Viņa majestātes milzīgā svīta joprojām stāvēja audienču zālē, taču bija it kā sašķēlusies divās daļās: vienā pusē Herhors, Nofri un daži gados vecāki virspriesteri, otrā — visi karavadoņi, valstsvīri un vairums jaunāko priesteru. Faraona vērīgā acs tūdaļ pamanīja šo augstmaņu sašķelšanos, un jaunā valdnieka sirds iekvēlojās priekā un lepnumā.
«Tātad, pat neizvilkdams zobenu, esmu guvis uzvaru,» viņš nodomāja.
Tikmēr karavadoņi un daļa augstmaņu aizvien tālāk un noteiktāk atvirzījās no Herhora un Nofri. Neviens vairs nešaubījās, ka abi virspriesteri — līdz šim ietekmīgākie valstī — nebauda jaunā faraona labvēlību.
Valdnieks iegāja ēdamzālē, kur viņu uzreiz pārsteidza apkalpojošo priesteru un pasniegto ēdienu skaits,
— Vai man tas viss jāapēd? — viņš, neslēpdams izbrīnu, vaicāja.
Priesteris, kurš pārzināja virtuvi, paskaidroja, ka ēdieni, kas paliekot pāri pēc viņa majestātes maltītes, tiekot upurēti dinastijas mirušajiem locekļiem.
To sacīdams, viņš norādīja uz virkni veidolu, kas stāvēja gar ēdamzāles sienām. Valdnieks paraudzījās uz šīm statujām, kas, spriežot pēc izskata, neko neēda, tad uz ziedošajiem priesteriem, kuri acīmredzot apēda visu, un pieprasīja sev alu un kareivju maizi ar ķiplokiem.
Vecākais priesteris apstulba, taču atkārtoja pavēli jaunākajam. Jaunākais brīdi minstinājās, tad nodeva rīkojumu zēniem un meitenēm. Zēni, liekas, neticēja savām ausīm, tomēr tūdaļ pat skriešus izklīda pa visu pili,
Pēc stundas ceturkšņa viņi atgriezās ar izbiedētām sejām, čukstēdami priesteriem, ka nekur neesot kareivji) maizes ar ķiplokiem,
Faraons pasmaidīja un piekodināja, lai turpmāk viņa virtuvē netrūktu vienkāršo ēdienu". Tad apēda balodi, gabalu zivs, kviešu plāceni un uzdzēra virsū vīnu.
Viņam bija jāatzīst, ka ēdieni ir lieliski un vīns — brīnišķīgs. Taču viņš nespēja atvairīt domu, ka galma virtuve prasa milzīgus līdzekļus.
Nokvēpinājis vīraku par godu senčiem, valdnieks devas uz ķēniņa kabinetu, lai noklausītos ziņojumus.
Pirmais runāja Herhors. Viņš palocījās faraonam daudz zemāk, nekā suminot viņu pirmoreiz, un dziļi aizkustināts apsveica ar uzvaru pār lībiešiem,
— Tu, valdniek, uzklupt lībiešiem kā Tifons nožēloja mani klaidoņu teltīm tuksnesī. Tu uzvarēji lielā kaujā ar ļoti maziem zaudējumiem un ar vienu dievišķā zobena cirtienu pabeidzi karu, kuram mēs, vienkāršie mirstīgie, galu nespējām paredzēt.
Faraons juta, ka viņa netīksme pret Herhoru sāk mazināties,
— Tālab, — Herhors turpināja, — augstā padome vispazemīgi lūdz tevi, valdniek, atvēlēt varonīgo pulku apbalvošanai desmit talantus… Bet tu pats, virspavēlnieka atļauj līdzās savam vārdam rakstīt «Uzvarētājs»!
Paļaudamies uz faraona jaunību, Herhors glaimojot bija pārcenties, un tas atskurbināja Ramzesu.
