Boļeslavs Pruss ir izcilākais deviņpadsmitā gadsimta poļu klasiskā reālisma pārstāvis. Līdzās tādiem ievērojamiem rakstniekiem kā Henriks Senkevičs, Elīza Ožeško, Stefans 2eromskis un Vladislavs Reimonts viņš devis lielu ieguldījumu pasaules jaunlaiku literatūrā.
Boļeslavs Pruss (īstajā, vārdā Aleksandrs Glovackis) dzimis 1847, gadā Hrubešovā, Ļubļinas apkaimē, paputējuša muižnieka ģimenē. Pēc vecāku nāves rūpes par zēna audzināšanu uzņemas mātesmāsa. 1856. gadā Aleksandrs sāk mācīties Ļubļinas reālskolā, tad pārceļas uz Sedlci. 1883. gadā Polijā uzliesmo pret cara valdību vērsta sacelšanās. «Toreiz,» par šo laikposmu rakstīja V. I. Ļeņins, «revolucionāra bija visa Polija… Toreiz Polija patiesi bija civilizācijas balsts pret carismu, demokrātijas priekšpulks.» {Ļeņins V. 1. Raksti, 6. sēj., 397,—398. Ipp.) Arī Aleksandrs, būdams tai laikā sestās klases skolnieks, piedalās cīņās, tiek ievainots, vēlāk apcietināts un ieslodzīts Ļubļinas cietumā. Kā «dumpiniekam» un «valsts noziedzniekam» viņam draud nāvessods, taču ar krustmātes gādību zēnam izdodas izkļūt brīvībā. Sacelšanās traģiskā sakāve atstāj dziļas pēdas nākamā rakstnieka apziņā: Pruss līdz sirmam vecumam paliek jebkādu bruņotu apvērsumu pārliecināts pretinieks.
1866. gadā Aleksandrs Glovackis beidz Ļubļinas skolu. Šai laikā viņš aizrautīgi interesējas par matemātiku un dabzinātnēm, tādēļ iestājas Varšavas Galvenās skolas Matemātikas un fizikas fakultātē. Grūto materiālo apstākļu dēļ 1868. gadā viņam studijas jāpārtrauc.
Lai nopelnītu iztikai, viņš sāk publicēties Varšavas humoristiskajos žurnālos «Mucha» («Muša») un «Kolce» («Dzeloņi»), gan izjuzdams kaunu par šādu «necienīgu» nodarbošanos, Tādēļ savus joku stāstiņus viņš paraksta ar pseidonīmu Pruss. Zīmīgi, ka pseidonīmam rakstnieks izvēlējies savu dižciltīgo senču ģerboņa nosaukumu «Prus Primo», apliecinādams nevērību pret šļahtiču tradīcijām,
Prusa satīriķa talants saista populārā laikraksta «Kurier Warszawski» («Varšavas Kurjers») redaktora uzmanību, un viņš piedāvā jaunajam autoram kļūt par avīzes pastāvīgu līdzstrādnieku. 1874. gadā B. Pruss sāk tajā iespiest savas slavenās «Hronikas», kuras viņam, ir īsta rakstniecības skola. Viņš ļoti apzinīgi izturas pret saviem žurnālista pienākumiem, cenšoties līdz sīkumiem precīzi attēlot tālaika sabiedriskās parādības. Tādēļ «Hronikas» sniedz ne tikai plašu toreizējās Varšavas dzīves panorāmu, bet arī parāda rakstnieka kritisko nostāju pret valdošās iekārtas netaisnībām, pauž viņa dziļo līdzcietību pret zemāko slāņu postu. Ņirbīgajās sadzīves ainiņās daudz trāpīgu socioloģisku un psiholoģisku novērojumu, kas jau iezīmē B. Prusa rakstniecības stilu nākotnē.
