Kad nākošajā rītā Ramzess atnāca apraudzīt dēlu, viņš atrada Sāru slīkstam asarās. Uz jautājumu par bēdu cēloni Sāra attrauca, ka viņai esot skumji, un pēc brīža raudādama nokrita pie Ramzesa kājām.
— Mans valdniek! — viņa sacīja. — Mani tu vairs nemīli, taču saudzē vismaz sevi. Tu pakļauj savu dzīvību briesmām sievietes … viltīgās feniķietes dēļ…
Ramzess apmulsa. No kurienes Sāra varēja uzzināt par Kamu un viņas viltīgumu?
— Kā putekļi ietiek lādēs, tā nekrietnas valodas iekļūst vismierīgākajā mājā, — Ramzess sacīja. — Kurš tev pateica par feniķieti?
Vai es zinu? Zīlniece un mana sirds.
Tātad šeit iejaukta arī zīlniece?
— Jā, man bija ļauns pareģojums. Kāda veca priesteriene redzējusi, liekas, kristāla lodē, ka mēs visi aiziešot bojā feniķiešu dēļ — vismaz es un mans dēls, — Sāra raudādama izdvesa.
— Un tu, kas tici Vienīgajam., tici Jahvem, — tu nobijies no muļķa vecenes — varbūt intrigantes pasaciņām? Kur ir tavs lielais dievs?
Mans dievs ir tikai mans, bet tie dievi ir tavi, un man viņi jāgodā.
Tātad tā vecene pateica tev par feniķiešiem? — Ramzess vaicāja.
Viņa zīlēja man jau sen, vēl Memfisā. Un, lūk, tagad visi runā par kaut kādu feniķiešu priesterieni. It kā, ja nebūtu viņas burvestības, tu nemestos toreiz arēnā… Vērsis taču varēja tevi nonāvēt. Kolīdz iedomājos, tā sirds vēl tagad pamirst…
Tas viss ir muļķības, Sara! — Ramzess viņu līksmi pārtrauca. — Kuru esmu tuvinājis sev, tas stāv tik augstu, ka viņu nekas nebiedē. Un vismazāk jau sievu pasakas.
Un nelaime? Nav tik augsta kalna, kur mūs nesasniegtu viņa bultas!
Mātes rūpes nogurdinājušas tevi, — princis sacīja. — Un karstums mežģī tavas domas, tālab tu raizējies bez iemesla. Nomierinies un sargā manu dēlu. Cilvēks, lai kas viņš būtu — feniķietis vai grieķis —, var kaitēt tikai sev līdzīgiem, bet ne mums, šīs pasaules dieviem.
Ko tu sacīji par grieķi? Kādu grieķi? — Sāra bažīgi pavaicāja,
— Es sacīju — grieķis? Neatminos… Tu pārklausījies. Ramzess noskūpstīja Sāru un dēlu un atvadījās no viņiem, taču nemiers vēl aizvien urdīja viņu.
«Reiz par visām reizēm jāiegaumē;» viņš domāja, aizgājis no Sāras, «ka Ēģiptē nepaliks apslēpts neviens noslēpums: man seko priesteri un mani galminieki, arī kad viņi ir piedzērušies vai izliekas piedzērušies, bet no Kamas savas čūskas acis nenovērš feniķieši, un, ja viņi līdz šim laikam nav paslēpuši viņu no manis, tad tikai tādēļ, ka viņiem maz rūp tās šķīstība. Paši taču atklāja man krāpšanas, ar ko nodarbojas viņu tempļos. Kama būs mana! Pārāk daudz viņi cer no manis, lai uzdrošinātos mani sadusmot.»
Dažas dienas vēlāk pie troņmantnieka ieradās priesteris Mentesufiss, Herhora palīgs karalietās. Raugoties: uz viņa bālo seju un nolaistajiem plakstiem, Ramzess noprata, ka arī viņš jau zina par feniķieti Kamu un, iespējams, būdams priesteris, gribēs viņam ko pārmest. Taču Mentesufiss troņmantnieka sirdslietas nepieminēja. Oficiāli sasveicinājies, viņš apsēdās norādītā vietā un ierunājās:
— No mūžības valdnieka Memfisas pils man pavēstīja, ka Būbastijā nule ieradies dižais haldejiešu priesteris Istubars, viņa augstības ķēniņa Tiglatpalasara galma astrologs un padomnieks,
Princis jau grasījās pateikt Mentesufisam, ka viņam zināms Istubara ierašanās nolūks, taču laikā apdomājās.
