Sardze, kas dežurēja priekštelpā, ziņoja par Pentuera ierašanos, Priesteris nokrita faraona priekšā uz vaiga un vaicāja, vai viņam neesot kādu pavēļu,
Es negribu pavēlēt, bet gan lūgt tevi, — faraons sacīja. — Tu zini, ka Ēģiptē notiek dumpji! Dumpojas zemnieki, amatnieki, pat ieslodzītie… Dumpji no jūras līdz pat raktuvēm! Vēl tikai trūkst, ka sadumpotos mani kareivji un pasludinātu par faraonu… nu, kaut vai Herhoru…
Lai tu dzīvo mūžos! — priesteris atbildēja, — Nav Ēģiptē cilvēka, kas neziedotos tavā labā un nesvētītu tavu vārdu…
Ak, ja viņi zinātu, — valdnieks sašutis sacīja, — cik nabags un bezspēcīgs ir faraons, katrs nomarhs pasludinātu sevi par sava noma saimnieku!.. Es cerēju, ka, mantojis divkāršu troni, iegūšu kaut kādu ietekmi… Taču. jau pirmajā dienā pārliecinos, ka esmu tikai Ēģiptes kādreizējo valdnieku ēna! Jo kas gan var būt faraons bez naudas, bez armijas un, galvenais, bez uzticamiem kalpiem?… Esmu kā dieva statuja, kuras priekšā kvēpina vīraku un nemitīgi upurē… Taču statujas ir bezspēcīgas, un no upurveltēm sev vēderus uzaudzē priesteri… Bet ko es te spriedelēju? Tu jau piederi pie viņiem!..
Man ļoti žēl, — Pentuers atbildēja, — ka tu, valdniek, tā runā savas valdīšanas pirmajā dienā. Ja vēstis par to Izplatīsies Ēģiptē…
Kam lai uzticu to, kas mani nomoka? — faraons viņu pārtrauca. — Tu esi mans padomdevējs, tu izglābi vai vismaz gribēji man glābt dzīvību. Un, protams, ne jau tālab, lai izpaustu, kas notiek faraona sirdī, kuru es tev atklāju. Taču tev taisnība,.
Valdnieks pagājās dažus soļus pa istabu un pēc brīža daudz mierīgākā balsī sacīja:
Es uzdodu tev izveidot padomi, kurai jāizmeklē nebeidzamo dumpju iemesli manā valstī. Es vēlos, lai soda tikai vainīgos un lai izturas taisnīgi pret nelaimīgajiem»
Lai dievi tevi atbalsta ar savu žēlastību! — priesteris nočukstēja, — Es izdarīšu, ko pavēli, valdniek. Taču dumpju iemesli man zināmi arī bez izmeklēšanas …
— tad paskaidro man tos!
Es ne vienreiz vien esmu sacījis jūsu majestātei, ka darba tauta cieš badu, strādā pāri spēkiem un maksā pārlieku lielus nodokļus. Kas agrāk liecis muguru no saules lēkta līdz rietam, tam tagad jāsāk darbs stundu pirms lēkta un jābeidz stundu pēc rieta. Vēl necik sen vienkāršs cilvēks varēja ik pēc desmit dienām apmeklēt vecāku kapus, aprunāties ar viņu ēnām un ziedot viņiem, bet tagad nevienam vairs nav laika. Senāk, zemnieks apēda trīs kviešu plāceņus dienā, bet tagad viņam ne vienmēr iznāk viens miežu plācenis. Senāk darbu pie kanāliem, aizsprostiem un uz ceļiem ieskaitīja par nodokli — tagad nodokļi jāmaksā atsevišķi, bet sabiedriskie darbi jādara par velti. Lūk, dumpju iemesli!
Esmu visnabadzīgākais muižnieks valstī! — faraons Iesaucās, saķerdams galvu. — Jebkurš muižas īpašnieks dod saviem kustoņiem kārtīgu barību un atpūtu, bet mani lopi Ir allaž izsalkuši un noguruši! Saki man — ko lai es daru?
Tu pavēli, valdniek, lai pasaku?
Es lūdzu … Pavēlu … Kā vēlies … Tikai runā!
