Šaušalu pārņemts, apmulsināts un gandrīz vai noslāpis, Dantess tomēr vēl tiktāl bija saņēmis savas garaspējas, ka aizturēja elpu un neielaida mutē ūdeni. Tā kā viņš, kā lasītāji zina, bija uz visu sagatavojies un savu nazi turēja labajā rokā, tad viņš pārgrieza maisu un vispirms ar rokām, bet tad ar galvu tika laukā no apsega. Tomēr visi viņa pūliņi bija veltīgi, jo smagā, pie kājām piestiprinātā lode vilka viņu lejup.
„Vai tad nu tik daudz briesmu un pūliņu lai būtu bijuši velti? Vai man būtu jāiet bojā, kad sen gaidītā cerība bija jau tuvu piepildīšanai?" viņš zibensātri pārdomāja.
Viņš vēlreiz saņēma visus spēkus, savilkās kopā, tā ka kājas tuvojās rokām, un pēdīgi viņam taču laimējās pārgriezt virvi tanī pašā acumirklī, kad jau viņam draudēja noslāpšana ilgi aizturētās elpas dēļ…
Tagad viņš ar spēcīgu kāju atspērienu uznira un pacēlās virs jūras līmeņa, kamēr lode novilka bezgalīgā dziļumā rupjo maisu, kas viņam bija bijis nolemts par līķautu.
Dantess tikai atvilka dvašu un tūdaļ atkal pazuda zem ūdens, jo tagad viņa pirmās rūpes bija, lai neviens viņu neredzētu.
Kad Dantess uznira otrreiz, viņš bija vismaz piecdesmit soļu no tās vietas, kur viņš bija iekritis jūrā: viņš redzēja pār sevi tumšu, vētrainu debesi, garām vējš strauji dzina mākoņus, caur kuriem pa reizei bija redzams zils plankumiņš, kur mirdzēja spodras zvaigznes.
Dantesa priekšā pletās drūmais, šņācošais ūdens klajums, kura viļņi sāka irt, it kā vētru sagaidot, kamēr aiz viņa melnāks nekā jūra un debess kā draudīgs spoks pacēlās milzīgais akmens stāvs — Ifas pils, kuras augstais tornis atgādināja izstieptu roku, kas atkal gribēja sagrābt savu upuri.
Uz Ifas pils augstākās klints bija redzama luktura gaismiņa, kura apspīdēja divas ēnas, kas, kā Dantesam likās, rūpīgi skatījās jūrā. Laikam gan šie savādie kaprači būs dzirdējuši viņa kliedzienu, kad viņš iekrita ūdenī. Dantess tātad atkal panira zem ūdens un labu gabalu peldēja zem jūras līmeņa. Tāda atkārtota niršana viņam bija pierasta no mazām dienām un to daudzkārt apbrīnoja skatītāji, kuri Marselā mēdza salasīties pie mazā līča, un bieži viņu bija dēvējuši par labāko peldētāju un nirēju visā Marseļa.
Kad Dantess atkal parādījās virs ūdens, luktura gaismiņa bija jau nozudusi. Tagad viņam vajadzēja apskatīties apkārt, kur viņš atrodas. No visām salām ap Ifas pili Rotono un Pomegas salas ir vistuvākās, bet abas divas, kā arī drusciņ attālākā Doma sala, ir apdzīvotas. Visdrošākā sala Dantesam tātad bija Tibulena vai Lemēra. Tās ir apmēram kādu franču jūdzi atstatu no Ifas. Tomēr Dantess apņēmās aizpeldēt līdz vienai no šim salām.
Bet kā nu atrast šīs glābējas salas tumšajā naktī, kura uzmācās aizvien jo vairāk?
Šinī acumirklī Planjē bāka viņam parādījās kā zvaigzne. Kad viņš peldēja taisni uz šo bāku, tad Tibulenas sala palika pa kreisi; ja viņš turējās drusciņ pa kreisi, tad viņam vajadzēja šo salu sasniegt. Bet tomēr, kā jau sacīts, no Ifas pils līdz Tibulenai bija pilna franču jūdze.
Kad Faria cietumā jauno cilvēku bija redzējis laisku un noskumušu, viņš bieži vien mēdza viņam pamācoši sacīt:
— Dantes, nepadodieties šādai mīkstulībai! Jūs vēlāk noslīksit, kad gribēsit bēgt un nebūsit savus spēkus vingrinājis!
