Visas šīs septiņdesmit dienas, kamēr faraona svētās atliekas mirka sālsūdens baseinā, Ēģipte sēroja.
Tempļi bija slēgti, nenotika procesijas. Neskanēja mūzika, netika rīkotas dzīres, dejotājas kļuva par apraudātajai un nevis dejoja, bet gan plēsa sev matus, kas arī sagādāja viņam ienākumus. Ļaudis nedzēra vīnu, neēda gaļu. Vislielākie augstmaņi staigāja rupjās drānās, basām kājām. Neviens neskuvās, izņemot priesterus, visapmātākie pat nemazgājās, bet notriepa seju ar dubļiem un kaisīja matus ar pelniem.
Itin visur — no Vidusjūras līdz Nīlas pirmajām krācēm, no Lībijas tuksneša līdz Sīnāja pussalai — valdīja klusums un bēdas. Bija apdzisuši Ēģiptes saule, bija aizgājis uz Rietzemi un pametis savus kalpus valdnieks, kas dāvāja ļaudīm prieku un dzīvību.
Augstākajās aprindās bija pieņemts runāt par vispārējam sērām, kuras izpaužas pat dabā.
Vai esi ievērojis, — viens augstmanis sacīja citam, — ka dienas kļuvušas īsākas un tumšākas?
Ja. Es neuzdrošinājos tev par to ieminēties, bet tā, patiešam ir. Es pat pamanīju, ka naktī pie debesīm ir mazāk zvaigžņu un ka pilns mēness bija redzams īsāku laiku, bet jauns mēness — ilgāk nekā parasti.
Gani stāsta, ka lopi ganības neēdot, bet tikai baurojot.
Bet es esmu dzirdējis no medniekiem, ka lauvas, sērodami par valdnieku, atteikušies no gaļas un vairs nemetas virsū stirnām.
Briesmīgi laiki! Ienāc pie manis šovakar, iedzersim pa glāzei piemiņas dzēriena, ko izgudrojis mans aldaris.
— Zinu … tev laikam ir tumšais Sīdonas alus?…
Lai dievi mūs pasargā! Tādā laikā lietot reibinošus dzērienus! Tas, ko izgudrojis mans aldaris, nav alus… Es to drīzāk salīdzinātu ar vīnu, kam pievienots muskuss un smaržzāles…
Īsten piemērots dzēriens laikā, kad mūsu valdnieks atrodas mirušo atdusas vietā, kur gaisā virmo muskusa un balzama smārds…
Tā augstmaņi sēroja visas septiņdesmit dienas.
Pirmās prieka šalkas pārskrēja Ēģiptei, kad no mirušo atdusas vietas pienāca ziņa, ka valdnieka ķermenis izņemts no sālsūdens baseina un ka balzamētāji un priesteri jau sākuši savus ritus.
Tai dienā ļaudis pirmoreiz apcirpa matus, notrausa dubļus no sejas, bet, kurš gribēja, — nomazgājās. Un tik tiešām nebija iemesla ilgāk sērot: Hors jau bija atradis Osīrija līķi, Ēģiptes valdnieks ar prasmīgo balzamētāju palīdzību bija atkal atguvis dzīvību un, priesteru lūgšanu un «Mirušo grāmatas» lasījumu atbalstīts, kļuvis līdzīgs dieviem.
Kopš šā brīža nelaiķis faraons Meri Amons Ramzess jau oficiāli ieguva Osīrija vārdu; neoficiāli viņu tā dēvēja jau tūlīt pēc nāves.
Ēģiptiešu tautas iedzimtais dzīvesprieks sāka ņemt virsroku pār sērām, jo sevišķi kareivju, amatnieku un zemnieku vidū. Bija arī gadījumi, kad vienkāršā tauta līksmojās pārlieku.
Nez no kurienes paklīda baumas, ka jaunais faraons, kuru visa tauta jau bija paguvusi iemīlēt, grib atvieglot zemnieku, strādnieku un pat vergu dzīvi.
