Pēc ciemošanās pie Sargona svētie vīri Nofri un Mentesufiss, rūpīgi ietinušies apmetņos, domās nogrimuši, atgriezās mājās.
Kas to lai zina, — Mentesufiss sacīja, — varbūt šim dzērājam Sargonam ir taisnība, tā runājot par mūsu troņmantnieku…
Tad jau Istubaram vairāk taisnības, — Nofri dzedri atteica.
— Nebūsim aizspriedumaini! Vajag vispirms iztaujāt princi, — Mentesufiss piebilda.
— Tādā gadījumā dari to.
Nākošajā dienā abi priesteri nopietnām sejām, ieradās pie troņmantnieka un lūdza aprunāties ar viņiem.
Kas noticis? — princis jautāja. — Vai godājamajam Sargonam atkal gadījies kāds nakts piedzīvojums?
Runa diemžēl nav par Sargonu, — virspriesteris Nofri atteica. — Tautā klīst valodas, ka tu, valdniek, uzturi tuvas attiecības ar neticīgajiem feniķiešiem ….
Pēc šiem vārdiem princis uzreiz atskārta praviešu apmeklējuma nolūku. Taču reizē saprata, ka aizsākas cīņa starp viņu un priesteru kārtu. Kā jau troņmantniekam pieklājas, Ramzess acumirklī apvaldi jāsi un viņa seja pauda naivu ziņkāri.
— Un feniķieši ir bīstama tauta, tie ir mūsu valsts sensenie ienaidnieki, — Nofri piemetināja.
Troņmantnieks pasmaidīja.
Ja jūs, svētie tēvi, — viņš sacīja, — aizdotu man naudu un ja tempļos būtu skaistas meitenes, es ne uz brīdi nešķirtos no jums. Bet tā man gribot negribot jādraudzējas ar feniķiešiem»
Runā, ka tu naktīs apmeklējot feniķiešu priesterieni…
Man tas jādara, kamēr meitene nāks pie prāta un pārcelsies pie manis uz pili. Taču neraizējieties — man vienmēr klāt zobens, un ja kāds nostāsies man ceļā…
— Bet šīs feniķietes dēļ tu sāki ienīst asīriešu sūtni…
— Ne jau viņas dēļ, bet tādēļ, ka Sargons ož pēc jēra taukiem, … Taču kam visas šis sarunas? Jums, svētie tēvi, nav jāuzmana manas sievietes. Domāju, ka Sargons arī iztiks bez jums. Ko jūs galu galā gribat?
Nofri tā apjuka, ka pat noskūtā galva viņam pietvīka,
— Tev, princi, protams, ir taisnība, — viņš atteica, — mums nav daļas gar tavām mīlas dēkām … Taču ir vēl kas ļaunāks: tauta brīnās, kādēļ viltīgais Hirams tik viegli aizdevis tev simt talantus — pat bez ķīlas…
Princim nodrebēja lūpas, taču viņš savaldījās.
— Nav mana vaina, — viņš mierīgi sacīja, — ka Hirams vairāk uzticas manam vārdam nekā ēģiptiešu bagātnieki. Viņš zina, ka es drīzāk atteikšos no sava ieroča, kuru esmu saņēmis no vectēva, nekā nesamaksāšu viņam parādu … Šķiet, ka viņš neraizējas arī par procentiem, tādēļ ka nav pat ieminējies par tiem. Es negribu slēpt no jums, svētie vīri, ka feniķieši ir devīgāki un veiklāki par ēģiptiešiem. Mūsu bagātnieks, iekams aizdotu man simt talantus, palūkotos manī caur pieri, ilgi vaidētu un stenētu, kādu mēnesi vazātu mani aiz deguna un galu galā paņemtu milzīgu ķīlu un lielus procentus. Toties feniķieši, kas labāk pazīst valdnieku sirdis, aizdod mums naudu pat bez tiesneša un lieciniekiem.
— Un ko tu, princi, teiktu, ja mēs noslēgtu ar Asīriju līgumu, kas atdod tai ziemeļu Āziju kopā ar Feniķiju?… — negaidot vaicāja Mentesufiss.
