Divdesmitajā paofi Memfisā valdīja svētsvinīga noskaņa. Neviens nestrādāja, pat nesēji nestaipīja savas smagās nastas. Visi iedzīvotāji bija Izgājuši laukumos un ielās vai drūzmējās pie svētnīcām, it īpaši pie Ptaha tempļa, kas bija vislabāk nocietināts. Tur bija sapulcējušies augstmaņi un priesteri ar Herhoru un Nofri priekšgalā.
Karaspēka nodaļas tempļu tuvumā stāvēja izklaidus, lai kareivji varētu sarunāties ar tautu.
Pūlī un starp kareivjiem šaudījās daudzi tirgotāji ar maizes groziem, ar vīnu krūkās un ādas maisos. Viņi cienāja visus par velti. Ja kāds vaicāja, kādēļ viņi neņem maksu, daži atbildēja, ka viņa majestāte cienājot savus pavalstniekus, bet citi sacīja:
— Ēdiet un dzeriet, īstenticīgie ēģiptieši! Kas zina, vai nodzīvosim līdz rītdienai!
Tie bija priesteru nolīgtie tirgotāji.
Šeit lodāja arī visvisādi musinātāji. Daži centās skaļi pārliecināt savus klausītājus, ka priesteri dumpojas pret faraonu un pat grib viņu noindēt par to, ka viņš apsolījis tautai septīto dienu atpūtai. Citi čukstēja, ka faraons sajucis prātā un vienojies ar svešzemniekiem par pazudināšanu tempļiem un Ēģiptei. Pirmie urdīja tautu, lai uzbrūk tempļiem, kur priesteri un nomarhi spriež, kā vairāk paverdzināt amatniekus un zemniekus. Otrie izteica bažas — ja uzbruks tempļiem, var notikt liela nelaime…
Un tomēr pie Ptaha tempļa mūriem uzradās vairāki pamatīgi resni baļķi un akmeņu grēdas.
Cienīgie Memfisas tirgoņi, grozīdamies pūlī, ne brīdi nešaubījās, ka tautas nemieri izraisīti mākslīgi. Sīkie rakstveži, policisti, strādnieku pulku virsnieki un pārģērbušies desmitnieki neslēpa nedz savu amatu, nedz to, ka grib pamudināt ļaudis sagrābt tempļus. Savukārt parashiti, ubagi, tempļu kalpotāji un zemākie priesteri gan centās sevi nenodot, tomēr ikviens redzēja, ka arī viņi musina tautu uz vardarbību.
Pilsētnieki bija pārsteigti par tādu priesteru piekritēju izturēšanos, un tautas nesenā aizrautība sāka atslābt. Dzimušie ēģiptieši nespēja saprast, kas notiek un kas patiesībā izraisa nekārtības. Jūkli vairoja plānprātīgi svētuļi, kuri, skraidīdami kaili pa ielām, plosīja savu miesu līdz asinīm un klaigāja:
— Posts Ēģiptei! Bezdievība nezina vairs mēra! Tuvojas atmaksas stunda!.. Dievu sods nāks pār lepnības pārņemtajiem grēkdariem!..
Kareivji saglabāja mieru, gaidīdami, kad tauta sāks lauzties tempļos. Pirmkārt, tieši tāda pavēle bija nākusi no ķēniņa pils; otrkārt, virsnieki bažījās, ka tempļos ierīkoti slazdi, un labāk vēlējās, lai iet bojā vienkāršā tauta, nevis kareivji. Kareivjiem tāpat būs darba diezgan.
Taču pūlis, nevērojot musinātāju klaigas, svārstījās: zemnieki paļāvās uz amatniekiem, amatnieki — uz zemniekiem, un visi kaut ko gaidīja.
Pēkšņi ap vieniem dienā no sānielām izlingoja ar cirvjiem un nūjām bruņojusies dzērāju varza un devās uz Ptaha templi. Tie bija zvejnieki, grieķu jūrnieki, gani, lībiešu klaidoņi, pat ieslodzītie no Turras raktuvēm. Priekšgalā gāja milzīgs strādnieks ar lāpu rokā. Viņš apstājās pie tempļa vārtiem un pērkondimdošā balsī vērsās pie tautas:
— Bet vai jūs, īstenticīgie, zināt, par ko šeit spriež virspriesteri un nomarhi? Viņi grib piespiest viņa majestāti faraonu Ramzesu, lai viņš atņem strādniekiem vēl vienu miežu plāceni dienā, bet zemniekus apliek ar jaunu nodokli — pa drahmai no cilvēka. Tālab es saku jums, ka jūs rīkojaties aplam un zemiski, stāvēdami šeit saliktām rokām! Vajag beidzot saķert šos tempļu žurkas un vest viņus pie mūsu valdnieka, pret kuru sazvērējusies bezdievji! Ja mūsu pavēlniekam nāksies piekāpties priesteru padomes priekšā, kurš tad aizstāvēs godīgos ļaudis?
Viņam taisnība! — pūlī atskanēja saucieni.
Faraons lika mums atvēlēt septīto dienu atpūtai!
Un iedalīt mums zemi!
Viņš vienmēr jutis līdzi vienkāršajiem ļaudīm! Atminieties, kā pirms diviem gadiem viņš atbrīvoja zemniekus, kas bija nodoti tiesai par uzbrukumu jūdietes mājai!
Es pats redzēju, kā viņš toreiz iekaustīja rakstvedi, kas piedzina no zemniekiem nelikumīgus nodokļus!
Lai dzīvo mūžos mūsu valdnieks Ramzess XIII, apspiesto aizgādnis!
Skatieties! — atskanēja attāla balss. — Lopi paši atgriežas no ganībām, itin kā tuvotos vakars…
Ko tur lopi! Ejam slānīt priesterus!
