Pēc astrologu padoma, virspavēlniekam ar svītu vajadzēja doties ceļā atira septītajā dienā. Tā bija «laimīgākā no laimīgākajām» dienām, kurā dievi debesīs un cilvēki uz zemes svinēja Ra uzvaru pār ienaidniekiem; tas, kurš bija nācis pasaulē šai dienā, mira dziļā vecumā, baudīdams ļaužu cieņu. Šī diena bija labvēlīga arī grūtniecēm un audumu tirgotājiem, bet nelabvēlīga pelēm, vardēm un citiem mošķiem.
Kļuvis par virspavēlnieku, Ramzess dedzīgi ķērās pie darba. Pats sagaidīja ikvienu pulku, pārbaudīja tā apbruņojumu, ietērpu un pajūgus. Sveikdams jauniesauktos, princis aicināja viņus centīgi apgūt karamākslu — par iznīcību ienaidniekiem un par godu faraonam. Ramzess vadīja visas kara padomes, bija klāt pie katra spiega nopratināšanas un pašrocīgi atzīmēja kartē ēģiptiešu karaspēka kustību un ienaidnieka pozīcijas. Virspavēlnieks tik ātri braukāja šurpu turpu, ka viņu gaidīja visur, taču viņš allaž uzklupa negaidīti kā vanags. No rīta viņš bija dienvidos no Būbastijas, kur pārbaudīja pārtiku, pēc stundas jau ziemeļu pusē, kur atklāja, ka pulkā trūkst piecdesmit cilvēku, bet pievakarē, panācis priekšposteni, vēroja, kā karaspēks ceļas pāri Nīlas attekai, un rūpīgi apskatīja divsimt kaujasratu.
Svētais Mentesufiss, Herhora palīgs, kas labi pārzināja karamākslu, nevarēja vien nobrīnīties par Ramzesu… — Jūs zināt, svētie brāļi, — Mentesufiss sacīja Senam un Nofri, — ka es nemīlu troņmantnieku, kopš esmu atklājis viņā ļaunumu un viltību, taču — lai Osīrijs ir man liecinieks! — šis jauneklis ir dzimis karavadonis. Iedomājieties tikai: mēs sakoposim savus spēkus pie robežas par divām vai trim dienām agrāk, nekā varēja paredzēt. Lībieši ir jau zaudējuši karu, lai gan vēl nav dzirdējuši pat mūsu bultu nospindzam.
— Jo bīstamāks mums tāds faraons, — Nofri vecišķā stūrgalvībā noteica.
Atira sestās dienas novakarē princis Ramzess paziņoja štābam, ka rīt divas stundas pirms saullēkta viņi došoties ceļā.
— Bet tagad es gribu izgulēties, — viņš piebilda. Taču viegli izdarāms tas nebija.
Pa visu pilsētu klimta kareivji, bet līdzās pilij bija apmeties kāds pulks, kas ēda, dzēra un dziedāja, nedomādams par atpūtu.
Ramzess devās uz visattālāko istabu, taču arī tur viņu vai ik bridi traucēja: te atskrēja kāds adjutants ar mazsvarīgu ziņojumu, te atveda spiegus, kas neko jaunu nebija uzzinājuši, ieradās augstmaņi ar savām nodaļām, piedāvājot pakalpojumus kā brīvprātīgie, nāca feniķiešu tirgotāji, gribēdami saņemt jaunus armijas pasūtījumus…
Netrūka pareģotāju un astrologu, kas vēlējās sastādīt princim horoskopu, kā arī magu, kuri piedāvāja drošus amuletus pret bultām. Visi šie cilvēki bez pieteikuma ielauzās troņmantnieka istabā: ikviens uzskatīja, ka kara iznākums ir viņa rokās un ka tas dod viņam tiesības apciemot virspavēlnieku.
Troņmantnieks pacietīgi uzklausīja atnācējus. Taču, kad tūlīt pēc kāda astrologa pie viņa iedrāzās viena no sievietēm un sāka pārmest, ka Ramzess acīmredzot viņu vairs nemīlot, jo neesot no viņas atvadījies, bet pēc stundas ceturkšņa ieradās vēl otra, — viņš neizturēja un ataicināja Tutmosu.
— Pasēdi šeit istabā un, ja ir patika, mierini mana nama sievietes. Bet es noslēpšos kaut kur dārzā un atpūtīšos tur,
Kur man meklēt tevi, ja būs vajadzība? — Tutmoss pavaicāja.
Nekur, — troņmantnieks iesmējās, — rītausmā es pats uzradīšos.
To pateicis, princis uzvilka garu apmetni ar kapuci un izlavījās dārzā.
Taču arī pa dārzu malās kareivji un kalpotāji; visā pils teritorijā vairs nebija kartības. Ramzess nogriezās visnomaļākajā parka daļā, uzmeklēja tur ar vīnogulājiem noaugušu lapeni un apmierināts atlaidās uz sola.
— Šeit mani neviens neatradīs, — viņš nomurmināja. Un vienā mirklī aizmiga kā nosists.
Feniķiete Kama jau vairākas dienas nejutās īsti vesela. Sapīkumam bija pievienojies kaut kāds dīvains vājums un sāpes locītavas. Turklāt viņai svila seja, sevišķi piere virs uzacīm.
Šīs nenozīmīgās slimības pazīmes bija tā satraukušas Kamu, ka viņa vairs nebaiļojās no slepkavām, bet augām dienām sēdēja pie spoguļa, pateikusi kalpotājiem, ka viņi var darīt, ko grib, lai tikai liek viņu mierā. Viņa nedomāja ne par Ramzesu, ne par ienīsto Sāru, jo visu viņas uzmanību saistīja plankumi uz pieres, kurus cits nebūtu pat ievērojis.