Savas publicista darbības sākumā B. Pruss izjūt poļu liberālās buržuāzijas sabiedriski politiskās programmas (tā saucamā Varšavas pozitīvisma) ietekmi un aizraujas ar buržuāziskā progresa idejām, kuru pamatā ir strauja ekonomiskā attīstība, rūpniecības un lauksaimniecības modernizācija. Pozitīvistus iedvesmoja evolucionisma par matlicējs angļu filozofs un sociologs Herberts Spensers, kas, pamatodamies uz Darvina mācību, pielīdzināja sabiedrību dzīvam organismam. Tāpat kā bioloģiska organisma veselību nosaka visu tā orgānu saskanīga darbība, tā sabiedrības sekmīgu attīstību veicina visu šķiru harmoniska sadarbība. Tādēļ pozitīvisti nosodīja šļahtas dīkdienīgo dzīvesveidu, aicināja uz «organisku» darbu, sludināja sieviešu emancipāciju un veicināja tautas izglītību, saskatot zinātņu popularizēšanā vienu no galvenajiem progresa priekšnoteikumiem. Šīs idejas radušas atspoguļojumu visā Prusa daiļradē, arī romānā «Faraons».
Vēlākajos rakstos Pruss kritiski vērtē buržuāzisko sabiedrību un atmasko sociālās pretrunas. LiteratūrkrRiskajos apcerējumos rakstnieks iestājas par reālistisku mākslu, kas kalpo sabiedrības interesēm, nevis noslēdzas sevī.
1878.—1888. gadā līdzās humoristiskajiem parādās ari viņa nopietnie stāsti, tādi kā «Stasja piedzīvojumi» (1879), «Mihalko» (1880), «Aņeļka» (1880), «Anteks» (1880), «Lei jerķaste» (1881), «Bērnības grēki» (1883), «Pils un būda» (1885), «Bāreņu liktenis» (1886). Šajos darbos atainojumu gūst vienkārši cilvēki, kas, pievīlušies savās dzīves cerībās, izjūt sabiedrisku netaisnību. Precīza psiholoģiska analīze tajos apvienojas ar humoru un siltu lirismu, kas piešķir stāstiem neatkārtojamu nokrāsu. Prusa īsajā prozā ieskanas arī dzēlīga šļahtas kritika, sašutums par necilvēciskajiem apstākļiem, kādos dzīvo nabadzīgie pilsētnieki, sāpe par bērnu likteni. Kā norādīja H. Senkevičs, «Pruss pirmais ievedis literatūrā dienas algādžu šķiru, kas pārtiek no darba fabrikās».
Astoņdesmitajos gados rakstnieks pievēršas apjomīgākiem darbiem, kas vēl lielākā mērā pauž viņa vilšanos buržuāziskajā progresā. Taču pat visdziļākās ideoloģiskās krīzes gados B. Pruss nezaudē ticību tautai; par to liecina viņa garais stāsts «Priekšpostenis» (1885), kur galvenais varonis ir zemnieks. Rakstnieks meistariski attēlojis zemnieka raksturu, kurā patriarhālās īpašības apvienojas ar dumpīgām noskaņām. Stāsta pamatideja ir pārliecība, ka vienīgi zemnieks ar savu strādīgumu un sīkstumu spēj noturēt «priekšposteni» un uzvarēt cīņā ar vācu kolonistiem, kuriem gļēvi padodas muižnieki.
Romānā «Lelle» (1887–1889) B. Pruss pārsteidz laikabiedrus ar plašu dzīves tvērumu, satura bagātību, raksturu dažādību un kompozīcijas svaigumu. Šai darbā rakstnieks radījis toreizējās Polijas sabiedriskās dzīves un tikumu episku panorāmu vairākās paaudzēs. Galvenā varoņa Staņislava Vokuļska tēlā B. Pruss atveidojis pretrunīgu un sarežģītu raksturu, kas apliecina domu, ka tālaika sabiedrībā ar neparastām dotībām apveltīts cilvēks, kurš izvirza sev augstākus mērķus, neglābjami iet bojā.
Savā nākamajā darbā — romānā «Emancipantes» (1890–1893) rakstnieks attēlo Varšavas un provinces dzīvi. Romāna varone jauniņā, trauslā skolotāja Madzja Bžeska, kas allaž gatava palīdzēt citiem, «labsirdības ģēnijs», neatrod sev vietu sabiedrībā, kur visu pērk un pārdod.
