Atstājis Abidu, Ramzess XIII turpināja ceļu augšup pa Nīlu uz Tantarenas (Denderas) un Kenas pilsētām, kas atradās gandrīz iepretim — viena Nīlas austrumu, otra rietumu krastā.»
Tantarenā bija divas Ievērojamas vietas: dīķis, kur audzēja krokodilus, un Hathoras templis ar priesteru augstāko skolu, kur mācīja dziedniecību, garīgās dziesmas, aizlūgumus, kā arī astronomiju.
Faraons apmeklēja abas šīs vietas. Viņš bija sašutis, kad viņam lika kvēpināt vīraku svētajiem krokodiliem, kurus tas uzskatīja par smirdošiem un stulbiem rāpuļiem. Un, kad viens no krokodiliem upurēšanas laikā, Izrāpies no ūdens, ieķērās ar zobiem valdnieka drānās, Ramzess tā iebelza viņam pa galvu ar kvēpināmo bronzas karoti, ka rāpulis uz brīdi pievēra acis un iepleta kājas, tad, kāpdamies atpakaļ, ierāpās ūdenī, it kā sapratis, ka jaunais valdnieks necietīs uzmācību pat no dievišķa radījuma puses.
Varbūt esmu zaimojis? — faraons jautāja virspriesterim. Svētais tēvs palūkojās apkārt, vai kāds nenoklausās, tad atbildēja:
Ja es zinātu, ka tu, valdniek, ziedosi viņam tādu upuri, es tev karotes vietā iedotu vāli. Šis krokodils ir neciešamākais lops visā templī… Reiz viņš sagrāba bērnu…
Un aprija?
Vecāki bija apmierināti… — priesteris atteica.
— Saki man, — faraons padomājis jautāja, — kā jūs, gudri, cilvēki, varat godāt dzīvniekus, kurus, citiem neredzot, dauzāt ar nūjām?.,
Virspriesteris, atkal pārliecinājies, ka tuvumā neviena nav, atbildēja:
— Tu, valdniek, šķiet, neturēsi aizdomās vienīgā dieva piekritējus, ka viņi tic dzīvnieku svētumam… Tas, kas tiek darīts, domāts pūlim… Vērsis Apijs, kuru it kā godā priesteri, ir skaistākais vērsis visā Ēģiptē un uztur mūsu lopu šķirni. Ibisi un stārķi attīra mūsu laukus no sprāgoņām. Kaķi iznīcina peles un tādējādi saglabā labības krājumus, bet, ja nebūtu krokodilu, mēs saindētos ar Nīlas ūdeni. Vieglprātīgā un tumsonīgā tauta nesaprot šo dzīvnieku noderīgumu un būtu izskaudusi tos gada laikā, ja mēs nepasargātu viņus ar reliģiskiem ritiem. Lūk, dzīvniekiem veltīto tempļu un viņu godāšanas noslēpums. Mēs kvēpinām vīraku tam, kas tautai noderīgs un tālab saudzējams.
Hathoras templī faraons ātri izgāja cauri dziedniecības skolas pagalmiem un diezgan vienaldzīgi noklausījās astrologu pravietojums. Taču, kad virspriesteris — astronoms parādīja viņam zelta plāksni, kurā bija iegravēta debesu karte, faraons pavaicāja:
— Vai bieži piepildās šie pareģojumi, kurus jūs izlasāt zvaigznēs?
— Reizēm piepildās,
— Bet, ja jūs zīlētu pēc kokiem, akmeņiem vai ūdens plūduma, vai tie arī piepildītos?
Virspriesteris apmulsa.
— Neturi mūs par krāpniekiem! Mēs pareģojam cilvēkiem nākotni, jo tā viņus interesē, un, taisnību sakot, tāpēc vien viņus astronomija saista.
Un kas aizrauj jūs pašus?
Mēs pētām debess uzbūvi un zvaigžņu kustību,
Un kāds no tā labums?
— Mēs izdarām Ēģiptei lielus pakalpojumus. Mēs norādām virzienus, kādos jābūvē celtnes un jārok kanāli. Bez mūsu zināšanām jūras kuģi nevarētu attālināties no krasta. Mēs sastādām kalendāru un nosakām paredzamas debesu parādības. Arī tagad drīz gaidāms aptumsums…
Taču Ramzess viņā vairs neklausījās, bet pagriezās un devās projām.
«Kā var,» viņš domāja, «celt tempļus tik bērnišķīgām nodarbībām un vēl iegravēt to rezultātus zelta plāksnēs? Svētie vīri nezina, ko iesākt aiz bezdarbības…»
Pēc īsas uzturēšanās Tantarenā faraons pārcēlās Nīlas otrā krastā — uz Kenas pilsētu.
