Ramzesa XII laimīgās valdīšanas trīsdesmit trešajā gadā Ēģipte svētīja divējus svētkus, kas pildīja uzticamo pavalstnieku sirdis ar lepnumu un skurbu prieku.
Mehira mēnesī, decembrī, ar dārgām dāvanām apbērts, Tēbās atgriezās dievs Honss, kas trīs gadus un deviņus mēnešus bija ceļojis pa Buhtenas zemi, izdziedējis tur ķēniņmeitu Bentrešu un izdzinis ļauno garu ne vien no ķēniņa nama, bet ari no visa Buhtenas cietokšņa.
Un farmuti mēnesī, februāri, Augšēģiptes un Lejasēģiptes pavēlnieks, Feniķijas un deviņu tautu valdnieks Meri Amons Ramzess XII, apspriedies ar dieviem, kuriem bija līdzīgs, iecēla par troņmantnieku savu divdesmit divus gadus veco dēlu Ramzesu.
Šī izvēle gaužām iepriecināja dievbijīgos priesterus, cienījamos nomarhus, varonīgo armiju, uzticamo tautu un visu ēģiptiešu zemes dzīvo radību, tālab ka no hetu princeses dzimušie faraona vecākie dēli nezināmu burvestību iespaidā bija ļaunā gara apsēsti. Viens no viņiem, jau divdesmit septiņus gadus vecs, sasniedzis pilngadību, nespēja paiet, otrs bija pārgriezis sev vēnas un nomiris, bet trešais, vīna dzeršanai nodevies, zaudēja prātu un, iedomājies, ka ir pērtiķis, augas dienas pavadīja kokos.
Vienīgi ceturtais dēls, Ramzess, kuru bija dzemdējusi ķēniņiene Nikotrise, virspriestera Amenhotepa meita, bija stiprs kā vērsis Apijs, drosmīgs kā lauva un gudrs kā priesteri. Kopš bērnības viņš uzturējās karavīru vidū un, vēl būdams vienkāršs princis, mēdza sacīt:
«Ja dievi mani būtu radījuši nevis par ķēniņa jaunāko dēlu, bet gan par faraonu, es, gluži kā Ramzess Lielais, iekarotu deviņas Ēģiptei nezināmas tautas, uzbūvētu templi, kas lieluma ziņā pārspētu Tēbas, bet sev uzceltu piramīdu, kurai blakus Heopsa kapenes izskatītos kā rožu krūms līdzās augstai palmai.»
Saņēmis tik ilgoto troņmantnieka titulu, jaunais princis lūdza tēvu žēlīgi iecelt viņu par Menfatas korpusa komandieri, uz ko Ramzess XII, apspriedies ar dieviem, kuriem bija līdzīgs, atbildēja, ka to darīšot, ja troņmantnieks pierādīšot savas spējas komandēt lielu karaspēku kaujas apstākļos.
Šai sakarā tika sasaukta padome, kura vadīja kara ministrs Herhors, visdižākās svētnīcas — Tēbu Amona tempļa virspriesteris.
Padome nolēma: troņmantnieks mesores mēneša vidū (jūlija sākums) savāks desmit pulkus, kuri izvietojušies starp Memfisu un Buto pilsētu pie Sebenitas līča. Ar šo desmittūkstoš vīru lielo korpusu, kas sagatavots kaujai, apgādāts ar kara mašīnām un pajūgiem, troņmantnieks dosies uz austrumiem — uz karavānu ceļu, kurš stiepjas no Memfisas līdz Hetemai gar Gošenas zemes un Ēģiptes tuksneša robežu.
Vienlaikus ģenerālis Nitagers, tās armijas virspavēlnieks, kas sargā Ēģipti no Āzijas tautu iebrukumiem, no Rūgto ezeru puses dosies pretī troņmantniekam.
Abas armijas, Āzijas armija un rietumu armija, sastapsies Pi-Bailas pilsētas apkaimē, tuksnesī, lai netraucētu lauku darbos Gošenas zemes strādīgos zemniekus.