Lasītājiem un kritiķiem pilnīgi negaidīta ir Prasa pievēršanās vēsturiskajai tematikai, kad 1895, 1896, gadā žurnāla variantā, bet 1897. gadā atsevišķā grāmatā iznāk viņa jaunais romāns «Faraons». Lai gan nosaukums vedina domāt, ka autora uzmanības centrā būs viens cilvēks, Ramzess XIII, un viņa liktenis, faktiski romānā attēlota Senās Ēģiptes sabiedrība, visu tās slāņu plaša dzīves aina. Sižeta pamatā ir divu pretēju spēku cīņa ne tikai varas dēļ — tā ir cīņa par principiem, uz kurieni, pēc rakstnieka domām, jābalstās veselīgai sabiedrībai. Vienā pusē — tālredzīgie, piesardzīgie, gudrie un viltīgie priesteri ar Herhoru priekšgalā, otrā — jaunais, pārgalvīgais princis, kas nevadās pēc abstraktām idejām, bet cenšas īstenot savas sirdsvēlmes. Taču, lai cik labvēlīgi autors noskaņots pret cēlsirdīgo jaunekli, viņš apzinās, ka Ramzesa XIII uzvara būtu objektīvi kaitīga valstij. Faraons pēdējā sadursmē ar priesteriem zaudē tāpēc, ka viņi spējuši atklāt dabas noslēpumus un izmantot šīs zināšanas, ne tikai lai apvaldītu sadumpojušos tautu, bet arī lai dabūtu to savā pusē. Pūli, kas atbalsta valdnieku, šausmina saules aptumsums, un tas paniskās bailēs pamet kaujas lauku, vēl iekams kauja sākusies. Par spīti savām neslēptajām simpātijām pret Ramzesu, racionālists Pruss liek svinēt uzvaru priesteru saltajam intelektam, nevis faraona kvēlajām jūtām.
Prusa interese par Seno Ēģipti saistīta ar jaunatklājumiem, kas deviņpadsmitā gadsimta otrajā pusē izdarīti tās teritorijā. Tomēr «Faraons» nav zinātnisks traktāts un nepretendē uz dokumentālu precizitāti. Romānā attēloto laikmetu un vidi no autora šķir trīs tūkstoši gadu un tikpat daudz kilometru, taču tas rakstīts, nevis lai pavēstītu par seniem notikumiem un tālām zemēm, bet gan lai izvirzītu aktuālus jautājumus par valsts un varas mehānismu. Ar to izskaidrojamas B, Prusa apzināti un neapzināti pieļautās atkāpes no vēsturiskās patiesības, kuru rakstnieks iepazinis, iepriekš rūpīgi Izstudējot viņam pieejamos zinātniskos pētījumus eģiptoloģijā. Šeit pirmām kārtām jāmin Gastona Maspero «Apcerējumi par Ēģiptes mitoloģiju un arheoloģiju». Ziņas par Ramzesu XIII Pruss smēlies no 1879. un 1890. gadā Viļņā izdotās poļu ceļotāja un zinātnieka Ignācija Zagella divsējumu «Senās Ēģiptes vēstures».
Dažādos avotos minēti vienpadsmit, divpadsmit un pat trīspadsmit (kā Zagellam) faraoni ar Ramzesa vārdu. Jaunākie pētījumi tomēr liecina, ka pēdējais XX dinastijas valdnieks bijis Ramzess XI un ka tieši viņam atņēmis varu virspriesteris Herhors, pats uzkāpdams tronī. Turpretī Pruss bija pārliecināts, ka Ramzess XIII ir vēsturiska persona, taču rakstura īpašības autors viņam piedēvē pēc sava prāta. Pretēji tam, ko par XX dinastijas pēdējiem faraoniem apgalvo Žagells, Pruss attēlo Ramzesu XIII kā enerģisku un cēlsirdīgu jaunekli, bet viņa tēvu — kā vāju, nevarīgu sirmgalvi. Turklāt rakstnieks savu Ramzesu XIII apveltī ar XVIII dinastijas faraona Amenhotepa IV Ehnatona iezīmēm, kurš, kā zināms, tiecās reformēt reliģiju, ieviešot vienīgā dieva Atona kultu, un vienlaikus konfiscēja milzīgos tempļu īpašumus, lai, balstoties uz sabiedrības vidējiem slāņiem, vājinātu priesteru vara, kas jau toreiz Ēģiptē bija ārkārtīgi liela. Romāna galvenā tēma ir cīņa starp šiem abiem spēkiem — cīņa, kurā, aizstāvot savtīgās intereses, iesaistās dažādas šķiras un sabiedriskie grupējumi.
