Pēc faraona bērēm Ēģipte atgriezās pie ierastās dzīves kārtības un Ramzess XIII atkal pievērsās valsts lietām.
Jaunais valdnieks epifi mēnesī (aprīlis — maijs) apmeklēja pilsētas gar Nīlu augšpus Tēbām. Viņš pabija Sni, pilsēta ar attīstītu amatniecību un tirdzniecību, kur atradās dieva linuma jeb «pasaules dvēseles» templis, apmeklēja Edfū, kur bija templis ar desmitstāvu piloniem un tajā — milzīga papirusu bibliotēka; uz tempļa sienām bija uzrakstīta un uzzīmēta tāda kā tālaika ģeogrāfija, astronomijas un teoloģijas enciklopēdija. Viņš iegriezās Hennu akmeņlauztuvēs, Nūbi jeb Kom-Obo upurēja Horam, gaismas dievam, un Sobekam, tumsas valdniekam. Bija Abu salā, kas likās kā smaragds uz melno klinšu fona. Šeit auga vislabākās dateles, un salu dēvēja par «ziloņu galvaspilsētu», jo tā bija liels ziloņkaula tirdzniecības centrs. Iebrauca Sunim pilsētā, kas atradās pie pirmajām Nīlas krācēm, kā arī apmeklēja granīta un sienīta milzu akmeņlauztuves, kuras ar ūdenī mērcētiem koka ķīļiem skaldīja klintis un darināja obeliskus desmit stāvu augstumā.
Kur vien parādījās jaunais Ēģiptes valdnieks, pavalstnieki sveica viņu ar vētrainu sajūsmu. Pat akmeņlauztuvēs strādājošie noziedznieki, kuru muguras klāja nedzīstošas brūces, — arī tie tika aplaimoti, jo faraons pavēlēja uz trim dienām atsvabināt viņus no darbiem.
Ramzess XIII varēja būt apmierināts un lepns: neviens faraons — pat triumfa, braucienu laikā — nebija ticis tā sagaidīts kā viņš šai mierīgajā ceļojumā. Nomarhi, rakstveži un virspriesteri, redzēdami tautas bezgalīgo mīlestību pret jauno faraonu, pakļāvās viņa varai.
— Pūlis ir kā vēršu bars, — viņi čukstēja, — bet mēs ka sapratīgas, darbīgas skudras. Tālab godāsim jauno valdnieku, lai baudītu veselību un saglabātu mūsu mājas neskartas.
Tādējādi augstmaņu, pretdarbību, kas vēl pirms dažiem mēnešiem bija ļoti stipra, tagad nomainīja pazemība. Visa aristokrātija, visa priesteru kārta krita uz valga Ramzesa XIII priekšā. Tikai Nofri un Herhors palika nelokāmi.
Un, kad faraons no Sunnu atgriezās Tēbās, jau pirmajā dienā galvenais mantzinis ieradās pie viņa ar nepatīkamām ziņām.
Visi tempļi, — viņš sacīja, — atteikuši valsts kasei kredītu un pazemīgi lūdz jūsu majestāti dot rīkojumu divu gadu laikā atmaksāt aizdotās summas.
Saprotu, — faraons atbildēja, — tās ir svētā Nofri izdarības. Cik tad mēs esam viņiem parādā?
— Ap piecdesmit tūkstošu talantu,
Tātad mums jānomaksā piecdesmit tūkstoši talantu divu gadu laikā?… Nu, un kas vēl?…
Nodokļi Ienāk ļoti trūcīgi, — mantzinis turpināja. — Jau trīs mēnešus saņemam tikai ceturto daļu no tā, kas mums pienākas.
— Kas tad noticis? Mantzinis apmulsa.
Esmu dzirdējis, — viņš sacīja, — ka nezināmi ļaudis iedvešot zemniekiem, it kā tavas valdīšanas laikā viņi varot nemaksāt nodokļus…
Oho-ho! — Ramzess smiedamies iesaucās. — Šie nezināmie liek man domāt par godājamo Herhoru! Vai tikai viņš nav sadomājis nomērdēt mani badā? Kur tad jūs ņemat naudu kārtējiem izdevumiem?