— Plankumi… jā, plankumi… — viņa izbailēs čukstēja pie sevis. — Divi, trīs… Ak, Ištara! Tu taču negribēsi šādi sodīt savu priesterieni?… Labāk nāve … Bet kas par muļķībām! Kad es paberzēju pieri ar pirkstiem, plankumi kļūst sarkanāki… Droši vien man iekodis kāds kukainis vai esmu ieziedusi seju ar netīru eļļu; nomazgāšos — un līdz rītam plankumi izzudīs…
Pienāca rītdiena, taču plankumi neizzuda. Kama pasauca kalponi.
— Klau, — viņa sacīja, — palūkojies uz mani… Taču tūdaļ apsēdās tumšākā vietā.
— Skaties… — viņa satraukti atkārtoja. — Vai redzi manā sejā kaut kādus plankumus?… Tikai… nenāc man klāt!..
— Es neko neredzu, — kalpone atbildēja.
— Ne zem kreisās acs… ne virs uzacīm?… — Kama, iekaisdama aizvien vairāk, jautāja.
— Vai jūs nepavērstu savu dievišķo vaigu pret gaismu? — kalpone palūdza. To dzirdēdama, Kama aizsvilās dusmās.
— Vācies prom, nekrietnā, — viņa iesaucās, — un nerādies man acīs!
Kad kalpone aizbēga, viņas kundze metās pie tualetes galdiņa un, atvērusi dažas kārbiņas, uzsārtināja sev seju ar otiņu.
Pievakarē, juzdama sāpes locītavās un mokošu satraukumu, Kama lika ataicināt dziednieku. Kad viņai pateica, ka tas atnācis, viņa atkal pavērās spogulī — un viņu pārņēma tāds kā ārprāts. Kama nometa spoguli uz grīdas un raudādama iekliedzās, ka dziednieks viņai neesot vajadzīgs.
Visu dienu viņa nebija ne ēdusi, nedz vēlējusies kādu redzēt.
Kad satumsa un verdzene ienesa istabā gaismekli, Kama iekrita gultā un ievīstīja galvu lakatā. Likusi verdzenei uz vietas pazust, viņa iemetās krēslā tālāk no gaismekļa un nosēdēja dažas stundas kā sastingusi.
«Nav nekādu plankumu,» viņa domāja, «un, ja arī ir, tad ne jau tie … Tā nav spitālība!..»
— Ak, dievi! — viņa pēkšņi iekliedzās, nomezdamās uz grīdas. — Nevar būt, ka es… Glābiet mani!.. Es atgriezīšos templī… es izpirkšu grēku ar visu savu dzīvi…
Un atkal nomierinājās un atkal domāja:
«Nav nekādu plankumu… Jau vairākas dienas es berzēju ādu, tādēļ tā ir piesārtusi… Kas par niekiem! Vai tas kur dzirdēts, ka priesteriene un troņmantnieka mīļākā kļūtu spitālīga… Ak, dievi!.. Nekas tāds nav noticis kopš laika gala… Ar to aplīp vienīgi zvejnieki, cietumnieki un nožēlojamie jūdi… Ak, šī nekrietnā jūdiete! Lai dievi uzsūta viņai šo sērgu!»
Te pēkšņi viņas istabas logā pavīdēja kāda ēna. Tad atskanēja troksnis — un istabā ielēca… princis Ramzess.
Kama apstulba. Viņa saķēra galvu, un viņas acīs atspoguļojās neiedomājamas šausmas.
Likon! — viņa nočukstēja. — Likon, tu šeit? Tu sevi pazudināsi!.. Tevi meklē…
Zinu, — grieķis, nicīgi iesmējies, attrauca. — Mani vajā visi feniķieši un visa faraona policija. Un tomēr es esmu pie tevis un tikko biju pie tava kunga…
— Tu biji pie troņmantnieka?
— Jā, viņa istabā. Un būtu atstājis viņam krūtis savu dunci, ja ļaunie gari nebūtu viņu kaut kur parāvuši…
— Ko tu gribi? Bēdz! — Kama čukstēja.
Tikai kopā ar tevi! Laukā mūs gaida kaujasrati, mēs aizkļūsim līdz Nīlai, un tur ir mana barka…
Tu esi prātu zaudējis! Visa pilsēta un visi ceļi pilni kareivju,.
Tādēļ man izdevās iekļūt pilī un mums būs viegli izlavīties … Savāc visas dārglietas! Es tūdaļ atgriezīšos…
— Kurp tu ej?
— Pameklēšu tavu kungu, — Likons atteica. — Es neaiziešu neatstājis viņam piemiņu par sevi…
— Prātu esi zaudējis!
— Ciet klusu! — viņš iesaucās, nobālēdams aiz niknuma. — Tu vēl aizstāvēsi viņu?…
Feniķiete sazvārojās, sažņaudza dūres, un viņas acīs iedzalkstījās ļaunas uguntiņas.
— Bet ja tu neatradīsi viņu? — Kama jautāja.
— Tad nogalināšu dažus guļošus kareivjus, aizdedzināšu pili… Pats nezinu, ko izdarīšu… Taču piemiņu par sevi atstāšu…
Feniķietes plaši ieplestās acis raudzījās viņā ar šausmām.
— Kas tev lēcies? — Likons jautāja.