Pruss rāda priesteru nevaldāmo mantkārību, kas nenovēršami izraisīja tautas lielum lielā vairuma nabadzību un nežēlīgu ekspluatāciju. Romānā spilgti attēlots drausmīgais stāvoklis, kādā bija nonākuši ēģiptiešu tautas zemākie slāņi — valsts varenības īstenais pamats: «Sodīšana ar nūjām bija tikpat izplatīta «laimīgā» faraona valstī kā ēšana un gulēšana. Sita bērnus un pieaugušos, zemniekus, amatniekus, kareivjus, virsniekus, ierēdņus. Ikviens saņēma savu tiesu nūju, izņemot priesterus un augstmaņus, kurus nebija vairs kam sist.» Priesteru kārta bija sagrābusi neizsmeļamas bagātības un milzīgas zemes platības, tai piederēja veselas pilsētas un zelta raktuves Nobijā. Pieaugot priesteru ekonomiskajai varenībai, nostiprinājās ari viņu politiskā loma, un bieži viņiem izdevās izšķiroši ietekmēt valsts likteņus. Šai ziņā Prusa sniegtā Senās Ēģiptes sabiedrības aina pilnīgi atbilst vēsturiskajai patiesībai. Te atskāršama arī antiklerikālā ievirze, kas parādās rakstnieka daiļradē, autoram vērojot sava laika garīdzniecības dzīvi, it īpaši katoļu baznīcas noteicošo stāvokli Polijā.
Turpretī Ramzesa XIII demokrātiskajās tieksmēs izpaužas Prusa pozitīvistiskās ilūzijas. Viņš pūlas parādīt ideālu valsts iekārtu, kurā «tauta strādāja, faraons valdīja, priesteri sastādīja plānus». Romānā atainotā Ramzesa XIII sakāve arī izskaidrojama ar Prusa tai laikā vēl joprojām negatīvo attieksmi pret jebkuru mēģinājumu panākt sociālo taisnību bruņota apvērsuma ceļā. Tikai mūža nogalē — 1905. gada revolūcijas notikumu ietekmē — rakstnieks atzīs, ka šai ziņā ir maldījies. Taču «Faraona» tapšanas laikā viņš vēl ir evolucionistisku uzskatu varā, romāna ievadā norādīdams, ka ēģiptiešu tauta «veidoja it ka vienotu organismu, kurā priesteri iemiesoja domu, faraons — gribu, tauta — ķermeni, bet paklausība — cementu». Šādi Pruss cenšas lasītāju pārliecināt, ka viņa iedomātā ideālā valsts iekārta kādreiz pastāvējusi īstenībā.
Nepatiess ir arī Prasa apgalvojums, ka Herhors, uzkāpdams tronī, esot īstenojis Ramzesa XIII progresīvos centienus, uzlabojis tautas stāvokli un nostiprinājis valsts varenību. Gluži otrādi — tieši Herhora laikā valsts faktiski saira divās daļās, kas nekad, vairs neapvienojās. Par tās prestiža vājināšanos attiecībās ar ārvalstīm liecina dokumentos sastopamās ironiskās piezīmes un pat draudi, kurus nācās uzklausīt Herhora sūtnim Feniķijā. Bet alkatīgo priesteru nežēlīgi ekspluatētās tautas masas joprojām dumpojās kā agrāk. Un citādi tas arī nevarēja būt: lai tiktu realizētas demokrātiskās Idejas, ko romānā sludina faraons, bija jāpaiet vairākiem gadu tūkstošiem un jānomainās vairākām sabiedriskām formācijām.