To sacīdams, viņš vērīgi lūkojās troņmantnieka sejā. Taču Ramzess neapmulsa:
— Es teiktu, ka tikai nodevēji var pierunāt faraonu parakstīt tādu līgumu.
Abi priesteri satraucās. Nofri pacēla roku, Mentesufiss sažņaudza dūres.
— Bet ja to prasītu valsts drošība? — Mentesufiss uzstāja.
— Ko jūs īsti no manis gribat? — princis aizsvilās. — Jūs jaucaties manās darīšanās, manās attiecībās ar sievietēm, liekat mani izsekot, uzdrošināties mani mācīt, bet tagad uzdodat man kaut kādus viltīgus jautājumus. Tad, lūk, es saku jums: pat ja jūs nolemtu mani noindēt — es neparakstītu tādu līgumu! Par laimi, tas nav atkarīgs no manis, bet no faraona, kura griba mums visiem jāpilda.
Un ko tu, princi, darītu, būdams faraons?
To, ko no manis prasītu gods un valsts intereses.
Par to es nešaubos, — Mentesufiss atbildēja. — Bet ko tu uzskati par valsts interesēm? Kas mums to norādīs?
Bet kam domāta augstā padome? — iesaucās troņmantnieks, tagad jau šķietami aizkaitināts. — Jūs apgalvojat, ka tajā ietilpst vienīgi gudrie? Tad lai viņi uzņemas atbildību par līgumu, ko es uzskatu par negodu un postu Ēģiptei…
Bet kā tu zini, princi, — Mentesufiss jautāja, — ka tieši tā nav rīkojies tavs dievišķais tēvs?
Kālab tad jūs vaicājat to man? Kas tā par pratināšanu? Kas jums devis tiesības ielūkoties manas dvēseles dziļumos?
Tu, princi, runā, — Nofri atbildēja, — kā pieklājas īstam ēģiptietim. Mūs arī šāds līgums apbēdinātu, taču valsts drošības labad dažkārt jāpakļaujas apstākļiem.
Kādiem apstākļiem? — Ramzess ļautajā, — Vai mēs esam zaudējuši Melu kauju? Vai mums nav kareivju?
Airētāji kuģim, ar kuru Ēģipte peld pa mūžības upi, ir dievi, — virspriesteris svinīgi noteica, — bet stūrmanis Ir visa esošā radītājs. Viņi bieži aptur kuģi vai novirzās sānis, lai apietu bīstamos atvarus, kurus mēs pat neievērojam. Tādos gadījumos no mums prasa vienīgi pacietību un pazemību, par ko agri vai vēlu mūs gaida dāsna balva, kura pārspēj visu, ko vien var Iedomāt mirstīgais.
Pēc šiem vārdiem priesteri atvadījās no prinča, pilni cerības, ka, arī būdams neapmierināts ar līgumu, viņš to nelauzīs un tuvākajā laikā nodrošinās Ēģiptei nepieciešamo mieru.
Viņiem aizejot, Ramzess paaicināja pie sevis Tutmosu.
Kad troņmantnieks palika divatā ar savu mīluli, viņa ilgi aizturētās dusmas izlauzās uz āru. Nometies uz dīvāna, viņš dauzīja sev ar dūrēm pa galvu un elsoja.
Pārbiedētais Tutmoss gaidīja, kamēr niknuma lēkme pāries. Tad pasniedza princim ūdeni ar vīnu, apkvēpināja viņu ar nomierinošu vīraku, apsēdās blakus un pavaicāja izmisuma iemeslu,
Šodien es pārliecinājos, ka mūsu priesteri noslēguši ar asīriešiem kaut kādu kaunpilnu līgumu, — troņmantnieks beidzot ierunājās, — bez kara, pat bez jebkādām prasībām no viņu puses. Vai saproti, cik daudz mēs zaudējam?