Ei, jūs! — milzis pie tempļa vārtiem iekliedzās. — Atveriet mums ar labu; mēs gribam zināt, par ko spriež priesteri ar nomarhiem!
Atveriet, citādi izgāzīsim vārtus!
Dīvaini, — tālākstāvošie ieteicās, — putni taisās uz guļu… Bet diena vēl tikai pusē…
Gaisā jūtams kaut kas nelāgs…
Ak, dievi! Nāk virsū nakts, bet es vēl neesmu saplūkuši salātus pusdienām! — kāda meitene apķērās.
Taču visas šīs piezīmes pārmāca dzērāju varzas bļāvieni un pret tempļa vārtiem triekto baļķu belzieni.
Ja pūļa uzmanību nesaistītu uzbrucēju izdarības, tas būtu ievērojis, ka dabā norisinās kaut kas neikdienišķs: saule spīdēja, pie debesīm nebija neviena mākonīša, tomēr dienas spožums sāka bālēt un uzvēdīja dzestrums.
Dodiet šurp vēl vienu baļķi! — kliedza vārtu lauzēji. — Vārti padodas!
Stiprāk! Vēlreiz!
Apkārtstāvošie auroja kā vētra. Dažviet atdalījās nelielas grupas un pievienojās uzbrucējiem, līdz beidzot viss pūlis lēnām pievirzījās pie tempļa mūriem.
Lai gan bija dienas vidus, laukā sabiezēja krēsla. Ptaha tempļa dārzos iedziedājās gaiļi. Taču pūļa niknums jau bija tik liels, ka reti kurš ievēroja šīs pārmaiņas.
— Raugiet, — kāds ubags sauca, — lūk, nāk tiesas diena! Dievi… — Viņš gribēja vēl ko sacīt, taču, saņēmis nūjas sitienu pa galvu, nokrita uz vietas.
Uz tempļa mūriem sāka rāpties kaili, taču apbruņoti cilvēki. Virsnieki deva pavēli kareivjiem sagatavoties triecienam — pārliecībā, ka drīz būs jāatbalsta pūļa uzbrukums.
— Ko tas nozīmē? — čukstēja kareivji, lūkodamies debesīs. — Nav neviena mākoņa, bet liekas, ka nāk negaiss.
— Sit! Lauz! — kliedza pie tempļa vārtiem. Baļķu belzieni skanēja aizvien biežāk,
Šai brīdī terasē virs vārtiem parādījās Herhors, priesteru un augstmaņu svītas ielenkts. Virspriesterim mugurā bija zelta ietērps un galvā ar ķēniņa urēju apvīta Amenhotepa infula.
Pārlaidis skatienu nepārredzamajam pūlim, kas bija apstājis templi, viņš uzrunāja to, sacīdams:
— Lai kas jūs būtu, īstenticīgie vai pagāni, dievu vārdā aicinu jūs atkāpties no tempļa…
Pūļa auri piepeši aprima, un bija dzirdami tikai baļķu belzieni pret bronzas vārtiem, taču drīz arī tie mitējās.
— Atdariet vārtus! — no lejas iekliedzās milzis. — Mēs gribam pārbaudīt, vai jūs tur neperināt nodevību pret mūsu valdnieku!
Mans dēls! — Herhors atbildēja. — Krīti uz vaiga un lūdz dievus, lai viņi piedod tev zaimošanu!
Tu pats lūdz dievus, lai viņi tevi pasargā! — pūļa vadonis iekliedzās un, paķēris akmeni, svieda to augšup, mērķēdams uz virspriesteri.
Šai brīdī no pilona loga milzim tieši sejā iešļācās tāda kā ūdens strūkliņa. Viņš sazvārojās, pameta gaisā rokas un nogāzās zemē.
Tuvākstāvošie šausmās iekliedzās, toties ļaudis attālākās rindās, nezinādami, kas noticis, sāka smieties un lādēties.
— Gāziet laukā vārtus! — kliedza aizmugurē, un akmeņu krusa lidoja uz Herhora un viņa svītas pusi.
Herhors pacēla augšup abas rokas. Kad pūlis atkal norima, virspriesteris skaļā balsī iesaucās:
— Dievi! Jūsu aizgādībā nododu svētos tempļus, kuriem uzbrūk nodevēji un zaimotāji…
Brīdi vēlāk kaut kur virs tempļa atskanēja pārcilvēciska balss:
— Novēršu savu vaigu no nolādētās tautas, un lai zemi pārklāj tumsa!
Un notika kaut kas šaušalīgs. Balsij vēstījot, saule zaudēja spožumu… Izskanot pēdējam vārdam, kļuva tumšs kā naktī. Debesīs iedegās zvaigznes, un saules vietā vīdēja melns disks liesmu gredzenā.
Mežonīgs kliedziens izlauzās no simttūkstoš cilvēku krūtīm. Vārtu sturmētāji pameta baļķus, zemnieki nokrita pie zemes…
— Tiesas un nāves diena ir klāt! — : ielas galā kāds ievaimanājās.
Dievi! Apžēlojieties! Svētais vīrs, novērs no mums nelaimi! — pūlis ieaurojās.
Vai! kareivjiem, kas pilda bezdievju priekšnieku pavēles! — noskandēja balss no tempļa.
Tam par atbildi visa tauta nokrita uz vaiga, bet pulkos, kas stāvēja tempļa pievārtē, radās sajukums. Kareivji pameta ieročus un pa galvu pa kaklu metās pie upes. Vieni, drāzdamies tumsā, uzskrēja virsū sienām un sašķaidīja galvas, citi nokrita uz bruģa un tika savu biedru samīti. Pēc īsa brīža slēgto kolonnu vietā uz laukuma palika vienīgi pamesti šķēpi un āvas, bet pie tempļa gulēja ievainoto un līķu grēdas.
