Vai Sfinksas pazemes tempļa pravieši bija redzējuši Ēģiptes jauno valdnieku pie piramīdām, vai bija sūtījuši ziņu par to uz ķēniņa pili un kādā kārtā tas tika izdarīts — nav zināms. Taču, kad Ramzess tuvojās pārceltuvei, virspriesteris Herhors lika modināt galminiekus, un, kad viņš cēlās pāri Nīlai, augstmaņi jau bija sapulcējušies audienču zālē.
Saulei lecot, Ramzess XIII ar nelielu svītu iejāja pils pagalmā, kur kalpotāji nokrita viņa priekšā uz vaiga, bet gvardes vīri, taurēm skanot un bungām rībot, ieročiem rokās sumināja vadoni.
Sveicis karaspēku, viņa majestāte devās uz pili. Tad gremdējās ar smaržvielām piesātinātā vannā un ļāva frizierim sakārtot savus dievišķos matus. Kad tas pazemīgi jautāja, vai noskūt viņam matus un bārdu, valdnieks atbildēja:
— Nevajag. Es neesmu priesteris, bet karavīrs!
Šie vārdi vienā mirklī sasniedza audienču zāli, pēc stundas aplidoja pili, ap dienas vidu izplatījās Memfisā, bet pievakarē jau bija zināmi visos valsts tempļos — no Taminhoras un Sabnihetemas ziemeļos līdz Sunu un Pila-kai dienvidos.
Padzirdējuši šo izteikumu, nomarhi, muižnieki, armija, tauta un svešzemnieki līksmoja kā negudri, bet svētā priesteru kārta jo kvēlāk aizlūdza par mirušā faraona
dvēseli,
izkāpis no vannas, faraons uzvilka īsu karavīra kreklu ar melndzeltenām svītrām, tam virsū zelta krūšu bruņas, kājās ar siksnām piesaitētas sandales, bet galvā uzlika seklu bruņucepuri ar smaili galā. Tad viņš apjoza asīriešu tērauda zobenu, kuru bija nēsājis kaujā pie Sāls ezeriem, un lielas ģenerāļu svītas pavadībā, ieročiem šķindot, iegāja audienču zālē,
Šeit viņu sagaidīja virspriesteris Herhors, kuram līdzās stāvēja svētie virspriesteri Sens, Nofri un citi, bet viņiem aiz muguras — Memfisas un Tēbu augstākie tiesneši, vairāki tuvāko nomu nomarhi, augstākais mantzinis, kā arī labības klēšu, laidaru, sudraba un zelta krātuvju pārraugi un neskaitāmi citi augstmaņi.
Herhors palocījās Ramzesam un aizkustināts sacīja:
— Valdniek! Tavam mūžam dzīvajam tēvam labpaticis aiziet pie dieviem, kur viņš bauda mūžīgo svētlaimi. Uz tevi gūlies pienākums rūpēties par sērdienes valsts likteni. Esi sveicināts, pasaules kungs un pavēlniek, un lai dzīvo mūžos viņa majestāte faraons Hemsems Merers Amons Ramzess sesneterhegans!..
Klātesošie jūsmīgi atkārtoja šo saucienu. Visi gaidīja, ka jaunais valdnieks būs satraukts vai apmulsis. Taču, visiem par izbrīnu, viņš tikai sarauca uzacis un atbildēja:
— Saskaņā ar mana svētā tēva gribu un Ēģiptes likumiem pārņemu savās rokās varu un valdīšu, lai vairotu valsts slavu un tautas labklājību…
Pēkšņi valdnieks pagriezās pret Herhoru un, cieši raudzīdamies viņam acīs, vaicāja:
— Es redzu uz tavas Ínfulas zelta čūsku. Kālab tu esi rotājies ar šo ķēniņa varas simbolu?
Zālē iestājās nāves klusums. Pat vispārdrošākais cilvēks Ēģiptē nevarētu iedomāties, ka jaunais faraons uzsāks savu valdīšanu ar šādu jautājumu varenākajam, cilvēkam valstī, kurš, iespējams, bija varenāks ari par mirušo ķēniņu.
Taču jaunajam pavēlniekam aiz muguras stāvēja divdesmit ģenerāļi, pagalmā gluži kā no bronzas izlieti laistījās gvardes pulki, bet pāri Nīlai jau cēlās viņa armija, kas bija cīnījusies pie Sāls ezeriem, kas bija uzvaras apskurbusi un dievināja savu vadoni.
