Priesteris, caur pieri palūkojies troņmantniekā, ievēroja, ka tas ir ļoti pārvērties. Ramzess bija novājējis, acis viņam bija dziļi iekritušas un zaudējušas spožumu.
Izdzirdīs, ko vēlas grieķi, Mentesufiss uzreiz piekrita atdot Patrokla līķi.
— Grieķiem taisnība, — priesteris sacīja. — Mēs varētu sagādāt ciešanas Patrokla ēnai pēc viņa nāves. Taču muļķīgi ir uzskatīt, ka ēģiptiešu vai haldejiešu priesteris būtu spējīgs izdarīt šādu noziegumu. Lai viņi ņem sava tautieša līķi, ja domā, ka grieķu paražas darīs Viņu laimīgāku pēc nāves!
Princis tūdaļ aizsūtīja virsnieku ar atbilstošu pavēli, taču Mentesufisu lūdza uzkavēties. Laikam jau gribēja viņam kaut ko sacīt, bet nevarēja izšķirties.
Pēc ilgākas klusēšanas Ramzess pēkšņi ievaicājās:
Tev droši vien zināms, svētais pravieti, ka viena no manam sievietēm — Sāra — ir mirusi, bet viņas dēls nogalināts?
Tas notika, — Mentesufiss atteica, — tai naktī, kad mēs atstājam Būbastiju…
Princis pietrūkās kājās.
Žēlīgais Amon! — viņš iekliedzās. — Tas noticis tik sen, bet jūs man neko nesacījāt! Pat to, ka es tiku turēts aizdomas par sava bērna slepkavību!
Princi, — priesteris sacīja, — virspavēlniekam kaujas priekšvakarā nav ne tēva, ne bērnu, nav neviena: ir tikai viņa armija un ienaidnieks. Vai gan mēs drīkstējām tik svarīgā brīdī satraukt tevi ar tādām ziņām?
Tas tiesa, — Ramzess padomājis noteica. — Ja mūs tagad pārsteigtu ienaidnieks, nezinu, vai es varētu, kā nākas, komandēt karaspēku… Es nezinu, vai vispār spēšu vēl kādreiz atgūt mieru… Tāds mazulītis, tāds piemīlīgs bērns! Un šī sieviete, kas uzupurējusies manis dēļ, lai gan es viņai tik ļoti nodarīju pāri… Es nenojautu, ka mēdz būt tādas nelaimes un ka cilvēka sirds spēj tās izturēt!
— Laiks visu dziedē… Laiks un lūgšanas, — priesteris nočukstēja.
Princis pašūpoja galvu, un teltī atkal iestājās tāds klusums, ka bija dzirdams, kā sijājas smiltis smilšu pulkstenī.
Saki man, svētais tēvs, — troņmantnieks beidzot ievaicājās, — kāda īsti atšķirība ir starp mirušā sadedzināšanu un viņa pārvēršanu mūmijā? Lai gan esmu dzirdējis par to skolā, lāgā neizprotu šo jautājumu, kuram grieķi piešķir tik lielu nozīmi…
Mēs tam piešķiram vēl lielāku… — priesteris atbildēja. — Par to liecina mūsu mirušo pilsētas, kas aizņem visu rietumu tuksneša malu, par to liecina piramīdas, kas ir Senās valsts faraonu kapenes, un mnemonas — mūsu laikmeta ķēniņu klintīs izcirstās milzīgās kapu velves. Mirušo apbedīšana un viņu pēcnāves mājokļu izveidošana cilvēkam ir pats galvenais. Savā miesīgajā čaulā mēs dzīvojam gadus piecdesmit vai simt, bet mūsu ēnas dzīvo desmitiem tūkstošu gadu, līdz notiek pilnīga šķīstīšanās. Asīriešu barbari smejas, ka mēs vairāk uzmanības veltām mirušajiem nekā dzīvajiem, taču viņi nožēlotu savu nevērību pret nelaiķiem, ja zinātu nāves un aizkāpa dzīves noslēpumu…
Princis nodrebēja.
Tu biedē mani, — viņš sacīja. — Vai esi aizmirsis, ka man starp mirušajiem ir divas tuvas būtnes, kas nav apglabātas pēc ēģiptiešu rituāla?
