Tikmēr Pentuers posās atpakaļ uz Lejasēģipti, lai sameklētu faraonam trīspadsmit delegātus gan no zemkopju, gan no amatnieku, kārtas un pie reizes pamudinātu darba-tautu pieprasīt atvieglojumus, kurus bija apsolījis jaunais valdnieks. Pēc viņa pārliecības, Ēģiptē pirmām kārtām bija jādara gals pārestībām un ļaunprātībām, no kurām cieš strādājošie. Tomēr Pentuers bija un palika priesteris un ne tikai nevēlējās nostāties pret savu kārtu, bet pat negribēja saraut saites, kas viņu ar to vienoja.
Tādēļ, lai apliecinātu savu uzticību, viņš devās atvadīties no Herhora.
Kādreiz varenais augstmanis uzņēma viņu, laipni smaidīdams.
— Rets ciemiņš! Rets ciemiņš! — Herhors iesaucas. — Kopš tev bija iespēja kļūt par faraona padomdevēju, tu vairies no manis… Tiesa, ne jau tu vienīgais… Bet, lai arī kas mūs sagaida, es neaizmirsīšu tavus pakalpojumus, pat ja tu pavisam nerādīsies pie manis.
Es neesmu mūsu valdnieka padomdevējs un nevairos no jūsu godības, kuras žēlastība man ļāvusi kļūt par to, kas tagad esmu… — Pentuers atbildēja.
Zinu, zinu! — Herhors viņu pārtrauca. — Tu atteicies no augstā amata, lai tava darbošanās nenestu postu tempļiem. Zinu… zinu… Lai gan — varbūt arī žēl, ka neesi kļuvis par padomdevēju šim patvarīgajam zaļknābim, kas it kā valda pār mums… Tu droši vien neļautu viņam saieties ar nodevējiem, kas viņu pazudinās…
Pentuers, nevēlēdamies turpināt sarunu par šo delikāto tematu, pastāstīja Herhoram, kālab dodas uz Lejasēģipti.
— Nu ko, lai jau Ramzess XIII sasauc visu kārtu sapulci … Tās ir viņa tiesības. Taču, — Herhors piebilda, — man žēl, ka tu tur iejaucies. Tevi nevar vairs pazīt Atminies, ko tu manam adjutantam sacīji manevru laika pie Pi-Bailas? Es tev atgādināšu: tu sacīji, ka vajag ierobežot faraonu patvaļu un izlaidību. Bet tagad pats atbalsti aplamās prasības, ko izvirza vislielākais netiklis, kādu jebkad pazinusi Ēģipte.
Ramzess XIII, — Pentuers iebilda, — grib uzlabot tautas stāvokli. Un es, zemnieka dēls, būtu gatavais stulbenis un nelietis, ja nepalīdzētu viņam.
Un tu nedomā, ka tas varētu kaitēt mums, priesteriem?
Pentuers izbrīnījās.
— Jūs taču paši piešķirat lielus atvieglojumus saviem zemniekiem! — viņš iesaucās. — Turklāt man ir jūsu atļauja.
— Kāda atļauja? — Herhors sašuta.
— Atceries, tai naktī, kad mēs Seta templī uzņēmām svēto Beroju, Nofri sacīja, ka Ēģiptes posta cēlonis ir priesteru kārtas ietekmes mazināšanās, bet es apgalvoju, ka valsts nelaimes cēlonis ir tautas nabadzība. Uz to tu, cik atminos, atbildēji: «Lai Nofri parūpējas par priesteru godā celšanu, bet Pentuers — par zemnieku stāvokļa uzlabošanu! Es savukārt centīšos novērst postošo karu starp Ēģipti un Asīriju.»
Redzi nu, — Herhors viņu pārtrauca, — tātad tev jāsadarbojas ar mums, nevis ar Ramzesu.
