Naktī sardzes posteņi ziņoja, ka lībiešu pūlis, kas nāca lūgt žēlastību, jau iegājis aizā. Patiešām, debesīs virs tuksneša bija redzama viņu ugunskuru atblāzma.
Saulei lecot, ieskanējās taures un visa ēģiptiešu armija pilnā apbruņojumā nostājās ielejas visplatākajā vietā. Princis, gribēdams iedvest lībiešiem vēl lielāku bijību, bija pavēlējis karavīru rindās iekļaut nastu nesējus un starp kavalēristiem izvietot ēzeļu dzinējus uz ēzeļiem. Tādēļ šķita, ka ēģiptieši mudž visapkārt kā smiltis tuksnesī, bet lībieši trīc kā baloži, virs kuriem riņķo vanags.
Deviņos no rīta pie prinča telts piebrauca viņa apzeltītie kaujasrati. Strausa spalvām rotātie zirgi bija ugunīgi — katru no tiem nācās turēt pavadā diviem staļļa puišiem.
Ramzess iznāca no telts, iekapā ratos un pats paņēma rokās grožus, bet vedēja vietu viņam līdzās ieņēma priesteris Pentuers. Viens no ģenerāļiem izplēta pār prinča galvu lielu, zaļu saulessargu, bet aizmugurē un abas ratu pusēs soļoja grieķu virsnieki zeltītās bruņas. Kādu gabalu aiz prinča svītas virzījās neliela gvardes nodaļa un tās vidū — lībiešu vadoņa Musāvasas dēls Tehenna.
Netālu no ēģiptiešiem aizas galā stāvēja skumīgs bars lībiešu, kas lūdza uzvarētājiem žēlastību.
Kad Ramzess ar savu svītu uzbrauca pakalnā, kur bija paredzēts pieņemt ienaidnieka sūtņus, armija ta uzgavilēja viņam par godu, ka viltīgais Musāvasa vel vairāk sadrūvējās un pačukstēja lībiešu vecākajiem:
— Ka es jums saku: tā kliedz karavīri, kas mīl savu vadoni!
Tad viens no lībiešu prinčiem, liels nemiernieks un laupītājs, sacīja Musāvasam:
Vai tev neliekas, ka mēs rīkosimies prātīgāk, vairāk paļaudamies uz mūsu zirgu naigumu nekā uz faraona dēla žēlastību? Viņš esot negants lauva, kas pat glaudīdams nodīrā ādu, bet mēs — gluži ka jēri, kuri atrauti no savas mātes pupiem.
Dari, kā zini, — Musāvasa atteica, — viss tuksnesis būs tev priekšā. Bet mani tauta sūtījusi izpirkt mušu grēkus, un ēģiptiešu gūstā ir mans dēls Tehenna, par kura galvu nāks troņmantnieka dusmas, ja es neizlūgšos piedošanu.
Pie lībiešu pūļa pieauļoja divi aziātu jātnieki un paziņoja, ka valdnieks gaida viņus ierodamies izteikt savu padevību.
Musāvasa sūri nopūtās un devās uz pakalnu, kurā stāvēja uzvarētājs. Vēl nekad viņš nebija staigājis tik grūtu ceļu! Grēknožēlnieka rupjais krekls tikko sedza viņa muguru, pelniem kaisīto galvu kveldēja saule, akmens šķembas durstīja basas pēdas, bet sirdi nospieda gan paša, gan uzvarētas tautas bēdas.
Viņš bija nogājis tikai kādus pārsimt soļus, taču ik pa brīdim apstājas, lai atelstos un atskatītos, vai kailie vergi, kas nesa dāvanas princim, nezog zelta gredzenus un dārgakmeņus. Būdams pieredzējis vīrs, Musāvasa zināja, ka cilvēki labprāt izmanto citu nelaimi.
