Kamēr Pentuers apbraukāja valsti, izvēloties delegātus, Ramzess XIII dzīvoja Tēbās un precināja savu mīluli Tutmosu.
Vispirms abu pasauļu valdnieks lepnas svītas pavadībā zeltītos kaujasratos ieradās godājamā Antefa — Tabu nomarha pilī. Augstmanis izsteidzās savam pavēlniekam pretī līdz pat vārtiem un, noāvis dārgās sandales, ceļos nometies, palīdzēja Ramzesam Izkāpt.
Pateicībā par šādu sagaidīšanu faraons atļāva viņam noskūpstīt roku un paziņoja, ka no šī brīža Antefs kļūstot par viņa draugu un tam esot tiesības ienākt apavos pat troņa zālē,
Kad viņi nonāca Antefa pils milzīgajā istabā, valdnieks visas svītas klātbūtnē sacīja:
— Es zinu, godājamais Antef, ka, tāpat kā tavi augsti cienījamie senči mājo visgreznākajās kapenēs, tā tu, viņu pēctecis, esi cildenākais Ēģiptes nomarhu vidu. Taču tev droši vien ir zināms, ka manā galmā un armijā un arīdzan manā ķēniņa sirdī pirmo vietu ieņem mans mīlulis — manas gvardes priekšnieks Tutmoss,
Kā sacījuši gudrie: slikti rīkojas bagātnieks, kas nerotā ar vērtīgāko dārgakmeni skaistāko gredzenu. Un, tā kā. tava dzimta, Antef, man ir dārgāka par visām, bet Tutmoss — mīļāks par visiem, esmu nodomājis jūs sarādot Tas it viegli izdarāms, ja tava meita, daiļā un gudrā Hebrona, izvēlēsies sev par vīru Tutmosu.
Uz to godājamais Antefs atbildēja:
— Jūsu majestāte, dzīvo un mirušo pasaules valdniek! Tāpat kā visa Ēģipte un viss, kas tajā rodams, pieder tev, tā ari šis nams un visi viņa iemītnieki ir tavs īpašums. Ja jau tu vēlies, lai mana meita Hebrona kļūst par tava mīluļa Tutmosa sievu, lai notiek tā…
Tad faraons pastāstīja Antefam, ka Tutmoss saņemot divdesmit talantu algas gadā un turklāt viņam esot lielas muižas dažādos nomos. Savukārt godājamais Antefs paziņoja, ka viņa vienīgā meita Hebrona saņemšot piecdesmit talantu gadā un varēšot izmantot tēva muižas tais nomos, kur apmetīsles ķēniņa galms.
Un, tā kā Antefam neesot dēla, viss viņa milzīgais un no parādiem brīvais īpašums dienās pāriešot Tutmosa rokās reizē ar Tēbu nomarha amatu, ja vien tāda būs faraona griba.
Sarunām beidzoties, ienāca Tutmoss un pateicās Antefam par to, ka viņš atdod savu meitu viņam, tādam nabagam, kā arī par to, ka ir viņu tik labi audzinājis. Tika norunāts, ka laulību ceremonija notiks pēc dažām dienām, tādēļ ka Tutmosam kā gvardes priekšniekam nav laika pārāk ilgām svinībām.
— Vēlu tev laimi, dēls, — Antefs smaidīdams sacīja, — un lielu pacietību, jo manai mīļotajai meitai Hebronai ir jau divdesmit gadu, viņa ir pirmā modes dāma Tēbās un ļoti untumaina… Zvēru pie dieviem, ka mana vara pār Tēbām allaž beidzas pie manas meitas dārza vārtiem, un es baidos, ka tavs augstais amats neatstās uz viņu lielāku iespaidu.
Antefs aicināja savus viesus uz lepnām dzīrēm, kurās ieradās daiļā Hebrona savu draudzeņu pavadībā»
Mielasta zālē stāvēja daudz galdiņu diviem un četriem cilvēkiem, kā arī viens lielāks galds uz paaugstinājuma faraonam, Lai parādītu godu Antefam un savam mīlulim, viņa majestāte piegāja Hebronai klāt un lūdza viņu pie sava galda.
Hebrona patiešām bija daiļa un likās esam pieredzējusi jaunava, kas Ēģiptē nebija retums. Ramzess drīz ievēroja, ka līgava nemaz nepievērš uzmanību nākamajam vīram, toties met izteiksmīgus skatienus uz viņu, faraonu.
Tas arīdzan nelikās nekas dīvains Ēģiptē.
Kad viesi bija sasēdušies pie galdiņiem, kad atskanēja mūzika un dejotājas sāka iznēsāt dzīrotājiem vīnu un ziedus, Ramzess uzrunāja viņu:
Jo ilgāk uzlūkoju tevi, jo vairāk esmu pārsteigts. Ja šeit ienāktu kāds no malas, viņš noturētu tevi par dievieti vai virspriesteriem, bet nemūžam par laimīgu līgavu.
Tu maldies, valdniek, — viņa atteica, — šai brīdi es esmu laimīga, bet ne jau tādēļ, ka esmu līgava…
— Kā tas var būt? — faraons jautāja,
— Laulība mani nevilina, un es labāk kļūtu par Isīdas virspriesteriem nekā par kāda sievu…
— Tad kālab tu dodies pie vīra?
— Es daru to tēva dēļ, kas vēlas, lai tam būtu viņa slavas mantinieks… Taču visvairāk gan tādēļ, ka tu tā vēlies, valdniek.
— Vai tad tev nepatīk Tutmoss?
— To es nesaku. Tutmoss ir skaists, viņš ir pirmais švīts Ēģiptē, labi dzied un saņem godalgas sacensībās. Viņa gvardes priekšnieka postenis ir viens no augstākajiem valstī. Un tomēr, ja tēvs mani nelūgtu un tu, valdniek, nepavēlētu, es nekļūtu viņa sieva… Lai gan — viņa sieva es tik un tā nebūšu!.. Tutmoss apmierināsies ar manu bagātību un mana tēva tituliem, bet pārējo atradīs pie dejotājām.
— Un viņš zina par savu nelaimi? Hebrona pasmaidīja.
— Viņš sen zina — ja arī es nebūtu Antefa, bet pēdīgā parashita meita, es, vienalga, nepiederētu cilvēkam, kuru nemīlu. Mīlēt es varētu tikai tādu, kas ir augstāks par mani.
— Patiešām? — Ramzess brīnījās.
— Man taču ir divdesmit gadu — tātad jau sešus gadus mani aplido pielūdzēji. Bet es ātri vien uzzināju, ko viņi vērti… un tagad labāk klausos mācītu priesteru sarunās nekā jaunu švītu dziesmās un glaimos.
Tādā gadījumā man neklājas sēdēt tev blakus, Hebron, jo es neesmu pat švīts un priesteru gudrība man ar nepiemīt.
Tu, valdniek, esi dižāks par viņiem, — Hebrona atteica, tumši pietvīkdama. — Tu esi karavadonis, kas guvis uzvaru. Tu esi "straujš kā lauva, acīgs kā vanags… Tavā priekšā miljoni krīt pie zemes un bijībā nodreb valstis … Vai tad mēs nezinām., kādas balles Tīrā un Nīnivē iedveš tavs vārds? Dievi varētu apskaust tavu varenību…
Ramzess apmulsa.
Ai, Hebron, Hebron! Ja tu zinātu, kā tavi vārdi satrauc manu sirdi!
Tādēļ, — viņa sacīja, — es piekritu laulībām ar Tutmosu… Es būšu tuvāk jūsu majestātei un kaut paretam redzēšu tevi, valdniek…
To pateikusi, viņa piecēlās no galdiņa un devās projām. Viņas rīcību pamanīja Antefs un izbailēs piegāja pie Ramzesa.
Ak, valdniek! — viņš Iesaucās. — Vai mana meita nepateica ko nepiedienīgu? Viņa Ir nevaldāma kā lauvene…
Nomierinies, — faraons atbildēja, — tava meita ir ļoti gudra un nopietna. Viņa izgāja laukā, manīdama, ka tavs vīns pārāk ielīksmina viesus.
Tik tiešām dzīru zālē jau valdīja liels troksnis, jo vairāk tādēļ, ka Tutmoss, aizmirsis par savu otrā namatēva lomu, līksmojās uz nebēdu.
— Runājot starp mums, — Antefs nočukstēja, — nabaga Tutmosam neklāsies viegli ar Hebronu.
Pirmās dzīres ilga līdz rītam. Tiesa, faraons drīz vien aizbrauca, taču citi palika — sākumā krēslos, vēlāk uz grīdas —, kamēr Antefam galu galā nācās atmanu zaudējušos izvadīt pa mājām.
Pēc dažām dienām notika laulību ceremonija.
Antefa pilī ieradās virspriesteri Herhors un Nofri, kaimiņu nomu nomarhi un Tēbu lielākie augstmaņi. Vēlāk gvardes virsnieku sabiedrībā atbrauca Tutmoss un beidzot — viņa majestāte Ramzess XIII.
Viņu pavadīja augstākais rakstvedis, loka šāvēju priekšnieks, jātnieku priekšnieks, augstākais tiesnesis, galvenais mantzinis, virspriesteris Sens un ģenerāļi adjutanti»
Kad šī lieliskā sabiedrība bija sapulcējusies godājamu, Antefa senču zālē, Ieradās Hebrona baltās drānās, draudzeņu un kalpotāju ielenkta. Viņas tēvs, nokvēpinājis vīraku Amonam, sava tēva veidolam un uz paaugstinājuma sēdošajam Ramzesam XIII, paziņoja, ka atbrīvojot Hebronu no savas aizgādības un dāvājot viņai pūru. Un viņš pasniedza tai zelta šķirstiņā uz papirusa uzrakstītu un tiesas apliecinātu atbilstošu aktu.
