminieku pastāvīgās intrigas vai turēdams viņus aizdomās par tām, Ramzess bija iemācījies slēpt savas domas. Viņš bija pārliecināts, ka priesteri nenojauš, par ko viņš runājis ar Hiramu un kādus plānus kaldinājis galvā. Šiem varas apstulbotajiem pietika ar to, ka viņš nododas izpriecām, un viņi cerēja, ka tas palīdzēs viņiem noturēt vadības grožus savās rokās.
«Dievi tā apmājuši viņus,» Ramzess domāja, «ka viņi neapjēdz, kādēļ Hirams kļuvis tik devīgs. Vai arī šis viltīgais tīrietis pratis mazināt priesteru aizdomīgumu? … Jo labāk!.. Jo labāk!..»
Ramzess izjuta dīvainu prieku, domādams, ka priesteri kļūdījušies, novērtēdami viņa spējas. Viņš nolēma arī turpmāk ļaut viņiem dzīvot šādos maldos un līksmojās uz nebēdu.
Tik tiešām priesteri un pirmām kārtām Nofri un Mentesufiss bija kļūdījušies attiecībā uz Ramzesu un Hiramu.
Blēdīgais tīrietis izlikās, it kā viņš ļoti lepotos ar savām attiecībām ar troņmantnieku, un princis tikpat veiksmīgi tēloja pārgalvīga uzdzīvotāja lomu.
Nofri nešaubījās, ka troņmantnieks nopietni domā par feniķiešu padzīšanu no Ēģiptes un ka princis pats un viņa galminieki aizņemas no feniķiešiem naudu, lai to vairs nekad neatdotu.
Tikām Ištaras templī, tā plašajos dārzos un pagalmos ņudzēt ņudzēja dievlūdzēji. Ik dienu, pat ik stundu, lai gan valdīja briesmīga tveice, no tālās Āzijas pie dižās dievietes ieradās jauni svētceļnieku pūļi. Tie bija dīvaini svētceļnieki: noguruši, sviedriem un putekļiem klāti, viņi gāja, mūzikai skanot, dejodami un dziedādami izlaidīgas dziesmas. Diena viņiem pagāja, nododoties dzeršanai, nakts — neapvaldītai netiklībai par godu dievietei Ištarai. Viņus varēja ne tikai pazīt, bet jau sajust iztālēm: viņi nesa milzīgus svaigu ziedu klēpjus un pirms gada nosprāgušus kaķus mazos sainīšos. Šos kaķus viņi atdeva balzamēt vai izbāzt parashitiem, kuri dzīvoja Būbastijas apkaimē, bet pēc tam nesa atpakaļ uz mājām kā svētas relikvijas.
Mesores mēneša sākumā (maijs — jūnijs) princis Hirams paziņoja Ramzesam, ka tādas un tādas dienas vakarā viņš varot atnākt uz Ištaras templi. Kad satumsa, troņmantnieks, apjozis īsu zobenu un apvilcis apmetni ar kapuci, neviena nepamanīts, slepus devās uz Hirama māju.
Vecais augstmanis gaidīja viņu.
— Nu, — viņš sacīja ar smaidu, — vai jūsu augstība nebaidās ieiet feniķiešu templī, kur uz altāra valda nežēlība, bet viņai kalpo netiklība?
— Baidos? — Ramzess pārjautāja, bezmaz nicinoši paraudzījies viņā, — Ištara nav Bāls, un es neesmu bērns, kuru var iemest jūsu dieva nokaitētajā vēderā,
— Un tu tici tam, valdniek?… — Ramzess paraustīja plecus.
Par jūsu upurēšanas rītiem man stāstīja kāds aculiecinieks, — viņš atbildēja. — Reiz vētrā jums gājuši bojā kādi piecpadsmit kuģi. Tīras priesteri tūdaļ pat sarīkojuši upurēšanu, uz kuru drūzmu drūzmām nākuši ļaudis. Bāla tempļa priekšā uz paaugstinājuma sēdējis milzīgs bronzas elks ar vērša galvu. Viņa vēders bijis nokaitēts sarkans. Un, lūk, pēc jūsu priesteru pavēles aplamīgās feniķiešu mātes sākušas nest visjaukākos mazuļus pie nežēlīgā dieva kājām.
