Mehira mēnesi (novembris — decembris) Pentuers ieradās templi pie Memfisas, kur Meness cītīgi nodevās debesu un zemes pētījumiem.
Vecais prātnieks» nogrimis savās domās, sākumā atkal nepazina Pentueru. Taču atģidies apskāva viņu un vaicāja:
Vai atkal dodies musināt zemniekus, lai stiprinātu faraona varu?
Esmu atnācis, lai paliktu ar tevi un kalpotu tev, — Pentuers atbildēja.
Oho! — Meness iesaucās, uzmanīgi viņu nopētīdams. — Oho! Tātad tev jau apnikusi galma dzīve un augstie amati? Ja tā, lai slavēta šī diena! Kad no mana pilona virsotnes palūkosies uz pasauli, tu redzēsi, cik tā maza un nožēlojama!
Pentuers neko neatbildēja, un Meness atgriezās pie savām nodarbībām. Pēc dažām stundām viņš pārnāca un atrada savu mācekli sēžam tai pašā vietā un stingri raugāmies tālumā, kur vīdēja faraona pils.
Meness iedeva viņam miežu plāceni, nolika blakus krūzi piena un vairs netraucēja viņu.
Tā tas turpinājās vairākas dienas. Pentuers maz ēda, vēl mazāk runāja, naktī reizēm uztrūkās no miega, bet dienā sēdēja nekustīgi, vērdamies vienā punktā.
Menesam nepatika šāds Pentuera noskaņojums. Tādēļ, nosēdies viņam reiz līdzās uz akmens, viņš sacīja:
— Vai tu esi galīgi zaudējis prātu, vai tumsas gari tikai uz laiku apsēduši tevi?
Pentuers palūkojās viņā ar aizmiglotu skatienu.
— Paveries apkārt! — sirmgalvis turpināja. — Tagad ir pats jaukākais gadalaiks. Naktis ir garas un zvaigžņotas, dienas — vēsas, zemi klāj jauna zāle un ziedi. Ūdens upē ir dzidrāks par kristālu, tuksnesī valda klusums, bet gaisā viss skan, čiepst, džinkst…
Pavasaris paveicis tādus brīnumus uz nedzīvās zemes, bet cik gan sastingusi ir tava dvēsele, ja tevi tas neaizkustina! Attopies, es tev saku! Tu esi kā mironis dzīvās dabas vidū. Zem šīs saules tu atgādini sakaltušu dubļu kukurzni, kas trūd starp narcisēm un vijolītēm,
Sirds man sāp.
Kas tev noticis?
Jo vairāk domāju, jo skaidrāk atskāršu — ja es nebūtu pametis Ramzesu XIII, ja būtu kalpojis viņam uzticīgi šis cēlsirdīgākais no faraoniem būtu dzīvs. Viņam apkārt bija simtiem nodevēju, bet neviena, kas norādītu viņam glābiņa ceļu.
— Un tev patiešām liekas, ka tu būtu varējis viņu glābt? — Meness vaicāja. — Ak, pusmācīta prātnieka pašpārliecība! Visa pasaules gudrība nespēj glābt vanagu, kas ielidojis vārnu barā, bet tu, gluži kā tāds dieviņš, gribi grozīt cilvēka likteni!
— Tātad Ramzesam bija jāiet bojā?
— Par to nav šaubu. Kaut vai tādēļ, ka viņš bija faraons — karotājs, bet tagadējā Ēģiptē karavīri nav cieņā. Ēģiptieši dod priekšroku zelta aprocēm, ne zobenam, kaut ari tērauda zobenam, labam dziedātājam vai dejotājam, ne drosmīgam kareivim, bagātībai un saprātībai, ne karam.
Ja olīve nogatavotos mehira mēnesī vai tota mēnesī uzziedētu vijolīte, tās ietu bojā, kā aiziet bojā viss, kas nāk pasaulē pārlieku agri vai pārlieku vēlu. Bet tu gribi, lai Amenhotepu un Herhoru laikmetā tronī noturas faraons, kas pieder pie hiksu laikmeta. Visam ir savs ziedēšanas un savs iznīkšanas laiks. Ramzess XIII piedzima sev nelabvēlīgā laikmetā — un viņam bija jāatkāpjas.
— Un nekas viņu nevarēja glābt?
Es neredzu tādu spēku. Viņš ne tikai nederēja savam laikam un amatam, viņš uzkāpa tronī, kad valstī bija Iestājies pagrimums, un bija kā jauns dzinums pie trūdoša koka.
Un tu tik mierīgi runā par valsts pagrimumu? — Pentuers brīnījās.
Es vēroju šo pagrimumu jau desmitiem gadu, bet pirms manis to redzējuši mani priekšgājēji šai templī. Bijis diezgan laika, lai pierastu!
— Vai esat gaišreģi?
