Atira divdesmit pirmajā dienā, saulei lecot, nometnē pie Sāls ezeriem pienāca pavēle trim pulkiem doties uz Lībiju un izveidot tur pilsētu garnizonus, bet pārējai ēģiptiešu armijai kopā ar troņmantnieku atgriezties mājās.
Kareivji līksmiem saucieniem sveica šo rīkojumu. Uzturēšanās tuksnesī viņiem jau sāka apnikt. Kaut arī pievedumi nāca gan no Ēģiptes, gan no uzvarētās Lībijas, pārtikas tomēr nepietika, ūdens steigā izraktajās akās izsīka, saule kveldēja ādu, bet rūsganās smiltis gandēja plaušas un acis. Kareivji sāka slimot ar dizentēriju un bīstamu plakstiņu iekaisumu.
Ramzess pavēlēja nojaukt nometni. Trīs īstenu ēģiptiešu pulkus viņš nosūtīja uz Lībiju, piekodinādams kareivjiem, lai saudzīgi izturas pret iedzīvotājiem un nestaigā pa vienam. Bet pārējai armijai lika doties uz Memfisu, atstādams nelielu garnizonu cietoksnī un stikla kausētavā.
Deviņos no rīta, lai gan saule nežēlīgi svelmēja, abas armijas jau bija ceļā: viena uz ziemeļiem, otra uz dienvidiem.
Tad pie troņmantnieka piegāja svētais Mentesufiss un sacīja:
Būtu labi, ja tu, princi, pēc iespējas ātrāk atgrieztos Memfisā. Pusceļā būs svaigi zirgi….
Tātad mans tēvs ir tik smagi slims? — Ramzess jautāja.
Priesteris nolieca galvu.
Princis nodeva Mentesufisam virspavēlniecību, lūgdams viņu neko negrozīt jau dotajos rīkojumos, neapspriežoties ar karavadoņiem. Bet pats kopā ar Pentueru, Tutmosu un divdesmit labākajiem aziātu jātniekiem auļoja uz Memfisu.
Pēc piecām stundām viņi jau bija pusceļā, un tur, kā bija solījis Mentesufiss, viņus gaidīja svaigi zirgi. Konvojs nomainījās, un Ramzess ar abiem ceļabiedriem un jaunu konvoju pēc īsas atpūtas devās tālāk.
— Vai man! — Tutmoss sūkstījās. — Nepietiek ar to, ka es jau piecas dienas kopš neesmu bijis vannā un iesvaidījies ar rožeļļu, — man vēl jāveic divi strauji pārgājieni dienā. Esmu pārliecināts, ka pilsētā neviena dejotajā negribēs mani uzlūkot…
— Vai tu esi labāks par mums? — princis jautāja.
— Esmu vārgāks, — Tutmoss nopūtās. — Tu, princi, esi saradis ar zirgu kā hikss, Pentuers var jāt pat uz nokaitēta zobena. Bet man ir tik maiga āda…
Saulei rietot, ceļinieki uzjāja augstā pakalnā, no kura pavērās varens skats: tālumā pletās Ēģiptes zaļganā ieleja, bet uz tās fona, gluži kā virkne tumšsarkanu ugunskuru, kvēloja piramīdu trīsstūri. Pa labi no piramīdām arī šķita liesmojam zilganā dūmakā tītās Memfisas pilonu virsotnes.
— Ātrāk! Ātrāk! — Ramzess skubināja.
Brīdi vēlāk viņus atkal apņēma rūsgans tuksnesis un atkal iezaigojās piramīdu virkne, līdz beidzot viss izplēnēja palsā nokrēslā.
Kad nolaidās nakts, ceļinieki nonāca bezgalīgi plašā mirušo valstībā, kas stiepās gar Nīlas kreiso krastu vairāku desmitu kilometru garumā.
Tur Senās valsts laikā uz mūžu mūžiem glabāja ēģiptiešus: ķēniņus — milzīgās piramīdās, prinčus un augstmaņus — kapenēs, zemas kārtas ļaudis — kleķa būdās.