Vai tad viņš vēlas karot ar Asīriju? — Pentuers iebilda. — Vai neļauj priesteriem vairot savu gudrību? Viņš grib iedot tautai septīto dienu atpūtai, bet vēlāk iedalīt katrai zemnieku ģimenei nelielu zemes gabalu. Un nestāsti man, godātais, ka faraons vēlas ļaunu! Mēs taču esam novērojuši, ka tempļa muižās brīvs zemnieks, kam pieder sava zemes strēmele, strādā nesalīdzināmi labāk par vergu.
Bet es jau nemaz neiebilstu pret atvieglojumiem vienkāršajai tautai! — Herhors iesaucās. — Esmu tikai pārliecināts, ka Ramzess neko tās labā neizdarīs!
— Protams, ja jūs nedosit viņam naudu…
— Ja mēs arī dotu viņam piramīdu zelta un sudraba un piramīdu dārgakmeņu, viņš tikpat neko neizdarītu, jo ir tikai izlutināts bērns, kuru asīriešu sūtnis Sargons nesauca citādi kā par niekkalbi.
— Faraonam ir lielas dotības…
— Taču viņš nekā nesajēdz… neko nav mācījies! — Herhors atbildēja. — Tikko pārkāpis augstākās skolas slieksni, tūdaļ atkal no tās aizbēga. Lūk, kādēļ tagad pārvaldes lietās viņš ir akls kā bērns, kas droši bīda dambretes kauliņus, neko nesajēgdams no pašas spēles.
— Tomēr viņš valda…
— Kas tā par valdīšanu, Pentuer! — virspriesteris smaidot atteica. — Tiesa, viņš nodibinājis jaunas karaskolas, palielinājis pulku skaitu, apbruņo visu tautu, sola svētkus vienkāršajiem ļaudīm… Bet kā viņš to visu dabūs gatavu.? Tu turies nomaļus un tādēļ neko nezini, bet es tev galvoju, ka viņš, dodams pavēles, pat nepadomā, kas tās īstenos, vai pietiks līdzekļu un kādas būs sekas!
Tev liekas, ka valda viņš. Patiesībā valdu es, joprojām valdu es, kaut arī esmu padzīts… Es gādāju, lai valsts kasē ieplūst mazāk nodokļu, taču nepieļauju arī zemnieku dumpi, kas citādi jau sen būtu izcēlies. Es rūpējos, lai netiktu pamesta kanālu, aizsprostu un ceļu būve. Es galu galā jau divreiz esmu atturējis Asīriju, lai tā nepiesaka mums karu, ko šis bezprātis var izraisīt ar saviem militārajiem pasākumiem…
Ramzess valda!.. Viņš tikai rada sajukumu… Tu taču redzēji, kā viņš saimniekoja Lejasēģiptē: dzēra, uzdzīvoja, lika gādāt sev aizvien jaunas piegulētajās un it kā nodarbojās ar nomu pārvaldīšanu, nekā no tā visa nejēgdams. Un ļaunākais — sagājās ar feniķiešiem, izputējušiem muižniekiem un visvisādiem nodevējiem, kas grūž viņu postā…
— Bet uzvara pie Sāls ezeriem? — Pentuers ieminējās.
— Es atzīstu viņa enerģiju un izveicību karamākslā — tas ir viss, ko viņš prot, — Herhors atteica. — Bet saki atklāti — vai viņš būtu uzvarējis kaujā pie Sāls ezeriem bez tavas un citu priesteru palīdzības? Es taču zinu, ka jūs ziņojāt viņam par katru lībiešu karapūļa kustību … Un tagad padomā — vai Ramzess varētu — pat ar jūsu palīdzību — uzvarēt kaujā, piemēram, Nitageru? Nitagers ir meistars, bet Ramzess tikai.māceklis.
— Bet pie kā novedīs tavs ienaids? — Pentuers vaicāja.