«Lai slavēti dievi,» viltīgais barbars savā postā mierināja sevi, «ka man lemts izteikt pazemību princim, kas kuru katru dienu kļūs faraons! Ēģiptes valdnieki ir augstsirdīgi, sevišķi uzvaras brīdī. Un, ja man izdosies aizkustināt pavēlnieka sirdi, viņš nostiprinās manu varu Lībija un ļaus man ievākt lielas nodevas. Tas ir īsts brīnums, ka pats troņmantnieks notvēris Tehennu; viņš ne tikai nenodarīs tam pāri, bet vēl iecels augstā amatā…»
Tā viņš prātoja, ik pa brīdim pamezdams skatienu atpakaļ, jo vergs, lai arī kails, var nozagto dārgakmeni paslēpt mutē vai pat norīt.
Trīsdesmit soļus no troņmantnieka kaujasratiem Musāvasa un lībiešu augstmaņi, kas viņu pavadīja, nokrita uz vēdera un gulēja smiltīs, kamēr prinča adjutants lika viņiem piecelties. Piegājuši vēl dažus soļus tuvāk, viņi atkal nokrita un darīja tā reizes trīs, un Ramzesam allaž nācās pavēlēt viņiem piecelties.
Tikmēr Pentuers, stāvēdams prinča kaujasratos, čukstēja virspavēlniekam:
— Lai tavs vaigs neliekas viņiem ne bargs, ne līksms! Labāk esi nosvērts kā dievs Amons, kas nicina savus ienaidniekus un nepriecājas par vieglām uzvarām…
Pēdīgi lībiešu grēknožēlnieki nostājās iepretim troņmantniekam, kas raudzījās uz viņiem no saviem zeltītajiem kaujasratiem kā nīlzirgs uz pīlēniem, kuriem nav kur patverties no viņa varenības.
— Vai tu esi Musāvasa, gudrais lībiešu vadonis? — Ramzess ierunājās.
— Esmu tavs kalps, — atteica uzrunātais un atkal nokrita pie zemes.
Licis viņam piecelties, princis turpināja:
Kā tu varēji atļauties tik smagu grēku — pacelt roku pret dievu zemi? Vai tevi būtu pametis tavs agrākais saprāts?
Valdniek, — viltīgais lībietis atbildēja, — niknums sajauca prātus faraona padzītajiem kareivjiem, un viņi devās pretī savam postam, aizraudami līdzi mani un manus ļaudis. Dieviem vien zināms, cik ilgi turpinātos šis nejaukais karš, ja mūžam dzīvā faraona armijas priekšgalā nestātos pats Amons tavā izskatā. Kā tuksneša vējš tu iebrāzies, kad tevi negaidīja, tur, kur tevi negaidīja, un, kā vērsis lauž niedri, tu satrieci apmāto pretinieku. Pēc tam visas mūsu ciltis saprata, ka pat briesmīgie Hbiesu pulki tikai tad ir ko vērti, ja tos vada tava roka.
Tu runā gudri, Musāvasa, — troņmantnieks sacīja, — bet esi rīkojies vēl labāk, iznākdams pretī dievišķā faraona armijai, negaidot, kamēr tā ieradīsies pie jums. Taču man tomēr gribētos zināt, cik patiesa ir jūsu pazemība.