Lūk, kādēļ mūrnieki, namdari un podnieki aizvien biežāk nevis mierīgi dzēra un tērzēja krodziņos par savam amata un ģimenes lietām, bet gan uzdrošinājās žēloties par nodokļiem un pat kurnēt par priesteru varu. Zemnieki brīvajā laikā nelūdza dievu un nepieminēja mirušos, bet spriedelēja, cik labi gan būtu, ja katram piederētu dažas vagas zemes un varētu atpūsties ik septīto dienu…
Par kareivjiem, it īpaši par svešzemnieku pulkiem, nav pat ko runāt. Šie ļaudis bija iedomājušies, ka viņi ir izredzēta kārta Ēģiptē vai drīzumā par tādu kļūs pēc kāda veiksmīga kara, kas teju, teju izcelsies.
Toties nomarhi un lauku muižu īpašnieki, bet pirmām kārtam dažādu tempļu virspriesteri noturēja jo svinīgākus aizlūgumus par mirušo valdnieku, lai gan varēja jau priecāties, jo faraons bija kļuvis par Osīriju.
Jaunais faraons būtībā nevienam līdz šim nebija nodarījis pāri, un augstmaņu skumju vienīgais iemesls bija baumas, kas tā ielīksmoja vienkāršo tautu. Nomarhi un augstmaņi vai stinga aiz šausmām, iedomājoties vien, ka viņu zemnieki varēs slaistīties piecdesmit dienas gadā un — vel ļaunāk — saņems īpašumā zemes gabalu — kaut vai tik lielu, ka tas varētu noderēt tik kapa vietai. Priesteri, raugoties Ramzesa XIII saimniekošanā, kļuva bāli, sakoda zobus un sašuta par valdnieka izturēšanos.
Ķēniņa pilī patiesi bija notikušas lielas pārmaiņas.
Faraons apmetās vienā no pils spārniem, kurā gandrīz visas telpas aizņēma karavadoņi. Pagrabstāvā viņš izvietoja grieķu kareivjus, augšstāvā — gvardi, bet pagalma puse — etiopiešus. Sardzē stāvēja aziāti, bet pie Ramzesa istabām bija ierādītas mītnes eskadronam, kura kareivji kopa ar viņu bija vajājuši Tehennu tuksnesī.
Piedevām vēl majestāte likās piemirsis neseno lībiešu dumpi, atkal dāvāja tiem savu žēlastību un nevienu nelika sodīt.
Tiesa, priesteri, kas dzīvoja lielākajā pilī, joprojām palika tur un izpildīja reliģiskās ceremonijas godājamā Sena vadībā. Bet, tā kā viņi vairs nepiedalījās faraona brokastīs, pusdienās un vakariņās, viņu ēdienkarte kļuva visai pieticīga.
Veltīgi svētie vīri atgādināja, ka viņiem jābaro deviņpadsmit dinastiju pārstāvji un daudzie dievi. Mantzinis, nopratis faraona velēšanos, atbildēja priesteriem, ka dievi un priekšteči iztikšot ar ziediem un smaržvielām, toties pašiem praviešiem, kā liek tikums, esot jāēd miežu plāceņi un jāuzdzer virsū ūdens vai alus. Lai pamatotu savus vulgāros uzskatus, mantzinis atsaucās uz virspriesteri Senu, kas dzīvoja grēknožēlnieka dzīvi, un turklāt vēl — uz faraonu, kurš, tāpat kā viņa karavadoņi, ēda no kareivju katla.
Tālab galma priesteri sāka klusībā domāt, vai nebūtu prātīgāk pamest neviesmīlīgo ķēniņa namu un pārcelties uz mājokļiem tempļu tuvumā, kur viņiem būtu mazāk pienākumu un nenāktos badoties. Un, iespējams, viņi tā arī darītu, ja godājamie Herhors un Nofri nebūtu viņiem pavēlējuši palikt savās vietās.