Es jautāju jūsu godībai, — faraons mierīgi atkārtoja, — ar kādām tiesībām uz jūsu ínfulas ir zelta čūska.
Tā ir tava vectēva svētā Amenhotepa ínfula, — Herhors klusu atteica. — Augstā padome pavēlējusi man to likt galvā, svarīgos gadījumos.
Mans svētais vectēvs, — faraons sacīja, — ķēniņienes tēvs, kā īpašu žēlastību bija ieguvis tiesības rotāt savu infulu ar urēju. Taču, cik man zināms, viņa svinību tērps pieder pie Amona tempļa relikvijām.
Herhors jau bija paguvis attapties.
— Lai tev labpatīk atcerēties, majestāte, — viņš paskaidroja, — ka veselu diennakti Ēģiptei nebija likumīga valdnieka! Kādam vajadzēja modināt un guldīt dievu Osīriju, svētīt tautu un godināt ķēniņa priekštečus. Šai grūtajā brīdī augstā padome pavēlēja man likt galvā svēto relikviju, lai valsts pārvaldīšana un kalpošana dieviem noritētu bez traucējumiem. Bet, tā kā tagad ieradies likumīgais un varenais valdnieks, es noņemu brīnumaino relikviju.
To sacījis, Herhors noņēma ar urēju rotāto infulu un pasniedza to virspriesterim Nofri.
Faraona bargā seja noskaidrojās, un valdnieks devās uz troni.
Pēkšņi svētais Nofri aizstājās viņam ceļā un, palocījies līdz zemei, sacīja:
— Uzklausi jel, svētais valdniek, vispazemīgāko no lūgumiem…
Taču ne viņa balsī, ne skatienā pazemības nebija, un viņš izslējies turpināja:
— Gribu tev paust augstās padomes, visu virspriesteru vārdus…
— Runā! — faraons atbildēja.
Vai jūsu majestātei zināms, — Nofri turpināja, ka faraons, kurš nav iesvētīts virspriesteru kārtā, nedrīkst dāvāt dieviem visaugstākos upurus, kā arī apģērbt un noģērbt dievišķo Osīriju?
Saprotu, — Ramzess viņu pārtrauca. — Esmu faraons, kurš nav iesvētīts virspriestera kārtā…
Tādēļ, — Nofri turpināja, — augstā padome pazemīgi lūdz jūsu majestāti iecelt virspriesteri, kas varētu aizstāt jūsu majestāti reliģiskajos rituālos,.
Klausoties šai valdonīgajā runā, virspriesteri un augstmaņi mīņājās kā uz nokaltētiem akmeņiem, bet ģenerāļi it kā neviļus tvēra pēc zobeniem. Svētais Nofri uzmeta viņiem nicinošu skatienu un atkal dzedrām acīm ieurbās faraona sejā.
Taču pasaules valdnieks arī šoreiz nelikās apmulsis.
— Labi, — viņš atteica, — ka tu atgādināji man šo svarīgo pienākumu. Armijas un valsts lietas neļaus man veltīt laiku mūsu svētās reliģijas rituāliem, un man vajag iecelt sev vietnieku…
To sacīdams, ķēniņš pārlaida skatienu klātesošajiem.
Herhoram pie kreisās rokas stāvēja virspriesteris Sens. Faraons Ielūkojās viņa lēnprātīgajā, godīgajā sejā un pēkšņi ievaicājās:
Kā tevi sauc, svētais tēvs, un kādus pienākumus tu pildi?
Mans vārds ir Sens, un esmu Ptaha tempļa virspriesteris Būbastijā.
Tu būsi mans vietnieks reliģiskajos rituālos, — faraons sacīja, norādīdams uz viņu ar pirkstu.
Zāli pāršalca apbrīnas pilni čuksti. Grūti būtu — pat pēc ilgākām pārdomām un apspriedēm — izvēlēties cienīgāku priesteri tik augstam amatam.
Tikai Herhors nobālēja vēl vairāk, bet Nofri saknieba zilganās lūpas un pievēra plakstiņus.
Mirkli vēlāk jaunais faraons atsēdās tronī, kas balstījās uz deviņu Ēģiptei pakļauto tautu prinču un ķēniņu statujām.
Herhors uz zelta paplātes pasniedza faraonam baltsarkanu kroni, ko apvija zelta čūska. Valdnieks klusēdams uzlika to galvā, un klātesošie krita pie zemes.
Tā vēl nebija svinīgā kronēšana, bet tikai varas pārņemšana.
