Famenota mēneša vidū (janvāris) sākās pavasaris. Visā Ēģiptē zaļoja dīgstoši kvieši un svaigi uzartajos laukos rosījās zemnieki, sēdami lupīnu, pupas un miežus., Gaisā virmoja pomeranču ziedu smarža. Ūdeņi bija gandrīz noskrējuši, atbrīvodami aizvien jaunas zemes platības.
Viss bija sagatavots Osīrija Mēri Amona Ramzesa bērēm. Faraona svētā mūmija jau bija ievietota baltā šķirstā, kura vāks precīzi atveidoja nelaiķa vaibstus. Faraons šķita uzlūkojam visus ar savām emaljas acīm, un viņa dievišķā seja pauda klusas skumjas — nevis par atstāto pasauli, bet par cilvēkiem., kuriem vēl lemti šīszemes dzīves rūpesti. Galvā viņam bija baltzili svītrota ēģiptiešu cepurīte, ap kaklu — dārgakmeņu virtenes, uz krūtīm — amulets, kas attēloja ceļos noslīgušu. cilvēku ar atmestām rokām, uz kājām — dievu, svēto putnu un acu attēli; šis acis nepiederēja nevienam un it kā lūkojās no izplatijūma.
Šādā izskatā ķēniņa mirstīgās atliekas atdusējās mazā cledrkoka kapelā, kuras sienas klāja, uzraksti, kas daudzināja nelaiķa dzīvi un veikumus. Pār mūmiju lidinājās brīnumains vanags ar cilvēka galvu, bet līdzās tai dienu un nakti sēdēja, priesteris, pārģērbies par apbedību dievu Anubisu ar šakāļa galvu.
Piedevām vēl bija sagatavots smags bazalta sarkofāgs? mūmijas ārējais šķirsts, Sarkofāgam ari bija mirušā faraona apveidi un vaibsti, to klāja uzraksti un dievlūdzēju, svēto putnu un skarabeju attēli.
Famenota septītajā dienā mūmiju kopā ar kapelu un sarkofāgu pārnesa no mirušo atdusas vietas uz ķēniņa pili un novietoja, vislielākajā zālē. Šo zāli tūdaļ piepildīja priesteri, dziedādami sēra himnas, nelaiķa ķēniņa galminieki un kalpotāji, taču sevišķi daudz bija mirušā faraona sieviešu, kas vaimanāja tik skaļi, ka viņu gaudas bija dzirdamas Nīlas otrā krastā,
— Ai, kungs!.. Ai, mūsu kungs!.. — viņas kliedza, — Kālab tu pamet mūs? Tu, kas esi tik daiļš, tik labs, kas tik mīļu prātu allaž runājies ar mums… Kālab tu tagad klusē?… Tev taču patika būt ar mums, bet tagad tu esi tik tālu!
Tai pašā laikā priesteri dziedāja.
Pirmais koris, «Esmu Tums, kas esmu vienīgs…»
Otrais koris, «Bsnm Ra viņa pirmajos staros…»
Pirmais koris, «Esmu dievs, kurš pats sevi rada..»
Otrais koris. «Kurš pats dod sev vārdu, un neviens cits dievs nestājas viņa ceļā…»
Pirmais koris. «Es zinu saukt vārdā vareno dievu, kas tur mīt…»
Otrais koris. «Jo esmu dižais putns Benu un mana acs saredz visu,»
Pēc divām vaimanās un aizlūgumos pavadītām dienām pie pils piebrauca lieli laivveida rati. To galus rotāja aunu galvas un strausa spalvu vēdekļi, bet virs greznā baldahīna lidinājās ērglis un laistījās zelta čūska — urējs, faraona varas simbols.
Uz šiem. ratiem uzlika svēto mūmiju, nevērojot galma sieviešu izmisīgo pretošanos. Vienas ķērās klāt šķirstam, citas lūgšus lūdzās priesterus, lai neatņem viņām labo kungu, vēl citas skrāpēja sejas un plēsa sev matus, pat sita mūmijas nesējiem. Kliegšana bija neiedomājama.
