Kamēr princis Ramzess valdīja Lejasēģiptē, viņa svētā tēva veselība kļuva jo dienas jo sliktāka. Tuvojās brīdis, kad mūžības kungam, Ēģiptes un visu saules apmirdzēto zemju pavēlniekam, kas raisīja prieku pavalstnieku sirdīs, būs jāieņem vieta līdzas saviem diženajiem senčiem Tēbu katakombas Nīlas rietumu krastā.
Dieviem līdzīgais valdnieks, kurš dāvāja dzīvību saviem pavalstniekiem un kuram bija tiesības pēc savas sirdspatikas atņemt vīriem viņu sievas, vēl nebija pārāk vecs, taču vairāk nekā trīsdesmit gadu ilgā valdīšana bija viņu tik ļoti nogurdinājusi, ka viņš pats gribēja atpūsties, atgūt jaunību un skaistumu Rietzemē, kur ikviens faraons mūžīgi mūžos netraucēts valda pār saviem pavalstniekiem, kuri ir tik laimīgi, ka neviens vēl nekad nav vēlējies no turienes atgriezties.
Vēl pirms pusgada dievbijīgais faraons bija pildījis visus pienākumus, kurus uzlika viņa stāvoklis, kas bija visas redzamās pasaules drošības un labklājības pamatu pamats.
Agri no rīta, līdzko iedziedājās gaiļi, priesteri modināja ķēniņu, skandinādami himnu par godu austošajai saulei. Faraons cēlās no savas guļvietas un mazgājās ar rožūdeni pildītā zelta vannā. Tad viņa dievišķā miesa tika iesvaidīta ar dārgām mirrēm, skanot lūgšanām, kas aizbaidīja ļaunos garus.
Tā šķīstīts un apkvēpināts ar vīraku, ķēniņš devās uz kapelu, norāva no tās durvīm māla zīmogu un viens iegāja svētnīcā, kur ziloņkaula gultā atdusējās brīnumains dieva Osīrija veidols. Šim veidolam piemita dīvaina spēja: katru nakti tam atkrita galva, rokas un kājas, kuras reiz bija nocirtis ļaunais dievs Sets, bet rītos pēc faraona lūgšanas viss pats no sevis atkal pieauga klāt. Kad viņa majestāte bija pārliecinājies, ka Osīrijs ir atkal vesels, viņš izcēla veidolu no gultas, nomazgāja to, ietērpa dārgās drānās un, novietojis malahīta tronī, apkvēpināja ar vīraku. Šai ceremonijai bija milzum svarīga nozīme: ja kādu rītu Osīrija dievišķie locekļi nesaaugtu, tas nozīmētu lielu nelaimi ne vien Ēģiptei, bet arī visai pasaulei.
Augšāmcēlis un ietērpis dievu Osīriju, faraons atstāja kapelas durvis vaļā, lai pa tām plūstošā dieva svētība nāktu pār visu zemi. Viņš pats norīkoja priesterus, kuriem bija jāsargā svētnīca ne tik daudz no cilvēku ļaunprātības, kā no viņu vieglprātības — ne vienreiz vien bija gadījies, ka neuzmanīgs mirstīgais, piegājis pārāk tuvu svētvietai, saņēma nemanāmas rokas sitienu, kas lika viņam zaudēt samaņu un dažkārt ari dzīvību.
Noturējis aizlūgumu, faraons priesteru kora pavadībā gāja uz lielo ēdamzāli, kur stāvēja galds un atzveltnes krēsls viņam pašam un deviņpadsmit citi galdiņi iepretim deviņpadsmit statujām, kuras attēloja deviņpadsmit iepriekšējās dinastijas. Kad faraons apsēdās pie galda, zālē iesteidzās zēni un meitenes, nesdami sudraba šķīvjus ar gaļu un smalkmaizēm, kā arīdzan krūkas ar vīnu. Priesteris, kas uzraudzīja faraona virtuvi, nobaudīja ēdienu no pirmā šķīvja un vīnu no pirmās krūkas, kurus pēc tam ceļos nometušies kalpotāji pasniedza ķēniņam, bet pārējie šķīvji un krūkas tika nolikti pie senču statujām. Kad faraons, remdējis izsalkumu, atstāja ēdamzāli, priekštečiem domātos ēdienus atdeva ķēniņa bērniem un priesteriem.