Tikai zēnus, — Hirams ieminējās.
Jā, tikai zēnus, — princis atkārtoja. — Priesteri iesvaidījuši katru bērnu ar mirrēm, izrotājuši ar ziediem, un tad elks ar bronzas rokām sagrābis un aprijis nelabā balsī brēcošo mazuli. Un ikreiz no dieva mutes izšāvušās liesmas…
Hirams klusiņām smējās.
Un tu tam tici?
Man to stāstīja cilvēks, kurš nekad nemelo.
Viņš tev stāstīja to, ko tiešām bija redzējis, — Hirams atteica. — Bet vai viņu nepārsteidza, ka neviena māte neraudāja?
Jā gan, viņš toreiz brīnījās, cik vienaldzīgas bija sievietes, kas allaž gatavas raudāt jebkura nieka dēļ. Taču tas vienīgi pierāda jūsu tautas lielo nežēlību.
Vecais feniķietis pašūpoja galvu,
Vai sen tas bija? — viņš jautāja.
Pirms dažiem gadiem.
Nu, — Hirams nesteidzīgi sacīja, — ja tev labpatiksies kādreiz apmeklēt Tīru, es parādīšu tev šādas svinības.
Es nevēlos tās redzēt!
Un pēc tam mēs dosimies uz citu tempļa pagalmu — un tu ieraudzīsi lielisku skolu un tajā līksmus un veselīgus zēnus, tos pašus, kurus pirms dažiem gadiem sadedzināja…
Kā?!.. — Ramzess Iesaucās, — Vai tad viņi neaiziet bojā?
Viņi dzīvo un aug, lai kļūtu par drosmīgiem jūrniekiem.
— Tātad jūs krāpjat tautu? — troņmantnieks iesmējās.
— Mēs nevienu nekrāpjam, — tīrietis nopietni atbildēja. — Katrs pats sevi krāpj, neprasīdams, lai viņam izskaidro neizprotamo. Mums Ir paradums, ka nabadzīgas mātes, gribēdamas nodrošināt savus dēlus, ziedo viņus valstij. Šos bērnus tiešām aprij Bāla statuja, kuras iekšpuse atrodas nokaitēta krāsns. Taču šis rituāls nenozīmē, ka bērnus patiesi sadedzina, bet vienīgi to, ka viņi kļuvuši par tempļa īpašumu un zuduši savām mātēm, it kā tikuši ugunī. īstenībā viņi nonāk nevis krāsnī, bet pie zīdītājām un auklēm, kas audzina bērnus vairākus gadus. Kad zēni paaugas, tos ņem pie sevis Bāla priesteru skola un apmāca. Spējīgākie audzēkņi kļūst par priesteriem vai ierēdņiem, mazāk apdāvinātie dodas uz floti un nereti tiek pie lielas bagātības. Tagad, es domāju, tu nebrīnīsies, ka Tīras mātes neapraud savus bērnus. Mūsu likumos nav paredzēti sodi vecākiem, kas nogalina savus pēcnācējus, kā tas gadās Ēģiptē…
— Nelieši sastopami visur, — troņmantnieks piebilda.
— Bet mums nav bērnu slepkavu, tālab ka bērnus, kurus nespēj uzturēt mātes, ņem savā aizgādībā valsts un svētnīcas.
Ramzess iegrima domās. Tad pēkšņi apskāva Hiramu un aizkustināts iesaucās:
Jūs esat daudz labāki nekā tie, kas par jums izplata tik briesmīgus nostāstus … Es ļoti priecājos par to…
Ari mūsu tautā ir daudz nekrietna, — Hirams atteica, — taču mēs visi būsim tev uzticami kalpi, kad tu mūs sauksi…
Vai tiešām tā? — princis jautāja, cieši ielūkodamies viņam acīs.