— Un kādu pievārdu jūs man dosit, kad es sagraušu asīriešu armiju un piepildīšu tempļus ar Nīnives un Babilonijas bagātībām? — viņš jautāja,
«Tātad viņš joprojām sapņo par to!…» virspriesteris pie sevis nodomāja. Bet faraons, kā apstiprinādams viņa bažas, ievaicājās:
Cik liels ir mūsu karaspēks?
Šeit, pie Memfisas?
Nē, visā Ēģiptē,
Jūsu majestātei bija desmit pulki, — virspriesteris atbildēja. — Godājamajam Nitageram austrumu pierobežā — piecpadsmit. Desmit pulki stāv dienvidos, jo Nūbijā rūgst nemieri… Un pieci izvietoti garnizonos pa visu valsti.
— Pavisam, tātad četrdesmit, — faraons, brīdi padomājis, sacīja, — Un cik tajos ir karavīru?
— Ap sešdesmit tūkstošu… Valdnieks pietrūkās kājās.
— Sešdesmit! Simt divdesmit vietā! — viņš iekliedzās. — Ko tas nozīmē? Kur jūs esat likuši manu armiju?
— Mums nav līdzekļu lielāka karaspēka uzturēšanai.. Ak, dievi! — faraons iesaucās, saķerdams galvu.
Pēc mēneša mums var uzbrukt asīrieši! Bet mēs esam atbruņoti!..
Ar Asīriju mums noslēgts pagaidu līgums, — Herhors piebilda.
Tā var atbildēt sieviete, nevis kara ministrs! Kāda nozīme līgumam, ja to nebalsta armija? Ķēniņam Tiglatpalasaram pietiek ar pusi sava karaspēka, lai mūs sagrautu!
Neraizējieties, majestāte! Tiklīdz uzzināsim par asīriešu nodevību, mums būs pusmiljons karotāju…
Faraons smējās viņam sejā,
— Ko?…No kurienes? Vai tu esi pie pilna prāta? Tu rocies savos papirusos, bet es septiņus gadus dienu armijā, neizlaizdams gandrīz ne dienas, lai būtu klāt mācībās vai manevros… Kādā veidā tu dažos mēnešos savāksi pusmiljonu lielu armiju?
— Visa muižniecība atsauksies…
— Kāds labums no tavas muižniecības? Muižnieki nav kareivji. Pusmiljonu lielai armijai vajadzīgi vismaz simt piecdesmit pulki, bet mums, kā tu pats saki, to ir tikai četrdesmit… Kur gan šie cilvēki, kas tagad gana lopus, ar zemi, darina podus vai dzer un slaistās savās muižās, — kur viņi apgūs karamākslu? Ēģiptieši ir slikti karotāji. Es to labi zinu, jo redzu viņus katru dienu… Lībieši, grieķi, heti, vēl bērni būdami, rīkojas ar loku un lingu un lieliski māk cilāt kaujas vāli; gada laikā viņi iemācās kārtīgi soļot. Bet ēģiptietis arī pēc trim apmācību gadiem soļo šā tā. Tiesa, ar zobenu un šķēpu viņš aprod divos gados, bet, lai iemācītos trāpīt mērķī, viņam arī četru gadu ir par maz… Tātad dažos mēnešos jūs savāksit nevis armiju, bet pusmiljonu cilvēku lielu salašņu baru, kuru vienā mirklī sakaus otrs — asīriešu bars, jo, lai gan asīriešu pulki ir vāji un slikti apmācīti, asīriešu kareivis tomēr prot raidīt akmeņus un bultas, cirst un durt, bet galvenais — mesties kaujā kā meža zvērs, kas nepavisam nav raksturīgi mierīgajam ēģiptietim. Mēs uzvaram ienaidnieku tikai tādēļ, ka mūsu disciplinētie un labi apmācītie pulki bliež kā tarāns. Lai izjauktu mūsu kolonnu, jāizkauj puse tās kareivju. Taču, ja nav kolonnu, nav ari ēģiptiešu armijas!
