Viņa godība Herhors tūdaļ pat uzdeva savam adjutantam, kas nesa āvu, pārņemt priekšpulka vadību Einanas vietā. Tad viņš pavēlēja, lai kara mašīnas lielo akmeņu mešanai nogriežas no trakta aizas virzienā un lai grieķu karavīri tām palīdz tikt pāri grūtākajām vietām. Kaujas-ratiem un svītas virsnieku nestuvēm bija jādodas pēdējam.
Kamēr Herhors deva pavēles, adjutants, kas turēja vēdekli, piegāja pie rakstveža Pentuera un nočukstēja:
Tagad jau laikam nekad vairs nevarēs braukt pa šo traktu…
Kādēļ? — iebilda priesteris. — Taču pašreiz, kad divas svētās vaboles šķērsojušas mums ceļu, neklājas doties pa to tālāk. Var notikt nelaime.
Nelaime jau ir notikusi. Vai redzēji, kā princis Ramzess apskaitās uz ministru, bet mūsu kungs nav no tiem, kas aizmirst…
Nevis princis apskaitās uz mūsu kungu, bet gan mūsu kungs uz princi un lika viņam to saprast, — Pentuers atteica. — Un labi vien darīja. Citādi jaunajam troņmantniekam jau šķiet, ka viņš būs otrs Mēness…
Varbūt pats Ramzess Lielais?… — iestarpināja adjutants.
Ramzess Lielais klausīja dieviem, tālab visos tempļos viņam veltīti slavinoši uzraksti. Toties Mēness, pirmais Ēģiptes faraons, sagrāva veco kārtību, un tikai priesteru tēvišķās lēnprātības dēļ viņa vārds nav nodots aizmirstībai … Lai gan es nedodu ne vara debenu par to, ka Menesa mūmija vispār vēl ir pasaulē.
Pentuer, — sacīja adjutants, — tu esi gudrs cilvēks un saproti, ka mums ir vienalga — desmit kungi vai vienpadsmit…
— Taču tautai nav vienalga, vai tai ik gadu jāsagādā viens kalns zelta priesteriem vai divi kalni — priesteriem un faraonam, — iebilda Pentuers, acīm nozibsnot.
Tev bīstamas domas prātā, — čukstus noteica adjutants.
Un cik bieži tu pats neesi sašutis par faraonu un nomarhu galma greznību?…
Klusu… klusu!.. Mēs vēl parunāsim par to, tikai ne tagad.
Par spīti smiltīm, kara mašīnas, kurām bija piejūgts lieks pāris vēršu, ātri ripoja pa tuksnešaino aizu. Līdzās pirmajai mašīnai soļoja Einana, nokaudamies ar domām par to, kālab ministrs bija atbrīvojis viņu no priekšpulka vadības. Vai tik ministrs negrib iecelt viņu kādā augstākā amatā?
Un, līksmo cerību pārņemts, bet varbūt arī lai apslēptu bažas, kas māca sirdi, viņš paņēma rokā kārti un, kur gadījās dziļākas smiltis, atbalstīja ballistu vai ar uzkliedzieniem mudināja grieķus. Tie gan viņam daudz uzmanības nepievērsa.
Jau krietnu pusstundu kolonna virzījās pa līkumotu aizu ar kailām, stāvām sienām. Pēkšņi tas priekšpulks apstājās. Šai vietā aizu šķērsoja cita aiza, pa kuras vidu stiepās paplats kanāls.
Ziņnesis, kurš tika aizsūtīts pie ministra ar ziņu par negaidīto šķērsli, atgriezās ar pavēli nekavējoties aizbērt kanālu.
Simt grieķu karavīru ar kapļiem un lāpstām ķērās pie darba. Vieni skaldīja nost no klintīm akmens bluķus, citi gāza tos grāvī un apbēra ar smiltīm.
Tad no aizas dziļuma iznāca cilvēks; rokās viņam bija kaplis, kas atgādināja stārķa kaklu ar knābi. Tas bija ēģiptiešu zemnieks, vecs, gluži kails. Brīdi viņš bezgala izbrīnījies vēroja karavīru darbu, tad pēkšņi metās pie viņiem, kliegdams:
— Ko jūs darāt, bezdievji? Tas taču ir kanāls!
Un kā tu drīksti apvainot faraona karavīrus? — jautāja piesteidzies Einana.
Redzu, ka esi ēģiptietis un laikam no dižajiem, — atteica zemnieks. — Tad lūk, ko es tev sacīšu: šis kanāls pieder varenam kungam. Viņš kalpo par pārvaldnieku pie rakstveža tādam cilvēkam, kas nesa viņa godības Memfisas nomarha vēdekli. Pielūkojiet, ka neiekuļaties nelaimē!
Dariet savu darbu, — Einana pavēlēja grieķu karavīriem, kuri sāka ziņkāri vērot zemnieku. Grieķi nesaprata zemnieka valodu, taču tos pārsteidza viņa tonis.
Viņi ber to ciet!.. — zemnieks iesaucās, aizvien vairāk sašuzdams. — Labu galu jūs neņemsit, suņi tādi! — viņš iekliedzās, mezdamies virsū ar kapli kādam karavīram.