Tur nebija ne slavenu tempļu, ne svētu krokodilu, ne zelta plākšņu ar zvaigznēm, toties tur plauka podniecības māksla un tirdzniecība, No Kenas veda divi trakti uz Sarkanās jūras ostām. — Koseiru un Bereniku — un ceļš uz Porfīra kalniem, no kurienes piegādāja statujas un lielus būvbluķus.
Kenā mudžēt mudžēja feniķieši, kas jūsmīgi sagaidīja faraonu un pasniedza viņam visdažādākās dārglietas par desmit talantiem,
Tomēr faraons pavadīja šeit tikai vienu dienu. Viņš bija saņēmis ziņu no Tēbām, ka Ramzesa XII svētā mūmija jau atrodas Luksoras pilī un gaida apbedīšanu.
Tais laikos Tēbas bija milzīga pilsēta un aizņēma gandrīz divpadsmit kvadrātkilometru lielu platību. Šeit atradās Ēģiptē diženākais Amona templis un neskaitāmas sabiedriskas un privātas ēkas. Galvenās ielas bija platas, taisnas un izklātas ar akmens plāksnēm, gar Nīlas krastiem stiepās bulvāri, mājām bija pieci seši stāvi.
Tā kā ikvienam templim un ikvienai pilij bija vareni vārti ar piloniem, Tēbas sauca par «simtvārtu» pilsētu. Šī pilsēta ar attīstītu amatniecību un tirdzniecību vienlaikus bija it kā mūžības slieksnis, jo Nīlas pretējā — rietumu krastā kalnu ielejās atradās bezgaldaudzas priesteru, augstmaņu un ķēniņu kapenes.
Par Tēbu diženumu bija rūpējušies divi faraoni: Amenhoteps XII jeb Memnons, kas māla būdu vietā uzcēla pilsētā mūra mājas, un Ramzess II, kurš pabeidza un paplašināja Amenhotepa uzsāktās celtnes.
Nīlas austrumu krastā, pilsētas dienvidu daļā, atradās vesels kvartāls varenu ķēniņa piļu un tempļu, uz kuru drupām tagad stāv Luksoras pilsētiņa. Šeit faraona mūmija gaidīja pēdējos rituālus.
Kad ieradās Ramzess XIII, visi Tēbu iedzīvotāji iznāca viņam pretim. Mājās palika tikai sirmgalvji un kropļi, bet nomalēs — zagļi.
Šeit ļaudis pirmoreiz izjūdza zirgus no faraona kaujas-ratiem un vilka tos paši. Šeit faraons pirmoreiz izdzirda pret priesteriem vērstus kliedzienus un lāstus, kas viņu ļoti iepriecēja, kā arī saucienus, lai katra septītā diena būtu svētdiena, Un tas lika viņam padomāt. Viņš gribēja pasniegt šādu dāvanu ēģiptiešu darba tautai, taču nebija paredzējis, ka viņa nodomi jau kļuvuši zināmi un ļaudis gaida tos piepildāmies.
Jūdzi garais ceļš cauri blīvajam pūlim ilga vairākas stundas. Faraona kaujasratiem bieži nācās apstāties, un tie netika uz priekšu, iekams viņa majestātes gvarde nepiecēla zemē nokritušos ļaudis.
Nokļuvis līdz pils dārziem, kur viņš apmetas neliela paviljonā, Ramzess jutās tik noguris, ka tai dienā nenodarbojās ar valsts lietām. Bet nākamajā diena, nokvēpinājis vīraku tēva mūmijai, kas atradās lielajā ķēniņa pilī, viņš sacīja Herhoram, ka nelaiķi var izvadīt uz kapenēm.
Taču tas nenotika tik drīz.
No pils mirušo pārveda uz Ramzesa templi, kur viņš diennakti atpūtās. Tad mūmiju svinīgi pārnesa uz Amona-Ra templi.
Apbedīšanas rituāls bija tāds pats kā Memfisā, taču norisinājās daudz vērienīgāk.
Ķēniņa pilis Nīlas labajā krastā, pilsētas dienvidu daļa, ar Amona-Ra templi tās ziemeļu daļā savienoja neparasts ceļš. Tā bija plata, divus kilometrus gara aleja, kurai abas pusēs auga milzīgi koki un divās rindās gulēja sfinksas ar lauvu ķermeņiem un cilvēku vai aunu galvām. Šo statuju bija vairāki simti.
Gar aleju drūzmējās neskaitāmi ļaužu pūļi no Tēbām un to apkaimes, bet pa ceļa vidu virzījām bēru gājiens. Tur gāja dažādu pulku orķestri, raudātājas, dziedātāju kori, amatnieku un tirgotāju pārstāvji, vairāku desmitu nomu deputācijas ar saviem dieviem un karogiem, daždažādu Ēģiptes kaimiņtautu deputācijas — un atkal orķestri, raudātājas un priesteru kori.