Troņmantnieks tiks atzīts par uzvarētāju, ja neļaus Nitageram sevi pārsteigt, tas ir, ja pagūs sapulcēt karaspēku un sagaidīt pretinieku pilnā kaujas gatavībā.
Prinča Ramzesa nometnē uzturēsies arī pats kara ministrs Herhors, kas sniegs faraonam ziņojumu par manevru gaitu.
Robežu, kas šķīra tuksnesi no Gošenas zemes, veidoja divas satiksmes līnijas — kuģniecības kanāls no Memfisas līdz Timsāha ezeram, un lielais karavānu ceļš. Kanāls stiepās vēl pa Gošenas zemi, bet karavānu ceļš — jau pa tuksnesi, kuru abi lokveidīgi aplieca. Kanāls bija redzams no trakta gandrīz visā garumā.
Šīs mākslīgās robežas šķīra divus pilnīgi dažādus apvidus. Gošenas zeme, lai gan tai bija mazliet viļņots reljefs, atgādināja zemieni, toties tuksnesi veidoja kaļķakmens pakalni un smilšu ielejas, Gošenas zeme līdzinājās milzīgam šaha galdiņam, kura zaļie un dzeltenie lauciņi atšķīrās ar savu druvu krāsu un tika norobežoti ar ežmalās augošām palmām, bet rūsganajās tuksneša smiltīs un baltajos pakalnos sīks zaļuma skumšķis vai koku un krūmu puduris šķita gluži kā nomaldījies ceļinieks.
Gošenas auglīgajā zemē ikvienu pauguru apēnoja tumsnējas birzis — tur auga akācijas, sikomores un tamarindi, kas iztālēm atgādināja mūsu liepas; šeit slēpās nelielas pilis ar pazemu kolonnu rindām vai dzeltenas zemnieku kleķa būdas. Vietām līdzās birzij balsnīja pilsētiņa ar lēzeniem namu jumtiem vai smagnēji virs kokiem slējās tempļu piramidālie piloni gluži kā dīvainu rakstu izraibinātas dubultas klintis.
Tuksnesī aiz pirmās skopā zaļuma klātās pakalnu grēdas rēgojās kaili pauguri, sētin nosēti laukakmeņiem. Šķita, dzīves pārpilnības pārņemtā zemes rietumu daļa ar ķēnišķu dāsnumu met uz kanāla otru krastu zaļumus un ziedus, bet mūžam izbadējies tuksnesis aprij tos un jau nākošajā gadā pārvērš pelnos.
Niecīgie augi, atstumti klintīs un smiltājos, tvērās zemākās vietās, kurp ar ceļa uzbērumā izraktajiem grāvjiem varēja pievadīt ūdeni no kanāla. Vietumis starp kailiem pauguriem netālu no ceļa debess rasu dzēra klusas oāzes, kur auga mieži, kvieši, vīnogulāji, palmas un tamarindi.
Šādās vietās dzīvoja arī cilvēki savrupām ģimenēm, kuras, sastapušās Pi-Bailas tirgū, varēja pat nezināt, ka mīt kaimiņos tuksnesī.
Sešpadsmitajā mesorē karaspēka koncentrēšana bija gandrīz pabeigta. Desmit troņmantnieka pulki, kuriem bija jāsastopas ar Nitagera Āzijas armiju, jau bija sapulcējušies uz ceļa augšpus Pi-Bailas pilsētas ar pajūgiem un daļu kara mašīnu.
Kustību vadīja pats troņmantnieks. Viņš bija organizējis divas jātnieku vienības, no kurām priekšējai bija jānovēro ienaidnieks, bet aizmugurējai — jāsargā savs karaspēks no pēkšņa uzbrukuma, kas bija pilnīgi iespējams paugurainajā un aizām šķēršļotajā apvidū, Viņš, Ramzess, nedēļas laikā pats bija apbraukājis un pārbaudījis pulkus, kas virzījās pa dažādiem, ceļiem, lai pārliecinātos, vai karavīriem ir kārtīgi ieroči un silti apmetņi naktij, vai ir pietiekamā krājumā sausiņi, gaļa, kaltētas zivis. Viņš pavēlēja, lai sievas, bērnus un karaspēka vergus, kuri dodas uz austrumu robežu, pārved pa kanālu, kas krietni samazināja pajūgu skaitu un atviegloja pašas armijas pārvietošanos.
