Jo tuvāk troņmantnieka svīta nāca Memfisai, jo vairāk saule sliecās uz rietumiem un no neskaitāmajiem kanāliem un tālās jūras cēlās drēgna valguma pilns vējš, Ceļš atkal stiepās gar auglīgu apvidu: laukos un audzēs ļaudis joprojām strādāja, lai gan pār tuksnesi jau gūlās rožaina atblāzma un kalnu galotnes liesmaini kvēloja.
Ramzess apstājās un apgrieza zirgu. Tūdaļ pat viņu ielenca svīta, piebrauca augstākie virsnieki, lēnām, vienmērīgā solī pienāca pulki.
Rietošās saules purpursarkano staru apspīdēts, troņmantnieks izskatījās pēc dieva statujas. Kareivji raudzījās viņā ar lepnumu un mīlestību, virsnieki — ar apbrīnu.
Ramzess pacēla roku. Visi apklusa, un viņš sacīja:
— Godājamie karavadoņi, drošsirdīgie virsnieki, paklausīgie kareivji! Šodien dievi man dāvāja laimi komandēt tādus varoņus kā jūs. Prieka pārpilna ir mana prinča sirds. Taču es vēlos, lai jūs, karavadoņi, virsnieki un kareivji, allaž dalītos ar mani manā priekā, un tādēļ paveļu izsniegt pa vienai drahmai katram kareivim, kas devies uz austrumiem, un tiem, kuri atgriežas ar mums no austrumu robežas. Turklāt vēl pa vienai drahmai grieķu kareivjiem, kuri šodien manā vadībā atbrīvoja mums izeju no aizas, un pa vienai drahmai cēlsirdīgā Nitagera pulku kareivjiem, kuri gribēja mums nogriezt ceļu uz traktu…
Pulkus pāršalca gaviles.
— Lai dzīvo mūsu princis!.. Lai dzīvo faraona troņmantnieks!.. Lai viņš dzīvo mūžos!.. — kliedza kareivji un skaļāk par visiem grieķi.
Troņmantnieks turpināja:
— Manas armijas un cēlsirdīgā Nitagera armijas zemākiem virsniekiem atvēlu piecus talantus, viņa godībai ministram un galvenajiem karavadoņiem — desmit talantus…
Es atsakos no savas daļas par labu kareivjiem, — Herhors sacīja.
Lai dzīvo troņmantnieks!.. Lai dzīvo ministrs! — sauca virsnieki un kareivji.
Saules tumšsarkanais disks jau skāra rietumu tuksneša smiltājus, kad Ramzess atvadījās no karaspēka un, pie-cirtis zirgam piešus, aizauļo ja uz Memfisu. Viņa godība Herhors, jūsmīgām gavilēm skanot, iesēdās nestuvēs un arīdzan pavēlēja apdzīt soļojošās kolonnas.
Attālinājies tiktāl, ka atsevišķas balsis saplūda vienā kopējā guldzoņā, kas atgādināja ūdenskrituma šalkoņu, ministrs, izliecies no nestuvēm, vērsās pie rakstveža Pen-tuera:
Vai visu atceries?
Visu, jūsu godība.
— Tava atmiņa ir kā granīts, kurā raksta vēsturi, un tava gudrība kā Nīla, kas visu applūdina un apaugļo, — ministrs sacīja. — Turklāt dievi tevi apveltījuši ar vislielāko tikumu — ar saprātīgu lēnprātību.
Rakstvedis neko neatbildēta,
— Tu pareizāk nekā jebkurš cits vari novērtēt, kā rīkojas troņmantnieks, lai viņš dzīvo mūžos!
Ministrs brīdi klusēja. Tik daudz runāt viņš nebija paradis.
— Tālab saki man, Pentuer, un pieraksti — vai troņmantniekam pieklājas karaspēka priekšā izteikt savu gribu?… Tā darīt var tikai faraons vai nodevējs, vai… aušīgs jauneklis, kas tikpat viegli veic varoņdarbus, kā šķiež bezdievīgus vārdus.
Saule norietēja, un pēc brīža iestājās zvaigžņota nakts. Pār neskaitāmajiem Lejasēģiptes kanāliem sāka sabiezēt sudrabaina migla, liegs vējš to aiznesa līdz pašam tuksnesim, atvēsinot nogurušos karavīrus un atveldzējot slāpēs iztvīkušos augus.