Šie vārdi Dantesam aizvien bija skanējuši ausīs, kad smagās bangas viņam vēlās pāri; viņš tūlīt strauji bija šāvies uz augšu un šķēlis viļņus, mēģinādams, vai tas no saviem spēkiem nekā vēl nebija zaudējis. Ar prieku viņš pārliecinājās, ka ilgā bezdarbība tam nekā no spēka un izveicības nebija atņēmusi, un viņš sevi juta esam kungu pār to elementu, kurā jau kā bērns viņš bija rotaļājies. Bailes viņa spēkus pavairoja divkārt. Peldēdams viņš klausījās, vai nesadzirdēs kādu aizdomīgu troksni. Katrreiz, kad viļņi viņu pasvieda uz augšu, viņš ar ātru, drošu skatienu vērās apkārt, cik tālu vien bija redzams, un mēģināja redzēt cauri dziļajai tumsai. Katrs vilnis, kurš pacēlās augstāk par citiem, viņam šķita kuģis, kas viņam dzenas pakaļ, un viņš vēl vairāk saņēma spēkus. Tā viņš gan nāca tuvāk mērķim, bet arī nogura.
Viņš tomēr peldēja dūšīgi vien uz priekšu, un briesmīgā Ifas pils aiz viņa jau nozuda nakts miglā. Viņš to vairs neredzēja, bet tomēr juta tās tuvumu. Veselu stundu Dantess jau peldēja, atkal iegūtās brīvības prieka sajūtā spēcīgi šķeldams viļņus.
— Redzēsim, — viņš sacīja, — stundu gan spēšu peldēt, bel tā kā vējš pūš man prelī, tad trešā daļa no spēka man jāzaudē. Bet ja mērķi neesmu pazaudējis no acīm, tad Tibulenai vairs nevajadzētu būt tālu. Bet ja nu es esmu maldījies?!
Tirpas pārskrēja viņam pār visu miesu, un viņš mēģināja brīdi turēties uz muguras, lai atpūstos. Bet jūra ik mirkli kļuva arvien nemierīgākā, un viņš drīz noģida, ka viņam ar šo ienaidnieku jācīnās uz dzīvību un nāvi.
„Nu, labi," viņš nodomāja, «turēšos, kamēr manas rokas pagurs, manas kājas sastings, kamēr visi mani spēki mani atstās un es nogrimšu."
Un no jauna viņš izmisīgi sāka peldēt tālāk. Piepeši likās, ka drūmā debess vēl vairāk aptumšojas; biezs mākonis nolaidās pār viņu, un vienlaikus viņš celī sajuta stipras sāpes. Domas viņam ar neaptveramu ātrumu teica priekšā, ka tā ir lode un ka tūlīt dzirdēs šāvienu; bel šāviens neskanēja. Dantess izstiepa roku un atdūrās pret kaut ko cietu. Viņš pievilka sev klāt otru kāju un zem tās sajuta — zemi. Tagad viņš pazina to priekšmetu, kuru viņš bija uzskatījis par mākoni. Divdesmit soļu viņam priekšā pacēlās kādi savādi saplaisājusi klinšu krauja, kuru varēja uzskatīt par ugunskuru, kurš degot bija pārakmeņojics. Tā bija Tibulenas sala.
Dantess izkāpa krastā, pagāja dažus soļus uz priekšu un nogūlās uz klinšu bluķiem, kuri viņam šinī acumirklī likās mīkstāki par mīksto gultu. Neraugoties uz vētru, kas pūta viņam sejā, un uz lietu, viņš iemiga. Tas bija tāds miegs, kuram miesa gan padodas, bet gars necerētās laimes jūtās paliek nomodā. Pēc kādas stundas viņu uzmodināja briesmīgs pērkona spēriens. Vētra trakoja visā spēkā, un katru acumirkli šaudījās zibens, apgaismodams mākoņus un viļņus, kuri kā bezgalīgā haosā jaucās cits caur citu.