Vecie karavadoņi apbrīnoja troņmantnieka zināšanas, aizrautību un tālredzību, bet vēl vairāk viņa darbīgumu un pieticību. Savu galmu, prinča telti, kaujas ratus un nestuves viņš bija atstājis Memfisā, bet pats, tērpies kā vienkāršs virsnieks, pārvietojās no pulka uz pulku jāšus — pēc asīriešu parauga — divu adjutantu pavadībā.
Droši vien tāpēc arī korpusa koncentrēšana noritēja raiti un pulki noteiktajā laikā izvietojās pie Pi-Bailas,
Citādi bija ar prinča štābu, ar grieķu pulku, kas viņu pavadīja, un ar dažām kara mašīnām.
Štābam, kas bija sapulcējies Memfisā, bija jāveic īsākais pārgājiens, tādēļ tas devās ceļā vēlāk par visiem, vilkdams sev līdzi milzīgu transportu. Gandrīz ikvienam virsniekam — un tie bija augstas kārtas jaunekļi — piederēja nestuves, kuras nesa četri nēģeri, divriteņu kaujas rati, bagāta telts un neskaitāmas lādes ar apģērbu un pārtiku, kā arī vīna un alus krūkas. Turklāt virsniekus pavadīja liela trupa dziedātāju un dejotāju, un ikvienai no viņām, kā jau cienīgai dāmai, bija nepieciešami rati, kuros iejūgti viens vai divi pāri vēršu, un nestuves.
Kad viss šis jūklis sāka plūst no Memfisas, tas aizņēma uz ceļa vairāk vietas nekā troņmantnieka armija. Un tas pārvietojās tik lēni, ka aizmugurē atstātās kara mašīnas devās uz priekšu par veselu diennakti vēlāk. Turklāt vēl dziedātājas un dejotājas, ieraudzījušas tuksnesi, kas vēl nebūt nebija briesmīgs šai vietā, nobijās un sāka raudāt. Lai nomierinātu viņas, vajadzēja ātrāk apmesties uz naktsguļu, uzcelt teltis un sarīkot izrādi, bet pēc tam dzīres.
Nakts svinības zem zvaigžņotām debesīm uz mežonīgas dabas fona ļoti iepatikās dejotājām un dziedātājām, un viņas paziņoja, ka turpmāk uzstāšoties tikai tuksnesī.
Tikmēr troņmantnieks, ceļā uzzinājis, kas notiek viņa štābā, atsūtīja pavēli nekavējoties aizvest sievietes atpakaļ uz pilsētu un paātrināt karaspēka pārgājienu.
Štābā uzturējās viņa godība kara ministrs Herhors, taču vienīgi kā novērotājs. Viņš neveda sev līdz dziedātājas, bet arī neko neaizrādīja štāba virsniekiem. Viņš lika iznest savas nestuves kolonnas avangardā un atkarībā no tās virzīšanās vai nu devās uz priekšu, vai atpūtās zem milzīgā vēdekļa, ar kuru viņu apvēdināja adjutants.
Viņa godība Herhors bija spēcīga auguma vīrs pāri četrdesmitiem, sevī noslēdzies, viņš reti kad runāja un tikpat reti mēdza uzlūkot cilvēkus no pusnolaisto plakstu apakšas.