— Slavenais priesteris Istubars, — Mentesufiss turpināja, — atvedis ziņu, ka godājamais Sargons, viņa augstības ķēniņa Tiglatpalasara radinieks un vietvaldis, iecelts pie mums par šī varenā valdnieka pilnvaroto sūtni.
Ramzess tikko nesāka skaļi smieties. Nopietnība, ar kādu Mentesufiss atklāja noslēpumu, kas viņam sen jau bija zināms, uzjautrināja princi. Viņš nicīgi nodomāja:
«Šim nelgam pat prātā nenāk, ka es zinu visas viņu blēdības.»
Godājamais Sargons un cienījamais Istubars, — Mentesufiss turpināja, — dosies uz Memfisu noskūpstīt viņa majestātei kājas. Taču vispirms tu, valdniek, kā vietvaldis žēlīgi pieņemsi abus augstmaņus un viņu svītu.
Ar lielāko prieku, — troņmantnieks atbildēja, — un pie reizes pavaicāšu, kad Asīrija taisās mums nomaksāt savas nodevas.
— Vai tiešām jūsu augstība to darīs? — priesteris jautāja, vērdamies princim acīs.
— Katrā ziņā! Mūsu valsts kasei vajadzīgs zelts. Mentesufiss pēkšņi piecēlās un paklusu, taču svinīgi
sacīja:
— Mūsu pavēlnieka un dzīvības dāvātajā vietvaldi! Ķēniņa vārdā aizliedzu tev runāt ar jebkuru par asīriešu nodevām un it īpaši ar Sargonu, Istubaru vai kādu citu no viņu svītas.
Troņmantnieks nobālēja.
— Priesteri, — viņš sacīja — arīdzan pieceldamies, — ar kādām tiesībām tu man pavēli?
Mentesufiss mazliet pašķīra savas drānas un noņēma no kakla ķēdi, kurā bija uzvērts faraona gredzens.
Troņmantnieks aplūkoja to, dievbijīgi noskūpstīja un, atdevis priesterim, sacīja:
— Es izpildīšu ķēniņa — mana valdnieka un tēva gribu.
Abi atkal apsēdās. Princis pavaicāja:
Taču paskaidro man — kādēļ Asīrijai nav jāmaksā mums nodevas, kas uzreiz palīdzētu valsts kasei izkļūt no grūtībām?
Tādēļ, ka mēs neesam pietiekami stipri, lai piespiestu Asīriju samaksāt nodevas, — Mentesufiss dzedri atteica. — Mums ir simt divdesmit tūkstoši kareivju, bet Asīrijai to ir ap trīssimt tūkstošu. Es runāju ar jūsu augstību kā ar valsts augstāko ierēdni un lūdzu to nevienam neizpaust.
Saprotu. Taču kādēļ kara ministrija, kurā tu kalpo, samazinājusi mūsu varonīgo armiju par sešdesmit tūkstošiem cilvēku?
— Lai palielinātu ķēniņa galma ienākumus par divpadsmit tūkstošiem talantu, — priesteris atbildēja,
Ak tā? — troņmantnieks turpināja. — Bet kādā nolūkā Sargons brauc skūpstīt faraonam kājas?
Nezinu.
Nezini? Bet kālab tas nav jāzina man, troņmantniekam?
Tālab, ka Ir valsts noslēpumi, kuri zināmi tikai dažiem augstākiem ierēdņiem,
Un kurus var nezināt pat mans augstu godājamais tēvs?
Neapšaubāmi, — Mentesufiss atteica, — ir lietas, ko varētu nezināt pat ķēniņš, ja viņš nebūtu iesvētīts augstākā priesteru kārtā.
Dīvaini, — troņmantnieks sacīja padomājis, — Ēģipte pieder faraonam, un tomēr valstī var notikt lietas, kas faraonam nav zināmas? Kā tas izskaidrojams?
Ēģipte pirmām kārtām un turklāt vienīgi un nedalāmi pieder Amonam, — priesteris atbildēja. — Tādēļ ir nepieciešams, lai augstākie noslēpumi būtu zināmi vienīgi tiem, kuriem Amons izpauž savu gribu un nodomus.
Ikviens priestera vārds svilināja princi kā ar uguni. Mentesufiss jau grasījās celties, taču troņmantnieks viņu atturēja.
