Lielu laimi feniķiešu priesteriene Ramzesam nesniedza. Kad troņmantnieks pirmoreiz atnāca apciemot viņu paviljonā, kur pirms tam bija dzīvojusi Sāra, viņš cerēja sagaidīt pateicību, taču Kama uzņēma viņu gandrīz naidīgi,
— Kā, — viņa iesaucās, — nav pagājusi ne diena, un tu jau iežēlojies par nekrietno jūdieti?
— Viņa taču dzīvo kalpotāju mājā, — princis atbildēja,
Bet mans pārvaldnieks sacīja, ka viņa vairs nemazgāšot man kājas …
Troņmantnieks saviebās, Tu, kā redzams, vēl neesi apmierināta, — viņš noteica.
— Es nerimšos, — viņa aizsvilās, — iekams nepārmācīšu viņu, iekams, kalpodama man un tupēdama ceļos man pie kājām, viņa neaizmirsīs, ka bija reiz kundze šai mājā.
Feniķiete aizvien vairāk nepatika Ramzesam.
Kama, — viņš sacīja, — ja mans kalpotājs iespertu ar kāju kucei, kas baro savu kucēnu, es viņu padzītu… Un tu iespēri ar kāju sievietei un mātei. Bet Ēģiptē mātes vārds ir svēts, un krietns ēģiptietis vairāk par visu pasaulē goda dievus, faraonu un māti.
— Vai! man, — iesaucās Kama, iemezdamas gultā, — Lūk, atriebība par to, ka atteicos no savas dievietes … Vel pirms nedēļas man pie kājām lika ziedus un kvēpināja vīraku manā priekšā, bet tagad…
Princis izgāja no istabas un ieradās pie feniķietes tikai pēc dažām dienām. Taču atkal sastapa Kamu nelāgā noskaņojumā.
Lūdzu tevi, valdniek, — viņa iekliedzās, — parādi lielāku gādību par mani! Tavi kalpotāji man vairs neklausa, kareivji raugās caur pieri, un es baidos, ka virtuvē kāds neieber man indi ēdienā…
Es biju aizņemts ar karaspēku, — princis atteica, — un nevarēju atnākt pie tevis…
Nav tiesa, — Kama dusmīgi atbildēja, — vakar tu biji pie mana balkona, bet pēc tam devies uz kalpotāju māju, kur dzīvo tā jūdiete…
Diezgan! — troņmantnieks viņu pārtrauca. — Es nebiju ne pie tava balkona, ne pie kalpotājiem. Bet, ja tev likās, ka redzi mani, tas nozīmē, ka šis nelietīgais grieķis, tavs mīļākais, ne tikai nav pametis Ēģipti, bet pat uzdrošinās klaiņot pa manu dārzu.
Feniķiete ar šausmām klausījās, — Ak, Ištara, — viņa iekliedzās, — glāb mani… Ak, zeme, paslēp mani! Ja Likons atgriezies, man draud liela nelaime…
Princis iesmējās, taču viņam apnika klausīties Kamas žēlabās.
— Neraizējies, — viņš sacīja aiziedams, — un nebrīnies, ja. tuvākajās dienās tavu Likonu atvedīs pie tevis ka sagūstītu šakāli. Mana pacietība ir galā.
Atgriezies pilī, Ramzess ataicināja Hiramu un policijas priekšnieku. Princis pastāstīja viņiem, ka grieķis Likons, kas pēc sejas līdzīgs viņam, klaiņojot gar pili, un pavēlēja notvert viņu. Hirams nozvērējās: ja feniķieši būšot uz vienu roku ar policiju, grieķis viņiem neizmukšot. Taču policijas priekšnieks pašūpoja galvu.
— Vai tu šaubies par to? — Ramzess viņam jautāja.
Jā, valdniek. Būbastijā dzīvo daudz ticīgo aziātu; pēc viņu domām, priesteriene, kas pametusi altāri, pelnījusi nāvi. Un, ja šis grieķis apņēmies nonāvēt Kamu, aziāti palīdzēs viņam, paslēps viņu un atvieglos viņam bēgšanu.