Tomēr grāmatā atveidotais Herhora tēls pretstatā Ram-zesam XIII daudzējādā ziņā rod apstiprinājumu vēsturiskajos faktos. Un tie ir šādi.
Par Tēbu Amona tempļa virspriesteri Herhors kļuva 1095.g.p.m.ē., Ramzesa XI valdīšanas otrajā gadu desmitā. Zīmīgi, ka tai pašā laikā no Tēbu pārvaldnieka amata tika atcelts nežēlastībā kritušais Ramzesa XI favorīts Panehsejs, kura galmā Nūbijā Herhors bija sācis savu karjeru. Pēc pāris gadiem viņš aizstāja Panehseju arī Nūbijas viet-valža amatā.
Nav zināms, kā Herhoram izdevās uzkāpt faraona tronī. Tomēr pēc dažiem norādījumiem var secināt, ka tas noticis pakāpeniski. Tā, piemēram, plašajā Tēbu Amona svētnīcu kompleksā Kārnākas Honsa templī atrasti zemciļņi, kas sākumā rāda Ramzesu XI upurējam kopā ar Herhoru, bet pēc tam vairs tikai Herhoru vienu pašu, rotātu ar valdnieka regālijām. Līdz ar to gadsimtiem ilgā cīņa starp Ēģiptes laicīgajiem valdniekiem un priesteru kārtu šoreiz vainagojās ar priesteru pilnīgu uzvaru.
Var minēt vēl dažas romānā pieļautās neprecizitātes.
Visai pārspīlēti ir ēģiptiešu sasniegumi eksaktajās zinātnēs. Prasa attēlotais astronomijas līmenis ir vismaz tikpat augsts, kāds tas bija Aleksandrijā Klaudija Ptolemaja laikā, tātad mūsu ēras otrajā gadsimtā, jo autors ļauj noprast, ka priesteriem jau bijusi zināma planētu sistēmas heliocentriskā struktūra, ko pamatojis tikai Koperniks mūsu ēras sešpadsmitajā gadsimtā.
Diez vai tālaika ēģiptiešiem varēja būt optiskā iekārta, kādu Izmantojuši priesteri kaujā pie Sāls ezeriem, vai dinamītam līdzīgā sprāgstviela, ko Labirintā uzgājis Samentu. Fantastisks ir ari paša Labirinta apraksts, Faijūmā gan atrastas kolosālas celtnes drupas, kas tiek uzskatītas par deviņpadsmitā gadsimta pirms mūsu. ēras faraona Amenemhata līī kapenēm, kurām par paraugu esot noderējis slavenais Krētas Labirints un kuras bijis 3000 istabu, taču šīs ziņas ir visai apšaubāmas.
Lai gan dokumentālu liecību par to nav, Ēģiptes priesteriem varēja būt zināms hipnotisms — to izmanto arī mūsdienu primitīvās tautas, kas vispārējās attīstības ziņa atrodas pat uz vēl zemākas pakāpes. Tomēr romānā atainotās epizodes ar Likona hipnotizēšanu, tāpat arī haldejiešu priestera Beroja izdarības, šķiet, izskaidrojamas drīzāk ar to, ka Pruss kādu laiku aizrāvies ar spiritismu.
Romānā attēlotie grieķu pulki uzskatāmi par fikciju, jo pirmā grieķu kolonija Ēģiptē izveidojās sestajā gadsimtā pirms mūsu ēras un grieķu algādži ieradās šeit nedaudz agrāk. Turklāt Prusa atveidoto grieķu vaibsti liek domāt par klasisko Grieķiju, t. i., par laikmetu, kas iestājās piecus gadsimtus pēc romānā aprakstītajiem notikumiem. Pruss hellenizējis arī daudzus īpašvārdus: gan vēsturiski reālos, piemēram, Tēbas (ēģiptiešu valodā Veset), Me-fisa (Mennofer), Apijs (Hapei jeb Hapi), gan izdomātos, tādus kā Tutmoss, Meness, Mefress (pēdējais tulkojumā «ēģiptiskots» kā Nofri). Taču šis «pārmetums» nav adresējams Prusam vien. Mēs visi Senās Ēģiptes vēsturi joprojām skatām caur hellēnisma laikmeta prizmu. Atgādināsim kaut vai tikai to, ka ari patlaban pieņemtā Ēģiptes vēstures periodizācija, iedalot to trijās «valstīs» (Senajā, Vidējā un Jaunajā) un trīsdesmit dinastijās, aizgūta no ēģiptiešu priestera Manetona (2. gs. p. m. ē.) vēsturiskā darba, kas sarakstīts grieķu valodā. Un pat vārds «faraons» ir ēģiptiešu vārdkopas per-o («lielais nams») grieķiskota forma Phaiao.