Pēc Hirama rīkojuma mums aizdod feniķieši, — mantzinis atbildēja. — Esam jau aizņēmušies astoņus tūkstošus talantu…
— Bet parādzīmes jūs viņiem dodat?
— Gan parādzīmes, gan ķīlas… — mantzinis nopūtās. — Viņi saka, ka tā esot tīrā formalitāte, un tomēr apmetas tavās muižās un atņem zemniekiem, ko vien var atņemt.
Tautas suminājuma un augstmaņu pazemības apskurbināts, faraons vairs nedusmojas uz Herhoru un Nofri. Dusmu laiks bija pagājis, bija pienācis brīdis rīkoties — un Ramzess jau tai pašā dienā izstrādāja plānu.
Nākamajā dienā viņš ataicināja visuzticamākos cilvēkus: virspriesteri Senu, pravieti Pentueru, savu mīluli Tutmosu un feniķieti Hiramu. Kad tie bija sapulcējušies, faraons paziņoja:
— Jums droši vien ir zināms, ka tempļi pieprasījuši, lai atmaksāju summas, kuras no viņiem aizņēmies mans mūžam dzīvais tēvs. Ikviens parāds ir svēts, bet to, kas pienākas dieviem, man gribētos nomaksāt pirmām kartēm … Taču mana kase ir tukša, jo pat nodokļi Ienāk neregulāri … Tādēļ es uzskatu, ka valsts ir briesmās, un esmu spiests sniegties pēc dārgumiem, kas glabājas Labirinta krātuvēs..
Abi priesteri nemierīgi sagrozījās savos krēslos,
— Es zinu, — faraons turpināja, — ka pēc mūsu svētajiem likumiem ar manu pavēli nepietiek, lai atdarītu Labirinta pagrabus. Bet turienes priesteri paskaidroja man, kas jādara: jāsasauc visu Ēģiptes kārtu pārstāvji, pa trīspadsmit cilvēkiem no katras kārtas, lai viņi apstiprina manu gribu…
Te nu faraons pasmaidīja un pabeidza:
Šodien esmu ataicinājis jūs, lai jūs man palīdzētu sasaukt šo kārtu pārstāvju sapulci, un lūk, ko es pavēlu: tu, godājamais Sen, izmeklēsi man trīspadsmit priesterus un trīspadsmit nomarhus. Tu, dievbijīgais Pentuer, atvedīsi no dažādiem nomiem trīspadsmit zemkopjus un trīspadsmit amatniekus. Tutmoss atgādās trīspadsmit virsniekus un trīspadsmit muižniekus, bet princis Hirams parūpēsies, lai man būtu trīspadsmit tirgotāji. Es vēlos, lai šī sapulce pēc iespējas ātrāk sanāk manā pilī Memfisā un, nešķiežot laiku tukšam runām, atzīst, ka Labirintam jāizsniedz līdzekļi manai kasei….
Atļaušos atgādināt jūsu majestātei, — Ieminējās virspriesteris Sens, — ka šai sapulcē ir jāpiedalās godājamajam Herhoram un godājamajam Nofri un ka viņiem ir tiesības un pat pienākums iebilst pret Labirinta dārgumu aizskaršanu.
Labi, es tam piekrītu, — faraons attrauca. — Viņi minēs savus apsvērumus, es — savējos. Un sapulce izlems, vai valsts var pastāvēt bez naudas un vai ir saprātīgi glabāt dārgumus pagrabos laikā, kad valdībai draud trūkums.
