Dažas dienas vēlāk troņmantnieks aizsūtīja savu mīluli pie Kamas ar ielūgumu. Viņa ieradās nekavējoties cieši aizsegtas nestuves.
Ramzess pieņēma viņu vienatnē.
— Es biju, — viņš sacīja, — kādu vakaru pie tavas mājas.
— Ak, Ištara! — priesteriene iesaucās. — Kam lai pateicos par tik augstu žēlastību? Un kas tevi, godājamais valdniek, kavēja pasaukt savu verdzeni?
— Tur bija kaut kādi salašņas. Šķiet, asīrieši.
— Es nemūžam neuzdrīkstētos domāt, ka mūsu pavēlnieks ir dažus soļus no manis zem klajas debess.
Troņmantnieks pietvīka. Cik ļoti gan viņa brīnītos, uzzinājusi, ka viņš tik daudzus vakarus pavadījis pie viņas loga!
Bet varbūt viņa zināja? Smaidīja, acis nolaidusi…
Tātad tu, Kama, uzņem pie sevis asīriešus? — Ramzess turpināja.
Tas Ir ķēniņa radinieks Sargons; viņš ziedojis mūsu dievietei piecus talantus! — Kama Iesaucās.
Un arī tu esi gatava viņam ziedoties? — troņmantnieks zobgalīgi vaicāja. — Un viņa devības dēļ feniķiešu dievi nesodīs tevi ar nāvi?
Ko tu runā, valdniek! — viņa atbildēja, sasizdama rokas. — Vai tu nezini, ka neviens aziāts, pat sastapis mani tuksnesī, nepieskarsies man? Viņi baidās no dieviem…
— Kādēļ tad pie tevis nāk šis… dievbijīgais aziāts?
— Viņš grib mani pierunāt, lai braucu uz Babilonijas Ištaras templi.
— Un tu brauksi?
— Braukšu, ja tu, mans valdniek, pavēlēsi… — Kama atbildēja, aizklādama seju ar plīvuru.
Troņmantnieks klusēdams paņēma viņu pie rokas. Viņa lūpas raustījās,
— Nepieskaries man, valdniek! — viņa satraukti čukstēja, — Tu esi mans pavēlnieks, mans un visu feniķiešu atbalsts šai zemē. Taču esi žēlsirdīgs…
Troņmantnieks palaida vaļa viņas roku un saka staigāt pa istabu.
Tveicīgs šodien, vai ne? — viņš sacīja. — Stāsta, ka esot zemes, kur mehira mēnesī no debesim krīt aukstas, baltas pūkas, kas ugunī pārvēršas ūdenī. Ai, Kama, palūdz savus dievus, lai viņi man nosūta nedaudz šo pūku! Kaut gan — ko es runāju! Pat ja viņi noklātu ar tam visu Ēģipti, tās neatvēsinātu manu sirdi…
Tādēļ ka tu esi dievišķais Amons, Saule cilvēka veidolā, — Kama atbildēja. — Tumsa izklīst tur, kurp tu pavērs savu valgu, un tavu acu staros uzplaukst ziedi…
Ramzess atkal piegāja pie viņas.
— Bet esi žēlsirdīgs! — viņa nočukstēja. — Tu taču esi labais dievs un nespēj darīt pāri savai priesterienei.
Princis vēlreiz atkāpās un nodrebinājās, it kā vēlēdamies nomest no sevis kaut kādu smagumu. Kama raudzījās viņā no nolaisto plakstu apakšas un tikko manāmi smaidīja.
Kad klusums pārlieku ieilga, viņa jautāja:
— Tu liki atsaukt mani, valdniek. Esmu šeit un gaidu,
lai tu pavēsti man savu gribu,
— Ak jā, — troņmantnieks atguvās, — saki man, priesterien, — kas bija tas jauneklis, tik ļoti līdzīgs man, kuru es redzēju jūsu templī?
Kama pielika pirkstu pie lūpām.
— Svēts noslēpums, — viņa čukstēja.
— Viens ir noslēpums, cits — aizliegts. Ļauj man vismaz uzzināt — kas viņš ir: cilvēks vai gars?
— Gars.
— Un šis gars dziedāja pie taviem logiem? Kama pasmaidīja.