Tu maldies. Patlaban tiek veidotas viņu mūmijas. Un tiklab Sāra, kā tavs dēls saņems visu, kas viņiem var noderēt ilgajā ceļojumā.
Patiešām? — Ramzess, tāds kā iepriecināts, jautāja.
Galvoju, ka tā ir, — priesteris atteica, — un ka tiks darīts viss, lai tu, princi, sastaptu viņus laimīgus, kad arī tev būs apnikušas šīszemes gaitas.
Troņmantnieks, to dzirdot, bija ļoti aizkustināts.
Tātad tu domā, svētais vīrs, ka es reiz atkal ieraudzīšu savu dēlu un varēšu pateikt šai sievietei: «Sāra, es zinu, ka esmu bijis pret tevi pārlieku bargs…»
Esmu par to tikpat drošs kā par to, ka patlaban redzu tevi…
Runā… Stāsti! — princis iesaucās. — Cilvēks tikmēr nedomā par kapu, kamēr negulda tajā daļu sevis paša. Mani šī nelaime piemeklējusi tieši tai brīdī, kad man šķita, ka, izņemot faraonu, nav neviena, kas būtu varenāks par mani!
Tu vaicāji man, princi, — Mentesufiss uzsāka, — kāda atšķirība ir starp mirušā sadedzināšanu un viņa pārvēršanu mūmijā. Tāda pati kā starp apģērba, aizmešanu un tā noglabāšanu kambarī. Kad apģērbs tiek saglabāts, tas var ne vienreiz vien noderēt, turklāt, ja tas ir vienīgais, būtu neprāts to sadedzināt…
To es nesaprotu, — Ramzess bilda, — to jūs nemācāt pat augstākajā skolā.
Bet varam pateikt troņmantniekam… Tev ir zināms, — priesteris turpināja, — ka cilvēka būtne sastāv no miesas, dieva dzirksts un ēnas jeb Ka, kura savieno miesu ar dieva dzirksti. Kad cilvēks nomirst, viņa ēna un dzirksts pamet miesu. Ja cilvēks dzīvotu bezgrēcīgi, viņā iemājojusī dieva dzirksts kopā ar ēnu tūdaļ dotos pie dieviem mūžības valstībā. Taču ikviens cilvēks grēko, aptraipa sevi šai pasaulē, tālab viņa ēnai, Ka, ir jāšķīstās, un tas dažkārt ilgst vairākus gadu tūkstošus. Tā šķīstās tādējādi, ka neredzama klīst pa mūsu zemi starp cilvēkiem, darīdama labus darbus. Tiesa gan — noziedznieku ēnas pat aizkāpa dzīvē izdara noziegumus un galīgi pazudina gan sevi, gan dieva dzirksti, kas viņās mājo. Jāatceras — un tas tev laikam nebūs noslēpums —, ka ēna — Ka — ir mats matā līdzīga pašam cilvēkam, tikai šķiet izausta no ļoti smalkas dūmakas. Ēnai ir galva, rokas un viducis, tā var staigāt, runāt, mest vai cilāt priekšmetus, ģērbties kā cilvēks un — it īpaši pirmajos pārsimt gados pēc nāves — pat laiku pa laikam kaut ko iebaudīt. Vēlāk tā apmierinās ar ēdiena attēliem… Taču savu spēku ēna smeļas galvenokārt no miesas, kas palikusi zemes virsū. Ja mēs guldām miesu kapā, tā ātri bojājas un ēnai jāpārtiek no trūdiem un pīšļiem. Ja mēs miesu sadedzinām, ēnai atliek baroties tikai ar pelniem. Taču, ja izveidojam no miesas mūmiju, tas ir, ja iebalzamējam miesu uz tūkstoš gadiem, ēna — Ka — allaž ir vesela un spirgta un mierīgi, pat tīkami pavada savu šķīstīšanās laiku…
Apbrīnojami! — troņmantnieks nočukstēja.