— Ienaids? — Herhors atkārtoja. — Vai tad es varu ienīst niekkalbi, kas turklāt atgādina aizā iedzītu briedi? Tomēr man jāatzīst viņa valdīšana par tik kaitīgu Ēģiptei, ka, būtu Ramzesam brālis vai Nitagers būtu jaunāks, mēs jau būtu atcēluši tagadējo faraonu.
— Un tu stātos viņa vietā? — Pentuers nenovaldījās, Herhors nemaz neapvainojās.
— Tu spried aplam, Pentuer, — viņš sacīja, paraustīdams plecus, — kopš esi sācis nodarboties ar politiku uz savu roku. Protams, ja Ēģipte paliktu bez faraona, man kā Tēbu Amona virspriesterim un priesteru augstās padomes vadītājam nāktos pārņemt varu. Bet kālab man tas vajadzīgs? Vai tad man jau vairākus gadus nepieder lielāka vara kā faraonam? Un vai pašlaik es, padzītais kara ministrs, nedaru valstī to, ko uzskatu par vajadzīgu? Tiem pašiem virspriesteriem, mantziņiem, tiesnešiem, nomarhiem un pat karavadoņiem, kas tagad vairās no manis, tik un tā jāpilda ikviena augstās padomes slepenā pavēle, kas apliecināta ar manu zīmogu, Vai ir Ēģiptē cilvēks, kas neizpildītu šādu pavēli? Vai tu pats uzdrošinātos tai pretoties?
Pentuers nodūra galvu. Ja pēc Ramzesa XII nāves ir saglabājusies augstā slepenā priesteru padome, tad Ramzesam XIII vai nu jāpakļaujas tai, vai jāizcīna ar to cīņa uz dzīvību vai nāvi
Faraona pusē ir visa tauta, visa armija, daudzi priesteri un vairums augstmaņu. Padome var cerēt tikai uz dažiem tūkstošiem piekritēju, uz savām bagātībām un lielisku organizāciju. Spēki augstākā mērā nevienlīdzīgi, taču cīņas iznākums — visai apšaubāms…
— Tātad jūs esat izlēmuši pazudināt faraonu? — Pentuers čukstus jautāja.
Nebūt ne! Gribam vienīgi glābt valsti.
Kā tad jārīkojas Ramzesam XIII?
— Kā viņš rīkosies? Nezinu, — Herhors atbildēja» — Taču zinu, kā rīkojies viņa tēvs.
Ramzess XII arī uzsāka valdīt, būdams nepraša un stūrgalvis. Bet, kad viņam aptrūka naudas un visdedzīgākie piekritēji sāka izturēties pret viņu nevērīgi, viņš pievērsās dieviem. Tuvināja sev priesterus, mācījās no viņiem un pat apprecēja virspriestera Amenhotepa meitu… Tad pagāja desmit — divpadsmit gadi, un viņš pats kļuva ne tikai par dievbijīgu, bet pat augsti mācītu virspriesteri.
— Bet ja nu faraons neklausīs šim padomam? — Pentuers jautāja.
— Tad mēs iztiksim bez viņa, — Herhors atbildēja. Pēc brīža viņš turpināja:
— Uzklausi mani, Pentuer, — es ne tikai zinu, ko dara, bet zinu pat, ko domā tavs faraons, kurš, starp citu, vēl nav svinīgi kronējies un mūsu acīs nav nekas. Es zinu, ka viņš grib padarīt priesterus par saviem kalpiem, bet sevi — par Ēģiptes vienīgo valdnieku. Taču tā ir ne tikai aplamība, tā jau ir nodevība. Ne jau faraoni — tu it labi to zini — radījuši Ēģipti, bet gan dievi un priesteri. Ne jau faraoni nosaka ūdens celšanos Nīlā un regulē tās palus. Ne jau faraoni iemācījuši tautai sēt, ievākt ražu, audzēt lopus. Ne jau faraoni dziedē slimības un ir nomodā, lai valstij neuzbrūk ārējie ienaidnieki. Kas gan notiktu, saki pats, ja mūsu kārta atstātu Ēģipti faraonu ziņā? Gudrākajam no viņiem ir dažu gadu desmitu pieredze. Toties priesteru kārta vērojusi un mācījusies desmitiem tūkstošu gadu. Visvarenākajam valdniekam ir tikai viens pāris acu un roku. Toties mums ir tūkstoš acu un roku visos nomos un pat citās valstīs… Vai tad faraona darbība var līdzināties mūsējai? Un, rodoties domstarpībām, kuram jāpiekāpjas — mums vai viņam?