— Nebūt ne, — Meness atteica, — taču mēs protam daudz ko paredzēt. Pēc karodziņa kustības var noteikt vēja virzienu, Nīlas aka norāda upes ūdeņu kāpumu vai kritumu, bet par valsts vājumu mums kopš neatminamiem laikiem vēstī šī sfinksa.
Un viņš norādīja ar roku piramīdu virzienā.
— Es neesmu par to dzirdējis, — Pentuers nočukstēja.
— Palasi mūsu tempļa vecās hronikas — un tu pārliecināsies, ka ikreiz, kad Ēģipte piedzīvoja uzplaukumu, sfinksa stāvēja neskarta, augstu paceldamās pāri tuksnesim. Taču, kad valstij draudēja pagrimums, sfinksa plaisāja, drupa un tuksneša smiltis sniedzās līdz tas pakāje!. Pēdējos divsimt gados sfinksa pamazām sadrūp. Un, jo vairāk to aizputina smiltis, jo dziļākas plaisas klāj tās ķermeni, jo valsts kļūst nespēcīgāka. — Un tā aizies bojā?
— Nekādā gadījumā! — Meness iebilda. — Tāpat kā diena seko naktij un sausumu nomaina pali, tā pēc pagrimuma atkal iestājas uzplaukums. Mūžsenā pasaules gaita! Dažiem kokiem lapas nobirst mehira mēnesī tikai tālab, lai saplauktu no jauna pahona mēnesi.
Ēģipte ir tūkstošgadīgs koks, bet valdnieku dinastijas — tā zari. Mūsu acu priekšā tagad izaug divdesmit pirmais zars — kas te ko bēdāties? Vai par to, ka, zaudēdams zarus, koks turpina dzīvot?
Pentuers kļuva domīgs, taču viņa skatiens bija atdzīvojies.
Pagāja vēl dažas dienas, un Meness sacīja Pentueram:
— Mums beidzas pārtikas krājumi. Būs jāaiziet uz Nīlas pusi un jāapgādājas ar kaut ko.
Nākamajā dienā agri no rīta priesteri uzlika, mugura lielus grozus un devās uz piekrastes ciematiem. Viņi apstājās pie zemnieku mājokļiem, dziedāja garīgas dziesmas, tad Meness klaudzināja pie durvīm un sacīja:
— Žēlsirdīgie ļaudis, istenticīgie ēģiptieši, ziedojiet Gudrības dievietes kalpiem!
Viņiem iznesa (visbiežāk sievietes) te sauju kviešu vai miežu, te plāceni vai kaltētu zivteli. Taču reizēm viņiem uzbruka nikni suņi vai pagānu bērni apmētāja viņus ar akmeņiem vai dubļiem.
Dīvaini izskatījās šie pazemīgie ubagi, no kuriem viens vairākus gadus bija ietekmējis valsts likteņus, bet otrs, apguvis dabas visdziļākos noslēpumus, bija grozījis vēstures gaitu.
Bagātākos ciematos viņus uzņēma labāk, bet reiz kādā mājā, kur svinēja kāzas, priesterus pabaroja, padzirdīja ar alu un atļāva viņiem pārnakšņot šķūnī.
Ne viņu skūtās sejas un galvas, ne noplukuši panteras āda neiedvesa vietējiem ļaudīm cieņu. Lejasēģiptes iedzīvotāji, sajaukušies ar citticībniekiem, neizcēlās ar dievbijību, bet pret Gudrības dievietes priesteriem, par kuriem nerūpējās valsts, viņi izturējās pavisam nicinoši.
Gulēdami šķūnī uz svaigi grieztām niedrēm, Meness un Pentuers klausījās kāzu mūzikā, dzērāju klaigās, bet lāgiem arī līksmo viesu ķildās.
Cik tas briesmīgi! — Pentuers iesaucās. — Pagājuši tikai daži mēneši, kopš miris valdnieks, šo zemnieku labdaris, bet viņi jau to aizmirsuši. Tik tiešām īslaicīga ir ļaužu pateicība!
Un tu gribētu, lai ļaudis mūždien kaisa pelnus uz galvas? — Meness jautāja. — Vai tikai tu nedomā, ka, krokodilam sagrābjot sievieti vai bērnu, Nīlas ūdeņi apstājas? Nē, tie plūst uz priekšu, nemanīdami ne līķus, ne upes līmeņa celšanos vai krišanos.
Tas pats notiek ar tautas dzīvi. Vai beidzas viena dinastija vai aizsākas cita, vai valsti satricina dumpji un kari vai, gluži otrādi, plaukst labklājība — neatkarīgi no tā cilvēki ēd, dzer, guļ, precas un strādā, tāpat kā koks aug, nevērojot lietu un svelmi. Tad lai danco un lēkā tie, kuriem ir veselas kājas, lai dzied un vaimanā tas, kuram sirds jūtu pārpilna!