Grieķis izrāva kapli un tā iekrāva zemniekam pa zobiem, ka tam asinis pašķīda no mutes. Tad atkal ķērās pie smilšu bēršanas.
Belziena apdullināts, zemnieks sāka lūgties:
— Labais kungs! Šo kanālu es pats raku desmit gadus, caurām naktīm un visos svētkos! Mūsu kungs solīja, ja es pievadīšot ūdeni šai lejā, viņš man iedalīšot zemes gabalu, iedošot piekto daļu ražas un dāvāšot brīvību…Vai dzirdat? Brīvību man un maniem trijiem bērniem!.. «Ak, dievi!
Viņš pacēla rokas pret debesīm un atkal vērsās pie Einanas:
— Viņi nesaprot mani, šie aizjūras bārdaiņi, suņu dzimums, feniķiešu un jūdu brāļi! Bet tu, kungs, uzklausi mani… Desmit gadus, kad citi devās uz gadatirgu vai dejām, vai svētajās procesijās, es lavījos šurp uz šo drūmo aizu. Es pametu novārtā mātes kapu — un tik raku un raku, aizmirsu mirušos, lai tik saviem bērniem un sev kaut dienu pirms nāves iegūtu brīvību un zemi… Ak, dievi, esiet man liecinieki! Cik reižu mani šeit nepārsteidza nakts! Cik reižu, netiku dzirdējis, kā gaudo hiēnas, un redzējis, kā zalgo vilku acis! Taču es nebēgu no tiem, jo kurp gan es, nelaimīgais, būtu bēdzis, ja uz katras taciņas man uzglūnēja briesmas, bet pie kanāla mani saistīja brīvība… Reiz, lūk, no tās aizklints man pretī iznāca lauva, visu zvēru faraons. Kaplis izkrita man no rokām. Es nometos viņa priekšā uz ceļiem un sāku lūgties: «Kungs! Vai tiešām tu saplosīsi mani?… Es taču esmu tikai vergs!»
Plēsīgais lauva — ir tas apžēlojās par mani. Vilki man gāja apkārt ar līkumu. Pat sikspārņi saudzēja manu nabaga galvu. Bet tu, ēģiptiet…
Zemnieks apklusa — viņš pamanīja tuvojamies Herhora nestuves un svītu. Ievērojis vēdekli un pār plecu pārmesto panteras ādu, zemnieks noprata, ka tas ir augstas kārtas cilvēks, turklāt priesteris. Zemnieks pieskrēja viņam klāt, nometās ceļos un pieplaka ar pieri pie zemes.
— Ko tu gribi, vecais? — jautāja augstmanis.
— Saules gaisma, uzklausi mani! — iesaucās zemnieks, — Lai tavā namā neskan valdi, un lai tevi nepiemeklē nelaime! Lai neveiksme neizjauc tavus darbus, un lai neaizrauj straume, kad peldēsi pāri Nīlai…
Es jautāju — ko tu gribi? — atkārtoja ministrs,
Labais kungs! — turpināja zemnieks. — Vadoni, kas nepazīst lepnības, kas uzveic melus un vairo patiesību… Tu, kas esi nabagam tēvs, atraitnei vīrs, patvērums. tam, kam nav mātes … Ļauj man daudzināt tavu vārdu, kā daudzina likumu valstī… Visžēlīgi uzklausi mani… Uzklausi un spried pēc taisnības, dižciltīgākais no dižciltīgākajiem…
Viņš lūdza, lai neaizber šo grāvi, — Einana paskaidroja.
Ministrs paraustīja plecus un devās tālāk uz kanālu, pār kuru bija pārmestas laipas, Tad zemnieks izmisumā apķērās viņam ap kājām.
— Aizvāc viņu!.. — iekliedzās viņa godība ministrs, atsprāgdams sāņus gluži kā no čūskas kodiena.
Rakstvedis Pentuers novērsās; viņa kalsnā seja bija pelnu pelēka. Einana sagrāba zemnieku aiz skausta, taču, nespēdams viņu atraut no ministra kājām, pasauca karavīrus. Pēc brīža viņa godība, atbrīvots no uzmācīgā lūdzēja, pārgāja grāvim pāri, bet: zemnieku karavīri gandrīz vai uz rokām aizstiepa uz pašu kolonnas galu. Tur viņu mazliet iekaustīja, un vienmēr ar rīkstēm bruņojušies apakšvirsnieki noskaitīja piedevām vēl pārdesmit sitienu un pameta pie aizas.
Piekauts, asinīm noplūdīs un pārbijies, nabags brīdi sēdēja smiltīs, tad izberzēja acis un, pēkšņi kājās pietrūcies, metās uz ceļa pusi, vaimanādams:
— Aprij mani, zeme!.. Lai nolādēta tā diena, kad es ieraudzīju gaismu, un nakts, kad tika sacīts «piedzimis cilvēks»! Arī dievi nepavērsies uz radījumu, kuram rokas ir, lai tikai strādātu, acis, lai raudātu, mugura, lai saņemtu sitienus… Ai, nāve! Saberz manas miesas pīšļos, lai man arī tur, Osīrija laukos, nebūtu vēlreiz jāpiedzimst par vergu…