— Vēl vienu vārdu, — viņš rimti sacīja. — Ja Ēģipte ir tik vāja, ka nedrīkst pat ieminēties par asīriešu nodevām, ja … — Ramzess ievilka elpu, — … ja tā ir tik nožēlojama, tad kur pārliecība, ka asīrieši mums neuzbruks?
— Pret to var nodrošināties ar līgumu, — priesteris atteica.
Troņmantnieks atmeta ar roku,
Vājiem nelīdzēs līgumi, — viņš sacīja, — Ar norunām aprakstītas sudraba plāksnes nenosargās robežas, ja šķēpi un zobeni tās nesargās.
Bet kurš gan jūsu augstībai sacījis, ka tās netiek sargātas?
Tu sacīji. Simt divdesmit tūkstoši kareivju nevar noturēties pret trīssimt tūkstošiem. Ja asīrieši iebruks mūsu zemē, Ēģipte pārvērtīsies tuksnesī….
Mentesufisam acis iekvēlojās.
— Ja viņi iebruks mūsu zemē, mēs apbruņosim visus muižniekus, zemniekus, pat noziedzniekus no akmeņlauztuvēm … — viņš sacīja. — Mēs savāksim dārgumus no visiem tempļiem … Un pret Asīriju dosies piecsimt tūkstoši ēģiptiešu karavīru…
Sajūsmināts par šo patriotisma izpausmi, Ramzess satvēra priesteri pie rokas un sacīja:
Ja mēs varam izveidot tādu armiju, kālab mums pašiem neuzbrukt Babilonijai? Vai dižais karavadonis Nitagers lūgtin nelūdz mums to jau tik daudz gadu? Vai ķēniņu neuztrauc asīriešu kareivīgais noskaņojums? Ja mēs viņiem ļausim sakopot spēkus, cīņa būs grūtāka. Bet ja uzsāksim pirmie…
Vai tu zini, princi, — priesteris viņu pārtrauca, — kas ir karš, kad jāiet pāri tuksnesim? Kurš galvos, ka, iekams sasniegsim Eifratu, puse mūsu armijas un nesēju nebūs gājuši bojā ceļa grūtībās?
Viena kauja — un mēs būsim gandarīti! — Ramzess iesaucās.
Viena kauja? — priesteris atkārtoja, — Vai tu zini, valdniek, kas ir kauja?
Domāju, ka jā, — troņmantnieks lepni atteica, uzsizdams pa zobenu.
Mentesufiss paraustīja plecus.
— Bet es tev saku, valdniek, ka tu nezini. Tu spried pēc manevriem, kuros allaž biji uzvarētājs, lai gan tev ne vienreiz vien nāktos būt uzvarētam. Tālab tev par karu radies gluži aplams priekšstats.
Ramzess sadrūma. Priesteris iebāza roku azotē un jautāja:
Uzmini — kas man te ir?
Kas? — princis pārsteigts vaicāja.
— Saki ātri un pareizi, — priesteris mudināja. — Ja kļūdīsies, aizies bojā divi mūsu pulki.
— Gredzens, — troņmantnieks smiedamies atteica» Mentesufiss pavēra plaukstu — tajā bija gabals papirusa.
Un kas man tagad rokā? — priesteris atkal jautāja.
Gredzens.
Nevis gredzens, bet dievietes Hathoras amulets, — priesteris sacīja. — Redzi, valdniek, — viņš turpināja, — tāpat arī kaujā. Kaujas laikā liktenis mums ik brīdi uzdod mīklas. Reizēm mēs kļūdāmies, reizēm uzminam. Un vai! tam, kas biežāk, kļūdās nekā uzmin. Taču simtkārt vai! tam, no kura laime novērsusies un kurš tikai kļūdās.
Un tomēr Asīrija ir jāsagrauj! — troņmantnieks iesaucās. — Es to vēlos! Es ticu tam!
— Pats dievs Amons runā ar tavu muti! — priesteris sacīja. — Un tā arī būs, — viņš piebilda, — Asīrija tiks satriekta, iespējams, pat ar taviem pūliņiem, valdniek, taču ne tagad … ne tagad.,
Mentesufiss aizgāja. Ramzess palika viens. Galva viņam dunēja.