Dagons man sacīja, ka Asīrija gribot sagrābt Feniķiju. Taču feniķiešus tas patlaban mazāk uztrauc, jo ķēniņš Tiglatpalasars karo pie ziemeļaustrumu robežām. Tur dzīvo lielas un kareivīgas tautas, un nav zināms, kā beigsies karš. Katrā ziņā feniķiešiem būs vairāki miera gadi, lai sagatavotos aizsardzībai un atrastu sabiedrotos.
Princis īgni atmeta ar roku,
— Redzi nu, — viņš sacīja, — pat Feniķija bruņojas un, Iespējams, apbruņos ari visus savus kaimiņus. Toties mēs zaudējam Āzijas nesamaksātās nodevas, kas sniedzas pāri simttūkstoš talantiem. Simttūkstoš talantu! — Ramzess atkārtoja. — Ak, dievi! Tāda summa taču uzreiz piepildītu faraona kasi, Un, ja mēs turklāt, izvēloties piemērotu brīdi, uzbruktu Asīrijai, tad Nīnivē vien, ķēniņa Tiglatpalasara pilī vien, atrastu milzu bagātības … Padomā, cik mēs varētu saņemt gūstekņu! Pusmiljonu,. Miljonu… Miljonu neiedomājami spēcīgu cilvēku, tik mežonīgu, ka verdzība Ēģiptē, vissmagākais darbs pie kanāliem vai akmeņlauztuvēs viņiem liktos nieks, Pēc vairākiem gadiem, mūsu zemes auglība celtos, mūsu panīkusi tauta un valsts atkal atgūtu senāko varenību un bagātību… Bet priesteri grib mums to visu laupīt ar dažām norakstītām sudraba plāksnēm un māla plāksnītēm, kas izraibotas ar ķīļrakstiem, kurus neviens no mums nespēj Izlasīt…
Noklausījies prinča žēlabās, Tutmoss piecēlās, uzmanīgi ielūkojas blakusistabās, vai kāds nenoklausās, pēc tam atkal apsēdās līdzās Ramzesam un čukstus ierunājās:
Neļaujies drūmām domām, valdniek. Cik man zināms, visa aristokrātija, visi nomarhi, visi augstākie virsnieki dzirdējuši par līgumu un ir sašutuši par to. Tikai pavēli — un mēs sadauzīsim plāksnītes, uz kurām uzrakstīts šis līgums, pret Sargona vai pat paša Tiglatpalasara galvu…
Bet tas jau būs dumpis pret faraonu,. — atteica troņmantnieks — arī čukstus.
Tutmosa seja sadrūma.
— Man negribētos ievainot tavu sirdi, — viņš sacīja, — taču … tavs dieviem līdzīgais tēvs ir nopietni slims…
— Nav taisnība!
— Diemžēl tā ir! Tikai neizrādi, ka tu zini to. Ķēniņš Ir noguris no šīszemes gaitām un ilgojas aiziet mūžībā. Taču priesteri aizkavē viņu un neaicina tevi uz Memfisu, lai netraucēti parakstītu līgumu ar Asīriju…
— Nodevēji! Nodevēji! — nikni čukstēja Ramzess,
— Kad tu pārņemsi varu pēc tēva — lai viņš dzīvo mūžos! — tev nebūs grūti lauzt līgumu.
Princis kļuva domīgs,
— To vieglāk parakstīt, — viņš noteica, — nekā lauzt,
Nav grūti arī lauzt, — Tutmoss pasmaidīja. — Vai mazums Āzijā nepakļāvīgu cilšu, kas allaž gatavas mums uzbrukt? Un vai gan dievišķais Nitagers nestāv sardzē, lai atvairītu šīs ciltis un pārnestu karu uz viņu zemēm? Vai tiešām tu domā, ka Ēģipte nesavāks cilvēkus un līdzekļus karam? Mēs visi iesim, jo karā Ikviens var gūt kādu labumu un parūpēties par savu nākotni, Līdzekļi atradīsies tempļos … un Labirintā!
Kurš tos dabūs no turienes? — princis šaubīdamies piebilda.