Arī šoreiz ķēniņa mūmiju veda ratos iecelta zelta laivā, taču daudz lepnākā nekā Memfisā. Rati, kurus vilka astoņi baltu vēršu pāri, bija gandrīz divu stāvu augstumā un grima vainagos un ziedos. Tos rotāja strausa spalvas un dārgi audumi un ietina biezi vīraka dūmi, tādēļ šķita, ka Ramzess XII rādās savai tautai jau kā dievs mākoņos.
No visu Tēbu tempļu piloniem skanēja pērkondimdoši dārdi un bronzas gongu varenā, žēlabainā zvanoņa.
Kaut arī bēru gājiens virzījās pa tukšo un plato sfinksu aleju ēģiptiešu karavadoņu uzraudzībā, tātad saglabājot vislielāko kārtību, tomēr, lai noietu šos divus kilometrus, kas šķīra pilis no Amona tempļa, bija vajadzīgas trīs stundas.
Tikai kad Ramzesa XII mūmiju ienesa templī, no pils divu ugunīgu zirgu vilktos zelta kaujasratos izbrauca Ramzess XIII. Gar aleju stāvošie ļaudis, kas procesijas laikā bija izturējušies mierīgi, tagad, ieraugot savu valdnieku, sumināja viņu tik skaļām gavilēm, ka tajās noslāpa pērkonam līdzīgie dārdi un gongu dunoņa tempļu pilonos.
Sajūsmas pārņemtais pūlis bija gatavs piepildīt aleju un ielenkt faraonu. Taču Ramzess ar vienu rokas mājienu apturēja ļaužu plūsmu un nepieļāva zaimošanu.
Pēc stundas ceturkšņa faraona rati apstājās pie Ēģiptes diženākā tempļa milzu piloniem.
Tāpat kā Luksora savā dienvidu daļā bija ķēniņa piļu kvartāls, tā Kārnāka ziemeļu daļā bija dievu pilsēta. Un Kārnākas centrs bija Amona-Ra templis.
Pati ēka aizņēma divus hektārus, bet apkārtējie dārzi un dīķi — ap divdesmit hektāru lielu platību. Tempļa priekšā slējās divi desmitstāvu piloni. Pagalms, ko apjoza kolonnu balstīta galerija, aizņēma gandrīz hektāru, bet kolonnu zāle, kurā pulcējās privileģētās kārtas, bija hektāru liela. Tā vairs nebija ēka, drīzāk vesels kvartāls.
Šī zāle jeb hipostils bija vairāk nekā simt piecdesmit soļu gara un septiņdesmit piecus soļus plata. Griestus balstīja simt trīsdesmit četras kolonnas, no kurām divpadsmit vidējo kolonnu apkārtmērs bija piecpadsmit soļi un augstums pieci seši stāvi…
Statujām, kas bija novietotas līdzās piloniem un pie svētā dīķa, bija atbilstoši izmēri.
Milzu vārtos faraonu gaidīja godājamais Herhors, tempļa virspriesteris. Priesteru ielenkts, Herhors sveica valdnieku gandrīz augstprātīgi un, kvēpinādams viņa priekšā vīraku, to pat neuzlūkoja. Tad cauri pagalmam faraonu ieveda hipóstila un pavēlēja ielaist deputācijas tempļa teritorijā.
Hipóstila vidū stāvēja laiva ar mirušā ķēniņa mūmiju, bet abpus laivai, viens otram iepretim, divi vienāda augstuma troņi. Uz viena apsēdās Ramzess XIII, karavadoņu un nomarhu ielenkts, uz otra — Herhors, priesteru ielenkts. Tad Nofri pasniedza Herhoram Amenhotepa infulu — un jaunais faraons otrreiz ieraudzīja virspriestera galvā zelta čūsku, ķēniņa varas simbolu.
Ramzess nobālēja aiz dusmām un nodomāja;
«Kaut man nenāktos nocelt tev urēju kopā ar galvu!»
Taču viņš nebilda ne vārda, zinādams, ka šai Ēģiptes diženākajā templī Herhors ir dieviem līdzīgs kungs un gandrīz vai lielāks valdnieks par pašu faraonu.
Kamēr ļaudis piepildīja pagalmu, un aiz purpursārtā aizkara, kas šķīra mirstīgos no pārējās tempļa daļas, skanēja arfas un klusa dziedāšana, Ramzess aplūkoja zāli. Neskaitāmās milzu kolonnas, kas no augšas līdz apakšai bija klātas ar gleznojumiem, noslēpumainā gaisma, griesti, kas, šķiet, jumās pie debesīm, radīja nomācošu iespaidu.