Beidzot rati ar dievišķajām ķēniņa atliekām sāka virzīties cauri milzīgajam pūlim, kas drūzmējās abpus ceļam no pils līdz pašai Nīlai, Ari šeit bija dubļiem notriepušies, sēru apmetņos ietinušies cilvēki, kas skrāpēja sev sejas un nebalsī kliedza. Saskaņā ar sēru rituālu visgarām ceļam bija nostājušies kori,
Pirmais koris. «Uz Rietzemi, uz Osīrija mājokli, — uz Rietzemi dodies tu, vislabākais no cilvēkiem, kas ienīdi melus,»
Otrais koris. «Uz Rietzemi! Vairs neatgriezīsies cilvēks, kas tā mīlēja patiesību un ienīda melus,»
Trešais koris, «Uz Rietzemi, uz Rietzemi, kur mīt taisnīgie! Tie, kurus tu esi iemīļojis, vaid un raud pēc tevis,»
Ļaužu pūlis. «Ej mierā uz Abidu!. Ej mierā uz Abldu!.. Lai nonāc mierā Tēbu Rietzemē!»
Raudātāju koris, «Ai, mūsu kungs… al, mūsu kungs, kad tu dodies uz Rietzemi, pasi dievi raud!..»
Priesteru koris. «Viņš ir laimīgs, godājamākais no cilvēkiem! Liktenis ļauj viņam atdusēties kapā, ko viņš pats sev sagatavojis,»
Vedēju, koris. «Uz Rietzemi, vērši, kas velkat sēru ratus! Uz Rietzemi!.. Jūsu kungs dodas jums nopakaļ …»
Ļaužu pūlis. «Ej mierā uz Abidu!.. Ej mierā uz Abidu, uz Vakar jūras pusi!..»
Ik pēc pārsimt soļiem stāvēja kareivju nodaļas, sveikdamas valdnieku ar dobju bungu rīboņu un pavadīdamas ar spalgām taura skaņām» Tās nebija apbedības, bet triumfa gājiens uz dievu valstību.
Pa gabalu no sēru ratiem lielas karavadoņu svītas pavadībā gāja Ramzess XIII, bet aiz viņa ķēniņiene Nikotrise, divu galmadāmu atbalstīta. Ne dēls, ne māte neraudāja, jo viņiem bija zināms (ko nezināja vienkāršā tauta|, ka nelaiķis ķēniņš jau atrodas līdzās Osīrijam un Ir tik apmierināts ar mājokli svētlaimības dzimtenē, ka nebūt nevēlētos atgriezties šaisaulē.
Pēc vairāku stundu ilga gājiena, ko pārskanēja nerimstošas vaimanas, rati ar mirstīgajām atliekām apstājās Nīlas krastā.
Šeit mūmiju izcēla no laivveida ratiem un pārlika īstajā, zeltītajā, kokgriezumiem un gleznojumiem rotātajā laivā ar baltām un purpursārtām burām.
Galma sievietes vēlreiz mēģināja atņemt mūmiju priesteriem, vēlreiz Iedziedājās visi kori, sāka spēlēt visi kara orķestri. Tad laivā, kas veda projām ķēniņa mūmiju, iekāpa ķēniņiene Nikotrise un vairāki priesteri, ļaudis sāka mest vainagus un ziedu pušķus. Airi iegrima ūdenī…
Ramzess XII pēdējo reizi pameta pili, dodoties uz savām kapenēm Tēbās. Pa ceļam — kā gādīgam valdniekam — viņam bija jāiegriežas visās ievērojamākās vietās, lai atvadītos no tām.
Ceļojums bija ļoti ilgs. Līdz Tēbām bija kādas simt jūdzes, jābrauc bija pret straumi, un mūmijai bija jāapmeklē vairāk nekā desmit tempļi un jāpiedalās svinīgos dievkalpojumos.
Dažas dienas pēc Ramzesa XII izvadīšanas viņam nopakaļ devās Ramzess XIII, lai, rādot savu vaigu, remdētu skumjas pavalstnieku sirdīs, saņemtu no viņiem goda apliecinājumus un upurētu dieviem.
Nelaiķim faraonam sekoja — katrs savā laivā — visi virspriesteri, daudzi vecākie priesteri, bagātākie muižu īpašnieki un vairums nomarhu.