Bet jūs taču atbrīvojat Kamu no solījuma! — Ramzess iesaucās, vērsdamies pie Hirama.
Par feniķiešiem, — Hirams atteica, — es varu galvot. Viņi neaiztiks Kamu un katrā ziņa vajās grieķi. Bet ko darīt ar citiem dievietes Ištaras pielūdzējiem?
— Es ceru, — policijas priekšnieks piebilda, — ka pagaidām šai sievietei nekas nedraud. Un, ja viņai pietiktu drosmes, mēs varētu ar viņas palīdzību ievilināt grieķi un notvert viņu šeit, kādā no jūsu pilīm.
— Tad ej pie viņas, — troņmantnieks sacīja, — un izklāsti viņai savu plānu. Un, ja notversi nelieti, došu tev desmit talantus.
Kad viņi atvadījās no troņmantnieka, Hirams sacīja policijas priekšniekam:
— Es zinu, godātais, ka tev pazīstami abi raksti un nav sveša priesteru gudrība. Ja gribi, tu vari dzirdēt sienām cauri un redzēt arī tumsā. Tālab tev ir zināms, ko domā zemnieks, kurš smeļ no akas ūdeni, un amatnieks, kas tirgū pārdod sandales, un arīdzan liels kungs, kas savu kalpu apsardzībā jūtas tikpat droši kā matēs miesās bērns…
— Tev taisnība, — ierēdnis atteica, — dievi tik tiešām apveltījuši mani ar gaišreģa spējām.
— Tad, lūk, — Hirams turpināja, — pateicoties savām pārdabiskajam dotībām, tu droši vien jau esi nopratis, ka par šī nelieša notveršanu Ištaras templis tev samaksās divdesmit talantus. Un piedevām tu dabūsi vēl desmit talantus, ja valodas par nelieša Likona līdzību ar troņmantnieku neizplatīsies pa visu Ēģipti, jo neklājas parastam mirstīgajam ar savu izskatu atgādināt būtnes, kas cēlušās no dieviem. Tādēļ lai tas, ko tu dzirdēji par Likonu un par visiem mūsu bezdievja meklējumiem, paliek starp mums.
— Saprotu, — ierēdnis atbildēja, — un var gadīties, ka šāds noziedznieks nomirs, iekams mēs nodosim viņu tiesai…
— Tu mani saprati, — Hirams sacīja, spiezdams viņam roku. — Jebkura palīdzība, kādu tu pieprasīsi no feniķiešiem, tev tiks sniegta.
Viņi šķīrās kā divi draugi, kas medī lielu zvēru un zina, ka nav svarīgi, kura šķēps trāpīs mērķī, ka tikai medījums rokā.
Pēc dažām dienām Ramzess atkal apciemoja Kamu, taču atrada viņu pusneprātīgu. Viņa bija patvērusies pils vistumšākajā istabā, neēdusi, nesukājusies un deva saviem kalpotājiem dažādus pretrunīgus rīkojumus. Te lika viņiem pulcēties, te atkal dzina projām. Naktī sauca pie sevis sargus, bet pati muka no viņiem uz bēniņiem, kliegdama, ka viņu gribot nobendēt.
Tas viss nonāvēja Ramzesa dvēselē mīlestību pret viņu — palika vienīgi raižu sajūta. Un tagad, kad Kamas pils pārvaldnieks pastāstīja viņam par šīm dīvainībām, viņš saķēra galvu un čukstēja:
— Slikti gan es darīju, atņemdams šo sievieti viņas dievietei. Tikai dieviete varēja pacietīgi panest viņas untumus.
Tomēr viņš iegāja pie Kamas un atrada viņu sanīkušu, izspūrušu, drebošu.
Vai! man, — viņa iekliedzās. — Es dzīvoju ienaidnieku ielenkumā. Manas kalpones grib mani noindēt vai pieburt man kādu ļaunu slimību … Kareivji to vien gaida, lai iegrūstu man krūtīs šķēpu vai zobenu, un es baidos, ka virtuvē man gatavo kādu nāves dziru… Visi tīko pēc manas dzīvības…
Kama! — princis viņu pārtrauca.