Ko lai es tagad daru? — Pentuers jautāja.
Dari, ko tev liek šis zaļknābis, tikai neizpaud svētos noslēpumus! Bet pārējo… paveiks laiks! Es patiesi vēlos, lai jauneklis, kuru dēvē par Ramzesu XIII, atjēgtos, un domāju, ka tā arī notiktu, ja… viņš nebūtu saistījies ar zemiskiem nodevējiem, kurus jau gaida nenovēršams dievu sods.
Pentuers atvadījās skumju priekšnojautu pilns, Taču viņš nezaudēja dūšu, zinādams, ka viss, ko viņš tagad panāks tautas labā, saglabāsies, arī ja faraons pakļausies priesteru varenībai.
«Visbezcerīgākājā stāvoklī,» viņš domāja, «jādara viss, ko mēs varam un kas no mums tiek prasīts. Kādreiz attiecības nokārtosies un šodienas sēja dos ražu.»
Tomēr viņš nolēma nemusināt tautas prātus. Gluži otrādi — bija gatavs mierināt nepacietīgos, lai nesagādātu faraonam, jaunas rūpes.
Pēc pāris nedēļām Pentuers iebrauca Lejasēģiptē. Pa ceļam viņš vēroja zemniekus un amatniekus, no kuru vidus varētu izvēlēties visprātīgākos par delegātiem sapulcei, ko bija iecerējis sasaukt faraons.
Visur bija manāms liels satraukums: kā zemnieki, tā amatnieki pieprasīja, lai viņiem dod septīto dienu atpūtai un maksā par visiem sabiedriskajiem darbiem, kā tas bijis agrāk. Un tikai ar priesteru pūliņiem izdevās novērst vispārēju dumpi un darbu pārtraukšanu.
Piedevām viņu pārsteidza dažas jaunas parādības, kuras viņš pirms mēneša vēl nebija manījis.
Pirmām kārtām ļaudis bija sašķēlušies divās partijās. Vieni bija faraona piekritēji un priesteru ienaidnieki, otri kurnēja pret feniķiešiem. Vieni centās pierādīt, ka priesteriem jāizsniedz faraonam Labirinta dārgumi, otri čukstēja, ka faraons pārlieku atbalsta svešzemniekus. Visdīvainākās bija nez kur palaistās baumas, ka Ramzess XIII izrādot ārprāta pazīmes gluži kā viņa vecākais pusbrālis, kuram tieši tādēļ bijis liegts uzkāpt tronī. Par to runāja priesteri, rakstveži un pat zemnieki.
Kas jums stāsta tādas aplamības? — Pentuers vaicāja kādam pazīstamam inženierim.
Tās nav aplamības, — inženieris atbildēja, — bet skumja patiesība. Tēbu pilīs faraons redzēts kails skraidām pa dārziem, bet reiz naktī viņš uzrāpies kokā pie ķēniņienes Nikotrises logiem un runājies ar viņu.
Pentuers centās pārliecināt inženieri, ka vēl pirms pusmēneša redzējis faraonu sveiku un veselu, taču inženieris viņam neticēja.