Pēc nelielas maltītes līgava Iesēdās dārgās nestuvēs, kuras nesa astoņi noma ierēdņi. Pa priekšu gāja muzikanti un dziedātāji, visapkārt nestuvēm — augstmaņi, bet viņiem nopakaļ — liels ļaužu pūlis. Gājiens virzījās uz Amona templi pa Tēbu skaistākajām ielām caur tikpat milzīgu pūli kā faraona bērēs.
Nonākuši pie tempļa, ļaudis palika aiz mūra, bet līgavainis un līgava, faraons un augstmaņi iegāja kolonnu zālē. Šeit Herhors nokvēpināja vīraku aizklātās Amona statujas priekšā, priesterienes nodejoja svētu deju, bet Tutmoss nolasīja sekojošu aktu:
— «Es, Tutmoss, viņa majestātes Ramzesa XIII gvardes priekšnieks, ņemu tevi, Hebrona, Tēbu nomarha Antefa meita, par sievu. Dodu tev tagad desmit talantus par to, ka esi piekritusi kļūt mana sieva. Tērpiem atvēlu tev trīs talantus gadā, bet mājas izdevumiem — pa talantam mēnesī. Mūsu vecākais dēls mantos visu, kas man pieder patlaban un ko varu iegūt nākotnē. Ja es nedzīvošu ar tevi, šķiršos no tevis un apprecēšu citu sievu, apņemos Izmaksāt tev četrdesmit talantus, kurus nodrošinās mans īpašums. Kad mūsu dēls pārņems īpašuma tiesības, viņam būs jāmaksā tev piecpadsmit talanti gadā. Bērniem, kas piedzims no citas sievas, nebūs tiesību uz mūsu pirmdzimtā dēla īpašumu.»
Pēc tam augstākais tiesnesis Hebronas vārdā nolasīja aktu, kurā jaunā sieva solīja labi barot un ģērbt, savu vīru, rūpēties par viņa māju, ģimeni, kalpotājiem, saimniecību un vergiem un uzticēja viņam pārvaldīt īpašumu, kas viņai pieder patlaban, un visu, ko viņa ar laiku saņems no tēva,
Pēc aktu nolasīšanas Herhors pasniedza Tutmosam kausu vīna. Līgavainis nodzēra pusi, līgava apmērcēja lūpas, pēc tam abi nokvēpināja vīraku purpura aizkara priekšā.
Atstājuši Tēbu Amona templi, jaunlaulātie un viņu lieliskā svīta devās pa sfinksu aleju uz ķēniņa pili. Ļaužu un kareivju pūļi sveica viņus, mezdami ceļā ziedus.
Tutmoss līdz šim bija dzīvojis Ramzesa istabās, taču kāzu dienā faraons uzdāvāja viņam nelielu, skaistu pili, kuru ieskāva dārzi ar vīģeskokur miršu un baobabu audzēm un kurā jaunlaulātie varēja baudīt laimi tālu 0.0 ļaužu skatieniem, nošķirti no pasaules, Šai klusajā nostūrī tik reti ieradās cilvēki, ka pat putni nelaidās prom no viņiem.
Kad jaunlaulātie nonāca jaunajā mājoklī, notika pēdējā ceremonija.
Tutmoss saņēma pie rokas Hebronu un pieveda viņu pie uguns, kas dega Isīdas statujas priekšā. Nofri izlēja līgavai uz galvas karoti svētītā ūdens, Hebrona piedūra roku ugunij, bet Tutmoss dalījās ar viņu maizes gabalā un uzvilka viņai pirkstā savu gredzenu par zīmi tam, ka no šī brīža viņa kļūst par sava vīra īpašumu, kalpotāju, ganāmpulku un vergu saimnieci.
Tikām priesteri, dziedādami kāzu himnas, iznēsāja dievišķās Isīdas statuju pa visu māju. Priesterienes dejoja svētās dejas.
Diena beidzās ar Izrādi un lielām dzīrēm, un visi ievēroja, ka Hebrona palika faraona tuvumā, bet Tutmoss turējās nomaļus un tikai cienāja viesus.
Kad uzlēca zvaigznes, svētais Herhors pameta dzīres, un drīz pēc viņa nemanāmi nozuda arī daži lielākie augstmaņi. Ap pusnakti Amona tempļa pazemē sapulcējās šādas cienījamas personas: virspriesteri Herhors, Nofri un. Mentesufiss, Tēbu augstākais tiesnesis, kā arī Absas, Horti un Emsuhas nomarhi.
Mentesufiss aplūkoja biezās kolonnas, aizslēdza durvis un nodzēsa gaismu; zemajā telpā palika degam tikai viens gaismeklis — Hora nelielā veidola priekšā. Augstmaņi apsēdās uz trim akmens soliem, un Absas nomarhs sacīja:
— Ja man būtu jānosaka viņa majestātes Ramzesa XIII raksturs, es nudien nespētu to Izdarīt…
— Ārprātīgs! — Nofri nenovaldījās.
Vai viņš ir ārprātīgs, es nezinu, — Herhors atbildēja, — bet katrā ziņā ļoti bīstams cilvēks. Asīrija jau divreiz atgādinājusi mums par galīgā līguma noslēgšanu un tagad, kā dzirdēju, sāk bažīties par Ēģiptes bruņošanos…
Tas vēl nebūtu nekas, — Nofri sacīja. — Ļaunāk ir, ka šis bezdievis patiešām nodomājis aizskart Labirinta dārgumus…
— Bet es uzskatu, — Emsuhas nomarhs ierunājās, — ka bīstamāks par visu ir solījums, kuru viņš devis zemniekiem. Valsts un mūsu ienākumi neapšaubāmi mazināsies, ja vienkāršā tauta sāks svinēt ik septīto dienu. Un ja faraons iedalīs viņiem zemi.
Viņš taisās to darīt, — augstākais tiesnesis apliecināja,
Vai tiešām taisās? — Horti nomarhs jautāja. — Man liekas, ka viņš grib tikai naudu. Ja viņam atvēlētu kaut ko 110 Labirinta dārgumiem…
Nekādā gadījumā! — Herhors viņu pārtrauca. — Briesmas jau nedraud valstij, briesmas draud faraonam, un tas nav viens un tas pats. Turklāt, gluži tāpat kā aizsprosts tikmēr ir stiprs, kamēr tam nesūcas cauri kaut strūkliņa ūdens, tā Labirints tikmēr ir pilns, kamēr mēs neaizskaram tajā kaut vienu zelta lietni. Pirmajam lietnim sekos viss pārējais… Galu galā — kuru tad mēs atbalstīsim ar dievu un valsts dārgumiem? Jaunekli, kas nievā ticību, pazemo priesterus un musina tautu? Vai viņš nav sliktāks par Tiglatpalasaru? Tiesa, tas Ir barbars, bet viņš vismaz mums nekaitē.
Faraonam neklājas tik atklāti lakstoties ap sava mīluļa sievu viņa kāzu dienā, — tiesnesis ieteicās.
Hebrona pati viņu pavedina! — Horti nomarhs sacīja.
Sieviete vienmēr vilina vīrieti, — Emsuhas nomarhs atteica, — bet tālab jau cilvēkam ir dots saprāts, lai viņš negrēkotu,
Vai tad faraons nav vīrs visām Ēģiptes sievietēm? — Absas nomarhs nočukstēja. — Turklāt par grēkiem lai spriež tiesu dievi, bet mums jālemj tikai par valsts lietām…
Viņš Ir bīstams cilvēks! — Emsuhas nomarhs atkārtoja, kratīdams rokas un galvu. — Nav ne mazāko šaubu, ka tauta jau kļuvusi pārdroša un teju, teju sadumposies. Un tad neviens virspriesteris vai nomarhs nevar būt drošs ne tikai par savu vara un mantu, bet arī par dzīvību…
Pret dumpi man Ir līdzeklis, — Herhors sacīja,
Kāds?
Dumpī var novērst, — Nofri paziņoja, — iedvešot gudrākajiem no tautas vidus, ka tas, kurš sola viņiem, lielus atvieglojumus, ir ārprātīgs.
Viņš Ir veselākais cilvēks pasaulē, — Horti nomarhs nočukstēja. — Vajag tikai izprast, ko viņš grib…
— Viņš Ir ārprātīgs! Ārprātīgs! — Nofri tiepās. — Viņa vecākais pusbrālis jau tēlo pērtiķi un žūpo ar parasta-tiem, un šis drīz vien darīs to pašu…
Tas ir nelāgs un nekam nederīgs paņēmiens — pasludināt par ārprātīgu cilvēku ar veselu saprātu, — Horti nomarhs ieteicās. — Ja tauta nomanīs krāpšanu, tā mums nemaz vairs neticēs — un tad dumpis ir nenovēršams,
Ja reiz es apgalvoju, ka Ramzess ir ārprātīgs, tad man ir arī pierādījumi, — Nofri sacīja. — Lūk, paklausieties!
Augstmaņi sakustējās savos solos.
— Sakiet, — Nofri turpināja, — vai cilvēks ar veselu saprātu, būdams troņmantnieks, iedrošinātos cīnīties ar vērsi aziātu acu priekšā? Vai saprātīgs ēģiptietis, turklāt princis, klaiņotu naktīs gar feniķiešu templi?… Vai viņš bez iemesla padzītu savu pirmo sievieti, vai mitinātu viņu pie kalpotājiem, tādējādi ļaudams noslepkavot gan šo sievieti, gan savu bērnu?
Atskanēja šausmu pilna kurnoņa.