— Lai svētīta tava valdīšana, Osīrija īstenais dēls! — priesteris atteica. — Jādara, lūk, kas: pirmām kārtām pavēli, valdniek, lai par sabiedriskiem darbiem maksā, kā tas bija senāk …
— Protams…
— Pēc tam dod rīkojumu, lai darbs uz lauka ilgst tikai no saules lēkta līdz rietam, lai tauta atpūšas katru septīto dienu — nevis desmito, bet gan septīto, kā tas bija dievišķo dinastiju laikā. Tad vēl pasludini, ka kungiem turpmāk nav tiesību ieķīlāt zemniekus, bet rakstvežiem — viņus sist un mocīt pēc sava prāta, Un, beidzot, iedod … desmito, kaut vai divdesmito daļu zemes īpašumā zemniekiem, lai neviens to nevar atņemt vai ieķīlāt. Ja zemnieka ģimenei piederēs kaut vai tik liels zemes gabals kā šīs istabas grīda, tā vairs necietīs badu. Iedod, valdniek, zemniekiem īpašumā tuksneša smiltājus — un pēc dažiem gadiem tur būs dārzi…
Tu labi runā, — faraons piebilda, — taču runā to, ko saskati savā sirdī, nevis dzīvē. Cilvēka nodomi, pat vislabākie, ne vienmēr sakrīt ar notikumu dabisko norisi…
Jūsu majestāte, esmu jau novērojis šādus mēģinājumus un to rezultātus, — Pentuers atbildēja. — Dažu tempļu priesteri dziedē slimniekus, māca bērnus, audzē labākas lopu un augu šķirnes un cenšas audzināt cilvēkus. Un lūk, kas ticis panākts: ja slinkam, izdēdējušam zemniekam dod labu ēdienu un ļauj atpūsties katru septīto dienu, šis cilvēks atkopjas, kļūst strādīgāks un uzar vairāk zemes nekā agrāk. Algots strādnieks ir līksmāks un strādā labāk par vergu, kaut arī vergu sit ar dzelzs rīkstēm. Paēdušiem dzimst vairāk bērnu nekā izsalkušiem un darbā izvārgušiem; brīvu cilvēku pēcnācēji ir veselīgi un stipri, bet vergu pēcnācēji — vārgi un drūmi, ar noslieci zagt un melot. Un pēdīgi ir atzīts, ka zeme, kuru apstrādā pats īpašnieks, dod pusotras reizes vairāk graudu un dārzeņu nekā tā, ko uzar vergs. Un kas vēl ir zīmīgi: ja ļaudis strādā uz lauka un apkārt skan dziesmas un mūzika, tad ne vien viņi, bet arī vērši mazāk nogurst. Tas viss apstiprinājies mūsu tempļu īpašumos.
Faraons pasmaidīja.
— Būs arī man jāievieš mūzika savās muižās un raktuvēs, — viņš noteica. — Bet, ja jau priesteri redzējuši šos brīnumus, par kuriem tu man stāstīji, kādēļ viņi savos īpašumos nerīkojas ar zemniekiem tāpat?
Pentuers nodūra galvu.
Tālab, — viņš nopūties atteica, — ka ne visi priesteri ir gudri un cēlsirdīgi…
Tur jau ir tā lieta! — faraons iesaucās. — Bet tagad saki man, Pentuer, zemnieka dēls, — kādēļ, zinot, ka priesteru vidū ir bezgoži un muļķi, tu negribi līdzēt man cīņā pret viņiem? Tu taču saproti, ka es neuzlabošu zemnieku dzīvi, iekams neiemācīšu priesterus pakļauties savai gribai… Pentuers sažņaudza rokas.
Valdniek, — viņš atbildēja, — grēcīgi un bīstami ir cīnīties ar priesteriem! Ne viens vien faraons uzsāka šādu cīņu un… nespēja to novest līdz galam,
Jo viņus neatbalstīja tādi cilvēki kā tu! — faraons iesaucās. — Un patiešām es nekad nesapratīšu, kādēļ gudrie un cēlie priesteri pacieš sev līdzās neliešus, kuri ir šīs kārtas vairākums.
Pentuers pašūpoja galvu.