Kā jau visiem ēģiptiešiem, viņam bija kailas rokas un kājas, atsegtas krūtis, sandales, īsi. svārciņi ap gurniem un priekšauts ar baltām un zilām svītrām. Būdams priesteris, viņš skuva ūsas, bārdu un matus un valkāja pār kreiso plecu pārmestu panteras ādu. Būdams karavīrs, viņš nēsāja mazu gvardes bruņu cepuri, no kuras apakšas uz kakla un pleciem nokarājās lakats, ari ar baltām un zilām svītrām. Kaklā viņam bija trīskārša zelta ķēde un kreisajā pusē uz krūtīm, gandrīz padusē, īss zobens krāšņi rotātā makstī.
Viņa nestuves, kuras nesa četri melnādaini vergi, allaž pavadīja trīs cilvēki: viens turēja vēdekli, otrs ministra āvu, bet trešais — lādīti ar papirusiem. Trešais bija ministra rakstvedis priesteris Pentuers, kalsns askēts, kas pat vislielākajā svelmē nemēdza apsegt noskūto galvu. Viņš nāca no tautas, taču, būdams ārkārtīgi apdāvināts, ieņēma svarīgu valsts posteni.
Lai gan ministrs ar saviem ierēdņiem atradās štāba kolonnas priekšgalā un nejaucās manevru gaitā, nevar sacīt, ka viņš nezinātu, kas notiek viņam aizmugurē. Ik stundu, bet dažkārt arī ik pusstundu augstmaņa nestuvēm tuvojās te kāds zemākas kārtas priesteris, parasts «dieva kalps», te karavīrs, te tirgotājs vai vergs un it kā neviļus, iedams garām ministra klusajai svītai, izmeta pa vārdam, kuru Pentuers palaikam pierakstīja, taču visbiežāk iegaumēja, jo atmiņa viņam bija izcila.
Trokšņainajā štāba virsnieku pūlī neviens nepievērsa uzmanību šiem sīkumiem. Virsnieki, augstas kārtas jaunekļi, vispārējas kņadas, dziesmu un skaļu sarunu murdoņā nemanīja, kas tuvojas ministram, jo vairāk tādēļ, ka pa ceļu joprojām gāja neskaitāmi daudz cilvēku.
Piecpadsmitajā mesorē troņmantnieka štābs kopā ar viņa godību kara ministru pārlaida nakti zem klajas debess vienas jūdzes attālumā no pulkiem, kuri jau kārtojās kaujas gatavībā šķērsām ceļam aiz Pi-Bailas pilsētas.
Ap pulksten vieniem no rīta, kas atbilst mūsu pulksten sešiem, tuksneša pakalni mēļi iekvēlojās. Pār tiem uzlēca saule. Gošenas zemi apņēma rožaina blāzma, un pilsētiņas, tempļi, augstmaņu pilis un zemnieku kleķa būdas iedzirkstījās uz zaļuma fona.
Drīz vien visa rietumu pamale iezaigojās zeltainā atvizmā. Šķita, ka zaļojošā Gošenas zeme grimst zeltā un pa neskaitāmajiem kanāliem plūst nevis ūdens, bet izkausēts sudrabs. Tuksneša pakalni kļuva vēl mēļāki, mezdami garas, tumšas ēnas uz smiltājiem un augiem.
Gar ceļu stāvošie sargkareivji jau varēja skaidri saredzēt ar palmām apstādītos laukus kanāla viņā pusē, Vienos zaļoja lini, kvieši, āboliņš, citos zeltojās briestošie otrā sējuma mieži. No mājelēm, kas slēpās koku puduros, darbā sāka doties zemkopji — viņi bija gandrīz kaili, vara brūnā krāsā, tērpušies īsos svārciņos un cepurītēs.
Vieni gāja uz kanāliem — tīrīt tos no dūņām vai smelt ūdeni un aplaistīt laukus ar ierīcēm, kas atgādināja mūsu aku vindas. Citi, izklīduši starp kokiem, vāca nogatavojušās vīģes un vīnogas. Turpat knosījās bariņš kailu bērnu un sievietes baltos, dzeltenos vai sarkanos kreklos bez piedurknēm.