— To visu, — virspriesteris turpināja, — mēs redzējām Būbastijā, turklāt es un Mentesufiss bijām liecinieki dzeršanas orģijām, kurās jau pusjukušais troņmantnieks zaimoja dievus un pulgoja priesterus.
— Tā tiešām bija, — Mentesufiss apliecināja,
— Un kā jūs domājat, — Nofri, aizvien vairāk iekaisdams, turpināja, — vai cilvēks ar veselu saprātu, būdams virspavēlnieks, pametis armiju, lai tuksnesī dzītos pakaļ dažiem lībiešu laupītājiem? Es nemaz nerunāju par sīkumiem, kaut vai par nodomu dot zemniekiem zemi un atpūtai ik septīto dienu, es vaicāju jums, vai varu uzskatīt par saprātīgu cilvēku, kas pastrādājis tik daudz noziedzīgu aplamību bez jebkāda iemesla, tāpat vien.
Klātesošie klusēja. Horti nomarhs šķita nobažījies.
— Tas viss labi jāapdomā, — augstākais tiesnesis piebilda, — lai nenodarītu cilvēkam pāri…
Tad Herhors sacīja:
— Svētais Nofri parāda Ramzesam žēlastību, uzskatīdams viņu par ārprātīgu. Pretējā gadījumā mums nāktos atzīt viņu par nodevēju…
Klātesošie atkal nemierīgi sakustējās.
— Jā, cilvēks, kuru dēvē par Ramzesu XIII, ir nodevējs, jo viņš ne tikai meklē sev spiegus un zagļus, lai tie atklātu viņam ceļu uz Labirintu, ne tikai atsakās noslēgt līgumu ar Asīriju, kas Ēģiptei visnotaļ nepieciešams…
— Tā ir smaga apsūdzība, — tiesnesis sacīja.
— Piedevām — vai dzirdat? — viņš vienojas ar zemiskajiem feniķiešiem par kanāla būvi starp Sarkano jūru un Vidusjūru. Bet šis kanāls Ir vislielākie draudi Ēģiptei, jo mūsu zeme var acumirkli tikt applūdināta!.. Te vairs nav runa. par Labirinta dārgumiem, bet gan par mūsu tempļiem, mājām, laukiem, par sešiem miljoniem neizglītotu, taču nevainīgu cilvēku un galu galā — par mūsu un mūsu bērnu dzīvību…
— Ja tā… — Horti nomarhs nopūtās.
— Es un godājamais Nofri galvojam, ka tas tā ir un ka šis cilvēks nodarīs Ēģiptei tādu ļaunumu, kāds tai vēl nekad nav draudējis… Tālab mēs esam sapulcinājuši jūs, godājamie vīri, lai apdomātu glābšanās iespējas.». Taču mums jārīkojas veicīgi, jo šī cilvēka nodomi ir brāzmaini kā viesulis tuksnesī, Kaut tie nepazudinātu mūs!..
Uz brīdi tumšajā telpā iestājās klusums.
Kas te ko spriest? — beidzot ierunājās Emsuhas nomarhs. — Mēs dzīvojam nomos tālu no galma un, dabiski, ne tikai nezinām šī bezprāša nodomus, bet pat nenojaušam tos, tie šķiet neticami… Lūk, kādēļ es domāju, ka vislabāk ir atstāt šo lietu jūsu ziņā, svētie tēvi Herhor un Nofri, Jūs esat atklājuši slimību, tad atrodiet tagad dziedēkli un ārstējiet… Bet, ja jūs biedē atbildība, ņemiet sev palīgā augstāko tiesnesi…
Jā! Jā! Viņš pareizi runā! — satrauktie augstmaņi viņu atbalstīja.
Mentesufiss iededza lāpu un nolika uz galda dieva veidola priekšā papirusu, uz kura bija rakstīts:
«Sakarā ar valstij draudošajām briesmām slepenās padomes vara tiek piešķirta Herhoram, kuram par palīgiem iecelti Nofri un augstākais tiesnesis.»
Šis akts, ko klātesošie augstmaņi apliecināja ar saviem parakstiem, tika ieslēgts šķirstiņā un noglabāts slepenā vietā zem altāra. Turklāt ikviens no septiņiem dalībniekiem apzvērēja, ka pildīs visas Herhora pavēles un Iesaistīs sazvērestībā desmit citus augstmaņus. Herhors savukārt apsolīja viņiem pierādījumus, ka Asīrija pieprasa noslēgt līgumu un ka faraons negrib to parakstīt, toties vienojas ar feniķiešiem par kanāla būvi un nolēmis nodevīgā kārtā ielavīties Labirintā.
— Mana dzīvība un gods ir jūsu rokās, — Herhors piebilda. — Ja tas, ko esmu pateicis, nav taisnība, sodiet mani ar nāvi, bet manu līķi sadedziniet..
Tagad neviens vairs nešaubījās, ka virspriesteris runa skaidru patiesību, jo neviens ēģiptietis neļautu sadedzināt savu līķi, tas ir, pazudināt savu dvēseli.
Dažas dienas pēc kāzām Tutmoss ar Hebronu nodzīvoja pilī, ko viņam bija uzdāvinājis faraons. Taču ik vakaru viņš Ieradās kazarmās, kur līksmi pavadīja naktis virsnieku un dejotāju sabiedrībā.
No viņa Izturēšanās biedri noskārta, ka Tutmoss apprecējis Hebronu vienīgi pūra dēļ, bet tas nevienu īpaši nepārsteidza.
Pēc piecām dienām Tutmoss ieradās pie faraona un paziņoja, ka gatavs atkal kalpot viņam. Tādējādi viņš varēja apmeklēt savu sievu tikai dienas laikā, bet nakti modri sargāja valdnieku.
Reiz vakarā faraons sacīja viņam:
Šai pilī ir tik daudz kaktu, lai slepus noskatītos un noklausītos, ka ikviens mans solis tiek novērots. Pat manu cienījamo māti atkal uzrunā kaut kādas noslēpumainas balsis, kas šķita apklusušas Memfisā, kad biju padzinis priesterus… Tādēļ es nevaru nevienu šeit pieņemt un man ir jāiet ārā no pils, lai apspriestos ar saviem kalpiem drošā vietā.
Vai man jāpavada jūsu majestāte? — Tutmoss jautāja, redzēdams, ka faraons meklē apmetni.
Nē. Paliec šeit un raugies, lai neviens neienāk manā istabā! Un nelaid iekšā nevienu, kaut tā būtu mana māte vai pat mana mūžam dzīvā tēva ēna… Pasaki, ka es guļu un nevēlos nevienu redzēt.
Būs, kā pavēlēji! — Tutmoss atbildēja, pasniegdams faraonam apmetni un kapuci. Tad nodzēsa gaismu guļamistabā, bet faraons izgāja pa sānu gaiteņiem.
Nonācis dārzā, Ramzess apstājās un uzmanīgi palūkojās apkārt. Tad, aptvēris, kurp jāiet, veicīgi devās Tutmosam uzdāvinātas pils virzienā.
Pēc brīža tumšajā alejā kāds aizšķērsoja viņam ceļu un jautāja:
— Kas nāk?
— Nūbija, — faraons atteica.
— Lībija, — savukārt atbildēja jautātājs un itin kā satrūcies pēkšņi atkāpās. Tas bija viņa majestātes gvardes virsnieks. Faraons vērīgi paskatījās viņā un iesaucās:
— A, tas esi tu, Einana! Kādēļ tu šeit?
Apstaigāju dārzus. Daru to katru nakti vairākas reizes, jo te mēdz ielavīties zagļi,
Tas labi, — faraons padomājis atteica. Tika] ielāgo, ka virsnieka pirmais pienākums ir klusēt! Zagli padzen, bet, ja sastapsi kādu cienījamu personu, neaptur! viņu. Un klusē, vienādi klusē… Kaut tas būtu pats virspriesteris Herhors…
Ak, valdniek! — Einana iesaucās. — Tikai neliec man naktī atdot godu Herhoram vai Nofri.. Nezinu, vai, ieraugot viņus, zobens pats neizspruks no maksts…
Ramzess pasmaidīja.
— Tavs zobens ir mans zobens, — viņš atbildēja, — un to var cilāt, tikai kad es pavēlu…
Viņš pamāja Einanam un devās tālāk.
Noklaiņojis brīdi pa maldu takām, faraons nonāca pie biezoknī apslēptas lapenes. Viņam šķita, ka viņš dzird čaboņu, un valdnieks klusu pavaicāja:
— Hebrona?
Ramzesam pretī izskrēja melnā apmetnī tērpusies sieviete un pieplaka viņam pie krūtīm, čukstēdama:
— Tas esi tu, kungs? Tas esi tu? Cik ilgi es gaidīju!..
Faraons, juzdams, ka sieviete izslīd no viņa skavām, paņēma to uz rokām un ienesa lapenē. Pa ceļam viņam nokrita apmetnis. Ramzess gribēja to pacelt, taču atstāja guļam zemē.
Nākamajā dienā godājamā ķēniņiene Nikotrise ataicināja pie sevis Tutmosu. Palūkojies viņā, faraona mīlulis iztrūkās. Ķēniņiene bija briesmīgi bāla. Acis viņai bija iekritušas, skatiens neprātīgs.
— Sēdies, — viņa sacīja, norādīdama uz soliņu līdzās savam krēslam.
Tutmoss neuzdrošinājās apsēsties.
Sēdies! Un… zvēri, ka nestāstīsi nevienam to, ko tev tūdaļ pateikšu.
Zvēru pie tēva ēnas!.. — Tutmoss atteica,
Klausies, — ķēniņiene klusā balsī iesāka, — es biju tev kā māte… Un, ja tu izpaudīsi noslēpumu, dievi tevi sodīs… Nē… Tad posts, kas draud manai dzimtai, neies arī tev secen…
Tutmoss pārsteigts klausījās. «Sajukusi prātā?» viņš bažīgi nodomāja.