«Ko gan vērta uzvara pie Sāls ezeriem?» viņš domāja. «Lūk, uzbūvēt tādu celtni ir varoņdarbs!» Un viņi to paveikuši…»
Šai brīdī viņš atskārta, cik varena ir priesteru kārta. Vai tad viņš, viņa armija un pat visa tauta spētu sagraut šo templi?… Un, ja ir grūti tikt galā ar ēku, vai gan vieglāk pievārēt tās cēlājus?…
No nepatīkamajām pārdomām viņam atgūties lika virspriestera Nofri balss.
— Jūsu majestāte, — sirmgalvis sacīja, — un tu, dievu izredzētais (te viņš palocījās Herhoram), jūs — nomarhi, rakstveži un vienkāršā tauta! Šī tempļa godājamais virspriesteris Herhors aicinājis mūs, lai mēs pēc senas paražas apcerētu mirušā faraona zemes gaitas un liegtu viņam vai atzītu viņa tiesības uz apglabāšanu…
Faraonu sagrāba niknums. Šeit ne tikai, nievājoši izturas pret viņu pašu, bet uzdrošinās arī spriest par tēva darbiem, lemt par viņa apbedīšanu!
Viņa dusmas tomēr drīz norima. Tas bija tikai rituāls, turklāt tikpat sens kā ēģiptiešu valdnieku dinastijas. Tā būtībā nebija mirušā tiesāšana, bet slavināšana.
Pēc Herhora mājiena virspriesteri apsēdās uz soliņiem, Nomarhi un karavadoņi, kas ielenca Ramzesa troni, palika stāvam — viņiem pietrūka krēslu.
Faraons paturēja prātā arī šo aizvainojumu, taču rādīja tik rimtu vaigu, ka neviens nebūtu varējis pateikt, vai valdnieks ievērojis viņa galminiekiem izrādīto necieņu.
Tikmēr svētais Nofri apcerēja mirušā valdnieka dzīvi.
— Ramzesam Divpadsmitajam, — viņš sacīja, — nepiemita neviens no četrdesmit diviem grēkiem, tālab dievu tiesas spriedums būs viņam labvēlīgs. Un, tā kā priesteri īpaši rūpīgi apgādājuši ķēniņa mūmiju ar visiem amuletiem, lūgšanām, priekšrakstiem un buram vārdiem, tad nav jāšaubās, ka mirušais faraons jau atrodas dievu mājoklī, ieņem vietu līdzās Osīrijam un pats ir Osīrijs.
Ramzesa Divpadsmitā dievišķā iedaba izpaudās jau viņa dzīves laikā. Viņš valdīja vairāk nekā trīsdesmit gadu, deva tautai ilgu mieru, uzcēla vai pabeidza celt daudzus tempļus. Piedevām pats bija virspriesteris un savā dievbijībā pārspējis visdievbijīgākos priesterus. Valdīdams viņš pirmām kārtām rūpējās par dievu slavu un svētās priesteru kārtas godā celšanu. Tādēļ arī debesu spēki bija pret viņu labvēlīgi, bet viens no Tēbu dieviem — Honss, uzklausot faraona lūgumu, pat devās uz Buhtenas zemi un izdziedēja tur ķēniņmeitu, izdzenot viņai ļauno garu. Nofri atvilka elpu un turpināja:
— Tagad, kad esmu pierādījis jums, godājamie, ka Ramzess Divpadsmitais bija dievs, jūs jautāsit, kālab šī augstākā būtne nokāpa uz Ēģiptes zemes un pavadīja uz tās vairākus gadu desmitus.
Viņš to darīja tālab, lai atjaunotu tikumus, kurus sašķobījis ticības pagrimums. Jo kam gan tagad rūp dievbijība? Kas gādā, lai tiktu pildīta dievu griba?
Tālajos ziemeļos mēs redzam lielo asīriešu tautu, kas tic vienīgi zobena spēkam, nekrāj gudrību un nekalpo dieviem, bet tiecas pakļaut citas tautas. Tuvāk mums dzīvo feniķieši, kuru elks ir zelts un kuriem kalpošanu dieviem aizstāj Mēdīšanās un augļošana. Heti austrumos, lībieši rietumos, etiopieši dienvidos un grieķi Vidusjūrā ir barbari un laupītāji. Viņi nestrādā, bet zog, neapgūst gudrību, bet dzer, spēlē kauliņus vai gulšņā kā noguruši kustoņi.
Pasaulē ir tikai viena patiesi dievbijīga un gudra tauta — ēģiptieši. Bet raugiet — vai arī pie mums nenotiek tas pats?
Svešzemju bezdievjiem pārplūdinot mūsu zemi, ticība mazinājusies. Muižnieki un augstmaņi pie vīna kausiem zobojas par dieviem un mūžīgo dzīvošanu, bet tauta apmētā ar dubļiem svētās statujas un negrib vairs upurēt tempļiem.