— Nekas. Klausies, tu nekad vēl neesi bijis tik līdzīgs troņmantniekam kā tagad. Labākais, ko tu vari darīt…
Viņa pieliecās Likonam pie auss un sāka čukstēt. Grieķis pārsteigts klausījās.
Sieviete, — viņš sacīja, — pats Sets runā ar tavu muti! Jā, lai uz viņu krīt aizdomas.
Tas ir labāk par dunci, — Kama smējās, — vai nav tiesa?
Man tas nebūtu ienācis prātā! Bet varbūt labāk abus?
Nē! Lai viņa dzīvo! Tā būs mana atriebība.
— Esi gan tu viltīga! — Likons nočukstēja. — Bet man tas patīk. Mēs karaliski norēķināsimies ar viņiem!
Viņš metās pie loga un nozuda. Kama vērīgi ieklausījās.
Pēc Likona aiziešanas nebija pagājis ne stundas ceturksnis, kad no vīģes koku audzes atskanēja spalgs sievietes kliedziens. Tas atkārtojās vairākas reizes un apklusa. Gaidītā prieka vietā Kamu pārņēma šausmas. Viņa nokrita ceļos un neprātīgām acīm lūkojās dārza tumsā.
Lejā nodipēja steidzīgi soļi, un logā atkal parādījās Likons tumšā apmetni. Viņš drudžaini elpoja, rokas viņam drebēja.
Kur dārglietas? — viņš apslāpētā balsi jautāja.
Liec mani mierā! — Kama atbildēja. Grieķis sagrāba viņu pie rīkles.
— Nelaimīgā, — viņš nošņāca, — vai tu nesaproti, ka, iekams uzlēks saule, tevi iemetīs cietumā un pēc dažām dienām nožņaugs?
Esmu slima…
Kur dārglietas?
Zem gultas…
Likons ielēca istabā, paķēra gaismekli, dabūja no gultas apakšas smagu šķirstiņu, uzsvieda Kamai apmetni un vilka viņu sev līdzi,
— Bēgam! Kur durvis, pa kurām nāk pie tevis … šis… tavs kungs?
— Liec mani mierā…
Grieķis noliecās pie viņas un nočukstēja;
— Ak tā! Tu domā, ka es tevi šeit atstāšu? Tagad tu man esi tikpat vajadzīga kā kuce, kas zaudējusi ožu… Bet tev jānāk man līdzi… Lai tavs kungs uzzina, ka ir kāds labāks par viņu! Viņš nolaupījis dievietei priesterieni, es pievākšu viņa mīļāko…
— Bet es tev saku, ka esmu slima…
Grieķis izrāva dunci un pielika to feniķietei pie rīkles. Kama nodrebēja un nočukstēja:
— Eju, eju…
Pa slepenām durvīm viņi izlavījās dārzā. No pils puses skanēja pie ugunskuriem sēdošu kareivju klaigas.
Viņi netraucēti izkļuva uz ielas un nozuda svešzemnieku kvartāla ieliņās.
Divas stundas pirms rītausmas pilsētā ieskanējās taures un ierībējās bungas. Tutmoss vēl gulēja dziļā miegā, kad princis norāva viņam apmetni un līksmi iesaucās:
— Celies, modrais karavadoni! Pulki jau devušies ceļā! Tutmoss apsēdās uz gultas un sāka berzēt miegainās
acis.
— Ā, tas esi tu, valdniek? — viņš jautāja žāvādamies. — Nu, kā gulēji?
Kā nekad! — Ramzess atbildēja.
Bet es vēl labprāt pagulētu.
Abi nomazgājās, apvilka svārkus un krūšu bruņas un uzkāpa zirgos, kas nepacietīgi raustīja pavadas.
Drīz vien troņmantnieks ar nelielu svītu pameta pilsētu, pa ceļam apsteigdams lēni soļojošās kolonnas.
Kad uzlēca saule, pēdējie vezumnieki jau bija tālu no pilsētas un godājamais Būbastijas nomarhs paziņoja saviem kalpotājiem:
— Tagad es likšos gulēt, un vai! tam, kas mani uzmodinās pirms vakariņām. Pat dievišķā saule atpūšas katru nakti, bet es neesmu gulējis kopš pirmā atira.
Taču viņš nebija vēl paguvis nodot šo rīkojumu, kad ieradās policijas virsnieks un lūdza pieņemt viņu īpaši svarīgā lietā.
Kaut jūs visus zeme aprītu! — nomarhs nolamājās. Tomēr lika virsniekam ienākt un īgni pajautāja:
Vai tiešām nevarējāt pagaidīt? Nīla taču vēl nav aizbēgusi…
Notikusi liela nelaime, — policijas virsnieks sacīja. — Nogalināts troņmantnieka dēls…
Ko? Kāds dēls? — nomarhs iesaucās.
Jūdietes Sāras dēls.
Kurš nogalinājis? Kad?
Šonakt.
— Kurš to varēja izdarīt? Virsnieks noplātīja rokas.
Es jautāju, kurš viņu nogalinājis, — augstmanis atkārtoja drīzāk izbijies nekā sašutis.
Izdariet izmeklēšanu pats! Mana mute nespēj atkārtot to, ko dzirdējušas ausis.
Nomarhu pārņēma šausmas. Viņš lika atvest Sāras kalpotājus un aizsūtīja pēc virspriestera Nofri. Mentesufiss, kā jau kara ministra pārstāvis, bija devies līdzi troņmantniekam.
Ieradās pārsteigtais Nofri. Nomarhs atkārtoja viņam ziņu par bērna nogalināšanu.
— Vai liecinieki ir? — virspriesteris jautāja.