— Paskaties šurp, uz logu… uz šo koku.. Vai zini, ko es šonakt redzēju šai kokā aiz loga?
Vai no Tēbām būtu atbraucis viņa majestātes pusbrālis?
Nē, tas nebija viņš — tas bija Ramzess. — ķēniņiene elsoja, — mans dēls, mans Ramzess!
Kokā? Šonakt?
Jā. Lāpas gaisma skaidri apgaismoja viņa seju un augumu… Mugurā viņam bija krekls ar baltzilām svītrām… Skatiens neprātīgs… Viņš mežonīgi smējās kā tas nelaimīgais, viņa brālis, un sacīja: «Skaties, māt, es jau protu lidot, ko nav pratis ne Sets, ne Ramzess Lielais, ne Heopss! Skaties, kādi man aug spārni!…»
Viņš pastiepa man pret! roku, un es, neapjēgdama aiz žēluma, ko daru, pieskāros tai pa logu. Tad viņš nolēca no koka un aizbēga…
Tutmoss, šaubu pārņemts, klausījās Taču pēkšņi iesita sev pa pieri,
— Tas nebija Ramzess, — viņš apņēmīgi atbildēja, — Tas bija viņam ļoti līdzīgs cilvēks, zemiskais grieķis Likons, kas nogalinājis viņa dēlu, bet tagad atrodas virspriesteru varā… Tas nav Ramzess! Tā ir šo neģēļu — Herhora un Nofri izdarība…
Ķēniņienes sejā atplaiksnīja cerība, taču tikai uz īsu brīdi,
Vai tad es nebūtu pazinusi savu dēlu?
Likons esot ārkārtīgi līdzīgs Ramzesam. To nostrādājuši priesteri, — Tutmoss apgalvoja. — Nelieši! Nāvessoda viņiem par maz!
Bet vai faraons gulēja šonakt mājās? — ķēniņiene pēkšņi pavaicāja.
Tutmoss apmulsa un nodūra acis. Tātad negulēja?
Gulēja… mīlulis nedroši atbildēja.
Tu melo!.. Bet pasaki man vismaz — vai viņam mugurā bija krekls ar baltzilām svītrām?
Neatceros… — Tutmoss nočukstēja.
Tu atkal melo!.. Un apmetnis — vai tas nav mana dēla apmetnis? Mans vergs to atrada šai pašā kokā…
Ķēniņiene pietrūkās kājās un izņēma no lādes brūnu apmetni ar kapuci…
Tieši tobrīd Tutmoss atcerējās, ka faraons atgriezās pēc pusnakts bez apmetņa un pat taisnojās, ka esot pazaudējis to kaut kur dārzā. Tutmoss svārstījās, kaut ko domās pārlika, tad pārliecināti atteicas
— Nē, ķēniņien, tas nebija valdnieks, tas bija Likons. Tā Ir noziedzīga priesteru Izrīcība, par kuru nekavējoties jāziņo viņa majestātei…
— Bet ja nu tas Ir Ramzess? — vēlreiz vaicāja ķēniņiene, lai gan viņas acīs jau mirdzēja cerības dzirksts,
Tutmoss apjuka. Viņa minējums attiecībā uz Likonu bija saprātīgs un varēja būt pareizs. Un tomēr netrūka ari pierādījumu, ka ķēniņiene redzējusi Ramzesu. Viņš atgriezās mājās pēc pusnakts, bija tērpies kreklā ar baltzilām svītrām, pazaudējis apmetni… Viņa brālis taču ari bija ārprātīgs… Un galu galā vai mātes sirds varēja kļūdīties?…
Tutmosa sirdī pamodās šaubas. Par laimi, kamēr viņš svārstījās, ķēniņienes dvēselē atplaiksnīja cerība.
— Labi, ka tu man atgādināji par Likonu… Atceros! Viņa dēļ Nofri turēja Ramzesu aizdomās par dēla nonāvēšanu. c. Bet tagad viņš varbūt izmanto šo nelieti, lai celtu neslavu valdniekam. Katrā ziņā nevienam ne vārda par to, ko esmu tev uzticējusi Ja Ramzess… ja viņam tiešām uzbrukusi tāda nelaime, tā var būt pārejoša … Nedrīkst izplatīt šādas ziņas, un nedrīkst patviņam to sacīt. Bet, ja nu tā ir noziedzīga priesteru izdarība, mums jābūt vēl piesardzīgākiem, lai gan… cilvēki, kas tā krāpjas, nevar būt stipri…
Es to izdibināšu, — Tutmoss sacīja, — bet ja es pārliecināšos…
Tikai nesaki Ramzesam — apzvēri pie savu senču ēnām! — ķēniņiene Iesaucās, izstiepdama lūdzot rokas. — Faraons nepiedos viņiem, nodos viņus tiesai, un tad neizbēgt no nelaimes: vai nu tiks notiesāti ar nāvi valsts augstākie priesteri, vai tiesa attaisnos viņus, un tad… Labāk izseko Likonu un nogalini viņu bez žēlastības kā plēsīgu zvēra, kā čūsku
Tutmoss atvadījās no ķēniņienes, kas bija kļuvusi daudz mierīgāka, kurpretī viņa bažas pieauga.
«Ja šis zemiskais grieķis Likons, kuru priesteri turējuši cietumā, vēl ir dzīvs,» viņš prātoja, «tad viņš nerāptos vis kokos un nerādītos ķēniņienei, bet gan būtu pacenties aizbēgt. Es pats atvieglotu viņam bēgšanu un dāsni atalgotu vēl turklāt, ja viņš man atzītos un meklētu pie manis patvērumu no šiem neliešiem. Bet krekls, apmetnis? Kā varēja kļūdīties māte?»
Kopš šī laika Tutmoss vairījās no faraona un neuzdrošinājās palūkoties viņam acīs. Un, tā kā ari Ramzess bija atturīgāks, varēja likties, ka viņi viens pret otru atsaluši.
Taču kādu vakaru faraons atkal ataicināja savu mīluli.
— Man jāaprunājas, — viņš sacīja, — ar Hiramu par svarīgām lietām, tādēļ aizeju. Paliec šeit, manā guļamistabā, un, ja. kāds gribētu sastapt mani, nelaid iekšā…
Kad Ramzess nozuda pils slepenajos gaiteņos, Tutmosu sagrāba nemiers.
«Varbūt,» viņš nodomāja, «priesteri saindējuši Ramzesu ar kaut ko apdullinošu, un viņš, juzdams slimības lēkmes tuvošanos, bēg laukā no mājas? Redzēsim»
Faraons pārradās krietni pēc pusnakts. Apmetnis, tiesa, viņam bija, bet kareivju apmetnis, ne savs.
Satrauktais Tutmoss negulēja līdz ritam, gaidīdams, ka drīz viņu atkal aicinās ķēniņiene, Taču ķēniņiene neaicināja viņu, toties rīta skates laikā virsnieks Einana palūdza savu priekšnieku uz dažiem vārdiem.
Kad viņi palika divatā atsevišķā istabā, Einana nokrita Tutmosam pie kājām, lūgdams nevienam nestāstīt, ko tagad dzirdēs.
Kas noticis? — jautāja Tutmoss, juzdams, ka sirds viņam pamirst.
Priekšniek, — Einana sacīja, — vakar ap pusnakti divi mani kareivji notvēra dārzā cilvēku, kas skraidīja kails un kliedza nelabā balsī. Viņu atveda pie manis un … nogalini mani, priekšniek!..
Einana atkal nokrita Tutmosam pie kājām.
Šis kailais cilvēks… tas bija… es nevaru pateikt…
Kas viņš bija? — Tutmoss šausmās jautāja.
Es neko vairs neteikšu, — novaidējās Einana. — Es novilku savu. apmetni un apsedzu svēto kailumu… Gribēju aizvest viņu uz pili, bet… valdnieks lika man palikt un klusēt,
Un kurp viņš devās?
— Nezinu … es neskatījos un neļāvu skatīties kareivjiem. Viņš nozuda kaut kur dārza biezoknī… Es piekodināju saviem ļaudīm, ka viņi neko nav redzējuši, neko nav dzirdējuši… — Einana pabeidza savu stāstu. Tutmoss tikmēr bija paguvis apvaldīties.
— Nezinu, — viņš sacīja dzedri, — nezinu un nesaprotu neko no tā, ko tu man sacīji. Taču ielāgo vienu: es pats reiz skraidīju kails, kad biju Iedzēris pārlieku daudz vīna, un dāsni atalgoju tos, kas mani «nepamanīja». Zemnieki, Einana, zemnieki un strādnieki vienmēr staigā kaili, bet dižciltīgie — tikai tad, kad viņiem labpatikas, Un, ja nu man vai kādam no augstmaņiem ienāktu prātā nostāties uz galvas, gudrs un dievbijīgs virsnieks par to nebrīnīsies.
— Saprotu, — Einana atbildēja, cieši lūkodamies priekšniekam acīs. — Un es ne tikai atkārtošu to saviem kareivjiem, bet šonakt pat, novilcis drēbes, staigāšu pa dārzu, lai viņi zina, ka vecākais var darīt visu, kas viņam patīk…
Lai gan tādu cilvēku, kas bija redzējuši faraonu vai viņa līdzinieku ārprāta stāvoklī, bija maz, valodas par šiem dīvainiem gadījumiem tomēr izplatījās ļoti ātri. Pēc dažām dienām visi Tēbu iedzīvotāji, sākot ar parashitiem un ūdensnesējiem un beidzot ar rakstvežiem un tirgoņiem, čukstēja cits citam pie auss, ka Ramzesu XIII piemeklējusi tā pati nelaime, kuras dēļ viņa vecākie brāļi atstumti no troņa.