Ikviens nomarhs, ikviens virsnieks, ikviens muižnieks to izdarīs, ja vien būs faraona pavēle, un jaunākie priesteri mums norādīs ceļu uz dārgumu krātuvēm..
— Viņi neuzdrošināsies … Dievu sods … Tutmoss nicīgi atmeta ar roku.
— Kas mēs esam — zemnieki vai gani, ka mums jābaidās no dieviem, par kuriem zobojas gan jūdi, gan feniķieši, gan grieķi un kurus ikviens algotnis nesodīti apvaino? Priesteri izgudrojuši pasakas par dieviem, kuriem paši netic Tu jau zini, ka tempļos atzīst tikai vienu dievu un priesteri, rādīdami visādus brīnumus, klusībā par tiem smejas. Vienīgi zemnieki kā senāk krīt elku priekšā pie zemes. Turpretī strādnieki jau šaubās par Osīrija, Hora un Seta visvarenību, rakstveži krāpj dievus rēķinos, bet priesteri izmanto viņus par ķēdi un atslēgu, kas sargā viņu. bagātību.
Garām tie laiki, — Tutmoss turpināja, — kad Ēģipte ticēja visam, ko sludināja tempļi. Tagad mēs pulgojam feniķiešu dievus, feniķieši pulgo mūsējos — un nekādi pērkoni un zibeņi mūs nesasper!
Troņmantnieks vērīgi palūkojās uz Tutmosu.
— Kur tev nāk prātā tādas domas? — viņš jautāja.
— Vēl gluži nesen tu mēdzi nobālēt, tiklīdz dzirdēji pieminam priesterus…
Toreiz es biju viens. Toties tagad, kad esmu uzzinājis, ka visa muižniecība domā tāpat, es jūtos drošāk…
Bet kurš jums pastāstīja par līgumu ar Asīriju?
Dagons un citi feniķieši, — Tutmoss atbildēja. — Viņi pat piesola īstajā brīdī sacelt pret mums visas aziātu ciltis, lai mūsu karaspēkam būtu iegansts pāriet robežu, un, kad mēs nonāksim uz ceļa, kas ved uz Nīnivi, feniķieši un viņu sabiedrotie pievienosies mums. Un tev būs armija, kādas nav bijis pat Ramzesam Lielajam!
Princim nepatika šī feniķiešu gādība. Bet viņš tikai pajautāja: — Un kas būs, ja priesteri uzzinās par mūsu sarunām? Laikam neviens no mums neizbēgs no nāves?
— Neko viņi neuzzinās! — Tutmoss bezrūpīgi atteica.
— Viņi pārlieku paļaujas uz savu varenību slikti maksā spiegiem un naidīgi noskaņo pret sevi visu Ēģipti Aristokrātija, karavīri, rakstveži, strādnieki, pat zemākie priesteri gaida signālu, lai iebruktu tempļos, sagrābtu bagātības un noliktu tās troņa pakājē. Un bez šīm milzu bagātībām svētie vīri zaudēs jebkuru varu. Viņi pat vairs neradīs brīnumus, jo tam arī vajadzīgs zelts.
Princis novirzīja sarunu uz ko citu, pēc tam atvadījās no Tutmosa un iegrima pārdomās.
Viņš būtu ļoti priecājies par muižnieku naidīgo attieksmi pret priesteriem un augstāko aprindu, kareivīgo noskaņojumu, ja tas nebūtu pēkšņs aizrautības uzplūds, aiz kura jautās feniķiešu izdarības. Tas lika Ramzesam būt piesardzīgam, Viņš saprata, ka ēģiptiešu lietās labāk paļauties uz priesteru patriotismu nekā feniķiešu draudzību.