— Gaida tavu pavēli, svētais tēvs. Ieveda Sāras durvju sargu.
— Vai tu zini, — nomarhs jautāja, — ka tavas kundzes bērns ir nogalināts?
Cilvēks nokrita pie zemes.
Kad tas notika?
Pēc pusnakts. Tūdaļ pēc tam, kad pie mūsu kundzes ieradās troņmantnieks… — durvju sargs atbildēja.
Tātad princis šonakt bijis pie jūsu kundzes? — Nofri jautāja. — Dīvaini.
Otra lieciniece bija Sāras virēja, trešā — Istabene. Abas apgalvoja, ka pēc pusnakts princis uzkāpis otrajā stāvā, viņu kundzes istabā. Viņš uzturējies tur īsu bridi, tad izskrējis dārzā, bet viņam nopakaļ, briesmīgi kliegdama, Izdrāzusi es Sara.
— Bet princis taču visu nakti netika pametis savu guļamistabu pilī… — nomarhs sacīja,
Policijas virsnieks pašūpoja galvu un paziņoja, ka priekštelpā gaidot daži pils kalpotāji.
Viņus pasauca. Noskaidrojās, ka troņmantnieks nav gulējis pilī. Viņš atstājis savu guļamistabu pirms pusnakts un izgājis dārzā. Un atgriezies tikai no rīta.
Kad aizveda lieciniekus un abi augstmaņi palika vieni, nomarhs vaidēdams nokrita pie zemes un paziņoja Nofri, ka esot smagi slims un drīzāk šķiršoties no dzīves nekā vadīšot izmeklēšanu. Virspriesteris bija ārkārtīgi bāls un satraukts. Taču viņš iebilda, ka lieta jāizmeklē, un faraona vārdā lika nomarham doties kopā ar viņu uz Sāras mājokli.
Līdz troņmantnieka dārzam nebija tālu, un abi augstmaņi drīz ieradās nozieguma vietā.
Uzkāpuši otrā stāva istabā, viņi ieraudzīja Sāru, nometušos uz ceļiem pie šūpuļa. Uz sienas un uz grīdas sārtojās asiņu traipi.
Nomarhs sajuta tādu vājumu, ka bija spiests apsēsties. Toties Nofri bija nesatricināmi mierīgs. Viņš piegāja pie Sāras, piedūrās viņas plecam un sacīja:
— Kundze, mēs esam atnākuši faraona vārdā… Sara spēji pietrūkās un iekliedzās sirdi plosošā balsī:
— Esiet nolādēti! Jums gribējās, lai jums būtu jūdu ķēniņš? Lūk, viņš — jūdu ķēniņš! Ak, kādēļ es, nelaimīgā, uzklausīju jūsu nodevīgos padomus…
Viņa sagrīļojās un vaimanādama pieplaka pie šūpuļa:
— Mans dēliņš… mans mazais Seti… Viņš bija tik skaists, tik gudrs… Jau stiepa man pretī rociņas… Jahve.. — viņa iesaucās, — atdod man viņu, tu visu vari!.. Ēģiptiešu dievi, Osīrij… Hor… Isīda …tu pati biji māte!.. Nevar būt, ka debesīs neviens nesadzirdētu manu lūgumu… Tāds mazulītis… Pat hiēna būtu apžēlojusies par viņu!
Virspriesteris palīdzēja viņai piecelties. Istabā sanāca policisti un kalpotāji.
— Sara, — virspriesteris sacīja, — faraona — Ēģiptes valdnieka vārdā vaicāju tev un pavēlu atbildēt — kurš nogalināja tavu dēlu?
Sāra raudzījās kā neprātīga, ar roku berzēdama pieri. Nomarhs pasniedza viņai ūdeni ar vīnu.
— Faraona vārdā, — Nofri atkārtoja, — pavēlu tev, Sara, nosaukt slepkavas vārdu!
Klātesošie atkāpās līdz durvīm. Nomarhs šausmās aizspieda ausis.
— Kurš nogalināja, — Sāra sacīja apslāpētā balsi, ar skatienu urbdamās Nofri sejā, — tu jautā, kurš nogalināja? Es pazīstu jūs, priesterus! Zinu, kāda jums sirdsapziņa!
— Kurš tad? — Nofri uzstāja.
— Es! — necilvēciskā balsī iekliedzās Sāra. — Es nogalināju savu bērnu tādēļ, ka jūs padarījāt viņu par jūdu!
— Tie ir meli! — virspriesteris izgrūda.
— Es! Es! — Sāra vienā laidā atkārtoja. — Ei, ļaudis kas mani redzat un dzirdat, — viņa vērsās pie klātesošajiem, — ziniet — es viņu nogalināju! Es! Es! Es! — viņa kliedza, dauzīdama sev pie krūtīm.
Izdzirdīs tik klaju pašapsūdzību, nomarhs atguvās un līdzjūtīgi raudzījās uz Sāru; sievietes raudāja, durvju sargs slaucīja asaras. Vienīgi svētais Nofri ļauni saknieba zilganās lūpas. Tad, pagriezies pret policistiem, skaidrā balsī pavēlēja:
—Ķēniņa kalpi! Ņemiet šo sievieti un vediet viņu uz tiesas namu!
— Mans dēls nāks kopā ar mani! — Sāra iekliedzās, mezdamās pie šūpuļa.
— Ar tevi, ar tevi, nabaga sieviete, — nomarhs sacīja, aizklādams seju rokām.