Tūkstošiem gadu ilgos pētījumos priesteri uzzinājuši daudz svarīga par aizkāpa dzīvi. Viņi pārliecinājušies, ka tad, ja aizgājēja miesā paliek iekšas, viņa ēnai, Ka, vajag tikpat daudz barības kā cilvēkam un, kad barības pietrūkst, ēna uzklūp dzīvajiem un izsūc tiem asinis. Toties, ja iekšas no līķa izņem, kā mēs to darām, ēna iztiek gandrīz bez barības: viņas pašas iebalzamētas un ar stipri smaržojošām zālēm pildītās miesas tai pietiek miljoniem gadu. Tāpat ir noskaidrots — ja mirušā kaps ir tukšs, ēna skumst un bez vajadzības klīst pa pasauli Toties, ja pēcnāves mājoklī noliktas drānas, trauki, ieroči un priekšmeti, kas nelaiķim bijuši mīļi, ja sienas rotātas ar gleznojumiem, kas attēlo dzīres, medības, dievkalpojumus, karus un citus notikumus, kuros aizgājējs piedalījies, ja tur novietoti arī viņa tuvinieku, kalpotāju, zirgu, suņu un lopu veidoli, — tad ēna nenāk bez vajadzības pasaulē, jo atrod to savā pēcnāves mājoklī. Visbeidzot, ir izdibināts, ka daudzas ēnas pat pēc šķīstīšanās nevar iekļūt mūžīgās laimes valstībā, tādēļ ka nezina vajadzīgās lūgšanas un buramvārdus. To paredzēdami, mēs ievīstām mūmijas papirusos, uz kuriem uzrakstīti vajadzīgie izteicieni, un ieliekam šķirstā «Mirušo grāmatu». Vārdu sakot, mūsu apbedīšanas rits dod ēnai spēku, pasargā viņu no neērtībām un ilgām pēc zemes, palīdz viņai iekļūt dievu valstībā un paglābj dzīvos no Jaunuma, kuru tiem varētu nodarīt ēnas. Tieši to mēs paturam prātā, rūpēdamies par mirušajiem, tālabad ceļam viņiem pilis un tajās — greznus mājokļus. Princis kļuva domīgs, tad sacīja:
Es saprotu, ka jūs parādāt lielu žēlsirdību bezspēcīgām un neaizsargātām ēnām, sagādājot viņām visu nepieciešamo. Taču… kurš pārliecinās mani, ka ēnas tiešām eksistē? To, ka ir bezūdens tuksnesis, — princis turpināja, — es zinu, tālab ka redzu to, tālab ka esmu grimis tā smiltājos un izjutis tā svelmi. To, ka ir zemes, kur ūdens pārakmeņojas un tvaiki pārvēršas par baltām pūkām, es arī zinu — man par to stāstīja aculiecinieki, uz kuriem var paļauties. Bet ko jūs varat zināt par ēnām, kuras neviens nav redzējis, un par ēnu aizkāpa dzīvi, ja neviens cilvēks nav atgriezies no mirušo valstības?
Tu maldies, princi, — priesteris atbildēja. — Ēnas dažkārt parādās cilvēkiem, un ir gadījies, ka tās atklāj viņiem savus noslēpumus. Var nodzīvot Tēbās desmit gadus — un neredzēt lietu; var nodzīvot simt gadus — un nesastapt nevienu ēnu. Bet tas, kurš nodzīvotu simtiem gadu Tēbās vai tūkstošiem gadu zemes virsū, redzētu ne vienu vien lietusgāzi un ne vienu vien ēnu!..
Bet kurš tad dzīvojis tūkstoš gadu? — princis jautāja.
Dzīvojusi, dzīvo un dzīvos svēta priesteru kārta, — Mentesufiss atbildēja. — Tā pirms trīsdesmit tūkstošiem gadu apmetusies Nīlas krastos, tā visu šo laiku pētījusi debesis un zemi, tā radījusi mūsu gudrību un izstrādājusi visu tīrumu, aizsprostu, kanālu, piramīdu un tempļu plānus…
Tas tiesa, — Ramzess viņu pārtrauca, — priesteru kārta ir gudra un varena. Bet kur ir ēnas? Kurš tās redzējis? Kurš sarunājies ar tām?