— Un vēl, Pentuer, padomā un pasaki man, — ministrs turpināja, — kur troņmantnieks ņems divdesmit talantus, lai izpildītu solījumu, ko šodien tik neapdomīgi devis karaspēkam? Taču, lai kur viņš ņemtu naudu, man šķiet un droši vien arī tev, ka ir diezgan bīstami, ja troņmantnieks apdāvina armiju brīdī, kad pašam ķēniņam nav ar ko izmaksāt algu Nitagera pulkiem, kas atgriežas no austrumiem. Es nejautāju, kāds ir tavs uzskats, jo zinu to, tāpat kā tu zini manas apslēptākās domas. Lūdzu tevi vienīgi iegaumēt, ko esi redzējis, lai vēlāk pastāstītu par to priesteru padomē.
— Vai tā drīz tiks sasaukta? — Pentuers vaicāja.
— Pagaidām nav iemesla. Vispirms lūkošu apvaldīt satrakojušos vērsēnu ar tēva roku. 2ēi jaunekļa viņš ir ļoti spējīgs un nevaldāms kā dienvidu viesulis. Taču ja viesulis neaizslaucīs no zemes virsas Ēģiptes ienaidniekus, bet sāks pieplacināt tās kviešus un raut ar saknēm palmas…
Ministrs apklusa. Viņa svīta nozuda tumšajā alejā, kas veda uz Memfisu.
Tai brīdī Ramzess tuvojās faraona pilij.
Pils atradās pakalnā aiz pilsētas, parka vidū. Tur auga savdabīgi koki: dienvidu baobabi, ziemeļu ciedri, priedes un ozoli. Dārznieku rūpīgi kopti, tie dzīvoja desmitiem gadu un sasniedza prāvu augstumu.
Ēnaina aleja veda augšup uz vārtiem četrstāvu mājas augstumā. Vārtu katrā pusē slējās varena, tornim līdzīga celtne nošķeltas piramīdas veidā, četrdesmit soļu plata un sešu stāvu augsta. Naktī torņi atgādināja divas milzīgas teltis, Šo dīvaino celtņu katrā stāvā bija pa kvadrātveida lodziņam. Jumti tām bija plakani. No vienas tādas piramīdas virsotnes pils sardze raudzījās lejup, uz zemi: no otras — priesteris vēroja zvaigznes.
Pa labi un pa kreisi no torņiem, tā sauktajiem pitoniem, stiepās mūris jeb, pareizāk sakot, gara virkne vienstāva ēku ar šauriem logiem un plakanu jumtu, pa kuru staigāja sargi. Abās pusēs galvenajiem vārtiem atradās divas statujas, kuru galvas sniedzās līdz otrajam stāvam; statuju piekājē ari soļoja sargi.
Kad troņmantnieks dažu jātnieku pavadībā piejāja pie pils vārtiem, sargs arī tumsā, viņu pazina. Pēc brīža no pitona izsteidzās pils ierēdnis baltos svārciņos, tumšā uzmetini un kapucei līdzīgā parūkā.
— Vai pils jau slēgta? — princis jautāja.
— Jā, godājamais, — ierēdnis atbildēja. — Ķēniņš poš dievus naktsdusai.
Un ko viņš pēc tam darīs?
Visžēlīgi pieņems kara ministru Herhoru.
Nu, un vēlāk?
— Vēlāk ķēniņš noskatīsies lielajā zālē dejas, tad Ies vannā un nodosies vakara lūgšanām,
— Mani viņš nevēlas, redzēt? — troņmantnieks vaicāja.
Rīt, pēc kara padomes.
Un ko dara ķēniņienes?
Pirmā ķēniņiene lūdz dievu mirušā dēla istabā, bet jūsu cienījamā māte uzņem feniķiešu sūtni, kas atvedis viņai dāvanas no Tīras sievietēm.
Ir arī meitenes?
Ir dažas. Katra izrotājusies ar dārglietām vismaz desmit talantu vērtībā.
Un kas tur klīst ar lāpām? — princis jautāja, rādīdams uz parka lejasdaļu.
Ņem nost no koka jūsu augstības brāli, kas tur sēž jau kopš pusdienlaika.
Un negrib nokāpt?
Tagad nokāps — viņam pakal devās pirmās ķēniņienes āksts, apsolīdams aizvest viņu uz dzertuvi, kur uzdzīvo parashiti, līķu balzamētāji.