Cits anahronisms ir grāmatā minētie mēnešu nosaukumi, kas Ēģiptē ieviesti tikai sestajā gadsimtā pirms mūsu ēras.
XX dinastijas beigās nav pastāvējusi Prusa aprādītā monetārā sistēma. Vissenākās mums zināmās monētas ir septītajā gadsimtā pirms mūsu ēras Lidijā (Mazāzijā) lietotie dzintara statēri. Romāna darbības laikā pārsvarā vēl bija naturālā saimniecība un maiņas tirdzniecība, lai gan reizumis kā maksāšanas līdzeklis lietoti ari cēlmetāli — zelts, sudrabs, tāpat varš. To svara vienība tolaik nebija daudz vēlākais grieķu talants (ap 28 kg), bet gan debens (91 kg), ko Pruss kļūdaini sauc par utenu, un kidets (9,1 kg). Taču gandrīz kapitālistiskās finansu attiecības Pruss ieviesis romānā apzināti, lai jo spilgstāk izceltu sava laika valdošo principu: kam nauda, tam vara.
Visumā jāteic, ka Pruss meistariski tēlo pirms trim gadu tūkstošiem dzīvojušo tautu, tās mentalitāti, sabiedriskās attiecības, karus, ticējumus, rituālus, sadzīvi, politisko iekārtu. Vietām viņš stilizē autoru valodu pēc Seno Austrumu literatūras pieminekļu parauga, citur atkal iestarpina autentisku ēģiptiešu tekstu fragmentus. Taču, kā norāda Prusa daiļrades poļu komentētāji, līdz šim nav mēģināts novērtēt ēģiptiešu laicīgās literatūras tekstu para-frāzes, īpaši tādas kā «Nostāstu par Satni un Tbubui», ko Kamai pavēsta princis Ramzess, Sārai dziedāto «Dārza dziesmu» un «Arfista dziesmu», kura tik lieliski iekomponēta «Faraona» epilogā. Atklāts paliek arī jautājums par visā romānā izkliedēto reliģisko tekstu tulkojumu kvalitāti.
B. Prusa proza pieder pie poļu literatūras augstākajiem sasniegumiem. Tai raksturīga sabiedrisko parādību dziļa analīze, lielo vēsturisko un idejisko procesu vispārinājums, psiholoģisks novatorisms, apbrīnojams humora un lirisma apvienojums, kas no visiem poļu rakstniekiem tieši Prusu tuvina Č. Dikensam un A. Čehovam. Lasītāju paaudzes apbrīno arī Prusa stilu — brīvu, no izskaistinājumiem, objektīvu, apvaldītu un reizē tādu, kas pauž līdzjūtību pret saviem varoņiem, kas ir neatkārtojami individualizēts dialogos, vienmēr ideāli pielāgots rakstura psiholoģijai un situācijai.
Ar savu izcilo rakstnieka talantu Pruss allaž centies kalpot tautai. Lai gan pēc saviem uzskatiem viņš nebija revolucionārs, viņa daiļdarbos patiesais sabiedrības atainojums objektīvi modināja tas labāko pārstāvju sirdsapziņu, aicināja uz cīņu par sociālo taisnību.
Boļeslavs Pruss miris 1912. gada 18. maijā un apglabāts 22 maijā Varšavas Povonzku kapsētā, kur atdusas daudzi poļu tautas varoņi. Viņa kapakmeni rotā uzraksts:
SIRŽU SIRDS.
Irēna Blizvalka