«Lai noskaidrojas tavs vaigs, dižais Ēģiptes valdoni!» — Musāvasa uz to atbildēja. — «Mēs nākam pie tevis kā tavi pakļautie, lai tavs vārds tiktu daudzināts Lībijā un lai tu kļūtu mums par sauli, kā esi kļuvis par sauli deviņām tautām. Pavēli tikai saviem padotajiem, lai viņi ir taisnīgi pret uzvarēto un tavai valstij pievienoto tautu! Lai tavi priekšnieki valda pār mums godīgi un taisnprātīgi, nevis ar ļaunu nolūku, sniedzot tev melīgas ziņas un modinot tavu nelabvēlību pret mums un mūsu bērniem! Pavēli viņiem, visžēlīgā faraona vietvaldi, lai viņi vaida pār mums pēc tava prāta, saudzējot mūsu brīvību, mantību, valodu un mūsu tēvu un senču tikumus! Lai tavi likumi ir vienādi visām tev pakļautajām tautām, lai tavi ierēdņi nav iecietīgi pret vieniem un pārlieku bargi pret citiem! Lai viņi spriež pār visiem taisnu tiesu! Lai vāc nodevas, kas domātas tavām vajadzībām un labumam, un lai slepus neuzliek mums citas — tādas, kuras nenonāks tavā kasē, bet ļaus iedzīvoties taviem kalpiem un tavu kalpu kalpiem! Liec valdīt, nedarot pāri mums un mūsu bērniem, jo tu esi mūsu dievs un valdnieks mūžīgi mūžos! Esi kā saule, kas pār visiem izlej savu gaismu, dāvājot spēku un dzīvību! Mēs lūdzam tev žēlastību, mēs, pakļautie lībieši, un krītam tavā priekšā uz vaiga, diženā un varena faraona mantiniek.»1 (Uzraksts uz faraona Horemhepa (1342,—1338. g. p. m. ē.) kapenēm.)
Tā runāja izmanīgais lībiešu princis Musāvasa un beidzis atkal krita uz vēdera pie zemes. Bet Ramzesam, klausoties šajos gudrajos vārdos, spridzēja acis un raustījās nāsis kā jaunam ērzelim, kas, krietni pabarots, izskrien pļava, kur ganās ķēves.
— Piecelies, Musāvasa, — princis noteica, — un uzklausi, ko tev sacīšu! Tavs un tavu cilšu liktenis nav atkarīgs no manis, bet gan no visžēlīgā faraona, kurš paceļas pāri mums visiem kā debesis pār zemi, Tādēļ iesaku tev un lībiešu vecākajiem doties no šejienes uz Memfisu un tur, nokritušam uz vaiga valdnieka un šīszemes dieva priekša, atkārtot pazemīgo runu, kuru es šeit noklausījos. Es nezinu, kā jums sekmēsies. Bet, tā kā dievi nekad nenovērš savu vaigu no nožēlniekiem un lūdzējiem, domāju, ka jūs tiksit labi uzņemti. Un tagad parādiet man viņa majestātei izraudzītās dāvanas, lai varu spriest, vai tās aizkustinās visvarenā" ķēniņa sirdi!
Pentuers, stāvēdams prinča kaujasratos, ievēroja, ka Mentesufiss dod viņam mājienu. Kad viņš nokāpa no ratiem un piegāja pie svētā vīra, Mentesufiss pačukstēja:
Baidos, ka uzvara pārlieku nesagroza galvu mūsu jaunajam valdniekam. Vai tev nešķiet, ka būtu prātīgāk pārtraukt šīs svinības?
Gluži otrādi, — Pentuers atteica, — nepārtrauc svinības, un es galvoju, ka troņmantnieka vaigs nebūs priecīgs.
Tu veiksi brīnumu?
Vai gan es to spētu? Es tikai parādīšu viņam, ka šai pasaulē liels prieks mijas ar lielām skumjām.
Dari, kā zini, — Mentesufiss attrauca, — » dievi tevi apveltījuši ar gudrību, kas ir augstās padomes locekļa cienīga.
Ieskanējās taures, ierībējās bungas, un sākās triumfa gājiens.
Priekšgalā lībiešu augstmaņu apsardzībā gāja kaili vergi ar dāvanām. Tie nesa zelta un sudraba dievu veidolus, smaržvielām pilnas lādītes, ar emalju rotātus traukus, audumus, amatnieku darinājumus, visbeidzot, rubīniem, safīriem un smaragdiem pildītus zelta kausus. Vergiem bija noskūtas galvas un aizsietas mutes, lai kāds no viņiem nenoritu kādu dārgakmeni.
Stāvēdams kaujasratos, princis Ramzess no pakalna virsotnes raudzījās uz lībiešiem un uz savu karaspēku gluži kā dzeltengalvains ērglis uz raibām paipalām. Viņš bija lepnuma pārpilns, un visi juta, ka pasaulē nav varenāka vadoņa par šo.