Un par šodienas manevriem šeit jau ir kaut kas dzirdēts?
Ministrijā runāja, ka štābs ticis atgriezts no korpusa.
Un vēl ko? Ierēdnis mulsi klusēja.
Stāsti, ko esi dzirdējis!
— Vēl runāja, ka jūsu augstība esot licis noskaitīt kādam virsniekam piecsimt nūju sitienus, bet pavadoni pavēlējis pakārt.
— Meli! — kāds troņmantnieka adjutants noteica.
— Karavīri arīdzan saka — tie esot meli, — ierēdnis jau drošāk atbildēja.
Troņmantnieks apgrieza zirgu un jāja uz parka lejasdaļu, kur atradās viņa mazā pils. Tas īstenībā bija divstāvu koka paviljons, celts milzīga sešskaldņa veidā ar divām terasēm — augšējo un apakšējo —, kuras apjoza visu ēku un balstījās uz vairākiem stabiem. Iekšā dega gaismekļi, un varēja redzēt, ka sienas klātas smalkiem, mežģīņveidā grieztiem rotājumiem un ka tās no vēja sarga daudzkrāsaini audumi. Uz plakana, balustrādes iežogota jumta bija uzslietas dažas teltis.
Troņmantnieks iegāja mājā, kur viņu sirsnīgi sveica puskaili kalpotāji; vieni apgaismoja viņam ar lāpām ceļu, citi krita viņa priekšā uz vaiga pie zemes. Pirmajā stāvā princis novilka noputējušās drēbes, nopeldējās akmens vannā un uzmeta sev virsū tādu kā lielu palagu, savilkdams to pie kakla, bet viduklī sajozdams ar jostu. Tad viņš uzkāpa otrajā stāvā, kur apēda vakariņās kviešu plāceni, saujiņu vīģu un izdzēra kausu viegla alus. Pēc vakariņām Ramzess izgāja uz terases un, atlaidies ar lauvas ādu pārklātā zvilnī, lika kalpotājiem iet prom un uzsūtīt augšā Tutmosu, līdzko viņš ieradīsies.
Ap pusnakti pie paviljona apstājās nestuves, no kurām izkāpa troņmantnieka adjutants Tutmoss. Kad viņš, žāvādamies aiz noguruma, smagā solī uzkāpa terasē, troņmantnieks tūdaļ pietrūkās no zviļņa.
Nu, kā? — Ramzess jautāja.
Tu vēl neguli? — atsaucās Tutmoss. — Ak, dievi, pēc tik daudzu dienu mocībām!.. Un es cerēju, ka varēšu nosnausties vismaz līdz saullēktam.
Nu, ko Sāra?
Būs šeit parīt — vai tu būsi viņas mājā Nīlas tajā krastā.
Tikai parīt?!..
Tikai? Būtu labāk izgulējies, Ramzes. Pārāk daudz tev sirdī sakrājies tumšo asiņu, tālab ari kaist tava galva.
Un ko viņas tēvs?
Viņš ir godprātīgs cilvēks un nav muļķis. Viņu sauc par Gedeonu. Kad pateicu viņam, ka tu gribi paņemt viņa meitu, viņš nokrita zemē un sāka plēst matus. Es, protams, nogaidīju, līdz beigsies šie tēva sirdssāpju izpaudumi, mazliet uzēdu, iedzēru vīnu, un mēs uzsākām sarunu. Gedeons, asaras liedams, iesākumā nozvērējās, ka labāk būtu, ja viņa meita nomirtu nekā kļūtu kādam mīļākā. Tad es sacīju viņam, ka viņš dabūs pie Memfisas, Nīlas krastā, muižu, kas gadā ienes divus talantus un ir brīva no nodokļiem. Viņš sašuta. Tad es paziņoju viņam, ka viņš ik gadu saņems vēl vienu talantu zeltā un sudrabā. Viņš nopūtās un piebilda, ka viņa meita trīs gadus skolojusies Pi-Bailā. Es pieliku vēl vienu talantu. Taču Gedeons tai pašā bēdu nomāktajā balsī ieminējās, ka zaudējot ļoti labu pārvaldnieka vietu pie Senuserta kunga. Es paskaidroju, ka viņam nav jāatstāj šis amats, un piemetu vēl desmit slaucamas govis no taviem laidariem. Viņa seja mazliet apskaidrojās, un viņš kā lielu noslēpumu man pavēstīja, ka viņa Saru jau iekārojis kāds ļoti liels kungs, vārdā Haijs, kurš nēsā Memfisas nomarha vēdekli. Es apsolīju viņam vēl bullīti, nelielu zelta ķēdi un vērtīgu rokassprādzi. Tādējādi par Sāru nāksies atdot muižu, divus talantus skaidrā naudā ik gadus, desmit govis, bullēnu, ķēdi un zelta rokassprādzi. Tas viņas tēvam — cienījamajam Gedeonam, bet viņai pašai — ko tu vēlēsies.