Taču arī Herhora stāvoklis, jaunajam faraonam nākot pie varas, nebija apskaužams. Viņš — vēl nesen visvarenais ministrs, kas gandrīz nekad nepameta ķēniņa istabas, — tagad vientulīgi sēdēja savā savrupmāja un dažkārt neredzēja jauno valdnieku desmitiem dienu. Viņš joprojām bija kara ministrs, bet tikpat kā vairs neizdeva pavēles, jo visas kara lietas faraons izlēma pats. Pats lasīja karavadoņu ziņojumus, pats izšķīra strīdīgus jautājumus, un viņa adjutanti nāca uz kara ministriju pēc nepieciešamajiem dokumentiem. Ja godājamais Herhors kādreiz arī tika uzaicināts pie valdnieka, tad vienīgi tādēļ, lai noklausītos pārmetumus.
Visiem augstmaņiem tomēr nācās atzīt, ka jaunais faraons daudz strādā.
Ramzess XIII cēlās pirms saullēkta, gāja vannā un kvēpināja vīraku Osīrija veidola priekšā. Tad noklausījās ziņojumus, ko viņam sniedza augstākais tiesnesis, visu Ēģiptes graudu noliktavu un laidaru galvenais rakstvedis, galvenais mantzinis un, beidzot, viņa galma ministrs, kuram nācās ciest vairāk par visiem, jo nebija dienas, kad valdnieks neaizrādītu viņam, ka galma uzturēšana izmaksā pārāk dārgi un ka tas ir pārlieku liels.
Tik tiešām ķēniņa pilī dzīvoja vairāki simti nelaiķa faraona sieviešu ar atbilstošu bērnu un kalpotāju skaitu. Saņemdams nemitīgus atgādinājumus, galma ministrs ik dienas izraidīja no pils kādus pārdesmit iemītniekus, bet pārējiem ierobežoja izdevumus. Rezultātā pēc mēneša visas galmadāmas kliegdamas un raudādamas aizsteidzās pie ķēniņienes Nikotrises meklēt aizstāvību.
Augstu godājamā ķēniņiene — māte tūdaļ pat devas pie valdnieka un, nokritusi viņa priekšā pie zemes, lūdza, lai dēls apžēlojas par sava tēva sievietēm un neļauj viņām nomirt badā un trūkumā.
Faraons, saraucis pieri, uzklausīja viņu un pavēlēja galma ministram vairs netaupīt uz sieviešu rēķina, taču vienlaikus paziņoja ķēniņienei — mātei, ka pēc tēva bērēm galmadāmas tikšot izraidītas no pils un nosūtītas uz muižām..
Mūsu galma uzturēšana izmaksā ap trīsdesmit tūkstošu talantu gada — pusotras reizes dārgāk nekā visas armijas uzturēšana. Es nevaru izdot tādu summu, neizputinot sevi un valsti,
Dari, kā zini, — ķēniņiene atteica. — Ēģipte pieder tev. Taču es baidos, ka izraidītie galminieki kļūs par taviem ienaidniekiem.
Tad faraons klusēdams paņēma māti aiz rokas, pieveda viņu pie loga un norādīja uz blīvajām šķēpnešu ierindām, kas soļoja pagalmā.
Šī faraona rīcība izraisīja negaidītas sekas. Ķēniņienes acīs, kas pirms brīža bija pilnas asaru, pavīdēja lepnums, viņa pieliecās, noskūpstīja dēla roku un aizkustinātā balsī sacīja:
— Tu patiešām, esi Isīdas un Osī rija dēls! Un es esmu labi darījusi, ziedodama tevi dievietei. Beidzot Ēģiptei ir īsts valdnieks!
Kopš tā laika ķēniņiene nekad vairs negāja pie dēla kādu aizstāvēt. Un, ja kāds lūdza viņu būt par aizbildni, mēdza atbildēt:
— Esmu viņa majestātes kalpone un iesaku arī jums pildīt valdnieka pavēles bez ierunām. Viss, ko viņš dara, ir dievu iedvesmots. Un kurš gan spēj pretoties dieviem!
Pēc brokastīm faraons nodarbojās ar kara ministrijas un valsts kases lietām, bet trijos pēcpusdienā lielas svītas pavadībā Izbrauca pie pulkiem, kuru apmetnes bija. Memfisas tuvumā, un vēroja karaspēka mācības.
Vislielākās pārmaiņas bija notikušas valsts kara lietas.