Neviena zaudēta kauja nebija beigusies ar tādu slaktiņu.
Dievi! Dievi! — vaimanāja un raudāja tauta. — Apžēlojieties par nevainīgajiem!
Osīrij! — Herhors no terases iesaucās. — Rādi savu vaigu nelaimīgajai tautai!
Pēdējo reizi uzklausu savu priesteru lūgšanu, jo esmu žēlsirdīgs, — atbildēja pārcilvēciskā balss no tempļa.
Un tai pašā brīdī tumsa izklīda un saule atguva agrāko spožumu.
Jauni kliedzieni, jaunas raudas, jaunas lūgšanas atskanēja pūlī. Priekā apskurbušie ļaudis sveica atdzimušo sauli. Sveši cilvēki apskāvās, un visi uz ceļiem rāpoja pie tempļa, lai skūpstītu tā mūrus.
Virs vārtiem stāvēja godājamais Herhors, vērdamies debesīs. Divi priesteri atbalstīja viņa svētās rokas, ar kurām viņš bija izkliedējis tumsu un glābis savu tautu no bojāejas.
Līdzīgas ainas bija vērojamas visā Lejasēģiptē. Visās pilsētās divdesmitajā paofi ļaudis no rīta pulcējās pie tempļiem, un visās pilsētās ap pusdienlaiku pūlis metās virsū svētajiem vārtiem. Visur ap vieniem dienā virs vārtiem parādījās tempļa virspriesteris ar svītu, nolādēja bezdievjus un uzsūtīja tumsu. Kad pūlis apjukumā bēga vai krita pie zemes, virspriesteri lūdza Osīriju, lai tas rāda savu vaigu, un dienas spožums atkal atgriezās uz zemes.
Tādējādi izmantodama saules aptumsumu, viedā priesteru kārta arī Lejasēģiptē iedragāja Ramzesa XIII autoritāti. Dažu minūšu laikā faraona valdība, pati to nezinādama, nokļuva bezdibeņa malā. To glābt varēja tikai dižens prāts un stāvokļa precīza izpratne. Bet tieši tā pietrūka ķēniņa pilī, kur visgrūtākajā brīdī sāka valdīt visvarenā nejaušība.
Divdesmitajā paofi faraons piecēlās līdz ar sauli un, lai būtu tuvāk notikumu vietai, pārgāja no galvenās pils uz savrupmāju, kas atradās stundas gājienā no Memfisas. Savrupmājai vienā pusē bija izvietotas aziātu karaspēka kazarmas, otrā pusē — Tutmosa un viņa daiļās sievas Hebronas pils. Kopā ar valdnieku šeit ieradās augstmaņi un pirmais gvardes pulks, kuram faraons bezgalīgi uzticējās.
Ramzess XIII bija lieliskā noskaņojumā. Viņš bija nomazgājies vannā, krietni pabrokastojis un sāka uzklausīt ziņnešus, kuri ik stundas ceturksni atsteidzās no Memfisas. Viņu ziņojumi bija vienveidīgi līdz apnikumam. Virspriesteri un daži nomarhi ar Herhoru un Nofri priekšgalā ieslēgušies Ptaha templī. Armija apņēmības pilna, tauta uzbudināta. Visi svētī faraonu un gaida pavēli uzbrukumam.
Kad pulksten deviņos ceturtais ziņnesis atkārtoja to pašu, faraons sarauca uzacis.
— Ko viņi gaida? — valdnieks jautāja. — Lai nekavējoties sāk uzbrukumu!
Ziņnesis atbildēja, ka vēl neesot sanākuši barveži, kas uzbruks templim un uzlauzīs bronzas vārtus.
Šāds paskaidrojums faraonam nepatika. Viņš papurināja galvu un nosūtīja uz Memfisu virsnieku ar pavēli pasteidzināt uzbrukumu.
— Kādēļ viņi kavējas? — viņš brīnījās. — Es cerēju, ka mani kareivji uzmodinās mani ar ziņu par tempļa ieņemšanu… Šādos gadījumos ātra rīcība ir veiksmes priekšnoteikums!
Virsnieks aizjāja, bet pie Ptaha tempļa nekas nemainījās. Ļaudis kaut ko gaidīja, bet barvežu laukumā joprojām nebija.
Varēja domāt, ka kaut kāda sveša griba aizkavē pavēļu izpildi.
Desmitos no rīta savrupmājā, kur bija apmeties faraons, ieradās nestuves ar ķēniņieni Nikotrisi. Cienījamā ķēniņiene — māte gandrīz ar varu ielauzās dēla istabā un raudādama nokrita pie viņa kājām.
Kas noticis, māt? — Ramzess jautāja, ar mokām slēpdams īgnumu. — Vai esi piemirsusi, ka sievietēm neklājas atrasties nometnē?
Šodien es neaiziešu no šejienes, nepametīšu tevi ne brīdi! — viņa iesaucās, — Tiesa, tu esi Isīdas dēls, un viņa sargā tevi… Tomēr es mirstu aiz uztraukuma!
Kas tad man draud? — faraons jautāja, plecus paraustīdams.
Priesteris, kas vēro zvaigznes, — ķēniņiene elsodama atteica, — pateicis vienai no kalpotājām — ja šodien … ja šī diena tev paies laimīgi, tu dzīvosi un valdīsi simt gadu.
Lūk, kā?! Kur tad ir šis cilvēks, kam tik labi zināms mans liktenis?