Ar dažiem safīriem, kas glabājas Labirintā, varētu nomaksāt visus parādus feniķiešiem! — Hirams sacīja. — Es tūdaļ došos pie tirgotājiem un nekavējoties atvedīšu nevis trīspadsmit bet trīspadsmit tūkstošus vīru, kas balsos, ka jūsu majestātei labpatiks…
To pateicis, feniķietis nokrita pie zemes un atvadījās no faraona.
Kad Hirams bija aizgājis, virspriesteris Sens ieminējās:
Nez vai ir labi, ka šai apspriedē piedalījās svešzemnieks…
Viņam bija jāpiedalās!.. — faraons, iesaucās, — Viņam ir ne tikai liela ietekme mūsu tirgotāju vidū, bet, kas tagad Ir vēl svarīgāk, viņš piegādā mums naudu … Es gribēju pieradīt viņam, ka atceros savus parādus un spēju tos nolīdzināt…
Iestājās klusums, ko izmantoja Pentuers, sacīdams:
— Ja jūsu majestāte atļauj, es tūdaļ braukšu, lai savāktu vajadzīgos zemkopjus un amatniekus. Viņi visi balsos par mūsu valdnieku. Taču no daudzajiem jāizvēlas vissaprātīgākie.
Viņš atvadījās no faraona un devās projām.
— Un tu, Tutmos? — Ramzess jautāja
— Mans valdniek, — mīlulis atbildēja, — esmu tik drošs par taviem muižniekiem un karavīriem, ka nemaz nerunāšu par viņiem, bet uzdrīkstēšos pats tev kaut ko lūgt.
Tev vajag naudu?
Nebūt ne. Es gribu precēties…
— Tu?! — faraons iesaucās. — Kura sieviete tad izpelnījusies šādu laimi?
— Tā ir daiļā Hebrona, Tēbu godājamā nomarha Antefa meita, — Tutmoss smiedamies atteica. — Ja tev, valdniek, labpatiktu ieteikt mani šai cienījamai ģimenei… Es gribēju sacīt, ka mana mīlestība pret tevi kļūtu vēl lielāka, taču neteikšu to, jo tie būs meli…
Faraons uzsita viņam uz pleca.
— Labi… labi… Nevajag pārliecināt mani par to, par ko jau tāpat esmu drošs, — viņš sacīja. — Rīt pat braukšu pie Antefa, un, zvēru pie dieviem, nepaies ne dažas dienas, kad sarīkošu tev kāzas. Bet tagad vari doties pie savas Hebronas.
Palicis vienatnē ar Senu, valdnieks jautāja:
— Redzu, ka tavs vaigs ir apmācies … Vai tu šaubies, ka atradīsies trīspadsmit priesteri, kas būs gatavi izpildīt manu pavēli?…
— Esmu pārliecināts, — Sens atbildēja, — ka gandrīz visi priesteri un nomarhi darīs to, kas nepieciešams Ēģiptes laimei un kas apmierinās jūsu majestāti… Taču neaizmirsti, valdniek, ka par Labirinta dārgumu krātuvi pēdējo vārdu teiks Amons…
— Amona statuja Tēbās?
— Jā.
Faraons nicīgi atmeta ar roku.
— Amons, — viņš sacīja, — tas ir Herhors un Nofri… Ka viņi nepiekritīs — to es zinu. Taču nedomāju divu cilvēku stūrgalvības dēļ pazudināt valsti.
— Tu maldies, — Sens nopietni atbildēja. — Tiesa, dievu statujas ļoti bieži dara to, ko vēlas viņu virspriesteri. Taču… ne vienmēr… Mūsu tempļos, valdniek, dažkārt notiek neparastas, noslēpumainas lietas. Dievu statujas dažkārt dara un runā to, ko pašas vēlas…
Tādā gadījuma esmu mierīgs, — faraons viņu pārtrauca. — Dievi zina valsts stāvoklī un lasa manā sirdī… Es gribu, lai Ēģipte būtu laimīga, un cita mērķa man nav, tāpēc neviens gudrs un labs dievs nestāsies man ceļa.
— Kaut nu tavi vārdi piepildītos! — virspriesteris nočukstēja.