— Tu runā gudri un patiesi, valdniek, — Herhors sacīja satrauktajam faraonam. — Tikai dieviem, piemīt lāde lietpratība. Es arī zinu, ka Ēģiptes spēki ir vāji un, lai tos nostiprinātu, būs vajadzīgs gadiem ilgs darbs… Tālab es gribu noslēgt līgumu, ar Asīriju.
— Jūs taču esat to jau noslēguši!
— Tas ir pagaidu līgums. Sargons, uzzinājis par ķēniņa slimību un baidīdamies no jūsu majestātes, atlika īstā līguma parakstīšanu līdz tam laikam, kad jūs uzkāpsit tronī.
Faraonu atkal pārņēma dusmas.
— Ko?! — viņš iekliedzās, — Tātad viņi tiesām nodomājuši sagrābt Feniķiju? Un cer, ka es parakstīšu kaunpilno spriedumu sev? Ļaunie gari apmājuši jūs visus!..
Audience bija beigusies. Herhors šoreiz nokrita uz vaiga. Atgriezdamies no faraona, viņš klusībā prātoja:
«Viņa majestāte noklausījās ziņojumu — tātad viņš neatraida manus pakalpojumus. Es pateicu viņam, ka jāparaksta līgums ar Asīriju, tātad pats grūtākais ir paveikts … Viņš apdomāsies, iekams Sargons atkal ieradīsies pie mums … Bet ir gan lauva … pat ne lauva … šis jauneklis ir satrakots zilonis… Taču viņš kļuvis par faraonu tikai tādēļ, ka ir virspriestera mazdēls! Viņš vēl nesaprot, ka tās pašas rokas, kas viņu uzcēlušas tik augstu…»
Priekštelpā godājamais Herhors apstājās, kaut ko apsvēra un devās nevis uz savu namu, bet gan pie ķēniņienes Nikotrises,
Dārzā neviena nebija, tikai no apkārtējiem paviljoniem skanēja vaimanas. Tur mirušā faraona sievietes apraudāja uz Rietzemi aizgājušo.
Viņu sēras, šķiet, bija patiesas.
Tikmēr jaunā valdnieka kabinetā ieradās augstākais tiesnesis.
— Ko teiksi man, cienījamais? — Ramzess vaicāja.
— Pirms dažām dienām Tēbu tuvumā noticis dīvains gadījums, — tiesnesis atbildēja. — Kāds zemnieks nogalinājis sievu, trīs bērnus un pats noslīcinājies svētajā dīķī.
Vai sajucis prātā?
Liekas, viņš to izdarījis aiz bada.
Faraons kļuva domīgs.
— Savāds gadījums, — viņš sacīja. — Bet es gribētu jautāt tev ko citu. Kādi noziegumi tagad notiek visbiežāk?
Augstākais priesteris minstinājās.
— Runā droši, — faraons, zaudēdams pacietību, sacīja, — neko neslēp no manis! Es zinu, ka Ēģipte iestigusi purvā, un gribu to glābt, tādēļ man jāizdibina ļaunuma saknes…
— Visbiežākie, visparastākie noziegumi ir dumpji.. Taču dumpojas tikai vienkāršā tauta… — tiesnesis steidzās piebilst.
— Es klausos, — valdnieks mudināja,
Kosemā, — tiesnesis turpināja, — bija sadumpojušies mūrnieki un akmeņkaļi, kurus laikā neapgādāja ar visu nepieciešamo. Sehemā zemnieki nogalinājuši rakstvedi, kas ievācis nodokļus. Melkabā un Pihebitā zemnieki sagrāvuši feniķiešu nomnieku mājas… Kasās apkaimē viņi atteikušies labot kanālu, apgalvodami, ka par šo darbu viņiem pienākoties atlīdzība no valsts kases… Pēdīgi porfīra raktuvēs ieslodzītie piekāvuši uzraugus un gribējuši visā barā bēgt uz jūras pusi…
Mani nepārsteidz šīs ziņas, — faraons atteica. — Bet ko tu par to domā?