Visapkārt valdīja liela rosība. Gaisā tuksneša plēsīgie putni dzenāja Gošenas zemes baložus un krauķus. Gar kanālu līkņāja čīkstošās rindas ar ūdens spaiņiem, un augļu vācēji, gluži kā raibi tauriņi, te parādījās, te atkaļ nozuda koku zaļumā.
Tuksnesī uz ceļa sakustējās pulki un pajūgi, Aizjoņoja ar šķēpiem apbruņotu jātnieku vienība. Tai nopakaļ aiz-soļoja loka šāvēji cepurītēs un svārciņos; loki viņiem bija rokās, bultu maki uz muguras un plati cirvīši pie labā sāna. Loka šāvējiem sekoja lingotāji, stiepdami maisus ar akmeņiem un bruņojušies ar īsiem zobeniem.
Simt soļu attālumā no viņiem gāja divas nelielas kājnieku nodaļas — viena ar šķēpiem, otra ar āvām. Karavīri nesa rokās taisnstūrainus vairogus, viņu krūtis, gluži kā bruņas, sedza bieza auduma krūšauti, galvā tiem bija cepurītes ar lakatiņiem, kas sargāja kaklu no saules. Šīs cepurītes un krūšauti ar zilām vai dzeltenām un melnām svītrām vērta karavīrus līdzīgus lieliem sirseņiem.
Āvu nesēju pavadībā aiz priekšpulka virzījās ministra nestuves un tām nopakaļ — vara ķiverēs un bruņās — grieķu rotas, kuru vienmērīgais solis atgādināja smagu veseru dunoņu. Aizmugurē bija dzirdama ratu čīkstoņa, lopu īdēšana un vedēju uzkliedzieni, gar ceļa malu starp diviem ēzeļiem iekārtās nestuvēs lavījās bārdains feniķieši» tirgotājs. Visam pāri virmoja zeltaini putekļi un tveice.
Nebaidīti no priekšpulka puses atauļoja jātnieks un paziņoja ministram, ka tuvojas troņmantnieks. Viņa godība nokāpa no nestuvēm, un tai pašā brīdī uz ceļa parādījās bariņš jātnieku. Viņi nolēca no zirgiem. Tad kāds no jātniekiem un ministrs devās viens otram pretī, vai ik uz soļa apstājoties un paklanoties,
Esi sveicināts, faraona dēls, lai tu dzīvo mūžos! — ministrs ierunājās pirmais.
Esi sveicināts, un lai tev ilga dzīvošana! — troņmantnieks atteica un piebilda:
Jūs tā velkaties, it kā jums kāju nebūtu, bet Nitagers, vēlākais, pēc divām stundām aizšķērsos ceļu mūsu pulkiem.
Tev taisnība. Tavs štābs virzās uz priekšu ļoti lēni.
Turklāt Einana man sacīja, — Ramzess pamāja uz aizmugurē stāvošo amuletiem nokārušos virsnieku, — ka neesat aizsūtījuši patruļas uz aizām. Ja tas būtu īsts karš, ienaidnieks varētu jums uzbrukt no šīs puses.
Es neesmu pavēlnieks, vienīgi tiesnesis, — ministrs mierīgi atteica.
Un ko dara Patrokls?
Patrokls ar grieķu pulku eskortē kara mašīnas.
Un mans radinieks un adjutants Tutmoss?
Liekas, vēl guļ.
Ramzess pikti piecirta kāju, taču neteica ne vārda. Tas bija glīts jauneklis ar gandrīz sievišķīgiem sejas vaibstiem, kurus dusmas un iedegums vērta vēl pievilcīgākus. Mugurā viņam bija cieši pieguļoši svārki ar zilām un baltām svītrām, tādas pašas krāsas lakats zem bruņucepures, zelta ķēde kaklā un pie kreisā sāna dārgs zobens.
— Redzu, — princis ierunājās, — ka vienīgi tu, Einana, rūpējies par manu godu.