Bailes un bijība pret faraonu bija tik lielas, ka par to neuzdrošinājās runāt skaļi, sevišķi starp svešiem cilvēkiem» Tomēr to zināja visi, izņemot pašu Ramzesu.
Tādēļ dīvainākais bija tas, ka šīs baumas ļoti ātri aplidoja visu valsti. Acīmredzot tās izplatījās ar tempļu starpniecību, jo tikai priesteriem bija zināms noslēpums, kā nogādāt ziņas dažu stundu laikā no viena Ēģiptes gala uz otru.
Tutmosam neviens tieši nestāstīja par šīm nelāgajām baumām, taču faraona gvardes priekšnieks uz katra soļa juta to ietekmi. Pēc ļaužu izturēšanās viņš noprata, ka kalpotāji, vergi, kareivji, galma piegādātāji runā par valdnieka ārprātu, apklusdami vienīgi tad, kad viņus varēja dzirdēt kāds no galminiekiem.
Pēdīgi aizkaitināts un satraukts Tutmoss nolēma aprunāties ar Tēbu nomarhu.
Ieradies pie viņa pilī, Tutmoss sastapa Antefu zvilnam uz dīvāna zālē, kuras vienā pusē bija iekārtots retiem augiem apstādīts puķu dārziņš. Vidū urdza rožūdens strūklaka. Kaktos stāvēja dievu veidoli. Sienas bija apgleznotas ar ainām, kas attēloja slavenā nomarha veikumus. Galvgalī stāvošais melnais vergs ap vēdina ja kungu ar strausa spalvu vēdekli. Uz grīdas sēdēja noma rakstvedis un lasīja ziņojumu»
Tutmosa seja pauda tādu satraukumu, ka nomarhs tūdaļ pat aizraidīja rakstvedi un vergu, un, piecēlies no dīvāna, ielūkojās visos kaktos, lai pārliecinātos, vai kāds nenoklausās.
Manas cienījamās laulātās draudzenes Hebronas godājamais tēvs, — Tutmoss uzsāka, — pēc tavas izturēšanās redzu, ka tu noproti, par ko gribu runāt…
Tēbu nomarham allaž jābūt piesardzīgam, — Antefs atbildēja, — Turklāt es domāju, ka viņa majestātes gvardes priekšnieks nevar mani pagodināt ar apmeklējumu nieku dēļ.
Bridi viņi lūkojās viens otram acīs. Beidzot Tutmoss apsēdās sievastēvam līdzās un pačukstēja:
Vai esi dzirdējis nelāgās baumas, kuras valsts ienaidnieki Izplata par mūsu valdnieku?
Ja runa ir par manu meitu Hebronu, — steigšus atteica nomarhs, — tad varu tev pateikt, ka tagad tu esi viņas kungs un nedrīksti ļaunoties uz mani…
Tutmoss nevērīgi atmeta ar roku.
— Kaut kādi bezgoži, — viņš sacīja, — izplata baumas, ka faraons zaudējis prātu… Vai esi dzirdējis to, mans tēvs?
Antefs pašūpoja, galvu tik nenoteikti, ka tas varēja nozīmēt gan apstiprinājumu, gan noliegumu. Beidzot viņš sacīja:
Cilvēku muļķība ir bezgalīga kā jūra. Tā visu var sevī uzņemt…
Tā nav muļķība, tās ir noziedzīgas priesteru izdarības. Viņu rīcībā Ir cilvēks, kas līdzīgs viņa majestātei, un viņi Izmanto to savos zemiskajos nolūkos.
Un Tutmoss pastāstīja nomarham par grieķi Likonu un viņa noziegumu Būbastijā.
Par šo Likonu, kas nogalinājis troņmantnieka bērnu, es esmu dzirdējis, — Antefs atbildēja, — bet kur tev pierādījumi, ka Nofri apcietinājis Likonu Būbastijā, atvedis viņu uz Tēbām un izlaiž ķēniņa dārzos, lai viņš tur uzdotos par ārprātīgo faraonu?
Tālab es arī jautāju tev, godājamais, ko lai iesāk. Es taču esmu gvardes priekšnieks, un man jābūt nomodā par mūsu valdnieka godu un drošību,
Ko lai iesāk? Ko lai iesāk? — Antefs atkārtoja. — Pirmām kārtām jāgādā, lai šīs bezdievīgās baumas nenonāk faraona ausīs.. -.-
Kādēļ?
— Tādēļ, ka notiks liela nelaime. Kad mūsu valdnieks uzzinās, ka Likons, uzdodoties par viņu, tēlo ārprātīgo, viņš briesmīgi saniknosies.. Un, dabiski, vērsis savu niknumu pret Herhoru un Nofri… Varbūt tikai norās viņus, varbūt apcietinās, bet varbūt pat nogalinās.», Bet, lai ko viņš darīs, viņš darīs bez jebkādiem pierādījumiem — un kas tad?«Mūsdienu Ēģiptei vairs nepatīk upurēt dieviem, bet tā var iestāties par nepelnīti aizvainotiem priesteriem…. Un kas tad?… Domāju, — Antefs piebilda, — tas būtu dinastijas gals..«
— Ko lai dara?
Izeja ir viena. Vajag atrast šo Likonu, — Antefs turpināja, — un pierādīt, ka Nofri un Herhors slēpuši viņu un, likuši viņam tēlot ārprātīgu faraonu. Tas jāizdara tev, ja gribi saglabāt valdnieka labvēlību! Pierādījumus! Pēc iespējas vairāk pierādījumu! Te nav Asīrija, Virspriesterus bez augstākās tiesas sodīt nedrīkst, bet nekāda tiesa viņus nenotiesās, ja nebūs lietisku pierādījumu… Un kur tev pārliecība, ka faraonam nav-iedota kāda apdullinoša dzira? Tas taču būtu vienkāršāk nekā sūtīt naktī cilvēku, kas nezina paroli un nekad nav bijis ne pilī, ne dārzā… Saku tev: par Likonu esmu dzirdējis no kāda, liekas, no Hirama. Taču nesaprotu, kā Likons varētu Tēbās pastrādāt tādus brīnumus.
Starp citu, — Tutmoss viņu pārtrauca, — kur ir Hirams?
Tūlīt pēc jūsu kāzām aizbraucis uz Memfisu un šais dienās bijis jau Hitenā.
Tutmosa sejā. atkal parādījās rūpes.
«Tonakt,» viņš domāja, «kad pie Einanas atveda kailo cilvēku, faraons sacīja, ka ejot aprunāties ar Hiramu. Bet, tā kā Hirama nebija Tēbās, tātad viņa majestāte jau tobrīd neaptvēra, ko runā.»
Tutmoss atgriezās pagalam apjucis. Viņš vairs ne tikai nesaprata, kā rīkoties šai nepieredzētajā stāvoklī, bet pat nezināja, ko domāt. Sarunā ar ķēniņieni Nikotrisi viņš bija gandrīz pārliecināts, ka dārzā rādījies priesteru uzsūtītais Likons, taču tagad viņa pārliecība bija sašķobījusies.
Un, ja tik ļoti apstulbis bija Tutmoss, kas ik dienas tikās ar Ramzesu, tad kāds apmulsums gan valdīja svešu cilvēku sirdīs?… Pat visdedzīgākie faraona un viņa nodomu piekritēji varēja sākt šaubīties, dzirdot no visām pusēm, ka valdnieks zaudējis prātu.
Tas bija pirmais trieciens, ko priesteri deva Ramzesam. Lai gan pats par sevi tas bija nenozīmīgs, tam varēja būt neparedzētas sekas.
Tutmoss ne tikai šaubījās, bet arī cieta. Aiz vieglprātīgās ārienes viņā slēpās cēls un enerģisks raksturs. Un tagad, kad bija apdraudēts viņa kunga gods un vara, Tutmosu nomāca bezdarbība. Viņam šķita, ka viņš ir komandants cietoksnim, zem kura rokas ienaidnieks, bet viņš tikai bezpalīdzīgi noraugās uz notiekošo. Šī doma tā mocīja Tutmosu, ka viņam radās pārdroša Iecere. Sastapis reiz virspriesteri Senu, viņš sacīja tam:
Vai jūs, godājamais, esat dzirdējis baumas, kādas klīst par mūsu valdnieku?…
Faraons ir jauns, par viņu var klīst visdažādākās baumas, — Sens atbildēja, dīvaini raudzīdamies Tutmosā. — Taču mani tas neskar: es aizstāju viņa majestāti kalpošana dieviem un cenšos to darīt pēc labākās sirdsapziņas, bet pārējais man nerūp.
Zinu, ka jūsu godība ir uzticams faraona kalps, — Tutmoss sacīja, — un netaisos iejaukties priesteru noslēpumos. Man tomēr jāpievērš jūsu uzmanība kādam sīkumam…
— Esmu uzzinājis no drošiem avotiem, ka svētelis Nofri slēpj kādu grieķi Likonu, kurš ir divkārtējs noziedznieks: pirmkārt, viņš ir faraona dēla slepkava, un, otrkārt, viņš ir pārak līdzīgs viņa majestātei…
Tādēļ lai godājamais Nofri neapkauno cienījamo priesteru kārtu un pēc iespējas ātrāk nodod slepkavu tiesai! Gadījumā ja mēs atradīsim Likonu, zvēru, ka Nofri zaudēs ne tikai savu amatu, bet arīdzan galvu. Mūsu valstī nevar nesodīti atbalstīt noziedzniekus un slēpt cilvēkus, kas līdzīgi augstākajam pavēlniekam…
Sens, kura klātbūtnē Nofri bija atņēmis policijai Likonu, apmulsa, varbūt bažīdamies, ka viņu tur aizdomās par līdzdalību. Tomēr viņš atbildēja:
Es pacentīšos brīdināt svēto Nofri par šīm apkaunojošām aizdomām. Bet vai jūs, godājamais, zināt, kāds sods draud cilvēkiem, kas nepatiesi apsūdz kādu noziegumā?