Tādēļ jaunais faraons sarūgtināts domāja, ka viņa svīta būs neliela. Bet notika citādi. Ap Ramzesu XIII pulcējās visi karavadoņi, ļoti daudzi ierēdņi un sīkie muižnieki un visi zemākie priesteri, kas drīzāk pārsteidza nekā iepriecināja viņu.
Taču tas bija tikai sākums. Kad jaunā faraona laiva iebrauca Nīlā, tai pretī izpeldēja tāds milzums lielu un mazu, nabadzīgu un bagātu laivu, ka tās nosedza gandrīz visu ūdens virsmu. Tajās sēdēja kaili zemnieki un amatnieki ar savām ģimenēm, lepni ģērbušies tirgotāji, feniķieši košās drānās, izveicīgi grieķu jūrnieki un pat asīrieši un heti.
Šis pūlis vairs nekliedza, bet auroja, nelīksmo jās, bet trakoja. Vai ik brīdi ķēniņa laivā ierausās kāda deputācija, lai skūpstītu klāju, ko skāra pavēlnieka kājas un pasniegtu dāvanas: graudu sauju, auduma gabalu, vienkāršu māla krūku, dažus putniņus, bet lielāko tiesu — ziedu pušķus. Un, iekams faraons bija atstājis Memfisu laiva jau bija vairākkārt jāizkrauj, lai ta nenogrimtu.
Jaunākie priesteri runāja savā starpā, ka, izņemot Ramzesu Lielo, neviens faraons nav ta sumināts.
Tā noritēja viss ceļojums no Memfisas līdz Tēbām, un tautas sajūsma nebūt nemazinājās, bet auga augumā. Zemnieki pameta savus laukus, amatnieki — savas darbnīcas, lai tikai redzētu vaigā jauno Valdnieku, par kura nodomiem jau stāstīja leģendas. Tika gaidītas milzīgas pārmaiņas, lai gan neviens nezināja — kādas. Neapšaubāms bija viens: bargie ierēdņi kļuvuši pielaidīgāki, feniķieši nav tik nežēlīgi, ievācot nodokļus, un allaž pazemīgā ēģiptiešu tauta vairs neliec tik zemu galvas priesteru priekšā.
— Lai tikai faraons atļauj, — dzirdēja runājam krodziņos, tīrumos un tirgus laukumos, — mēs ieviesīsim kārtību un tiksim galā ar svētajiem vīriem! Viņi ir vainojami, ka mums jāmaksā tik lieli nodokļi un ka brūces uz mūsu mugurām nekad nesadzīst.
Septiņas jūdzes uz dienvidiem no Memfisas starp Lībijas kalnu atradzēm atradās Piomas jeb Faijūmas zeme, ievērojama ar to, ka bija cilvēku roku radīta»
Kādreiz šai vietā bija tuksnešaina ieplaka, kuru amfiteātra veidā ieskāva kaili kalni. Faraonam Amenemhetam 3500 gadu pirms Kristus dzimšanas radās pārdrošs nodoms padarīt to par auglīgu apvidu.
Šai nolūkā viņš nošķīra ieplakas austrumu daļu un apjoza šo zemes gabalu ar varenu dambi. Tas bija divstāvu mājas augstumā, ap simt soļu biezs pie! pamatnes un vairāk nekā četrdesmit kilometru garš.
Tādējādi tika izveidota ūdenskrātuve, kuras tilpums bija trīs miljardi kubikmetra jeb trīs kubikkilometri un virsmas platība ap trīssimt kvadrātkilometru. Šo ūdenskrātuvi izmantoja, lai apūdeņotu divsimt divdesmit tūkstošus liektām zemes, turklāt Nīlas palu laikā tā uzņēma sevī lieko ūdeni un pasargāja krietnu daļu Ēģiptes no negaidītiem plūdiem,
Šo milzīgo ūdens tilpni sauca par Merīda ezera, un tas tika uzskatīts par vienu no pasaules brīnumiem. Ezera veldzētais apvidus bija kļuvis par auglīgo Piomas zemi kur labklājībā dzīvoja ap divsimt tūkstošu iedzīvotāju, Šai provincē līdz ar palmām un kviešiem tika audzētas brīnišķīgas rozes, no kurām darinātā rožeļļa bija pazīstama ne tikai Ēģiptē, bet arī aiz tās robežām.
