Pusstundu vēlāk kļuva redzami ēģiptiešu armijas neskaitāmie ugunskuri, un drīz vien prinča nodaļa sasniedza nometni. Visās malās taures sāka pūst trauksmi, kareivji satvēra ieročus un klaigājot sāka stāties ierindās. Virsnieki krita troņmantniekam pie kājām un, tāpat kā dienu iepriekš pēc uzvaras, pacēluši viņu uz rokām, sāka apstaigāt karaspēka daļas. Aizas sienas tricināja saucieni:
— Dzīvo mūžos, uzvarētāj! Dievi tevi sargā!
Lāpām degot, pienāca svētais Mentesufiss. Troņmantnieks, ieraudzījis viņu, izrāvās no virsnieku rokām un skrēja pretī priesterim.
Vai zini, svētais tēvs, — Ramzess sauca, — mēs notvērām lībiešu vadoni Tehennu!
Niecīgs guvums, — priesteris skarbi attrauca, — kura dēļ virspavēlnieks nedrīkstēja pamest armiju… jo sevišķi tad, kad kuru katru brīdi var uzbrukt jauns ienaidnieks…
Princis juta, ka pārmetums ir taisnīgs, un tieši tādēļ viņu sagrāba dusmas. Viņš sažņaudza dūres, acis viņam iekvēlojās…
— Savas mātes vārdā — jel klusē, princi! — viņam aiz muguras nočukstēja Pentuers.
Troņmantnieku tā pārsteidza padomdevēja negaidītie vārdi, ka viņš acumirklī apvaldījās un atguvies saprata, ka prātīgāk ir atzīt savu kļūdu.
— Tev taisnība, svētais tēvs, — viņš atteica. — Ne armija vadoni, ne vadonis armiju nekad nedrīkst pamest, Taču es domāju, ka tu, būdams kara ministra pārstāvis, mani aizstāsi.
Mierīgā atbilde lika Mentesufisam atmaigt, un priesteris šoreiz neatgādināja princim pērnā gada manevrus, kad viņš tāpat bija pametis karaspēku un iemantojis faraona nelabvēlību.
Pēkšņi, skaļi kliegdams, pie viņiem piejāja Patrokls.
Grieķu karavadonis atkal bija piedzēries un jau iztālēm sauca princim:
— Klausies, troņmantniek, ko izdarīja svētais Mentesufiss! Tu solīji apžēlot visus lībiešu kareivjus, kuri pametīs ienaidnieku un atgriezīsies faraona armijā. Daudzi pārbēga pie manis, un es varēju viegli satriekt pretinieka kreiso spārnu …. Bet godājamais Mentesufiss lika visus apkaut… Gāja bojā kādi tūkstoš gūstekņi, visi mūsu bijušie kareivji, kurus vajadzēja apžēlot!
Princi atkal sagrāba niknums, bet Pentuers čukstēja:
— Klusē! Jel klusē!
Taču Patroklam nebija padomdevēja, tādēļ viņš kliedza:
Tagad mēs uz laiku laikiem esam zaudējuši ne vien svešinieku, bet arī savējo uzticību! Galu galā arī mūsu armija var izklīst, uzzinājusi, ka to komandē nodevēji!
Nožēlojamais algādzi! — Mentesufiss dzedri atteica. — Kā tu iedrošinies tā runāt par karaspēku un viņa majestātes uzticības personām? Kopš laika gala nav dzirdēti tādi zaimi! Pielūko, ka dievi neatriebjas tev par pulgošanu!
Patrokls rupji iesmējās:
Kamēr es guļu starp grieķiem, nebaidos no nakts dieviem, bet, kad esmu nomodā, arī dienas dievi man neko nevar padarīt!
Ej izgulies! Ej pie saviem grieķiem, plenci, — Mentesufiss sacīja, — lai tevis dēļ pār mūsu galvām nenāk pērkons!
Pār tavu skūto pauri nenāks — nodomās, ka tas ir kaut kas cits, — piedzērušais grieķis atbildēja, taču, redzēdams, ka troņmantnieks viņu neatbalsta, atgriezās savā nometnē.
— Vai tiesa, — Ramzess jautāja priesterim, — ka tu, svētais tēvs, liki nogalināt gūstekņus, lai gan es biju solījis viņus apžēlot?
