No Ramzesa XIII nāves līdz viņa apbedīšanas dienai valsti pārvaldīja Tēbu Amona tempļa virspriesteris un nelaiķa faraona vietvaldis — visgodājamākais Sens Amons Herhors.
Vietvalža īslaicīgā valdīšana labvēlīgi ietekmēja valsts stāvokli. Herhors nomierināja dumpiniekus un atļāva darbatautai atpūsties ik septīto dienu, kā tas bijis senos laikos. Priesteriem lika Ievērot stingru kārtību, ņēma aizgādībā svešzemniekus, it īpaši feniķiešus, un noslēdza līgumu ar Asīriju, tomēr neatdodams tai Feniķiju, kas joprojām maksāja Ēģiptei nodevas.
Šīs neilgās valdīšanas laikā tiesa tika spriesta ātri, taču bez pārliecīgas bardzības. Neviens nedrīkstēja sist zemniekam, kas varēja sūdzēties par pāridarījumiem tiesā, ja vien viņam bija laiks un pietiekami daudz liecinieku.
Herhors sāka nomaksāt parādus, kuros bija iestidzis faraons un valsts. Viņš panāca, ka feniķieši daļēji atteicās no tām summām, kuras viņiem bija parādā valsts kase, bet, lai segtu atlikušo parādu, pieprasīja no Labirinta milzīgus līdzekļus par trīsdesmit tūkstošiem talantu.
Jau pēc trim mēnešiem valstī iestājās miers un labklājība un ļaudis runāja:
— Lai slavēta vietvalža Sena Amona Herhora valdīšana! Dievi tik tiešām lēmuši viņam kļūt par valdnieku, lai viņš glābtu Ēģipti no posta, kādā to iegrūdis Ramzess XIII — vieglprātis un brunču mednieks!..
Pagāja tikai daži mēneši — un tauta jau bija paguvusi aizmirst, ka visi Herhora veikumi bija vienīgi jaunā faraona cildeno ieceru īstenojums.
Tobi mēnesī (oktobris — novembris), kad Ramzesa XIII mūmija jau bija guldīta ķēniņa kapenēs, Tēbu Amona templī sapulcējās gandrīz visi virspriesteri, nomarhi, karavadoņi un arī slavenais austrumu armijas pavēlnieks Nitagers.
Tai pašā milzīgajā zālē, kur pirms pusgada priesteri bija apcerējuši Ramzesa XII dzīves gaitas un pauduši savu netīksmi pret Ramzesu XIII, — šai pašā vietā tagad bija sanākuši augstmaņi, lai Herhora vadībā izlemtu vissvarīgāko valsts jautājumu.
Un, lūk, divdesmit piektajā tobi tieši pusdienlaikā Herhors Amenhotepa infulā apsēdās tronī, bet pārējie krēslos — un notika padome.
Tā beidzās ārkārtīgi ātri, it kā tās iznākums jau būtu iepriekš izšķirts.
— Virspriesteri, nomarhi un karavadoņi! — Herhors iesāka. — Mēs esam šeit sapulcējušies bēdīga un svarīga iemesla dēļ. Aizejot mūžībā Ramzesam XIII, kura neilgā un vētrainā valdīšana beigusies tik nelaimīgi…
Te Herhors nopūtās.
— Aizejot mūžībā Ramzesam XIII, nomiris ne tikai faraons — beigusi pastāvēt arī slavenā divdesmitā dinastija…
Klātesošajiem pārskrēja kurnoņa.
— Dinastija nav beigusi pastāvēt! — diezgan skarbi piebilda varenais Memfisas nomarhs. — Ir taču dzīva ķēniņiene Nikotrise. Tātad tronis pieder viņai.
Brīdi klusējis, Herhors atbildēja:
— Mana augsti cienījamā laulātā draudzene ķēniņiene Nikotrise.
Tagad zālē atskanēja nevis kurnoņa, bet gan kliegšana, kas nerimās ilgāku laiku. Kad tā apklusa, Herhors mierīgi un izteiksmīgi atsāka:
Mana augsti cienījamā laulātā draudzene ķēniņiene Nikotrise neremdināmās bēdās pēc dēla nāves atteikusies no troņa,
Atļaujiet! — Memfisas nomarhs Iesaucās, — Visgodājamākais vietvaidis dēvē ķēniņieni par savu laulāto draudzeni» Tā ir pavisam jauna ziņa, kas vispirms jāpārbauda.
Pēc Herhora mājiena Tēbu augstākais tiesnesis izņēma no zelta lādītes un skaļi nolasīja aktu par laulībām, kuras pirms divām dienām bija noslēdzis visgodājamākais Amona virspriesteris Sens Amons Herhors un ķēniņiene Nikotrise, Ramzesa XII atraitne, Ramzesa XIII māte.