Abi augstmaņi izgāja no istabas. Policijas virsnieks lika atgādāt nestuves un godbijīgi noveda Sāru lejā. Nelaimīgā paņēma no šūpuļa asinīm notraipīto vīstokli un nepretodamās iesēdās nestuvēs.
Visi kalpotāji devās viņai līdzi uz tiesas namu.
Kad Nofri ar nomarhu cauri dārzam gāja uz mājām, provinces priekšnieks satraukti sacīja:
— Man žēl šīs sievietes…
— Tas būs taisnīgs sods par viņas meliem, — virspriesteris atteica.
— Tu domā?
— Es ticu, ka dievi atradīs un sodīs īsto slepkavu.
Pie dārza vārtiem viņiem ceļā nostājās Kamas pils pārzinis, saukdams:
— Nav feniķietes! Viņa šonakt nozudusi…
— Vēl viena nelaime! — nomarhs čukstēja.
— Neraizējies, — Nofri atteica, — viņa sekoja princim.
Godājamais nomarhs saprata, ka Nofri ienīst Ramzesu, un sirds viņam pamira. Ja tiks pierādīts, ka Ramzess nogalinājis paša dēlu, troņmantnieks nemūžam neuzkāps tēva tronī un Ēģipte nokļūs vēl smagākā priesteru jūgā.
Augstmanis vēl jo vairāk noskuma, kad vakarā viņam paziņoja, ka divi Hathoras tempļa dziednieki, aplūkojuši bērna līķi, izteikuši stingru pārliecību, ka slepkava varējis būt tikai vīrietis. «Kāds,» viņi sacījuši, «sagrābis ar labo roku mazuli aiz kājām un triecis viņu ar galvu pret sienu. Sāras roka nebūtu varējusi apķert abas kājiņas, uz kurām turklāt ir vīrieša pirkstu nospiedumi.»
Pēc šī paskaidrojuma virspriesteri Sens un Nofri devās uz cietumu pie Sāras, un tur Nofri sāka viņu lūgt pie visiem ēģiptiešu un svešzemnieku dieviem, lai viņa atzīst, ka nav vainīga bērna nāvē, un apraksta slepkavas izskatu.
— Mēs ticēsim taviem vārdiem, — Nofri viņai sacīja, — un tevi tūdaļ atbrīvosim.
Taču Sāru šī žēlastība neaizkustināja, viņu pārņēma niknums.
—Šakāļi! — viņa kliedza. — Jums nepietiek divu upuru! Jums vajadzīgi jauni? Es to izdarīju, nelaimīgā, es… Jo kurš vēl varētu būt tik nekrietns, lai nogalinātu bērnu? Mazu, nevainīgu radībiņu!..
— Bet vai tu zini, stūrgalvīgā sieviete, kas tev draud? — Nofri vaicāja. — Tev liks trīs dienas turēt uz rokām tava bērna līķi, pēc tam uz piecpadsmit gadiem ieslodzīs cietumā.
— Tikai trīs dienas? — Sāra pārjautāja. — Esmu gatava visu mūžu nešķirties no viņa… no mana mazā Seti… Gan cietumā, gan kapā ņemšu viņu līdzi. Un mans kungs liks mūs kopā apglabāt…
Kad virspriesteris izgāja no cietuma. Sens sacīja:
— Man ir gadījies redzēt mātes — bērnu slepkavas un tiesāt tās, taču neviena nelīdzinājās šai.
— Jo ne jau viņa ir nogalinājusi savu bērnu, — Nofri pikti attrauca.
— Kurš tad?
Tas, kuru redzēja kalpotāji, kad viņš ieskrēja Sāras mājā un bridi vēlāk aizbēga. Tas, kurš, karagājienā dodamies, paņēma līdzi feniķiešu priesterieni Kamu, kas apgānījusi altāri. Pēdīgi — tas, — Nofri drūmā pacilātībā pabeidza, — kurš, uzzinājis, ka viņa dēls ir jūds, padzina Sāru no mājas un padarīja viņu par verdzeni.
Tavi vārdi ir briesmīgi! — satraukts nočukstēja Sens.
Noziegums ir vēl briesmīgāks un, par spīti šīs muļķa sievietes stūrgalvībai, tiks atmaskots.
Svētais vīrs ir domāt nedomāja, ka viņa pareģojums piepildīsies tik drīz.
Princis Ramzess, dodamies karagājienā, vēl nebija paguvis atstāt pili, kad policijas priekšniekam jau ziņoja par bērna nogalināšanu un Kamas aizbēgšanu un par to, ka Sāras kalpotāji redzējuši princi ieejam naktī viņas mājā. Policijas priekšnieks bija apķērīgs vīrs. Viņš noprata, kurš izdarījis noziegumu, un nesāka vis izmeklēšanu uz vietas, bet gan steidzās ārpus pilsētas vajāt vainīgos, brīdinājis Hiramu par notikušo.
Kamēr Nofri centās izdabūt no Sāras atzīšanos, veiklākie vietējās policijas vīri, kā arī visi feniķieši ar Hiramu priekšgalā jau dzina pēdas Likonam un priesterienei Karnai.
Un lūk — trešajā naktī pēc karagājiena sākuma policijas priekšnieks atgriezās Būbastijā, vezdams līdzi lielu, ar audeklu pārklātu būri, kurā nebalsī kliedza kāda sieviete.
Nelikdamies gulēt, priekšnieks izsauca virsnieku, kas vadīja izmeklēšanu, un uzmanīgi noklausījās viņa ziņojumu.