Tevis nebija nometnē, — Mentesufiss atbildēja, — un atbildība par to negulstas uz tevi. Bet es ievēroju mūsu kara likumus, kas liek nonāvēt nodevējus. Kareivji, kas kalpojuši ķēniņam un pārgājuši ienaidnieka pusē, nekavējoties jāiznīcina. Tāds ir likums.
Bet ja es būtu šeit bijis?
Kā virspavēlnieks un faraona dēls tu vari neievērot dažus likumus, kuriem man jāpakļaujas, — Mentesufiss atteica.
— Un tu nevarēji pagaidīt, kamēr es atgriezīšos?
— Likums pavēl nogalināt nekavējoties — es izpildīju tā prasības.
Princis jutās tik apstulbis, ka pārtrauca sarunu un devās uz savu telti. Tur, atkritis krēslā, viņš sacīja Tutmosam:
Tātad es jau tagad esmu priesteru vergs! Viņi nonāvē gūstekņus, draud maniem virsniekiem, viņi pat neņem vērā manus solījumus … Kā jūs varējāt pieļaut, ka Mentesufiss nogalina šos nelaimīgos?
Viņš atsaucās uz kara laika likumiem un jaunajām Herhora pavēlēm…
Es taču esmu šeit virspavēlnieks, lai gan pusi dienas biju projām.
Tu pateici, ka nodod komandēšanu man un Patroklam, — Tutmoss iebilda. — Bet, kad ieradās svētais Mentesufiss, mums bija jāatdod viņam savas tiesības kā vecākajam…
Troņmantnieks nodomāja, ka Tehennas notveršana maksājusi viņam pārāk dārgi, un vienlaikus visā pilnībā atskārta, cik svarīgs ir priekšraksts, kas neļauj vadonim pamest savu armiju. Princim nācās atzīt, ka viņam nav taisnība, bet tas vēl vairāk aizvainoja viņa patmīlību un iesvēla viņā naidu pret priesteriem.
— Kādēļ tu nejautā par kaujas iznākumu? — Tutmoss ievaicājās.
— Jā, patiešām … Kāds tas ir?
Pāri par diviem tūkstošiem gūstekņu, vairāk nekā trīs tūkstoši kritušo — un tikai daži simti aizbēguši.
Cik tad liela bija lībiešu armija? — princis izbrīnījies jautāja.
No seši līdz septiņi tūkstoši vīru.
Tas nevar būt! Vai tiešām šādā sadursmē gājis bojā gandrīz viss karaspēks?
Un tomēr tā ir. Tā bija liela kauja, — Tutmoss atbildēja. — Tu viņus ielenci no visām pusēm, pārējo paveica kareivji, nu … un arī godājamais Mentesufiss … Par tādu Ēģiptes ienaidnieku sakāvi nevēstī pat visslavenāko faraonu kapu uzraksti.
Ej nu gulēt, Tutmos! Esmu noguris, — princis pārtrauca, juzdams, ka viņam aiz lepnuma sāk reibt galva.
Viņš metās uz zvērādām, taču, lai gan bija līdz nāvei noguris, nespēja aizmigt.
«Tātad esmu guvis tādu uzvaru!.. Tas nevar būt!..» viņš domāja.
Kopš brīža, kad viņš bija devis pavēli uzsākt kauju, bija pagājušas tikai četrpadsmit stundas!.. Tikai četrpadsmit stundas… Tas bija kaut kas neaptverams!
Un viņš uzvarējis tādā kaujā! Bet viņš pat netika redzējis kaujas norisi! Viņš atminējās tikai biezus, palsus putekļus, kurus pārskanēja necilvēciski kliedzieni. Viņš arī tagad redzēja šo melno gūzmu, dzirdēja aurus, juta dedzinošo svelmi… lai gan kauja jau bija beigusies…
Tad viņš atkal Ieraudzīja tuksnesi, pa kuru pārvietojās ar tādām mokām, grimdams smiltīs., Viņam un viņa pavadoņiem bija armijas labākie zirgi, taču arī tie vilkās kā bruņurupuči… Un svelme! Vai tiešām cilvēks var izturēt tādu pekles karstumu?….