Dievbijību aizstājusi greznība, gudrību — netiklība. Ikviens grib nēsāt milzīgas parūkas, iesvaidīties ar izmeklētām smaržām, valkāt ar zeltu cauraustus kreklus un priekšautus, rotāties ar zelta kaklarotām un dārgakmeņu rokassprādzēm. Ar kviešu plāceni ēģiptietis vairs neapmierinās — viņam vajag medus raušus ar pienu. Ar alu viņš mazgā kājas, slāpes veldzē ar svešzemju vīniem. Tādēļ visi muižnieki ir iestiguši parādos, tauta izvārguši darbā, ļimst zem nūju sitieniem un dažviet uzliesmo dumpji. Un kālab es saku «dažviet»?…. Kopš kāda laika tauta visā Ēģiptē, nezināmu kūdītāju musināta, pieprasa: «Dodiet mums ik septīto dienu atpūtai! Nesitiet mūs bez tiesas sprieduma! Iedaliet mums pa zemes gabalam īpašumā!»
Tas draud mūsu valstij ar bojāeju, un mums jāatrod glābiņš. Bet glābiņš ir vienīgi reliģijā, kas māca, ka tautai ir jāstrādā, svētajiem vīriem, kas zina dievu gribu, jāierāda tai darbs, bet faraonam un viņa augstmaņiem jāraugās, lai darbs tiktu darīts godīgi.
To mums māca reliģija. Tās garā valdīja dieviem līdzīgais Osīrijs-Ramzess Divpadsmitais. Un mēs, priesteri, atzīdami viņa dievbijību, iekalsim uz viņa kapenēm un uz tempļu sienām šādu uzrakstu:
«Vērsis Hors, varenais Apijs, kas apvienojis divu ķēniņvalstu kroņus, zelta piekūns, kas valda ar zobenu, deviņu tautu uzvarētājs, Augšēģiptes un Lejasēģiptes ķēniņš, divu pasauļu valdnieks, saules dievs Meri Amons Ramzess, Amona-Ra iemīļotais, Tebaīdas kungs un pavēlnieks, Amona-Ra dēls, Hora padēls, kuru dzemdinājis Hormahs, Ēģiptes ķēniņš, Feniķijas valdnieks, deviņu tautu pavēlnieks.»[1]
Kad klātesošie uzgavilēja šim priekšlikumam, pavērās aizkars, Izskrēja dejotājas un nodejoja sarkofāga priekšā svētu deju, bet priesteri nokvēpināja vīraku. Tad mūmiju izcēla no laivas un Ienesa Amona svētnīcā, kur Ramze-sam XIII vairs nebija tiesību ieiet.
Drīz aizlūgums beidzās — un klātesošie atstāja templi.
Atceļā uz Luksoras pili jaunais faraons bija tā nogrimis domās, ka gandrīz nemanīja milzu pūli un nedzirdēja tā saucienus.
«Kādēļ sevi maldināt?» Ramzess prātoja. «Virspriesteri izturas pret mani ar necieņu. Līdz šim to nav piedzīvojis neviens faraons. Viņi pat norāda man, kādā kārtā varu atgūt viņu labvēlību. Viņi grib pārvaldīt valsti, bet man jāseko, lai tiktu pildītas viņu pavēles … Taču tas nenotiks: es pavēlu, un jums ir jāpakļaujas! Vai nu es aiziešu bojā, vai arī uzlikšu savu ķēnišķo kāju uz jūsu nepakļāvīgajām mugurām!»
Divas dienas Ramzesa XII cildenā mūmija palika Amona-Ra templī svētā vietā, kur pat virspriesteri, izņemot Herhoru un Nofri, nedrīkstēja Ieiet. Nelaiķa priekšā dega tikai viens gaismeklis, kura brīnumainā kārtā uzturētā liesma ne mirkli neapdzisa. Pār viņu lidinājās dvēseles simbols — piekūns ar cilvēka galvu. Neviens nezināja, vai tas Ir mākslīgs darinājums vai dzīva būtne,
Vienīgi priesteri, kas uzdrošinājās slepus palūkoties aiz aizkara, redzēja, ka šī būtne turas gaisā bez atbalsta, grozīdama galvu un acīs.
Apbedīšanas ceremonijas tālākajā gaitā zelta laiva pārveda nelaiķi uz Nīlas otru krastu. Bet pirmāk tā, priesteru, raudātāju, karaspēka un tautas pavadīta, vīraka dūmu apņemta, vaimanām, sēra dziesmām un mūzikai skanot, virzījās pa Tēbu galveno ceļu. Tā, liekas, bija pati skaistākā iela visā Ēģiptē: plata, līdzena, kokiem apstādīta. Piecstāvu un pat sešstāvu nami no augšas līdz apakšai bija klāti ar mozaīku vai izrotāti ar krāsainiem bareljefiem. Šķita, ka pie šīm ēkām izkārti milzīgi, koši paklāji vai gleznas, kas attēlo tirgotāju, amatnieku, jūrasbraucēju darbu, kā arī tālas zemes un tautas. Vārdu sakot, tā nebija iela, bet drīzāk bezgalīga gleznu galerija. Zīmējums šais gleznās bija primitīvs, bet krāsas neparasti spilgtas.