— Pirmām kārtām jāsoda vainīgie…
— Bet es domāju, ka pirmām kārtām jādod strādniekiem tas, kas viņiem pienākas, — valdnieks sacīja. — Izbadējies vērsis guļas zemē, izbadējies zirgs grīļojas un gārdz. Vai tad var prasīt, lai izsalcis cilvēks strādā un nesūdzas, ka viņam ir slikti?
— Tātad jūsu majestāte…
Pentuers izveidos padomi, lai izpētītu šos jautājumus, — faraons pārtrauca. — Bet pagaidām es nevēlos, ka soda vainīgos.
Tad taču uzliesmos vispārējs dumpis! — tiesnesis šausmās iesaucās.
Faraons, atbalstījis galvu rokās, kaut ko domāja.
— Labi, — viņš pēc brīža sacīja, — Lai tiesneši dara savu darbu, tikai… pēc iespējas saudzīgāk… Bet Pentuers lai šodien pat sasauc padomi… Tik tiešām, — viņš vēl piebilda, — vieglāk ir izšķirties kaujas laukā nekā tai juceklī, kas valda Ēģiptē…
Kad augstākais tiesnesis bija aizgājis, Ramzess ataicināja Tutmosu un pavēlēja viņam faraona vārdā sveikt karaspēku, kas atgriezies no Sāls ezeriem, un izdalīt divdesmit talantus virsniekiem un kareivjiem. Tad ķēniņš lika uzmeklēt Pentueru, bet, gaidīdams priesteri, pieņēma galveno mantzini.
Es vēlos zināt, — viņš sacīja, — kādā stāvoklī Ir valsts kase.
Šobrīd, — augstmanis atteica, — mūsu klētīs, laidaros, noliktavās un lādēs ir vērtības par divdesmit tūkstošiem talantu. Turklāt ik dienas ienāk nodokļi…
— Un ik dienas izceļas arī dumpji, — faraons piebilda,
— Bet cik lieli ir mūsu ienākumi un izdevumi?
— Karaspēka uzturēšanai mēs izdodam gadā divdesmit tūkstošus talantu. Faraona galmam divus — trīs tūkstošus mēnesī,
— Vai tiešām? Un sabiedriskie darbi?
— Patlaban tos veic par velti, — galvenais mantzinis sacīja, nodūris galvu,
— Un ienākumi?…
Cik mēs izdodam, tik ari saņemam… — mantzinis nomurmināja.
Tātad mēs saņemam četrdesmit — piecdesmit tūkstošu talantu gadā, — faraons noteica. — Un kur pārējais?
Ieķīlāts pie feniķiešiem, pie dažiem baņķieriem, pie tirgotājiem, beidzot — pie svētajiem priesteriem…
Labi, — sacīja valdnieks. — Bet ir taču faraonu neaizskaramais zelta, platīna, sudraba un dārgakmeņu fonds. Cik liels tas ir?
Tas jau kopš desmit gadiem laists apgrozībā un iztērēts…
— Kādiem nolūkiem? Kam?
Galma vajadzībām, — mantzinis atteica, — dāvanām nomarhiem un tempļiem…
Galmam bija ienākumi no nodokļiem, un vai tad dāvanas varēja izsmelt mana tēva dārgumu krātuvi?
Osīrijs-Ramzess, jūsu tēvs, bija devīgs valdnieks un ziedoja lielus upurus…
Cik lielus?… Es gribu beidzot to uzzināt — faraons nepacietīgi taujāja.
Precīzi rēķini ir arhīvos, es atceros tikai vispārējos skaitļus…
Runā!..