— Aizbēdzis uz Memfisu, — ķēniņiene atbildēja. Brīdi padomājis, faraons sacīja smiedamies:
— Kā lībieši pie Sāls ezeriem apmētāja mūs ar akmeņiem, tā priesteri tagad vērš pret mums savus draudus… Esi mierīga, māt! Tukša priesteru pļāpāšana ir mazāk bīstama par bultām un akmeņiem.
No Memfisas atskrēja jauns ziņnesis ar ziņojumu, ka viss ir kārtībā, tikai… pūlis vēl neuzbrūk… Faraona skaistajā sejā parādījās dusmu pazīmes. Gribēdams nomierināt valdnieku, Tutmoss sacīja:
Pūlis nav armija. Tas neprot sapulcēties noteiktā stundā un neklausa komandu. Ja pulkiem būtu uzticēts ieņemt tempļus, tie būtu jau tur…
Ko tu runā, Tutmos! — ķēniņiene iesaucās. — Kur tas dzirdēts, ka ēģiptiešu karaspēks…
Tu esi aizmirsis, — Ramzess piebilda, — ka pēc manas pavēles karaspēkam nebija vis jāuzbrūk, bet gan jāsargā tempļi no pūļa uzbrukuma…
Tādēļ jau viss kavējas, — Tutmoss īgni atbildēja.
Lūk, viņi — ķēniņa padomdevēji! — ķēniņienei izlauzās. — Faraons rīkojas gudri, ņemdams savā aizgādībā dievus, bet jūs mudināt viņu uz vardarbību.
Tutmosam asinis saskrēja galvā. Par laimi, adjutants izsauca viņu laukā no istabas un ziņoja, ka pie vārtiem aizturēts sirmgalvis, kas vēlas runāt ar viņa majestāti.
— Pie mums tagad, — adjutants piktojās, — katrs cenšas tikt pie faraona, it kā faraons būtu kāds iebraucamās vietas īpašnieks…
Tutmoss nodomāja, ka Ramzesa XII laikā neviens neuzdrošinātos tā izteikties par valdnieku… Taču izlikās, ka nav neko dzirdējis.
Sirmgalvis, kuru bija aizturējusi sardze, bija feniķiešu princis Hirams. Mugurā viņam bija noputējis kareivja apmetnis, pats viņš bija noguris un aizkaitināts.
Tutmoss lika ielaist Hiramu un, kad viņi iegāja dārzā, sacīja viņam:
— Domāju, godājamais, ka tu nomazgāsies un pārģērbsies, iekams izgādāšu tev audienci pie viņa majestātes.
Hirams savilka sirmās uzacis, acis viņam pieplūda asinīm.
— Pēc tā, ko esmu redzējis, — viņš skarbi atteica, — varu iztikt bez audiences…
— Tev taču ir virspriesteru vēstules asīriešiem?
— Kam jums šīs vēstules, ja esat izlīguši ar priesteriem?
— Ko tu runā, godājamais?! — Tutmoss izbrīnījās.
Es zinu, ko runāju! — Hirams atbildēja. — Desmitiem tūkstošu talantu jūs esat izkrāpuši feniķiešiem, it kā lai atbrīvotu Ēģipti no priesteru varas, bet tagad laupāt mūs un slepkavojat! Paraugies, kas notiek no jūras līdz pirmajām krācēm: visur jūsu pūlis vajā feniķiešus kā suņus, jo tāda ir priesteru pavēle…
Tu esi prātu zaudējis, feniķieti! Šai brīdī mūsu tauta ieņem Ptaha templi Memfisā…
Hirams atmeta ar roku.
— Jūs neieņemsit to! — viņš atbildēja. — Jūs krāpjat mūs vai paši esat piekrāpti… Jūs gribējāt ieņemt Labirintu un tā dārgumu krātuvi divdesmit trešajā paofi… Bet tikmēr šķiežat spēkus pie Ptaha tempļa — un Labirints ir vējā…
Kas šeit notiek? Kur jums prāts?! — feniķietis iekaisdams turpināja. — Kādēļ ieņemt tukšas ēkas? Jūs laikam uzbrūkat tām vienīgi tālab, lai tiktu pastiprināta Labirinta apsardze!
— Ieņemsim arī Labirintu! — Tutmoss iesaucās.
— Neko jūs neieņemsit! Neko! Labirintu varēja ieņemt tikai viens cilvēks, kura nodomus izjauks jūsu šodienas izgāšanās Memfisā…
Tutmoss apstājās.
Par ko tu īsti runā? — viņš jautāja Hiramam.
Par nekārtībām, kādas pie jums te valda. Par to, ka jūs vairs neesat valdība, bet virsnieku un augstmaņu saujiņa, ko priesteri dzen, kur viņiem ienāk prātā. Jau trīs dienas visā Lejasēģiptē vaida tāds sajukums, ka pūlis grauj mūs, feniķiešus, jūsu vienīgos draugus. Bet kādēļ? Tādēļ, ka vadības groži izslīdējuši jums no rokām un tos jau satvēruši priesteri!
Tu runā tā, jo nepārzini stāvokli, — Tutmoss atbildēja. — Tiesa, priesteri visvisādi mums kaitē un kūda tautu pret feniķiešiem, taču vara ir faraona rokās un viss noris pēc viņa pavēles.
Arī šodienas uzbrukums Ptaha templim? — Hirams jautāja.
Jā, — Tutmoss sacīja, — es pats biju klāt slepenā padomē, kurā faraons pavēlēja ieņemt tempļus šodien, nevis divdesmit trešajā.
Nu, — Hirams iesaucās, — tad es varu pateikt tev, gvardes priekšniek, ka jūs esat pazuduši! Man ir droši zināms, ka lēmums uzbrukt šodien tika pieņemts virspriesteru un nomarhu apspriedē, kas notika Ptaha templī trīspadsmitajā paofi.