— Nesauc man! tā, — viņa šausmās iesaucās, — tas man atnesīs nelaimi!..
— Kāpēc tev tā šķiet?
— Kāpēc? Tu domā, es neredzu, ka dienā gar pili klaiņo sveši cilvēki un nozūd, iekams pagūstu pasaukt kalpotājus?… Un naktī, domā, es nedzirdu, kā čukstas aiz sienas?
Tev tikai tā liekas.
— Nolādētie! — Kama iekliedzās, gauži raudādama, Jūs visi sakāt, ka man tikai tā liekas … Bet aizviņdien kāda noziedzīga roka slepus iemeta man guļamistabā plīvuru, kura es nēsāju pusdienu, kamēr Ievēroju, ka tas nav mans … ka man nekad tāds nav bijis…
Kur tad ir šis plīvurs? — troņmantnieks bažīgi vaicāja,
Es to sadedzināju, bet vispirms parādīju savām kalponēm.
Pat ja tas nav tavs plīvurs, tev taču nekas nav noticis?
Pagaidām nekas. Bet, ja es noturētu šo lupatu vēl dažas dienas mājās, es droši vien noindētos vai sasirgtu ar nedziedināmu slimību… Es zinu, uz ko spējīgi aziāti!
Ramzess — noguris un sapīcis — steidzās aiziet, lai gan Kama lūdza viņu palikt, Taču, kad viņš vaicāja kalponei par plīvuru, viņa apliecināja, ka tas bijis svešs plīvurs un nav zināms, kurš to iemetis.
Troņmantnieks lika divkāršot sardzi pilī un apkārt pilij un sarūgtināts atgriezās mājās.
«Es nemūžam neticētu,» viņš domāja, «ka viena vāja sieviete var radīt tādu sajukumu. Nemiera ziņā šo feniķieti nepārspēs četras nupat noķertas hiēnas.»
Mājās viņš sastapa Tutmosu, kas bija nule kā atgriezies no Memfisas un tikko paguvis novannoties un pārģērbties pēc ceļojuma.
Nu, ko tu man pastāstīsi? — Ramzess jautāja savam mīlulim, noprazdams pēc Tutmosa sejas, ka viņš atvedis sliktas ziņas. — Vai tu satiki viņa majestāti?
Es satiku Ēģiptes Saules dievu, — Tutmoss atbildēja, salikdams rokas uz krūtīm un noliekdams galvu, — un lūk, ko viņš man sacīja: «Trīsdesmit četrus gadus esmu vadījis Ēģiptes smagos kaujasratus un esmu tā noguris, ka man gribas doties pie dižajiem senčiem, kas mīt viņsaulē. Drīz es pametīšu šo zemi, un tad mans dēls Ramzess uzkāps tronī un pārvaldīs valsti tā, kā viņam pavēlēs gudrība.»
— Tā sacīja mans dievišķais tēvs?
Tie ir viņa vārdi, un es atkārtoju tos mats matā, — Tutmoss atteica. — Valdnieks vairākkārt man skaidri pateica, ka neatstājot tev nekādus rīkojumus nākotnei, lai tu varētu valdīt Ēģiptē, kā pats vēlēsies…
Vai tiešām viņa slimība ir tik nopietna? Kādēļ viņš neļauj man atgriezties savā pilī? — princis apbēdināts jautajā.
Tev jābūt šeit, jo šeit tu vari noderēt.
Un līgums ar Asīriju? — troņmantnieks jautāja,
Tas ir noslēgts tai ziņā, ka Asīrija var bez kavēkļiem no mūsu puses karot austrumos un ziemeļos. Toties jautājums par Feniķiju paliek atklāts, līdz tu uzkāpsi tronī…
Ak, cēlsirdīgais! Ak, svētais valdnieki No kāda briesmīga mantojuma tu mani esi paglābis!