Taču viņam ienāca prātā tēva vārdi, ka feniķieši ir vaļsirdīgi un uzticīgi, ja tas skar viņu Intereses. Un, bez šaubām, feniķiešu interesēs ir nenonākt Asīrijas kundzībā. Kara gadījumā uz viņiem var paļauties, jo ēģiptiešu sakāve pirmām kārtām ietekmēs tieši Feniķiju. Bez tam Ramzess nepieļāva domu, ka priesteri, pat noslēdzot tik kaunpilnu līgumu ar Asīriju, būtu spējīgi uz nodevību. Nē, tie nav nodevēji, bet gluži vienkārši apslinkuši augstmaņi. Viņiem izdevīgs miers, tālab ka miera laikā viņi vairo savu bagātību un palielina savu ietekmi. Viņi nevēlas karu, jo karš cels faraona varenību, bet viņiem pašiem sagādās lielus izdevumus.
Un, lai gan jaunais princis bija vēl nepieredzējis, viņš saprata, ka viņam jābūt piesardzīgākam, nav jāsteidzas, nav neviens jānosoda, taču nav arī nevienam pārlieku jāuzticas. Viņš nolēma ar laiku sākt karu ar Asīriju, bet ne jau tādēļ, ka to vēlas muižnieki un feniķieši, bet gan tādēļ, ka Ēģiptei vajadzīgas Asīrijas bagātības un asīriešu vergi.
Nolēmis uzsākt nākotnē karu, Ramzess gribēja pamazām pārliecināt par tā nepieciešamību arī priesteru kārtu un vienīgi pretestības gadījumā Iznīcināt to ar karaspēka un muižnieku palīdzību.
Un tieši tobrīd, kad svētie Nofri un Mentesufiss zobojās par Sargona pareģojumiem, ka troņmantnieks nepakļausies priesteriem un piespiedīs viņus kļūt pazemīgiem, Ramzesam jau bija gatavs priesteru pakļaušanas plāns un viņš zināja, kādi līdzekļi ir viņa rīcībā.
«Laiks ir labākais padomdevējs,» viņš nodomāja.
Princis bija mierīgs un apmierināts, kā jau cilvēks, kurš pēc ilgas šaubīšanās sapratis, kas viņam jādara. Un, lai pilnīgi tiktu vaļā no nesenā uztraukuma, viņš devās pie Sāras.
Rotaļādamies ar dēlu, viņš allaž aizmirsa savus rūpestus un atguva sirdsmieru.
Iegājis Sāras paviljonā, Ramzess atkal atrada viņu Vienās asarās.
Sara, — viņš iesaucās, — ja tev krūtis būtu Nīla, tu ari to spētu izraudāt!
Es vairs neraudāšu, — viņa atbildēja, taču asaras viņai plūda vēl lielākām straumēm.
Nu ko tu! Droši vien atkal kāda burve biedē tevi ar feniķietēm?
Es baidos nevis no feniķietēm, bet gan no feniķiešiem, — Sāra atteica. — Ak, tu nezini, kungs, kas tie par zemiskiem cilvēkiem…
Viņi dedzina bērnus? — vietvaldis iesmējās.
Un tu domā, ka ne? — Sāra jautāja, raugoties viņā ieplestām acīm.
Blēņas! Es zinu no Hirama, ka tās ir blēņas…
Hirams! — Sāra iesaucās. — Hirams ir ļaundaris» Pavaicā manam tēvam, kungs, — un viņš tev pastāstīs, kā Hirams uzvilina uz saviem kuģiem jaunas meitenes no tālām zemēm un, uzvilcis buras, aizved tās pārdošanai… Mums bija kāda gaišmataina verdzene, kuru bija nolaupījis Hirams. Viņa bezprātīgi ilgojās pēc dzimtenes, taču pat neprata pasacīt, kur atrodas viņas zeme. Un nomira! Tāds pats neģēlis ir Dagons…
Var jau būt, bet kāda mums tur daļa? — princis jautāja.
Ļoti liela, — Sāra atbildēja. — Lūk, tu, kungs, tagad uzklausi feniķiešu padomus, bet tikmēr jūdi uzzinājuši, ka Feniķija grib izraisīt karu starp Ēģipti un Asīriju. Stāsta pat, ka visbagātākie feniķiešu tirgotāji un augļotāji apņēmušies to panākt, dodami briesmīgu zvērestu.