— Te jau būs pacenties Herhors, — Pentuers nodomāja. — Tikai priesteri varēja saņemt šādas ziņas no Tēbām,. Uz brīdi viņam zuda vēlēšanās meklēt delegātus, taču drīz viņš atģidās un joprojām atkārtoja pie sevis: visu, ko tauta iegūs šodien, tā nezaudēs rīt. Ja vien nenotiks kas ārkārtējs…
Aiz Memfisas ziemeļos no piramīdām un sfinksas, pie pašas smiltāju robežas, paceļas neliels dievietes Nutas templis. Tur dzīvoja sirmais priesteris Meness, gudrākais Ēģiptes zvaigžņu tulks un mērniecības lietpratējs.
Kad valstī uzsāka lielas celtnes vai jauna kanāla būvi, ieradās Meness un nosprauda virzienu. Pārējo laiku viņš dzīvoja trūcīgi un vientulīgi savā templī, naktī pētīdams zvaigznes, bet dienā darbodamies ar kaut kādām dīvainām ierīcēm.
Pentuers jau vairākus gadus nebija te iegriezies, tādēļ viņu pārsteidza tempļa pamestība un nolaistība. Ķieģeļu mūris bija sagruvis, koki dārzā nokaltuši, pagalmā slamstījās kārna kaza un dažas vistas.
Tempļa tuvumā neviena nebija, Tikai kad Pentuers skaļi uzsauca, no pilona iznāca vecs vīrs. Kājas viņam bija basas, galvā netīra zemnieka cepurīte, ap gurniem nodriskāts apsējs, pār plecu pārmesta noplukuši panteras āda. Un tomēr viņa stājā jautās pašapziņa, bet vaibstos gudrība. Viņš cieši palūkojās uz atnācēju un sacīja:
Vai man tikai liekas, vai arī tas esi tu, Pentuer?
Jā, tas esmu es, — atbildēja atnācējs un sirsnīgi apskāva sirmgalvi.
Oho! — iesaucās Meness, jo tas patiešām bija viņš.
— Redzu, ka esi pārvērties, dzīvodams lepnos namos. Āda tev gluda, rokas baltas un kaklā zelta ķēde. Tādas rotas ilgi nāksies gaidīt debesu okeāna dievietei — mātei Nu-tai.
Pentuers gribēja noņemt ķēdi, bet Meness viņu smiedamies atturēja.
— Liecies mierā! — viņš sacīja. — Ja tu zinātu, kādi dārgumi mums ir debesīs, tu nesteigtos upurēt zeltu… Vai domā apmesties pie mums?…
Pentuers noliedzoši papurināja galvu.
Nē, — viņš atbildēja, — esmu atnācis tikai paklanīties tev, dievišķais skolotāj.
Un atkal uz pili? — vecais vīrs smējās. — Ek, jūs! Ja jūs zinātu, ko zaudējat, mainot gudrību pret pilīm, jūs būtu skumju sagrauzti cilvēki.
— Tu esi viens, skolotāj?
— Kā palma tuksnesī, it īpaši šodien, kad mans kurlmēmais devies ar grozu uz Memfisu kaut ko saubagot Ra mātei un viņas priesterim.
— Vai trūkums tev nav par nastu?
— Man?! — iesaucās Meness. — Pa to laiku, kamēr ar tevi neesam tikušies, esmu izvīlis dieviem dažus noslēpumus, kurus neatdotu par abiem Ēģiptes troņiem.
— Vai nepateiksi, kādus? — Pentuers jautāja.
— Kālab gan ne! Pirms gada pabeidzu zemes lieluma mērījumus un aprēķinus…
— Kā to lai saprot?
Meness paraudzījās apkārt un klusākā balsī ierunājās: — Tev taču zināms, ka zeme nav plakana kā galds, ka
tā ir milzīga lode, uz kuras virsmas atrodas jūras, valstis
un pilsētas…
— Tas ir zināms, — Pentuers sacīja.
— Bet ne visiem, — Meness atbildēja, — taču neviens līdz šim nezināja, cik liela varētu būt šī lode…
— Un tu tagad zini? — gandrīz vai izbijies, jautāja
Pentuers.