Dantess jūrnieka skatiens viņu nebija maldinājis, viņš tiešām atradās uz Tibulenas salas; viņš zināja, ka tā bija kaila un neapdzīvota un nekur nedeva patvērumu. Viņš tomēr nodomāja, tiklīdz vētra būs rimusi, atkal uzticēties jūrai un pārpeldēt uz tuvāko Lemēras salu, kura bija lielāka un kaut cik apdzīvota. Acumirklī kāda pārkārusics klints jaunajam cilvēkam deva patvērumu. Viņš steidzās uz turieni, un tanī pašā mirklī vētra sāka trakot visā niknumā. Edmons juta, ka klints, kura viņu sargāja, sāka drebēt. Viļņi, kuri šķēlās pret šo milzīgo piramīdu, apšļakstīja viņu ar savām putām. Cik drošs Dantess ari nebija, tad tomēr šinī elementu cīņa un troksnī viņš jutās kā apstulbis, viņam likās, ka sala zem viņa kājām dreb un katru acumirkli var nogrimi, viņu savā virpulī līdzi ieraudama. Edmo- nam arī ienāca prāta, ka divdesmit četras stundas viņš nekā nebija ēdis, tāpēc sajuta slāpes un izsalkumu. Viņš izstiepa galvu un rokas un dzēra ūdeni no klinšu iedobumiem.
Kad viņš piecēlās, kāds spējš zibens, kurš likās pāršķēla visu debess telpu, apspīdēja apkārtni. Zibens atspīdumā Dantess starp Lemēras salu un Kruāzila ragu kādas ceturtdaļjūdzes atstatumā ieraudzīja kā spoku peldam mazu zvejnieku laivu, kuru viļņi pacēla drīz augstu, drīz norāva dziļi bezdibenī. Neraugoties uz briesmīgo negaisu, laiva tomēr strauji tuvojās. Dantess gribēja kliegt un meklēt kādu lupatu, ar ko braucējiem dot zīmi. Bet tie viņu jau paši redzēja. Atkal zibenim paspīdot, Dantess ieraudzīja četrus vīrus, kuri bija pieķērušies pie masta un buru kārtīm, piektais turējās pie salauztās stūres gala. Šie vīri, kurus viņš redzēja, bez šaubām, redzēja arī viņu, jo cauri vētras svilpšanai viņa ausīs iespiedās izmisis kliedziens. Masts salūza kā niedre, un virs tā atkal plivinājās buru skrandas. Piepeši atrisa visas saites, kuras vēl turēja buras, un tās pazuda zem drūmās debess it kā kāds no lielajiem, baltajiem putniem, kurus redz lidināmies pretim melnajiem padebešiem.
Vienlaikus Dantess izdzirda briesmīgu lūzšanu un izmisuma nāves kliedzienu. Kā sfinksa, pieķēries pie savas klints, pie kuras tas karājās dziļumam pāri, zibenim no jauna atspīdam, viņš ieraudzīja mazo laivu salūzušu un starp gabaliem izmisušas sejas, pēc palīdzības izstieptās rokas. Tad viss atkal atslīga atpakaļ nakti; briesmīgais skats bija ildzis tikai no viena zibens atspīduma līdz otram.
Dantess steidzās turpu gar gludo klinšu kāri, neraugoties uz briesmām, ka pats varēja iekrist jūrā. Viņš lūkojās visapkārt un klausījās, bet nekā vairs ne redzēja, ne dzirdēja, ne vairs kliedzienu, ne cilvēku, — tikai vētra, šī varenā balss, turpināja kaukt līdzās bangu šļākšanai un dim- dēšanai. Bet maz pamazām auka aprima, pa debess velvi vēlās lieli, pelēki, it kā vētras iztīrīti un gaišāki tapuši mākoņi — projām uz vakariem; zilais atspīdums atkal parādījās debesīs līdzās zvaigznēm, kuras likās mirdzam vēl spilgtāk nekā iepriekš. Drīz pie apvāršņa austrumu pusē melnzilo mākoņu starpā sāka celties iesarkana svītra, viļņi kļuva zemāki un gludāki, pār to paceltajām virsotnēm piepeši pārlaidās gaišums, un tās apspīdēja it kā zeltītas. Ausa diena.
Nekustēdamies Dantess stāvēja un apbrīnoja šo lielisko skatu, it kā viņš to redzētu pirmoreiz, un tiešām, viņam tas arī bija kļuvis kaut kas gluži jauns daudzo garo gadu dēļ, kurus bija nodzīvojis Ifas cietumā. Nu viņš pagriezās pret Ifas pili, ilgi un pētīgi aplūkodams zemi un jūru. Drūmā pils pacēlās no jūras klēpja savā majestātiskumā kā palaikam nekustīgi priekšmeti, kuri liekas reizē sargājam un pavēlam. Varēja būt apmēram pulkstens pieci no rīta; jūra norima aizvien vairāk.