Sirmgalvis uzlika roku uz sirds.
— Zvēru tev, Ēģiptes troņmantniek un nākamais faraon, ka, tiklīdz tu uzsāksi cīņu ar mūsu kopīgo ienaidnieku, feniķieši visi kā viens steigsies tev palīgā. Un, lūk, šo ņem sev par piemiņu mūsu šīsdienas sarunai.
Viņš Izņēma no azotes noslēpumainām zīmēm klātu zelta medaļu un, čukstēdams lūgsnu, uzkāra to kaklā Ramzesam.
— Ar šo amuletu, — Hirams sacīja, — tu vari apbraukt visu pasauli, un, kur vien sastapsi feniķieti, viņš tev palīdzēs ar padomu, ar zeltu, pat ar zobenu, Bet tagad ejam…
Kopš saules rieta bija pagājušas jau vairākas stundas, nakts bija gaiša, spīdēja mēness. Neciešamo dienas tveici nomainīja dzestrums. Gaiss attīrījās no palsenajiem putekļiem, kas grauza acis un neļāva elpot. Zilgajās debesīs vietām mirgoja zvaigznes, izplūzdamas mēness gaismas zaigojumā.
Kustība ielās bija norimusi, taču uz visu māju jumtiem līksmojās cilvēki. Pilsēta šķita viena milzīga zāle, kur skan mūzika, dziesmas, smiekli un šķind kausi.
Princis un feniķietis ātriem soļiem devās laukā no pilsētas, turēdamies mazāk apgaismotā ielas pusē. Tomēr dzīrotāji uz terasēm dažkārt pamanīja viņus un pamanījuši aicināja pie sevis vai meta viņiem no augšas ziedus.
— Ei jūs tur, nakts klaidoņi! — viņi kliedza no jumtiem. — Ja neesat zagļi, kurus tumsa izvilinājusi peļņā, nāciet pie mums! Mums ir labs vīns un jautras sievietes…
Ceļinieki neatsaucās uz laipnajiem aicinājumiem, steigdamies savu ceļu. Beidzot viņi sasniedza to pilsētas daļu, kur māju bija mazāk, toties bija plaši dārzi un kur koki, jūras miklo vēju apdvesti, auga lielāki un kuplāki nekā Ēģiptes dienvidu provincēs.
— Vairs nav tālu, — Hirams sacīja.
Ramzess pacēla acis un virs koku sulīgā zaļuma ieraudzīja gaišzilu kvadrātveida torni un uz tā otru — slaidāku, baltu. Tas bija Ištaras templis. Drīz viņi iegāja dziļāk dārzā, no kurienes skatienam pavērās visa celtne.
Tai bija vairāki stāvi. Pirmo stāvu veidoja četrsimt soļus gara un tikpat plata kvadrātveida terase. Tā balstījās uz melna, dažus metrus augsta akmens pamata. Austrumpusē bija izcilnis, uz kuru pa labi un pa kreisi veda platas kāpnes. Citās pusēs slējās tornīši — pa desmit katrā. Ailēs starp tornīšiem bija pa pieciem logiem.
Virs pirmā stāva pacēlās otrs — arī kvadrātveida stāvs, ēka ar divsimt soļu garām malām. Šurp veda tikai vienas kāpnes, un stūros slējās torņi. Otrais stāvs bija nokrāsots purpursārtā krāsā.
Uz otrā stāva lēzenā jumta bija novietota vēl viena dažus metrus augsta kvadrātveida terase zeltainā krāsā, bet uz tās viens uz otra divi torņi: gaišzils un balts.
Šķita, it kā zemē būtu nolikts milzīgs, melns kubs, uz tā otrs — purpursārts, mazāks, uz tā — zeltains, augstāk— gaišzils un vēl augstāk — sudrabains. Uz katru veda kāpnes — vai nu dubultas — no sāniem, vai vienkāršas — no fasādes, vienmēr no austrumpuses.