No ēdamzāles faraons devās uz tikpat plašo audienču zāli. Te viņa priekšā krita uz vaiga augstmaņi un tuvākie ģimenes locekļi; pēc tam kara ministrs Herhors, augstākais mantzinis, augstākais tiesnesis un augstākais policijas priekšnieks ziņoja viņam par stāvokli valstī. Ziņojumu lasīšana mijās ar reliģisku mūziku un dejām, kuru laikā dejotājas apbēra troni ar vainagiem un ziedu pušķiem.
Pēc audiences viņa majestāte gāja uz blakuskabinetu un kādu brīdi, atlaidies uz dīvāna, atpūtās. Tad viņš upurēja dieviem vīnu, kvēpināja vīraku un stāstīja priesteriem savus sapņus, kurus iztulkojot prātnieki gatavoja rīkojumus lietās, kas valdniekam bija jāizšķir.
Ja gadījās, ka sapņu nebija vai arī to iztulkojums faraonam šķita nepareizs, viņš labsirdīgi smaidīja un lika rīkoties tā un tā. Šī pavēle bija likums, kuru neviens nedrīkstēja grozīt, ja nu vienīgi sīkumos.
Pēcpusdienā faraons, sēdēdams nestuvēs, pils pagalma rādīja savu vaigu uzticamajai gvardei, pēc tam kapa terasē un, vērsdamies pret četrām debespusēm, sūtīja tām svētību. Tad pilonos tika izkārti karogi un atskanēja tauru varenās skaņas. Ikviens, kurš tas dzirdēja — pilsētā vai uz lauka, ēģiptietis vai barbars —, krita uz vaiga pie zemes, lai ari pār viņu nāktu visaugstākās svētības mazumiņš.
Tādā brīdī nedrīkstēja sist ne cilvēku, ne lopu, un, ja uz nāvi notiesāts noziedznieks varēja pierādīt, ka spriedums viņam nolasīts brīdī, kad zemes un debess valdnieks izgājis terasē, sodu mīkstināja tālab, ka faraonam pa priekšu staigā varenība, bet nopakaļ žēlsirdība.
Aplaimojis tautu, visa esošā valdnieks nokāpa savos dārzos palmu un sikomoru pavēnī un guva tur atveldzi, ļaudamies savu sieviešu glāstiem un vērodams sava nama bērnu rotaļas. Ja kāds no bērniem pievērsa viņa uzmanību ar savu piemīlīgumu vai veiklumu, ķēniņš pieaicināja to pie sevis un vaicāja:
— Kas tu esi, mazuli?
— Esmu princis Binotriss, faraona dēls, — puisēns atbildēja.
Un kā sauc tavu māti?
Mana māte ir Ameses kundze, faraona sieviete.
Un ko tu esi mācījies?
— Es jau protu skaitīt līdz desmit un rakstīt: «Mūžos lai dzīvo mūsu tēvs un dievs — svētais faraons Ramzess!»
Mūžības kungs labsirdīgi smaidīja un ar savu maigo, gandrīz caurspīdīgo roku pieskārās ņiprā puisēna sprogainajai galvai. Kopš šī brīža bērns tik tiešām kļuva par princi, lai gan faraons joprojām tikai mīklaini smaidīja.
Taču — kuru reiz bija skārusi dievišķā roka, tam dzīvē nedraudēja nekādas nelaimes un tas bija celts pāri citiem.
Pusdienās valdnieks gāja uz citu ēdamzāli un ieturēja tās kopā ar visu Ēģiptes nomu dieviem, kuru statujas stāvēja gar sienām. Un viss, ko neapēda dievi, tika priesteriem un augstākajiem galminiekiem.
Vakarpusē ķēniņš uzņēma pie sevis troņmantnieka māti Nikotrises kundzi, noskatījās reliģiskas dejas un noklausījās koncertu. Pēc tam atkal devās vannā un šķīstījies gāja uz Osīrija kapelu, lai noģērbtu un apguldītu brīnumaino elku. To paveicis, viņš aizslēdza un aizzīmogoja kapelas durvis un priesteru pavadībā devās uz savu guļamistabu.