Pēc šī paskaidrojuma iestājās kapa klusums.
Herhors turpināja:
Tā kā mana laulātā draudzene un vienīgā troņmantniece atteikusies no savām tiesībām un tādējādi beigusies divdesmitās dinastijas valdīšana, mums jāizvēl jauns valdnieks … Vajag, lai šis valdnieks būtu nobriedis, enerģisks un valsts lietās pieredzējis cilvēks. Tādēļ es iesaku jums, godājamie, šim augstajam amatam izvēlēt…
Herhoru! — kāds iesaucās,
… izvēlēt slaveno austrumu armijas pavēlnieku Nitageru, — Herhors pabeidza,
Nitagers ilgi sēdēja, acis piemiedzis un smaidīdams. Pēdīgi viņš piecēlās un sacīja:
— Laikam jau nekad nepietrūks cilvēku, kas tīkotu pēc faraona titula. Iespējams, ka to atrastos pat vairāk, n kā vajadzīgs. Par laimi, paši dievi, izdeldējot bīstamos sāncenšus, norādījuši mums cilvēku, kas vienīgais ir augstākās varas cienīgs, Un, manuprāt, es rīkošos saprātīgi, ja, atsakoties no man visžēlīgi piedāvātā kroņa, atbildēšu: «Lai dzīvo mūžos viņa majestāte Sens Amons Herhors, jaunās dinastijas pirmais faraons!»
Klātesošie — ar dažiem izņēmumiem — atkārtoja šo suminājumu, un augstākais tiesnesis atnesa uz zelta paplātes divus kroņus: baltu — Augšēģiptes un sarkanu — Lejasēģiptes. Vienu no tiem paņēma Osīrija virspriesteris, otra — Hora virspriesteris un pasniedza Herhoram, kurš, noskūpstījis zelta čūsku, uzlika tos sev galvā,
Pēc tam sākās goddevības apliecināšanas ceremonija, kas ilga vairākas stundas, Tad tika sastādīts atbilstošs akts, padomes dalībnieki uzspieda tanī savus zīmogus, un kopš tā brīža Sens Amons Herhors kļuva par īsteno faraonu, par abu pasauļu, kā ari par savu pavalstnieku dzīvības un nāves valdnieku.
Pievakarē viņa majestāte atgriezās savās Istabās, kur sastapa Pentueru. Priesteris bija Izdēdējis, un viņa izvārgušajā sejā bija redzams pagurums un skumjas,
Kad Pentuers nokrita uz vaiga, valdnieks piecēla viņu un sacīja smaidīdams:
Tu neparakstīji manas Izvēlēšanas aktu, neapliecināji man savu goddevību, un es baidos, vai man nenāksies kādreiz tevi aplenkt Ptaha templī. Nu ko, tu esi nolēmis nepalikt pie manis? Labāk dosies pie Menesa?
Piedod, valdniek, — priesteris atteica, — bet galma dzīve mani tā nogurdinājusi, ka mana vienīgā vēlēšanās tagad ir mācīties gudrībā,
Tu nespēj aizmirst Ramzesu? — Herhors jautāja, — Bet tu taču pazini viņu ļoti īsu laiku, toties pie manis strādāji vairākus gadus…
Nenosodi mani, valdniek, taču… Ramzess XIII bija pirmais faraons, kas juta līdzi nelaimīgajai ēģiptiešu tautai,
Herhors pasmaidīja,
Ak jūs, zinību vīri! — viņš sacīja, pašūpodams galvu, — Tu jau biji tas, kas pievērsi Ramzesa uzmanība vienkāršās tautas stāvoklim, Un tagad tu sēro par viņu, lai gan viņš neko tās labā nav darījis. Tu to paveici, nevis viņš…
Jūs esat dīvaini cilvēki, lai gan prāts jums dižens! — Herhors turpināja, — Arī Meness ir tāds pats… Šis gudrais priesteris uzskata sevi par vismiermīlīgāko cilvēku Ēģiptē, lai gan tieši viņš gāzis dinastiju un pavēris man ceļu uz varu!
Ja viņš nebūtu atsūtījis vēstuli par saules aptumsumu, mēs ar nelaiķi Nofri, iespējams, pašreiz liektu muguras akmeņlauztuvēs… Nu, ej tagad, ej un pasveicini Mēnešu no manis! Un zini, ka es protu būt pateicīgs — tas ir liels valdīšanas noslēpums. Pasaki Menesam, ka izpildīšu jebkuru viņa lūgumu, izņemot vienu — atteikšanos no troņa. Bet pats atgriezies pie manis, kad būsi atpūties. Es parūpēšos, lai tev atrodas cienīgs postenis.
Un Herhors pieskārās ar roku priestera pazemīgi noliektajai galvai.