Un tad uzbrāž Tifons!.. Tas aizklāj sauli, svilina, dursta un smacē nost… Ap Pentueru sprēgā blāvas dzirksteles… Pār viņu galvām dārd pērkona grāvieni, kādus viņš mūžā nekad nav dzirdējis. Tad klusa nakts tuksnesī. Skrejošs grifs… tumšs sfinksas siluets uz kaļķakmens pakalna…
«Tik daudz redzēts, tik daudz pārdzīvots!» Ramzess domāja. «Es pat biju klāt, kad cēla mūsu tempļus un kad radās sfinksa, mūžīgā sfinksa. Un tas viss notika četrpadsmit stundu laikā?…»
Galvā princim pavīdēja vēl viena — pēdējā doma: «Cilvēks, kurš tik daudz izcietis, nevar dzīvot ilgi…» Auksti drebuļi pārskrēja viņam pār muguru — un viņš aizmiga. Nākošajā dienā Ramzess pamodās vēlu. Viņam sūrstēja acis, sāpēja visi kauli, mocīja klepus, taču viņa domas bija skaidras un sirds drosmes pilna.
Uz telts sliekšņa stāvēja Tutmoss.
— Nu, ko? — Ramzess jautāja.
— Izlūki no Lībijas robežas nāk ar dīvainām ziņām, — Tutmoss atbildēja. — Mūsu aizai tuvojoties milzīgs pūlis, taču tā neesot armija, bet gan neapbruņotas sievietes ar bērniem — un viņu priekšgalā Musāvasa un dižciltīgākie lībieši…
Ko tas varētu nozīmēt?
Acīmredzot viņi grib lūgt miera.
Pēc vienas kaujas? — princis brīnījās.
Bet kādas kaujas! Turklāt bailes vairo viņu acīs mūsu karaspēku. Viņi jūtas vāji un baidās no mūsu uzbrukuma.
Redzēsim, vai tā nav kara viltība, — Ramzess padomājis atteica. — Un kā mūsējie?
Sveiki un veseli, paēduši un līksmi… Tikai…
Tikai — kas?
Naktī nomiris Patrokls, — Tutmoss nočukstēja.
Kā tas gadījies? — princis iesaucās, pietrūkdamies kājās.
Vieni saka, ka esot pārdzēries, otri — ka tas bijis dievu sods. Seja viņam bijusi zila, mute pilna ar putām…
Kā tam vergam Atribijā — vai atceries? Viņu sauca par Bakuru. Viņš bija ielauzies dzīru zālē, lai sūdzētos par nomarhu. Arī Bakura nomira kādā naktī, kad bija iedzēris par daudz. Vai ne tā?
Tutmoss nodūra galvu.
Mums jābūt ļoti piesardzīgiem, princi, — viņš nočukstēja.
Centīsimies, — troņmantnieks mierīgi atteica. — Es pat nebrīnīšos par Patrokla nāvi. Kas gan tur sevišķs, ja nomiris kāds plencis, kas pulgojis dievus un … pat priesterus…
Taču Tutmoss šais zobgalīgajos vārdos saklausīja draudus.
Princis ļoti mīlēja Patroklu, kas bija uzticīgs kā suns. Viņš varēja aizmirst daudzas pašam nodarītās pārestības, taču sava karavadoņa nāvi piedot nespēja.
Priekšpusdienā prinča nometnē no Ēģiptes ieradās jauns Tēbu pulks, kā arī pāris tūkstošu cilvēku ar vairākiem simtiem ēzeļu, kas atgādāja lielus pārtikas krājumus un teltis. Vienlaikus no Lībijas puses atsteidzas izlūki un ziņoja, ka neapbruņoto cilvēku pulks, kas tuvojas aizai, kļūstot aizvien lielāks.
Pēc troņmantnieka pavēles uz visam pusēm izsūtītās jātnieku patruļas izlūkoja apkārtni, lai noskaidrotu, vai kaut kur neslēpjas ienaidnieka armija. Priesteri, paņēmuši līdzi mazu Amona kapelu, uzkāpa visaugstākā pakalna virsotnē un noturēja tur dievkalpojumu. Atgriezušies nometnē, viņi apliecināja princim, ka tiešam tuvojoties vairāki tūkstoši neapbruņotu lībiešu, bet armija nekur neesot redzama — vismaz trīs jūdžu rādiusā ne.
Princis pasmējās par šo ziņojumu.
— Man ir laba redze, — viņš sacīja, — bet tādā attālumā arī es nesaskatītu karaspēku.