Taču pēkšņi mirdzums prinča acīs apdzisa un sejā izpaudās pārsteigums, jo Pentuers, kas stāvēja viņam aiz muguras, bija pačukstējis:
— Pievērs man, princi, savu ausi! Kopš esi atstājis Būbastiju, tur atgadījušies dīvaini notikumi… Tava sieviete, feniķiete Kama, aizbēgusi ar grieķi Likonu…
— Ar Likonu? — princis pārvaicāja.
— Esi mierīgs, princi, un neizrādi savu vergu tūkstošiem, ka uzvaras dienā tevi māc skumjas…
Gar troņmantnieka kaujasratiem virzījās gara lībiešu virkne: viņi nesa grozus ar augļiem un maizes klaipiem, kā ari milzīgas vīna un eļļas krūkas ēģiptiešu karaspēkam. To redzot, kareivji ielīksmojas, tikai Ramzess neko nemanīja, klausīdamies Pentuera stāstā.
— Dievi, — pravietis čukstēja, — sodījuši neuzticīgo feniķieti…
— Viņu notvēra? — Ramzess jautāja.
Notvēra, taču viņu nācās nosūtīt uz austrumu tuksnesi … Viņai uzbrukusi spitālība…
Ak, dievi! — Ramzess nočukstēja. — Vai tā nedraud arī man?
Esi mierīgs, princi, — ja tu būtu aplipis, slimība jau tevi būtu pārņēmusi.
Troņmantniekam saltas tirpas pārskrēja pār kauliem. Cik gan viegli dievi nogrūž cilvēku no augstākajām virsotnēm visdziļākajā posta bezdibenī!
— Un kur nelietis Likons?
Tas ir liels noziedznieks, — Pentuers teica, — tādi zemes virsū reti rodas.
Es pazīstu viņu. Viņš ir līdzīgs man gluži kā mans spoguļattēls, — Ramzess sacīja.
Tagad tuvojās lībiešu pulks, kas veda neparastus dzīvniekus. Pa priekšu soļoja vienkupra kamielis ar iebaltu spalvu, viens no pirmajiem tuksnesī sagūstītajiem. Viņam nopakaļ divi degunradži, zirgu bars un pieradināts lauva krātiņā. Un tālāk milzums buru ar košiem putniem, pērtiķiem un klēpja sunīšiem galmadāmām. Pašās beigās dzina lielus vēršu un aitu barus karaspēka uzturam.
Troņmantnieks, uzmetis paviršu skatienu šai zvērnīcai, jautāja priesterim:
— Bet vai Likons notverts?
— Tagad teikšu tev visļaunāko, nelaimīgais princi, — Pentuers čukstēja, — bet papūlies, lai Ēģiptes ienaidnieki nemana skumjas tavā vaigā…
Troņmantnieks satrūkās.
Tava otrā sieviete, jūdiete Sāra..
Arī aizbēgusi?
Mirusi cietumā…
Ak, dievi! Kurš uzdrošinājās viņu tur iemest?
Viņa pati apsūdzēja sevi tava dēla slepkavībā…
Ko?!
Skaļi saucieni skanēja pie prinča kājām: tur soļoja gūstā saņemtie lībieši un viņu priekšgalā nelaimīgais Tehenna.
Sirds Ramzesam šai brīdī bija tik pilna ciešanu, ka viņš pamāja Tehennam un sacīja viņam:
— Pieej pie sava tēva Musāvasas, lai viņš var tevi apskaut un pārliecināties, ka esi dzīvs…
Šos vārdus pāršalca visu lībiešu un visu ēģiptiešu armijas kareivju gaviļu saucieni. Taču princis tos nedzirdēja.
— Mans dēls miris? — viņš jautāja priesterim. — Sāra apsūdzējusi sevi bērna slepkavībā? Vai viņai aptumšojies prāts?
Bērnu nogalinājis nelietis Likons…
Ak, dievi, dodiet man spēku! — Ramzess ievaidējās.