Priesteri blakusistabā līdz rītausmai raidīja klusas lūgšanas faraona dvēselei, kas miegā uzturas starp dieviem. Viņi vērsās pie tās ar lūgumu sekmīgi izlemt valsts lietas un sargāt Ēģiptes robežas un ķēniņu kapenes, lai neviens zaglis neuzdrošinātos ielavīties tajās un traucēt diženo valdnieku mūžīgo mieru. Taču nogurušo priesteru lūgšanas ne vienmēr tika uzklausītas: stāvoklis valstī aizvien vairāk sarežģījās, un arī svētās kapenes kāds vienādi izlaupīja, turklāt iznesa ne vien dārglietas, bet pat faraonu mūmijas.
Tas notika tādēļ, ka valstī bija apmetušies daždažādi svešzemnieki un pagāni, no kuriem tauta iemācījās necienīgi izturēties pret ēģiptiešu dieviem un svētvietām.
Ķēniņu ķēniņa naktsdusa tika traucēta vienreiz — pusnaktī. Šai stundā astrologi modināja faraonu un ziņoja viņam, kurā ceturksnī atrodas Mēness, kādas planētas mirdz virs apvāršņa, kāds zvaigznājs šķērso meridiānu un. vai debesīs nav vērojams kaut kas neparasts. Dažkārt gadījās, ka parādījās mākoņi, biežāk nekā parasti krita zvaigznes vai virs zemes lidoja ugunīgas lodes.
Ķēniņš noklausījās astrologu ziņojumus un kādas neparastas parādības gadījumā mierināja viņus, ka pasaulei nedraud nekādas briesmas, un visus novērojumus lika ierakstīt tabulās, kuras ik mēnesi tika nosūtītas Sfinksas tempļa priesteriem — Ēģiptes gudrākajiem cilvēkiem. Zinību vīri uz šo tabulu pamata izdarīja dažādus secinājumus, taču pašus svarīgākos neizpauda nevienam, ja nu tikai saviem domubiedriem — haldejiešu priesteriem Babilonā.
Pēc pusnakts faraons — ja vien vēlējās — varēja gulēt līdz pirmajiem gaiļiem.
Šādu dievbijīgu un darbīgu dzīvi vēl pirms pusgada bija dzīvojis labais dievs, dzīvības un veselības devējs, dienu un nakti sargādams zemi un debesis, redzamo un neredzamo pasauli. Taču jau pusgadu viņa mūžam dzīvo dvēseli māca zemes gaitu un miesīgās čaulas slogs. Bija dienas, kad viņš neko neēda, un naktis, kad nemaz negulēja. Dažkārt audiences laikā viņa laipnajā sejā parādījās dziļu ciešanu izteiksme, un ļoti bieži, aizvien biežāk un biežāk, viņš zaudēja samaņu.
Norūpējusies ķēniņiene Nikotrise, augstu godājamais ministrs Herhors un priesteri ne vienreiz vien jautāja, valdniekam, vai viņam kas nekaiš. Taču ķēniņš raustīja plecus un klusēja, joprojām pildīdams savus grūtos pienākumus.
Tad galma dziednieki sāka viņam paslepen dot visstiprākos līdzekļus spēku atjaunošanai. Vīnam un ēdienam viņi sākumā jauca klāt zirga un vērša, vēlāk lauvas, degunradža un ziloņa pelnus. Taču šiem spēcīgajiem dziedēkļiem, šķiet, nebija nekādas iedarbības. Faraons ģība tik bieži, ka ministri vairs nelasīja viņam savus ziņojumus.
Reiz godājamais Herhors ar ķēniņieni un priesteriem, nokrituši valdnieka priekšā uz vaiga, pielūdza viņu, lai viņš atļauj izmeklēt savu dievišķo miesu. Valdnieks piekrita. Dziednieki izmeklēja viņu, izklauvēja, taču, izņemot lielu novājējumu, nekādu bīstamu pazīmju neatklāja.
— Ko jūsu majestāte jūt? — beidzot jautāja gudrākais no dziedniekiem.
Faraons pasmaidīja.
Es jūtu, — viņš atbildēja, — ka man laiks atgriezties pie sava saulei līdzīgā tēva.
Jūsu majestāte nodarīs vislielāko ļaunumu savām tautām, — Herhors steigšus iebilda.