Taču atzīsti, ka viņu līksmība šķiet dīvaina līdzās visam, ko tu man stāstīji par valsts pagrimumu, — Pentuers pārtrauca.
Tā nebūt nav dīvaina, jo šie ļaudis ir valsts — un viņu dzīve ir valsts dzīve! Allaž un visur vieni cilvēki priecājas, citi ļaujas skumjām. Nav tāda brīža, kad neskanētu smiekli un nelītu asaras. Tas arī nosaka vēstures gaitu. Un, kad cilvēku vidū vairāk ir līksmības, mēs sakām, ka valsts plaukst, bet, kad biežāk līst asaras, mēs runājam par pagrimumu,
Nevajag pieķerties vārdiem, vajag vērot cilvēkus. Šai būdiņā valda līksme — tātad šeit tautas dzīve plaukst un tu nevari sūroties par pagrimumu. Tu vari tikai gādāt, lai laimīgu māju būtu aizvien vairāk un vairāk.
Kad prātnieki, savākuši savas ubagdāvanas, atgriezās templī, Meness uzveda Pentueru pilona virsotnē. Šeit vecais vīrs parādīja viņam lielu marmora lodi, uz kuras ar zelta punktiem bija atzīmēts zvaigžņu stāvoklis, un lika Pentueram līdz pusnaktij vērot mēness kustību.
Pentuers labprāt piekrita un tonakt pirmoreiz mūžā pats savām acīm pārliecinājās, ka dažu stundu laikā debesjums it kā pagriežas uz rietumiem, toties mēness attiecībā pret zvaigznēm pavirzās uz austrumiem.
Šīs vienkāršās parādības Pentueram gan bija labi zināmas, bet tikai pēc nostāstiem. Un, lūk, tagad, kad viņš pirmoreiz ieraudzīja debess kustību un mēness nesteidzīgo gaitu, viņu pārņēma tāda aizgrābtība, ka viņš nokrita uz vaiga un sāka raudāt.
Pentuera dvēselei pavērās jauna pasaule, un viņš varēja novērtēt tās skaistumu jo labāk tādēļ, ka bija jau liels prātnieks.
Pēc dažām dienām bagāts nomnieks griezās pie priesteriem ar piedāvājumu nospraust un izrakt kanālu. Viņš apņēmās barot viņus darbu laikā un atalgot ar kazu un kazlēnu.
Tā kā piena templī nebija, Meness piekrita, un viņi abi ar Pentueru ķērās pie darba. Izdarīja mērījumus, nosprauda virzienu un sāka rakt.
Smagajā darbā Pentuers atdzīvojās un, palicis vienatnē ar Menesu, pat labprāt ar viņu tērzēja. Toties, sastopoties ar citiem cilvēkiem, viņš atkal kļuva drūms. Viņu smiekli un dziesmas, šķiet, vairoja viņa ciešanas.
Meness negāja naktī uz ciematu, bet kopā ar Pentueru nakšņoja uz lauka. Viņi vēroja ziedošās pļavas un klausījās cilvēku prieka atbalsīs, paši tajā nepiedalīdamies.
Reiz vakarā lauka darbi tika pabeigti agrāk nekā parasti — ciematā bija ienācis nabadzīgs priesteris ar mazu puisēnu. Lūgdami žēlastības dāvanas, viņi gāja no mājas uz māju. Puisēns spēlēja uz flautas skumīgu melodiju, bet, tai apklustot, priesteris skanīgā balsī dziedāja pa pusei garīgas, pa pusei laicīgas dziesmas.
