Pēc pieņemšanas pie vietvalža Sargons vēl palika Bū-bastijā, gaidot faraona vēstuli no Memfisas. Tikmēr starp virsniekiem un muižniekiem atkal paklīda dīvainas valodas.
Feniķieši stāstīja, protams, kā lielu noslēpumu, ka priesteri nezin kādēļ ne vien atlaiduši asīriešiem nesamaksātās nodevas, bet pat uz visiem laikiem atbrīvojuši viņus no tām un, lai atvieglotu Asīrijai karu ar ziemeļu kaimiņiem, noslēguši miera līgumu uz ilgiem gadiem.
— Faraons, — sacīja feniķieši, — pagalam savārdzis, uzzinājis par piekāpšanos barbaru priekšā, bet princis Ramzess ir gaužām apbēdināts, taču abi spiesti pakļauties priesteriem, tālab ka nav pārliecināti par muižnieku un armijas uzticību.
Tas radīja vislielāko sašutumu ēģiptiešu aristokrātijā.
— Kā, — čukstējās parādos iestigušie muižnieki, — dinastija mums vairs neuzticas? Tātad priesteri nolēmuši apkaunot un izpostīt Ēģipti? Ja jau Asīrija karo kaut kur tālu ziemeļos, tieši tagad arī vajag tai uzbrukt, ar iegūto laupījumu pildīt panīkušo ķēniņa kasi un vairot aristokrātijas labklājību…
Dažs labs dižciltīgs jauneklis uzdrošinājās vērsties pie troņmantnieka ar jautājumu, ko viņš domājot par asīriešu barbariem. Princis klusēja, taču dzeldīgais skatiens un sakniebtās lūpas pilnībā izteica viņa jūtas,
— Skaidrs, — joprojām čukstējās augstmaņi, — ka dinastiju apmājuši priesteri, tā neuzticas muižniekiem un Ēģiptei draud lielas nelaimes…
Šis klusais sašutums drīz pārtapa slepenās apspriedēs, bezmaz vai sazvērestībā, un, lai gan tajā piedalījās daudz cilvēku, pašpārliecinātie vai apstulbotie priesteri neieklausījās galminieku domās, bet Sargons, kas manīja šo ienaidu, nepiešķīra tam nozīmi.
Viņš saprata, ka Ramzess jūt pret viņu nepatiku, taču izskaidroja to ar gadījumu cirkā un jo sevišķi ar greizsirdību Kamas dēļ. Drošs par savu sūtņa neaizskaramību — Sargons dzēra, līksmojās un gandrīz ik vakaru lavījās pie feniķiešu priesterienes, kas aizvien laipnāk uzņēma viņa lakstošanos un dāvanas.
Tāds bija augstāko aprindu noskaņojums, kad reiz naktī Ramzesa pilī ieradās svētais Mentesufiss un sacīja, ka viņam nekavējoties jāsastop troņmantnieks.
Galminieki atbildēja, ka pie prinča viesojoties kāda no viņa sievietēm un viņi neuzdrošinoties valdnieku traucēt. Taču, kad Mentesufiss neatlaidīgi uzstāja, Ramzesu ataicināja.
Troņmantnieks iznāca, nebūt neizrādīdams neapmierinātību,
— Kas noticis? — viņš jautāja priesterim. — Vai sācies karš, ka tu ierodies pie manis tik vēlā stundā?
Mentesufiss cieši palūkojās Ramzesā un, atviegloti nopūties, vaicāja:
Vai tu nekur negāji laukā šovakar?
Ne soli.
— Un es varu dot savu priestera godavārdu par to? Troņmantnieks izbrīnījās.
— Man šķiet, — viņš lepni atteica, — ka tavs godavārds ir lieks, ja esmu devis savējo. Bet ko tas nozīmē? Viņi iegāja atsevišķā istabā.
— Vai zini, valdniek, — priesteris satraukti sacīja, — kas noticis pirms stundas? Nez kādi jaunekļi uzbrukuši Sargonam un piekāvuši viņu ar nūjām…
Kādi jaunekli? Kur?