Es atstāju jums dēlu Ramzesu, kas ir lauva un ērglis vienā personā, — valdnieks sacīja. — Un patiesi, ja jūs viņam klausīsit, Ēģipti gaida tāds liktenis, par kādu nav dzirdēts kopš laika sākuma.
Svētajam Herhoram un citiem priesteriem auksts pārskrēja pār kauliem, dzirdot šādu solījumu. Viņi zināja gan, ka troņmantnieks ir lauva un ērglis vienā personā un ka viņiem būs tam jāpakļaujas, tomēr vēlējās, lai vēl ilgus gadus valda tas pats vecais ķēniņš, kura žēlsirdības pilnā sirds bija kā ziemeļu vējš, kas nes lietu tīrumiem un atveldzi cilvēkiem.
Tādēļ viņi visi kā viens vaidēdami krita pie zemes un gulēja uz vēdera, līdz faraons piekrita ārstēties.
Tad dziednieki iznesa viņu dārzā smaržīgu skujkoku paēnā, baroja ar kapātu gaļu, dzirdīja ar stipriem buljoniem, ar pienu un ar vecu vīnu. Šo teicamo līdzekļu iedarbībā faraons uz kādu nedēļu atguva spēkus, taču drīz atkal uznāca vājums, un, lai to pārvarētu, ķēniņam lika dzert svaigas svētā Api ja cilts teļu asinis. Bet arī asinis līdzēja tikai neilgu laiku, un bija jāgriežas pēc padoma pie ļaunā dieva Seta tempļa virspriestera.
Drūmais priesteris iegāja viņa majestātes guļamistabā, palūkojās uz sirdzēju un ieteica briesmīgas zāles.
— Vajag, — viņš sacīja, — dot faraonam nevainīgu bērnu asinis. Kausu dienā ….
Priesteri un augstmaņi, kas bija sapulcējušies istabā, vai zaudēja valodu, noklausoties šādu padomu. Tad sāka sačukstēties, ka šim nolūkam vislabāk noderēšot zemnieku bērni, jo priesteru un dižkungu bērni jau mazotnē zaudējot nevainību.
— Man vienalga, kas tie būs par bērniem, — nežēlīgais priesteris atteica, — lai tikai viņa majestāte ik dienas saņem svaigas asinis.
Ķēniņš, gulēdams gultā ar aizvērtām acīm, dzirdēja šo asinskāro padomu un galminieku bailīgos čukstus. Un, kad viens no dziedniekiem nedroši jautāja Herhoram, vai būtu jāsāk piemērotu bērnu meklēšana, faraons atguvās, vērīgi palūkojās ar savām gudrajām acīm klātesošajos un bilda:
— Krokodils neaprij savus mazuļus, šakālis un hiēna atdod dzīvību par saviem kucēniem — un es lai dzeru ēģiptiešu bērnu — manu bērnu asinis? Tiešām nebūtu domājis, ka man kāds uzdrošināsies ieteikt tik necienīgas zāles…
Ļaunā dieva priesteris nokrita pie zemes, taisnodamies, ka bērnu asinis Ēģiptē neviens nekad neesot dzēris, taču tumšie spēki tādā kārtā palīdzot atgūt veselību. Šo līdzekli lietojot Asīrijā un Feniķijā.
— Būtu jel kaunējies, — faraons atbildēja, — Ēģiptes valdnieku pilī stāstīt tik derdzīgas lietas! Vai tu nezini, ka feniķieši un asīrieši ir stulbi barbari? Bet pie mums pat vistumsonīgākais zemnieks neticēs, ka nevainīgi izlietas asinis var kādam nest labumu ….
Tā «runāja nemirstīgajiem līdzīgais.
Galminieki aizklāja no kauna piesarkušās sejas, bet Seta virspriesteris nemanot aizlavījās.
Tad Herhors, lai glābtu valdnieka dziestošo dzīvību, ķērās pie beidzamā līdzekļa un pateica faraonam, ka vienā no Tēbu tempļiem slēpjoties haldejietis Berojs, gudrākais Babilonas priesteris un nepārspējams brīnumdaris.