Rītausmā abi virspriesteri, Sens un Nofri, kā arī Bū-bastijas nomarhs saņēma vispazemīgāko uzaicinājumu ierasties pie policijas priekšnieka. Visi trīs nelika uz sevi gaidīt. Policijas priekšnieks, zemu klanīdamies, lūdza pastāstīt visu, kas viņiem zināms par slepkavību.
Izdzirdis šo lūgumu, nomarhs nobālēja un atteica, ka neko nezinot. Gandrīz to pašu atkārtoja virspriesteris Sens, piebilzdams, ka Sāra, viņaprāt, neesot vainīga. Toties, kad pienāca kārta svētajam Nofri, tas vaicāja:
— Nezinu, vai esi dzirdējis, ka naktī, kad notika noziegums, aizbēgusi viena no troņmantnieka sievietēm, vārdā Kama?
Policijas priekšnieks likās ļoti izbrīnījies. — Tāpat nezinu, vai tev ir paziņots, — Nofri turpināja, — ka troņmantnieks nav nakšņojis pili un ka viņš iegriezies Sāras mājoklī. Durvju sargs un divas kalpones pazinuši viņu, jo nakts bijusi diezgan gaiša. Policijas priekšnieka pārsteigums, šķiet, auga augumā.
— Gaužām žēl, — virspriesteris pabeidza, — ka tu vairākas dienas nebiji Būbastijā…
Priekšnieks zemu paklanījās Nofri un vērsās pie nomarha:
Vai tu laipnā kārtā nepateiktu man, kā tovakar bija tērpies troņmantnieks?
Viņam mugurā bija balts krekls un purpursārts, ar zelta bārkstīm apšūts priekšauts, — nomarhs atbildēja.
— Es to labi atceros, jo biju viens no pēdējiem, kas tovakar ar viņu runāja.
Policijas priekšnieks sasita plaukstas — un kancelejā ienāca Sāras durvju sargs.
— Vai tu redzēji troņmantnieku, — priekšnieks viņam jautāja, — tonakt ienākam kundzes mājoklī?
Es atdarīju vārtus princim — lai viņš dzīvo mūžos!
Bet vai tu atceries, kā viņš bija tērpies?
— Viņam mugurā bija hitons ar dzeltenām un melnām svītrām, tāda pati cepurīte un sarkanzils priekšauts, — durvju sargs atbildēja.
Tagad abu priesteru un nomarha sejā bija lasāms pārsteigums. Taču, kad pēc kārtas ieveda abas Sāras kalpones, kuras vārds vārdā atkārtoja prinča tērpa aprakstu, nomarha acis iekvēlojās priekā, bet svētais Nofri apmulsa.
— Varu apzvērēt, — godājamais nomarhs piebilda, — ka princim mugurā bija balts krekls un purpursārts, ar zeltu apšūts priekšauts.
— Bet tagad, — policijas priekšnieks ierunājās, — vai jums nelabpatiktu, augstu cienījamie, doties man līdzi uz cietumu? Tur mēs redzēsim vēl vienu liecinieku.
Visi četri nokāpa plašajā pazemē, kur pie loga stāvēja lielais, ar audeklu pārklātais būris. Policijas priekšnieks ar nūju atmeta audeklu — un klātesošie ieraudzīja būra kaktā sakņupušu sievieti.
— Bet tā taču ir Kamas kundze! — nomarhs iesaucās. Tā patiešām bija Kama, slima un ļoti pārvērtusies. Kad, augstmaņiem pienākot, viņa piecēlās, klātesošie ieraudzīja, ka feniķietes seju klāj vara sarkani plankumi. Acis Kamai bija neprātīgas.
— Kama, — policijas priekšnieks viņu uzrunāja, — dieviete Ištara uzsūtījusi tev spitālību…
— Tā nav dieviete, — viņa pārvērstā balsi iekliedzās, — nekrietnie aziāti pasvieda man saindētu plīvuru! Ak, es, nelaimīgā!
— Kama, — policijas priekšnieks sacīja, — par tavu postu iežēlojušies mūsu augstie virspriesteri Sens un Nofri. Ja tu izstāstīsi patiesību, viņi aizlūgs par tevi un varbūt visuvarenais Osīrijs novērsīs no tevis nelaimi, iekams vēl nav par vēlu. Slimība tikko sākusies, un mūsu dievi var tev palīdzēt.
Slimā sieviete nokrita ceļos un, piespiedusi seju pie režģa, sāka lūgties:
Apžēlojieties par mani! Esmu atteikusies no feniķiešu dieviem un līdz mūža galam ziedošos dižajiem Ēģiptes dieviem … Tikai aizdzeniet no manis…
Atbildi, bet saki patiesību, — policijas priekšnieks viņu pratināja, — tad dievi neliegs tev savu žēlastību: kas nogalināja jūdietes Sāras bērnu?
Nodevējs Likons, grieķis… Viņš bija dziedātājs mūsu templī un sacīja, ka mīlot mani… Bet tagad viņš mani pametis, nelietis, pievākdams manas dārglietas…
Kādēļ Likons nogalināja bērnu?
Viņš gribēja nogalināt princi, taču, nesastapis viņu pilī, aizskrēja uz Sāras māju un…
Kā noziedznieks iekļuva apsargātajā mājā?
Vai tad tu, kungs, nezini, ka Likons ir līdzīgs troņmantniekam? Viņi ir līdzīgi kā divas palmas lapas.
Kā Likons tonakt bija ģērbies? — policijas priekšnieks turpināja pratināšanu.