„Divu līdz triju stundu laikā," domāja Edmons, «cietuma sargs ienāks manā kamerā, atradīs mana nabaga drauga līķi, pazīs viņu, meklēs pēc manis un sacels troksni. Tad atradīs caurumu, mūsu galeriju, izklaušinās tos vīrus, kas mani iesvieda jūrā un laikam būs manu kliedzienu dzirdējuši. Tūdaļ tiks izsūtīti kareivji vairākās laivās, lai sagūstītu nabaga cietumnieku, kurš vēl nevar būt tālu aizbēdzis. Tiks izšauts lielgabals par zīmi, ka izbēdzis kāds cietumnieks, visa piekraste dabūs to tūdaļ zināt, un neviens nedos ne patvērumu, ne ēdienu nabaga vīram, kas kails un izsalcis maldās apkārt. Pados arī ziņu Marseļas policijai, un tā sāks meklēt pa krastmalu, tāpat kā cietuma priekšnieks meklēs pa jūru. Ko lai tur daru es, no visām pusēm no ūdens ieslēgts, ielenkts kā no zemes puses, tā no jūras? Izsalcis, nosalis, bez jebkādiem ieročiem, jo ari glābēju nazi man vajadzēja aizmest projām, lai varētu labāk peldēt. Es viegli tikšu par laupījumu kuram katram zemniekam, kurš vēlas nopelnīt divdesmit frankus, mani nododams policijai. Man vairs nav ne spēka, ne domu, ne dūšas. Lai nu nāk kas nākdams.!"
Tanī acumirklī, kad Edmons it kā ārprātā miesīga un garīga noguruma dēļ, bailīgi uz Ifas pili lūkodamies, izrunāja šos vārdus, viņš ieraudzīja pie Pogas salas trīsstūrainu zēģeli kā laivu, kas gluži tuvu laižas pār ūdeni, un drīz ar savām jūrnieka acīm atrada mazu kuģīti, kuru pazina kā dže- noviešu tartanu. Tā likās nākam no Marseļas ostas un braucam selgā, ar savu aso priekšgalu pašķirdama vieglu ceļu un spīdošās putas sev pa priekšu dzīdama.
— Ā! - iesaucās Edmons. — Pusstundā es varētu sasniegt šo kuģīti! Bet vai viņi mani neiztaujātu, neuzskatītu par bēgli un nenovestu atpakaļ uz Marseļas policiju un cietumu? Ko lai daru? Ko lai viņiem saku? Kādu pasaku lai izdomāju? Kā viņus apmānīt? Šie ļaudis visi ir kontrabandisti, pa pusei jūras laupītāji, kuri krasta kuģniecības aizsegā aplaupa kuģus. Viņi mani labāk nodotu un pārdotu nekā izdarītu man labu darbu, kas viņiem nekā neienes. Bet saņemt dūšu un nogaidīt! Tomēr gaidīšana man neiespējama, es mirstu badā, pēc kādām stundām būs zuduši i tie nedaudzie spēki, kuri man vēl pāri palikuši. Bez tam tagad tuvojas tā stunda, kad sargi nāk cietumniekus apraudzīt, vēl nav bungas sistas uz celšanos, varbūt viņi vēl tik drīz neko nepamanīs, es varētu uzdoties par kādu no nogrimušā kuģa matrožiem, jo šonakt taču nogrima kuģis. Šāds stāsts arī izklausītos pēc patiesības, nenāks neviens, kas man varētu pārmest melošanu, jūra visus droši ir aprijusi. Es gribu uzdrošināties!
Dantess savu skatienu vērsa uz to pusi, kur bija gājis bojā kuģis, un drebēja. Pie tuvējā klints raga bija palikusi karājoties kāda noslīkuša matroža cepure, un netālu no tās ūdenī redzamas dažādas kuģa salauzītas drupas, kuras jūra bija izmetusi malā uz salas, kad visu kuģi bija bez žēlastības aprijusi.