— Tavai majestātei, — Herhors sacīja, — tas ir svešs cilvēks, kuram nav tiesību dot padomus tik svarīgā lietā. Un tomēr atļauj viņam, ķēniņ, palūkoties uz tevi! Es ticu, ka viņš atradīs zāles pret tavu slimību un nekādā gadījumā neaizvainos tavu svētumu ar bezdievīgiem vārdiem.
Faraons arī šoreiz uzklausīja savu uzticamo kalpu, un pēc divām dienām kaut kādā noslēpumainā kārtā izsauktais Berojs ieradās Memfisā.
Gudrais haldejietis, pat sīki neizmeklēdams faraonu, deva šādu padomu:
— Vajag atrast Ēģiptē cilvēku, kura lūgšanas aizsniedz Visuaugstā troni. Un, kad viņš sirsnīgi aizlūgs par faraonu, valdnieks atgūs veselību un dzīvos ilgu mūžu.
Dzirdēdams šos vārdus, faraons paraudzījās uz apkārt-stāvošo priesteru pulciņu un sacīja:
— Es redzu šeit tik daudz svētu viru, ka atliek tikai vienam no viņiem parūpēties par mani — un es būšu vesels.
Un viņš tikko manāmi pasmaidīja.
Mēs visi esam tikai cilvēki, — brīnumdaris Berojs iebilda, — tālab mūsu dvēseles ne vienmēr spēj pacelties līdz Mūžīgā troņa pakājei, bet es parādīšu jūsu majestātei, kā var nemaldīgi atrast cilvēku, kurš lūdz vissirsnīgāk un kura lūgšanas nonāk līdz Visuaugstākajam.
Atrodi man viņu — un lai viņš top par manu draugu mūža pēdēja stundā!
Saņēmis valdnieka piekrišanu, haldejietis pieprasīja, lai viņam ierāda neapdzīvotu istabu ar vienām durvīm. Un tai paša dienā, stundu pirms saulrieta, lika pārvietot uz turieni faraonu.
Noteiktajā laikā četri augstākie priesteri ietērpa faraonu jaunās linaudekla drānas, noskaitīja garo lūgšanu, kas aizbaida ļaunos garus, un, iesēdinājuši valdnieku parastās ciedrkoka nestuvēs, aiznesa viņu uz tukšo istabu, kur stāvēja tikai mazs galdiņš. Istabā jau bija Berojs, kas, pavērsies pret austrumiem, nodevās lūgšanām.
Kad priesteri aizgāja, haldejietis aizvēra smagās durvis, aplika ap pleciem purpursārtu šalli un novietoja uz galdiņa faraona priekša melnu stikla lodi. Kreisajā rokā viņš paņēma asu Babilonas tērauda dunci, bet labajā — noslēpumainam zīmēm klātu zizli un apvilka ar šo zizli gaisa apli ap sevi un faraonu. Pēc tam, vērsdamies pēc kārtas pret visam četrām debespusēm, sāka čukstēt:
— Amorul, Taneha, Latisten, Rabur, Adonāj … Apžēlojies par mani un šķīsti mani, labais un žēlsirdīgais debesu tēvs … Dodi necienīgam kalpam savu svētību un izstiep visvareno roku pār spītīgiem un dumpīgiem gariem., lai varu rādīt tavu visspēcību ….
Viņš pārtrauca un vērsās pie faraona:
Meri Amon Ramzes, Amona virspriesteri, vai redzi dzirksteli šai melnajā lodē?
Redzu baltu dzirksteli, kas, šķiet, lidinās kā bite ap ziedu…
Meri Amon Ramzes, raugies šai dzirkstelē un nenovērs no tās acu, neskaties ne pa labi, ne pa kreisi, lai arī kas parādītos aiz lodes…
Un viņš atkal sāka čukstēt:
— Baralanensis, Baldahiensis, tumsas valstības ministru — vareno prinču Genio un Lahidaes vārdā piesaucu jūs un ar man doto augstāko varu aicinu, kvēli lūdzos un pavēlu…
Dzirdot šos vārdus, faraons aiz riebuma nodrebēja.
Meri Amon Ramzes, ko tu redzi? — haldejietis jautāja.
Aiz lodes izslienas kaut kāda briesmīga galva… Sarkani mati sacēlušies stāvus… Seja zaļgana… Acis pārvalbītas, tā ka redzami tikai baltumi… Mute plati ieplesta, it kā gribētu kliegt…
Tās ir bailes, — Berojs sacīja un pavērsa pret lodi dunča asmeni.