Kādēļ viņiem būtu jāpieņem lēmums par uzbrukumu pašiem sev? — Tutmoss zobgalīgi vaicāja.
Acīmredzot tas viņiem vajadzīgs. Un viņi gan māk nokārtot visu labāk par jums — par to esmu jau pārliecinājies!
Tālāko sarunu pārtrauca adjutants, aicinādams Tutmosu pie faraona.
— Ak jā! Gandrīz vai piemirsu. Jūsu kareivji aizturējuši uz ceļa priesteri Pentueru, kas vēlas paziņot faraonam kaut ko svarīgu, — Hirams piemetināja.
Tutmoss saķēra galvu un nekavējoties aizsūtīja virsnieku uzmeklēt Pentueru. Tad devās pie faraona un atgriezies paaicināja feniķieti.
Iegājis ķēniņa istabā, Hirams sastapa tur ķēniņieni Nikotrisi, galveno mantzini, augstāko rakstvedi un dažus karavadoņus. Ramzess XIII satraukti staigāja pa istabu.
— Lūk, faraona un Ēģiptes posts! — ķēniņiene iesaucās, norādīdama uz feniķieti.
— Augsti cienījamā ķēniņien, — neapmulsis un klanīdamies viņai, atbildēja Hirams, — laiks rādīs, kurš bijis uzticams un kurš slikts faraona kalps.
Ramzess XIII pēkšņi nostājās Hirama priekšā.
— Vai tev ir Herhora vēstules asīriešiem? — viņš jautāja.
Feniķietis dabūja zem apmetņa paslēpto sainīti un klusēdams pasniedza to faraonam.
Tas man bija vajadzīgs! — faraons uzvaras priekā Iesaucās. — Vajag nekavējoties paziņot tautai, ka virspriesteri nodevuši valsti!
Mans dēls, — ķēniņiene lūdzošā balsī ieteicās, — pie tava tēva ēnas, pie mūsu dieviem — pagaidi dažas dienas ar šo paziņojumu. Ar feniķiešu veltēm jābūt ļoti piesardzīgiem…
Valdniek, — Hirams sacīja, — tu vari pat sadedzināt šīs vēstules. Man tās nebūt nav vajadzīgas.
Faraons padomāja un noglabāja sainīti azotē.
Nu, ko esi dzirdējis Lejasēģiptē? — viņš jautāja Hiramam.
Visur vajā feniķiešus, — tas atbildēja. — Mūsu mājas sagrauj, mantību izlaupa, un nogalināti jau daudzi cilvēki.
— Esmu dzirdējis. Tur vainojami priesteri!
— Labāk saki, mans dēls, ka tās ir feniķiešu bezdievības un alkatības sekas, — ķēniņiene piemetināja.
Neskatīdamies uz ķēniņieni, Hirams turpināja:
Jau trīs dienas Memfisā uzturas Būbastijas policijas priekšnieks ar diviem palīgiem. Viņi tikuši uz pēdām slepkavām un krāpniekam Likonam…
Kas uzaudzis feniķiešu tempļos! — ķēniņiene Nikotrise iesaucās,
…. Likonam, — Hirams turpināja, — kuru virspriesteris Nofri nolaupījis policijai un tiesai… Likonam, kurš Tēbās, uzdodamies par jūsu majestāti, skraidījis kails pa dārzu kā vājprātīgais.,
— Ko tu runā?! — faraons iekliedzās.
— Lai jūsu majestāte pavaicā augsti cienījamai ķēniņienei! Viņa to redzējusi… — Hirams atteica.
Ramzess apjucis palūkojās uz māti.
— Jā, — sacīja ķēniņiene, — es redzēju šo nelieti, bet neteicu tev neko, lai nesarūgtinātu tevi. Un kurš gan pierādīs, ka Likonu uzsūtījuši virspriesteri; tikpat labi to varēja izdarīt feniķieši!
Hirams ironiski pasmaidīja,
Māt! Māt! — Ramzess pārmetoši sacīja, — vai tiešām tavai sirdij priesteri tuvāki par mani?
Tu esi mans dēls un valdnieks, par kura dārgāka irían nav neviena visā pasaulē! — ķēniņiene pacilāti iesaucās, — Taču es nevaru pieļaut, lai svešs cilvēks, pagáis, pulgo svēto priesteru kārtu, no kuras mēs abi esam cēlušies! Ak, Ramzes! — viņa iekliedzās, noslīgdama ceļos, — Padzen sliktos padomdevējus, kas tev māca apgānīt tempļus, pacelt roku pret tava vectēva Amenhotepa pēcteci! Vēl ir laiks izlīgt… lai glābtu Ēģipti!..
Pēkšņi istabā ienāca Pentuers saplosītās drēbēs, — Nu, un ko tu sacīsi? — faraons dīvainā mierā jautāja.
— Šodien, iespējams, tūlīt, — priesteris satraukts atbildēja, — notiks saules aptumsums…
Faraons pat satrūkās aiz pārsteiguma:
Kas man daļas gar saules aptumsumu? Turklāt tādā brīdī?
Valdniek, — Pentuers atbildēja, — es arī tā domāju, kamēr neizlasīju senās hronikās aptumsuma aprakstus… Tā ir tik baismīga parādība, ka būtu jābrīdina par to visa tauta…
— Katrā ziņā! — Hirams piebilda,
— Kādēļ tu agrāk mums to nedarīji zināmu? — Tutmoss vaicāja priesterim.
