38165.fb2
Tieši šai brīdī priesteris, kas dežurēja uz Ptaha tempļa pilona Memfisā, paziņoja virspriesteriem un nomarhiem, kas apspriedās zālē, ka faraona pils dod kaut kādas zīmes.
— Liekas, viņa majestāte grib salīgt mieru ar mums, — smiedamies sacīja kāds nomarhs.
— Šaubos, — Nofri atteica.
Herhors uzkāpa pilonā — viņam signalizēja no pils. Drīz viņš atgriezās un sacīja klātesošajiem:
— Mūsu jaunais priesteris lieliski ticis ar visu galā… Šurp brauc Tutmoss ar pārdesmit brīvprātīgajiem, lai apcietinātu mūs vai nogalinātu.
Un tu vēl atļaujies aizstāvēt Ramzesu! — Nofri iekliedzās.
Man jāaizstāv un es aizstāvēšu viņu, jo esmu to svinīgi apzvērējis ķēniņienei … Ja mums nepalīdzētu svētā Amenhotepa augsti cienījamā meita, mūsu stāvoklis nebūtu tāds, kāds tas ir.
Nu, toties es neesmu zvērējis! — Nofri atteica un atstāja zāli.
— Ko viņš grib uzsākt? — kāds nomarhs jautāja.
— Vecais galīgi nonācis bērna prātā, — Herhors atteica, paraustīdams plecus.
Ap sešiem vakarā gvardes nodaļa, neviena neaizturēta, piebrauca pie Ptaha tempļa; komandieris pieklaudzināja pie vārtiem, kas tūdaļ atdarījās. Tas bija Tutmoss ar saviem brīvprātīgajiem.
Kad virspavēlnieks iegāja tempļa pagalmā, viņš izbrīnījās, ieraugot, ka viņam pretī nāk ar Amenhotepa infulu rotājies Herhors, kuru pavada vienīgi priesteri.
— Ko tu vēlies, mans dēls? — virspriesteris jautāja virspavēlniekam, kas bija mazliet apmulsis.
Taču Tutmoss ātri attapās un atbildēja:
Herhor! Tēbu Amona virspriesteri! Pamatojoties uz vēstulēm, kuras tu esi rakstījis asīriešu vietvaldim Sargonam un kuras man ir klāt, tu tiec apsūdzēts valsts nodevībā un tev jāatbild faraona priekšā!
Ja jaunais valdnieks, — mierīgi atbildēja Herhors, — grib noskaidrot, mūžam dzīvā Ramzesa XII politikas mērķus, lai griežas mūsu augstajā padomē — tur viņš saņems paskaidrojumus.
Aicinu tevi nekavējoties sekot man, ja negribi, lai tevi piespiežu! — Tutmoss Iesaucās.
Mans dēls, es lūdzu dievus, lai viņi pasargā tevi no vardarbības un soda, kādu esi pelnījis.
Tu nāc? — Tutmoss jautāja,
Es gaidu Ramzesu šeit, — Herhors atbildēja.
— Tad paliec šeit, krāpniek! — Tutmoss iekliedzās. Viņš izvilka zobenu un metās virsū Herhoram. Šai mirklī viņam aiz muguras stāvošais Einana pacēla zobenu un no visa spēka cirta Tutmosam pa plecu tā, ka asinis pašķīda uz visām pusēm. Faraona mīlulis nogāzās zemē gandrīz pušu pāršķelts.
Vairāki kareivji ar noliektiem šķēpiem klupa virsu Einanam, taču pēc īsas cīņas ar saviem biedriem krita. Trīs ceturtdaļas brīvprātīgo bija priesteru uzpirkti.
Lai dzīvo svētais Herhors — mūsu pavēlnieks! — iesaucās Einana, vicinādams asiņainu zobenu.
Lai dzīvo mūžos! — kareivji un priesteri atkārtoja un visi nokrita uz vaiga.
Visgodājamais Herhors pacēla rokas pret debesīm un svētīja viņus.
Atstājis tempļa, pagalmu, Nofri nokāpa pazemē, kur mitinājās Likons. Virspriesteris jau pie sliekšņa izņēma no azotes kristāla lodīti, kuru ieraugot grieķi sagrāba niknums.