Merīda ezers bija saistīts ar citu ēģiptiešu inženiermākslas brīnumu — ar Jāzepa kanālu. Šis divsimt soļu platais kanāls stiepās vairāku desmitu jūdžu garumā Nīlas rietumu pusē. Atrazdamies divas jūdzes no upes, tas apūdeņoja zemes, kas robežojās ar Lībijas kalniem, un novadīja ūdeni Merīda ezerā.
Apkārt Faijūmas zemei slējās vairākas senas piramīdas un ļoti daudz mazāku kapeņu. Bet uz tās austrumu robežas, netālu no Nīlas, atradās slavenais Labirints. To arīdzan bija cēlis Amenemhets, un tas atgādināja gigantisku pakavu, kas aizņēma tūkstoš soļu garu un sešsimt soļu platu, zemes gabalu. Šī celtne bija Ēģiptes lielākā dārgumu krātuve. Tajā atdusējās daudzu ievērojamu faraonu, pazīstamu priesteru, karavadoņu, un celtnieku mūmijas, kā arī svēto dzīvnieku, galvenokārt krokodilu balzamētie ķermeņi. Šeit glabājās gadsimtos uzkrātās Ēģiptes valsts bagātības, kuru vērtību tagad grūti iedomāties/
Labirints no ārpuses nebija nepieejams un netika ari pārlieku modri apsargāts. Apsardzi veidoja neliela priesteru armijas nodaļa un daži visuzticamākie priesteri. Dārgumu krātuves neaizskaramību, nodrošināja tas apstāklis, ka, izņemot dažus cilvēkus, neviens pat nenojauta, kur tos meklēt šai milzu Labirintā, kam bija divi stāvi — virszemes un apakšzemes stāvs — un katrā no tiem tūkstoš piecsimt istabu…
Ikvienam faraonam, ikvienam virspriesterim, pēdīgi, ikvienam galvenajam mantzinim un augstākajam tiesnesim, stājoties amatā, pieklājās nekavējoties aplūkot valsts īpašumu. Taču neviens no augstmaņiem ne tikvien nespētu atrast turp ceļu, bet nevarētu pat uzminēt, kur atrodas dārgumu krātuve: galvenajā korpusā vai kādā no spārniem, virszemē vai apakšzemē.
Dažiem šķita, ka dārgumu krātuve tiešām atrodas zem zemes, tālu aiz paša Labirinta robežām. Citi uzskatīja, ka tā paslēpta zem ezera, lai briesmu gadījumā to varētu applūdināt. īstenībā valstsvīri daudz neprātoja par šo jautājumu, zinādami, ka ikviens dievu mantas tīkotājs neizbēgami ies boja.
Taču iespējams, ka galu galā kādam dēkainim arī būtu izdevies atrast turp ceļu, ja vien visus nestindzinātu bailes Tam, kurš uzdrošinātos bezdievīgā kārtā atklāt šis slēptuves, un tāpat visiem viņa tuviniekiem draudēja nāve gan šaisaulē, gan arī viņā saulē.
Ieradies šai pusē, Ramzess XIII vispirms apmeklēja Faijūmas provinci. Tā atgādināja dziļu bļodu, kuras dibenā atradās ezers, bet malas veidoja pauguri. Kur vien sniedzās viņa skatiens, visur tas sastapa sulīgas, ziedpilnas pļavas, palmu audzes, vīģeskoku un tamarindu birzis, kurās no rīta līdz vakaram skanēja putnu dziesmas un līksmas cilvēku balsis. Tas bija, šķiet, vislaimīgākais Ēģiptes nostūris.
Ļaudis jūsmīgi sagaidīja faraonu. Viņu pašu un viņa svītu apbēra ar ziediem, uzdāvināja viņam dažas krūciņas visdārgāko smaržu un pāri par desmit talantu zelta un dārgakmeņu.
Divas dienas faraons pavadīja, šai krāšņajā apvidū, kur prieks šķita uzplaukstam kokos, virmojam gaisā, atspoguļojamies ezera ūdeņos. Taču viņam tika atgādināts, ka jāapmeklē arī Labirints. Ramzess ar skumjām atstāja Faijūmu un, braukdams projām, vairākkārt atskatījās. Taču drīz viņa uzmanību saistīja majestātiska, pelēcīga celtne kādā pakalnā.