Tur atdusējās miljoniem mūmiju — ne tikai cilvēki, bet arī suņi, kaķi, putni — vārdu sakot, visi radījumi, kuri, cilvēkam dzīvam esot, bijuši viņam mīļi.
Ramzesa Lielā laikā ķēniņu un augstmaņu kapenes pārcēla uz Tēbām, bet līdzās piramīdām glabāja tikai zemniekus un strādniekus no tuvējās apkaimes.
Starp kapenēm princis un viņa pavadoņi uzdūrās pulciņam cilvēku, kas slīdēja klusu kā ēnas.
— Kas jūs tādi? — konvoja priekšnieks noprasīja.
— Mēs esam nabadzīgi faraona kalpi, atgriežamies no mūsu mirušajiem … Aiznesām viņiem dažas rozes, mazliet alus un plāceņus…
— Bet varbūt jūs ielūkojāties svešās kapenēs?
Ak, dievi! Vai gan mēs spētu tā zaimot? Vienīgi izlaidīgie tēbieši (lai viņiem nokalst rokas!) traucē mirušos, lai nodzertu krogos viņu mantību.
Un kas tie par ugunskuriem tur, ziemeļos? — princis ievaicājās.
Tu acīmredzot nāc no tālienes, ja nezini, ka rīt atgriežas mūsu. troņmantnieks ar uzvarām vainagoto armiju…. Dižens karavadonis! Vienas kaujas viņam bija gana, lai pieveiktu nožēlojamos lībiešus. Tālab Memfisas iedzīvotāji iznākuši svinīgi sagaidīt viņu… Trīsdesmit tūkstoši cilvēku … Tad ta būs kliegšana!
Saprotu, — princis pačukstēja Pentueram, — svētais Mentesufiss sūtīja mani agrāk, lai nesarīkoju triumfa gājienu … Bet lai nu tas pagaidām paliek!
Zirgi bija noguruši, vajadzēja atpūsties. Princis aizsūtīja dažus jātniekus uzmeklēt laivas, ar ko pārcelties, bet pats ar pārējiem pavadoņiem apstājās palmu paēnā starp piramīdām un sfinksu.
Šīs piramīdas atrodas milzīgā kapulauka ziemeļu nomalē. Kādu kvadrātkilometru lielā platībā izvietotas bezgaldaudzas kapenes un mazas piramīdas, virs kurām paceļas trīs visaugstākās: Heopsa, Hefrena un Mikerina piramīdas, kā arī sfinksa. Šīs kolosālās celtnes citu no citas šķir tikai pārsimt soļu. Trīs piramīdas stāv vienā rindā no ziemeļaustrumiem uz dienvidrietumiem, bet austrumos no šīs līnijas, tuvāk Nīlai, guļ sfinksa, kuras pakājē atrodas Hora pazemes templis.
Piramīdas — un jo sevišķi Heopsa piramīda — kā cilvēku roku veikums pārsteidz ar savu varenību. Tas ir smails akmeņu krāvums trīsdesmit stāvu augstumā (simt trīsdesmit septiņi metri) uz kvadrātveida pamatnes, kam katra mala ir ap trīssimt piecdesmit soļu (divsimt divdesmit septiņus metrus) gara. Piramīda aizņem kādus piecus hektārus lielu platību, bet četras trīsstūrainās skaldnes nosegtu turpat deviņu hektāru platību. Tās celtniecībai tika izlietots tik daudz akmeņu, ka no tiem varētu uzsliet pusmetru biezu mūri cilvēka augumā divtūkstoš piecsimt kilometru garumā.
Kad prinča pavadoņi bija apmetušies zem nīkulīgajiem kokiem, daļa kareivju devās meklēt ūdeni, citi sadabūja sausiņus, bet Tutmoss nolikās zemē un aizmiga. Ramzess un Pentuers tērzēdami pastaigājās.