Tad, lūk, jautājums par Feniķiju paliek atklāts, — Tutmoss turpināja, — taču vienlaikus ķēniņš, gribēdams pieradīt Asīrijai, ka netraucēs tai karot ar ziemeļu tautām, pavēlēja samazināt mūsu armiju par divdesmit tūkstošiem algotņu…
— Ko tu sacīji?! — troņmantnieks pārsteigts iesaucās. Tutmoss skumīgi pamāja.
Diemžēl tā ir taisnība, — viņš sacīja. — Jau paguvuši atlaist četrus lībiešu pulkus…
Bet tas taču ir neprāts! — troņmantnieks iekliedzās, lauzīdams rokas. — Kādēļ mēs tā novājinām sevi? Un kur paliks šie cilvēki?
Viņi devušies uz Lībijas tuksnesi un vai nu sāks uzbrukt lībiešiem, sagādājot mums daudz rūpju, vai apvienosies ar viņiem un kopā iebruks mūsu rietumu provincēs…
Es par to neko nezināju! Ko viņi izdarījuši! Un kad? Mēs neko nenojautām!
Atlaistie algotņi devās uz tuksnesi tieši no Memfisas, taču Herhors aizliedzis to kādam stāstīt…
Tātad Nofri un Mentesufiss ari nezina? — vietvaldis jautāja.
Viņi zina!
Viņi zina, bet es ne!
Troņmantnieks nobālēja, viņa jauneklīgajā, sejā pavīdēja naids. Viņš satvēra savu sirdsdraugu aiz rokām un, cieši spiezdams tās, čukstēja;
— Klausies!.. Zvēru tev pie sava tēva… pie savas mātes svētās galvas … Zvēru pie Ramzesa Lielā piemiņas … Zvēru pie visiem dieviem, kādi vien ir, ka, man valdot, vai nu priesteri pakļausies manai gribai, vai es iznīcināšu viņus!
Tutmoss, šausmu pārņemts, klausījās.
Es — vai viņi! — princis pabeidza. — Ēģiptē nevar būt divu valdnieku!
Un allaž bijis tikai viens — faraons, — prinča sirdsdraugs piebilda.
Vai tu paliksi man uzticīgs?
Es, visa muižniecība, armija — zvēru tev!
Labi, — troņmantnieks sacīja, — lai atlaiž algotņu pulkus, lai paraksta līgumus, lai slēpjas no manis kā sikspārņi, lai krāpj mūs visus … Bet nāks laiks … Tagad, Tutmos, ej atpūties no ceļa un vakarā nāc pie manis uz dzīrēm. Šie cilvēki tā apmājuši mani, ka vara tikai līksmoties. Tad līksmosimies arī… Taču kādreiz es viņiem paradīšu, kas Ēģiptē ir īstais valdnieks — viņi vai es!
Kopš tās dienas atkal atsākās dzīres. Troņmantnieks, it kā kaunēdamies no sava karaspēka, vairs nenodevās apmācībām. Pilī ņudzēt ņudzēja muižnieki, virsnieki, galma burvju mākslinieki un dziedātājas, naktīs notika neprātīgas orģijas.
Reiz uz šādām dzīrēm Ramzess ielūdza Kamu, taču viņa atteicās. Troņmantnieks apvainojās, To ievērojis, Tutmoss jautāja Ramzesam:
Vai tiesa, ka Sāra vairs nebauda tavu labvēlību?
Nepiemini man viņu! — troņmantnieks atteica. — Tu laikam zini, ko viņa izdarījusi ar manu dēlu?
Zinu, — Tutmoss atbildēja, — taču man liekas, ka viņa nav vainīga. Es Memfisā dzirdēju, ka tava augsti cienījamā māte — ķēniņiene Nikotrise un godājamais ministrs Herhors gribējuši padarīt tavu dēlu par izraēliešu ķēniņu…
Bet izraēliešiem taču nav ķēniņa, ir tikai priesteri un tiesneši!.. — troņmantnieks iebilda.