Tūdaļ Dantesam bija gatavs plāns: viņš metās atkal jūrā, aizpeldēja līdz cepurei, uzbāza to sev galvā, saķēra vienu no peldošajiem dēļu galiem un devās jūrā tādā virzienā, ka viņam vajadzētu satikties ar dženoviešu lartanu.
— Nu esmu glābts, — Dantess čukstēja, un šī pārliecība deva viņam jaunus spēkus cīnīties pret viļņiem.
Drīz vien viņš atkal ieraudzīja tartanu, kura, tā kā vējš bija pretējs, turējās pie krasta starp Ifas pili un Planjē bāku. Vienu mirkli Dantess baidījās, ka mazais kuģītis varētu atstāt krasta tuvumu un braukt selgā, kā tam, piemēram, būtu bijis jādara tad,* kad tas būtu gājis uz Sardīniju vai Korsiku; bet no kuģīša lavierēšanas Edmons drīz noprata, ka tas gribēja kā visi kuģi, kas brauc uz Itāliju, iziet cauri starp Sarosas un Kala- sereņas salām.
Tikmēr kuģītis un peldētājs aizvien vairāk tuvojās viens otram. Vienbrīd tartana pienāca Dantesam gandrīz vai ceturtdaļjūdzi tuvu. Dantess pacēlās, vicināja savu cepuri, bet neviens uz kuģa viņu nepamanīja, jo tanī pašā acumirklī kuģis atkal mainīja virzienu un tuvojās krastam. Edmons gribēja kliegt, bet attālums bija tik liels, ka viņa balsi no kuģa neviens nebūtu sadzirdējis, jo vairāk tāpēc, ka jūra turpināja šņākt.
Tagad Dantess jutās vismaz laimīgs, ka bija sagrābis dēli, jo tik novājināts un noguris, kāds viņš tagad bija, viņš nebūtu spējis, jūrā brīvi peldēdams, tartanu sasniegt vai, ja no tās viņu neredzētu, aizpeldēt līdz krastmalai. Kaut gan viņš nešaubījās, ka tartana tiešām uzņems to virzienu, kuru bija domājis, tad viņš tomēr katrai tās kustībai sekoja ar drebošu sirdi līdz tam acumirklim, kad tā atkal pagriezās un nāca uz viņa pusi. Tad viņš atkal saņēma visus spēkus, lai tiktu tai tuvāk, bet, kad viņš kuģi gandrīz vai bija sasniedzis, tas atkal aizgriezās projām. Tūdaļ Dantess pēdējiem spēkiem pacēlās, cik augsti vien varēja, no ūdens, māja ar savu cepuri un izgrūda žēlīgu kliedzienu, kādus mēdz dzirdēt no jūrniekiem, kad viņi ir briesmās, un kuri izklausās kā ūdens gara žēlabas.
Šoreiz Dantesam izdevās pievērst kuģa ļaužu uzmanību. Tartana apstājās un tad pagriezās un viņa pusi; vienlaikus no tās arī nolaida jūrā laivu, kurā ielēca divi matroži. Drīz vien laiva bija pietuvojusies Dantesam, jo abi matroži airēja ar diviem airiem. Dantess nu no prieka palaida vaļā savu dēli, kas viņam vairs nelikās vajadzīgs, un sāka peldēt pretim laivai. Bet drīz vien viņš saprata, cik noderīgs dēlis viņam vēl būtu bijis, jo viņa spēki bija galā; nu palaistais dēlis bija jau kādus simt soļus tālu un vairs nebija jūrā sasniedzams.
Dantesa rokas un kājas sāka sastingi, viņa krūtis smagi elpoja. Viņš otrreiz kliedza, un abi airētāji sāka vēl straujāk airēt. Viens no viņiem uzsauca itāliski:
— Turies!
Viņš vēl sadzirdēja šo vārdu tanī pašā mirklī, kad banga, kurai Edmons vairs nespēja turēties pretim, gāzās viņam pāri galvai un apklāja viņu ar putām.