— Un kā izturējās Sāra? — princis jautāja.
Kamēr mēs spriedām, viņa staigāja pa dārzu, bet, kad bijām vienojušies un apslacījām darījumu ar labu jūdu vīnu, zini, ko viņa pateica tēvam?… Ja tēvs viņu neatdotu tev, viņa mestos lejā no klints. Tagad tu, liekas, gulēsi mierīgi, — Tutmoss pabeidza.
Šaubos, — troņmantnieks atteica, atbalstīdamies pret balustrādi un raudzīdamies uz parka klajāko daļu. — Zini, mēs pa ceļam uzduramies zemnieka līķim…
Tas ir vēl ļaunāk par skarabejiem! — Tutmoss noteica.
Nabags pakārās aiz izmisuma, jo karavīri aizbēra kanālu, kuru viņš desmit gadus bija racis tuksnesī.
— Katrā ziņā viņš jau cieši guļ… Laiks ari mums…
Šim cilvēkam nodarīja pāri, — troņmantnieks turpināja. — Vajag sameklēt viņa bērnus, izpirkt tos un iznomāt viņiem gabalu zemes.
Bet tas jādara lielā slepenībā, — Tutmoss piebilda. — Citādi visi zemnieki sāks kārties un mums, viņu kungiem, neviens feniķietis neaizdos ne vara debenu.
Nejoko! Ja tu būtu redzējis šī zemnieka seju, tu nevarētu aizmigt tāpat kā es…
Pēkšņi no lejas — no parka biezokņa atskanēja ne pārāk skaļa, taču skaidri sadzirdama balss:
— Lai vienīgais un visvarenais dievs, kuram nav vārda cilvēku valodā, nedz ari veidola svētajos tempļos, tevi svētī, Ramzes!
Pārsteigtie jaunekļi pārliecās pār balustrādi. — Kas tu esi?… — troņmantnieks iesaucās.
— Esmu apspiestā ēģiptiešu tauta, — gausi un mierīgi atbildēja balss.
Tad viss apklusa. Ne mazākā kustība, ne zaru iečabēšanās neliecināja, ka tuvumā atrodas cilvēks.
Pēc troņmantnieka pavēles izskrēja kalpotāji ar lāpām, tika palaisti suņi un pārmeklēti visi krūmi. Taču nevienu neatrada.
Kas tas varēja būt? — satrauktais troņmantnieks jautāja Tutmosam. Varbūt zemnieka gars?
Gars? — adjutants atkārtoja. — Neesmu dzirdējis, ka gari runātu, lai gan ne vienreiz vien esmu stāvējis sardzē pie tempļiem un kapenēm. Drīzāk pieļauju, ka mūs uzrunāja kāds no taviem draugiem.
— Kālab tad viņam jāslēpjas?
Vai tev nav vienalga? — Tutmoss noteica. — Katram no mums ir desmitiem, ja ne simtiem neredzamu ienaidnieku. Esi pateicīgs dieviem, ka tev ir kaut viens neredzams draugs.
Es neaizmigšu šonakt… — satrauktais princis nočukstēja.
Liecies mierā!.. Neskraidi pa terasi, bet klausi man un ej gulēt. Redzi, miegs — tas ir nopietns dievs un viņam neklājas dzīties pakaļ tiem, kas lēkā kā brieži. Miegam patīk ērtības, un, kad tu atgulsies uz mīksta dīvāna, viņš atsēdīsies tev līdzās un apsegs tevi ar savu plato apmetni, kas aizklāj cilvēkiem ne vien acis, bet arī atmiņu…
To sacīdams, Tutmoss pieveda Ramzesu pie dīvāna, atnesa un pabāza viņam zem galvas pusmēnesveida ziloņkaula paliktni un noguldīja princi.
Tad nolaida telts aizkarus, pats iekārtojās uz grīdas, un pēc īsa brīža abi aizmiga.