Viņiem nav, bet viņi grib, lai būtu. Arī viņiem apnikusi priesteru vara.
Troņmantnieks nicīgi atmeta ar roku.
— Faraona staļļa puisis, — viņš atteica, — ir vairāk vērts par visiem šiem ķēniņiem un kur nu vel par izraēliešu ķēniņu, kāda nemaz nav…
— Katrā ziņā Sāras vaina nebūt nav tik liela, — Tutmoss piebilda.
— Tad zini — kādreiz es izrēķināšos arī ar priesterieni.
Šai gadījumā arīdzan viņi nav pārāk vainīgi. Godājamais Herhors to darījis, gribēdams vairot tavas dinastijas slavu un varenību, un viņš rīkojies saziņā ar ķēniņieni Nikotrisi…
Bet kālab Nofri jaucas manā dzīvē? Viņam jāsarga tempļi, nevis jānodarbojas ar manu pēcnācēju likteni…
Nofri ir vecs vīrs un jau nonācis bērna prātā. Viss ķēniņa galms zobojas par viņa dīvainībām, par kurām es pats neko nezinu, lai gan gandrīz ik dienas tikos un joprojām tiekos ar svēto vīru…
— Tas ir interesanti. Ko tad viņš dara?…
— Vairākas reizes dienā, — Tutmoss atbildēja, — viņš notur svinīgus dievkalpojumus visnomaļākajā tempļa daļā un liek saviem priesteriem vērot, vai dievi nepaceļ viņu gaisā lūgšanas laikā.
Ramzess iesmējās.
Un tas viss notiek šeit, Būbastijā, visiem redzot, bet es neko nezinu… Cirkā redzēju haldejiešu burvju mākslinieku, kas pacēlās gaisā.
Arī es redzēju, — Tutmoss piebilda, — taču tas bija burvju triks, bet Nofri patiešām grib pacelties pāri zemei uz savas dievbijības spārniem…
Nedzirdēta ākstība! — princis noteica. — Un ko par to saka citi priesteri?
Mūsu svētajos papirusos ir norādījumi, ka senos laikos pie mums bijuši pravieši, kuriem piemitusi spēja pacelties gaisā. Tādēļ priesteri nebrīnās par Nofri centieniem. Un, tā kā Ēģiptē, kā tev zināms, padotie tic visam, kas patīk priekšniekiem, daži svētie vīri apgalvo, ka Nofri tiešām mazliet paceļoties virs zemes lūgšanas laikā.
Un par šo lielo noslēpumu uzjautrinās viss galms, bet mēs, gluži kā zemnieki, pat nenojaušam brīnumus, kas notiek mums līdzās. Ir gan nožēlojams liktenis Ēģiptes troņmantniekam! — Ramzess smējās.
Pēc Tutmosa otrreizēja lūguma viņš deva rīkojumu pārvietot Sāru ar bērnu no kalpotāju mājas uz paviljonu, kur pirmajās dienās bija dzīvojusi Kama.
Troņmantnieka kalpotāji ar sajūsmu uzņēma sava valdnieka rīkojumu: visas kalpones, vergi un pat rakstveži pavadīja Sāru uz viņas jauno mājokli ar mūziku un līksmiem saucieniem.
Feniķiete, izdzirdusi troksni, jautāja, kas noticis. Kad viņai pastāstīja, ka Sāra atkal iemantojusi troņmantnieka labvēlību un no verdzeņu mājas pārcēlusies uz pili, priesteriene aizsvilās dusmās un lika paaicināt Ramzesu.
Princis ieradās.
— Tad lūk, kā tu izturies pret mani! — Kama iesaucās,
— Tu varbūt domā, ka Ištara atriebjas tikai priesterienēm un saudzē faraonu dēlus?
— Pasaki savai Ištarai, — Ramzess mierīgi atteica,
— lai viņa nekad nedraud faraonu dēliem, citādi arī viņa nokļūs kalpotāju mājā.