Pie kāpnēm un pie durvīm pamīšus stāvēja lielas ēģiptiešu sfinksas un spārnoti asīriešu vērši ar cilvēku galvām.
Troņmantnieks tīksmi vēroja šo mēness gaismā zaigojošo bezgala skaisto ēku uz krāšņo augu fona. Tā bija celta haldejiešu stilā un krasi atšķīrās no ēģiptiešu tempļiem ar stāvu sistēmu un vertikālajām sienām. Ēģiptiešiem lielo celtņu sienas parasti bija ieslīpas un it kā tiecas sakļauties.
Dārzā vietām bija redzami namiņi un paviljoni, visur dega ugunis, skanēja dziedāšana un mūzika. Starp kokiem laiku pa laikam pavīdēja kāds mīlas pārītis.
Pie atnācējiem pienāca vecs priesteris. Viņš pārmija dažus vārdus ar Hiramu un, zemu palocījies troņmantniekam, sacīja:
— Vai tev nelabpatiktos man sekot, princi?
— Lai dievi tevi sargā, valdniek! — Hirams piebilda, atstādams viņus.
Ramzess devās līdzi priesterim. Mazliet attālāk, dārza pašā biežņa, atradās akmens sols un kādus simt soļus no ta — neliels paviljons, no kurienes skanēja dziedāšana.
— Vai tur lūdz dievu? — princis jautāja.
— Nē, — priesteris ar klaju netīksmi atbildēja, — tur pulcējas tie, kuri pielūdz Kamu, mūsu priesterieni, kas sarga uguni pie Ištaras altāra.
— Kuru tad viņa šodien pieņems?
— Nevienu, nemūžam! — atteica sašutušais pavadonis. — Ja uguns priesteriene neturēs šķīstības solījumu, viņai jāmirst.
— Nežēlīgs likums, — troņmantnieks noteica.
— Pagaidi uz šī sola, valdniek, — feniķiešu priesteris dzedri sacīja. — Un, kad dzirdēsi trīs sitienus pa bronzas plāksni, dodies templī, uzkāp terasē un no turienes purpursārtajā pilī.
Vai viens?
Jā.
Princis apsēdās uz sola olīvkoka paēnā un ieklausījās sieviešu smieklos, kas skanēja no paviljona.
«Kama… skaists vārds! Viņa laikam ir jauna un droši vien daiļa. Bet šie stulbie feniķieši draud viņai ar nāvi, ja… Vai tādā kārtā viņi grib saglabāt savai zemei kaut pārdesmit jaunavu?»
Ramzess klusībā smējās, taču viņam bija skumji un nez kādēļ žēl šīs nepazīstamās sievietes, kurai mīlēt nozīmēja — mirt.
Taču, lūk, pie paviljona ieskanējās flauta, nospēlēdama kādu sērīgu melodiju, kurai piebalsoja sieviešu balsis.
— Ā-ā-ā! A-ā-ā! — viņas dziedāja, it kā ieaijādamas bērnu.
Flauta aprāvās, sievietes apklusa, un piepeši skaista vīrieša balss iedziedājās grieķiski:
Kad uz lieveņa pavīd tavas drānas, sāk balēt zvaigznes, vairs nedzied lakstīgalas un manā sirdī iegulst tāds klusums, kāds ir virs zemes, kad blāvā rītausma to sveic pirms saules lēkta.
A-ā-ā! Ā-ā-ā! — viņas dziedāja, it kā ieaijādamas flautas pavadībā.
Kad, lūgsnās nogrimusi, tu dodies uz. templi, vijolītes apņem tevi smaržainā mākonī, tauriņi lidinās ap tavām lūpām, palmas noliec galvas tava daiļuma priekšā.