— Tu gribi sacīt man vēl kaut ko? — Ramzess jautāja, redzēdams, ka Sens nesteidzas atvadīties.
— Ja, valdniek, Mans pienākums ir tev atgādināt, ka ikvienam faraonam tūlīt pēc uzkāpšanas tronī un pēc sava priekšgājēja apbedīšanas jāsāk domāt par divu celtņu būvi: par kapenēm sev pašam un par templi dieviem.
— Ka tad! — faraons iesaucās. — Es jau daudzkārt esmu par to domājis, taču, būdams bez naudas, nesteidzos dot rīkojumus, Jo, saproti, — viņš dedzīgi piebilda, Ja es ko celšu, tad tikai kaut ko diženu, kaut ko tādu, kas liks Ēģiptei mani ilgi atminēties»
— Tu gribi uzcelt piramīdu?
— Nē. Es taču neuzcelšu neko lielāku par Heopsa piramīdu vai Amona templi Tēbās. Mana valsts ir par vāju, lai veiktu grandiozus darbus … Tādēļ man Jābūvē kaut kas pilnīgi jauns, jo, teikšu atklāti, mūsu celtnes man Ir jau apnikušas. Visas tas ir līdzīgas cita citai gluži kā cilvēki un atšķiramas varbūt tikai pēc lieluma — kā pieaugušie no bērniem.
— Tātad?… — priesteris izbrīnījies jautāja.
— Esmu runājis ar grieķi Dionu, mūsu slavenāko arhitektu, un viņš Izteicās atzinīgi par manu plānu, — faraons turpināja. — Savam kapenēm es gribu uzbūvēt apaļu torni ar ārējām kāpnēm, tādu, kāds bija Babilonā… Turklāt es celšu templi nevis Osīrijam vai Isīdai, bet gan vienīgajam dievam, kuram tic visi: ēģiptieši, haldejieši, feniķieši, jūdi… Un es gribu, lai templis būtu līdzīgs ķēniņa Tiglatpalasara pilij, kuras modeli Sargons atveda manam tēvam…
Virspriesteris pašūpoja galvu.
— Tie ir diženi nodomi, mans valdniek, — viņš atbildēja. — Taču tos īstenot nav iespējams, Babilonas torņi savu apveidu dēļ ir ļoti neizturīgi un viegli sagrūst. Toties mūsu celtnēm jāstāv mūžīgi. Templi vienīgajam dievam uzcelt nevar, jo viņam nevajag ne drānu, ne ēdamā, ne dzeramā un visa pasaule ir viņa mājoklis. Kur templis, kas viņu uzņems, kur priesteris, kas uzdrīkstēsies viņam upurēt?…
— Tad celsim templi Amonam-Ra, — faraons ierosināja.
— Labi. Tikai ne tādu kā ķēniņa Tiglatpalasara pils. Jo tā ir asīriešu celtne, bet mums, ēģiptiešiem, neklājas atdarināt barbarus…
— Es tevi nesaprotu… — faraons, mazliet sapīcis, viņu pārtrauca.
— Uzklausi mani, valdniek! — Sens sacīja. — Pavēro gliemežus — katram no tiem. ir citāda gliemežnīca: vienam spirālveidīga, taču plakana; citam — arī spirālveidīga, bet iegarena; vēl citam — līdzīga kārbiņai… Tāpat katra tauta būvē citādas celtnes, kas atbilst tās iedabai un raksturam.
Ēģiptiešu celtnes tikpat lielā mērā atšķiras no asīriešu celtnēm kā ēģiptieši no asīriešiem. Mums ikvienas celtnes pamatā ir nošķelta piramīda, visnoturīgākā no visām formām, gluži tāpat kā Ēģipte ir visnoturīgākā no visam valstīm. Toties asīriešiem pamatforma ir kubs, kas viegli sagāžas.