Meness un Pentuers, gulēdami paugura nogāzē, rau dzijās liesmojošās debesīs, uz kuru zeltainā fona skaidri iezīmējās piramīdu melnie trijstūri un palmu brūnie stumbri ar tumšzaļiem vainagiem. Bet priesteris klīda ar savu dziesmu no mājas uz māju, aizvien ilgāk atpūzdamies pēc katra panta:
— «Cik gan mierīgs šis taisnīgais valdnieks! Beidzot piepildījies brīnišķīgais pareģojums! Kopš Ra laikiem viss vecais iznīkst un tā vietā nāk jaunais. Ik rītu saule uzlec un ik vakaru aiziet uz rietumiem. Vīrietis apaugļo, sieviete ieņem, brīvas elpas pilna ir ikviena krūts! Bet visi, kas dzimuši, — itin visi dodas uz vietu, kura viņiem nolemta…»
— Un kālab tas viss? — pēkšņi ievaicājās Pentuers. — Ja vismaz patiesība būtu tā, ka dzīvība dota dieviem un tikumam par godu! Bet tā nav. Viltīgs ļaundaris, māte, kas top par sievu sava dēla slepkavām, iemīļotā, kas glāstot domā par neuzticību, — lūk, kuriem veicas un sekmējas. Bet prātnieki vada savas dienas bezdarbībā, un krietnie un cēlsirdīgie aiziet bojā, neatstādami pat atmiņas par sevi,
«Pildi ar līksmi šo dienu, ai, valdniek,» — priesteris dziedāja, — «neba daudz tev viņu ir dots! Lai tevi apņem smaržas un vīraks, ar lotosvītnēm apvij slaiko stāvu savai māsai, kas, mājodama tavā sirdī, sēž tev līdzās! Lai dzied un spēlē jums par godu! Atmetiet rūpestus, ļaujieties priekam, jo pēkšņi atausis diena, kad aiziesit klusuma valstībā…»
Saldas smaržas, lotosvītnes — un pēc tam klusums! — Pentuers iesaucās. — Tik tiešām āksts, kas tēlo karavīru, ir vairāk vērts nekā šī pasaule, kur mēs visi par kaut ko izliekamies, negūstot nekādu labumu. Un šis zemes gājums lai būtu nemitīgs aņskurbums? Kur nu!.. Kam iekšas neplosa bads, tam sirdi plosa nemiers. Un, kad iestājas miera brīdis, uzvilnī doma par mūžīgā klusuma valstību un tirda cilvēka dvēseli…
«Tad baudi līksmības dienu, ai, Neferhotep, vīrs ar neaptraipītām rokām! Man zināms tavu priekšteču liktenis. Viņu cietokšņu mūri ir sagruvuši, pilsētas izzudušas, no viņiem pašiem vairs nav ne miņas. No turienes neatgriežas neviens, kas mums varētu pastāstīt, kā viņiem tur klājas, un nomierināt mūsu sirdis. Un tā būs, iekams paši neaizceļoši! turp, kur aizgājuši viņi.»
Vai tev gadījies redzēt mierīgu jūru? — Meness jautāja. — Vai nav tiesa, cik tā garlaicīga — gluži kā miegs bez sapņiem! Un tikai, kad vējš sabango tās gludo virsmu, kad viens vilnis gāžas bezdibenī, bet otrs saslienas stāvus, kad ūdens sāk vizuļot, bet no dzelmes atskan te draudi, te vaimanas, — tad jūra ir lieliska.
Tas pats notiek ar upi. Tā šķiet nedzīva, kamēr plūst vienā virzienā, bet līkumojot tā kļūst valdzinoša. Tāpat arī kalnos. Viendabīga plakankalne ir apnicīga, bet robainas virsotnes, dziļas aizas ir brīnumainas…
— «Iesvaidies ar mirrēm, ietērpies smalkās drānās un priecājies par dievu veltēm!» — dziedāja priesteris.
— «Grezni izrotājies un neļauj grūtsirdībai pārmākt tevi! Izbaudi visu, kamēr dzīvo uz zemes, un neskumdini savu sirdi, iekams pienāk tava sēru diena!»
— Tāpat arī cilvēka dzīve, — Meness turpināja.
— Priekpilni brīži — tie ir viļņi un kalnu virsotnes, bet ciešanas — bezdibeņi un aizas, un dzīve tikai tad ir skaista, ja tajā apvienojas gan viens, gan otrs, ja tā ir līdzīga robainai austrumu kalnu grēdai, kuru mēs apbrīnojam.
— «Tas, kura sirds vairs nepukst,» — priesteris dziedāja, — «nedzird žēlabas un to neskumdina citu bēdas. Tālab rādi gaišu vaigu, baudi līksmības dienas un vairo to skaitu …»
— Vai dzirdi? — Pentuers jautāja, rādīdams uz ciemata pusi, — Tas, kura sirds stājusi pukstēt, ne tikai neskumst par citu bēdām, bet pat nepriecājas par paša dzīvi, lai cik jauka tā būtu. Tad kālabad šis dzīves skaistums, par ko jāmaksā ar mokām un rūgtām asarām?
Nolaidās nakts. Meness ietinās apmetnī un sacīja:
— Ikreiz, kad tev uzmāksies šādas domas, ej uz kādu no mūsu tempļiem un ielūkojies tā sienās, kur gleznojumos savijusies kopā cilvēki, dzīvnieki, augt upes, zvaigznes — gluži kā šai pasaulē, kurā mēs dzīvojam.
Nezinātājs šais gleznojumos neredz nekādas vērtības, un, iespējams, dažs labs ir vaicājis: «Kam tie vajadzīgi? Kālab tajos ieguldīts tik milzīgs darbs?» Bet prātnieks tuvojas šiem gleznojumiem godbijīgi: viņš saskata tajos pagājušo gadsimtu notikumus un apgūst gudrības noslēpumus.
1895, gada 2. maijā trijos pēc pusdienas