Nakts bija tik skaidra, ka vienā pusē bija labi redzami piramīdu milzu silueti, bet otrā — sfinksa, kas salīdzinājumā ar piramīdām likās maza.
— Esmu šeit jau ceturto reizi, — troņmantnieks sacīja, — un ikreiz mani pārņem apbrīns un žēlums. Kad vēl mācījos augstākajā skolā, domāju, ka, uzkāpis tronī, uzcelšu kaut ko diženāku par Heopsa piramīdu. Taču tagad man nāk smiekli par savu pārgalvīgumu, kad iedomājos, ka lielajam faraonam, ceļot savas kapenes, dārzeņi strādniekiem vien izmaksājuši tūkstoš sešsimt talantu. Kur lai es ņemu tādu naudu un tik daudz cilvēku?
— Neapskaud Heopsu, princi! — priesteris atteica. — Citi faraoni atstājuši labāku mantojumu: ezerus, kanālus, ceļus, tempļus un skolas.
— Bet vai to visu var salīdzināt ar piramīdām?
— Protams, nē, — priesteris uzreiz attrauca. — Manās acīs un visas tautas acīs ikviena piramīda Ir liels noziegums un vislielākais — Heopsa piramīda…
— Tu pārspīlē, — princis viņu atturēja.
— Nebūt ne. Savas gigantiskās kapenes faraons cēla trīsdesmit gadus, kuru laikā simttūkstoš cilvēku strādāja trīs mēnešus gadā. Un kāds labums no šī darba? Kuru tas pabarojis, apģērbis, izdziedējis? Gluži otrādi, katru gadu šai darbā gāja bojā no desmit līdz divdesmit tūkstoši cilvēku. Tātad Heopsa piramīda prasījusi pusmiljona vergu dzīvību, bet, cik asiņu, asaru, ciešanu, — kurš aplēsīs?
Tādēļ nebrīnies, princi, ka ēģiptiešu zemnieks vēl tagad ar šausmām raugās uz rietumiem, kur virs apvāršņa sārtojas vai melnē piramīdu trīsstūrainie apveidi. Tie taču ir viņa mocību un bezjēdzīgā darba atgādinājums…
Un, ja padomā, tā būs vēl ilgi, iekams šīs cilvēka godkārības liecības sagrūs pīšļos. Bet kad gan pienāks šis laiks? Jau trīs tūkstošus gadu tās biedē mūs ar savu izskatu, bet to sienas joprojām ir gludas un milzu uzraksti — salasāmi.
— Tonakt tuksnesī tu runāji citādi, — princis piebilda.
— Tad es tās neredzēju. Bet, kad tās man — kā tagad — ir acu priekšā, es dzirdu sev apkārt elsojam un čukstam nomocīto zemnieku garus: «Skaties, par ko mēs esam kļuvuši… Arī mūsu kauli taču juta sāpes, un arī mēs ilgojāmies pēc atpūtas …»
Ramzesu nepatīkami aizskāra šis priestera jūtu uzplūds.
— Mans svētais tēvs, — viņš, brīdi klusējis, sacīja, — man to attēloja citādi. Kad bijām ar viņu šeit pirms pieciem gadiem, dievišķais valdnieks vēstīja man šādu stāstu:
«Faraona Tutmosa I laikā atbraukuši etiopiešu sūtņi, lai vienotos par nodevām, kas viņiem jāmaksā. Tā ir nepakļāvīga tauta! Viņi paziņojuši, ka viens zaudēts karš vēl neko nenozīmējot, tālab ka nākamreiz liktenis varot būt viņiem labvēlīgāks, un vairākus mēnešus kaulējušies par nodevām. Veltīgi gudrais ķēniņš, gribēdams viņus laipni pārliecināt, rādījis viņiem mūsu ceļus un kanālus. Sūtņi atbildējuši, ka viņu valstī ūdens esot, cik uziet, un tas neko nemaksājot. Veltīgi viņiem atklājuši tempļu dārgumu krātuves — viņi apgalvojuši, ka Etiopijas zeme slēpjot sevī daudz vairāk zelta un dārgakmeņu nekā Ēģipte. Veltīgi ķēniņš rīkojis karaspēka skates — viņi sacījuši, ka etiopiešu esot nesalīdzināmi vairāk nekā viņa majestātes kareivju.