Kaut zeme jūs aprītu! Kaut jūsu līķi nezinātu miera! — Likons lādējās, līdz beidzot apklusa, un aizmiga.
Ņem šo ieroci, — Nofri sacīja, pasniegdams grieķim dunci ar šauru asmeni, — ņem šo dunci un ej uz pils dārzu …. Tur nostājies vīģeskoku audzē un gaidi to, kurš tev atņēmis un pavedis Kamu…
Likons bezspēcīgās dusmās sāka griezt zobus,
— Un, kad ieraudzīsi viņu, — pamosties, — Nofri pabeidza. Tad uzmeta grieķim virsnieka apmetni ar kapuci, Iečukstēja viņam ausī paroli un izveda viņu no pazemes pa slepenajiem tempļa vārtiem tukšā ielā.
Pēc tam Nofri žigli kā jauneklis uzskrēja pilona virsotnē un, paņēmis rokā vairākus krāsainus karodziņus, sāka signalizēt faraona pils virzienā. Viņu acīmredzot pamanīja un saprata, jo virspriestera pergamentam līdzīgajā sejā parādījās derdzīgs smaids,
Nofri satina karodziņus, atstāja pilona terasi un lēnām sāka kāpt lejā. Kad viņš jau bija otrajā stāvā, viņu pēkšņi Ielenca vairāki viri brūnos apmetņos, zem kuriem vīdēja krekli ar melnām un baltām svītrām.
— Lūk, viņš, visgodājamais Nofri! — sacīja viens no viņiem.
Un visi trīs noslīga ceļos virspriestera priekšā, kurš neviļus pacēla roku svētībai, taču atģidīes jautāja:
Kas jūs esat?
Labirinta sargātāji,
Kādēļ esat aizstājušies man ceļā? — Nofri vaicāja, un viņa rokas un plānās lūpas iedrebējās.
Mums nav jāatgādina tev, svētais vīrs, — viens no sargātājiem, palikdams ceļos, sacīja, — ka pirms dažām dienām tu biji Labirintā un zini ceļu uz turieni tikpat labi kā mēs, lai gan šis noslēpums tev nav uzticēts… Bet tu esi pārāk gudrs, lai nezinātu mūsu tiesības šādos gadījumos…
Ko tas nozīmē?! — Nofri, paceldams balsi, Iekliedzās. — Jūs esat slepkavas, kurus uzsūtījis Herh … — viņš nepabeidza. Viens no vīriem sagrāba viņu pie rokas, otrs uzmeta viņam lakatu galvā, bet trešais iešļāca sejā bezkrāsainu šķidrumu.
Nofri sagrīļojās un nokrita. Viņam vēlreiz uzšļāca šķidrumu, un, kad viņš bija miris, Labirinta sargātāji noguldīja viņu nišā, ielika stingstošajā rokā kaut kādu papirusu un nozuda pilona gaiteņos.
Trīs līdzīgi ģērbušies cilvēki sekoja Likonam kopš tā paša brīža, kad, izlaists no tempļa, tas nokļuva tukšajā ielā. Šie cilvēki slēpās netālu no vārtiem, pa kuriem bija Iznācis grieķis, un sākumā Jāva viņam mierīgi attālināties, Taču drīz viens no viņiem pamanīja grieķa kustībās kaut ko aizdomīgu — un visi devās viņam nopakaļ.
Dīvaini: aizmidzinātais Likons, itin kā juzdams, ka viņam seko, pēkšņi iegriezās kādā dzīvā ielā, tad ļaužu pārpilnā laukumā, bet pēc tam pa zvejnieku ieliņu skrēja uz Nīlas pusi. Te kādā līcī viņš atrada nelielu laivu, ielēca tajā un neiedomājami ātri sāka irties uz pretējo krastu.
Viņš jau bija pārsimt soļu no krasta, kad viņam nopakaļ atīrās laiva ar vienu laivinieku un vēl trim vīriem. Pēc īsa laiciņa parādījās cita laiva — ar diviem laiviniekiem un arī trim vīriem.