Pēkšņi faraons sarāvās čokurā.
— Diezgan! — viņš iesaucās. — Kādēļ tu moki mani? Gudrā miesa alkst miera, dvēsele grib aizlidot mūžīgās gaismas valstībā… Un jūs ne tikai neļaujat man nomirt, bet vēl izgudrojat jaunas mocības … Ak!.. es negribu!
— Ko tu redzi?
— No griestiem ik pa brīdim nolaižas tādas kā divas zirnekļa kājas, briesmīgas, resnas kā palmas, spalvainas, galos āķveidīgas… Jūtu, ka man virs galvas karājas drausmīgs zirneklis un aptin mani ar kuģa tauvu tīklu…
Berojs pavērsa dunci augšup.
— Meri Amon Ramzes! — viņš atkal sacīja. — Raugies visu laiku dzirkstelē un neskaties apkārt… Lūk, zīme, ko skaru, jums klātesot… — viņš čukstēja. — Lūk, es, uz dievu paļāvīgs, gaišredzīgs un bezbailīgs, piesaucu jūs ar burvības vārdiem… Aije, Saraije, Aije, Saraije, visvarenā un mūžīgā dieva vārda…
Faraona sejā atplauka mierīgs smaids.
— Man liekas, — viņš sacīja, — ka es redzu Ēģipti. Visu Ēģipti… Jā, tā ir Nīla … tuksnesis … Te Memfisa, tur Tēbas…
Viņš patiešām redzēja Ēģipti, visu Ēģipti, taču ne lielāku par aleju, kas šķērsoja viņa pils dārzu. Dīvainajai ainavai gan piemita tā īpatnība, ka, faraonam vēršot uz kādu punktu ciešāku skatienu, šis punkts izauga par gandrīz dabiska lieluma apvidu.
Saule jau rietēja, apmirdzēdama zemi ar sārtzeltainu gaismu. Dienas putni laidās uz guļu, naktsputni modās savos slapstos. Tuksnesī iegaudojas hiēnas un šakāļi, bet snaudošs lauva izstaipīja vareno ķermeni, gatavodamies medībām.
Nīlas zvejnieks skubīgi vilka laukā tīklus, lielie precu kuģi pietauvojās pie krasta. Noguris zemnieks noņēma no
vindas spaini, ar kuru augu dienu bija smēlis ūdeni, cits lēnam atgriezās no lauka savā kleķa būdā. Pilsētās iedegas ugunis, tempļos priesteri posās vakara dievkalpojumam. Uz lielceļiem nosēdās putekļi un aprima ratu riteņu cīkstoņa. No pilonu virsotnēm atskanēja žēlabainas balsis, aicinot tautu uz lūgšanu.
Brīdi vēlāk pārsteigtais faraons ieraudzīja paceļamies gaisa tādu kā sudrabainu putnu baru. Putni izlidoja no tempļiem, darbnīcām, Nīlas kuģiem, zemnieku būdām, pat no raktuvēm. Iesākuma katrs šāvās augšup kā bulta, bet, sastapis citu sudrabspalvainu putnu, kas aizšķērsoja ceļu, klupa tam virsu ar visu spēku, un abi beigti nokrita zeme.
Tās bija pretrunīgās cilvēku lūgšanas, kas neļāva cita citai uzlidot līdz Mūžīgā tronim…
Faraons ieklausījās. Sākumā bija jaušama tikai spārnu švīkoņa, taču drīz viņš sāka izšķirt vārdus.
Viņi dzirdēja slimnieku, kas lūdza, lai viņam atdod veselību, un arī ārstu, kurš lūdzās, kaut viņa pacients slimotu pēc iespējas ilgāk. Saimnieks lūdza Amonu sargāt viņa klēti un laidaru; zaglis stiepa rokas pret debesīm, kaut varētu mierīgi aizvest svešu govi no kūts un piepildīt maisus ar svešiem graudiem.
Viņu lūgšanas sadūrās cita ar citu kā no lingas izšauti akmeņi.