Priesteri apspriedušies paziņoja princim — ja viņš apsolīšot neizpaust noslēpumu, varēšot pārliecināties, ka redzēt iespējams ļoti tālu.
Ramzess nozvērējās. Tad priesteri novietoja kādā pakalna Amona altāri un sāka savus aizlūgumus. Kad princis, nomazgājies un noāvis sandales, upurēja dievam zelta ķēdi un kvēpināmo trauku, priesteri ieveda viņu šaurā, pilnīgi tumša kastē un lika raudzīties sienā.
Pēc brīža atskanēja svētsvinīga dziedāšana — un uz kastes iekšējas sienas parādījās gaišs aplis. Tad gaišais fons apmiglojās un Ramzess ieraudzīja smilšainu līdzenumu, klintis un starp tām — aziātu sargposteņus.
Priesteri sāka dziedāt vēl aizrautīgāk — un attēls nomainījās. Bija redzams cits tuksneša nostūris un tajā cilvēki, ne lielāki par skudrām. Tomēr viņu kustības, apģērbs un pat sejas bija tik skaidri saskatāmas, ka Ramzess visu varētu aprakstīt.
Troņmantnieks nespēja vien nobrīnīties. Viņš berzēja acis, pieskaras kustīgajam attēlam. Beidzot ainava izzuda un kļuva tumšs.
Kad Ramzess izgāja no kapelas, vecākais priesteris viņam jautāja:
— Nu, princi, vai tagad tu tici Ēģiptes dievu varenībai?
— Patiešām, — viņš atteica, — jūsu gudrība ir tik liela, ka visai pasaulei jāparāda jums gods un jānes upurveltes. Ja jūs tāpat protat saskatīt nākotni, neviens jums nespēs pretoties.
Pēc šiem vārdiem viens no priesteriem iegāja kapelā, sāka skaitīt lūgšanas, un drīz no turienes atskanēja balss, kas pavēstīja:
Ramzes, valsts likteņi ir izsvērti, un, iekams iestāsies pilns mēness, tu kļūsi par valdnieku….
Ak, dievi! — princis bailēs iekliedzās. — Vai tiešām mans tēvs ir tik slims?
Ramzess nokrita uz vaiga smiltīs. Kāds priesteris jautāja viņam, vai viņš nevēloties vēl ko uzzināt.
— Saki, tēvs Amon, — vai piepildīsies mani nodomi? Pēc brīža balss no kapelas atbildēja:
— Ja tu neuzsāksi karu ar Austrumiem, upurēsi dieviem un godāsi viņu kalpus, tevi sagaida ilgs mūžs un slavas pilna valdīšana…
Pēc šiem brīnumiem, kas bija notikuši gaišā dienas laikā un klajā laukā, princis satraukts atgriezās savā teltī.
«Neviens nespēj pretoties priesteriem,» viņš bažīgi domāja.
Teltī viņš sastapa Pentueru.
— Saki, mans padomdevēj, — Ramzess viņam vaicāja, — vai jūs, priesteri, protat lasīt cilvēku sirdīs un uzminēt viņu slepenos nodomus?
Pentuers noliedzoši papurināja galvu.
— Cilvēks drīzāk saskatīs, kas apslēpts dziļi klintī, nekā iepazīs svešu sirdi, — viņš atbildēja. — Tā ir slēgta pat dieviem, un tikai nāve atklāj cilvēka domas.
Ramzess atviegloti uzelpoja, taču nespēja apslāpēt nemieru. Kad pievakarē bija jāsasauc kara padome, viņš ielūdza uz to Mentesufisu un Pentueru.
Neviens nepieminēja Patrokla pēkšņo nāvi — iespējams, tādēļ, ka bija jārisina svarīgāki jautājumi. Bija ieradušies lībiešu sūtņi un Musāvasas vārdā lūdza apžēlot viņa dēlu Tehennu — lībieši esot gatavi padoties Ēģiptei un salīgt mūžīgu mieru.
— Ļauni cilvēki, — viens no sūtņiem paziņoja, — piekrāpa mūsu tautu, apgalvodami, ka Ēģipte esot vāja un tās faraons — tikai valdnieka ēna. Taču vakar mēs pārliecinājāmies, cik stipra ir jūsu roka, un uzskatām par prātīgāku padoties jums un maksāt nodevas, nevis pakļaut mūsu cilvēkus drošai nāvei un mūsu mantu — iznīcībai.