Nepilnos divos mēnešos faraons bija izveidojis piecus jaunus pulkus, pareizāk sakot — atjaunojis tos, kuri tika izformēti iepriekšējā valdnieka laikā. Virsnieki, kas bija nodevušies dzeršanai un kauliņu spēlei vai arī slikti izturējušies pret kareivjiem, tika atlaisti.
Kara ministrijas kancelejā, kur agrāk strādāja tikai priesteri, faraons iecēla savus visspējīgākos adjutantus, kas ļoti ātri apguva armijas lietvedību. Viņš lika sastādīt sarakstus, kuros būtu ietverti visi pie karavīru kārtas piederošie vīrieši, kas sen vairs nepildīja nekādus karadienesta pienākumus, vienīgi saimniekoja. Dibināja divas jaunas virsnieku skolas zēniem no divpadsmit gadu vecuma un atjaunoja, seno paradumu, saskaņā ar kuru kara jaunatne saņem brokastis tikai pēc trīs stundu ilgas soļošanas ierindās un kolonnās.
Un, visbeidzot, neviena karaspēka daļa vairs nedrīkstēja dzīvot ciematā, bet vienīgi kazarmas vai nometnē. Katram pulkam bija ierādīts mācību laukums, kur kareivji caurām dienām vai nu meta. akmeņus no lingām, vai arī šāva no loka pa mērķiem, kas atradās pārsimt soļu attālumā.
Tika arī izdots rīkojums karavīru kārtas ģimeņu vīriešiem vingrināties karamākslā regulāras armijas virsnieki vadībā. Jau divus mēnešus pēc Ramzesa XII nāves visa Ēģipte atgādināja kara nometni. Pat lauku un pilsētas bērni, kas līdz šim bija spēlējuši rakstvežus un priesterus, tagad, atdarinot pieaugušos, saka rotaļu karus. Visos laukumos un dārzos no rīta līdz vakaram svilpa akmeņi un bultas, un tiesas bija pārplūdinātas ar sūdzībām par miesas bojājumiem.
Ēģipti vairs nevarēja pazīt. Lai gan valdīja sēras, jaunais valdnieks bija radījis valstī lielu rosību.
Redzot, ka visi pilda viņa ķēniņa gribu, faraona lepnums auga augumā.
Taču pienāca brīdis, kad valdnieka vaigs apmācas.
Dienā, kad balzamētāji izcēla Ramzesa XII līķi no sālsūdens baseina, galvenais mantzinis, sniegdams kārtējo ziņojumu, sacīja faraonam:
Nezinu, ko iesākt… Mums kasē ir tikai divi tūkstoši talantu, bet nelaiķa valdnieka bērēm vajadzīgs vismaz tūkstotis
Kā — divi tūkstoši? — faraons brīnījās. — Kad pārņēmu varu, tu sacīji, ka mums esot divdesmit tūkstoši.
Astoņpadsmit mēs jau esam Iztērējuši.
Divos mēnešos?
Mums bija milzīgi izdevumi…
— Taisnība, — faraons atbildēja, — bet katru dienu taču ienāk jauni nodokļi.
— Nodokļi, — mantzinis turpināja, — nez kādēļ neienāk tādā daudzumā,-kā biju rēķinājis. Taču arī šīs naudas vairs nav… Uzdrošinos atgādināt jūsu. majestātei, ka mums ir pieci jauni pulki. Tātad kādi astoņi tūkstoši cilvēku pametuši savu darbu un dzīvo uz valsts rēķina. Faraons kļuva domīgs.
— Mums jādabū jauns aizņēmums, — viņš sacīja,
— Aprunājies ar Herhoru un Nofri, lai tempļi aizdod mums naudu.
Esmu jau runājis … Tempļi neko mums nedos…
Pravieši apvainojušies! — faraons pasmaidīja.
— Tādā gadījumā būs jāgriežas pie pagāniem. Atsūti pie manis Dagonu!
Vakarā ieradās feniķiešu augļotājs, krita faraona priekšā uz vaiga un uzdāvināja viņam ar dārgakmeņiem rotātu zelta kausu.
— Tagad es varu mierīgi nomirt! — Dagons iesaucās. — Mans visužēlīgais valdnieks uzkāpis troni!