— Divas dienas mani noturēja cietumā kareivji…
— Tautu mēs vairs nepagūsim brīdināt, bet paziņojiet vismaz pils karaspēkam, lai tas neļaujas apjukumam! Faraons sasita plaukstas,
— Cik nelāgi! — viņš nočukstēja un pēc tam skaļi sacīja: — Kā tas notiks un kad?…
— Dienā kļūs tumšs kā naktī… — priesteris atbildēja, — Tas turpināšoties tik ilgi, cik vajadzīgs, lai noietu piecsimt soļu. Bet sākšoties pusdienas laikā. Tā man sacīja Meness…
Meness? — faraons atkārtoja. — Man pazīstams šis vārds…
Viņš rakstījis tev par to, valdniek! Bet. paziņojiet taču karaspēkam!.…
Tūdaļ pat atskanēja taures. Gvarde un aziāti nostājās pilnā aprīkojumā, un faraons, štāba virsnieku ielenkts, paziņoja kareivjiem par aptumsumu, piebilzdams, lai nebaidās, jo tumsa drīz izklīdīšot un viņš pats būšot ar viņiem.
— Dzīvo mūžīgi! — atbildēja ciešās karavīru ierindas.
Vienlaikus tika aizsūtīti vairāki jātnieki uz Memfisu.
Karavadoņi nostājās kolonnu priekšgalā, faraons domīgi soļoja pa pagalmu, augstmaņi klusu tērzēja ar Hiramu, bet ķēniņiene, palikusi viena, nokrita uz vaiga Osīrija statujas priekšā.
Bija pāri vieniem, kad saules gaisma sāka kļūt blāvāka.
— Vai tiešām Iestāsies nakts? — faraons jautāja Pentueram.
Jā. Bet tikai uz īsu brīdi.
Un kur paliks saule?
Noslēpsies aiz mēness.
«Būs jāparāda lielāka labvēlība priesteriem, kas pēta zvaigznes,» faraons nodomāja.
Tumsa ātri sabiezēja. Aziātu zirgi kļuva tramīgi, putnu bari laidās lejā un, skaļi klaigādami, nometās dārza kokos.
— Ei, dziesminieki! — Kalips nokomandēja grieķus. Ierībējās bungas, iespiedzās flautas, un šai pavadījumā grieķu pulks uzsāka līksmo dziesmu par priestera meitu, kas tā baidījusies no spokiem, ka varējusi gulēt tikai kazarmās.
Te pār Lībijas pakalniem nolaidās draudīga ēna un zibensātri aizklāja Memfisu, Nīlu un pils dārzus, Tumsa apņēma zemi, bet pie debesīm parādījās ogļmelna lode liesmu gredzenā.
Mežonīgi auri apslāpēja grieķu pulka dziedāšanu. Tur aziāti izgrūda kaujas saucienu un palaida gaisā simtiem, bultu, lai aizbaidītu ļauno garu, kas gribēja aprīt sauli.
— Tu saki, ka šis melnais aplis ir mēness? — faraons jautāja Pentueram.
Tā apgalvo priesteris Meness.
Tas ir dižens prātnieks! Un tumsa tūlīt izklīdīs?
Par to nav šaubu.
Bet ja nu mēness atrausies no debesīm un nokritīs uz zemes?
Tas nav iespējams… Lūk, arī saule! — Pentuers līksmi iesaucās.
Pulki uzgavilēja par godu Ramzesam XIII. Faraons apskāva Pentueru.
— Tik tiešām, — valdnieks sacīja, — mēs redzējām brīnumainu parādību. Taču es negribētu to redzēt vēlreiz. Ja es nebūtu karavīrs, bailes pārņemtu manu sirdi.
Hirams piegāja pie Tutmosa un nočukstēja:
— Sūti tūdaļ pat ziņnešus uz Memfisu! Baidos, ka tikai virspriesteri nav pastrādājuši ko nelāgu.
— Tu domā?
Hirams pamāja ar galvu.
— Viņi nebūtu tik ilgi pārvaldījuši valsti, — viņš sacīja, — nebūtu pārdzīvojuši deviņpadsmit dinastijas, ja nemācētu izmantot tādus gadījumus kā šis…
Pateicies karaspēkam par labo stāju, sastopoties ar neparasto parādību, faraons atgriezās savās istabās. Viņš joprojām bija domīgs, runāja mierīgi, pat lēnprātīgi, taču viņa skaistajā sejā atspoguļojās nedrošība.
Ramzesa dvēselē norisēja mokoša cīņa. Viņš sāka atskārst, ka priesteru rīcībā ir spēki, kurus viņš ne tikai nebija ņēmis vērā, bet atvairījis pat domās, negribēdams par tiem ne dzirdēt.
Priesteri, kas vēroja zvaigžņu kustību, īsā brīdī bija neiedomājami cēlušies viņa acīs. Un faraons nodomāja, ka vajag noteikti iepazīt šo brīnumaino gudrību, kas tik baismīgā kārtā izjauc cilvēka nodomus.
Ziņnesis pēc ziņneša traucās no ķēniņa pils uz Memfisu, lai uzzinātu, kas tur noticis aptumsuma laikā. Taču ziņneši neatgriezās — un pār faraona svītu izpletās neziņas melnie spārni. Ka pie Ptaha tempļa noticis kaut kas nelāgs — par to neviens nešaubījās, bet neviens arī neuzdrošinājās nodoties minējumiem. Šķita, ka gan faraons, gan viņa uzticamie ļaudis priecājās par katru mirkli, kas aizrit neziņā.
Tikmēr ķēniņiene, nosēdusies līdzās faraonam, čukstēja:
— Atļauj man rīkoties, Ramzes! Sievietes mūsu valstij izdarījušas ne vienu vien pakalpojumu… Atceries kaut vai ķēniņieni Nikotrisi no sestās dinastijas vai Makam, kas izveidoja floti Sarkanajā jūrā… Mūsu dzimumam netrūkst ne saprāta, ne apņēmības. Ļauj man rīkoties…
Ja Ptaha templis nav ieņemts un priesteri nav aizskarti, es samierināšu tevi ar Herhoru. Tu apprecēsi viņa meitu, un tava valdīšana būs slavas pilna… Atceries, tavs vectēvs svētais Amenhoteps arī bija virspriesteris un faraona vietvaldis. Un kas zina, vai tu valdītu tagad, ja svētā priesteru kārta negribētu redzēt tronī savu atvasi! Vai tāda ir tava pateicība par dāvāto varu?