Bet kādēļ viņiem vajadzīgs karš? — princis šķietami vienaldzīgi jautāja.
Kādēļ? — Sāra iesaucās. — Viņi gan jums, gan asīriešiem piegādās ieročus, preces un slepenas ziņas un par to visu liks samaksāt desmitkārtīgi. Aplaupīs gan jūsu, gan asīriešu nogalinātos un ievainotos. Pirks no ēģiptiešu un no asīriešu kareivjiem salaupītās mantas un gūstekņus. Vai tas ir maz? Ēģipte un Asīrija būs izpostītas, toties Feniķija sabūvēs jaunas noliktavas un piepildīs tās ar sagrābtām bagātībām.
No kā tu uzzināji tik gudras lietas? — troņmantnieks pasmaidīja.
Vai gan es nedzirdu, kā mans tēvs, mūsu radinieki un paziņas čukstas par to, bažīgi lūkodamies apkārt, vai kāds nenoklausās? Un vai es galu galā nepazīstu feniķiešus? Tavā priekšā, kungs, viņi guļ uz vēdera, un tu neredzi viņu liekulīgos skatienus, bet es ne vienreiz vien esmu ieskatījusies viņu acīs, zaigās aiz alkatības vai dzeltenās aiz niknuma. Sargies no feniķiešiem, kungs, kā no indīgām čūskām!..
Ramzess raudzījās uz Saru un neviļus salīdzināja viņas patieso mīlestību ar feniķietes savtīgumu, viņas kvēlo maigumu ar Kamas aprēķina pilno vēsumu,
«Tik tiešām!» viņš nodomāja. «Feniķieši ir indīgas čūskas. Taču, ja Ramzess Lielais karā izmantoja lauvu, kālab es pret Ēģiptes ienaidniekiem nevarētu likt lietā čūsku?»
Taču, jo viltīgāka viņam šķita Kama, jo vairāk viņš pēc tās tiecās. Varoņa dvēsele dažkārt alkst briesmu. Ramzess atvadījās no Sāras, un pēkšņi viņam ienāca prātā, ka Sargons turējis viņu aizdomās par nakts uzbrukumu.
Negaidīti princim atausa gaisma:
«Vai tiešām mans līdzinieks sarīkojis kautiņu ar sūtni? Kurš gan viņu uzkūdījis? Vai feniķieši? Taču, ja viņi gribēja iepīt manu vārdu tik netīrā lietā, tad Sārai taisnība, ka viņi ir neģēļi un ka man no viņiem jāsargās.»
Viņā atkal uzvirda dusmas, un princis nolēma visu tūdaļ pat noskaidrot. Tā kā bija jau satumsis, Ramzess, neiegriežoties pilī, devās pie Kamas,
Viņš daudz neraizējās par to, ka viņu var pazīt, tomēr katram gadījumam bija paņēmis līdzi zobenu.
Priesterienes paviljonā dega gaisma, taču priekštelpā neviena kalpotāja nebija.
«Līdz šim,» princis nodomāja, «Kama mēdza atlaist kalpotājus, gaidīdama ierodamies mani. Šodien viņa vai nu nojauš, ka atnākšu pie viņas, vai, iespējams, pieņem daudz laimīgāku mīļāko par mani.»
Ramzess uzkāpa otrajā stāvā, apstājās pie feniķietes guļamtelpas un negaidīti atrāva aizkaru. Istabā bija Kama un Hirams; viņi par kaut ko sačukstējās.
— Es, liekas, nāku nelaikā, — troņmantnieks smiedamies noteica. — Redzu, ka arī jūs, princi, aplidojat sievieti, kurai draud nāvessods, ja viņa izrādīs savu labvēlību vīriešiem.
Hirams un priesteriene pietrūkās kājās.
Acīmredzot, — feniķietis sacīja palocīdamies, — kāds labais gars pačukstējis tev, valdniek, ka mēs runājam par tevi…
Vai jūs gatavojat man kādu pārsteigumu? — vietvaldis jautāja.
— Iespējams, — Kama atbildēja, izaicinoši raudzīdamās viņā.