Atkal dziedāja sievietes, tad vīrieša balss turpināja:
— Kad neredzu tevi — raugos debesīs, lai iedomātu tava vaiga saldkairo mieru. Veltīgi! Debess dzīlēm nav tava skaidruma, un to kvēle ir saltums pret liesmām, kurās sadegusi mana sirds. Reiz es apstājos starp rozēm, kurām tavs acu skatiens liek ietērpties baltumā, sārtumā un zeltainumā. Ikviena ziedlapiņa man atsauca atmiņā stundu, ikviens zieds — mēnesi, kas aizvadīts pie tavām kājām. Un rasas lāses — tās manas asaras, ko dzer tuksneša negantais vējš.
Liec — un es nolaupīšu tevi un aizvedīšu uz savu mīļo dzimteni. Jūra paglābs mūs no vajātājiem, miršu audzes apslēps ļaužu acīm mūsu mīlestību, un žēlsirdīgie dievi sargās mūsu laimi.
Ramzess pievēra acis un sapņoja. Cauri nolaistajiem plakstiem viņš vairs neredzēja dārzu, bet vienīgi mēness gaismas zaigojumu, kurā vīdēja melnas ēnas un skanēja nepazīstamā cilvēka dziesma nepazīstamajai sievietei. Lāgiem šī dziedāšana tā saviļņoja viņu, tik dziļi ietiecās viņa dvēselē, ka Ramzess gribēja sev jautāt, vai tas nav viņš, kas dzied.
Šai brīdī viņa stāvoklis, vara, svarīgās valsts darīšanas — viss viņam šķita niecīgs pret šo mēness piestīgoto nakti un mīlas pārņemtās sirds kliedzienu. Ja viņam ļautu izvēlēties — faraona varenību vai šo dvēseles noskaņojumu —, viņš dotu priekšroku sapņo jumam, kur pagaisa visa pasaule, viņš pats, pat laiks un palika tikai ilgas, kas uz dziesmas spārniem traucās mūžībā.
Piepeši princis atguvās. Dziedāšana bija apklususi, Ugunis paviljonā bija.nodzisušās, un uz balto sienu fona asi Iezīmējās melnie, tukšie logi. Varēja domāt, ka šeit neviens nekad nav dzīvojis. Pat dārzs bija kļuvis tukšs un aprimis, pat vieglais vējš vairs nešalca lapotnē.
Viens!.. Divi!.. Trīs!.. No tempļa atskanēja trīs vareni zvēlieni.
«Ahā! Man jāiet!» princis nodomāja, vairs lāgā nezinādams, kurp jāiet un kādēļ.
Viņš devās uz templi, kura sudrabainais tornis slējās virs kokiem, it kā aicinādams Ramzesu pie sevis.
Troņmantnieks gāja apskurbis, savādu vēlmju pārņemts. Viņam bija šauri starp kokiem, gribējās ātrāk uzkāpt torņa virsotnē, atvilkt elpu un pārlaist skatienu bezgalīgajam apvārsnim. Taču, atminējies, ka ir mesores mēnesis un ka jau gads pagājis kopš manevriem tuksnesī, viņš sajuta ilgas pēc smiltājiem. Cik gan labprāt viņš ielēktu savos vieglajos kaujasratos, kuros iejūgts zirgu pāris, un auļotu kaut kur uz priekšu, kur nav tik tveicīgi un koki neaizsedz apvārsni…
Nonācis pie tempļa pakājes, Ramzess uzkāpa terasē. Bija kluss un tukšs, it kā viss būtu izmiris, vienīgi tālumā šalkoja strūklaka. Princis nometa uz kāpnēm savu apmetni un zobenu, vēlreiz palūkojās uz dārzu, atvadoties no mēnesnīcas, un iegāja templī,
Bronzas durvis bija vaļā, ieejas abās pusēs stāvēja spārnoti vērši ar cilvēku galvām, viņu sejas pauda lepnu mieru.
«Tie ir asīriešu ķēniņi,» Ramzess nodomāja, raugoties uz viņu sīkās bizītēs sapītajām bārdām.