Ceļinieks tuksnesī krita uz vaiga smiltīs, lūgdams, lai uzbrāž ziemeļvējš, kas viņam atnestu lāsi ūdens; jūrasbraucējs dauzīja pieri pret kuģa klāju, lai vēl nedēļu pūš vēji no austrumiem. Zemnieks vēlējās, lai pēc paliem ātrāk nožūst purvi, nabaga zvejnieks — lai purvi nekad nenožūst.
Arī viņu lūgšanas sašķīda cita pret citu un neaizsniedza Amona dievišķās ausis.
Vislielākais troksnis nāca no akmeņlauztuvēm, kur važās iekaltie noziedznieki ar ūdenī mērcētiem ķīļiem šķēla milzīgus klintsbluķus. Tur dienas strādnieki lūdzās/ lai iestājas nakts un varētu likties gulēt, toties uzraugu modinātie nakts strādnieki dauzīja pie krūtīm, lūdzot, lai nekad nenoriet saule. Tirgotāji, kas iepirka atšķeltos akmeņus, lūdza dievus, lai akmeņlauztuvēs būtu cik iespējams vairāk noziedznieku, turpretī pārtikas piegādātāji gulēja uz vēderiem, lūgdamies, lai mēris iznīdē strādniekus, jo tas solīja viņiem lielākus ienākumus.
Raktuvju strādnieku lūgšanas arī nesasniedza debesis.
Uz rietumu robežas faraons ieraudzīja divas armijas, kas gatavojās kaujai. Abas gulēja smiltīs, piesaucot Amonu, lai viņš iznīcina ienaidnieku. Lībieši vēlēja sakāvi un nāvi ēģiptiešiem, ēģiptieši raidīja lāstus lībiešiem. Gan vienu, gan otru lūgšanas kā divi vanagu bari sadūrās virs zemes un nogāzās tuksnesī. Amons tās pat nepamanīja. Un, lai kur faraons vērsa savu gurdo skatienu, visur bija tas pats. Zemnieki lūdzās atpūtu un nodokļu samazināšanu, rakstveži — lai nodokļi pieaug un nekad nebeidzas darbs. Priesteri lūdza Amonu dāvāt ilgu mūžu Ramzesam XII un iznīdēt feniķiešus, kas traucēja viņiem naudas lietās; nomarhi piesauca dievus, lai tie sargā feniķiešus, un ļauj ātrāk uzkāpt tronī Ramzesam XIII, kurš darīs galu priesteru patvaļai. Lauvas, šakāļi un hiēnas alka svaigu asiņu; brieži, stirnas un zaķi bailīgi pameta savas paslēptuves, gudrodami, ka saglabāt savu nožēlojamo dzīvību vēl kaut vienu dienu, lai gan pieredze rādīja, ka arī šonakt kādiem desmit no viņu cilts jāiet bojā, lai neiznīktu plēsoņas.
Un tā visā pasaulē valdīja nesaticība. Ikviens vēlējas to, kas lika baiļoties citiem. Ikviens lūdza labumu sev, nedomādams, vai tas nekaitēs tuvākajam.
Tādēļ viņu lūgšanas — kaut arī tās bija ka sudrabaini putni, kas uzlido debesīs, — nesasniedza mērķi. Un dievišķais Amons, līdz kuram no zemes neaizkļuva neviena lūgšana, atbalstījis rokas uz ceļiem, aizvien vairāk gremdējās savas dievišķības pašapcerē, bet pasaulē joprojām valdīja akla patvaļa un nejaušība.
Un pēkšņi faraons izdzirda sievietes balsi:
Nāc, palaidni, mājās — laiks skaitīt lūgšanu!
Tūlīt! Tūlīt! — atsaucās bērna balstiņa. Valdnieks palūkojās turp, no kurienes skanēja balsis,
un ieraudzīja nabadzīgu laidara pārziņa kleķa būdu. Tas saimnieks rietošās saules gaisma beidza savus dienas pierakstus, viņa sieva drupināja ar akmeni kviešu graudus, lai izceptu plāceņus, bet mājas priekšā ka jauns kazlēns skraidīja un lēkāja gadus sešus vecs puisēns, smiedamies nezin par ko.
Laikam jau viņu skurbināja smaržīgais vakara gaiss.
Dēliņ, klau, dēliņ! Nāc taču ātrāk, noskaitīsim lūgšanu! — sieviete atkārtoja.