Viņš uzpeldēja vēlreiz, nedroši un nevienādi kustēdamies kā slīcējs, izgrūda vēl trešo kliedzienu un tad juta, ka grimst. Ūdens viņam šļācās pāri galvai un viņš tam cauri vēl redzēja apmākušās debesis ar melniem laukumiem. Ar pēdējiem spēkiem Dantess vēlreiz pacēlās virs ūdens; viņš juta, ka to kāds sagrāba aiz matiem. Tad Edmons nekā vairs nedzirdēja un neredzēja, jo bija zaudējis samaņu. Kad viņš atkal atvēra acis, tad atradās uz kāda kuģa, kurš peldēja uz priekšu. Dantess uzreiz aptvēra, uz kurieni kuģis brauc; viņš redzēja, ka tas attālinās no Ifas pils.
Edmons bija tā piekusis, ka viņa priecīgais izsauciens pēc šā vērojuma drīzāk gan izklausījās kā sāpju nopūta. Viņš gulēja uz kuģa klāja: kāds matrozis viņa sastingušos locekļus berzēja ar vilnas segu, kāds cits, kurā viņš pazina to, kas viņam bija uzsaucis dūšīgi turēties, pielika Dantesam pie mutes pudeli, kāds trešais, vecs jūrnieks, kurš reizē bija stūrmanis un kuģa saimnieks, aplūkoja viņu ar tādu egoistisku līdzcietību, kādu jūt cilvēki, skatot nelaimi, no kuras tie nupat izbēguši un kura tos drīz atkal var sasniegt. Daži pilieni ruma atdzīvināja jaunā cilvēka dzīvības garu, kamēr rīvēšana ar vilnas segu, kuru matrozis, viņam blakus ceļos nometies, turpināja, viņa locekļiem atdeva lokanību.
— Kas jūs esat? — saimnieks prasīja sliktā franču valodā.
— Es esmu, — Dantess atteica sliktā itāļu valodā, — maltiešu matrozis; mēs braucām no Sirakūzām ar vīnū un augļiem. Pagājušās nakts vētra mūs pārsteidza pie Moržionas raga un uzsvieda uz klintīm, kuras jūs tur apakšā redzat.
— No kurienes jūs nākat?
— No tās klints, pie kuras es paspēju pieķerties, kamēr mūsu labais kapteinis pret to pašu sašķēla galvu un mani trīs biedri noslīka. Es laikam viens pats esmu izglābies. Es ieraudzīju jūsu kuģi un, bīdamies, ka man nebūtu ilgi jāpaliek uz šīs kailās klints, izzvejoju vienu no mūsu sadauzītā kuģa apkārtpeldošajām plankām, lai ar tās palīdzību jūs aizsniegtu. Lai jums sirsnīga pateicība! — Edmons turpināja. — Jūs mani esat izglābuši. Nupat biju samaņu zaudējis un būtu nogrimis, ja viens no jūsu matrožiem mani nebūtu saķēris aiz matiem.
— Tas biju es, — sacija kāds matrozis ar vaļsirdīgu skatienu paplatā, ar melnu bārdu apaugušā sejā, — un bija arī pēdējais laiks, jo jūs patlaban grimāt.
— Jā, — sacīja Dantess, — jā, mans draugs, un es jums pateicos vēlreiz.
— Es gandrīz vai sāku apdomāties, — sacīja matrozis, — jo jūs ar savu sešu collu garo bārdu un pēdu garajiem matiem izskatāties drīzāk pēc laupītāja nekā godīga cilvēka.
Dantess tagad atcerējās, ka viņam patiesi visu laiku, kuru tas bija pavadījis Ifas cietumā, nebija bijis iespējams apgriezt matus un bārdu.
— Jā, — viņš sacīja, — es Svētajai Dievmātei kādā briesmu brīdī devu solījumu, ka matiem un bārdai neaizskārtai ļaušu augt desmit gadus. Tieši šodien desmit gadi ir pagājuši, un šinī svarīgajā dienā būtu gandrīz vai noslīcis.
— Ko lai mēs nu ar tevi darām? — prasīja saimnieks.
— Ak! — atbildēja Dantess. — Kuģa, uz kura kalpoju, vairs nav; kapteinis ir miris. Es, kā jūs redzējāt, tik tikko izbēgu no tā paša likteņa un esmu pavisam kails. Par laimi, esmu puslīdz labs jūrnieks, izlieciet mani krastā pirmajā ostā, kur jūs enkuru izmetat, gan tad es uz kāda tirdzniecības kuģa atradīšu vietu.
— Vai labi pazīstat Vidusjūru?
— Par to jau braukāju kopš bērnības.
— Vai zināt arī visas enkuru vietas?