Bēra procesija nogāja.kādus divus kilometrus no ziemeļiem uz dienvidiem. Pilsētas centrā tā apstājās un tad pagriezās uz rietumiem, Nīlas virzienā.
Šai vietā upes vidū atradās liela sala, uz kuru veda peldošs tilts. Lai negadītos nelaime, karavadoņi, kas vadīja procesiju, vēlreiz izkārtoja gājienu, nostādīdami cilvēkus rindās pa četri, un deva pavēli virzīties uz priekšu gausi, pie tam neejot kopsolī. Drošības labad nodaļu priekšgalā soļojošie orķestri spēlēja katrs savā taktī.
Pēc dažām stundām procesija šķērsoja pirmo tiltu, pēc tam salu, tad otro tiltu un nonāca Nīlas kreisajā — rietumu krastā.
Tēbu austrumdaļu varēja saukt par dievu un ķēniņu pilsētu, turpretī rietumdaļa bija monumentālu tempļu un kapeņu pilsēta.
No Nīlas gājiens virzījās pa ceļu, kas veda kalnup, Uz dienvidiem no šī ceļa kādā pakalnā stāvēja templis, kas bija uzcelts par godu Ramzesa III uzvarām. Tā sienas klāja pakļauto tautu — lietu, amoriešu, filistiešu, etiopiešu, arābu, lībiešu attēli. Mazliet zemāk slējās divas kolosālas sēdoša Amenhotepa II statujas, kura augstums bija pieci stāvi. Vienai no šīm statujām piemita brīnumaina īpašība: kad uz to krita austošās saules stari, statuja skanēja kā arfa, kurai pārtrūkst stīgas.
Vēl tuvāk ceļam, tāpat pa kreisi no tā atradās Ramzesejs — ne visai liels, bet skaists Ramzesa II templis, Tā ieeju sargāja četras pilnauguma statujas ar ķēniņa varas simboliem rokās. Pagalmā slējās Ramzesa II statuja četru stāvu augstumā,
Ceļš joprojām gāja kalnup, un aizvien skaidrāk bija saskatāmi stāvi, šūnaini pauguri: tās bija ēģiptiešu augstmaņu kapenes. To priekšā starp kraujām klintīm pacēlās ļoti savdabīgs ķēniņienes Hatasu templis. Šī celtne bija četrsimt piecdesmit soļu gara. No mūru apjoztā pagalma kāpnes veda uz kolonnām ieskautu pagalmu, zem kura atradās pazemes templis. Savukārt no kolonnu pagalma citas kāpnes veda uz klintī izcirstu templi, zem kura arī bija pazemes telpas.
Tādējādi templim bija divi līmeņi — zemākais un augstākais — un katram no tiem bija savs apakšstāvs un augšstāvs. Kāpnes bija milzīgas, par margām noderēja divas sfinksu rindas. Ikvienu kāpņu ieeju sargāja divas sēdošas statujas.
Pie Hatasu tempļa sākās drūma aiza, kas no augstmaņu kapenēm veda uz ķēniņu kapenēm. Tur atradās klintī izcirstas virspriestera Retemenofa kapenes. To zāles un gaiteņi aizņēma kādu hektāru pazemes platības,
Aizas ceļš kļuva tik stāvs, ka cilvēkiem nācās palīdzēt vēršiem, kas vilka sēru ratus ar laivu. Gājiens virzījās pa tādu kā klints terasi un beidzot apstājās plašā laukumā pārdesmit stāvu augstumā virs aizas dibena.
Šeit bija ieeja pazemes kapenēs, ko faraons bija cēlis sev visus trīsdesmit valdīšanas gadus. Tā bija vesela pils ar istabām ķēniņam, viņa ģimenei un kalpotājiem, ēdamzāli, guļamtelpu un vannas Istabu, dažādiem dieviem veltītām kapelām un, visbeidzot, aku ar mazu kambarīti dziļumā, kur faraona mūmijai bija jārod mūža mājas.
Degošo lāpu gaismā bija redzamas telpu sienas, kuras klāja lūgšanu uzraksti un gleznojumi, kas attēloja nelaiķa gaitas un izpriecas: medības, tempļu un kanālu būvi, triumfa gājienus, svinības par godu dieviem, kaujas ar ienaidniekiem, pavalstnieku darbu, Turklāt istabas bija ne tikai piekrautas ar mēbelēm, traukiem, kaujasratiem un ieročiem, pilnas ziediem, saldumiem, cepešiem un vīniem, bet tajās atradās arī jo daudzas statujas. Tās attēloja Ramzesu XII, viņa priesterus, ministrus, sievietes, kareivjus un vergus, jo ķēniņš arī viņsaulē nevar iztikt bez dārgiem priekšmetiem, smalkiem ēdieniem un uzticamiem kalpiem.