Abas laivas sparīgi dzinās pakaļ Likonam.
Laivā ar vienu airētāju sēdēja Labirinta sargātāji un vērīgi sekoja saviem sāncenšiem, cik atļāva krēsla, kas, saulei norietot, ātri sabiezēja.
— Kas ir tie trīs? — Labirinta sargātāji čukstējās.
— Viņi jau aizviņdien klaiņoja gar templi, bet tagad dzenas viņam pakaļ… Vai tikai viņi negrib Likonu pasargāt no mums?
Likona laivele piestāja pretējā krastā, Aizmidzinātais grieķis izlēca no tās un naski devās uz pils dārziem. Lāgiem viņš sagrīļojās, apstājās un saķēra galvu, tad atkal soļoja uz priekšu kā nezināma spēka pievilkts,
Labirinta sargātāji arī izkāpa pretējā krastā, taču viņus jau bija paguvuši apsteigt viņu sāncenši.
Sākās vienreizējs skrējiens. Likons joņoja ķēniņa pils virzienā kā ātrskrējējs, viņam nopakaļ trīs nepazīstamie, bet aizmugurē — trīs Labirinta sargātāji,
Pārsimt soļu no dārza abas vajātāju grupas nonāca līdzās. Bija jau nakts, taču gaiša.
Kas jūs tādi? — Labirinta sargātājs jautāja nepazīstamajiem.
Esmu Būbastijas policijas priekšnieks, Ar diviem virsniekiem vajāju lielu noziedznieku,
Bet mēs esam Labirinta sargātāji un arī vajājam šo cilvēku.
Abas grupas vēroja viena otru, turot rokas uz zobenu vai nažu spaliem.
— Ko jūs gribat ar viņu darīt? — beidzot jautāja policijas priekšnieks.
Mums ir spriedums viņam…
Un līķi jūs pametīsit?
— Ar visu, kas viņam mugurā, — vecākais sargātājs atteica.
Policisti sačukstējās,
— Ja jūs runājat patiesību, — pēdīgi paziņoja policijas priekšnieks, — mēs jums netraucēsim. Gluži otrādi, atdosim viņu uz brīdi jums, ja viņš nonāks mūsu rokās.
Vai zvērat? — Zvēram!
Tad varam iet kopā.
Abas grupas apvienojās, taču grieķis jau bija nozudis no redzes loka.
— Nolādēts! — policijas priekšnieks iesaucās. — Atkal aizmucis…
— Gan atradīsies, — Labirinta sargātājs atteica.
— Droši vien pa to pašu ceļu nāks atpakaļ.
— Kas viņam vajadzīgs ķēniņa dārzā? — priekšnieks
jautāja.
— Virspriesteri sūta viņu turp kaut kādos savos nolūkos. Bet gan viņš atgriezīsies templī! … — sargātājs atbildēja.
Viņi nolēma gaidīt un rīkoties kopīgi,
— Trešo nakti mokāmies, — kāds policists žāvādamies teica.
Viņi ietinās apmetņos un atgūlās zālē,
Tūlīt pēc Tutmosa aizbraukšanas ķēniņiene klusēdama piecēlās un, lūpas sakniebusi, devās laukā no istabas. Kad Ramzess gribēja māti nomierināt, tā skarbi pārtrauca viņu:
— Paliec sveiks, faraon!.. Es lūdzu dievus, lai viņi ļauj man rīt sveikt tevi vēl kā faraonu…
— Tu šaubies par to, māt?
— Kā lai nešaubās, ja tu uzklausi bezprāšu un nodevēju padomus!
Viņi izšķīrās aizkaitināti.
Drīz viņa majestāte, atguvis labu noskaņojumu, līksmi tērzēja ar augstmaņiem. Taču jau sešos viņu sāka urdīt nemiers.
Tutmosa ziņnesim jau vajadzēja būt klāt, — viņš sacīja saviem galminiekiem. — Esmu pārliecināts, ka viss ir izšķīries…
Grūti pateikt, — galvenais mantzinis atteica. — Viņi varēja nedabūt laivas… Varēja sadurties ar pretestību templī….