— Atrastos maz un pat visgrūtāk pieejamu ostu, kur es ar aizsietām acīm nevarētu iebraukt un izbraukt.
— Nu, kad ir tā, kuģa saimniek, — sacīja matrozis, kurš Dantesam bija uzsaucis dūšīgi turēties, — kāpēc tad lai viņš pie mums nepaliktu?
— Ja viņš tikai runā patiesību, — kuģa saimnieks atbildēja drusku šaubīdamies, — tāds nabaga velns daudz apsola, bet maz dara.
— Es pierādīšu, ka spēju vairāk nekā apsolu, — sacīja Dantess.
— Oho! — smiedamies sacīja kuģa saimnieks. — To jau mēs redzēsim.
— Kā pavēlat, — atbildēja Dantess pieceldamies. — Uz kurieni jūs braucat?
— Uz Livorno.
— Nu, labi! Kāpēc jūs nešķeļat taisni vēju un zaudējat velti laiku, ap krastiem braukādami?
— Tāpēc, ka mēs taisni uzbrauktu virsū Rionas salai.
— Jūs tai apbrauksit apkārt vairāk nekā divdesmit asu atstatumā.
— Nu, tad sēdieties pie stūres un rādiet, ko jūs mākat! — sacija kuģa saimnieks.
Jaunais vīrietis nosēdās pie stūres un ar vieglu spiedienu pārliecinājās, eik viegli kuģis grozāms, un kad redzēja, ka ar to kaut cik var rīkoties, viņš deva komandu.
Četri matroži, kuri bija viss kuģa personāls, stājās savās vietās, kamēr kuģa saimnieks klusēdams uz visu noskatījās.
— Pievelciet! — uzsauca Dantess.
Matroži uz vietas paklausīja.
— Un tagad labi piesieniet tauvas!
Šī pavēle tika izpildīta tāpat kā iepriekšējās, un mazais kuģis vairs neturējās kā līdz šim pie krastiem, bet brauca uz Rionas salas pusi, kurai tas, kā jau Dantess bija teicis, divdesmit asu atstatumā apbrauca apkārt.
— Bravo! — iesaucās kuģa saimnieks.
— Bravo! — atkārtoja matroži, un visi lūkojās uz šo vīrieti, kura skatiens bija atkal ieguvis tādu asumu un viņa ķermenis tādu spēku, kā to no viņa nemaz nevarēja gaidīt.
— Jūs redzat, — sacīja Dantess, atkāpdamies no stūres, — ka jums varu būt mazliet noderīgs, vismaz, kamēr jūs aizbraucat uz Livorno, ja jūs tad manis vairs negribēsit, atstājiet mani tur, un es no savas pirmās mēnešalgas jums samaksāšu par drēbēm un ēdienu, kuru jūs man aizdosit.
— Labi, labi! — sacīja kuģa saimnieks. — Gan jau iztiksim, ja jūs esat prātīgs.
— Kāpēc ne, — sacīja Dantess, — dodiet man to pašu algu kā citiem biedriem, un lieta ir darīta!
— Tā ne! — sacīja matrozis, kurš Dantesu bija izvilcis no jūras. — Jūs protat vairāk nekā mēs.
— Un kas tev par daļu, Džakopo? — atteica kuģa saimnieks. — Katram ir pašam tiesības noteikt savu algu.
— Taisnība gan, — teica Džakopo, — tā bija tikai tāda piezīme.
— Nu, labi! Tu labāk darītu, ja šim lāga vīram, kurš ir gluži kails, aizdotu kādus svārkus un bikses, ja tev ir liekas.
— Nē, — teica Džakopo, — tādu gan man nav, bet man ir bikses un krekls.
— Tas ir vairāk, nekā man vajadzīgs, un es visu pieņemu ar pateicību, — teica Dantess.
Džakopo ielīda kuģa kajītē un drīz vien atkal iznāca laukā ar abiem drēbju gabaliem, kurus Dantess ar lielu prieku tūdaļ uzvilka.
— Vai jums vēl kas ir vajadzīgs? — jautāja kuģa saimnieks.
— Es vēlētos kādu kumosu maizes un vēl vienu malku no tā varenā ruma, kuru jūs man nupat devāt, jo ir jau pagājis labs laiks, kopš pēdējo reizi tiku ēdis.