Kad sēru rati bija apstājušies pie kapeņu ieejas, priesteri izcēla ķēniņa mūmiju no sarkofāga un novietoja to zemē, atbalstot ar muguru pret klinti. Tad Ramzess XIII nokvēpināja tēva mirstīgo atlieku priekšā vīraku, bet ķēniņiene Nikotrise, apskāvusi mūmiju, sāka vaimanāt:
— «Esmu tava māsa, tava sieva Nikotrise! Nepamet mani, ai, diženais! Vai tu patiesi vēlies, mans labais tēvs, lai aizeju no tevis? Ja es aiziešu, tu paliksi viens — un vai kāds būs tev līdzās?…»
Pēc tam virspriesteris Herhors nokvēpināja mūmijas priekšā vīraku, bet Nofri, ziedojis vīnu, sacīja:
— «Tavam līdziniekam upurējam to, Osīrij Meri Amon Ramzes, Augšēģiptes un Lejasēģiptes valdniek, kura balss lielā dieva priekšā ir taisnīga …»
Raudātājas un priesteru kori skandināja:
Pirmais koris. «Raudiet, raudiet bez mitas, vaimanājiet, vaimanājiet, cik skaļi vien varēdami…»
Raudātājas. «Ai, godājamais ceļiniek, kas vērs savus soļus uz mūžības valstību, cik ātri mums nākas tevi zaudēt!»
Otrais koris. «Cik gan skaists, cik brīnumains Ir tas, kas ar viņu notiek! Viņš tā iemīļojis dievu Honsu no Tēbām, ka dievs ļāvis viņam sasniegt Rietzemi, kur mājo tā uzticamo kalpu paaudzes …»
Raudātājas. «Ai, tu, kam allaž bijuši tik daudzi kalpi, paliksi tagad zemē, kur tev lemta vientulība! Tu, kas valkāji smalkas drānas un svaigu veļu, tagad guli vakardienas ietērpā!..»
Pirmais koris. «Ej mierā, mūsu valdniek, ej mierā, ej mierā uz Rietzemi… Mēs redzēsim tavu vaigu, kad pienāks mūžības diena, jo tu dodies uz valstību, kas vieno visus cilvēkus …»
Sākās pēdējie rituāli.
Tika atvests vērsis un antilope, kuri bija jānokauj Ramzesam XIII, taču tos nokāva viņa vietnieks dievu priekšā virspriesteris Sens. Zemākie priesteri veikli atdalīja liemeņus, pēc tam Herhors un Nofri, paņēmuši dzīvnieku gurnu gabalus, pēc kārtas pielika tos mūmijai pie mutes. Bet mūmija negribēja ēst, jo nebija vēl atdzīvināta, un mute tai bija ciet.
Tad Nofri apslacīja mūmiju ar svētītu ūdeni un apkvēpināja ar vīraku un alaunu, runādams:
— «Lūk, kur stāv mans tēvs, lūk, kur stāv Osīrijs Meri Amons Ramzess… Esmu tavs dēls, esmu Hors, nāku pie tevis, lai šķīstītu tevi un atdotu tev dzīvību … Satieku atkal kopā tavus locekļus, savienoju, kas bija pārcirsts,
jo esmu Hors, sava tēva atriebējs. Tu sēdi Ra tronī un pavēli dieviem, jo tu esi Ra, kas radies no Nutas, kura ik rītu dzemdē Ra, kas dzemdina ik dienas Meri Amonu Ramzesu — tāpat kā Ra.»
To sacīdams, virspriesteris skāra ar amuletiem mūmijas lūpas, rokas un kājas.
Atkal iedziedājās kori.