«Tātad Hiramam bija taisnība, kad viņš sacīja, ka priesteri mūs krāpj,» Ramzess domāja. «Tagad es jau esmu pārliecinātās, ka viņi noslēguši ar haldejiešu priesteriem kaut kādu vienošanos, kura viņa majestātei būs jāapstiprina. Viņu piespiedīs! …. Cik briesmīgi! Viņam, dzīvo un mirušo pavēlniekam, būs jāparaksta vienošanās, ko izdomājuši intriganti!»
Ramzesam trūka elpas.
«Tomēr Mentesufiss nodeva sevi. Tātad vajadzības gadījumā Ēģipte patiešām, var sūtīt karā pusmiljonu lielu armiju. Es nebiju pat sapņojis par tādu spēku! Bet viņi cer mani iebiedēt ar pasaciņām par likteni, kas uzdošot mīklas … Ja man. būtu kaut divsimt tūkstoši kareivju, kas apmācīti tā kā grieķu un lībiešu pulki, es uzminētu gan zemes, gan debesu mīklas.»
Bet cienījamais Mentesufiss, atgriezies savā cellē, prātoja:
«Viņš ir karstgalvis, dēkainis, brunču mednieks, taču ar spēcīgu raksturu. Pēc tik vājas gribas faraona kā tagadējais šis, jādomā, atgriezīs mums Ramzesa Lielā laikus. Pēc gadiem desmit zvaigžņu ļaunā ietekme beigsies, princis sasniegs briedumu un sagraus Asīriju. No Nīnives paliks tikai drupas, diženā Babilonija atgūs savu varenību, vienīgais visuaugstais dievs, ēģiptiešu un haldejiešu praviešu dievs, valdīs no Lībijas tuksneša līdz svētajai Gangas upei…
Kaut tikai mūsu jaunais troņmantnieks neapkaunotu sevi ar nakts pastaigām pie feniķiešu priesterienes! Ja kāds viņu sastaps Ištaras dārzā, tauta nodomās, ka troņmantnieks pievērsies feniķiešu ticībai… Un Lejasēģiptei vairs daudz nevajag, lai atteiktos no vecajiem dieviem. Šeit ir tāds tautu sajaukums!..»
Dažas dienas vēlāk godājamais Sargons oficiāli paziņoja vietvaldim par savām asīriešu sūtņa pilnvarām, izteica vēlēšanos sveikt troņmantnieku un lūdza piešķirt svītu, kas viņu ar pienācīgu godu pavadītu līdz faraona tronim.
Vietvaldis divas dienas kavējās ar atbildi, tad, noteicis pieņemšanas laiku, pārcēla to vēl par divām dienām.
Asīrietis, pieradis pie austrumnieku gausuma kā ceļojumos, tā darījumos, nebūt par to nenoskuma, taču laiku veltīgi nezaudēja: dzēra no rīta līdz vakaram, spēlēja kauliņus ar Hiramu un citiem aziātu prinčiem, bet brīvajos brīžos, tāpat kā Ramzess, slepus apmeklēja Kamu.
Kā jau vecāks vīrs un praktisks cilvēks, viņš ikreiz pasniedza priesterienei bagātīgas dāvanas, bet savas jūtas pret viņu izteica šādi:
— Ko gan tu, Kama, nīksti un dilsti te, Būbastijā? Kamēr esi vēl jauna, tev patīk kalpot pie Ištaras altāriem, bet kļūsi veca — labi vis tev neklāsies. Noraus tev dārgās drānas, paņems tavā vietā jaunu, un tev nāksies pelnīt iztiku ar zīlēšanu un bērnu saņemšanu.
Bet es, — Sargons turpināja, — ja dievi par tēvu grēkiem mani būtu radījuši par sievieti, labāk gribētu būt nedēļniece nekā bērnu saņēmēja. Tādēļ kā dzīvesgudrs cilvēks saku tev: pamet savu templi un nāc pie manis par mīļāko. Došu par tevi desmit zelta talantus, četrdesmit govis un simt mēru kviešu. Priesteri, protams, sākumā teiks, ka tas ir par maz un ka dievi viņus sodīs, taču es nelikšu klāt ne drahmas, ja nu piemetīšu vēl kādu aitu. Un tad viņi noturēs svinīgu dievkalpojumu un dievišķā Ištara par labu zelta ķēdi vai kausu atbrīvos tevi no visiem solījumiem,
Kama, klausoties šais runās, kodīja lūpas un tikko valdīja smieklus.