— Es negribu aizskart jūsu tempļa noslēpumus, — troņmantnieks sacīja,
— Tu esi zvērējis, — priesteriene ieminējās,
— Labi! Labi! — troņmantnieks aizkaitināts pārtrauca. — Tādēļ es nerunāšu par šo brīnumu ne ar Hiramu, ne ar kādu citu… vienīgi ar tevi. Tad, lūk, Kama, pasaki šim garam vai cilvēkam, kas ir tik līdzīgs man, lai viņš ātrāk brauc projām no Ēģiptes un nevienam acīs nerādās. Valstī nevar būt divi troņmantnieki. Un pēkšņi viņam atplaiksnīja kāda doma.
— Gribētos zināt, — viņš sacīja, cieši raudzīdamies Kamā, — kādēļ tavi tautieši man parādīja manu līdzinieku. Vai viņi brīdina mani, ka viņiem ir man vietnieks?
Kama nokrita pie Ramzesa kājām.
— Ak, valdniek! — viņa čukstēja. — Tu nēsā uz krūtīm mūsu augstāko talismanu un nevari domāt, ka feniķieši spējīgi tev kaitēt. Taču, ja tev draudēs kādas briesmas vai ienāks prātā maldināt savus ienaidniekus, — šāds cilvēks allaž var noderēt. Feniķieši to vien tev gribēja parādīt.
Princis paraustīja plecus.
«Jā,» viņš nodomāja, «ja man būs vajadzīga aizstāvība … Bet vai tiešām feniķieši uzskata, ka viens es netikšu galā? Tādā gadījumā viņi izvēlējušies sev sliktu aizgādni!»
— Valdniek, — Kama čukstēja, — vai tad tev nav zināms, ka Ramzesam Lielajam bija līdzinieki, ko rādīt ienaidniekam? Un abas ķēniņa ēnas aizgāja bojā, bet viņš palika dzīvs…
— Diezgan! — troņmantnieks viņu pārtrauca. — Bet, lai Āzijas tautas zinātu, ka esmu žēlsirdīgs, ziedoju, Kama, piecus talantus spēlēm par godu Ištarai un dārgu kausu viņas templim. Šodien pat tos saņemsi.
Ar galvas mājienu viņš atvadījās no priesterienes.
Kad viņa aizgāja, princim uzvilnīja jaunas domas:
«Patiesi, ir gan viltīgi šie feniķieši! Ja mans līdzinieks ir cilvēks, tas var ļoti noderēt, un es ar laiku darīšu brīnumus, par kādiem Ēģiptē, šķiet, nekad nav dzirdējuši. Faraons dzīvo Memfisā un vienlaikus parādās Tēbās un Tanisā… Faraons virzās ar armiju uz Babilonu, asīrieši savāc tur savus galvenos spēkus, bet pa to laiku faraons ar citu armiju sagrābj Nīnivi… Domāju, ka asīrieši būtu gaužām pārsteigti par šādiem brīnumiem…»
Un troņmantnieka sirdī atkal pamodās truls naids pret varenajiem aziātiem. Viņš jau redzēja savus triumfa ratus apbraucam kauja slauķu, klātin noklātu asīriešu līķiem, un veselus grozus nocirstu roku. Tagad karš kļuva viņam tikpat nepieciešams kā maize, jo tas palīdzētu ne vien bagātināt Ēģipti, pildīt valsts kasi, gūt nevīstošu slavu, bet arī apmierinātu līdz šim neapzinātu un pēkšņi spēcīgi pamodušos vēlmi satriekt Asīriju.
Iekams Ramzess nebija redzējis šos kareivjus ar pinkainajām bārdām, viņš par tiem nedomāja. Toties tagad viņi traucēja princi. Viņš nespēja dzīvot tiem līdzas uz šis zemes.
Kāda loma šeit bija Hiramam un Kamai, to viņš neapzinājās. Viņš juta vienīgi, ka viņam jākaro ar Asīriju, gluži kā gājputns jūt, ka pahona mēnesī tam jālido uz ziemeļiem.
Šīs alkas aizvien vairāk pārņēma princi. Viņš mazāk runāja, retāk smaidīja, dzīru laikā bieži kļuva domīgs.