— Pie feniķiešu priesterienes Kārnas paviljona, — Mentesufiss turpināja, uzmanīgi vērodams troņmantnieka sejas izteiksmi.
— Ir gan drosminieki! — Ramzess brīnījās. — Uzbrukt tādam spēkavīram! Tur, jādomā, ne vienam vien kauliņi nobrakšķēja!
Bet uzbrukuši taču sūtnim! Sūtnim, kuru sargā Asīrijas un Ēģiptes diženums! — priesteris iesaucās.
Ha-ha! — princis iesmējās. — Tātad ķēniņš Tiglatpalasars suta savus sūtņus pat pie feniķiešu dejotājām!
Mentesufiss apjuka, bet pēkšņi iesita sev pa pieri un arī sāka smieties.
Redzi nu, princi, cik es esmu neapķērīgs un cik nepieredzējis politikā! Es pat neapjēdzu, ka Sargons, kas nakti klaiņo gar aizdomīgas sievietes māju, vairs nav sūtnis, bet parasts cilvēks! Taču, lai kā tur būtu, — viņš piebilda, — iznācis nelāgi. Sargons var apvainoties uz mums…
Priesteri, priesteri, — princis iesaucās, šūpodams galvu, — tu aizmirsti kaut ko daudz svarīgāku: Ēģiptei ne tikai nav jābaidās, tai nav pat jārūpējas par Sargona un paša ķēniņa Tiglatpalasara draudzīgo vai naidīgo noskaņojumu.
Mentesufisu tā apmulsināja troņmantnieka prātīgie aizrādījumi, ka viņš tikai klanījās un murmināja:
Dievi apveltījuši tevi, princi, ar gudrību, kāda piemīt virspriesteriem — lai svētīti viņu vārdi! Es jau gribēju dot pavēli šos zeļļus sameklēt un sodīt, bet tagad labāk uzklausīšu tavu padomu, jo tu esi gudrākais no gudrākajiem. Tādēļ saki — ko iesākt ar Sargonu un šiem drošgalvjiem?
Atliksim to līdz rītam, — Ramzess atbildēja. — Kā priesteris tu it labi zini, ka miegs, ko mums sūta dievi, bieži atnes labu padomu.
Bet ja es arī līdz rītam neko neizdomāšu? — Mentesufiss jautāja.
Katra ziņā es apmeklēšu Sargonu un centīšos izdzēst no viņa atmiņas šo starpgadījumu, — troņmantnieks atbildēja.
Priesteris godbijīgi atvadījās no Ramzesa. Atgriežoties mājās, viņš domāja:
«Varu likt galvu ķīlā, ka princim ar to nav nekāda sakara. Viņš nav ne pats sitis, ne citus kūdījis. Acīmredzot nav to pat zinājis, Kurš tik aukstasinīgi un prātīgi spriež par noziegumu, nevar būt līdzdalībnieks. Bet tādā gadījumā var uzsākt izmeklēšanu un, ja šis pinkainais barbars nerimsies, nodot pārgalvjus tiesai. Te tev nu bija draudzības līgums! Sākās ar to, ka aizvainoja sūtni!..»
Nākošajā dienā brašais Sargons gulēja līdz pusdienai uz tūbas paklāja, tas mēdza gadīties ar viņu diezgan bieži — pēc katras iedzeršanas. Blakus viņam uz zema dīvāna sēdēja dievbijīgais Istubars un, acis pret griestiem pacēlis, čukstēja lūgšanu.
— Istubar, — augstmanis nopūzdamies sacīja. — Vai esi pārliecināts, ka neviens mūsu galmā nezina par manu nelaimi?
Kurš gan var zināt, ja neviens to nav redzējis?
Bet ēģiptieši? — Sargons ievaidējās.
No ēģiptiešiem zina vienīgi Mentesufiss un troņmantnieks, nu, un arī tie nelieši, kuri, jādomā, ilgi atminēsies tavas dūres.
Jā, laikam gan … Taču man liekas, ka viņu vidū bija troņmantnieks un deguns viņam ir sadauzīts, ja ne salauzts…
Troņmantniekam deguns ir vesels; viņa tur nebija, vari man ticēt.