Pie mūžsenā Labirinta vārtiem faraonu sagaidīja askētiska izskata priesteru pulciņš, kā arī neliela nodaļa kareivju ar skūtām galvām.
Šie kareivji drīzāk atgādina priesterus! — Ramzess iesaucās.
Tādēļ ka visi viņi Iesvētīti priesteru, zemākajā kārtā, bet viņu virsnieki — augstākajā, — celtnes virspriesteris atbildēja.
Palūkojies ciešāk šajos dīvainajos kareivjos, kas neēda gaļu un dzīvoja bezlaulībā, faraons saskatīja viņos vērīgu prātu un rimtu apņēmību. Viņš pārliecinājās arī, ka viņa svētā persona šai vietā nevienā, nemodina bijību.
«Interesanti, kā šeit iekļūs Samentu?» faraonam pavīdēja prātā.
Viņš saprata, ka šos cilvēkus nevar ne iebiedēt, ne uzpirkt, No visiem dvesa tāda pašpārliecība, it kā viņus apsargātu neuzvarami garu pulki.
«Redzēsim,» Ramzess nodomāja, «vai mani grieķi un aziāti nobīsies no šiem dievbijīgajiem vīriem! Par laimi, viņi ir tik mežonīgi, ka pat nepamanīs, cik svētsvinīgi Ir šie ģīmji…»
Pēc priesteru lūguma Ramzesa XIII svīta palika pie vārtiem it kā Labirinta kareivju uzraudzībā.
Vai arī zobens jāatstāj šeit? — faraons jautāja,
Tas nespēs mums neko nodarīt, — vecākais saīga-tāls atbildēja.
Par tādu atbildi jaunais faraons gribēja zvelt dievbijīgajam vīram ar savu nonievāto zobenu," taču apvaldījās.
Šķērsojuši milzīgu pagalmu starp divām sfinksu rindām, faraons un priesteri nonāca galvenajā korpusā. Plašajā, taču mazliet krēslainajā priekštelpā bija astoņas durvis. Sargātājs jautāja:
Pa kurām durvīm jūsu majestāte vēlas nokļūt mantnīcā?
Pa tām, kuras mūs ātrāk turp aizvedis.
Katrs no pieciem priesteriem paņēma pa diviem lapo saišķiem, bet gaismu iededza tikai viens. Blakus viņam nostājās vecākais sargātājs, turēdams rokā garu virteni kreļļu, kurās bija iegravētas kaut kādas zīmes. Viņiem sekoja Ramzess ar trim pārējiem priesteriem.
Vecākais priesteris ar kreļļu virteni nogriezās pa labi un viņi iegāja liela zālē, kuras sienas un kolonnas klāja uzraksti un zīmējumi. No turienes viņi nokļuva šaurā gaitenī, kas veda augšup, un nonāca citā zālē ar ļoti daudzām durvīm. Te viņu priekšā atbīdījās sānis viena no grīdas plāksnēm, atsegdama lūku, pa" kuru viņi nokāpa lejā un atkal pa šauru gaiteni aizsoļoja līdz telpai, kurai vispār nebija durvju. Taču pavadonis pieskārās kādam hieroglifam — un siena viņa priekšā pašķīrās.
Ramzess gribēja iegaumēt virzienu, kurā viņi gāja, taču uzreiz apjuka. Viņš redzēja tikai, ka viņi ātri Iziet cauri lielām zālēm, mazām istabām, šauriem gaiteņiem, te rāpdamies augšup, te kāpdami lejup, un ka dažām zālēm ir daudz durvju, bet citām to nav nemaz. Vienlaikus viņš pamanīja, ka pavadonis pie katrām jaunām durvīm pārbīda vienu zīlīti savā garajā virtenē un dažreiz lāpas gaismā salīdzina zīmes uz krellēm ar zīmēm uz sienām.
— Kur mēs tagad esam, — faraons pēkšņi jautāja, — pazemē vai virszeme?
— Esam dievu varā, — atteica viens no viņa pavadoņiem.