Tad faraons atvedis viņus vietā, kur mēs tagad stāvam, un parādījis piramīdas. Etiopiešu sūtņi apgājuši tām apkārt, izlasījuši uzrakstus un nākošajā dienā noslēguši līgumu, kāds no viņiem ticis prasīts.»
Es toreiz nesapratu šī stāsta jēgu, — Ramzess turpināja, — un mans tēvs man to izskaidroja.
«Mans dēls,» viņš sacīja, «šīs piramīdas ir Ēģiptes nepārspējamās varenības mūžīgs apliecinājums. Ja kāds cilvēks gribētu sev uzcelt piramīdu, viņš sakrautu nelielu akmeņu kaudzi un pēc dažām stundām pamestu savu darbu, jautādams: «Kam tas man vajadzīgs?» Desmit, simt vai tūkstoš cilvēku sanestu mazliet vairāk akmeņu, samestu tos, kā pagadās, un pēc dažām dienām arī pamestu darbu. Jo kam tas viņiem vajadzīgs?
Taču, kad Ēģiptes faraons, kad Ēģiptes valsts iedomājas sakraut akmeņu grēdu, tā sadzen tūkstošiem cilvēku un būvē desmitiem gadu, līdz darbs ir pabeigts. Jo nav jau runa par to, vai vajadzīgas piramīdas, bet gan par to, lai reiz izteiktā faraona griba būtu izpildīta.»
Jā, Pentuer, piramīda nav Heopsa kapenes, bet gan Heopsa griba. Griba, kurai ir tik daudz izpildītāju kā nevienam ķēniņam pasaulē un kura tiek īstenota tik pārdomāti un neatlaidīgi, kā to var vienīgi dievi. Vēl skolā man mācīja, ka cilvēka griba — tas ir liels spēks, vislielākais spēks zemes virsū. Bet cilvēka griba taču var pacelt tikai vienu akmeni. Cik gan liela griba piemīt faraonam, kurš uzslējis akmeņu grēdu vienīgi tādēļ, ka viņam tā labpaticies, kaut arī pilnīgi bezmērķīgi!
Bet vai tu, princi, gribētu šādi pierādīt savu varenību? — Pentuers viņam pēkšņi vaicāja,
Nē, — princis nešaubīdamies atbildēja. — Reiz apliecinājuši savu spēku, faraoni var būt žēlsirdīgi. Ja nu vienīgi kāds uzdrošinātos pretoties viņu pavēlēm…
«Bet šim jauneklim taču vēl ir tikai divdesmit trīs gadi!» priesteris bažīgi nodomāja.
Viņi nogriezās uz upes pusi un kādu laiku gāja klusēdami.
Atgulies, princi! — priesteris sacīja, — Mēģini iemigt! Mēs esam nogājuši krietnu gabalu.
Vai tad es spēju aizmigt? — troņmantnieks atbildēja. — Te mani ielenc simtiem zemnieku, kuri, tavuprāt, gājuši bojā, ceļot piramīdas (it kā bez šīm piramīdām viņi dzīvotu mūžīgi!), te man jādomā par savu svēto tēvu, kurš varbūt šobrīd izdveš pēdējo nopūtu… Zemnieki cieš! Zemnieki lej savas asinis!.. Kurš pierādīs man, ka mans dievišķais tēvs savā dārgajā gultā cieš mazākas mokas nekā tavi zemnieki, stiepdami saules nokaitētus akmeņus? Zemnieki! Allaž zemnieki! Tev, priesteri, šķiet, ka žēlastību pelna tikai tas, kuru ēd nost utis. Daudzi faraoni nogājuši kapā, vieni nomiruši no smagām slimībām, citi tikuši nogalināti, bet viņus tu neatceries. Tu domā tikai par zemniekiem, kuru vienīgais nopelns ir tas, ka viņi radījuši citus zemniekus, smēluši Nīlas dubļus vai bāzuši savām govīm mutē miežu kunkuļus! Bet mans tēvs? Un es? Vai man nav nogalinājuši dēlu un mana nama sievieti? Vai Tifons bija žēlsirdīgs pret mani tuksnesī? Vai man nesāp kauli pēc ilgā ceļojuma? Vai lībiešu lingotāju akmeņi nesvilpa pār manu galvu? Vai man varbūt noslēgts līgums ar slimībām un ar nāvi, lai tās būtu pret mani saudzīgākas nekā pret tavu zemnieku?