— Trīsdesmit tūkstošus gadu svētā priesteru kārta lolojusi Ēģipti un izveidojusi to tādu, kāda tā ir tagad — valsts, kuru apbrīno visa pasaule. Ar ko izskaidrojams, ka šai kārtai ar visiem tās trūkumiem izdevies to panākt? Ar to, ka priesteris ir gaismeklis, kurā deg gudrības liesma. Gaismeklis var būt apkvēpis, pat smirdīgs, taču tas glabā sevī dievišķo uguni, bez kuras cilvēki dzīvotu tumsonībā un mežonībā.
— Tu, valdniek, runā par cīņu ar priesteriem, — Pentuers turpināja, — Kā šī cīņa var beigties man? Ja tu zaudēsi, es būšu nelaimīgs, jo tu neuzlabosi zemnieku dzīvi. Bet ja tu uzvarēsi? Ak, es negribu, piedzīvot šo dienu! Jo — kas zina, vai, sadauzot gaismekli, tu neapdzēsīsi gudrības gaismu, kas gadu tūkstošiem kvēlo pār Ēģipti un visu pasauli… Lūk, manu valdniek, kādēļ es nevēlos iejaukties tavā cīņā ar svēto priesteru kārtu. Es jūtu, ka šī cīņa tuvojas, un ciešu tāpēc, ka, būdams nožēlojams tārps, nespēju to atvairīt. Taču iesaistīties tajā es neiešu, tālab ka man nāktos pievilt vai nu tevi, vai dievu — gudrības radītāju…
Faraons, klausīdamies Pentuera vārdos, domīgi staigāja pa istabu.
— Hm! — Viņš bez dusmām sacīja: — Rīkojies, kā zini! Tu neesi kareivis, un es nevaru pārmest tev drosmes trūkumu … Taču tu nevari būt man padomdevējs … Tomēr lūdzu tevi izdarīt zemnieku dumpju izmeklēšanu, un, kad es aicināšu, tu pateiksi man, ko tev pavēlēs tava gudrība.
Atvadoties no faraona, Pentuers noslīga ceļos,
— Katrā gadījumā, — faraons piebilda, — zini, ka es nevēlos apdzēst dievišķo gaismu… Lai priesteri lolo gudrību savos tempļos, taču lai negrauj manu armiju, lai neslēdz kaunpilnus līgumus un… lai neapzog ķēniņa dārgumu krātuves… Vai tikai viņi nedomā, ka es kā ubags stāvēšu pie viņu durvīm, lai saņemtu līdzekļus atjaunot valsti, kuru izpostījusi viņu aplamā un nekrietnā valdīšana? Ha! Ha! Pentuer, es pat dieviem nelūgšu to, uz ko man ir likumīgas tiesības… Tu vari iet!
Priesteris izgāja, kāpdamies atpakaļ un klanīdamies, bet durvīs nokrizdams pie zemes.
Faraons palika viens.
«Cilvēki,» viņš domāja, «ir kā bērni, Herhors taču ir gudrs. Viņš zina, ka Ēģiptei kara gadījumā būs vajadzīgs pusmiljons kareivju, zina, ka šie kareivji jāapmāca, — un tomēr viņš samazinājis pulku skaitu un sastāvu. Galvenais mantzinis arī nav muļķis, taču viņam šķiet pilnīgi dabiski, ka visi faraonu dārgumi pārceļojuši uz Labirintu! Beidzot — Pentuers. Ir gan dīvains cilvēks!.. Viņš grib, lai zemniekiem būtu ko ēst, lai viņiem piederētu zeme un lai viņi svinētu nebeidzamus svētkus. Labi… bet tas viss samazinās manus ienākumus, kuri jau tā ir pārāk niecīgi. Taču, ja es viņam sacīšu: «Palīdzi man atņemt priesteriem ķēniņu dārgumus…» — viņš nosauks mani par bezdievi, par gaismas dzēsēju Ēģiptē!.. Savāds cilvēks! Gatavs visu valsti apgāzt kājām gaisa, ja runa ir par zemnieku labklājību, taču neparko neiedrošināsies sagrābt virspriesteri aiz apkakles un iemest cietumā. Viņš itin mierīgi pieprasa, lai atsakos no krietnas daļas savu ienākumu, taču, esmu pārliecināts, neņems ne vara debenu no Labirinta.»