Viņam mugurā bija hitons ar dzeltenām un melnām svītrām… tāda pati cepurīte un sarkanzils priekšauts… Beidziet mani mocīt… Atdodiet man veselību … Apžēlojieties… Es būšu uzticīga jūsu dieviem… Jūs jau aizejat? Ak, nežēlīgie!
Nabaga sieviete, — virspriesteris Sens sacīja, — es atsūtīšu tev visspēcīgu brīnumdari, un iespējams…
Lai jūs svētī Ištara! Nē, lai jūs svētī jūsu visvarenie un žēlsirdīgie dievi! — feniķiete bezspēkā čukstēja.
Augstmaņi izgāja no cietuma un atgriezās kancelejā. Nomarhs, redzēdams, ka virspriesteris Nofri stāv, nepaceldams acu, vaicāja viņam:
— Vai tevi neiepriecē mūsu centīgā policijas priekšnieka atklājumi?
Man nav pamata priecāties, — Nofri dzedri attrauca, — lieta nevis noskaidrojas, bet aizvien vairāk samezglojas. Sāra taču apgalvo, ka viņa nogalinājusi bērnu, bet feniķiete atbild tā, it kā viņu kāds būtu samācījis.
Tātad tu, svētais tēvs, tam netici? — policijas priekšnieks jautāja.
Es nekad vēl neesmu sastapis divus tik līdzīgus cilvēkus, lai vienu varētu noturēt par otru. Un neesmu ar dzirdējis, ka Būbastijā būtu cilvēks, kas tā līdzinātos mūsu troņmantniekam — lai viņš dzīvo mūžos!
Šis cilvēks, — policijas priekšnieks paziņoja, — kalpo Ištaras templī. Viņu pazina Tīras princis Hirams un savām acīm redzēja mūsu vietvaldis. Necik sen viņš deva man pavēli notvert noziedznieku un apsolīja augstu atalgojumu.
— Oho! — Nofri iesaucās. — Redzu, cienījamais policijas priekšniek, ka tev zināmi vislielākie valsts noslēpumi! Taču atļauj man neticēt šim Likonam, iekams pats nebūšu viņu redzējis.
Un saniknotais Nofri atstāja kanceleju, bet viņam nopakaļ, plecus raustīdams, devās svētais Sens.
Kad gaitenī noklusa viņu soļi, nomarhs, aši paraudzījies uz policijas priekšnieku, vaicāja:
— Nu, ko tu par to sacīsi?
— Tik tiešām, — priekšnieks atbildēja, — svētie pravieši sāk jaukties pat tādās lietās, par kurām agrāk viņiem nekad nav bijusi teikšana.
— Un mums tas viss jāpacieš, — nomarhs nočukstēja.
— Pagaidām, — policijas priekšnieks nopūtās, — jo, cik man zināms, visi viņa majestātes karavīri un ierēdņi, kā arī mūsu aristokrātija ir sašutusi par priesteru patvaļu. Visam ir savs mērs.
— Tev taisnība, — nomarhs atteica, spiezdams viņam roku, — taču iekšēja balss man saka, ka tu reiz kļūsi par faraona policijas augstāko priekšnieku.
Pagāja vēl dažas dienas. Šai laikā parashiti iebalzamēja troņmantnieka dēla līķīti, bet Sāra joprojām atradās cietumā, gaidīdama tiesu un būdama pārliecināta, ka viņu atzīs par vainīgu.
Arī Kama sēdēja cietumā. No viņas baidījās, jo viņa bija spitālīga. Tiesa, viņu bija apmeklējis brīnumdziednieks, noskaitījis lūgšanu un iedevis viņai iedzert visu-dziedinošu ūdeni, taču feniķietei drudzis vēl aizvien neatlaidās un vara sarkanie plankumi virs uzacīm un vaigiem kļuva jo dienas jo spilgtāki. Tālab no nomarha kancelejas pienāca rīkojums aizvest Kamu uz austrumu tuksnesi, kur tālu no cilvēku mitekļiem atradās spitālīgo apmetne,
Kādu vakaru Ptaha templī ieradās policijas priekšnieks un sacīja, ka gribot aprunāties ar virspriesteriem. Viņš bija atvedis sev līdzi divus palīgus un kādu cilvēku, kas no galvas līdz kājām bija ievīstīts maisaudeklā.
Pēc brīža viņam atbildēja, ka virspriesteri gaidot viņu svētnīcā pie dieva veidola.
Atstājis palīgus pie tempļa vārtiem, policijas priekšnieks saņēma maisaudeklā ievīstīto cilvēku pie pleca un priestera pavadībā devās uz svētnīcu. Viņš sastapa tur Nofri un Senu virspriesteru ietērpos, ar sudraba rotām pie krūtīm.
Priekšnieks nokrita viņu priekšā uz vaiga un sacīja:
— Saskaņā ar jūsu pavēli esmu atvedis jums, svētie vīri, noziedznieku Likonu. Vai gribat redzēt viņa seju?
Kad virspriesteri piekrita, policijas priekšnieks piecēlis un norāva apcietinātajam audeklu.
Abi virspriesteri pārsteigti iekliedzās. Grieķis patiešām bija tik līdzīgs troņmantniekam, ka varēja viegli piekrāpties.
— Tātad tu esi Likons, Ištaras pagānu tempļa dziedātājs? — priesteris Sens vaicāja sasietajam grieķim.
Likons nicīgi pasmaidīja.
— Un tu noslepkavoji troņmantnieka bērnu? — Nofri piebilda.
Grieķis kļuva zils aiz dusmām un gribēja saraut savus valgus,
Jā, — viņš iesaucās, — es nobeidzu vilcēnu, tālab ka nevarēju atrast viņa tēvu — vilku… lai viņu sasper debesu uguņi!