Kad priesteri bija apkvēpinājuši faraonu ar vīraku un nodziedājuši himnu Osīrijam, lūgdami, lai viņš dāvā jaunajam valdniekam savu svētību, augstmaņiem tika atļauts noskūpstīt troņa viszemāko pakāpienu. Pēc tam valdnieks paņēma zelta karoti un, atkārtodams lūgšanas, kuras skaļā balsī skaitīja Sens, nokvēpināja vīraku dievu statujām, kas stāvēja abpus ķēniņa tronim.
Kas man tagad jādara? — valdnieks jautāja.
Jāparādās tautai, — Herhors atbildēja.
Pa plaši atvērtām zeltītām durvīm, pa marmora kāpnēm viņa majestāte izgāja uz terases un, pacēlis rokas pret debesīm, vērsa savu vaigu pēc kārtas uz četrām debespusēm. Atskanēja taures, un virs piloniem uzvijās karogi. Tie, kas atradās uz lauka, pagalmā vai uz ielas, krita uz vaiga; pār lopa vai verga muguru paceltā nūja nolaidās, nenodarot sāpes, un visi noziedznieki, kurus todien tiesāja, tika apžēloti.
Nokāpis no terases, valdnieks jautāja:
— Vai man vēl kas jādara?
Tagad jūsu majestāti gaida azaids, bet pēc tam — valsts lietas, — Herhors atbildēja.
Tātad es varu atpūsties, — faraons sacīja. — Kur atrodas mana svētā tēva mirstīgās atliekas?
Tās atdotas balzamētājiem… — klusu atbildēja Herhors,
Faraonam asaras sakāpa acīs un nodrebēja lūpas. Taču viņš savaldījās un klusēdams nodūra galvu. Neklājās ļaut kalpotājiem manīt, tik varena valdnieka satraukumu.
Lai pievērstu ķēniņa uzmanību kam citam, Herhors ierunājās:
Vai jūsu majestāte atļaus ķēniņienei — mātei parādīt jums pienācīgo godu?
Man?… Lai mana māte man parādītu godu?! — faraons uzbudināts iesaucās. Un, lai nomierinātos, ar piespiestu smaidu piebilda: — Vai esi aizmirsis, ko saka gudrais Enejs?… Varbūt svētais Sens atkārtos mums šos brīnišķīgos vārdus par māti?
— «Atceries,» — Sens uzsāka, — «ka viņa dzemdējusi un uzaudzinājusi tevi…»
— Jā, jā! Turpini! — valdnieks mudināja, Joprojām pūlēdamies valdīties.
— «Bet, ja tu to aizmirsīsi, viņa izstieps savas rokas pret debesīm — un dievs uzklausīs viņas žēlabas. Viņa ilgi nēsājusi tevi zem savas sirds kā smagu nastu un dzemdējusi, kad. pienāca laiks. Tad viņa nēsājusi tevi uz muguras un trīs gadus barojusi ar savu krūti. Tā viņa uzaudzinājusi tevi, nejuzdama riebumu pret tavu netīrību. Bet, kad tu aizgāji uz skolu un sāki apgūt rakstību, viņa ik dienas nesa tavam skolotājam maizi un alu no savas mājas.»
Faraons dziļi nopūtās un sacīja jau mierīgāk:
— Kā redzat, neklājas mātei mani sveikt. Labāk es iešu pie viņas.
Un ķēniņš devās cauri neskaitāmām zālēm, kuras bija izklātas ar marmoru, alabastru vai dārgu koksni, kuru sienas bija apgleznotas košām krāsām, izrotātas apzeltītiem bareljefiem. Viņam sekoja milzīga svīta. Nonācis līdz mātes istabām, viņš deva zīmi, lai viņu atstāj vienu.
Viņš izgāja cauri priekštelpai, bridi uzkavējās pie sliekšņa, tad pieklauvēja un klusu iegāja iekšā.
Istabā ar kailām sienām, kur sakarā ar sērām stāvēja vienīgi zems dīvāns un ieplaisājusi krūka ar ūdeni, uz akmens sēdēja faraona māte — ķēniņiene Nikotrise. Viņa bija rupjaudekla kreklā, basām kājām, piere viņai bija. noziesta ar Nīlas dūņām un sajukušie mati nokaisīti pelniem.