Zinu un uzņemos atbildību. Esmu tik ļoti pārliecināts par to, ko runāju, ka mani nemaz neuztrauc manu aizdomu sekas. Lai uztraucas godājamais Nofri: līdz šim esmu tikai brīdinājis, bet novēlu viņam, lai man nav jāsāk rīkoties!
Sarunai bija nenoliedzamas sekas: kopš šī laika neviens vairs ne reizi neredzēja faraona līdzinieku.
Taču baumas nenorima. Ramzess XIII neko nezināja, jo pat Tutmoss, baidīdamies, ka valdnieks pārāk bargi nevēršas pret priesteriem, neko viņam nestāstīja.
Paofi mēneša sākumā (jūlijs — augusts) faraons, ķēniņiene Nikotrise un galms atgriezās no Tēbām pilī Memfisas tuvumā.
Beidzoties ceļojumam, kas ari šoreiz notika pa Nilu, Ramzess XIII bieži iegrima pārdomas un reiz sacīja Tutmosam:
Dīvaini… Tautas pūļi abos krastos ir tikpat lieli un, iespējams, pat lielāki nekā turpceļā, bet gaviles ir daudz rimtākas, mūs pavada mazāk laivu, un ziedus vairs nemet tik dāsni…
Svēta patiesība nāk no tavas mutes, valdniek, — Tutmoss atbildēja. — Tik tiešām ļaudis šķiet paguruši, bet tam par iemeslu laikam Ir briesmīgā tveice…
Tev taisnība, — faraons piekrita, un viņa vaigs noskaidrojās.
Taču Tutmoss pats neticēja saviem vārdiem. Viņš juta un — vēl ļaunāk — visa faraona svīta juta, ka tautas mīlestība pret valdnieku mazinājusies.
Vai tas izskaidrojams ar Ramzesa slimību vai kādām citām intrigām, Tutmoss nezināja. Taču viņš bija pārliecināts, ka šo atvēsumu sekmējuši priesteri.
«Stulbais pūlis!» viņš domāja, ļaudams vaļu savam nicinājumam. «Vēl nesen viņi metās ūdenī, lai tikai ieraudzītu faraona vaigu, bet tagad nevīžo lieku reizi uzgavilēt. Vai viņi būtu aizmirsuši gan par septīto dienu atpūtai, gan par zemi, kas viņiem solīta?»
Tūlīt pēc atgriešanās pilī faraons deva pavēli sapulcināt delegātus, kuriem bija jāpiešķir viņam tiesības aizskart Labirinta dārgumus. Vienlaikus viņš uzdeva uzticamajiem ierēdņiem un policijai, lai urda tautu uzstāties pret priesteriem un pieprasīt septīto dienu atpūtai.
Drīz Ēģiptē atkal sāka mutuļot kā katlā. Zemnieki prasīja ne vien svētkus, bet arī samaksu par sabiedriskiem darbiem. Amatnieki krodziņos un uz ielām pulgoja priesterus, kas gribēja ierobežot faraona svēto varu. Noziegumu skaits pieauga, taču noziedznieki atsacījās ierasties tiesā. Rakstveži pierimās, un neviens no viņiem neiedrošinājās iesist vienkāršam cilvēkam, zinādams! ka tas parādā nepaliks. Tempļos retāk tika nestas upurveltes; nomu robežsargātājus dievus aizvien biežāk apmētāja akmeņiem un dubļiem un pat apgāza tos.
Bailes sagrāba priesterus, nomarhus un viņu dienderus. Velti tiesneši tirgus laukumos un krustceļos atgādināja, ka senais likums aizliedz zemniekam, amatniekam un pat tirgotājam nodoties tenkām., kas atrauj viņus no darba.. Pūlis smiedamies un klaigādams apmētāja vēstītājus ar sapuvušiem dārzeņiem un dateļu kauliņiem.
Dižciltīgie steidzās uz pili un, krizdami faraonam pie kājām, lūdzās, lai glābjot viņus.
Mums liekas, — viņi sauca, — ka zeme paveras zem kājām, ka pasaulei pienācis gals!.. Stihijas plosās, prātos sajukums, un, ja tu neglābsi mūs, valdniek, mūsu stundas ir skaitītas…
Mana kase ir tukša, armija neliela, policijai sen netiek maksāta alga, — faraons atbildēja. — Ja gribat mieru un drošību, jums jāsagādā man līdzekļi. Bet, tā kā man rūp jūsu liktenis, es darīšu visu, kas manos spēkos, un ceru, ka man izdosies atjaunot kārtību.
Faraons tik tiešām lika savilkt karaspēku un izvietot to valsts vissvarīgākajos punktos. Vienlaikus viņš nosūtīja pavēli Nitageram, lai tas uztic austrumu robežu savam palīgam, bet pats ar labākajiem pulkiem soļo uz Memfisu.
Valdnieks tā rīkojas, ne tik daudz lai pasargātu dižciltīgos no pūļa, bet lai viņam būtu pie rokas lieli spēki gadījumam, ja virspriesteri saceltu pret viņu Augšēģiptes iedzīvotājus un tempļiem piederošos pulkus.
Desmitajā paofi ķēniņa pilī un tās apkaimē valdīja liela rosība. Bija sapulcējušies delegāti, lai izšķirtu jautājumu par faraona tiesībām smelt no Labirinta dārgumu krātuves, kā arī milzums ļaužu, kas vēlējās vismaz ieraudzīt vietu, kur notika ēģiptiešiem tik neierastās svinības.
Delegātu gājiens sākās rīta agrumā. Pa priekšu gāja zemnieki baltas cepurītēs un gurnautos, katram rokā bija rupja auduma gabals, ko apsegt muguru faraona klātbūtnē. Aiz viņiem soļoja amatnieki, ari cepurītēs un gurnautos, taču viņiem auduma gabali bija smalkāki un šaurie priekšauti izšūti košiem rakstiem.
Viņiem sekoja tirgotāji garos kreklos un apmetņos; dažiem galvā bija parūkas, citi bija rotājušies ar dārgām rokassprādzēm, kājsprādzēm un gredzeniem.
Tad nāca virsnieki cepurītēs un Kreklos ar melni dzeltenām, zili baltām, zili sarkanām svītrām… Diviem kreklu vietā bija misiņa krūšubruņas.
Pēc ilgāka brīža parādījās trīspadsmit muižnieki milzīgās parūkās un baltās drānās līdz zemei. Viņiem nopakaļ gāja nomarhi tērpos ar purpura apmali un kroņiem galvās. Gājienu noslēdza priesteri ar skūtām galvām un sejām, pantera ādām pār plecu.
Delegāti iegāja faraona pils lielajā zālē, kur cits aiz, cita stāvēja septiņi soli: viszemākais zemniekiem, visaugstākais — priesteru kārtai.
Drīz nestuvēs parādījās faraons Ramzess XIII, kura priekšā delegāti nokrita pie zemes. Apsēdies augstajā troni, abu pasauļu valdnieks atļāva saviem uzticamajiem pavalstniekiem piecelties un ieņemt vietas solos. Tad zālē ienāca un zemākos troņos apsēdās virspriesteri Herhors, Nofri un Labirinta sargātājs ar šķirstiņu rokā. Spoža karavadoņu svīta ielenca faraonu, viņam aiz muguras nostājās divi augstāki ierēdņi ar pāva spalvu vēdekļiem.
— Istenticīgie ēģiptieši! — abu pasauļu valdnieks iesāka. — Jums ir zināms, ka mans galms, mana armija un mani ierēdņi izjūt līdzekļu trūkumu, ko valsts kase nevar segt. Par izdevumiem manas svētas personas vajadzībām es nerunāju, jo ēdu un ģērbjos kā kareivis un jebkuram karavadonim vai lielajam rakstvedim ir vairāk kalpotāju un sieviešu nekā man.
Klātesošo vidū atskanēja piekrītoši čuksti.
Līdz šim, — Ramzess turpināja, — kad valsts kasei bija vajadzīgi līdzekļi, parasti paaugstināja nodokļus darba cilvēkiem. Taču es, pazīdams savu tautu un tās trūkumu, ne tikai nevēlos tai uzvelt jaunu nastu, bet gan gribu tai sagādāt dažus atvieglojumus…
Dzīvo mūžos, mūsu valdniek! — atskanēja no zemākajiem soliem.
Par laimi Ēģiptei, — faraons turpināja, — mūsu valstij pieder bagātības, ar kurām var nostiprināt armiju, atalgot ierēdņus, atvieglot dzīvi tautai un pat nomaksāt visus mūsu parādus kā tempļiem, tā feniķiešiem. Šīs manu cildeno senču savāktās bagātības guļ Labirinta pagrabos. Bet tās varēs aizskart vienīgi tad, ja jūs, istenticīgie, visi kā viens atzīsit, ka Ēģipte atrodas briesmās un man, ķēniņam, ir tiesības rīkoties ar manu priekšteču dārgumiem.
Atzīstam! Lūdzam tevi, valdniek, — ņem, cik vajadzīgs! — atskanēja balsis no visiem soliem.
Godājamais Herhor! — faraons vērsās pie virspriestera, «— Vai svētajai priesteru kārtai Ir kas piebilstams šai sakarā?