— Taču, ja brauksi ar mani uz Nīnivi, — Sargons turpināja, — kļūsi par lepnu kundzi. Es uzdāvāšu tev pili, zirgus, nestuvēs, kalpotājus un vergus. Vienā mēnesī salaistīsi sev virsū vairāk smaržvielu, nekā pie jums pa visu gadu ziedo dievietei. Un kas zina — varbūt vēl iepatiksies ķēniņam Tiglatpalasaram un viņš gribēs tevi ņemt uz savu harēmu. Un tad i tu būsi laimīga, i es dabūšu atpakaļ visu, ko būšu par tevi izdevis.
Dienā, kad Sargonam bija noteikta pieņemšana, pie troņmantnieka pils nostājās ēģiptiešu karaspēks un sanāca ziņkārīgo ļaužu pūļi.
Asīrieši ieradās ap pusdienlaiku, kad saule kveldēja visnegantāk. Pa priekšu gāja ar zobeniem un nūjām apbruņoti policisti, viņiem nopakaļ — vairāki kaili skrējēji un trīs jātnieki. Tie bija taurētāji un vēstneši. Uz katra stūra taurētāji apstājās un notaurēja signālu, pēc tam vēstnesis skaļi sauca:
— Lūk, tuvojas Sargons, ķēniņa Tiglatpalasara pilnvarotais sūtnis un radinieks, plašu īpašumu pārvaldītājs, uzvarētājs kaujās, daudzu provinču pavēlnieks! Ļaudis, parādiet viņam pienācīgu godu kā Ēģiptes valdnieka — faraona draugam!..
Aiz taurētājiem jāja pārdesmit asīriešu smailās cepurēs, īsos svārkos un cieši pieguļošās biksēs. Viņu pinkainajiem, taču izturīgajiem zirgiem galvas un krūtis bija klātas zvīņveida vara bruņām.
Aiz viņiem soļoja kājnieki bruņucepurēs un garos apmetņos līdz zemei. Viena nodaļa bija bruņojusies ar smagām vālēm, otra — ar lokiem, trešā — ar šķēpiem un vairogiem. Turklāt visiem bija zobeni un bruņas.
Aiz karavīriem virzījās zirgi, kaujasrati un Sargona nestuves ar kalpotājiem sarkanās, baltās un zaļās drānās. Tad parādījās divi ziloņi ar teltīm uz muguras. Uz viena sēdēja Sargons, uz otra — haldejiešu priesteris Istubars.
Gājienu noslēdza kājnieki, jātnieki un asīriešu orķestris ar spalgām taurēm, bungām, vara šķīvjiem un spiedzīgām flautām.
Princis Ramzess, kuru ielenca priesteri, virsnieki un muižnieki lepnos un košos tērpos, gaidīja sūtni lielajā zālē, kas bija atklāta no visām pusēm. Princis bija līksmi noskaņots, zinādams, ka asīriešiem ir līdzi dāvanas, kuras ēģiptiešu tauta var uzskatīt par nodevām. Bet, izdzirdējis pagalmā vēstneša skaļo balsi, Ramzess sadrūma. Un, kad līdz viņam nonāca vārdi, ka ķēniņš Tiglatpalasars ir faraona draugs, viņu pārņēma sašutums. Troņmantniekam nāsis iepletās kā saniknotam vērsim, acis iekvēlojās dusmās. To redzot, virsnieki un muižnieki arī sarauca pieres un tvēra pie zobenu spaliem. Svētais Mentesufiss, pamanījis viņu neapmierinātību, skaļi pavēstīja:
— Faraona vārdā pavēlu muižniekiem un virsniekiem sagaidīt godājamo Sargonu ar cieņu, kas pienākas dižā ķēniņa sūtnim!
Troņmantnieks sarauca uzacis un sāka nervozi soļot pa paaugstinājumu, uz kura stāvēja viņa vietvalža krēsls. Taču pie disciplīnas radušie muižnieki un virsnieki norima, zinādami, ka ar Mentesufisu, kara ministra palīgu, nav nekādi joki.
Tikmēr pagalmā milzonīgie asīriešu kareivji smagā ietērpā nostājās trīs rindās iepretim puskailajiem un izveicīgajiem ēģiptiešu karavīriem. Abas puses raudzījās viena uz otru kā tīģeru bars uz degunradžu baru. Taču disciplīna guva virsroku pār ienaidu.