Paveries turp… Aziāti guļ, un viņu krūtīs valda miers, bet man, viņu pavēlniekam, sirds pilna vakardienas rūpju un rītdienas nemiera. Pavaicā simtgadīgam zemniekam, vai savā ilgajā mūžā viņš izbaudījis tik daudz rūgtuma, cik es dažos mēnešos, būdams vietvaldis un virspavēlnieks!
Viņu priekšā nakts tumsā pamazām iezīmējās dīvaina ēna. Tā bija piecdesmit soļus gara un četrus stāvus augsta celtne, kurai vienā galā pacēlās tāds kā sešstāvu tornis.
Lūk, arī sfinksa, — iesaucās sanīkušais troņmantnieks, — priesteru neizdibināmais veidojums! Cikreiz esmu to uzlūkojis dienā vai naktī, allaž mani mocījis jautājums: kas tā ir, un kam tā domāta? Es saprotu, kas ir piramīdas. Celdams piramīdas, varenais faraons gribējis apliecināt savu spēku vai, kas varbūt ir saprātīgāk, gribējis sev nodrošināt mūžīgu dzīvi aizsaulē, ko netraucētu neviens ienaidnieks vai zaglis. Bet sfinksa? Protams, to uzlūkojot, nāk prātā mūsu priesteru svētā kārta: liela, gudra galva un lauvas nagi… Derdzīgs, divdomīgs elks, kas šķiet lepojamies ar to, ka mēs viņam līdzās izskatāmies kā siseņi. Ne cilvēks, ne dzīvnieks, ne akmens klints… Tad kas tā tāda ir? Kāds viņas uzdevums? Un smaids… Tu apbrīno nesagraujamās piramīdas — tā smaida, ej aprunāties ar mirušajiem — tā atkal smaida. Vai sāk zaļot Ēģiptes tīrumi, vai Tifons palaiž uz visām pusēm savus ugunīgos rumakus, vai vergs meklē tuksnesī brīvību, vai Ramzess Lielais vajā uzvarētās tautas — tā visiem smaida vienu un to pašu nedzīvo smaidu. Deviņpadsmit dinastijas aizgājušas nebūtībā kā ēnas, bet tā smaida un smaidītu pat tad, ja izžūtu Nīla un Ēģipte nozustu zem smiltīm. Vai viņa nav briesmone, jo drausmīgāka tādēļ, ka tai ir rimta cilvēka seja? Mūžīga būdama, viņa nekad nav izjutusi žēlumu pret rūpju pilnās pasaules nīcīgumu.
Atceries, princi, dievu vaibstus, — sacīja Pentuers, — vai mūmijas. Visi nemirstīgie vienlīdz mierīgi noraugās uz iznīkstošo. Pat cilvēks, ja viņš jau aizgājis mūžībā.