— Vien daži vārdi, — virspriesteris pieceldamies atbildēja» — Pēc mūžsena likuma Labirinta dārgumus drīkst aizskart tikai tad, kad valsts rīcībā nav nekādu citu līdzekļu. Taču patlaban stāvoklis ir citāds. Ja valdība atteiktos maksāt feniķiešiem parādus, kas uzkrāti nelietīgas augļošanas ceļā, varētu ne tikai piepildīt faraona kasi, bet arī atvieglot dzīvi vienkāršajai tautai, kas tagad sūri strādā feniķiešu labā…
Delegātu solos atkal atskanēja piekrītoši čuksti.
— Tavs padoms, svētais vīrs, ir gudrības pilns, — faraons mierīgi atteica, — taču bīstams. Ja mans mantzinis, godājamie nomarhi un muižnieki kaut reizi neatzīs savus parādus, šodien viņi nesamaksās feniķiešiem, bet rit var piemirst arī to, kas pienākas faraonam, un tempļiem. Un kurš galvos, ka arī vienkāršā tauta, sekojot dižciltīgo paraugam, neuzskatīs sevi par tiesīgu aizmirst savus pienākumus pret mums?
Trieciens bija tik stiprs, ka godājamais Herhors pat saguma savā krēslā un apklusa.
Un tu, Labirinta galvenais sargātāj, — vai gribi ko sacīt? — faraons vaicāja.
Man te ir šķirstiņš ar baltiem un melniem oļiem, — priesteris atteica. — Katrs delegāts saņems abu krāsu oļus un vienu iemetīs krūkā. Kas piekrīt, ka jūsu majestāte aizskar Labirinta dārgumu krātuvi, iemetīs melnu oli, bet, kas vēlas, lai dievu īpašums paliek neskarts, ieliks baitu.
Nepieļauj to, valdniek! — mantzinis pačukstēja faraonam. — Labāk lai katrs delegāts atklāti pasaka, kas viņam uz sirds.
— Ievērosim senās paražas, — Nofri atgādināja.
— Labi, lai met oļus krūkā! — faraons izlēma. — Mana sirds ir skaidra un nodomi nelokāmi.
Nofri un Herhors saskatījās.
Labirinta sargātājs divu karavadoņu pavadībā apstaigāja solus, izsniegdams katram delegātam divus oļus: melnu un baltu. Nabagi no tautas vidus bija ļoti apjukuši, redzot tik lielus augstmaņus. Daži zemnieki krita pie zemes, neuzdrošinādamies ņemt oļus, un nespēja saprast, ka drīkst iemest tikai vienu oli — melnu vai baltu.
— Man gribētos iztapt gan dieviem, gan viņa majestātei, — murmināja vecs gans
Galu galā augstmaņiem Izdevās ieskaidrot un zemniekiem saprast, kas jādara. Sākās balsošana. Katrs delegāts gāja pie krūkas un iemeta savu oli tā, lai citi neredzētu, kādā krāsā tas ir.
Tikmēr galvenais mantzinis, stāvēdams ceļos aiz troņa, čukstēja faraonam:
Viss pagalam! Ja balsotu atklāti, būtu panākta vienprātība. Lai man nokalst roka, ja krūkā tagad nebūs savi divdesmit balti oļi
Nomierinies, mans uzticamais mantzini! — Ramzess smaidīdams atteica. — Manā rīcībā ir vairāk pulku nekā cilvēku, kas balso pret mums.
Kālab tas vajadzīgs? Kālab? — mantzinis sūrojās. — Ja nebūs vienprātības, mums neatdarīs Labirintu…
Ramzess joprojām smaidīja.
Balsošana bija beigusies. Labirinta sargātājs pacēla krūku un izbēra tās saturu uz zelta paplātes: deviņdesmit viens balsotājs bija iemetis astoņdesmit trīs melnus oļus un astoņus baltus.
Karavadoņi un ierēdņi sastinga šausmās, virspriesteri uzvaroši noraudzījās klātesošajos, taču pēkšņi viņus pārņēma satraukums: Ramzesa sejā joprojām rotājās smaids.
Neviens neuzdrošinājās skaļi paziņot, ka faraona priekšlikums Izgāzies. Faraons ierunājās pirmais, bez jebkāda mulsuma:
— Īstenticīgie ēģiptieši, mani labie kalpi! Jūs esat izpildījuši manu pavēli, un es parādīšu jums savu labvēlību. Divas dienas jūs būsit mana nama viesi. Saņēmuši dāvanas, jūs atgriezīsities pie savām ģimenēm un ikdienas darba. Miers ar jums un mana svētība!
To pateicis, faraons ar svītu izgāja no zāles, Virspriesteri Nofri un Herhors bažīgi saskatījās.
— Viņš nemaz nav norūpējies, — Herhors nočukstēja.
— Es taču sacīju, ka viņš ir neaprēķināms, — Nofri atteica. — Viņš ir gatavs pat uz vardarbību, ja mēs nepasteigsimies,
— Dievi pasargās mūs un savus mājokļus ….
Vakarā Ramzesa XIII istabās sapulcējās viņa uzticamākie kalpi: galvenais mantzinis, augstākais rakstvedis, Tutmoss un grieķu korpusa komandieris Kalips.
— Ak, valdniek! — mantzinis bēdājās. — Kālab tu nerīkojies tā kā tavi mūžam dzīvie priekšteči? Ja delegāti būtu balsojuši atklāti, mums jau būtu tiesības uz Labirinta dārgumiem!..
— Godātajam mantzinim taisnība, — augstākais rakstvedis viņu atbalstīja,
Faraons papurināja galvu.
— Jūs maldāties, Pat ja visa Ēģipte iesauktos: «Atdodiet valsts kasei Labirinta bagātības!» — virspriesteri tām neļautu pieskarties
— Tad kālab mēs sasaucām delegātus! Tas ļoti uzbudināja un iedrošināja tautu, kas tagad ir kā palojoša upe..
— Es nebaidos no paliem, — faraons sacīja, — mani pulki būs tiem aizsprosti… Taču delegāti Izdarīja man pakalpojumu, parādot pretinieku vājumu: astoņdesmit trīs oļi — par mums, astoņi — par viņiem. Tas nozīmē, ka viņi var rēķināties ar vienu korpusu, bet es — ar desmit.
Nevajag sevi maldināt, — faraons turpināja, — starp mani un virspriesteriem jau sācies karš. Viņi ir cietoksnis, kura esam aicinājuši padoties. Viņi ir atteikušies — tātad cietoksnis jāieņem triecienā.
— Dzīvo mūžīgi! — Tutmoss un Kalips iesaucās.
Pavēli, valdniek! — augstākais rakstvedis piebalsoja.
Lūk, mana griba! — Ramzess sacīja. — Tu, mantzini, izdalīsi simt talantus policistiem, strādnieku nodaļu virsniekiem un ciemu vecākajiem Seftas, Neha-Hentas, Neha-Pehu, Sebet-Hetas, Dvavas, Amentas un Ka nomos. Izsniegsi krodziniekiem un Iebraucamo vietu saimniekiem miežus, kviešus un vīnu, kas ir pie rokas, lai vienkāršā tauta varētu saņemt ēdamo un dzeramo par brīvu. Darīsi to nekavējoties, lai līdz divdesmitajam paofi pārtikas krājumi būtu, kur vajag.
Mantzinis zemu paklanījās, — Tu, rakstvedi, uzraksti un liec izziņot uz ielām, ka barbari no rietumu tuksneša grasās ar lieliem spēkiem Iebrukt svētajā Faijūmas provincē… Tu, Kalip, nosūti četrus grieķu pulkus uz dienvidiem! Divi lai paliek pie Labirinta, divi lai virzās līdz Hanesai! Ja priesteru karaspēks pienāks no Tēbu puses, jūs atsviedīsit to atpakaļ un nepieļausit, ka tas iebrūk Faijūmā. Un, kad tauta, vērsdamas pret priesteriem, sāks apdraudēt Labirintu, — lai tavi grieķi Ieņem to!
— Bet ja nu Labirinta sardze izrādīs pretestību? — Kalips jautāja.
Tas būtu dumpis, — faraons atbildēja, — Un tev, Tutmos, — viņš turpināja, — jānosūta trīs pulki uz Memfisu un jāizvieto tie Ptaha, Isīdas un Hora tempļu tuvumā. Kad sacēlusies tauta gribēs tur iebrukt, lai pulki stājas vārtiem priekšā, nelaiž pūli svētnīcās un pasargā virspriesterus no aizvainojumiem! Gan Labirintā, gan Memfisas tempļos atradīsies priesteri, kas iznāks pulkiem pretī ar zaļiem zariņiem rokā. Pulku komandieri pajautās viņiem paroli un palūgs padomu.
Un ja kāds uzdrošināsies pretoties? — Tutmoss jautāja.
Tikai dumpinieki nepildīs faraona pavēli, — Ramzess atteica. — Tempļi un Labirints karaspēkam jāieņem divdesmit trešajā paofi, — viņš turpināja, vērsdamies pie augstākā rakstveža, — tālab gan Memfisā, gan Faijūmā tauta var sākt pulcēties jau astoņpadsmitajā — iesākumā nelielām grupām, vēlāk aizvien lielākā skaitā. Un, ja ap divdesmito sāksies sīkas nekārtības, nevajag tās aizkavēt. Bet uzbrukt tempļiem viņi drīkst tikai divdesmit otrajā un divdesmit trešajā. Kad iejauksies karaspēks, visam jānorimstas.
Vai nebūtu labāk tūdaļ apcietināt Herhoru un Nofri? — Tutmoss vaicāja.
Kādēļ? Man jau nerūp viņi, bet gan tempļi un Labirints, kuras ieņemt karaspēks vēl nav gatavs. Turklāt Hirams, kas pārtvēris Herhora vēstules asīriešiem, atgriezīsies ne agrāk par divdesmito. Tādēļ tikai divdesmit pirmajā paofi mums būs pierādījumi, ka virspriesteri ir nodevēji, un mēs varēsim to pavēstīt tautai.