Ko tev nodarījis princis, slepkavniek? — Sens sašutis jautāja.
Ko nodarījis? Viņš nolaupījis man Kamu un piebūris viņai slimību, no kuras nav glābiņa. Es biju brīvs, man bija nauda, lai bēgtu un tiktu sveikā cauri, taču es nolēmu atriebties un nu esmu jūsu rokās… Viņa laime, ka jūsu dievi ir stiprāki par manu ienaidu. Tagad jūs varat mani nonāvēt. Jo ātrāk, jo labāk.
Tas ir briesmīgs noziedznieks, — virspriesteris Sens noteica.
Nofri klusēja un raudzījās niknumā zvērojošajās grieķa acīs. Viņš apbrīnoja Likona drosmi un kaut ko domās pārlika. Pēkšņi viņš sacīja policijas priekšniekam:
— Jūs varat iet, godātais. Šis cilvēks pieder mums.
— Šis cilvēks, — priekšnieks sašutis iebilda, — pieder man! Es viņu notvēru un saņemšu atalgojumu no prinča,
Nofri piecēlās un, izņēmis no azotes zelta medaļu, sacīja:
— Augstās padomes vārda pavēlu tev atdot mums šo cilvēku! Ielāgo, ka tas ir lielākais valsts noslēpums, un tev būs simtkārt labāk, ja tu pilnīgi aizmirsīsi, ka esi viņu šeit atstājis.
Policijas priekšnieks atkal nokrita uz vaiga un piecēlies devās projām, tikko valdīdams niknumu.
«Mūsu kungs, troņmantnieks, atmaksās jums par to, kad kļūs faraons,» viņš domāja, «un arī es pielikšu savu tiesu, gan redzēsit!»
Pie vārtiem stāvošie palīgi jautāja viņam, kur apcietinātais.
— Apcietinātais, — viņš atteica, — ir dievu rokās.
— Un mūsu atalgojums? — vecākais palīgs nedroši ievaicājās.
— Arī mūsu atalgojums ir dievu rokās, — policijas priekšnieks atbildēja. — Tādēļ labāk uzskatiet, ka šis apcietinātais jums rādījies sapnī, — tad jūs būsit drošāki par savu amatu un veselību.
Palīgi klusēdami nodūra galvas. Taču sirdī viņi nozvērējās atriebties priesteriem, kuri bija laupījuši viņiem tik labu peļņu.
Kad policijas priekšnieks bija aizgājis, Nofri ataicināja dažus priesterus un vecākajam pačukstēja kaut ko pie auss. Priesteri ielenca grieķi un izveda viņu no svētnīcas. Likons nepretojās.
Domāju, — Sens sacīja, — ka šis cilvēks kā slepkava jānodod tiesai.
Nekādā gadījumā! — Nofri apņēmīgi noteica. — Šis cilvēks vainojams nesalīdzināmi smagākā noziegumā: viņš ir līdzīgs troņmantniekam.
— Un ko jūs ar viņu iesāksit?
— Es pataupīšu viņu augstajai padomei, — Nofri atteica. — Tur, kur troņmantnieks apmeklē pagānu tempļus un nolaupa sievietes, tur, kur valstij draud karš, bet priesteru varai dumpis, — tur tāds Likons var noderēt.
Nākošās dienas vidū virspriesteris Sens, nomarhs un policijas priekšnieks ieradās cietumā pie Sāras. Nelaimīgā nebija ēdusi vairākas dienas un bija tik novārgusi, ka pat nepiecēlās no sola, ieraugot tik daudzus augstmaņus.
Sāra, — sacīja nomarhs, kurš bija pazinis viņu jau agrāk, — mēs nākam pie tevis ar labu vēsti.
Ar labu vēsti? — viņa vienaldzīgi atkārtoja. — Mans dēls ir miris — lūk, pēdējā vēsts. Krūtis man pārpilnas piena, bet sirds vēl pilnāka skumju…
Sāra, — nomarhs sacīja, — tu esi brīva. Tu neesi nonāvējusi bērnu.
Viņas sastingušie vaibsti atdzīvojās. Sāra pietrūkās no sola un iekliedzās:
— Es… es nonāvēju! Es vienīgā!
Paklau, Sāra, tavu dēlu nogalinājis kāds vīrietis, grieķis, vārda Likons, feniķietes Kamas mīļākais…
Ko tu runā? — Sāra nočukstēja, saķerdama viņu pie rokas. — Ak, šī feniķiete! Es jutu, ka viņa mūs pazudinās. Bet grieķis… Es nepazīstu nevienu grieķi. Ko gan grieķim būtu varējis nodarīt mans dēls?
To es nezinu, — nomarhs sacīja, — Likons jau ir miris. Taču ielāgo, Sāra: šis cilvēks bija tik līdzīgs princim Ramzesam, ka, līdzko viņš iegāja tavā istabā, tu nodomāji, ka tas ir tavs kungs, un labāk apsūdzēji sevi nekā mūsu valdnieku…
Tātad tas nebija Ramzess?! — Sāra iesaucās, saķerdama galvu. — Un es, nelaimīgā, ļāvu svešam cilvēkam izcelt manu dēlu no šūpuļa… Ha-ha-ha!
Viņa smējās aizvien klusāk un klusāk, tad pēkšņi kājas viņai saļodzījās; atmetusi rokas, Sāra nogāzās zemē un smiedamās nomira.
Taču viņas sejā palika neizmērojamas skumjas, kuras nespēja izdzēst pat nāve.