Dievi dažkārt uzklausa mūsu lūgumus, — princis it kā pie sevis noteica, — taču sfinksu nekas neaizkustina. Tā nepazīst līdzcietības … Tā par visu zobojas un iedveš ikvienam bailes. Pat ja es zinātu, ka viņas mutē apslēpts mana likteņa pareģojums vai padoms, kā atjaunot valsts varenību, — arīdzan tad es neuzdrošinātos viņai vaicāt. Man liekas, ka es dzirdētu kaut ko šaušalīgu, kas tiktu pausts nepielūdzamā mierā, Lūk, kāda tā ir, šl priesteru veidotā briesmone, kas Iemieso viņus pašus! Briesmīgāka par cilvēku, jo tai ir lauvas ķermenis, briesmīgāka par zvēra, jo tai ir cilvēka galva, briesmīgāka par akmens klinti, jo apveltīta ar neizprotamu dzīvību.
Viņi izdzirda dobjas, kunkstošas balsis, kas nāca nezin no kurienes.
— Vai sfinksa dzied? — princis pārsteigts jautāja.
Tās ir balsis no pazemes tempļa, — priesteris atbildēja, — Bet kādēļ viņi lūdz dievu šai laikā?
Vaicā labāk, kādēļ viņi vispār lūdz dievu, ja viņus neviens nedzird!
Pentuers devās uz to pusi, no kurienes skanēja dziedāšana, bet princis atsēdās uz akmens, aizlika rokas aiz muguras un sāka raudzīties sfinksas milzīgajā sejā,
Lai gan bija tumšs, skaidri varēja saskatīt pārcilvēciskos vaibstus, kuriem nokrēsla piešķīra dvēseliskumu un dzīvīgumu. Jo ilgāk Ramzess lūkojās šai sejā, jo skaidrāk juta, ka bijis aizspriedumains un ka viņa netīksme pret sfinksu Ir nepamatota.
Sfinksas sejā nebija cietsirdības, tā pauda padevību liktenim, bet smaids likās drīzāk skumīgs nekā zobgalīgs. Tā neņirgājās par cilvēka postu un nīcību, bet itin kā nemanīja tos. Tās izteiksmīgās, pret debesīm vērstās acis raudzījās pāri Nīlai uz zemēm, kuras cilvēka skatienam apslēptas. Vai sfinksa vēroja asīriešu monarhijas varenības satraucošo pieaugumu vai feniķiešu uzmācīgo rosīšanos, vai paredzēja Grieķijas dzimšanu, bet varbūt notikumus, kas tuvojās Jordānas krastiem? Kas to lai zina?
Vienu Ramzess varēja pateikt droši — sfinksa raudzījās, domāja un gaidīja kaut ko ar mierīgu, pārdabiskas būtnes cienīgu smaidu, Un vēl viņam šķita — kad tas parādīsies pie apvāršņa, sfinksa piecelsies un dosies tam pretī.
Kas tas būs un kad pienāks? Noslēpums, kura atminējums staro no Mūžīgā vaiga. Taču tam jānotiek pēkšņi, ja jau sfinksa mūždien neaizdara acis un raugās, vienādi raugās…
Tikmēr Pentuers atrada logu, pa kuru no pazemes skanēja priesteru žēlabainā dziedāšana.
Pirmais koris. «Uzlec starojošs gluži kā Isīda, uzlec kā Sotiss pie debesu apvāršņa, kad iesākas gads.»
Otrais koris. «Dievs Amons-Ra bija man pie kreisās un pie labās rokas. Viņš deva man varu pār visu pasauli un līdzēja sakaut Ienaidniekus,»
Pirmais koris. «Tu biji vēl jauns un valkāji matus pīnītē, bet Ēģiptē nekas netika darīts bez tavas pavēles, bez tevis netika ielikts nevienas mājas stūrakmens.»
Otrais koris. «Esmu atnācis pie tevis, dievu valdniek, dižais dievs, Saules kungs! Tur sola man, ka uz-ausīs saule un es būšu līdzīgs viņam, bet Nīla — ka dabūšu Osīrija troni un tas man piederēs uz mūžu mūžiem.»
Pirmais koris, «Tu. esi atgriezies mierā, dievu cienītais abu zemju valdniek Ra Meri Amori Ramzes.. Dāvāju tev mūžīgu valdīšanu. Ķēniņi nāks pie tevis un cildinās tevi.»