Vai man jādodas ar saviem pulkiem uz Faijūmu? — Kalips jautāja.
Nē. Jūs ar Tutmosu paliksit pie manis ar izlases pulkiem. Mums taču vajadzīgas rezerves gadījumam, ja virspriesteri dabūs savā pusē daļu tautas.
Vai tu nebaidies no nodevības, valdniek? — Tutmoss jautāja.
Faraons nevērīgi atmeta ar roku.
— Nodevība ir neizbēgama, tā sūcas kā ūdens no ieplaisājušas mucas. Protams, virspriesteri daļēji nojauš manus plānus, bet arī es zinu viņu nodomus. Bet, tā kā es agrāk par viņiem esmu sakopojis spēkus, viņi būs vājāki. Dažu dienu laikā nevar izveidot pulkus…
— Un burvestības? — Tutmoss jautāja.
— Nav tādu burvestību, kuras neizgaisinātu zobena cirtiens! — Ramzess smiedamies iesaucās.
Tutmoss gribēja tūdaļ pat Izstāstīt faraonam par priesteru izdarībām ar Likonu. Taču arī šoreiz viņu atturēja apsvērums, ka saniknojies valdnieks zaudēs mieru, kas tagad dara viņu apņēmīgu.
«Karavadonis pirms kaujas drīkst domāt tikai par kauju. Pievērsties Likonam būs laika diezgan, kad priesteri sēdēs cietumā,» Tutmoss prātoja.
Pēc faraona mājiena augstmaņi, zemu palocījušies, izgāja laukā. Palika vienīgi Tutmoss.
Beidzot! — atviegloti nopūtās augstākais rakstvedis, kad viņi bija atstājuši faraona istabas. — Beidzot pienāks gals skūto pauru varai!
Sen jau laiks! — mantzinis piebalsoja. — Pēdējos desmit gados jebkuram pravietim bija lielāka teikšana nekā Tēbu vai Memfisas nomarham!
Domāju, ka Herbors jau klusībā gatavo laivu, lai aizmuktu vēl pirms divdesmit trešā paofi, — Kalips piemetināja.
Kas tam ko bēdāt! — rakstvedis sacīja. — Valdnieks viņam piedos, kad viņš kļūs pazemīgs…
… un ar ķēniņienes Nikotrises aizgādību atstās priesteriem viņu īpašumus, — mantzinis piebilda. — Katrā ziņā valstī tiks ieviesta kārtība, kuras jau sāka pietrūkt…
Man šķiet, ka faraons pārāk plaši tam gatavojas, — rakstvedis sacīja. — Es aprobežotos ar grieķu pulkiem, neaicinot talkā tautu…
Viņš vēl ir jauns… viņam patīk rosme… jezga … — mantzinis noteica.
Uzreiz redzams, ka jūs neesat kareivji. Kad gaidāma cīņa, jāsakopo visi spēki, jo vienmēr var gadīties nejaušības, — Kalips iebilda.
Protams, ja vien mūsu pusē nebūtu tauta, — rakstvedis apliecināja. — Bet kādas tagad var būt nejaušības! Dievi taču nekāps no debesīm aizstāvēt Labirintu.
Tu runā tā, godātais, jo esi mierīgs, — Kalips sacīja, — zinādams, ka virspavēlnieks ir modrs, ka viņš cenšas visu paredzēt. Citādi tev varbūt saltas tirpas skrietu pār kauliem…
Es neparedzu neko negaidītu, — rakstvedis tiepās. — Ja nu vienīgi priesteri atkal palaidīs baumas, ka faraons sajucis prātā.
— Priesteri gan Izmēģinās visus līdzekļus, taču spēku viņiem nepietiks, — galvenais mantzinis žāvādamies pabeidza. — Katrā ziņā es pateicos dieviem, ka viņi ierādījuši man vietu faraona nometnē. Bet tagad laiks gulēt.
Kad augstmaņi bija projām, Tutmoss atvēra slepenas durvis kādā no sienām un ielaida Samentu. Valdnieks sagaidīja Seta tempļa virspriesteri ar lielu prieku, ļāva noskūpstīt savu roku un apskāva viņu.
Miers ar tevi, mans krietnais Samentu! faraons sacīja. — Ar kādām ziņām tu nāc?
Esmu divas reizes bijis Labirintā, — priesteris atteica.
— Un jau zini ceļu?
— Es zināju to jau agrāk, bet tagad esmu atklājis ko jaunu: Labirinta krātuve var iegrūt, nonāvēt cilvēkus un iznīcināt nenovērtējamos dārgumus…
Faraons sarauca uzacis.
— Tālab, — Samentu turpināja, — lai jūsu majestāte piešķir man kādus desmit uzticamus cilvēkus. Naktī pirms uzbrukuma es ieiešu ar viņiem Labirintā un ieņemšu telpas, kas atrodas līdzās mantnīcai… sevišķi augšējo…
— Tu viņus ievedīsi?
— Jā. Lai gan… es tomēr došos vēlreiz uz Labirintu viens pats un noskaidrošu galīgi, vai iegruvumu nevar novērst bez citu palīdzības. Ari visuzticamākie cilvēki var mūs nodot.
— Varbūt tevi jau novēro? — faraons jautāja.
— Tici man, valdniek, — priesteris atbildēja, likdams roku uz sirds, — lai mani izsekotu, jānotiek brīnumam. Viņi ir vientiesīgi kā bērni. Viņi gan nojauš, ka Labirintā kāds grib ielavīties, taču divkāršo sardzi tikai pie redzamajiem vārtiem. Kurpretī es mēneša laikā esmu uzgājis trīs slepenas ieejas, par kurām viņi aizmirsuši vai vispār nezina. Tikai gars varētu, viņus brīdināt, ka es klīstu pa Labirintu, vai norādīt istabu, kurā atrodos. Trīstūkstoš istabās un gaiteņos tas ir pilnīgi neiespējami…
Samentu taisnība, — iejaucās Tutmoss. — Šķiet, mēs esam pārāk piesardzīgi ar šiem zemiskajiem virspriesteriem.
Nesaki vis, komandieri, — priesteris sacīja, — Viņu spēki līdzās valdnieka spēkiem ir kā smilšu sauja pret tuksnesi, taču Herhors un Nofri ir gudri cilvēki un, jādomā, lietos pret mums tādus ieročus un paņēmienus, kur! mūs padarīs mēmus no brīnumiem… Mūsu tempļi ir pilni noslēpumu, kas pārsteidz arī prātniekus, nemaz nerunājot par vienkāršo tautu,
Pastāsti mums, ko tu par tiem zini! — faraons lūdza,
Es varu jau. iepriekš pateikt, ka tavi kareivji tempļos sastapsies ar visādiem brīnumiem. Te viņiem apdzisis lapas, te viņus apņems liesmas un ielenks briesmīgi nezvēri … Te mūris aizšķērsos viņiem ceļu, te zem kājām pavērsies bezdibenis» Dažos gaiteņos viņus applūdinās ūdens, citos neredzamas rokas apmētās ar akmeņiem… Un kādi pērkoni dunēs, kādas balsis skanēs visapkārt!
Visos tempļos Ir man labvēlīgi jaunākie priesteri, bet Labirinta būsi tur — faraons sacīja.
Un mūsu zobeni, — Tutmoss piebilda, — Slikts tas karavīrs, kas atkāpjas uguns vai briesmoņu priekšā vai arī zaudē laiku, klausoties noslēpumainās balsīs.
Pareizi, komandieri! — Samentu iesaucās. — Ja vien jūs droši iesit uz priekšu, visi mūdži atkāpsies, balsis apklusīs un liesmas jūs nededzinās. Tagad pēdējais lūgums, valdniek, — priesteris vērsās pie Ramzesa. — Ja es aiziešu boja..
Nerunā tā! — faraons viņu pārtrauca.
… ja es aiziešu bojā, — Samentu, skumji smaidīdams, turpināja, — pie tevis ieradīsies jauns Seta tempļa priesteris ar manu gredzenu. Lai kareivji ieņem Labirintu, padzen sardzesvīrus un lai nepamet celtni! Šis jauneklis pēc mēneša, bet varbūt arī agrāk atradīs ceļu uz dārgumiem pēc norādījumiem, kurus viņam atstāšu… Bet, valdniek, — viņš piebilda, noslīgdams ceļos, — vienu es tev lūdzu: kad tu uzvarēsi, atriebies par mani un, galvenais, nepiedod Herhoram un Nofri Tu nezini, kas tie par ienaidniekiem! Ja viņi gūs virsroku, iesi bojā ne vien tu pats, bet arī tava dinastija…
Vai tad uzvarētājam neklājas būt augstsirdīgam? — faraons sadrūmis jautāja.
Nekādas augstsirdības, nekādas žēlastības! — Samentu iesaucās. — Kamēr viņi dzīvi, gan tev, gan man, valdniek, draud nāve, negods, pat mūsu līķu apgānīšana. Var padarīt rāmu lauvu, uzpirkt feniķieti, Izpelnīties lībieša vai etlopieša mīlestību… Var aizkustināt haldejiešu priestera sirdi, jo viņš kā ērglis lidinās augstumos un ir pasargāts no nāvējošām bultām… Taču ēģiptiešu pravieti, kas baudījis greznību un varu, nekādi neiežēlināsi. Un tikai ar viņu vai tavu nāvi var beigties cīņa.
— Tev taisnība, Samentu, — Tutmoss atbildēja. — Par laimi, ne jau viņa majestāte, bet mēs, kareivji, izšķirsim mūžseno strīdu starp priesteriem un faraonu.