Kad kara padome bija noklausījusies šo runu, lībiešiem lika atstāt telti un princis Ramzess lūdza Mentesufisu izteikt savas domas, kas visai pārsteidza ģenerāļus.
Vēl vakar, — godājamais pravietis sacīja, — es būtu ieteicis tev atraidīt Musāvasas lūgumu, iebrukt Lībijā un iznīcināt laupītāju midzeni. Taču šodien esmu saņēmis no Memfisas tik svarīgas ziņas, ka balsošu par žēlastību uzvarētajiem.
Vai mans svētais tēvs ir slims? — Ramzess satraukts jautāja.
Viņš ir slims, taču, iekams netiksim galā ar lībiešiem, tev, princi, par to nav jāraizējas.
Un, kad troņmantnieks skumji nodūra galvu, Mentesufiss piebilda:
— Man jāizpilda vēl viens pienākums… Vakar, cienījamais princi, es uzdrošinājos tev aizrādīt, ka tik niecīga guvuma dēļ, kāds ir Tehenna, virspavēlnieks nedrīkstēja pamest armiju. Šodien redzu, ka biju maldījies: ja tu, princi, nebūtu notvēris Tehennu, mēs nevarētu tik ātri noslēgt mieru ar Musāvasu … Tava gudrība, virspavēlniek, izrādījās pārāka par armijas reglamentu.
Ramzesu pārsteidza Mentesufisa nožēla.
«Kādēļ viņš tā runā?» princis domāja. «Acīmredzot ne tikai Amons vien zina, ka mans svētais tēvs ir slims …»
Un troņmantnieka dvēselē atkal pamodās agrākās jūtas: nicinājums pret priesteriem un neticība viņu brīnumiem.
«Tātad ne jau dievi pareģojuši man, ka es drīz kļūšu faraons, bet gan pienākusi ziņa no Memfisas; priesteri kapela piekrāpa mani. Un, ja viņi melojuši šai ziņā, kas galvos, ka arī tuksneša ainavas, kuras man rādīja uz sienas, nav krāpšana?…»
Tā kā princis visu laiku klusēja, ko visi skaidroja ar viņa skumjām par faraona slimību, un ģenerāļi pēc Mentesufisa vārdiem arī neuzdrošinājās neko bilst, kara padome drīz beidzās. Tika pieņemts vienprātīgs lēmums ņemt no lībiešiem iespējami lielākas nodevas, nosūtīt pie viņiem ēģiptiešu garnizonu un izbeigt karu.
Tagad neviens vairs nešaubījās, ka faraons drīz mirs. Bet Ēģiptei, lai sarīkotu savam valdniekam piedienīgas bēres, bija vajadzīgs netraucēts miers.
Izgājis no telts, kur bija notikusi kara. padome, Ramzess jautajā Mentesufisam:
— Šonakt miris drošsirdīgais Patrokls. Vai jūs, svētie vīri, domājat apglabāt viņu ar pienācīgu cieņu?
— Patrokls bija barbars un liels grēcinieks, — priesteris atteica, — bet viņš izdarījis Ēģiptei tik lielus pakalpojumus, ka jāparūpējas par viņa aizkāpa dzīvi. Ar tavu atļauju, princi, mēs šodien pat nosūtīsim šī vīra mirstīgās atliekas uz Memfisu, lai izveidotu viņa mūmiju un aizvestu uz mūžamītni Tēbās līdzās ķēniņu kapenēm.
Ramzess labprāt piekrita, taču viņa aizdomas auga augumā.
«Vakar,» viņš domāja, «Mentesufiss strostēja mani kā slinku skolnieku — laime, ka vēl nenoslānīja ar nūju, — bet šodien jau runā ar mani kā paklausīgs dēls ar tēvu un gluži vai krīt manā priekšā uz vēdera. Vai tas nenozīmē, ka manai teltij tuvojas vara un atriebības stunda?»
Tā prātojot, princi pildīja lepnums un viņa sirdī krājās dusmas uz priesteriem. īpaši negantas dusmas, jo tās bija apslēptas kā smiltīs patveries skorpions, kas iecērt indīgu dzeloni neuzmanīgā kājā.