Redzot labvēlību, ko troņmantnieks parādīja apbruņotiem cilvēkiem, dižciltīgā jaunatne un pat gados vecāki cilvēki sāka iestāties pulkos. Tas pievērsa svētā Mentesufisa uzmanību, un viņš nosūtīja Herhoram šāda satura vēstuli:
«Kopš Būbastijā ieradušies asīrieši, troņmantnieks ir loti uzbudināts un viņa galms noskaņots visai kareivīgi. Dzer un spēlē kauliņus kā senāk, taču visi nometuši smalkās drānas un parūkas un, lai gan ir briesmīga tveice, staigā karavīru cepurītēs un krūšautos. Baidos, ka šis kareivīgais noskaņojums var nepatikt godājamajam Sargonam.»
Uz to Herhors atbildēja:
«Nav liela nelaime, ja mūsu izlutušie kundziņi, asīriešiem uzturoties pie mums, izrādīs mīlestību uz karalietām: aziāti tikai vairāk cienīs mūs. Augsti godājamais troņmantnieks, kuru dievi acīmredzot veduši pie prāta, atskārtis, ka der pažvadzināt ieročus, kad pie mums viesojas tik kareivīgas tautas sūtņi. Esmu pārliecināts, ka mūsu jaunatnes drošsirdīgais gars liks Sargonam padomāt un darīs viņu pieļāvīgāku sarunās.»
Pirmoreiz kopš Ēģiptes pastāvēšanas jaunais troņmantnieks bija piekrāpis modros priesterus. Tiesa, liela loma tur bija feniķiešiem, kas atklāja viņam noslēpumu par Asīrijas un priesteru vienošanos, bet priesteri jau to nenojauta.
Turklāt prinča svaidīgais raksturs lieliski apslēpa viņa centienus augstāko priesteru kārtas acīm. Visi atcerējās, cik viegli Ramzess pērn bija piemirsis manevrus Pi-Bailā Sāras klusās muižas dēļ un kā pēdējā laikā mēdza pārmesties no dzīrēm pie valstslietām un no dievbijīgās dzīves pie līksmošanās. Tālab, izņemot Tutmosu, neviens neticētu, ka šim nepastāvīgajam jauneklim ir kāds plāns, kāds mērķis, uz kuru viņš tieksies ar spītīgu neatlaidību.
Šoreiz pat nenācās ilgi gaidīt jaunu pierādījumu viņa nepastāvīgumam.
Būbastijā, lai gan tur pieturējās tveicīgs laiks, ieradās Sara ar visu galmu un dēlu. Viņa bija mazliet novājējusi, bērns bija viegli savārdzis vai ceļā noguris, taču abi izskatījās brīnišķīgi.
Troņmantnieks bija sajūsmināts, Viņš ierādīja Sārai paviljonu pils dārza skaistākajā daļā un augas dienas pavadīja pie dēla šūpuļa.
Dzīres, manevri, drūmās domas — viss bija aizmirsts. Dižciltīgajiem jaunekļiem no prinča svītas tagad nācās dzīrot un līksmoties vieniem; viņi no joza zobenus un atkal pārvērtās par švītiem. Tērpu maiņa bija jo vairāk nepieciešama tādēļ, ka princis mēdza vest viņus uz Sāras paviljonu, lai parādītu viņiem dēlu.
— Paraugies, Tutmos, — viņš sacīja savam mīlulim, — cik piemīlīgs bērns! Un no šī mazuļa kādreiz izaugs liels cilvēks! Šis rožainais putnēns kādreiz skraidīs, runās, pat mācīsies gudrību priesteru skolās. Tu palūkojies, Tutmos, uz viņa roķelēm! — Ramzess aizgrābts sacīja, — Atceries šīs sīkās rociņas, lai pastāstītu par tām, kad iedošu viņam pulku un likšu nest aiz sevis manu āvu… Un tas ir mans dēls, mans miesīgais dēls!
Nav brīnums, ka, valdniekā klausoties, viņa galminieki nožēloja, ka tie nevar būt aukles vai pat zīdītājas šim bērnam, kuram nebija nekādu dinastijas tiesību, bet kurš tomēr bija nākamā faraona pirmdzimtais»
Šī idille gan visai ātri beidzās, jo neatbilda feniķiešu interesēm.