— Taču pirms nāves, — faraons sacīja, — sagādā man dažus tūkstošus talantu.
Feniķietis apmulsa vai arī tikai izlikās, ka ir norūpējies.
Lai majestāte labāk liek man meklēt pēries Nīlā, — viņš atbildēja, — tad es aiziešu bojā uz vietas un mans kungs neturēs mani aizdomās, ka nevēlos palīdzēt. Bet sadabūt tādu summu … tagadējos laikos?…
Kā tad tā? — Ramzess XIII brīnījās, — Feniķiešiem nav naudas priekš manis?
Savas un mūsu bērnu asinis un dzīvību esam gatavi ziedot majestātei, — Dagons sacīja. — Bet naudu… Kur lai ņemam naudu? Senāk tempļi mums aizdeva uz piecpadsmit vai divdesmit procentiem gadā, taču kopš jūs, majestāte, vēl būdams troņmantnieks, apmeklējāt Hathoras templi pie Būbastijas, priesteri pilnīgi atteicās mūs kreditēt… Ja vien varētu, viņi jau šodien izdzītu mūs no Ēģiptes vai arī — vēl labprātāk — apkautu … Ai, kas tik mums nav jāpacieš viņu dēļ! Zemnieki strādā pa roku galam, maksā nieka nodokļus …. Iekausti kādu — tūdaļ dumpojas, un, ja nelaimīgais feniķietis griežas pēc palīdzības tiesā, viņš vai nu zaudē prāvu, vai maksā milzu atpirkšanās naudu… Redzams, mūsu dienas šai zemē ir skaitītas! — Dagons sūrojās.
Faraons sadrūma.
— Es parūpēšos, — viņš atteica, — lai jums spriež taisnīgu tiesu. Taču šobrīd man vajadzīgi kādi pieci tūkstoši talantu.
— Kur lai ņemam, valdniek? — Dagons stenēja. — Noradi mums, majestāte, pircējus — un mēs pārdosim savus namus un visu mājas mantu, lai tik izpildītu tavu pavēli… Bet kur ir pircēji?…. Ja nu vienīgi priesteri, kas nopirks mūsu mantību par pusvelti un turklāt nesamaksās skaidrā naudā!
Aizsūtiet kādu uz Tīru vai Sīdonu… — faraons sacīja. — Katra no šīm pilsētām taču varētu aizdot ne vien piecus, bet simt tūkstošus talantu…
Tīrā, Sīdona …. — Dagons atkārtoja. — Visa Feniķija patlaban krāj zeltu un dārglietas, lai atpirktos no asīriešiem… Mūsu zemē jau ložņā ķēniņa Tiglatpalasara ļaudis un saka — ja mēs ik gadus maksāšot bagātīgas nodevas, viņu ķēniņš un ierēdņi ne tikai mūs neapspiedīšot, bet ļaušot mums nopelnīt vairāk, nekā mēs nopelnām tagad ar jūsu majestātes un Ēģiptes žēlastību.
Faraons nobālēja un sakoda zobus. Feniķietis apķērās un steigšus piebilda:
— Bet ko es te kavēju jūsu majestātes laiku ar aplamām runām? Šeit, Memfisā, ir princis Hirams … Varbūt viņš visu izskaidros labāk, jo viņš ir gudrs vīrs un mūsu pilsētas augstās padomes loceklis.
Ramzess sarosījās.
— Tad sūti Hiramu ātrāk šurp! — viņš atbildēja. — Tālab ka tu, Dagon, runā ar mani nevis kā baņķieris, bet gan kā raudātāja apbedībās.
Feniķietis vēlreiz krita uz vaiga un jautāja:
— Vai godājamais Hirams nevarētu atnākt tūlīt? Tiesa, ir jau vēls, taču viņš tik ļoti baidās no priesteriem, ka labāk gribētu apliecināt savu cieņu jūsu majestātei naktī.
Faraons iekoda lūpā, taču piekrita. Viņš pat aizsūtīja Dagonam līdzi Tutmosu, lai tas atved Hiramu uz pili pa slepenu eju.