Iedomīgais un vieglprātīgais asīrietis novieto savus kubus citu uz cita un būvē daudzstāvu celtnes, zem kuru smaguma iegrimst zeme. Toties pazemīgais un saprātīgais ēģiptietis novieto savas nošķeltās piramīdas citu aiz citas. Tādējādi mums nekas nekarājas gaisā, bet visa ēka balstās uz zemes. No tā izriet, ka mūsu celtnes ir garenas un mūžīgas, bet asīriešu celtnes — augstas un trauslas gluži kā viņu valsts, kas tagad strauji tiecas augstumos, bet pēc dažiem gadsimtiem no tās paliks vienīgi drupas.
Asīrietis ir klaigulīgs llelībnieks un savās celtnēs visu izvirza uz āru — kolonnas, gleznojumus un skulptūras. Pieticīgais ēģiptietis visskaistākās skulptūras un kolonnas slēpj tempļa iekšienē gluži kā gudrais, kas cēlas domas, jūtas un vēlmes glabā dziļi sirdī, bet nerotā ar tām savas krūtis. Pie mums viss daiļais ir apslēpts. Viņiem viss ir ārišķīgs. Asīrietis, ja vien varētu, uzšķērstu sev vēderu, lai parādītu pasaulei, cik smalkus ēdienus viņš ēd..
— Stāsti… stāsti tālāk! — Ramzess iesaucas.
— Man nav vairs daudz, ko piebilst, — Sens turpināja. — Gribu vēl tikai pievērst tavu uzmanību, valdniek, mūsu un asīriešu celtņu vispārējiem apveidiem.
Kad pirms daudziem gadiem, būdams Nīnivē, es nolūkojos, cik lepni pret debesīm slejas asīriešu torņi, man šķita, ka tie ir satrakoti zirgi, kas saslējušies stāvus, bet teju, teju paklups — labi vēl, ja nesalauzīs kājas.
Bet pamēģiniet, jūsu majestāte, paraudzīties no kāda paugura uz ēģiptiešu templi. Ko tas atgādina? Cilvēku, kas pieplacis pie zemes un lūdz dievu. Divi piloni — tās ir divas pret debesīm paceltas rokas. Divi mūri, kas apjož pagalmu, — tie ir pleci. Kolonnu jeb «debesu» zāle — tā ir galva, «dievišķas atklāsmes» un «upurgaldu» zāles — tas ir krūtis, bet apslēptais dieva mājoklis — tā Ir dievbijīga ēģiptieša sirds. Mūsu templis māca, kādiem mums jābūt.
«Lai tavas rokas ir varenas kā piloni,» tas saka mums, «bet pleci stipri kā mūri! Lai tavs prāts ir plašs un devīgs ka tempļa priekšnams, dvēsele šķīsta kā «atklāsmes» un «upuru» zāles, bet sirdī, ēģiptiet, lai tev mājo dievs!» Turpretī asīriešu celtnes saka savai tautai: «Slienies pāri par visiem, cel galvu augstāk par citiem! Ja arī nepaveiksi neko diženu, vismaz atstāsi daudz drupu …»
Vai tiešām, tev, valdniek, pietiks drosmes būvēt pie mums asīriešu celtnes, atdarinot tautu, pret kuru Ēģipte izjūt nicinājumu un riebumu?!
Ramzess kļuva domīgs. Par spīti Sena prātojumiem, viņam joprojām šķita, ka asīriešu pilis ir skaistākas par ēģiptiešu pilīm. Taču viņš tik ļoti ienīda asīriešus, ka sāka šaubīties par savu nodomu.
— Tādā gadījumā, — viņš atteica, — es pagaidām necelšu templi un kapenes. Bet jūs, gudrie, kas vēlat man labu, apdomājiet plānus tādām celtnēm, kas saglabātu manu vardu visattālāko paaudžu atmiņā.
«Pārcilvēciska lepnuma pilna ir šī jaunekļa dvēsele!» virspriesteris klusībā noteica un noskumis devās projām.