Ramzess pasmaidīja un atkal prātoja:
«Ikviens vēlas būt laimīgs. Taču, kolīdz gribi kaut ko darīt, lai visi būtu laimīgi, katrs tev ķeras pie rokas kā cilvēks, kuram rauj zobu …. tādēļ valdniekam jābūt apņēmīgam… Un mans dievišķais tēvs rīkojies aplam, pamezdams zemniekus novārtā un bezgala uzticēdamies priesteriem… Viņš atstājis man smagu mantojumu, bet gan es tikšu galā … Pie Sāls ezeriem arī nebija viegli… Grūtāk nekā šeit. Te visapkārt ir pļāpas un gļēvuļi, bet tur bija cilvēki ar ieročiem rokās, gatavi doties nāvē. Viena kauja atklāj mums to, ko mēs neuzzinātu desmit mierīgas valdīšanas gados. Cilvēks, kurš pateiks sev: «Pārvarēšu kavēkli!» — pārvarēs to. Bet, kurš šaubīsies, tam nāksies atkāpties.»
Krēsloja. Pilī nomainījās sardze, attālajās zālēs tika iedegtas lāpas. Tikai valdnieka istabās neviens neuzdrošinājās ieiet bez aicinājuma.
Faraons, bezmiega mākts, ceļojuma un valsts lietu nogurdināts, atlaidās krēslā. Viņam šķita, ka viņš valda jau simtiem gadu, un grūti "bija noticēt, ka vēl nav pagājusi ne diena, kopš viņš bijis pie piramīdām,
«Tikai diena?… Tas nevar būt!..»
Tad viņam ienāca prātā, ka troņmantnieka sirdi iemājo agrāko faraonu dvēseles. Laikam jau tā ir, jo citādi no kurienes gan šī ierastības sajūta? Un kādēļ pārvaldīt valsti viņam šodien liekas tik vienkārši, lai gan vēl pirms diviem mēnešiem viņš tik ļoti bažījās, vai tiks galā?
«Pagājusi tikai viena diena!» viņš domās atkārtoja. «Taču man šķiet, ka esmu šeit jau tūkstošiem gadu!»
Pēkšņi viņš izdzirda dobju balsi:
Mans dēls! Mans dēls! Ramzess pietrūkās no krēsla.
Kas tu esi? — viņš iesaucās,
— Es tas esmu, es… Vai tiešām tu jau esi mani aizmirsis?
Faraons nespēja saprast, no kurienes skan balss — no augšas vai no lejas. Varbūt no lielas Osīrija statujas kaktā?
— Mans dēls! — atkal atskanēja balss. — Godā dievu gribu, ja vēlies saņemt, viņu svētību… Ak, godā dievus— bez viņu palīdzības vislielākā zemes varenība ir pīšļi un niecība, Ak, godā dievus, ja vēlies, lai tavu kļūmju rūgtums nesagandē manu uzturēšanos laimes pārpilnajā Rietzemē!..
Balss apklusa. Faraons lika atnest gaismekli, Vienas istabas durvis bija aizslēgtas, pie otram stāvēja sardze. Neviens svešinieks nebūtu varējis te iekļūt.
Dusmas un nemiers plosīja faraona sirdi. Kas gan tas varēja būt? Vai tiešām ar viņu runājusi tēva ēna? Bet varbūt šī balss ir kārtējā priesteru viltība? Taču, ja priesteri var runāt ar viņu no attāluma, cauri biezajam sienām, tad viņi var arī noklausīties — un pasaules valdnieks tātad ir no Visām pusēm ielenkts meža zvērs.
Tiesa, ķēniņa pilī noklausīšanās bija parasta lieta. Taču faraons cerēja, ka vismaz savā kabinetā viņš ir no tās pasargāts un ka priestera nekaunība nepārkāps viņa slieksni.
Un ja nu tas tiešām bija tēva gars?
Faraons atteicās no vakariņām un devas gulēt. Viņam šķita, ka viņš neaizmigs, taču nogurums ņēma virsroku pār sapīkumu.