Amuletiem nokāries virsnieks palocījās līdz zemei,
— Tutmoss ir slaists, — troņmantnieks sacīja, «— Dodies atpakaļ, Einana, uz savu posteni. Lai vismaz priekšpulkam ir komandieris.
Tad, palūkojies uz svītu, kas nez no kurienes bija uzradusies un ielenkusi viņu, Ramzess piebilda:
— Atnesiet man nestuves. Esmu noguris kā akmeņkalis.
— Vai tad dievi var nogurt?… — viņam aiz muguras nočukstēja Einana.
— Ej, kur tev jāiet! — Ramzess pavēlēja.
Bet varbūt tu, mēness atspulg, pavēlēsi man tūlīt izlūkot aizas? — klusu pajautāja virsnieks. — Lūdzu tevi, pavēli man, jo, lai kur es būtu, mana sirds seko tev, lai uzminētu tavu gribu un izpildītu to.
Zinu, ka tu esi modrs, — Ramzess attrauca. — Bet nu ej un uzmani visu!
Jūsu godība! — Einana vērsās pie ministra, — Atļaujiet apliecināt savu gatavību pazemīgi kalpot jums.
Tiklīdz Einana aizjāja, soļojošās kolonnas galā sacēlās vēl lielāka jezga. Tika meklētas troņmantnieka nestuves, taču to nekur nebija. Toties, izgrūstīdams grieķu karavīrus, uzradās dīvaina izskata jauneklis. Mugurā viņam bija muslīna krekls, bagātīgi izšūts priekšauts un zelta lente pār plecu. Taču sevišķi dūrās acīs viņa milzīgā parūka ar daudzām pīnītēm un kaķa astei līdzīga liekā bārdiņa.
Tas bija Tutmoss, Memfisas pirmais švīts, kas pat pārgājiena laikā mēdza uzcirsties un aplaistīties ar smaržām,
— Sveiks, Ramzes! — švīts iesaucās, strauji izgrūstīdams virsniekus. — Iedomājies — nez kur pazudušas tavas nestuves. Tev būs jāsēžas manējās, kuras, tiesa, nav tevis cienīgas, taču nav no sliktākajām.
— Esmu dusmīgs uz tevi, — troņmantnieks atteica. — Tu guli, nevis rūpējies par karaspēku.
Švīts izbrīnījies palūkojās viņā.
— Es guļu? — viņš iesaucās. — Lai nokalst mēle tam, kurš runā. tādas aplamības! Zinādams, ka tu atbrauksi, es jau stundu kā tērpjos, gatavoju tev vannu un smaržvielas…
— Un tikmēr nodaļa soļo bez komandiera.
— Kā? Vai tad man būtu jākomandē nodaļa, kurā atrodas viņa godība kara ministrs un tāds karavadonis kā Patrokls?
Troņmantnieks neko neatbildēja, bet Tutmoss, piegājis pie viņa, čukstus ierunājās:
— Pēc kā tu izskaties, faraona dēls?… Bez parūkas, mati un drēbes noputējušas, āda melna un saplaisājusi kā. zeme vasarā!… Ķēniņiene māte mani padzītu no galma, ja redzētu, cik nožēlojams tu izskaties,
— Esmu gluži vienkārši noguris.
Tad sēdies nestuvēs. Tur ir svaigu rožu vītnes, cepti putni un krūka Kipras vīna. Turklāt, — viņš piebilda vēl klusākā balsī, — esmu paslēpis nometnē Senuru…
Viņa ir šeit?
Prinča spulgās acis kļuva valgas.
— Lai karaspēks dodas uz priekšu, — Tutmoss sacīja, — bet mēs šeit pagaidīsim viņu…
Ramzess, šķiet, atguvās.
Liecies mierā, kārdinātāji.Pēc divām stundām taču sāksies kauja…
Kas nu tā par kauju!..
Katrā ziņā tiks izšķirts jautājums par manu pavēl» niecību.
Nieki! — švīts pasmaidīja. — Varu apzvērēt, ka jau vakar kara ministrs nosūtījis faraonam ziņojumu ar lūgumu tev iedalīt Menfatas korpusu.