Tempļa iekšpuse bija tumša kā vistumšākā nakts. Vēl melnāku to darīja mēness gaismas strēles, kas krita pa šaurajiem logiem.
Dziļumā dievietes Ištaras statujas priekšā dega divi kvēpekļi. Dīvains spulgojums no augšas lieliski izgaismoja statuju. Tā bija milzīga sieviete ar strausa spārniem. Mugurā viņai bija garš, krokots tērps, galvā smaila cepurīte, labajā rokā viņa turēja baložu pāri. Daiļajā sejā un nodurtajās acīs bija tāda lēnprātība un nevainība, ka Ramzess jutās pārsteigts. Tā taču bija atriebības un vislielākās netiklības aizgādne.
Feniķija atklāja viņam vēl vienu savu noslēpumu.
«Dīvaina tauta,» Ramzess nodomāja, «viņu cilvēkēdāji dievi neaprij cilvēkus, bet par viņu netiklību gādā šķīstas priesterienes un dievietes ar bērna seju.»
Pēkšņi viņš sajuta, ka gar viņa kājām veikli aizslīd kaut kas gluži kā čūska. Ramzess atlēca atpakaļ un nostājās mēness gaismas strēlē.
«Man izlikās,» viņš nodomāja.
Un tai pašā mirklī viņš izdzirdēja čukstus:
— Ramzes! Ramzes!
Nevarēja atšķirt, vai tā ir vīrieša vai sievietes balss un no kurienes tā nāk.
— Ramzes! Ramzes! — atskanēja čuksti it kā no grīdas.
Princis atkāpās neapgaismotā vietā un ieklausīdamies pieliecas. Pēkšņi viņš sajuta sev uz galvas divas maigas rokas.
Ramzess pietrūkās, lai tās satvertu, taču neviena nebija.
— Ramzes! Ramzes! — kāds čukstēja no augšas. Viņš pacēla galvu un sajuta uz lūpām lotosziedu, bet, kad pastiepās pēc tā, kāds viegli pieskārās viņa plecam!
— Ramzes! Ramzes! — tagad atskanēja no altāra puses.
Troņmantnieks pagriezās un apstulba: gaismas strēlē dažus soļus no viņa stāvēja daiļš jauneklis, kā divas ūdens lāses līdzīgs viņam. Tā pati seja, acis, bārda, tā pati stāja, kustības, apģērbs…
Princim likās, ka viņš stāv pie liela spoguļa, kāda nav pat faraonam, taču drīz pārliecinājās, ka viņa līdzinieks nav atspulgs, bet gan dzīvs cilvēks. Šai mirklī viņš sajuta skūpstu uz kakla, Ramzess aši pagriezās, taču neviena vairs nebija — līdzinieks bija nozudis.
— Kas tu esi? Es gribu zināt! — princis niknumā iesaucas.
— Tā esmu es … Kama … liega balss atbildēja.
Un mēness gaismā parādījās brīnumdaiļa kaila sieviete ar zelta apsēju ap gurniem.
Ramzess pieskrēja pie viņas un satvēra viņas roku.
— Tu esi Kama?… Nē, tu esi… Tevi bija atsūtījis pie manis Dagons, taču toreiz tu sauci sevi par Glāsmu…
Es esmu Glāsma, — viņa naivi atteica.
Vai tu man pieskāries?
Es.
Kā tu darīji to?
«— Lūk, tā, — viņa atbildēja, apķerdamās Ramzesam ap kaklu un skūpstīdama viņu.
Ramzess apskāva meiteni, taču viņa izrāvās ar tādu spēku, kādu bija grūti iedomāties tik varai būtnei.
— Tātad tu esi priesteriene Kama? Tātad tevi šodien apdziedāja grieķis? — princis jautāja, kaisli spiezdams viņai rokas. — Kas viņš tāds ir?
Kama nicīgi paraustīja plecus.
— Viņš kalpo mūsu templī, — viņa sacīja. Ramzesam kvēloja acis, raustījās nāsis, dunēja galvā.