— Piemēram, tempļiem, — mantzinis nedroši iesāka, — savas laimīgās valdīšanas laikā Osīrijs-Ramzess uzdāvinājis ap simt pilsētu, kādus simt divdesmit kuģus, divus miljonus liellopu un divus miljonus maisu graudu, simt divdesmit tūkstošus zirgu, astoņdesmit tūkstošus vergu, ap divsimt tūkstošu mucu alus un vīna, trīs miljonus klaipu maizes, kādus trīsdesmit tūkstošus dārgu apģērbu, trīssimt tūkstošus medus, eļļas un vīraka krūku… Piedevām vēl tūkstoš talantu zelta, trīs tūkstošus sudraba, desmit tūkstošus bronzas stieņu, piecsimt talantu vara, sešus miljonus ziedu vainagu, tūkstoš divsimt dievu veidolu un kādus trīssimt tūkstošus dārgakmeņu.1 Citus skaitļus es tagad neatceros, taču tas viss ir pierakstīts…
Faraons smiedamies pacēla rokas augšup, taču pēkšņi aizsvilās un, uzsitis dūri galdā, iesaucās:
Tas Ir kas nedzirdēts! Saujiņa priesteru patērējusi tik daudz alus, maizes, vainagu un drānu, kaut arī tiem pašiem ir savi ienākumi! Milzīgi ienākumi, kas simtiem reižu pārsniedz svēto vīru vajadzības!..
Lai man atļauts atgādināt — jūsu majestāte aizmirsis, ka priesteri atbalsta desmitiem tūkstošu nabagu, dziedē slimniekus un uztur pārdesmit pulku uz tempļu rēķina…
Kam viņiem šie pulki? Faraoni taču izmanto tos vienīgi kara laikā. Bet, kas attiecas uz slimniekiem, tad gandrīz katrs maksā par sevi vai atstrādā to, ko palicis parādā templim par ārstēšanu. Un nabagi? Viņi strādā tempļu labā — nes dieviem ūdeni, piedalās svinīgās procesijās, bet galvenais — palīdz rādīt brīnumus. Viņi pie tempļu vārtiem atgūst zaudēto saprātu, redzi un dzirdi, viņiem sadzīst brūces, sāk darboties rokas un kājas, bet tauta, raugoties šais brīnumos, jo kvēlāk lūdz dievu un ziedo tiem jo dāsnākus upurus. Nabagi ir gluži kā tempļu vērši un avis. Viņi nes priesteriem tīru peļņu…
— Bet priesteri, — mantzinis uzdrošinājās iebilst, — jau neiztērē visas upurveltes, viņi uzkrāj tās un palielina fondu…
— Kādam nolūkam? — Kādai negaidītai valsts vajadzībai…
— Kurš redzējis šo fondu?
— Es pats, — augstmanis atbildēja. — Labirintā uzkrātās bagātības nemazinās, bet gan vairojas no paaudzes paaudzē, lai…
— Lai, — faraons viņu pārtrauca, — asīriešiem būtu Ko sagrābt, kad viņi iekaros Ēģipti, kuru tik jauki pārvalda priesteri! Paldies tev, mantzini! — viņš piebilda, — Es zināju, ka Ēģiptes stāvoklis ir slikts, taču nedomāju, ka valsts nonākusi galīgā postā… Valstī notiek dumpji, armijas nav, faraons Iestidzis parādos… toties Labirinta dārgumu krātuve bagātinās no paaudzes paaudzē… Ja katra dinastija, vesela dinastija upurētu tempļiem tik daudz, cik tiem upurējis mans tēvs, Labirintā jau botu deviņpadsmit tūkstoši talantu zelta, ap sešdesmit tūkstošu talantu sudraba, cik labības, ganāmpulku, zemes, vergu un pilsētu, — cik drānu un dārgakmeņu — to neaplēsīs pat vislabākais rēķinvedis!
Galvenais mantzinis sadrūvējies atvadījās no valdnieka. Taču ari faraons nebija ar sevi apmierināts» Padomājis viņš nosprieda, ka bijis pārāk atklāts ar saviem augstmaņiem.