— Saprotu! — Kama kliedza. — Tu nosūtīsi mani uz kalpotāju māju, varbūt pat uz cietumu, bet pats paliksi ar savu jūdieti! Tad tāda ir tava pateicība par to, ka tevis dēļ atteicos no dieviem … un viņi mani nolādējuši… par to, ka izpostīju savu jaunību, dzīvi un pazudināju dvēseli!
Princis apzinājās, ka viņa dēļ Kama tiešām daudz ziedojusi, un viņu pārņēma nožēla.
— Pie Sāras es nebiju un neiešu pie viņas, — viņš atbildēja. — Veltīgi tu dusmojies. Nelaimīgo sievieti iekārtoja ērtāk, lai viņa varētu mierīgi barot bērnu.
Feniķiete sāka drebēt pie visām miesām. Viņa pacēla uz augšu sažņaugtās dūres, acīs viņai iegailējās naida uguns.
— Lūk, kā tu man atbildi! Jūdiete ir nelaimīga, tālab ka tu viņu padzini no pils, bet man jābūt apmierinātai, lai gan dievi izraidījuši mani no savas svētnīcas? Un mana dvēsele … priesterienes dvēsele … vai tā tev nav dārgāka par šo jūdu bērnu, — kaut viņš nosprāgtu!..
— Ciet klusu! — Ramzess iesaucās. Kama izbailēs atsprāga atpakaļ.
— Un es pat nedrīkstu žēloties par savu postu? Ja tu tik ļoti rūpējies par bērnu, kālab tu nolaupīji mani no tempļa, kālab solīji, ka būšu pirmā starp tavām sievietēm? Sargies, — viņa atkal iekliedzās, — lai Ēģipte, uzzinājusi par manu likteni, nenosauc tevi par nodevēju!
Troņmantnieks smaidīdams šūpoja galvu. Pēdīgi viņš apsēdās un sacīja:
— Patiesi manam skolotājam bija taisnība, kad viņš mani brīdināja no sievietēm. Jūs esat kā ienācies auglis acu priekšā cilvēkam, kuram mute izkaltusi aiz slāpēm. Bet tikai šķietami… Jo vai! tam nelgām, kas iedrošināsies nobaudīt šo skaisto augli: saldas atveldzēs vietā viņš atradis lapsenes, kas sadzels viņam ne tikai muti, bet ari sirdi.
— Tu man vēl pārmet! Pat to nevari man aiztaupīt! Un. es ziedoju tev priesterienes godu un savu šķīstību! „
Troņmantnieks joprojām zobgalīgi šūpoja galvu.
Nebūtu domājis, — viņš beidzot sacīja — ka piepildīsies pasaka, kuru pirms gulētiešanas stāsta zemnieki. Bet tagad pārliecinos, ka tajā viss ir patiesība. Paklausies to Kama, — varbūt tu atjēgsies un negribēsi zaudēt manu labvēlību pavisam?
Būs vēl jāklausās nez kādas pasakas! Vienu jau esmu dzirdējusi no tevis … un lūk, kas iznāca…
Bet šī katrā ziņā tev nāks par labu, ja vien gribēsi to saprast.
— Tur būs kaut kas par jūdu bērniem?…
— Arī par priesterienēm, tikai klausies uzmanīgi! «Tas notika sen tepat Būbastijā. Reiz kāds princis, vārdā Satni, ieraudzījis laukuma pie Ptaha tempļa daiļu jo daiļu sievieti. Tādu skaistuli viņš vēl nekad nebija sastapis, un turklāt viņa bija rotājusies ar daudzām zelta rotaslietām. Princim šī sieviete gaužām iepatikusies, un, kad viņš uzzinājis, ka ta ir virspriestera meita, viņš aizsūtījis pie viņas savu staļļmeistaru ar šādu piedāvājumu: «Es uzdāvināšu tev desmit zelta gredzenus, ja būsi ar mieru pavadīt ar mani kādu stundiņu.»