Pēc vairākiem pagriezieniem un pārejām faraons atkal ierunājās.
— Bet mēs taču šeit jau esam bijuši un, liekas, pat divas reizes, — viņš sacīja.
Priesteri klusēja, tikai lāpnesis apgaismoja pēc kārtas visas sienas, un Ramzess, vērīgi ieskatījies, klusībā atzina, ka viņi šeit vēl nav bijuši.
Nelielā istabā bez durvīm priesteris nolaida lapu. zemāk — un faraons ieraudzīja uz grīdas melnu, izdēdējušu līķi, ievīstītu satrupējušās drānās.
— Tas ir, — sacīja celtnes sargātājs, — kāds feniķietis, kas sešpadsmitās dinastijas laikā mēģinājis iekļūt Labirintā un nonācis līdz šai vietai,
Viņu nogalināja? — faraons jautāja.
Viņš nomira badā.
Viņi gāja jau pusstundu, kad lāpnesis apgaismoja kādu iedobumu gaiteņa sienā, kur arī gulēja izdēdējis līķis.
— Tas ir, — sargātājs paziņoja, — nūbiešu priesteris, kas jūsu majestātes vectēva laikā mēģināja šeit ielavīties…
Faraons nejautāja, kas ar nūbieti noticis. Viņam likās, ka viņš atrodas kaut kur dziļi pazemē un ka celtne nospiež viņu ar savu smagumu. Par orientēšanos gaiteņu, zāļu un istabu simtos viņš vairs nedomāja, Un pat necentās noskaidrot, kādā brīnumainā kārtā viņu priekša pašķiras akmens sienas vai iekrīt grīdas,
«Samentu neko nepanāks,» viņš domāja, «vai arī aizies bojā kā tie divi, par kuriem man būs viņam jāpastāsta.»
Tik nomākts, tik nožēlojams un bezspēcīgs viņš vēl nekad nebija juties. Brīžiem viņam šķita, ka priesteri pametīs viņu kādā no šaurajām istabām bez durvīm. Viņu sagrāba izmisums, un viņš tvēra pēc zobena, gatavs tos sakapāt gabalos. Bet tūdaļ pat atģidās, ka bez viņu palīdzības neizkļūs no šejienes, un nokāra galvu.
«Ai, kaut uz brīdi ieraudzīt dienas gaismu!.. Cik gan briesmīgai jābūt nāvei, maldoties šais trīstūkstoš tumsas apņemtajās istabās!»
"Varoņi dažkārt izjūt tik dziļas dvēseles mokas, kādas parasts cilvēks nespēj pat iedomāties.
Viņi bija gājuši jau gandrīz stundu un beigu beigās nonāca kādā zālē ar zemiem griestiem, kuras balstīja astoņskaldņu kolonnas. Trīs priesteri, kas līdz šim bija turējušies cieši līdzās, izklīda, turklāt Ramzess ievēroja, ka viens no viņiem pieplaka pie kolonnas un it kā nozuda tajā. Pēc brīža kādā sienā pavērās šaura eja, priesteri atgriezās savās vietās, bet viņu pavadonis lika iedegi: četras lāpas. Visi devās uz šo eju un uzmanīgi iespraucās tajā,
— Lūk, mantnīcas… " — celtnes sargātājs sacīja.
Priesteri veicīgi iededza pie kolonnām un sienām piestiprinātās lāpas un Ramzess ieraudzīja virkni plašu istabu, kas bija pilnas daždažādu neiedomājami vērtīgu darinājumu. Šo kolekciju katra dinastija, ja ne katrs faraons papildināja ar skaistāko un dārgāko, kas viņiem piederēja.
Šeit glabājās rati, laivas, gultas, galdi, lādes un troņi, kas bija no tīra zelta vai apsisti ar zeltu un inkrustēti ar ziloņkaulu, perlamutru, krāsainu koku tik rūpīgi, ka, darinot ikvienu no šiem priekšmetiem, mākslas amatniekiem bija nācies strādāt desmitiem gadu. Šeit bija bruņas, bruņucepures, vairogi un bultu maki, kas laistījās dārgakmeņos, bija zelta krūkas, bļodas un karotes, dārgi tērpi un baldahīni.