Tad zini, princi, — Mentesufiss turpināja, — ēna ir ikvienā dzīvā cilvēkā. Un, gluži tāpat kā ir cilvēki, kas apveltīti ar milzīgu spēku vai vērīgu skatienu, tā arīdzan ir tādi, kuriem piemīt neparasta spēja — dzīviem esot, izdalīt savu ēnu. Mūsu slepenajās grāmatās ir ne mazums ticamu nostāstu par to. Ne viens vien pravietis pratis iegrimt nāvei līdzīgā miegā. Tad viņa ēna, atdalījusies no miesas, acumirklī pārcēlusies uz Tīru, Nīnivi, Babilonu, noskatījusies, ko vajadzējis, nemanāma piedalījusies apspriedēs, kas mums bijušas svarīgas, un, kad pravietis pamodies, visu viņam izstāstījusi. Ne viens vien ļauns burvis aizmigdams sūtījis uz ienīstā cilvēka māju savu ēnu, lai biedētu visu viņa ģimeni. Gadījies, ka burvja ēnas vajāts cilvēks caurdūris to ar šķēpu vai zobenu. Tad vajātā mājā parādījušās asiņainas pēdas, bet burvim uz miesas radusies tieši tāda brūce, kāda bijusi ēnai. Tāpat ne vienreiz vien dzīva cilvēka ēna parādījusies kopā ar viņu — dažu soļu atstatumā no tā…
Zinu, kas tās par ēnām, — princis zobgalīgi nočukstēja.
Man jāpiebilst, — Mentesufiss turpināja, — ka ne tikai cilvēkiem, bet arī dzīvniekiem, augiem, akmeņiem, celtnēm un priekšmetiem ir savas ēnas. Tikai — dīvainā kārtā — nedzīva priekšmeta ēna nav nedzīva, tai piemīt dzīvība: tā kustas, pārvietojas, pat domā un izsaka savas domas ar dažādām zīmēm, visbiežāk ar klauvējieniem. Kad cilvēks nomirst, viņa ēna dzīvo un dažkārt rādās citiem cilvēkiem. Mūsu grāmatās pierakstīti tūkstošiem šādu gadījumu. Dažas ēnas prasījušas ēst, citas staigājušas pa māju, strādājušas dārzā vai medījušas kalnos kopā ar savu suņu un kaķu ēnām. Vēl citas ēnas savukārt spokojušās, postījušas cilvēku iedzīvi, sūkušas viņu asinis, pat pavedinājušas dzīvos uz netiklību… Taču bijušas arī labdabīgas ēnas: mātes, kas rūpējušās par bērniem, krituši kareivji, kuri brīdinājuši par ienaidnieka slazdiem, priesteri, kuri atklājuši mums svarīgus noslēpumus. Vēl astoņpadsmitās dinastijas laikā faraona Heopsa ēna (viņš izcieš sodu par to, ka apspiedis tautu, likdams celt sev piramīdu) parādījusies Nūbijas zelta raktuvēs un, iežēlojusies par strādājošo cietumnieku mokām, norādījusi viņiem jaunu ūdens avotu.
Tu stāsti interesantas lietas, svētais Mentesufis, — princis sacīja. — Taču atļauj arī man tev kaut ko pastāstīt. Reiz naktī Būbastijā man parādīja manu ēnu. Tā bija mats matā līdzīga man un pat ģērbusies tāpat kā es. Taču drīz vien es uzzināju, ka tā nebūt nav ēna, bet gan dzīvs cilvēks, vārdā Likons, kas vēlāk nonāvēja manu dēlu… Savas neģēlības viņš sāka ar to, ka draudēja feniķietei Kamai. Es apsolīju atalgojumu par viņa notveršanu… Taču mūsu policija ne tikai nenotvēra viņu, bet pat ļāva viņam nolaupīt Kamu un nogalināt nevainīgu bērnu… Tagad dzirdu, ka feniķiete Kama atrasta, bet par šo neģēli neko nezinu. Viņš droši vien sveiks un vesels dzīvo brīvībā un līksmojas par salaupītām dārglietām. Varbūt pat gatavojas jauniem noziegumiem.
Tik daudz cilvēku vajā šo slepkavu, ka galu galā viņš tiks notverts, — Mentesufiss sacīja. — Un, kad viņš reiz nonāks mūsu rokās, Ēģipte atmaksās viņam par troņmantniekam nodarītajām pārestībām. Tici man, princi, tu vari jau iepriekš piedot viņam visus noziegumus, tālab ka sods būs atbilstošs ļaunumam.