Staļļmeistars devies pie daiļās Tbubui un atkārtojis tai prinča Satni vārdus. Vēlīgi uzklausījusi viņu, Tbubui, kā jau labi audzinātai meitenei pieklājas, atbildējusi:
— Esmu virspriestera meita un šķīsta jaunava, nevis kaut kāda padauza. Ja princis vēlas ar mani iepazīties, lai atnāk pie manis uz māju, kur viss būs sagatavots un mūsu Iepazīšanās nedos iemeslu kaimiņu valodām.
Tad princis Satni gājis pie jaunavas Tbubui un uzkāpis pie viņas augšējās istabās. Sienas tām bijušas izliktas ar lazurīta plāksnēm un bālganzaļu emalju. Tur stāvējusi ari ar dārgu audeklu apklāta gulta un vairāki ar zelta kausiem nokrauti galdiņi. Viens no kausiem ticis piepildīts ar vīnu un pasniegts princim. Tbubui sacījusi:
Iedzer, lūdzu tevi! Bet princis atteicis:
Tu taču zini, ka neesmu atnācis, lai dzertu vīnu. Tomēr viņi apsēdušies pie dzīru galda. Tbubui mugurā bijis tērps no blīva auduma. Un, kad princis gribējis viņu noskūpstīt, viņa atvairījusi viņu un sacījusi:
Šī māja būs tava. Taču atceries, ka esmu tikumīga jaunava. Ja vēlies, lai es tev pakļaujos, zvēri, ka būsi man uzticīgs, un novēli man savu mantu.
— Tad liec atsaukt šurp rakstvedi! — princis Iesaucies. Un, kad rakstvedis ieradies, Satni licis viņam sastādīt laulības aktu, kā arī dāvinājuma aktu, saskaņā ar kuru visa viņa nauda, kustamā manta un zemes īpašumi pārgājuši Tbubui rokās.
Vēlu vakarā kalpotāji ziņojuši princim, ka lejā viņu gaidot viņa bērni. Tbubui tūdaļ pat izgājusi un atgriezusies caurspīdīgā hitonā. Satni atkal gribējis viņu apskaut, taču tā atvairījusi viņu un sacījušu
— Šī māja būs tava. Taču, ta ka es neesmu nekāda palaistuve, bet nevainīga jaunava, ja gribi mani iegūt, lai tavi bērni paraksta īpašuma novēlējumu un vēlāk netiesājas ar maniem bērniem.
Satni pasaucis bērnus augšā un licis parakstīt īpašuma novēlējuma aktu; to viņi izdarījuši. Taču, kad viņš atkal gribējis tuvoties Tbubui, tā no jauna atturējusi viņu,
— Šī māja būs tava, — viņa sacījusi. — Taču es neesmu nekāda netikle, bet gan šķīsta jaunava, un, ja tu mīli mani, liec nonāvēt savus bērnus, lai viņi vēlāk neatņem maniem bērniem īpašumu…»
— Cik garš stāsts! — Kama īgni viņu pārtrauca.
— Tūlīt tas beigsies, — troņmantnieks atteica. — Un vai zini, Kama, ko atbildējis Satni?
«— Ja tu vēlies to, lai notiek ļaundarība!
Tbubui nav bijis divreiz jāatkārto. Viņa likusi tēva acu priekšā nobendēt bērnus un izmetusi to asiņainos locekļus pa logu suņiem un kaķiem. Un tikai tad Satni iegājis viņas istabā un nogūlies viņai līdzās ar ziloņkaulu rotātā melnkoka gultā.»
Labi vien darīja Tbubui, neticēdama vīriešu solījumiem! — feniķiete pikti iesaucās.
Taču Satni izdarījis vēl labāk: viņš pamodies un sapratis, ka briesmīgais noziegums bijis sapnis … Un tu, Kama, ielāgo, ka visdrošākais veids, ka atmodināt vīrieti no mīlas skurbuma, ir raidīt lāstus par viņa dēla galvu,
Esi mierīgs, mans valdniek! Es vairs nepieminēšu ne savu postu, ne tavu dēlu, — Kama skumji atteica.
— Un es būšu laipns pret tevi, un tu būsi laimīga, — Ramzess pabeidza.