— Bet kur jaunais priesteris? — Hirams pēkšņi jautāja.
— Priesteris?… Mirušā Samentu sūtnis? — augstmaņi apjukuši atkārtoja. — Patiešām — kur viņš palicis?
Aizsūtīja kareivjus pārmeklēt dārzu. Viņi apskrēja visus celiņus, taču priestera nekur nebija.
Augstmaņi sadrūvējās. Visi sēdēja klusēdami, iegrimuši nemierīgās domās.
Saulei rietot, Istabā ienāca kāds faraona kalpotājs un pačukstēja viņam, ka cienījamā Hebrona smagi saslimusi un ļoti lūdz, lai viņa majestāte to apmeklē.
Galminieki, zinot attiecības, kādas saistīja faraonu ar daiļo Hebronu, saskatījās, taču, kad Ramzess izteica vēlēšanos iziet dārzā, neviens neiebilda. Dārzā, kur netrūka sardzes posteņu, bija tikpat droši kā pilī, un neviens neuzskatīja par piedienīgu kaut vai iztālēm novērot faraonu, zinot, ka Ramzesam tas nepatīk.
Kad valdnieks nozuda gaitenī, augstākais rakstvedis sacīja mantzinim:
Laiks velkas kā rati tuksnesī, Varbūt Hebronal ir kādas ziņas no Tutmosa?
Taisnību sakot, — mantzinis atbildēja, — viņa uzbrukums ar pārdesmit kareivjiem man tagad šķiet pilnīgs bezprāts…
Vai tad pie Sāls ezeriem faraons rīkojās prātīgāk, augu nakti dzīdamies pakaļ Tehennam? — Hirams piebilda. — Drosme ir svarīgāka par kareivju skaitu,
— Kur tad ir jaunais priesteris? — mantzinis vaicāja.
— Viņš atnāca nepieteicies un aizgāja, nevienam atļauju neprasot… Te visi izturas kā sazvērnieki.
Mantzinis bēdīgi pašūpoja galvu.
…Ramzess ātri aizskrēja līdz Tutmosa pilij. Kad viņš iegāja iekšā, Hebrona raudādama metās viņam ap kaklu.
Es mirstu aiz bailēm! — viņa iesaucās.
Tu baidies par Tutmosu?
Kas man daļas gar viņu! — Hebrona attrauca, nicīgi savilkusi lūpas. — Tu esi vienīgais, kas man rūp …. tikai par tevi es domāju… par tevi baidos…
Lai svētītas tavas bailes — tās kaut uz brīdi izkliedēja manu garlaicību! — smiedamies atbildēja faraons.
— Ak, dievi! Cik grūta diena … Ja tu būtu bijusi klāt mūsu apspriedē!.. Ja būtu dzirdējusi, par ko mēs runājām, un redzētu manu padomdevēju ģīmjus!.. Un piedevām augsti cienījamajai ķēniņienei labpatika pagodināt mūs ar savu klātbūtni. Es nespēju ne iedomāties, ka augstais faraona stāvoklis man var tā apnikt!
— Nerunā par to tik skaļi! — Hebrona viņu brīdināja.
— Ko tu iesāksi, ja Tutmosam neizdosies ieņemt templi?
— Atcelšu viņu no virspavēlnieka amata, noglabāšu kroni lādē un uzlikšu galvā virsnieka bruņucepuri, — Ramzess atbildēja. — Esmu pārliecināts — ja es pats nostāšos armijas priekšgalā, dumpis norims..
— Kurš dumpis? — Hebrona jautajā.
— Ak jā! Mums taču ir divi dumpji, — Ramzess iesmējās. — Tauta pret priesteriem, priesteri pret mani…
Viņš sagrāba Hebronu apkampienos un, nosēdinājis uz dīvāna, sāka čukstēt viņai:
— Cik tu šodien daiļa!.. Ikreiz, kad redzu tevi, tu man liecies pavisam cita un aizvien daiļāka!..
— Laid mani! Reizēm es baidos, ka tu man iekodīsi.