Tas viss sausajā un tīrajā gaisā gadsimtiem bija saglabājies vesels un neskarts.
Ārkārtīgu retumu vidū faraons ievēroja asīriešu pils sudraba modeli, ko Ramzesam XII bija dāvājis Sargons. Virspriesteris, skaidrodams faraonam, kādu velti kurš pasniedzis, uzmanīgi vēroja viņa seju, taču neredzēja tajā apbrīnu., bet vienīgi neapmierinātību.
Sakiet man, — faraons pēkšņi ievaicājās, — kāds labums no šiem dārgumiem, kas Ieslēgti tumšā pazemē?
Tajos apslēpts milzīgs spēks gadījumam, ja Ēģipte nonāks briesmās, — virspriesteris atbildēja. — Par dažiem šiem. ratiem, zobeniem un bruņucepurēm mēs varam nopirkt sev visu asīriešu vietvalžu labvēlību. Bet varbūt kārdinājumam ļautos arī pats ķēniņš Tiglatpalasars, ja mēs viņam pasniegtu iekārtu troņa, vai Ieroču zālei.
Domāju, ka viņi labāk gribēs mums visu atņemt ar zobenu nekā gūt kādu nieku par savu labvēlību pret mums, — faraons piebilda.
— Lai pamēģina! — priesteris atteica.
Saprotu… Jūs acīmredzot varat Iznīcināt dārgumus. Bet tādā gadījumā tos vairs neizmantos neviens.
Tur mans prāts par īsu. Mēs sargājam to, kas mums uzticēts, un darām, kā pavēlēts.
— Bet vai nebūtu labāk izlietot daļu šo dārgumu, lai papildinātu valsts kasi un glābtu Ēģipti no posta, kādā tā nokļuvusi? — faraons jautāja.
— Tas nav atkarīgs no mums,
Ramzess sarauca uzacis. Kādu laiku viņš bez īpašas sajūsmas aplūkoja priekšmetus, tad atkal jautāja:
— Labi. Šie smalkie darinājumi var noderēt, lai iemantotu asīriešu augstmaņu labvēlību. Taču, ja uzliesmos karš ar Asīriju, par kādiem, līdzekļiem mēs iegūsim labību, cilvēkus un ieročus no tautām, kurām par tādiem mākslas retumiem nav nekādas sajēgas?
— Atdariet dārgumu krātuvi! — virspriesteris norīkoja. Arī šoreiz priesteri izklīda. Divi nozuda, it kā ieiedami
kolonnās, bet viens pa kāpnītēm uzrāpās gar sienu un sāka grozīt kādu griestu rotājumu.
Atkal pavērās slepenās durvis, un Ramzess iegāja īstajā krātuvē.
Tā bija plaša telpa, pilna nenovērtējamu dārgumu. Tur stāvēja māla mucas ar zelta smiltīm, zelta lietņu grēdas un zelta stieņu saišķi. Līdz griestiem sakrautie sudraba stieņi veidoja tādu kā pāris olekšu platu mūri. Nišās un uz akmens* galdiem gulēja visdažādāko krāsu dārgakmeņi: rubīni, topāzi, smaragdi, safīri, dimanti, arī pērles krietna rieksta un pat putna olas lielumā. Par dažu labu no tiem varētu nopirkt veselu pilsētu.
Tā ir mūsu bagātība nelaimes gadījumam., — priesteris — sargātājs sacīja.
Kādu nelaimi jūs vēl gaidāt? — faraons jautāja. — Tauta dzīvo trūkumā, augstmaņi un galminieki nonākuši parādos, armija samazināta uz pusi, faraonam nav naudas… Vai Ēģipte jebkad bijusi sliktākā stāvoklī?
— Bija vēl sliktākā, kad to iekaroja hiksi.
Pēc pārdesmit gadiem, — Ramzess atteica, — mūs iekaros pat Izraēlieši, ja vien viņus neapsteigs lībieši un etiopieši. Un tad šos skaistos dārgakmeņus sašķels smalkās drumslās, lai Izrotātu jūdu un nēģeru sandales,
Esiet mierīgs, jūsu majestāte, — briesmu gadījumā ne tikai dārgumu krātuve, bet arī viss Labirints pazudīs bez pēdām kopā ar saviem sargātājiem,
Ramzesam kļuva pilnīgi skaidrs, ka šie priesteri ir fanātiķi, kas domā tikai par vienu — lai neviens netiktu klāt šīm bagātībām.