Tādā gadījumā, — Sargons nopūtās, — princim jāuzdur nelieši uz mieta. Es kā nekā esmu sūtnis, un mana persona ir svēta!
Bet es tev saku, — ieteica Istubars, — aizmirsti dusmas un nesūdzies, jo, kad sāks tiesāt šos dauzoņas, visa pasaule uzzinās, ka ķēniņa Tiglatpalasara sūtnis saietas ar feniķiešiem un, vēl ļaunāk, apciemo viņus naktī viens pats.
Sargons ik bridi nopūtās, ja par nopūtām var saukt lauvas rēcienus.
Piepeši istabā ieskrēja kāds asīriešu virsnieks. Viņš nometās ceļos, pieskārās ar pieri zemei un sacīja Sargonam:
— Mūsu valdnieka acu gaišum! Pie lieveņa sanākuši ēģiptiešu augstmaņi — un ar viņiem troņmantnieks. Viņš grib šeit ienākt, acīmredzot lai paradītu tev godu
Iekams Sargons paguva dot rīkojumu, durvīs parādījās troņmantnieks. Viņš atgrūda liela auguma sargu un ātri devas pie Sargona, kas bija ta apjucis, ka joprojām gulēja uz sava paklāja, nezinādams, ko iesākt: bēgt kailam uz istabu vai palīst zem tūbas.
Uz sliekšņa stāvēja vairāki asīriešu virsnieki, pārsteigti par troņmantnieka ielaušanos pretēji jebkurai etiķetei, Taču Istubars pamāja, un tie nozuda aiz aizkara.
Troņmantnieks bija viens. Svīta bija palikusi pagalmā,
— Esi sveicināts, diža ķēniņa sūtni un faraona viesi! — Ramzess sacīja. — Es atnācu uzzināt, vai tev kā netrūkst, Turklāt, ja tev ir laiks un vēlēšanās, gribu uzaicināt tevi izjādē pa pilsētu svītas pavadībā, ar zirgu no mana tēva staļļiem, ka tas varena Tiglatpalasara sūtnim pieklājas.
Sargons gulēja un klausījās, ne vārda nesaprazdams, taču, kad Istubars pārtulkoja viņam prinča runu, viņš jutās ta aizgrābts, ka ņēmās dauzīt galvu pret grīdu, atkārtodams: — Tiglatpalasars un Ramzess! Tiglatpalasars un Ramzess! — Nomierinājies Sargons sāka atvainoties, ka tāds augsts un godājams viesis atradis viņu tik bēdīgā stāvokli.
— Nedusmojies, valdniek, ka es, nožēlojams tārps, gulēdams tava troņa piekājē, tik dīvainā kārtā paužu savu prieku par tavu ierašanos. Esmu divkārt priecīgs, tālab ka sava necienīgajā prātiņā Iedomājos, ka tu, valdniek, biji mana vakardienas posta, vaininieks. Man pat likās, ka jūtu uz muguras tavu nūju, kas pamatīgi vālē ja!..
Kad nesatraucamais Istubars pārtulkoja to vārds vārdā troņmantniekam, tas ar patiesi ķēnišķu cieņu atbildēja:
— Tu maldies, Sargon, un, ja tu pats nebūtu atskārtis savu kļūdu, es uz vietas pavēlētu tev noskaitīt piecdesmit nūjas, lai tu zinātu, ka tādi kā es neuzbrūk naktī — turklāt barā — vienam cilvēkam.
Nepaguva svētais īstubars lāgā pārtulkot šos vārdus, kad Sargons pierāpoja pie Ramzesa un, pie viņa kājām pieplacis, iesaucās:
Dižais kungs, dižais ķēniņ! Lai slava Ēģiptei, ka tai ir tāds valdnieks!
Un vēl es tev gribu pateikt, — troņmantnieks sacīja, — ka šai uzbrukumā nav piedalījies neviens no maniem galminiekiem. Es spriežu pēc tā, ka tāds spēkavīrs kā tu būtu sašķaidījis ne vienu vien galvu, taču viņi visi ir sveiki un veseli.
Pareizi un gudri sacīts! — Sargons pačukstēja Istubaram.