— Kost ne… bet es varētu skūpstīt un skūpstīt tevi bez gala… Tu pat nezini, cik tu esi brīnišķīga…
— Līdzās ministriem un karavadoņiem … Nu, laid…
Ak, ja es būtu granātkoks! Ja man būtu tik daudz roku, cik tam ir zaru, lai apskautu tevi! Tik daudz plaukstu, cik tam ir lapu, un tik daudz lūpu, cik tam ir ziedu, lai reizē varētu skūpstīt tavas acis, lūpas, krūtis!..
Kā valdnieks, kurš var zaudēt troni, tu esi apbrīnojami vieglprātīgs,.
Tavās skavās es neraizējos par troni, — Ramzess attrauca. — Kamēr man klāt ir zobens, es saglabāšu arī varu.
Bet tavs karaspēks ir sakauts, — Hebrona sacīja, raisīdamās vaļā no viņa apkampieniem.
Rīt nāks jauni pulki, bet parit savākšu izklīdinātos … Nedomā par niekiem … Viens mīlestības mirklis Ir vairāk vērts nekā vesels valdīšanas gads…
Stundu pēc saulrieta faraons atstāja Hebronas mājokli un nesteidzīgi devās uz savu pili. Viņš bija sapņains, noguris un domāja, ka virspriesteri ir nelgas, pretodamies viņa gribai. Kopš laika gala Ēģiptē nebūtu bijis labāka valdnieka par viņu…
Pēkšņi no vīģeskoku skupsnas iznāca cilvēks tumšā apmetnī un aizstājās faraonam ceļā.
Ramzess, lai labāk viņu saskatītu, piegāja viņam tuvāk un iesaucās:
— Ak tas esi tu, nelieti?! Beidzot es tevi dabūju rokā! Tas bija Likons. Ramzess sagrāba viņu aiz spranda.
Grieķis iesēcās un nokrita uz ceļiem. Šai mirklī faraons sajuta svelošas sāpes vēdera kreisajā pusē.
— Tu vēl kodīsi?! — Ramzess iekliedzās un abām rokam sažņaudza grieķa kaklu. izdzirdis nobrakšķam skriemeļus, viņš riebumā atgrūda to. Likons nogāzās, raustīdamies pirmsnāves krampjos.
Faraons, paspēris dažus soļus, saķēra sānus un sataustīja dunča spalu.
— Vai esmu ievainots?
Viņš izvilka no brūces šauro asmeni un aizspieda ievainojumu.
«Diez vai kādam no maniem padomdevējiem ir apsējs?» viņš nodomāja un, juzdams, ka zaudē samaņu, pasteidzināja soļus.
Jau pie pašas pils viņam pretī izskrēja kāds virsnieks, saukdams:
— Tutmoss nonāvēts! Viņu nogalinājis nodevējs Einana!
— Einana? — faraons atkārtoja, — Un ko pārējie?
— Gandrīz visi brīvprātīgie, kas devās līdzi Tutmosam, bija priesteru uzpirkti….
— Diezgan! Laiks darīt tam galu! — faraons iesaucās.
— Taurējiet, lai pulcējas aziātu pulki…
Ietaurējās taure — un aziāti skrēja laukā no kazarmām, vedot pavadā zirgus.
Dodiet arī man zirgu, — faraons sacīja. Taču, sajutis, ka stipri apreibst galva, piebilda:
Nē … dodiet man nestuves … Es negribu nogurdināt sevi….
Un pēkšņi sagrīļojās un iekrita virsnieku rokās.
— Gandrīz piemirsu … — viņš sacīja dziestošā balsī.
— Atnesiet man bruņucepuri un zobenu …. tērauda zobenu … kas man bija līdzi pie Sāls ezeriem… Ejam pret Memfisu…
No pils izskrēja augstmaņi un kalpotāji ar lāpām.
Virsnieku balstītajam faraonam seja kļuva pelēka, acis apmiglojās. Viņš pastiepa roku, it kā sniegdamies pēc ieroča, pavēra lūpas un vispārējā klusumā izdvesa pēdējo nopūtu — viņš, kas bija valdījis pār abām pasaulēm — pār laicīgo un pār mūžīgo.