Tik un tā šodien es nespēju domāt ne par ko citu kā vien par armiju.
Cik briesmīgi gan tevi vilina karš, kurā cilvēks nemazgājas mēnešiem, lai vienā jaukā dienā ietu bojā! Brr!.. Ja tu redzētu Senuru… Tikai palūkojies uz viņu…
Nē, — Ramzess apņēmīgi noteica.
Brīdī, kad no grieķu ierindu vidus astoņi cilvēki iznesa milzīgās Tutmosa nestuves troņmantniekam, no priekšpulka puses atauļoja jātnieks. Viņš nolēca no zirga un skrēja tik ātri, ka pie krūtīm viņam žvadzēja dievu attēli un plāksnītes ar to vārdiem. Tas bija satrauktais Einana.
Visi pagriezās pret viņu, kas acīm redzami sagādāja viņam prieku.
Princi, dievišķās lūpas! — Einana iesaucās, palocīdamies Ramzesa priekšā. — Kad saskaņā ar tavu augsto pavēli es jāju nodaļas priekšgalā, vērīgi raugoties visapkārt, es pamanīju uz ceļa divus brīnumainus skarabejus. Svētās vaboles vēla šķērsām ceļam māla lodītes uz smiltāju pusi.
Nu, un tad? — troņmantnieks viņu pārtrauca.
Protams, — Einana turpināja, pamezdams skatienu uz ministru, — es un mani ļaudis, godinot Saules zelta atspulgus, apturējām karaspēku. Tā ir tik svarīga zīme, ka bez īpašas pavēles neviens no mums neuzdrošinātos turpināt ceļu.
— Redzu, ka tu patiešām esi dievbijīgs ēģiptietis, lai gan tev ir hetu sejas vaibsti, — atteica viņa godība Herhors un, pagriezies pret dažiem tuvāk stāvošajiem augstmaņiem, piebilda:
Mēs neiesim tālāk pa traktu, lai nesamītu svētās vaboles. Pentuer, vai pa šo aizu, kas ir pa labi, var apliekt ceļu?
Var, — atteica ministra rakstvedis. — Aiza ir jūdzi gara un atkal iziet uz ceļa gandrīz iepretim Pi-Bailas pilsētai.
Kāds laika zaudējums! — troņmantnieks sašutis iesaucās.
Varu zvērēt, ka tie nav skarabeji, bet manu feniķiešu augļotāju gari, — piebilda Tutmoss. — Nevarēdami pēc nāves atprasīt no manis parādus, viņi liek man par sodu iet pāri tuksnesim!..
Troņmantnieka svīta ar bažām gaidīja lēmumu. Ramzess vērsās pie Herhora:
— Ko tu par to domā?
— Paraugies uz virsniekiem, — atteica priesteris, — un tu sapratīsi, ka jāiet pa aizu.
Tad priekšā iznāca grieķu komandieris, ģenerālis Patrokls, un sacīja troņmantniekam:
Ja princis atļaus, mans pulks dosies tālāk pa ceļu. Mūsu karavīri nebaidās no skarabejiem.
Jūsu karavīri nebaidās pat no ķēniņu kapenēm, — ministrs atteica. — Taču tur laikam ir bīstami, ja jau neviens no turienes nav atgriezies.
Grieķis apmulsis atkāpās un iejuka svītā.
Tev jāpiekrīt, Herhor, — tikko valdīdams dusmas, nočukstēja troņmantnieks, — ka šāds šķērslis neapturētu ceļā pat ēzeli.
Taču ēzelis nekad nekļūs par faraonu, — dzedri noteica ministrs.
Tādā gadījumā tu, ministr, vedīsi nodaļu cauri aizai! — Ramzess iesaucās. — Es nepārzinu priesteru taktiku. Turklāt man jāatpūšas. Iesim, brālēn! — viņš sacīja Tutmosam un devās kailo pauguru virzienā.