Zinu. Mūsu kājnieki dienā nosoļo ap trīspadsmit ēģiptiešu jūdžu. Tad, lūk, zemeslode ir tik liela, ka mūsu karaspēks tai varētu apiet apkārt piecos gados.
Ak, dievi! — iesaucās Pentuers. — Vai tev nav baisi domāt par tādām lietām?
Meness paraustīja plecus.
— Mērīt attālumus — kas tur briesmīgs? — viņš atteica. — Aprēķināt piramīdas vai zemes izmērus — vai nav vienalga? Esmu paveicis ko grūtāku — esmu izmērījis attālumu starp mūsu templi un faraona pili, nepārceļoties pāri Nīlai…
— Šausmas! — nočukstēja Pentuers.
— Kas nu tās par šausmām! Lūk, esmu atklājis arī kaut ko tādu, kas jums visiem patiešām iedvesīs šausmas, tikai nestāsti to nevienam. Paofi mēnesī pie mums būs saules aptumsums. Dienā kļūs tumšs kā naktī, un lai es nomirstu bada nāvē. ja esmu kļūdījies aprēķinos kaut par stundas divdesmito daļu…
Pentuers pieskārās amuletam, kas karājas viņam pie krūtīm, un noskaitīja lūgšanu. Tad sacīja:
— Esmu lasījis svētajās grāmatās, ka jau ne reizi vien, ļaudīm par lielām izbailēm, dienā kļuvis tumšs ka naktī. Bet, kādēļ tā notiek, nezinu.
— Vai redzi piramīdas? — Meness piepeši jautāja, norādīdams uz tuksneša pusi.
— Redzu,
— Bet tagad pieliec plaukstu pie acīm. Vai redzi piramīdas? Neredzi. Tad, lūk, saules aptumsums ir apmēram tas pats: starp sauli un mums nostājas mēness, aizklāj gaismas tēvu, — un iestājas tumsa.
— Un tas notiks pie mums? — Pentuers jautāja.
Paofi mēnesī. Es rakstīju par to faraonam, cerēdams, ka viņš ziedos kādu upurvelti mūsu pamestajam templim. Taču viņš, izlasījis vēstuli, izzoboja mani un lika manam sūtnim aiznest šo ziņu Herhoram..
Un Herhors?
Iedeva mums trīsdesmit mērus miežu. Tas Ēģiptē ir vienīgais cilvēks, kas ciena gudrību. Bet jaunais faraons ir vieglprātīgs.
Neesi pārāk bargs pret viņu, tēvs! — Pentuers sacīja. — Ramzess XIII grib uzlabot zemnieku un amatnieku stāvokli: viņš dos tiem katru septīto dienu atpūtai, aizliegs viņus sist bez tiesas sprieduma un varbūt iedalīs viņiem zemi.
Bet es tev saku, ka viņš ir vējgrābslis, — Meness pikti atteica. — Pirms diviem mēnešiem es aizsūtīju viņam sīku plānu, kā atvieglot zemnieku darbu, un… viņš atkal izzoboja mani! Tas ir nepraša un vīzdegunis.
— Tu esi aizspriedumains pret viņu, tēvs… Bet pastāsti man par savu plānu — un es tev palīdzēšu to īstenot.
— Plānu? — vecais vīrs atkārtoja. — Tas vairs nav plāns, bet gatava ierīce…
Viņš piecēlās no sola un kopā ar Pentueru devās uz dārzu, kur dīķmalā stāvēja vīteņaugiem kupli noaugusi lapene, Lapenē atradās liels rats uz horizontālas ass ar daudziem spainīšiem ārmalā. Meness iekāpa rata iekšpusē un iekustināja to ar kājām. Rats griezās, un spainīši, smeldami ūdeni no dīķa, lēja to augstāk novietotā silē.
Interesanta ierīce, — noteica Pentuers.