Pirmais koris» «Osīrijs Meri Amons Ramzess kopš šā laika ēdīs un dzers visu, ko ēd un dzer dievi… Viņš tagad sēž dieviem līdzās… Viņš ir stiprs un vesels kā dievi…»
Otrais koris. «Visi viņa locekļi ir spēka pilni; viņam netīk, ja, būdams izsalcis, viņš nevar ēst un, būdams izslāpis, nevar dzert…»
Pirmais koris. «Ak, dievi! Atvēliet Osīrijam Meri Amonam Ramzesam tūkstoš tūkstošus krūku vīna, tūkstošiem tērpu, maizes klaipu un vēršu …»
Otrais koris. «Ai, jūs, kas dzīvojat uz zemes, kad iesit šeit garām, ja dzīvība jums ir dārga un nāve pretīga, ja gribat, lai jūsu krietnos vārdus manto jūsu pēcteči, skaitiet šo lūgšanu par še apglabāto nelaiķi…»
Nofri. «Ai, jūs, diženie, jūs, pravieši, jūs, prinči, rakstveži un faraoni, jūs, citi ļaudis, kas atnāksit miljons gadu pēc manis, ja kāds no jums mana vārda vietā ierakstīs savējo, dievs viņu sodīs, aizmēzdams no zemes virsas …»
Pēc šiem maģiskajiem vārdiem priesteri iededza lāpas, paņēma ķēniņa mūmiju un atkal ielika to šķirstā, tad kopā ar šķirstu akmens sarkofāgā, kam bija cilvēka ķermeņa apveidi. Pēc tam, nevērojot raudātāju vaimanas un izmisīgo pretošanos, aiznesa šo lielo smagumu uz kapenēm. Izgājuši lāpu gaismā vairākus gaiteņus un istabas, viņi apstājās telpā, kur bija aka. Šai akā priesteri nolaida sarkofāgu un arī paši nokāpa pazemē. Tur viņi novietoja sarkofāgu šaurajā kambarītī un veicīgi aizmūrēja ieeju tā, lai pat visvērīgākā acs nevarētu pamanīt kapu. Pēc tam atgriezās augšā un tikpat cieši aizmūrēja ieeju akā. To visu priesteri paveica bez lieciniekiem un paveica tik rūpīgi, ka Ramzesa XII mūmija vēl šobaltdien atdusas savā mājoklī, vienlīdz pasargāta kā no laupītājiem, tā no mūsdienu pētniekiem. Divdesmit deviņu gadsimtu laikā daudzas ķēniņu kapenes tikušas izlaupītas, bet šī palikusi neskarta.
Kamēr vieni priesteri mūrēja ciet dievbijīgā faraona kapu, citi, apgaismojuši pazemes zāles, aicināja dzīvos uz mielastu.
Ēdamzālē iegāja Ramzess XIII, ķēniņiene Nikotrise, virspriesteri Herhors, Nofri un Sens, kā arī pārdesmit augstmaņu un karavadoņu. Istabas vidū stāvēja ēdieniem, vīniem un ziediem nokrauti galdi, bet pie sienas sēdēja porfīrā izcirsts mirušā faraona veidols. Viņš šķita raugāmies uz klātesošajiem ar grūtsirdīgu smaidu un aicinām visus pie galda.
Mielasts sākās ar svinīgu deju, ko pavadīja vecākās priesterienes dziedāšana:
— «Baudiet laimības dienas, jo dzīve ilgst tikai īsu mirkli… Baudiet laimi, jo, nogājuši kapā, jūs gulēsit tur mūža dusā un jūsu dienas vilksies bezgalīgi! ….»
Priesterienei savu dziesmu beidzot, iznāca pravietis un arfu pavadījumā skandēja:
— «Pasaule mūžīgi pārvēršas un mūžīgi atjaunojas. Tā ir gudri iekārtota, un apbrīnas vērts ir Osīrija lēmums, ka, vieniem ķermeņiem sairstot un izzūdot, to vietā jāstājas citiem…
Faraoni, šie dievi, kas dzīvojuši pirms mums, atdusas savās piramīdās; viņu mūmijas un līdzinieki saglabājušies, lai gan pilis, ko tie cēluši, vairs nestāv agrākajās vietās, tās pazudušas…
Tālab neļaujies skumjām, bet seko savām vēlmēm, baudi priekus un velti nedeldē savu sirdi, iekams nav pienākusi tava raudu diena, kad Osīrijs, kura sirds vairs nepukst, negribēs uzklausīt lūgšanas un žēlabas…
Visas pasaules sēras neatdos laimi cilvēkam, kas guļ kapā. Tādēļ baudi laimības dienas un nepagurdams līksmojies! Tik tiešām nav cilvēka, kas varētu paņemt līdzi savu mantību uz viņpasauli, tik tiešām nav cilvēka, kas, turp aizgājis, būtu atgriezies ….»
Mielasts beidzās, un tā godājamie dalībnieki, vēlreiz nokvēpinājuši vīraku mirušā veidolam, devās atpakaļ uz Tēbām. Kapeņu svētnīcā palika vienīgi priesteri, lai pastāvīgi upurētu faraonam, un sardze, lai sargātu kapenes no zagļu zaimojošiem tīkojumiem.
Nu Ramzess XII palika viens savā svētajā mājoklī.
Pa mazu, klintī apslēptu lodziņu pie viņa iespraucās blāva gaisma. Pār valdnieku nešalkoja strausa spalvas, bet plivinājās milzu sikspārņi. Neskanēja mūzika; naktīs gaudoja hiēnas un laiku pa laikam ierēcās lauva, no sava tuksneša sveikdams kapā dusošo faraonu.
Kapa pieminekļa uzraksts. (Aut. piez.)