Pagalmā iejāja ziloņi, spalgi ietaurējās ēģiptiešu un asīriešu taures, kareivji saslēja ieročus gaisā, tauta nokrita uz vaiga, asīriešu augstmaņi Sargons un Istubars izkāpa no savām nestuvēm.
Zālē princis Ramzess apsēdās uz krēsla zem baldahīna. Pie ieejas parādījās vēstnieks.
Visgodājamākais valdniek! — viņš vērsās pie troņmantnieka. — Dižā ķēniņa Tiglatpalasara pilnvarotais sūtnis, slavenais Sargons, un viņa pavadonis, dievbijīgais pravietis Istubars, vēlas sveikt un godināt tevi, faraona — lai viņš dzīvo mūžos! — vietvaldi un troņmantnieku.
Lūdz, lai augstie viesi ienāk un priecē manu sirdi ar savu ierašanos, — princis atteica.
Ieročiem šķindot, zālē ienāca Sargons garā, zaļā apmetnī, kas bija bagātīgi izšūts ar zeltu. Blakus sniegbalta tērpā soļoja dievbijīgais Istubars, bet viņiem nopakaļ asīriešu augstmaņi nesa dāvanas troņmantniekam.
Sargons piegāja pie paaugstinājuma, uz kura sēdēja vietvaldis, un teica asīriešu valodā runu, ko tulks tūdaļ pat atkārtoja ēģiptiski:
— Es, Sargons, visvarenākā ķēniņa Tiglatpalasara vietvaldis un radinieks, esmu ieradies, lai sveiktu tevi, visvarenākā faraona vietvaldi, un par zīmi mūžīgai draudzībai pasniegtu tev dāvanas…
Troņmantnieks, uzlicis abas rokas uz ceļiem, sēdēja nekustīgi kā viņa ķēnišķo senču statujas.
— Tu laikam aplam iztulkoji troņmantniekam manu godbijīgo sveicienu? — Sargons jautāja tulkam.
Mentesufiss, kas stāvēja līdzās paaugstinājumam, noliecas pie Ramzesa,
Valdniek, — viņš čukstēja, — godājamais Sargons gaida žēlīgu atbildi…
Tad atbildi viņam. — princis aizsvilies sacīja, — ka es nesaprotu, ar kādām tiesībām viņš runā ar mani kā līdzīgs ar līdzīgu…
Mentesufiss apmulsa, un tas vēl vairāk saniknoja Ramzesu. Viņam nodrebēja lūpas un iekvēlojās acis, Taču haldejietis Istubars, kas saprata ēģiptiski, žigli pačukstēja Sargonam:
— Kritīsim uz vaiga!..
— Kālab man jākrīt uz vaiga? — Sargons sašutis vaicāja.
— Krīti, ja negribi zaudēt mūsu ķēniņa žēlastību, bet varbūt arī galvu…
To pateicis, Istubars izstiepās uz grīdas visā garumā — un Sargons viņam blakus,
Kādēļ man jāguļ uz vēdera šī zaļknābja priekšā? — viņš aizvainots murmināja,
Tādēļ, ka viņš ir faraona vietvaldis, — Istubars atbildēja.
Bet vai es neesmu sava valdnieka vietvaldis?
Viņš taču būs ķēniņš, bet tu tas nebūsi.
— Par ko strīdas visvarenā ķēniņa Tiglatpalasara sūtņi? — princis Ramzess jautāja tulkam, apmierināts ar sūtņu pazemību.
Par to, vai jārāda princim dāvanas, kas domātas faraonam., vai tikai jāatdod tev atsūtītās, — apķērīgais tulks atteica.
Es vēlos redzēt dāvanas, kas domātas manam dievišķajam tēvam, — troņmantnieks atbildēja, — un atļauju sūtņiem piecelties.
Sargons pieslējās — sarkans aiz dusmām un piepūles — un apsēdās uz grīdas, pavilcis kājas zem sevis.
— Es nezināju, — viņš iesaucās, — ka man, dižā Tiglatpalasara radiniekam un pilnvarotajam sūtnim, būs jāslauka ar savām drānām putekļi no ēģiptiešu vietvalža grīdas!..
Mentesufiss, kas saprata asīriski, nejautādams Ramzesam, lika nekavējoties atnest divus ar paklājiem noklātus solus, un smagi elsojošais Sargons un nesatraucamais Istubars apsēdās.