Vai vari iedomāties, ko tā spēj dot ēģiptiešu tautai?
Nē.
Tad iztēlojies, ka šāds rats ir piecas vai desmit reizes lielāks un ka to darbina nevis cilvēks, bet vairāki pāri vēršu.
Daudzmaz spēju to iedomāties, — Pentuers sacīja, — tikai lāgā nesaprotu..
— Tas taču ir tik vienkārši! — Meness atbildēja. — Ar šādu ratu vērši vai zirgi varēs smelt ūdeni no Nīlas un pārliet to kanālos, kas atrodas cits virs cita… Un tad pusmiljons cilvēku, kuri strādā pie vindām, varēs atpūsties … Tagad tu redzi, ka gudrība dara cilvēku labā vairāk nekā faraoni.
Pentuers pašūpoja galvu.
Bet cik tam vajadzētu koku, cik vēršu, cik ganību! Man liekas, ka tavs rats neaizstās septīto atpūtas dienu…
Redzu, — Meness atbildēja, paraustīdams plecus, — ka augstie amati tev nav nākuši par labu. Un, lai gan tu esi zaudējis apķērību, kuru esmu apbrīnojis tevī, parādīšu tev vēl kaut ko… Varbūt tu atkal pievērsīsies gudrībai un, kad es būšu miris, tev radīsies vēlēšanās pilnveidot un izplatīt manus izgudrojumus.
Viņi atgriezās pie pilona. Meness palika mazliet iekura zem vara katliņa, uzpūta uguni — un drīz ūdens sāka vārīties.
No katliņa slējās vertikāla caurule, kuras galā bija uzlikts smags akmens. Kad katlā sāka burbuļot, Meness sacīja:
— Nostājies tur, iedobumā, un skaties…
Viņš pagrieza rokturi, kas bija piestiprināts pie caurules, — un smagais akmens acumirklī uzlidoja gaisā, bet telpa piepildījās ar tvaika mutuļiem.
Apbrīnojami! — Pentuers iesaucās, taču attapies pajautāja: — Nu, bet kā šis akmens uzlabos tautas stāvokli?
Akmens neko neuzlabos, — prātnieks jau mazliet īdzīgi atbildēja. — Bet tici man un ielāgo — pienāks laiks, kad zirgs un vērsis aizstās cilvēka darbu un verdošs ūdens strādās zirga un vērša vietā.
Bet kāds labums no tā tiks zemniekiem? — Pentuers taujāja.
Negals man ar tevi! — Meness iesaucās, saķerdams galvu. — Nezinu, vai esi vecs kļuvis vai prātu izkūkojis, taču zemnieki tev aizēnojuši visu pasauli. Ja prātnieki domātu tikai par zemniekiem, viņiem būtu jāpamet grāmatas un aprēķini un jāiet ganīt lopus.
Visam jādod kāds labums, — Pentuers nedroši ieminējās.
— Jums, galma cilvēkiem, — Meness pārmetoši sacīja, — bieži ir divas mērauklas. Kad feniķietis atnes jums rubīnu vai safīru, jūs nejautājat, kāds no tā labums, bet nopērkat dārgakmeni un noglabājat to lādē. Bet, kad prātnieks atnāk pie jums ar izgudrojumu, kas var grozīt pasaules ainu, jūs tūdaļ jautājat, kāds no tā labums. Jūs acīmredzot baidāties, ka pētnieks pieprasīs sauju miežu par priekšmetu, kura nozīme jums nav aptverama.