Viendien Hirams ieradās pilī ar veselu baru tirgotāju, vergu un to ēģiptiešu, kas pārtika no viņa žēlastības dāvanām, un, nostājies troņmantnieka priekšā, sacīja:
— Mūsu žēlsirdīgais valdniek! Tu esi ziedojis mums piecus talantus, lai sarīkotu spēles par godu dievietei Ištarai. Tava griba ir izpildīta — esam sagatavojuši spēles un tagad nākam lūgt tevi, lai tu pagodini mūs ar savu klātbūtni.
To sacīdams, sirmais Tīras princis nometās ceļos un pasniedza Ramzesam uz zelta paplātes zelta atslēgu no cirka ložas.
Ramzess labprāt pieņēma piedāvājumu, un svētie priesteri Nofri un Mentesufiss neiebilda, pret to, ka princis piedalītos svinībās par godu dievietei,
Pirmkārt, — godājamais Nofri sacīja Mentesufisam, — Ištara ir tā pati mūsu Isīda vai haldejiešu Astarte. Otrkārt, ja mēs esam atļāvuši aziātiem uzcelt templi mūsu zemē, tad pieklājas kaut vai laiku pa laikam izrādīt cieņu viņu dieviem.
Mums tas pat jādara aiz pieklājības pret feniķiešiem, pēc tam kad esam noslēguši vienošanos ar asīriešiem, — godājamais Mentesufiss smiedamies piebilda.
Cirks, kurp pulksten četros pēcpusdienā devās troņmantnieks ar nomarhu un augstākajiem virsniekiem, bija uzcelts Ištaras tempļa dārzā. Tas bija apaļš laukums, ko apjoza iežogojums divu. cilvēku augumā. Gar iežogojumu amfiteātra veidā bija izvietotas ložas un soli. Jumta nebija. Toties virs ložām bija nostiepti tauriņu spārniem līdzīgi, daudzkrāsaini audekli, kurus laiku pa laikam apslacīja ar smaržūdeni un liegi šūpoja, lai atvēsinātu gaisu.
Kad troņmantnieks parādījās savā ložā, cirkā sapulcējušies aziāti un ēģiptieši viņam skaļi uzgavilēja. Izrāde sākās ar muzikantu, dziedātāju un dejotāju gājienu.
Ramzess pavērās apkārt. Pa labi no viņa bija Hirama un dižciltīgāko feniķiešu loža, pa kreisi — loža feniķiešu priesteriem un priesterienēm, kuru vidū Kama, ieņemdama vienu no pirmajām vietām, piesaistīja uzmanību ar bagātīgu tērpu un daiļumu. Viņai mugurā bija daudzkrāsainiem izšuvumiem klāts, caurspīdīgs hitons, rokas un kājas rotāja sprādzes, bet galvu — stīpa ar lotosziedu, kas bija smalki darināts no dārgakmeņiem.
Kama ar saviem pavadoņiem zemu palocījās princim un, pagriezusies pret kaimiņu ložu, sāka dzīvi sarunāties ar kādu cēla izskata svešzemnieku, kuru bārda un mati bija sapīti neskaitāmās sīkās bizītēs.
Ramzess, kas bija ieradies cirkā tieši no sava dēla šūpuļa, bija līksms. Taču, ieraudzījis Kamu sarunājamies ar svešu cilvēku, sadrūma.
Vai tu nezini, — viņš jautāja Tutmosam, — ar ko tur lakstojas priesteriene?
Tas ir slavenais Babilonas svētceļnieks — godājamais Sargons.
— Tas taču ir vecis! — princis iesaucās.
Jā, viņš, protams, ir vecāks par mums abiem kopā, bet viņš ir skaists vīrietis.
Vai tāds barbars var būt skaists? — troņmantnieks sašuta.
Abi apklusa: princis — aiz niknuma, Tutmoss — aiz bailēm, ka iedrošinājies uzslavēt cilvēku, kas viņa valdniekam nepatīk.
Tikmēr arēnā priekšnesums sekoja priekšnesumam: uzstājās vingrotāji, čūsku dīdītāji, dejotāji, burvju mākslinieki un āksti, izpelnīdamies skatītāju piekrišanu.
Troņmantnieks bija drūms. Viņa sirdī plosījās uz laiku pierimušās kaislības: naids pret asīriešiem un greizsirdība uz Kamu.