Pēc dažām stundām viņu uzmodināja zvaniņa skaņas un gaisma. Bija pusnakts; priesteris — astrologs bija ieradies, lai ziņotu par debess ķermeņu stāvokli, Faraons noklausījās ziņojumu un beigās sacīja:
— Vai tu, cienījamais pravieti, turpmāk nevarētu sniegt savus ziņojumus godātajam Senam? Viņš ir mans vietnieks reliģijas lietās…
Priesteri — astrologu gaužām pārsteidza faraona vienaldzība pret debesu spīdekļiem.
Jūsu majestātei labpatīk nonievāt norādījumus, ko valdniekiem dod zvaigznes…
Dod? — faraons atkārtoja. — Ko tad zvaigznes man sola?
Astrologs acīmredzot bija gaidījis šo jautājumu, tādēļ atbildēja, daudz nedomādams:
Apvārsnis pagaidām ir miglains… Pasaules valdnieks vēl nav nostājies uz patiesības ceļa, kas ved uz dievu gribas iepazīšanu… Taču agri vai vēlu viņš atradīs to un reizē ilgu un laimīgu mūžu un slavas pilnu valdīšanu…
Ak tā! Paldies tev, svētais vīrs! Tagad zinu, pēc kā man jātiecas, un es centīšos sekot norādījumiem, bet tevi vēlreiz lūdzu turpmāk griezties pie godājamā Sena, Viņš ir mans vietnieks, un, ja kādreiz nolasīsi zvaigznēs kaut ko pamācošu, viņš man pastāstīs par to no rīta.
Priesteris, galvu šūpodams, atstāja faraona guļamistabu.
Aizdzina man visu miegu!.. — Ramzess īgni noteica.
Augstu cienījamā ķēniņiene Nikotrise, — negaidīti ziņoja adjutants, — pirms stundas pavēlēja man izlūgties pie jums audienci.
— Tagad? Pusnaktī? — faraons brīnījās.
— Viņa sacīja, ka tieši pusnaktī jūs modīšoties. Faraons padomāja un atbildēja adjutantam, ka gaidīšot
ķēniņieni zelta zālē. Viņš domāja, ka tur neviens nenoklausīsies viņu sarunu.
Valdnieks apvilka apmetni, ieslidināja kājas sandalēs un lika parūpēties, lai zāle būtu kārtīgi apgaismota. Pēc tam izgāja, piekodinājis kalpotājiem viņu nepavadīt.
Māti viņš sastapa jau zālē sēru drānās no rupja audekla. Ieraudzījusi faraonu, ķēniņiene gribēja noslīgt ceļos, taču dēls viņu piecēla un apskāva.
— Vai noticis kas nopietns, māt, ka tu apgrūtini sevi lai stundā? — viņš jautāja.
— Es negulēju… lūdzu dievus… — viņa atteica.
— Ak, mans dēls! Tu savā gudrībā esi uzminējis, ka lieta ir nopietna. Es dzirdēju tava tēva dievišķo balsi…
Patiešām? — faraons noteica, juzdams, ka dvēselē uzverd niknums.
Tavs nemirstīgais tēvs, skumju pārpilns, man sacīja, ka tu esi nostājies uz maldīga ceļa. Tu atsakies no iesvētīšanas virspriesteru kārtā un aizvaino dievu kalpus… «Kas gan paliks kopā ar Ramzesu,» vaicāja tavs dievišķais tēvs, «ja viņš aizkaitinās dievus un ja priesteri viņu pametīs? Pasaki… pasaki viņam, ka viņš pazudinās Ēģipti, sevi un dinastiju!»
— Oho! Tad lūk, ar ko draud! — faraons iesaucās,
— Un jau pirmajā valdīšanas dienā!.. Suns rej visskaļāk, kad baidās. Māt, šie draudi patiešām ir ļauna zīme, taču ne jau man — priesteriem!
Bet to taču sacīja tavs tēvs! — ķēniņiene norūpējusies atkārtoja.