Un, kaut arī, — troņmantnieks turpināja, — šis nelāga starpgadījums nav noticis manas vainas dēļ, es tomēr jūtu, ka man jāremdina tavs aizvainojums uz pilsētu, kas tevi tik necienīgi uzņēmusi. Lūk, kālab es apciemoju tevi tavā guļamistabā un kālab mans nams būs atvērts tev, kad vien tu vēlēsies. Un tagad, lūdzu, pieņem no manis šo nelielo dāvanu…
To sacīdams, Ramzess pastiepa Sargonam ar safīriem un rubīniem rotātu ķēdi.
Sargons pat apraudājās, un tas aizkustināja troņmantnieku, taču nesatrauca Istubaru. Priesteris zināja, ka Sargons, būdams gudrs ķēniņa sūtnis, spēj it viegli raudāt, priecāties un dusmoties pēc vajadzības.
Troņmantnieks drīz vien atvadījās. Aiziedams viņš domāja, ka asīrieši, kaut ari barbari, tomēr nav slikti cilvēki, jo Izprot cēlsirdīgu rīcību,
Toties Sargons bija tā uzbudināts, ka lika atnest vīnu un dzēra no pusdienas līdz pašam vakaram.
Saulei norietot, priesteris īstubars izgāja, no sūtņa guļamistabas un tūdaļ pat atgriezās pa slepenām durvīm. Viņam sekoja divi vīri tumšos apmetņos. Kad viņi atmeta no sejas kapuces, Sargons pazina vienā virspriesteri Nofri, otrā — pravieti Mentesufisu.
Mēs nākam pie tevis, godājamais sūtni, ar labu ziņu, — Nofri sacīja,
Kaut es varētu pavēstīt jums to pašu! — Sargons iesaucās. — Sēdieties, svētie vīri, un runājiet ar mani ta, It kā es būtu skaidrā prātā, jo arīdzan iereibis es nezaudēju prātu, bet topu vēl gudrāks. Vai nav tiesa, Istubar?
— Runājiet, — haldejietis viņu atbalstīja.
— Šodien, — Mentesufiss uzsāka, — es saņēmu vēstuli no augstu godājamā ministra Herhora. Viņš raksta mums, ka viņa majestāte faraons — lai viņš dzīvo mūžos! — gaidot jūsu sūtniecību savā lieliskajā pilī pie Memfisas un ka * viņš esot labvēlīgi noskaņots noslēgt ar jums līgumu.
Sargons aizvien vēl valstījās savā tūbas guļvietā, taču acis viņam bija gandrīz skaidras.
— Es braukšu, — viņš sacīja, — pie viņa majestātes faraona — lai viņš dzīvo mūžos! — un uzspiedīšu sava valdnieka vārdā zīmogu uz līguma, bet tikai lai to uzraksta uz akmens ķīļrakstā, tālab ka jūsu rakstu es nesaprotu. Gulēšu vai visu dienu uz vēdera viņa majestātes priekšā — lai viņš dzīvo mūžos! — bet līgumu parakstīšu. Bet, kā jūs to pildīsit… ha-ha-ha!.. to nu es nezinu … — viņš, rupji smiedamies, pabeidza.
— Ka drīksti, dižā Tiglatpalasara kalps, šaubīties par mūsu valdnieku labo gribu un uzticību? — Mentesufiss sašuta,
Sargons tūdaļ atjēdzās.
Es nerunāju par viņa majestāti, bet par troņmantnieku … — viņš atteica.
Troņmantnieks ir ar gudrību apveltīts jauneklis, kas bez ierunām pakļaujas tēva un priesteru augstās padomes gribai, — Nofri sacīja.
— Ha-ha-ha!.. — atkaļ iesmējās iereibušais barbars. — Jūsu princis!.. Lai man mēle mutē nokalst, ja es meloju, bet es gribētu, lai mums Asīrijā būtu tāds troņmantnieks … Mūsu asīriešu princis — tas ir gudrais, priesteris… Viņš, iekams dosies karā, vispirms palūkosies uz zvaigznēm debesīs, pēc tam pačamdīs vistas… Bet jūsējais pirmām kārtām saskaitītu, cik viņam karavīru, un izlūkotu, kur pretinieka nometne, un tad uzkluptu viņam kā ērglis avenam. Lūk, tas ir karavadonis, lūk, tas ir ķēniņš!..