Valdies, princi, tu esi uzvarētājs!
Vai gan iespējams panest tādas sāpes? Ak, nežēlīgie dievi!
Bērnu nogalinājis Likons, bet Sāra uzņēmusies vainu, lai glābtu tevi… Ieraugot naktī slepkavu, viņa domājusi, ka tas esi tu.
— Un es padzinu viņu no savas mājas! Padarīju viņu par feniķietes kalponi!.. — Ramzess čukstēja.
Beidzot parādījās ēģiptiešu kareivji, nesdami grozus, pilnus ar kritušajiem lībiešiem nocirstām rokām.
To redzēdams, princis aizklāja seju un sāka gauži raudāt…
Ģenerāļi tūdaļ ielenca kaujasratus un sāka mierināt savu virspavēlnieku, bet svētais pravietis Mentesufiss ierosināja, lai turpmāk ēģiptiešu kareivji vairs necērt nost rokas kaujā kritušajiem ienaidniekiem.
Tā nu Ēģiptes troņmantnieka pirmās uzvaras svinības beidzās pavisam neparasti, taču viņa izlietās asaras ciešāk nekā veiksmīgā kauja piesaistīja viņam lībiešus. Un neviens nebrīnījās, kad, rimti apsēdušies pie ugunskuriem, lībiešu un ēģiptiešu kareivji sāka dalīt cits ar citu maizi un dzert vīnu no viena kausa. Karš un ienaids, kas būtu varējuši turpināties gadiem ilgi, atkāpās dziļa miera un savstarpējas uzticības priekšā.
Ramzess pavēlēja, lai Musāvasa, Tehenna un lībiešu augstmaņi nekavējoties dodas uz Memfisu, un piešķīra viņiem apsardzi — ne tik daudz lai uzraudzītu, bet gan lai sargātu viņus un viņu vestās dāvanas. Viņš pats iegāja savā teltī un nerādījās vairākas stundas. Viņš nepieņēma pat Tutmosu — kā jau cilvēks, kuram sāpes aizstājušas vistuvāko draugu.
Pievakarē pie troņmantnieka ieradās grieķu virsnieku deputācija Kalipa vadībā. Kad princis vaicāja, ko viņi vēlas, Kalips atbildēja:
— Mēs nākam lūgt tevi, valdniek, lai mūsu karavadoņa un tava kalpa Patrokla līķis netiek atdots ēģiptiešu priesteriem, bet gan sadedzināts pēc grieķu paražas.
Princis bija pārsteigts.
— Jums, liekas, ir zināms, — viņš sacīja, — ka Patrokla līķi priesteri grib pārvērst par mūmiju un novietot līdzās faraona kapenēm. Vai gan cilvēks var izpelnīties lielāku godu?
Grieķi minstinājās, līdz beidzot Kalips sadūšojies atteica:
— Valdniek, ļauj atklāt tev mūsu sirdis! Mēs zinām, ka iebalzamēšana ir labāka par sadedzināšanu, jo sadedzināta cilvēka dvēsele uzreiz nonāk mūžības valstībā, toties Iebalzamēta cilvēka dvēsele var tūkstošiem gadu dzīvot šai pasaulē un baudīt tās krāšņumu. Taču ēģiptiešu priesteri — lai tas neaizvaino tavas ausis, vadoni! — neieredzēja Patroklu. Tad kurš mums galvos, ka, izveidojuši viņa mūmiju, priesteri neaizkavēs dvēseli virs zemes, lai to tirdītu? Un ko vērti būtu mēs, ja, nojaušot atriebību, nepaglābtu no tās mūsu tautieša un komandiera dvēseli?
Ramzesa pārsteigums kļuva vēl lielāks.
— Dariet, — viņš sacīja, — ka uzskatāt par vajadzīgu.
Bet ja viņi neatdos mums līķi?
Sagatavojiet sārtu, par pārējo es parūpēšos. Grieķi aizgāja. Ramzess lika ataicināt Mentesufisu.