Mans nemirstīgais tēvs, — faraons atbildēja, — un svētais vectēvs Amenhoteps, būdami šķīsti gari, pazīst manu sirdi un redz Ēģiptes nožēlojamo stāvokli. Un, redzēdami, ka es cenšos nostiprināt valsts labklājību, darīdams galu ļaunprātībām, viņi negribēs man stāties ceļā…
Tātad tu netici, ka tava tēva gars dod tev padomus? — māte jautāja, šausmās uzlūkodama dēlu,
Nezinu, taču man ir pamats domāt, ka garu balsis, kas skan dažādos mūsu pils kaktos, ir kārtējā priesteru viltība. Tikai priesteri var baidīties no manis, bet dievi un gari nemūžam. Ne jau gari mūs biedē, māt…
Ķēniņiene kļuva domīga — dēla vārdi viņu acīm redzami ietekmēja. Viņa savā mūžā bija redzējusi daudz brīnumu, un daži viņai pašai bija šķituši aizdomīgi.
Tādā gadījumā, mans dēls, — viņa nopūzdamās sacīja, — tu esi ļoti neuzmanīgs. Šodien pēcpusdienā pie manis bija Herhors. Viņš ir ļoti neapmierināts ar audienci pie tevis. Viņš sacīja, ka tu gribot atstādināt priesterus no galma…
Bet kam viņi man vajadzīgi? Ja nu vienīgi, lai palielinātos manas virtuves un vīna pagraba izdevumi… Vai arī tādēļ, lai viņi noklausītos, ko runāju, un glūnētu, ko daru?
Visa valsts sadumposies, ja priesteri pasludinās, ka tu esi bezdievis, — ķēniņiene — māte uzstāja.
Valstī jau rūgst nemieri, taču priesteru vainas dēļ, — faraons atteica. — Un ari par ēģiptiešu tautas dievbijību man sāk veidoties cits priekšstats… Ja tu, māt, zinātu, cik Lejasēģiptē ir prāvu par dievzaimošanu, bet Augšēģiptē par mirušo aplaupīšanu, tu saprastu, ka mūsu tautai priesteri vairs nav svēti.
— Tur vainojami svešzemnieki, kas pārplūdinājuši Ēģipti! — ķēniņiene iesaucās. — Sevišķi feniķieši… „— Vai nav vienalga, kas tur vainojams? Diezgan, ja Ēģiptē ne statujas, ne priesterus vairs neuzskata par pārdabiskām būtnēm… Un, ja tu, māt, paklausītos, ko runā augstmaņi, virsnieki, kareivji, tu saprastu, ka pienācis laiks faraona varu celt pāri priesteru varai, lai nesagrūtu jebkura kartība šai zemē.
— Tu esi Ēģiptes valdnieks, — ķēniņiene nopūtās, — un tava gudrība ir liela. Dari, kā zini… Taču rīkojies piesardzīgi… Ai, piesardzīgi! Skorpions, pat būdams samīts, vēl spēj iedzelt pārsteidzīgam uzvarētājam…
Māte un dēls apskāvās, un faraons atgriezās guļamistabā. Bet viņš vairs nespēja aizmigt. Viņš skaidri redzēja, ka starp viņu un priesteriem sākusies cīņa vai — drīzāk — kaut kas derdzīgs, kas nav cīņas vārda cienīgs, un viņam, karavadonim, vēl nav ne jausmas, kā rīkoties.
Jo kur gan šeit ienaidnieks? Pret ko jākaro viņa uzticamajai armijai? Pret priesteriem, kuri krīt viņa priekšā pie zemes? Vai pret zvaigznēm, kas apgalvo, ka faraons vēl nav nostājies uz patiesības ceļa? Ar ko un ar kuru te jācīnās?
Varbūt ar šīm garu balsīm, kas skan no tumsas? Vai ar paša māti, kura šausmas lūdzas, lai viņš nepadzen priesterus?
Faraons svaidījās savā guļvietā, juzdamies pilnīgi bezpalīdzīgs. Taču pēkšņi viņam pavīdēja doma:
«Kāda man daļa gar ienaidnieku, kas, gluži kā dubļi, izšķīst gar pirkstiem?… Lai man draud tukšajās zālēs, lai niknojas par manu bezdievību … Es pavēlēšu, un ikviens, kurš uzdrīkstēsies nepildīt manas pavēles, būs mans ienaidnieks, un pret viņu es vērsīšu policiju, tiesu un armiju.»