Faraons atsēdās uz zelta lietņu kaudzes un sacīja:
— Tātad jūs glabājat šos dārgumus Ēģiptes posta dienām?
— Tā ir, kā tu saki, valdniek.
Labi. Bet kas jūs, sargātājus, pārliecinās, ka šādos posta dienas pienākušas, ja tās pienāks?
Šai nolūkā jāsasauc dzimušo ēģiptiešu ārkārtēja sapulce, kura piedalītos faraons, trīspadsmit augstākie priesteri, trīspadsmit nomarhi, trīspadsmit muižnieki, trīspadsmit virsnieki un tikpat daudz tirgotāju, amatnieku un
Tātad šādai sapulcei jūs atdosi! dārgumus? — faraons vaicāja,
Dosim nepieciešamo summu, ja visa sapulce vienbalsīgi nolems, ka Ēģipte ir briesmās, un…
— Un kas?
— … un ja Amona statuja Tēbās apstiprinās šo lēmumu. Ramzess nolieca galvu, lai apslēptu savu prieku. Viņam jau bija radies plāns.
«Es sasaukšu tādu sapulci un panākšu tās vienprātību,» viņš pie sevis domāja. «Ceru, ka arī dievišķā" Amona statuja apstiprinās tas lēmumu, ja mani aziāti ielenks priesterus.»
Pateicos jums, dievbijīgie tēvi; — viņš skaļi sacīja, — par to, ka parādījāt man dārgumus, kuru milzu vērtība gan nepasargā mani no tā, ka esmu visnabadzīgākais ķēniņš pasaulē! Bet tagad palūgšu jūs izvest mani no šejienes pa taisnāko un ērtāko ceļu.
Vēlam jūsu majestātei, — sargātājs atbildēja, — guldīt Labirintā otrtik bagātību! Bet, kas attiecas uz izkļūšanu no šejienes, tad ceļš ir tikai viens — un pa to mums nāksies atgriezties.
Viens no priesteriem pasniedza Ramzesam dažas dateles, otrs trauku ar vīnu, kam bija piejauktas spēcinošas vielas. Faraons atguva spēkus un moži "devās uz priekšu.
— Es daudz ko dotu, — viņš smiedamies sacīja, — lai iegaumētu šī dīvainā ceļa visus līkločus.
Viņa pavadonis apstājās.
Ticiet man, jūsu majestāte, — viņš sacīja, — ka ari mēs paši nezinām un neatceramies šo ceļu, lai gan ikviens no mums gājis pa to desmitiem reižu.
Kā tad jūs šeit nokļūstat?
Mēs Izmantojam dažus norādījumus, taču, ja kāds no tiem — kaut vai tagad — pazustu, mums būtu šeit jānomirst bada…
Beidzot viņi nonāca priekštelpā, bet no tās izkļuva pagalmā.
" Faraons palūkojās visapkārt un vairākas reizes dziļi ievilka elpu,
Pat ja man piesolītu visus Labirinta degumus, es negribētu tos sargāt! — viņš iesaucās. — Sirds sažņaudzas aiz bailēm, iedomājoties vien, ka var nomirt šai akmens cietumā…
Taču var tam ari pieķerties, — virspriesteris smaidot atteica.
Faraons pateicās katram pavadonim un beigās sacīja:
— Es gribētu jūs atalgot… Sakiet, ko vēlaties… Taču priesteri vienaldzīgi klusēja, bet viņu vecākais
sacīja:
— Piedod man, valdniek, manu pārdrošību — bet ko gan mēs varētu vēlēties?… Mūsu vīģes un dateles ir tikpat saldas kā tava dārza augļi, ūdens tikpat dzidrs kā tavā akā, bet, ja mūs vilinātu — bagātības, vai mums to nav vairāk kā visiem ķēniņiem?
«Viņus es savā pusē nedabūšu,» faraons nodomāja «Taču… es došu viņiem sapulces lēmumu un Amona spriedumu.»