Ieraudzījusi Ramzesu, ķēniņiene noliecās, lai kristu viņam pie kājām. Taču dēls apskāva viņu un raudādams sacīja:
— Ja tu, māt, kritīsi manā priekšā pie zemes, man būs jānokāpj tavā priekšā pazemē…
Ķēniņiene pieglauda viņa galvu sev pie krūtīm, noslaucīja viņam asaras ar sava krekla piedurkni un, pacēlusi rokas pret debesīm, sāka čukstēt:
— Lai visi dievi… lai tava tēva un vectēva, gars sargā un svētī tevi… Ak, Isīda! Es neesmu neko tev žēlojusi, taču šodien ziedoju visdārgāko… Atdodu tev savu mīļoto dēlu… Lai mans ķēnišķais dēls kļūst par tavu dēlu, un lai viņa slava un varenība vairo tavu dievišķo mantību…
Valdnieks, apskāvis un vairākkārt noskūpstījis ķēniņieni, nosēdināja viņu uz dīvāna, bet pats apsēdās uz akmens.
Vai tēvs ir atstājis man kādus rīkojumus? — viņš vaicāja.
Viņš tikai lūdza tevi neaizmirst viņu, bet augstajai padomei sacīja šādus vārdus: «Atstāju jums mantinieku, kas ir lauva un ērglis vienā personā, klausiet viņam — un viņš darīs Ēģipti tik varenu, kāda tā nekad vēl nav bijusi…»
Tu domā, priesteri man pakļausies?
Atceries, — māte atbildēja, — ka faraona emblēma ir čūska, bet čūska — tā ir apdomība, kas klusē un nonāvē, dzeļot negaidīti. Ja izvēlēsies sev par sabiedroto laiku, tu visus uzveiksi.
Herhors ir pārāk nekaunīgs! Šodien viņš bija uzdrošinājies uzlikt galvā svētā Amenhotepa infulu… Protams, es liku viņam to noņemt; drīz atcelšu viņu no amata. Viņu un vēl dažus augstās padomes locekļus.
Ķēniņiene pašūpoja galvu.
— Tu esi Ēģiptes valdnieks, — viņa sacīja, — un dievi apveltījuši tevi ar lielu gudrību. Ja tā nebūtu, es ļoti baidītos no ķildas ar Herhoru.
Es nesākšu ķildoties ar viņu… Es viņu padzīšu….
Tu esi Ēģiptes valdnieks, — māte atkārtoja, — taču bīsties no cīņas ar priesteriem! Tiesa — tava tēva pārliecīgā lēnprātība padarījusi viņus nekaunīgus. Bet nevajag saniknot viņus ar savu bardzību… Turklāt apsver — kurš tev palīdzēs ar padomu?… Viņi zina visu, kas bijis, ir un būs virs zemes un debesīs; viņi lasa cilvēka visapslēptākās domas, un visas sirdis klausa viņiem kā lapas vējam. Bez viņiem tu nezināsi, kas notiek ne tikai Tīrā un Nīnivē, bet pat Memfisā un Tēbās.
Es neatraidu viņu gudrību, bet vēlos, lai viņi man kalpo, — faraons atbildēja. — Es zinu, ka priesteru gudrība ir liela, taču jāuzmanās, lai viņi nekrāptu mani, un jāsavalda tie, lai valsts netiktu izpostīta… Tu pati zini, māt, ko viņi trīsdesmit gados izdarījuši ar Ēģipti!.. Tauta cieš trūkumu vai dumpojas, armija ir maza, valsts kase tukša, bet tikmēr mums kaimiņos, gluži kā rūgstoša mīkla, ceļas Asīrija un jau tagad uztiepj mums līgumus!..
Dari, kā zini, taču atceries, ka faraona emblēma ir čūska! Un čūska nozīmē klusēšanu un apdomību.
Tev taisnība, māt, bet, tici man, dažkārt svarīgāka ir drosme. Tagad es jau zinu, ka priesteri bija nodomājuši karot ar lībiešiem vairākus gadus. Es karu pabeidzu dažās nedēļās — un tikai tādēļ, ka katru dienu spēru kādu neprātīgu, toties stingru soli. Ja es nebūtu meties pretī lībiešiem tuksnesī, kas, protams, bija tīrais bezprāts, viņi tagad būtu pie Memfisas…
Es zinu, ka tu vajāji Tehennu un jūs pārsteidza Tifons, — ķēniņiene sacīja. — Ai, vieglprātīgais bērns… tu nepadomāji par mani.. Ķēniņš pasmaidīja.
— Lai tava sirds ir mierīga! — viņš atteica. — Kad faraons karo, viņam pie kreisās un pie labās rokas stājas Amons. Un kurš gan viņam spēj līdzināties?
Viņš vēlreiz apskāva ķēniņieni un izgāja laukā.