Faraons klausījās un domāja, ka priesteru gudrība tomēr ir varens spēks un cīnīties ar viņiem grūti.
Tikai ap trijiem ieradās pirmais vēstnesis no Memfisas, pie tempļa izvietotā pulka adjutants. Viņš pastāstīja faraonam, ka templis nav ieņemts dievu dusmu dēļ; tauta "dusi, priesteri triumfē, un pat kareivju vidū radies sajukums šīs briesmīgās, lai arī tik īsās nakts laikā.
Tad, paaicinājis malā Tutmosu, adjutants paziņoja viņam bez aplinkiem, ka karaspēks ir iebiedēts un pēc paniskās bēgšanas ir tikpat daudz ievainoto un nogalināto, kā tikai pēc kaujas mēdz būt.
Kas notiek ar pulkiem? — Tutmoss šausmās ievaicājās.
Protams, — adjutants atteica, — mums izdevās savākt un nostādīt kareivjus ierindā, taču par to, ka varētu sūtīt viņus pret tempļiem, nevar būt ne runas., Sevišķi tagad, kad priesteri sniedz palīdzību ievainotajiem. Tagad kareivis, ieraugot skūto pauri un panteras ādu, gatavi krist pie zemes, un paies ilgs laiks, iekams kāds no viņiem uzdrošināsies pārkāpt tempļa slieksni….
— Un ko priesteri?
— Svētī kareivjus, baro viņus, dzirda un izliekas, ka karaspēks nav vainojams uzbrukumā tempļiem, ka tās bijušas feniķiešu izdarības…
— Un jūs to pieļaujat?! — Tutmoss iesaucās.
— Viņa majestāte bija mums pavēlējis aizstāvēt priesterus no pūļa, — adjutants atteica. — Ja mums būtu atļauts Ieņemt tempļus, mēs tur būtu jau desmitos no rīta, bet priesteri tupētu pagrabos…
Šai brīdī sardzes virsnieks paziņoja Tutmosam, ka no Memfisas ieradies vēl viens priesteris, kas vēlas runāt ar viņa majestāti.
Tutmoss pārlaida skatienu atnācējam. Tas bija vēl samērā jauns cilvēks ar tādu kā kokā grebtu seju. Viņš sacīja, ka nākot pie faraona no Samentu.
Ramzess tūdaļ pieņēma priesteri, kas, nokritis pie zemes, pasniedza valdniekam gredzenu, kuru ieraugot faraons nobālēja.
— Ko tas nozīmē? — faraons jautāja.
— Samentu vairs nav starp dzīvajiem… — sūtnis atbildēja.
Ramzess brīdi nespēja izrunāt ne vārda. Beidzot viņš vaicāja:
— Kā tas notika?
— Liekas, — priesteris atbildēja, — ka Samentu notverts kādā no Labirinta zālēm un pats noindējies, lai izbēgtu no mocībām… Un šķiet, ka viņam uz pēdām ticis Nofri ar kaut kāda grieķa palīdzību, turklāt šis grieķis esot ļoti līdzīgs jūsu majestātei…
— Atkal Nofri un Likons! — Tutmoss saniknots iesaucas. — Valdniek, vai tu vēl ilgi pacietīsi šos nodevējus?
Faraons atkal sasauca slepeno padomi, ielūgdams tajā Hiramu un priesteri, kas bija ieradies ar Samentu gredzenu. Pentuers nevēlējās piedalīties padomē, bet augsti cienījamā ķēniņiene Nikotrise atnāca bez uzaicinājuma.
— Baidos, — Hirams pačukstēja Tutmosam, — ka pēc priesteru padzīšanas Ēģiptē sāks valdīt sievišķi.
Kad augstmaņi bija sapulcējušies, faraons deva vārdu Samentu sūtnim.
Jaunais priesteris negribēja neko stāstīt par Labirintu, toties gari un plaši runāja par to, ka Ptaha templis nemaz netiekot apsargāts un pietiktu pārdesmit kareivju, lai sagūstītu visus, kas tajā patvērušies.
— Šis cilvēks ir nodevējs! — ķēniņiene iesaucās. — Pats būdams priesteris, kūda uz vardarbību pret priesteriem!
Taču sūtņa sejā nenodrebēja ne vaibsts.
Augsti cienījamā ķēniņien, — viņš atteica. — Nofri pazudināja manu skolotāju un aizgādni Samentu, un es būtu pēdīgais neģēlis, ja negribētu atriebties. Nāve pret nāvi!
Šis jauneklis man patīk! — Hirams nočukstēja.
Tik tiešām klātesošie sajuta it kā svaigu vēsmu. Karavadoņi izslējās, augstmaņi ziņkāri raudzījās uz priesteri, pat faraona seja bija atdzīvojusies.
Neklausies viņā, mans dēls! — ķēniņiene lūdzās.
Kā tu domā, — faraons pēkšņi uzrunāja jauno priesteri, — ko darītu tagad svētais Samentu, ja būtu dzīvs?
Esmu pārliecināts, — priesteris apņēmīgi atbildēja,
— ka Samentu iekļūtu Ptaha templī, nokvēpinātu vīraku dieviem, bet nodevējus un slepkavas sodītu.
Bet es atkārtoju, ka tu esi ļaunākais nodevējs! — ķēniņiene nerimās.