«Kā,» viņš domāja, raugoties uz priesterieni, «šī sieviete var koķetēt ar veci, kuram seja ir miecētas ādas krāsā, melnas, šaudīgas acis un bārda kā āzim?»
Tikai vienreiz troņmantnieks uzmanīgi palūkojās arēnā.
Iznāca vairāki kaili haldejieši. Vecākais no viņiem iesprauda zemē trīs metamos šķēpus ar smailēm uz augšu un ar roku kustībām iemidzināja jaunāko. Tad pārējie paņēma iemidzināto uz rokām un nolika uz šķēpu smailēm tā, ka viena smaile atbalstīja haldejieša galvu, otra — muguru un trešā — kājas.
Iemidzinātais bija sastindzis. Vecis izdarīja virs viņa vēl dažas roku kustības un izrāva no zemes šķēpu, kas atbalstīja kājas. Pēc brīža viņš izvilka šķēpu no muguras apakšas un beidzot atmeta arī to, uz kura balstījās galva.
Un, lūk, gaišā dienas laikā vairāku tūkstošu skatītāju acu priekšā iemidzinātais haldejietis palika karājamies horizontāli gaisā bez jebkāda atbalsta dažu olekšu augstumā virs zemes.
Beidzot vecis piegrūda viņam, lai tas nonāktu zemē, un atmodināja haldejieti.
Skatītāji bija pagalam pārsteigti: neviens neiedrošinājās ne iekliegties, ne aplaudēt.
Ramzess arī bija izbrīnīts. Viņš pieliecās pie Hirama ložas un pačukstēja vecajam princim pie auss:
— Un šo brīnumu jūs varētu izdarīt Ištaras templī?
— Es nezinu visus mūsu priesteru noslēpumus, — Hirams apmulsis atbildēja, — taču zinu, ka haldejieši ir ļoti izmanīga tauta…
Tomēr mēs visi. redzējām, kā šis jauneklis — karājās gaisā.
Ja vien netikām noburti, — Hirams īgni atteica un sadrūma.
Pēc neilga pārtraukuma, kura laikā augstmaņu ložās ienesa svaigus ziedus, vēsu vīnu un saldumus, sākās izrādes interesantākā daļa — vēršu cīņa.
Taurēm skanot un bungām rībot, arēnā izveda milzīgu vērsi, kura galva bija apklāta ar audekla gabalu. Viņam nopakaļ izskrēja vairāki kaili cilvēki, bruņojušies ar šķēpiem, un viens ar īsu zobenu rokā.
Pēc troņmantnieka mājiena kalpotāji izklīda, bet viens no šķēpnešiem norāva audeklu vērsim no galvas. Dzīvnieks kādu brīdi stāvēja apstulbis, tad negaidot likās pakaļ cilvēkiem, kuri kaitināja viņu ar šķēpu dūrieniem.
Cīņa ilga vairākas minūtes. Cilvēki mocīja vērsi, bet tas, putas šķaidīdams, asinīm noplūzdams, slējās uz pakaļkājām un vajāja savus ienaidniekus, taču nespēja viņus panākt.
Beidzot vērsis nokrita, skatītājiem skaļi smejoties.
Garlaicības māktais princis raudzījās nevis uz arēnu, bet gan uz feniķiešu priesteru ložu. Viņš redzēja, ka daiļā Kama, pārsēdusies tuvāk Sargonam, dzīvi ar viņu sarunājas. Asīrietis vai aprija Kamu ar skatienu, bet viņa, kaunīgi smaidot, te čukstēja viņam kaut ko, pieliekdamās tik tuvu, ka viņas mati sajaucās ar barbara pinkām, te atkal novērsās, šķietami saniknojusies.
Ramzess juta, ka viņam iesmeldzās sirds. Pirmoreiz sieviete viņa klātbūtnē deva priekšroku citam vīrietim. Turklāt vecākam vīram, asīrietim!..
Skatītāju rindām pārskrēja šalkoņa. Arēnā ar zobenu bruņojies cilvēks lika sev piesiet kreiso roku pie krūtīm, citi aplūkoja savus šķēpus un kalpotāji izveda otru vērsi.