Pirms dažiem mēnešiem šī sieviete nebija atstājusi uz viņu īpašu iespaidu, taču tagad viņas dēļ viņš bija gatavs uz jebkuru neprātu.
Viņš apskauda grieķi un vienlaikus juta neaprakstāmas skumjas, iedomājoties, ka gadījumā, ja Kama kļūtu viņa mīļākā, viņai būtu jāmirst.
— Cik tu esi daiļa! — viņš sacīja. — Kur tu dzīvo? Ak jā, zinu — tai paviljonā… Vai drīkst tevi apmeklēt?… Ja tu uzņem pie sevis dziedātājus, tev jāpieņem arī mani. Vai tiesa, ka tu esi priesteriene, kas sargā uguni templī?
— Jā.
Un jūsu likumi ir tik nežēlīgi, ka neļauj tev mīlēt? Tie jau ir tikai draudi! Es būšu izņēmums…
Mani nolādētu visa Feniķija, un dievi man atriebtos, — viņa smiedamās atbildēja.
Ramzess atkal piekļāva viņu sev klāt, taču viņa no jauna izrāvās.
Sargies, princi! — viņa izaicinoši sacīja. — Feniķija ir varena, un tās dievi…
Kāda man daļa gar taviem dieviem vai Feniķiju? Ja tev kaut mats nokritīs no galvas, es samīšu Feniķiju kā ļaunu čūsku.
— Kama! Kama! — atskanēja balss no statujas puses,
— Redzi, mani sauc… Varbūt pat dzirdēja tavus zaimus…
Kaut viņiem nebūtu jādzird manas dusmas!..
Dievu dusmas ir briesmīgākas…
Viņa izrāvās un nozuda tempļa tumsā. Ramzess metās viņai pakaļ, taču negaidot apstājās: visu templi starp viņu un altāri apņēma milzīgas, asinssarkanas liesmas, kurās svaidījās drausmainas figūras: lieli sikspārņi, čūskas ar cilvēku sejām, ēnas…
Liesmas nāca tieši uz viņu visā telpas platumā, un Ramzess, neredzētā skata apstulbināts, kāpās atpakaļ. Pēkšņi viņam uzvēdīja svaiga vēja pūsma. Princis atskatījās — viņš jau bija ārpus tempļa. Tai pašā brīdī bronzas durvis ar troksni aizcirtās,
Troņmantnieks izberzēja acis, palūkojās apkārt…Mēness pie debesīm jau sliecās uz rieta pusi. Ramzess atrada pie kolonnas savu zobenu un apmetni, pacēla tos un nokāpa pa kāpnēm kā apskurbis.
Kad viņš vēlu naktī atgriezās pilī, Tutmoss, ieraudzījis prinča nobālušo seju un apmigloto skatienu, bažīgi pavaicāja:
Kur tu biji, valdniek? Viss galms uztraucies un neguļ.
Es aplūkoju pilsētu. Kāda brīnišķīga nakts…
Sara dzemdējusi tev dēlu, — Tutmoss ar skubu piebilda, it kā baidīdamies, ka viņu kāds varētu apsteigt»
Vai tiešām? Es vēlos, lai neviens no svītas neraizētos par mani, kad aizeju no pils,
Viens?
— Ja es nevarētu staigāt viens, kur man labpatīk, es būtu visnelaimīgākais vergs šai valstī, — troņmantnieks skarbi atteica.
Viņš atdeva zobenu un apmetni Tutmosam un devās uz guļamistabu.
Vēl vakar ziņa par dēla piedzimšanu būtu Iepriecinājusi viņu. Taču tagad viņš to uzņēma vienaldzīgi, Viņš bija pilns atmiņu par šīsdienas vakara — visdīvaināko vakaru, kādu vien bija nācies piedzīvot.
Acu priekšā vēl zaigoja mēness gaisma, ausīs skanēja grieķa dziesma. Ak, šis dievietes Ištaras templis!…
Viņš nespēja aizmigt līdz rītam.