Tiešām, bija jau pagājušas četrdesmit stundas, kopš Dantess bija ēdis pēdējās pusdienas.
Matroži atnesa Dantesam maizi, un Džakopo sniedza viņam savu pudeli.
— Kārti pie bakborta! — sauca kapteinis, pagriezdamies pret stūrmani. Dantess, pudeli pie mutes celdams, paskatījās ari uz to pusi, bet pudele palika pusceļā.
— Vai re! — teica kuģa saimnieks. — Kas tad tur Ifas pili ir noticis?
Tiešām, mazs, balts mākonītis, kurš sev bija piesaistījis Dantesa vērību, lidoja ap Ifas pils cietokšņa vaļņiem dienvidu pusē. Acumirkli vēlāk uz kuģīša varēja sadzirdēt no Ifas puses dobju lielgabala šāvienu.
— Ko tad tas nozīmē? — atkal jautāja kuģa saimnieks.
— Laikam šonakt būs izbēdzis kāds cietumnieks, un nu ar šāvieniem dod ziņu apkārtnei, — teica Dantess.
Kuģa saimnieks paskatījās uz Dantesu, kurš gluži mierigi pielika pudeli pie mutes, kad bija izteicis šos vārdus, un dzēra rumu ar tādu labpatiku, ka saimniekam zuda katras aizdomas, kas gribēja viņā rasties.
— Tas ir velnišķi stiprs rums, — sacīja Dantess, ar piedurkni slaucīdams sviedrus, kas sāka viņam pilēt no pieres.
— Lai arī ir, — čukstēja kuģa saimnieks, uzlūkodams Dantesu, — visādā ziņā esmu ieguvis brangu puisi.
Dantess jutās noguris un ļoti uztraukts no piepešā šāviena, tāpēc apsēdās pie stūres gala. Stūrmanis, kurš bija laimīgs, ka radies kāds, kas uzņemas viņa darbu, jautājoši paskatījās uz kapteini, — kapteinis no savas ar zīmi atļāva viņam nodot stūres vadīšanu jaunajam biedram. Dantess nu palika pie stūres un netraucēts un ziņkārīgi neuzlūkots varēja nomierināties un skatīties uz Marseļas pusi.
— Kāds tad mums šodien ir datums? — piepeši jautāja Dantess Džakopo, kurš bija nosēdies netālu no viņa un vairs nelūkojās uz Ifas pili.
— 28. februāris, — viņš atbildēja.
— Un kurš gads? — jautāja Dantess tālāk.
— Kurš gads? Vai jūs gribat zināt, kuru gada skaitli tagad raksta? — izbrīnījies jautāja Džakopo.
— Jā, es gribu to zināt, — atteica jauneklis.
— Vai tad jūs esat aizmirsis, kurā gadā mēs dzivojam?
— Ko tad jūs domājat, — es šonakt pārcietu tik daudz briesmu un šaušalu, — teica Dantess smaidīdams, — ka es varēju gan prātu zaudēt, un mana atmiņas spēja vēl nav atpūtusies no šīs briesmīgās nakts. Es jums tātad prasu: kura gada 28. februāra diena mums šodien ir?
— 1829. gada, — atbildēja Džakopo.
Tātad bija pagājuši tieši četrpadsmit gadi, kopš Dantess bija apcietināts. Deviņpadsmit gadus vecs viņš bija ticis aizvests uz Ifas pili, un trīsdesmit trīs gadus vecs viņš to atstāja.
Sāpīgs smaids pārslīdēja viņa lūpām. Viņš jautāja pats sev, kas pa šo laiku būs noticis ar Mersedesi, kura viņu būs uzskatījusi par mirušu. Tad viņa acīs iedegās ienaida liesma, jo viņš iedomājās tos trīs vīrus, kuriem viņš varēja pateikties par tik ilgu un nežēlīgu ieslodzīšanu cietumā, un viņš pie sevis atjaunoja zvērestu: nepielūdzami un nelokāmi atriebties Danglāram, Fernānam un Vilforam. Jau cietumā viņš bija to zvērējis, un nu šis zvērests nebija vairs tukši draudi, jo šinī acumirklī pats ātrākais Vidusjūras kuģis, pakaļ dzīdamies, nebūtu vairs spējis panākt mazo tartanu, kura ar pilnu vēju steidzās uz Livorno pilsētu.