Viens no šķēpnešiem norāva vērsim no acīm lupatu. Vērsis pagriezās un aplaida apkārt acis, it kā skaitīdams pretiniekus. Kad viņi sāka. to durstīt, vērsis atkāpās līdz pašam iežogojumam, nodrošinot sev aizmuguri. Pēc tam nolieca galvu un caur pieri vēroja uzbrucēju kustības.
Sākumā, lai iedurtu vērsim, šķēpneši uzmanīgi zagās viņam klāt no sāniem. Taču, redzēdami, ka dzīvnieks stāv nekustīgi, viņi kļuva drošāki un sāka skraidīt gar viņu aizvien tuvāk un tuvāk.
Vērsis vēl zemāk nolieca galvu un joprojām stāvēja kā zemē iemiets. Skatītāji sāka smieties, taču pēkšņi vispārējā līksmībā atskanēja šausmu kliedziens. Vērsis bija nolūkojis brīdi, smagnēji pametās uz priekšu un, uzķēris uz ragiem šķēpnesi, pasvieda viņu gaisā.
Cilvēks nogāzās zemē ar sašķaidītiem kauliem, bet vērsis joņoja, ko nagi nes, uz arēnas otru galu un tur gaidīja jaunu uzbrukumu.
Šķēpneši atkal ielenca viņu un ņēmās kaitināt. Tikmēr arēnā izskrēja cirka kalpotāji, lai aiznestu vaidošo ievainoto. Lai gan vērsis saņēma aizvien vairāk šķēpu dūrienu, tas stāvēja nekustīgi, bet, tiklīdz trīs kalpotāji pacēla uz rokām ļimstošo kareivi, tas vēja ātrumā metās viņiem virsū, nogāza viņus zemē un sāka nikni mīdīt kājām.
Skatītājos sacēlās panika: sievietes raudāja, vīrieši lādējās un meta vērsim ar visu, kas gadījās pie rokas.
Arēnā lidoja nūjas, naži, pat solu dēļi.
Te pie aizkaitinātā dzīvnieka pieskrēja cilvēks ar zobenu, taču šķēpneši apjuka un nepaguva viņam palīdzēt: vērsis nogāza jaunekli un drāzās pakaļ pārējiem.
Bija noticis kaut kas līdz šim cirkā nepieredzēts: arēnā pieci cilvēki gulēja zemē, pārējie, neveikli aizstāvēdamies, glābās no saniknotā dzīvnieka bēgot, bet skatītāji rēca sašutumā un bailēs.
Pēkšņi viss apklusa. Skatītāji pietrūkās kājās un noliecās uz priekšu. Arēnā no augstmaņu ložas izskrēja divi: princis Ramzess ar kailu zobenu un Sargons ar īsu cirvīti.
Vērsis, noliecis galvu pie pašas zemes un saslējis gaisā asti, joņoja apkārt arēnai, saceldams putekļu mākoņus. Viņš brāzās tieši uz princi, taču, gluži kā apžilbts no ķēniņa dēla cildenuma, paskrēja garām Ramzesam un metās virsū Sargonam, bet …. nokrita uz vietas. Veikls, varen spēcīgs — asīrietis nogāza vērsi ar vienu cirvīša cirtienu starp acīm.
Skatītāji ieaurojās aiz sajūsmas, pār Sargonu un viņa upuri sāka birt ziedi. Tikmēr Ramzess stāvēja ar kailu zobenu pārsteigts un sašutis, redzēdams Kamu raujam kaimiņiem no rokām ziedus un metam tos asīrietim.
Sargons vienaldzīgi uzņēma skatītāju sajūsmas izpaudumus. Viņš nevērīgi iespēra vērsim, lai pārliecinātos, vai tas beigts, tad pagāja dažus soļus pretī troņmantniekam un, pateicis kaut ko savā valodā, cienīgi palocījās, kā dižam augstmanim pieklājas.
Asiņaina migla aizklāja Ramzesam acis. Viņš būtu labprāt iecirtis zobenu krūtīs šim uzvarētājam. Taču princis ap valdījās, brīdi padomāja un, noņēmis no kakla zelta ķēdi, pasniedza to Sargonam,
Asīrietis vēlreiz palocījās, noskūpstīja ķēdi un uzkāra to kaklā. Bet Ramzess, tumši pietvīcis, devās uz izeju un, skatītāju nerimstošo gaviļu pavadīts, dziļi pazemots, atstāja cirku.