Man labāk gribētos, lai viņš būtu manās rokās, — princis atteica. — Lai nu kā, tāda «ēna» dzīvam cilvēkam ir bīstama!..
Ne visai apmierināts ar šādu sarunas nobeigumu, svētais Mentesufiss atvadījās no prinča. Pēc tam teltī ienāca Tutmoss un paziņoja, ka grieķi gatavo sārtu savam vadonim un ka vairākas lībiešu sievietes esot ar mieru apraudāt nelaiķi bēru ceremonijas laikā.
Vai tu zini, ka mans dēls nogalināts? Tāds mazulītis! Kad turēju viņu klēpī, viņš smējās un stiepa man pretī rociņas… Jābrīnās, cik gan zemiska var būt cilvēka sirds! Ja šis nelietis Likons būtu tīkojis pēc manas dzīvības, es viņu saprastu un pat piedotu viņam… Bet nogalināt bērnu…
Un par Sāras uzupurēšanos tev stāstīja? — Tutmoss jautāja.
Jā. Man liekas, ka tā bija visuzticamākā no manām sievietēm un ka esmu netaisni pret viņu izturējies… Bet kā tas var būt, ka līdz šim nav notverts nelietis Likons? — princis iesaucās, sizdams dūri galdā. — Man zvērēja feniķieši… Es apsolīju atalgojumu policijas priekšniekam… Tur noteikti kaut kas slēpjas…
Tutmoss piegāja Ramzesam klāt un sāka čukstēt viņam pie auss:
— Pie manis bija Hirama sūtnis, kurš, baidoties no priesteru dusmām, slapstās, iekams pametīs Ēģipti… Hirams esot uzzinājis no Būbastijas policijas priekšnieka, ka… Likons notverts … taču — par to ne vārda! — Tutmoss bailīgi piebilda.
Ramzesu sagrāba dusmas, bet viņš tūdaļ apvaldījās.
Notverts? — viņš atkārtoja. — Tad kādēļ tas jātur slepenībā?
Policijas priekšniekam nācies atdot viņu svētajam Nofri pēc augstās padomes pavēles…
Tā gan… tā gan!.. — princis atkārtoja. — Tātad godājamajam Nofri un augstajai padomei vajadzīgs cilvēks, kas līdzīgs man! Manam bērnam un Sārai grib sarīkot skaistas bēres… Balzamē viņu līķus, bet slepkavu slēpj drošā vietā … Tā gan … Svētais Mentesufiss ir liels prātnieks. Viņš šodien izstāstīja man visus aizkāpa dzīves noslēpumus, izskaidroja bēru ritu, it kā es būtu vismaz trešās pakāpes priesteris… Taču par to, ka Likons notverts un ka slepkavu paslēpis Nofri, nebilda ne pušplēsta vārda! Acīmredzot svētajiem vīriem vairāk rūp troņmantnieka privātās dzīves sīkumi nekā viņpasaules lielie noslēpumi…
— Man šķiet, princi, ka tev par to nevajadzētu brīnīties, — Tutmoss piemetināja. — Tu zini, ka priesteri nojauš tavu nelabvēlību un vēlas pasargāties no tās, jo vairāk tādēļ…
Kādēļ?
… ka faraons ir ļoti… ļoti slims…
— Ak tā? Mans tēvs ir slims, bet man tai laikā armijas priekšgalā jāsargā tuksneša smiltis, lai tās neaizplūst! Labi, ka tu man to atgādināji! Jā, faraons laikam ir nopietni slims, ja priesteri ir tik vēlīgi pret mani. Visu man izrāda, visu izstāsta — tikai to vien ne, ka Nofri paslēpis Likonu! Tutmos, — princis vērsās pie sava drauga, — vai tu joprojām esi pārliecināts, ka varu paļauties uz karaspēku?
Mēs iesim nāvē — tikai pavēli!
Un par muižniekiem tu arī galvo?
— Tāpat ka par karaspēku,
— Labi, — troņmantnieks atteica, — tagad mēs varam atdot pēdējo godu Patroklam.