Taču princis dzedri atteica:
— Kaut tiem, kas gatavo man pārsteigumus, pašiem nenāktos likt galvu uz bluķa vai bāzt to cilpā!
Kamai smaids sastinga puspavērtajās lūpās. Hirams nobālēja un godbijīgi sacīja:
Ar ko mēs esam izpelnījušies sava valdnieka un aizgādņa dusmas?
Es gribu zināt patiesību, — princis sacīja, apsēžoties un bargi paraugoties uz Hiramu, — Es gribu zināt kurš sarīkojis uzbrukumu asīriešu sūtnim un iepinis šai lietā cilvēku, kas ir līdzīgs man, tāpat kā mana labā roka ir līdzīga kreisajai.
Redzi nu Kama, — apstulbušais Hirams vērsās pie feniķietes, — es teicu, ka šī nelieša pārliekā tuvība tev var iegrūst mūs lielā nelaimē. Tā arī noticis,. Gaidīt nenācās ilgi!
Kama nokrita pie troņmantnieka kājām.
Es visu izstāstīšu, viņa iesaucās, — tikai neturi ļaunu prātu uz feniķiešiem! Nonāvē mani, iemet mani cietumā, bet nedusmojies uz viņiem!
Kas uzbruka Sargonam?
Grieķis Likons, kurš dzied pie mums templī, — ceļos noslīgusi, atteica feniķiete.
— Ak Tas, kurš toreiz dziedāja pie tava loga un kurš ir tik ļoti līdzīgs man? Hirams nolieca galvu un uzlika roku uz sirds.
— Mēs dāsni maksājām šim cilvēkam, — viņš sacīja,
— par to, ka viņš ir līdzīgs tev, valdniek… Mēs domājām, ka šis nožēlojamais var tev noderēt nelaimes gadījumā…
— Un noderēja arī!.. — troņmatnieks pārtrauca.
— Kur viņš ir? Es vēlos redzēt šo lielisko dziedātāju… šo manu dzīvo atspulgu…
Hirams noplātīja rokas.
Aizbēdzis, nelietis… Bet mēs viņu sameklēsim, ja vien viņš nepārvērtīsies par mušu vai slieku.
Bet vai man tu piedosi, valdniek? — feniķiete čukstēja, uzlikdama rokas princim uz ceļgaliem.
Sievietēm daudz ko var piedot, — troņmantnieks atteica.
Un jūs man neatriebsities? — viņa bažīgi jautāja Hiramam.
— Feniķija, vecais vīrs nesteidzīgi un iespaidīgi sacīja, — piedos vislielāko noziegumu tam, kas iemantos mūsu valdnieka Ramzesa — lai viņš dzīvo mūžos! — žēlastību. Un, kas attiecas uz Likonu, — viņš piebilda, vērsdamies pie troņmantnieka, — tu dabūsi viņu, valdniek, dzīvu vai mirušu…
To pateicis, Hirams zemu palocījās un izgāja no istabas, atstādams priesterieni ar troņmantnieku.
Asinis sakāpa Ramzesam galvā. Viņš apskāva ceļos noslīgušo Kamu un čukstēja:
— Tu dzirdēji, ko sacīja godājamais Hirams? Feniķija piedos tev vislielāko noziegumu! Lūk, cilvēks, kas man patiešām uzticīgs… Bet, ja viņš reiz tā sacījis, kā tu varēsi atrunāties?
Kama skūpstīja viņam rokas, čukstēdama:
Tu esi iekarojis manu sirdi… Esmu tava verdzene … Taču šodien neaizskar rnani Neapgāni namu, kas pieder dievietei Ištarai.
Tātad tu pārcelsies pie manis uz pili? — princis jautāja.
Ak, dievi! Ko tu sacīji? Kopš saule ik dienas uzlec un noriet, vēl nav bijis gadījuma, ka Ištaras priesteriene… Bet neko darīt! Feniķija tev apliecina tādu uzticību un mīlestību, valdniek, kādu nav baudījis neviens no viņas dēliem…