Tūlīt! Tūlīt! — puisēns attrauca, joprojām draiskodamies kā negudrs.
Pēdīgi matē, redzēdama, ka saule jau sāk grimt tuksneša smiltājos, nolika pie malas savu akmeni un, iznākusi pagalmā, noķēra palaidni kā kumeļu. Viņš pretojās, taču galu galā padevās pārspēkam. Bet māte ievilka viņu kleķa būdā, nosēdināja uz grīdas un turēja, lai puisēns neaizmūk.
— Negrozies! — viņa sacīja. — Pievelc kājas un sēdi taisni, bet rokas saliec un pacel uz augšu! Ak tu, nejaucēn!
Puisēns zināja, ka viņam vairs neizlocīties, un, lai ātrāk tiktu atkal pagalmā, dievbijīgi pacēla acis un rokas pret debesīm un smalkā, spiedzīgā balstiņā aizelsies sāka bērt lūgšanu:
Paldies tev, labais dievs Amon, par to, ka šodien pasargāji tēti no rūpestiem un māmiņai devi kviešus plāceņiem … Un par ko vēl? Par to, ka esi radījis debesis un zemi un dāvājis tai Nīlu, barotāju …Un vēl par ko? Ak jā, zinu! Un vēl paldies tev, ka laukā ir tik jauki, plaukst puķes, dzied putni un palmā aug saldas dateles… Un par to labo, ko esi mums devis, lai visi tevi mīl tāpat kā es un lai slavē tevi vairāk par mani, jo es vēl esmu mazs un mani nav mācījuši gudrībā. Nu, lūk, arī viss…
Nejaukais bērns! — pārzinis nomurmināja, noliecies pār savu sarakstu. — Nejaukais bērns! Tik nevērīgi tu godā dievu Amonu!
Bet faraons burvju lodē saskatīja pavisam ko citu. Draiskulīgā puisēna lūgšana kā cīrulis uzlidoja debesīs un, plivinot spārniņus, cēlās aizvien augstāk un augstāk — līdz pašam tronim, kur mūžīgais Amons, atbalstījis rokas uz ceļiem, nodevās savas visvarenības apcerei.
Lūgšana pacēlās vēl augstāk, līdz dieva ausīm, un dziedāja viņam smalkā bērna balstiņā:
— Un par to labo, ko esi mums devis, lai visi tevi mīl tāpat kā es…
Dzirdot šos vārdus, sevī iegremdējies dievs atdarīja acis — no tām pār zemi krita laimes stars. Visā pasaulē iestājās nebeidzams klusums. Aprima visas sāpes, visas bažas, mitējās visas pārestības. Svelpjoša bulta palika gaisā, lauva sastinga lēcienā pakaļ stirnai, pacelta nūja nenolaidās uz verga muguras. Slimnieks aizmirsa savas ciešanas, tuksnesī nomaldījies ceļinieks — izsalkumu, ieslodzītais — važas. Norima vētra un noplaka vilnis, kas jūrā grasījās nogremdēt kuģi. Un visu zemi pārņēma tāds miers, ka saule, kas jau bija paslēpusies aiz apvāršņa, atkal pacēla savu starojošo vaigu.
Faraons atguvās un ieraudzīja sev priekšā mazo galdiņu, melno lodi uz tā un līdzās haldejieti Beroju.
Mēri Amon Ramzes, — priesteris vaicāja, — vai esi atradis cilvēku, kura lūgšana aizsniedz Mūžīgā troņa pakāji?
Jā, — faraons atbildēja.
Kas viņš ir? Princis, karavīrs vai pravietis? Vai varbūt parasts vientuļnieks?
Tas ir mazs sešgadīgs puisēns, kas neko Antonam nav lūdzis, bet par visu pateicies.
Bet vai tu zini, kur viņš dzīvo? — haldejietis taujāja.
Zinu. Taču es negribu izmantot viņa lūgšanu spēku. Pasaule, Beroj, ir milzīgs virpulis, kurā cilvēki griežas kā smilšu graudi un viņus svaida nelaime. Toties bērns ar savu lūgšanu sniedz cilvēkiem to, ko es nespēju dot, — īsu aizmiršanās brīdi un mieru… Aizmiršanos un mieru … Saproti, haldejieti?
Berojs klusēja.