Es tikai izpildu savu pienākumu, — priesteris nesatricināmā mierā atteica.
Šis cilvēks patiesi ir Samentu māceklis, — Hirams piemetināja. — Viņš vienīgais skaidri redz, kas mums jādara.
Karavadoņi un augstmaņi piekrita Hiramam, bet augstākais rakstvedis piebilda:
Ja jau mēs esam uzsākuši cīņu ar priesteriem, tad tā jānoved līdz galam, jo vairāk tagad, kad mums ir vēstules, kas pierāda, ka Herhors ved sarunas ar asīriešiem — un tā ir valsts nodevība…
Herhors turpina Ramzesa XII politiku, — ķēniņiene ieminējās,
— Bet es esmu Ramzess XIII! — faraons pikti atbildēja. Tutmoss piecēlās no krēsla.
Mans valdniek, — viņš sacīja, — atļauj man rīkoties! Bīstami ir vilkt garumā šo nenoteikto stāvokli, un būtu noziedzīgi un muļķīgi neizmantot gadījumu. Tā kā šis priesteris apgalvo, ka templis nav aizsargāts, atļauj man doties turp ar vīriem, kurus pats izvēlēšos!
Es došos tev līdzi! — Kalips pieteicās. — Es zinu no pieredzes, ka pašpārliecināts ienaidnieks ir visvājākais. Un ja mēs tagad iebruksim Ptaha templī.
Jums nemaz nav jāiebrūk — jūs varat tur ieiet kā faraona pavēles izpildītāji, lai apcietinātu nodevējus, — augstākais rakstvedis paziņoja. — Tam nav vajadzīgs īpašs spēks … Cik bieži viens policists metas virsū veselai zagļu bandai un saķer, kurus grib ….
Mans dēls piekāpjas, uzklausot jūsu padomus, — ķēniņiene sacīja. — Taču viņš negrib vardarbības, viņš aizliedz jums…
Hm! Ja tā, — jaunais Seta priesteris ieteicās, — pateikšu viņa majestātei vēl kaut ko…
Viņš vairākkārt dziļi atvilka elpu un klusinātā balsī turpināja:
Memfisas ielās priesteru piekritēji sludina, ka…
Ko? Runā droši! — faraons viņu mudināja,
… ka tu, valdniek, esi zaudējis pratu, ka neesi iesvētīts par virspriesteri un ka neesi pat vēl kronēts… Ka tevi var gāzt no troņa…
— Tieši no tā es baidos, — ķēniņiene nočukstēja. Faraons pietrūkās no krēsla.
— Tutmos! — viņš iesaucās, un viņa balsī jautās agrākā enerģija. — Ņem kareivjus, cik vien tev vajag, dodies uz Ptaha templi un atved pie manis Herhoru un Nofri, kurus apsūdz valsts nodevībā! Ja viņi pieradīs, ka nav vainīgi, es atkal dāvāšu viņiem savu žēlastību. Pretējā gadījumā…
— Vai tu aptver, ko runā? — ķēniņiene viņu pārtrauca.
Šoreiz saniknotais faraons neatbildēja viņai, bet augstmaņi iekliedzās:
— Nāve nodevējiem! Kopš kura laika Ēģiptē faraonam jāziedo uzticamie kalpi, lai izlūgtos neliešu žēlastību?!
Ramzess XIII pasniedza Tutmosam sainīti ar Herhora vēstulēm asīriešiem un svinīgi paziņoja klātesošajiem:
Līdz priesteru dumpja apspiešanai nododu savu varu gvardes priekšniekam Tutmosam. Tagad klausiet viņam, bet tu, cienījamā māt, griezies pie viņa ar saviem aizrādījumiem!
Gudri un taisnīgi tu rīkojies, valdniek! — augstākais rakstvedis iesaucās. — Faraonam neklājas noņemties ar dumpi, bet enerģiskas varas trūkums var mūs pazudināt!
Visi augstmaņi nolieca galvas Tutmosa priekšā. Ķēniņiene vaimanādama noslīga pie dēla kājām.
Tutmoss karavadoņu pavadībā izgāja pagalmā, lika pirmajam gvardes pulkam nostāties ierindā un vērsās pie kareivjiem:
— Man vajadzīgi pārdesmit cilvēki, kas gatavi mirt par mūsu valdnieku.
Kareivju un virsnieku pieteicās vairāk, nekā vajag, un viņu priekšgalā izvirzījās Einana.
— Vai esat gatavi mirt? — Tutmoss jautāja.
— Mirsim, komandier, ar tevi par viņa majestāti! — Einana iesaucās.
— Jūs nemirsit, bet uzvarēsit zemiskos noziedzniekus, — Tutmoss atbildēja. — Kareivji, kas piedalīsies šai uzbrukumā, tiks iecelti par virsniekiem, bet virsnieki tiks paaugstināti par divām pakāpēm. To saku jums es, Tutmoss, virspavēlnieks pēc faraona gribas!
— Dzīvo mūžīgi!
Tutmoss lika iejūgt divdesmit piecus smagās kavalērijas ratus un iesēdināt tajos brīvprātīgos. Pats kopā ar Kalipu uzlēca zirgos, un drīz visa kolonna, virzoties uz Memfisu, nozuda putekļu mākonī.
Vērodams to no ķēniņa pils loga, Hirams palocījās faraonam un nočukstēja:
— Tikai tagad es ticu, ka tu, valdniek, neesi bijis uz vienu roku ar priesteriem…
— Vai tev prāts! — faraons sašuta.
— Piedod, valdniek, taču šodienas uzbrukumu templim organizēja priesteri. Kā viņi tur iesaistīja jūsu majestāti — netieku gudrs.
Bija jau pieci pēc pusdienas.