Viņš nav no tiem, kas uzklausa priesterus. Viņš prasīs padomu savam zobenam, un jums būs jāizpilda viņa pavēles … Un tālab es, kaut ari parakstīšu ar jums līgumu, tomēr teikšu savam valdniekam, ka aiz vārga faraona un gudriem priesteriem slēpjas jauns troņmantnieks — lauva un vērsis vienā personā. Mutē viņam ir medus, toties sirdī pērkoni un zibeņi…
— Un tā nebūs taisnība! — Mentesufiss iebilda. — Jo mūsu princis, lai arī iecirtīgs un pārgalvīgs kā visi jauni cilvēki, tomēr prot cienīt gan gudra jo padomus, gan valsts augstākās iestādes.
Sargons pašūpoja galvu.
— Ak jūs, prātnieki, rakstu mācītie, zvaigžņu tulki! Esmu vienkāršs cilvēks, parasts ģenerālis un bez zīmoga pat savu vārdu mālā neprastu iegrebt, taču, zvēru pie sava ķēniņa bārdas, es nemainītos ar jums gudrībā… Tādēļ ka jūs dzīvojat māla plāksnīšu un papirusu pasaulē un nepazīstat īsteno pasauli, kurā mēs visi dzīvojam … Esmu nejēga, taču man ir suņa oža. Un, kā suns iztālēm saož lāci, tā es ar savu sarkano degunu sajūtu īstu karavadoni. Jūs taisāties dot princim padomus? Bet jūs jau tagad stingstat viņa priekšā kā balodis no čūskas skatiena. Mani gan viņam neizdosies piekrāpt, un, lai gan princis ir labs pret mani kā miesīgs tēvs, es cauri savai biezajai ādai jūtu, ka viņš mani un manus asīriešus neieredz kā tīģeris ziloni. Ha-ha! Dodiet viņam armiju — un viņš jau pēc trim mēnešiem būs pie Nīnives, lai tikai viņam ceļā kareivji dzimst, nevis iet bojā…
— Pat ja tev ir taisnība, — Mentesufiss viņu pārtrauca,
— pat ja princis grib doties karagājienā pret Nīnivi — viņš neies.
— Bet kurš gan viņu atturēs, kad viņš kļūs par faraonu? — Mēs!
— Jūs? Jūs!.. Ha-ha-ha!.. — Sargons atkal smējās.
— Tātad jūs domājat, ka šis jauneklis pat nenojauš par mūsu ilgumu … Bet es … bet es… ha-ha-ha!.. es lieku galvu ķīlā, ka viņš zina visu. Vai tad feniķieši būtu tik mierīgi, ja nezinātu, ka ēģiptiešu jaunais lauva pasargās viņus no asīriešu vērša?
Mentesufiss un Nofri slepus saskatījās. Viņus pagalam pārsteidza tālredzīgais barbars, kas drosmīgi izteica, ko viņi nepavisam nebija ņēmuši vērā. Un tiešām — kas būtu, ja troņmantnieks uzminētu viņu nodomus un gribētu tos izjaukt?
No mirklīga apmulsuma viņus paglāba Istubars, kas līdz šim bija klusējis.
— Sargon, — viņš sacīja, — tu jaucies svešās darīšanās. Tev jānoslēdz ar Ēģipti līgums, kādu vēlas mūsu valdnieks, bet, ko zina vai nezina un ko darīs vai nedarīs ēģiptiešu troņmantnieks, — gar to tev nav nekādas daļas. Ja mūžam dzīvojošā priesteru augstā padome galvo, līgums tiks izpildīts. Taču, kā padome to panāks, — nav mūsu darīšana.
Dzedrais tonis, kādā to pateica Istubars, nomierināja Sargonu. Viņš pašūpoja galvu un sacīja;
— Tādā gadījumā žēl jaunekļa — viņš ir drosmīgs karavīrs un cēlsirdīgs valdnieks..