Otrais koris. «Ak, Osīrij-Ramzes! Mūžam dzīvais debesu dēls, kuru dzemdējusi dieviete Nuta! Lai tava māte nolaiž pār tevi debess noslēpuma plīvuru un ļauj tev kļūt par dievu, ak tu, tu, Osīrij-Ramzes.»1
«Tātad svētais valdnieks jau miris…» Pentuers nodomāja.
Viņš atgāja no loga un tuvojās vietai, kur, sapņos nogrimis, sēdēja troņmantnieks. Priesteris noslīga viņa priekšā ceļos, nokrita uz vaiga un iesaucās:
— Esi sveicināts, faraon, pasaules valdniek!
Ko tu runā?!.. — princis iekliedzās, pietrūkdamies kājās,
Lai vienīgais un visuvarenais dievs dod tev gudrību, bet tavai tautai — spēku un laimību…
— Piecelies, Pentuer! Tātad es… tātad es.. Ramzess pēkšņi satvēra priesteri pie pleca un pagrieza
viņu pret sfinksu.
— Paraugies uz viņu! — viņš sacīja.
Nedz kolosa sejā, nedz visā stāvā nekas nebija mainījies. Viens faraons bija pārkāpis mūžības slieksni, otrs cēlās kā austoša saule, bet dieva vai briesmoņa akmens vaigs palika tāds, kā bijis. Lūpās rāms smaids zemes varenībai un slavai, skatienā gaidas, ka reiz kaut kam jānāk, taču nav zināms, kad tas atnāks.
Abi aizsūtītie kareivji atgriezās no pārceltuves un paziņoja, ka laivas drīz būs gatavas.
Pentuers devās pie palmām un uzsauca:
— Celieties! Celieties!
Modrie aziāti tūdaļ pietrūkās kājās un sāka likt zirgiem mutē laužņus. Piecēlās arī Tutmoss, briesmīgi žāvādamies.
— Brr, — viņš drebinājās, — ir gan auksts! Miegs ir laba lieta!.. Brītiņu nosnaudos — un atkal vara doties kaut uz pasaules malu, tikai ne pie Sāls ezeriem. Brr! Esmu jau aizmirsis, kā garšo vīns, un liekas, ka rokas man jau apaug ar spalvu kā šakālim … Bet līdz pilij vēl krietnas divas stundas, ko jāt. Zemniekiem gan ir labi: guļ, slamsti tādi, nemaz nejuzdami vajadzību nomazgāties, un neiet darbā, kamēr sieva nepabaro viņus ar miežu biezputru. Bet man, lielam kungam, naktī jāslapstās kā zaglim tuksnesi bez ūdens lāses mutē…
Zirgi bija apsegloti, Ramzess uzkāpa mugurā savējam. Tad pienāca Pentuers, paņēma valdnieka zirgu pavadā un veda to, pats soļodams kājām.
— Kas tad tas? — Tutmoss pārsteigts jautāja.
Bet tūdaļ pat atjēdzās, pieskrēja klāt un paņēma Ramzesa zirgu pavadā no otras puses. Visi gāja klusēdami, pārsteigti par priestera izturēšanos, taču juzdami, ka noticis kas ļoti svarīgs.
Pēc pārsimt soļiem tuksnesis beidzās un ceļinieku priekšā pavērās tīrumu ieskauts ceļš.
Zirgos! — Ramzess nokomandēja. — Mums jāpasteidzas!
Viņa majestāte pavēl sēsties zirgos! — Pentuers iesaucās.
Visi apstulba. Taču Tutmoss attapies uzlika roku uz zobena un uzsauca:
— Lai dzīvo mūžos visuvarenais un žēlīgais valdnieks — faraons Ramzess!
Lai dzīvo mūžos! — ieaurojās aziāti, žvadzinādami ieročus.
Paldies jums, mani uzticamie kareivji! — pavēlnieks atbildēja.
Bridi vēlāk jātnieki jau auļoja upes virzienā.