Atvilcis elpu, Sargons pavēlēja pasniegt lielu stikla kausu, tērauda zobenu un atvest pie lieveņa divus zirgus zeltītā aizjūgā. Kad viņa pavēle tika izpildīta, viņš piecēlās un palocījies vērsās pie Ramzesa:
— Mans valdnieks, ķēniņš Tiglatpalasars, sūta tev, princi, divus labus zirgus un novēl, lai tie tevi nes tikai pretī uzvarām, sūta tev kausu, no kura tavā sirdī lai ielīst vienīgi prieks, un zobenu, kāds nav atrodams citur kā vien mana visvarenā pavēlnieka ieroču noliktavā.
Sargons Izvilka no maksts pagaru, sudrabaini spožu zobenu un sāka to locīt. Zobens Izliecās kā loks un tūlīt pat iztaisnojās.
— Tik tiešām brīnišķīgs ierocis! — Ramzess iesaucās.
— Ja atļausi, vietvaldi, parādīšu tev vēl vienu tā priekšrocību, Sargons sacīja, aizmirsis dusmas, kad radās izdevība padižoties ar tolaik lieliskajiem asīriešu ieročiem.
Pēc viņa lūguma kāds no ēģiptiešu virsniekiem izvilka no maksts savu bronzas zobenu un pacēla to ka uzbrukumam. Tad Sargons atvēzēja savu tērauda zobenu un ar veiklu cirtienu pāršķēla pretinieka zobenu. Zāli pārskanēja apbrīnas čuksti. Ramzesa seja tumši pietvīka.
«Šis svešzemnieks,» troņmantnieks domāja, «laupījis man uzvaru pār vērsi cirkā, grib precēt Kamu un dižojas manā priekšā ar ieročiem, kas cērt mūsu zobenus kā skaidas!..»
Un viņš sajuta vēl lielāku naidu pret ķēniņu Tiglatpalasaru, pret asīriešiem vispār un Sargonu it īpaši.
Tomēr Ramzess centās sevi apvaldīt un laipni lūdza sūtni parādīt viņam faraonam domātās dāvanas.
Tūdaļ tika atnestas smaržīgā koka lādes, no kurām asīrieši sāka ņemt laukā rakstainus audumus, kausus, krūkas, tērauda ieročus, mežāža raga lokus, zeltītas bruņas un vairogus, kas bija rotāti ar dārgakmeņiem.
Taču vislieliskākā dāvana bija ķēniņa Tiglatpalasara pils modelis, darināts no sudraba un zelta. Pils ēkai bija četri stāvi cits par citu mazāki, apjozti ar kolonnām, un terase jumta vietā. Visas ieejas apsargāja lauvas vai spārnoti vērši ar cilvēku galvām. Abās pusēs kāpnēm stāvēja statujas, kas attēloja pakļautos valdniekus ar upurveltēm, bet abpus tiltam — zirgu tēli dažādas pozas. Sargons atbīdīja vienu modeļa sienu — un paveras greznas istabas. Sevišķu apbrīnu izraisīja pieņemšanas zāle ar ķēniņu augstā tronī, galminiekiem, kareivjiem un svešzemju valdoņiem, kas godināja Tiglatpalasaru. Modelis bija viena cilvēka augstumā un divu cilvēku garumā. Runāja, ka šī asīriešu ķēniņa dāvana vien esot simt piecdesmit talantus vērta.
Kad lādes aiznesa, vietvaldis aicināja abus sūtņus un viņu svītu uz mielastu, kura laikā viesi tika bagātīgi apdāvināti. Ramzess bija tik viesmīlīgs, ka, tiklīdz Žargonam iepatikās kāda galmadāma, viņš atdāvināja to sūtnim — protams, izlūgdamies viņas piekrišanu un mātes atļauju. Princis bija laipns un devīgs, taču joprojām sadrūmis. Un, kad Tutmoss pajautāja, kā viņam patīkot ķēniņa Tiglatpalasara pils, Ramzess atbildēja:
— Man skaistākas liktos tās drupas Nīnives krāsmatās…
Mielasta laikā asīrieši bija ļoti atturīgi: lai gan vīna bija papilnam, viņi dzēra maz, Sargons ne reizi neiesmējās un sēdēja, acis pievēris, savās domās iegrimis.
Vienīgi abi priesteri — haldejietis Istubars un ēģiptietis Mentesufiss — bija mierīgi, kā jau cilvēki, kuriem zināma nākotne un dota vara pār to.