Tu dusmojies, tēvs? Es taču negribēju tevi sarūgtināt…
Es nedusmojos — es bēdājos. Vēl pirms divdesmit gadiem mēs šai templī bijām pieci cilvēki, kas strādājām pie jaunu noslēpumu atklāšanas. Tagad esmu palicis viens un — ak, dievi! — nekādi nevaru atrast ne tikai gudrības mantinieku, bet pat cilvēku, kas mani saprastu,
Es laikam paliktu šeit līdz mūža galam, tēvs, lai iepazītu tavus dievišķos nodomus, — Pentuers sacīja, — Taču pasaki — vai varu nošķirties templī tagad, kad tiek izlemti valsts likteņi, vienkāršās tautas laime un kad mana līdzdalība…
Var ietekmēt valsts un vairāku miljonu cilvēku likteņus… — zobgalīgi pārtrauca Meness. — Ak jūs, pieaugušie bērni, kas rotājaties ar infulām un zelta ķēdēm… Tālab, ka varat pasmelt ūdeni Nīlā, jums jau liekas, ka spējat apturēt ūdenslīmeņa celšanos un krišanos upē. Nudien, arī aita, iedama baram nopakaļ, iedomājas, ka dzen to uz priekšu.
Bet padomā, skolotāj: jaunais faraons ir cēlsirdīgs! Viņš grib dot tautai septīto dienu atpūtai, taisnīgu tiesu un pat zemi īpašumā.
Meness pašūpoja galvu.
— Tas viss pakļauts iznīcībai, — viņš sacīja. — Jaunie faraoni noveco, bet tauta… Tautai jau daudzkārt bijusi septītā diena atpūtai un piederējusi zeme, bet vēlāk… tā atkal visu zaudējusi. Ak, ja tas vien mainītos! Cik dinastiju un priesteru trīs tūkstošu gadu laikā nav nomainījies Ēģiptē, cik pilsētu un tempļu nav pārvērties drupās, uz kurām uzauguši jauni zemes slāņi!…
Viss ir mainījies, izņemot to, ka divreiz divi Ir četri, ka trijstūris ir taisnstūra puse, ka mēness var aizklāt sauli, bet verdošs ūdens uzsviež gaisā akmeni…
Iznīcībai pakļautajā pasaulē nemainīga paliek vienīgi gudrība. Un vai! tam, kas gaistošā dēļ pamet mūžīgo! Viņa sirds nekad nezinās miera, bet prāts svaidīsies kā laiva vētrā…
— Dievi runā ar tavu muti, skolotāj, — Pentuers padomājis atbildēja, — taču varbūt tikai viens cilvēks no miljoniem spēj uzkrāt sevi viņu gudrību. Un tas ir labi. Jo kas gan būtu, ja zemnieki caurām naktīm lūkotos zvaigznēs, kareivji veiktu aprēķinus un faraons ar saviem augstmaņiem nepārvaldītu valsti, bet mestu gaisā akmeņus ar verdoša ūdens palīdzību? Iekams mēness vienreiz apriņķotu zemi, visiem būtu jānomirst badā… Un nekāds rats, nekāds katliņš nepasargātu valsti no barbaru iebrukuma, nespriestu taisnu tiesu aizvainotajiem. Tālab, — Pentuers pabeidza, — lai gan gudrība vajadzīga kā saule, kā asinis un elpa, mēs visi tomēr nevaram būt prātnieki.
Uz to Meness vairs neko neatbildēja.
Pentuers nodzīvoja vairākas dienas dievišķās Nutas templī, tīksminādamies gan par smilšu jūras, gan par auglīgās Nīlas ielejas ainavām. Kopā ar Menesu viņš lūkojās zvaigznēs, vēroja ūdenssmeļamo ratu, palaikam aizstaigāja līdz piramīdām, apbrīnoja sava skolotāja trūkumu un ģēniju, taču domās sacīja sev:
«Meness neapšaubāmi ir cilvēkā iemiesojies dievs, un tālab viņam nerūp laicīgā dzīve. Taču viņa ūdenssmeļamais rats neieviesīsies Ēģiptē, pirmkārt, tādēļ, ka mums trūkst koku, un, otrkārt, lai darbinātu šādus ratus, vajadzīgi simttūkstoš vēršu. Bet kur lai viņiem atrod ganības, kaut vai Augšēģiptē?»